Tātad viss atgadījums bij izskaidrojams ar. torpēdas sprādzienu. Sairess Smits Savienoto Valstu karā bij iepazinies ar šo briesmīgo iznīcināšanas līdzekļu pagatavošanu un nevarēja maldīties. No šī ar nitroglicerīnu, pikrātu vai citu eksplozīvu vielu pildītā cilindra sprādziena sacēlās ūdens tromba, kas acumirklī nogremdēja apakšā iedragāto kuģi, un to nespēja vairs izcelt no ūdens, jo tā korpuss bij stipri cietis. «Ātrais» nebij varējis izturēt torpēdas triecienu, kura bruņu fregati sadragā tikpat viegli kā vienkāršu zvejnieku laivu.
Jā, tā viss, itin viss kļuva saprotams… atskaitot tikai to, kā šī torpēda varēja gadīties šajā šaurumā!
— Mīļie draugi, — Sairess Smits atsāka, — tagad vairs nav šaubu, ka te mīt kāda noslēpumaina būtne, varbūt kāds mums līdzīgs salā izmests radījums no bojā gājuša kuģa; es to saku tādēļ, lai Airtons zinātu visu, kas te nolicis divu gadu laikā. Es nevaru iedomāties, kas ir tas svešais, kurš savu labvēlību mums parādījis tik bieži un visādos apstākļos. Kāpēc viņš slēpjas pēc tik daudziem neatsveramiem vērtīgiem pakalpojumiem, to es nevaru saprast. Tomēr viņa palīdzība mums tik reāla, cik vien tā iespējama brīnišķi spēcīgai būtnei. Airtonam jāpateicas viņam, tāpat kā mums, jo, ja viņš ir tas, kas izglāba mani pēc izkrišanas no balona, tad viņš acīm redzami arī rakstījis zīmīti, ievietojis to pudelē un iemetis šaurumā, lai mēs dabūtu zināt par sava biedra likteni. Es vēl piebildīšu, ka tā kaste, kuru uzgājām Atraduma iekārē un kurā bij viss mums tik nepieciešamais, ir viņa darbs, uguni, kas jums, no Tabora salas mājup braucot, rādīja ceļu uz salu, aizdedzinājis viņš; skroti, ko atradām pekari — izšāvis viņš; viņš ielaidis jūras šaurumā torpēdu, kura uzspridzināja kuģi. Vārdu sakot, no viņa ir visas tās noslēpumainās parādības, kuras mēs nekādi nevarējām izskaidrot. Tomēr, lai arī kas viņš būtu — cilvēks no bojā gājuša kuģa vai salā pamestais, mēs rīkotos zemiski, ja aizmirstu visu labo, ko viņš mums parādījis. Mēs viņam esam daudz parādā, un es ceru, ka savu parādu kādu dienu varēsim nolīdzināt…
— Jums taisnība, mīļo Saires, — Ģedeons Spilets atbildēja. — Jā, kaut kur še salā noslēpusies gandrīz visspēcīga būtne, kuras iespaids tik dīvaini svētīgs mūsu kolonijai. Es gribētu teikt, ka šai būtnei ir pārdabiska vara visā, ko viņa dara, ja vien ikdienas dzīvē pārdabiskas būtnes būtu iedomājamas. Vai viņam pa Granītpils aku nav slepens sakars ar mums, un vai viņam nav zināmi visi mūsu nodomi? Vai viņš mums pameta ceļā pudeli, kad pirmo reizi kuģī braucānļ salai apkārt? Vai viņš bij tas, kas izmeta Topu no ezera ūdens un nogalināja dugongu? Un vai tiešām galu galā viņš nebūs bijis arī tas, kas jūs, Saires, izglāba no viļņiem tādos apstākļos, kur vienkāršam cilvēkam nekas vairs nebij iespējams? Ja tas ir viņš, tad viņam ir vara, kas valda pār dabas elementiem.
Visi pārējie sajuta, ka reportierim taisnība.
— Jā, — inženieris atbildēja. — Ja par cilvēciskas būtnes iejaukšanos mūsu liktenī vairāk nav ko šaubīties, tad tomēr acīm redzams, ka viņai ir tāda iespēja, kādu cilvēce līdz šim nav pazinusi. Tur ir kāds noslēpums, bet, ja sastapsim to cilvēku, tad noslēpums atklāsies pats no sevis. Jautājums tagad šāds: vai mēs ievērosim augstsirdīgās būtnes noslēpumainību vai centīsimies atklāt to? Ko jūs domājat šai jautājumā?
— Manas domas ir tādas, — Penkrofs atbildēja, — lai viņš būtu kas būdams, viņš ir krietns cilvēks, un tāpēc es viņu augsti cienu.
— Pareizi, Penkrof, — inženieris piebilda, — tikai tā nav nekāda atbilde.
— Kungs, — ieminējās Nebs, — man šķiet, mēs to cilvēku varētu meklēt cik gribēdami, viņš mums parādīsies tikai tad, kad pats to vēlēsies.
— Tu runā diezgan prātīgi, — Penkrofs teica.
— Es domāju tāpat kā Nebs, — Ģedeons Spilets piebilda, — bet tāpēc jau tomēr varam pamēģināt. Vai nu atradīsim, vai neatradīsim noslēpumaino būtni, tomēr būsim darījuši savu pienākumu pret viņu.
— Bet kā tu domā, mīļo zēn? — inženieris griezās pie Herberta.
— Ak! — Herberts atsaucās, un viņa acis iemirdzējās. — Kā es gribētu pateikties tam, kas vispirms izglāba jūs un pēc tam mūs visus!
— Arī es tāpat! —Penkrofs piebilda. — Un visi mēs! Es neesmu ziņkārīgs, tomēr labprāt atdotu vienu aci, lai ar otro dabūtu redzēt šo brīnišķo cilvēku! Man liekas, viņš ir liela auguma, skaists, krāšņu bārdu, mirdzošiem matiem un sēž uz mākoņa ar lielu bumbu rokā!
— Bet, Penkrof, — Ģedeons Spilets ieminējās, — jūs jau iztēlojat viņu kā pašu dievu to tēvu!
— Varbūt, Spileta kungs, — jūrnieks atbildēja, — bet citādu es viņu nevaru iedomāties.
— Un jūs, Airton? — inženieris vaicāja.
— Smita kungs, — tas atbildēja, — es šajā lietā nekā nevaru teikt. Kā jūs darīsiet, tā būs labi. Ja jūs vēlaties, lai es arī piedalos jūsu meklējumos, es to darīšu labprāt.
— Pateicos, Airton, — inženieris atteica. — Bet es tomēr gribētu noteiktāku atbildi. Jūs esat mūsu biedrs un vairākkārt uzupurējušies mūsu. labā, tāpēc ari jums jāspriež līdz, kad mums izšķirams kāds svarīgs jautājums. Runājiet!
— Smita kungs, — Airtons teica, — es domāju, ka mums jāizlieto visi spēki, lai atrastu šo noslēpumaino labdari. Varbūt viņš ir vientuļš? Varbūt viņš cieš? Varbūt mēs viņam varam palīdzēt sākt jaunu dzīvi? Kā jūs jau teicāt, arī es esmu viņam pateicību parādā. Tikai viņš un neviens cits ir bijis Tabora salā un uzmeklējis to nožēlojamo, ko jūs vēlāk atradāt, un paziņojis jums, lai steidzaties to glābt!… Viņam man jāpateicas, ka atkal esmu kļuvis par cilvēku. Nekad, nekad es to neaizmirsīšu!
— Tātad tas ir nolemts, — Sairess Smits noteica. — Mēs sāksim savu meklējumu, cik drīz vien iespējams. Nevienu stūrīti salā neatstāsim nepārmeklētu. Apstaigāsim pašas attālākās nomales, un es ceru, ka mūsu nezināmais draugs mums to piedos, ņemot vērā mūsu nodomu!
Vairākas dienas kolonisti nodarbojās, sienu un labību novākdami. Pirms iesāka apstaigāt vēl nepazīstamos salas nostūrus, viņi gribēja paveikt visus steidzamos un neatliekamos darbus. Ap šo pašu laiku ievācami bij arī dažādie no Tabora salas atvestie sakņaugi. Tas viss bij novietojams ziemas iztikai, un, par laimi, Granītpilī visām salas bagātībām telpu netrūka. Drošā vietā noglabātas pārtikas pietiks tikpat cilvēkiem, kā kustoņiem. Biezās klints sienas to pasargās no mitruma un citiem bojājumiem. Vairākus iedobumus alas augšienē viņi vai nu paplašināja, vai iztīrīja ar kapļu un spridzināmo palīdzību, un tā nu Granītpils pārvērtās par milzīgu pārtikas, munīcijas un visu citu kolonijas mantu krātuvi.
No lieta tērauda izgatavotos lielgabalus pēc Penkrofa neatlaidīga lūguma ar dažādu ierīču palīdzību uzvilka augšā pašā Granītpilī. Tur tos novietoja logu starpās iekaltās ambrazūrās, un drīz vien to spīdošie stobri rēgojās laukā no klints sienas. No šāda augstuma to uguns spļāvējas rīkles vārda tiešā nozīmē pārvaldīja visu Savienības līci. Te savā ziņā bij tāds mazs Gibraltars, un ikviens kuģis, kas pa jūras klaju tuvotos saliņai, visādā ziņā nokļūtu zem šīs augstās baterijas uguns.
— Sairesa kungs, — Penkrofs astotajā novembrī teica inženierim, — tagad mūsu lielgabali nostādīti savā vietā; es domāju, mums derētu izmēģināt to šaušanas spējas.
— Vai tas būtu vajadzīgs? — inženieris atbildēja.
— Vēl vairāk nekā vajadzīgs. Tas ir nepieciešams! Kā tad citādi zināsim, cik tālu sniedz šīs skaistās lodes, kuru mums tik liels krājums?
— Tad izmēģināsim, Penkrof, — inženieris atteica. — Tomēr es domāju, šim nolūkam nelietosim pulveri, paglabāsim to, bet labāk ņemsim piroksilīnu, kura mums nekad netrūks.
— Bet vai šie lielgabali izturēs piroksilīna sprādzienu? — apvaicājās reportieris, kuram, tāpat kā Penkro- fam, gribējās izmēģināt Granītpils artilērijas spējas.
— Es domāju gan, — inženieris atbildēja, — turklāt rīkosimies uzmanīgi.
Inženieris bij lietpratējs tādos jautājumos un tāpēc redzēja, ka šie lielgabali ir ļoti solīdas konstrukcijas. No lietā tērauda pagatavoti un no resgaļa puses lādējami, tie spēja izturēt milzīgu sprādzienu un droši vien šāva ļoti tālu. Šāviena ātrums un tālums ir atkarīgs no trajektorijas garuma, bet trajektorijas spriegumu sasniedz, ja šāviņu izmet ar lielu sākuma ātrumu.
— Redziet, — inženieris teica saviem biedriem, — lodes sākuma ātrums ir atkarīgs no šāviņam lietojamā pulvera kvalitātes. Izgatavojot lielgabalu, pats svarīgākais ir izraudzīties pēc iespējas izturīgāku metālu, un tērauds bez vārda runas ir izturīgākais no visiem. Man šķiet, ka mūsu lielgabali labi izturēs arī piroksilīna gāzu eksploziju un šāviens sniegs visai tālu.
— To jau mēs redzēsim, kad izmēģināsim! — Penkrofs atbildēja.
Nebūs vēl jāaizrāda, ka visi četri lielgabali bij vislabākajā kārtībā. No ūdens izvilktus, jūrnieks tos bij rūpīgi
Daudz laika Penkrofs bij ziedojis, lai nospodrinātu stobrus.
nosausinājis un noberzis. Daudz laika Penkrofs bij ziedojis, lai nospodrinātu stobrus, tos ieeļļotu, iztīrītu blīvslēga mehānismu, aizslēgus un pievienošanas rievas. Un tagad tie bij tik spoži, it kā atrastos uz kādas Savienoto Valstu flotes fregates klāja!
TO pašu dienu,, visiem kolonistiem, arī meistaram Jupam un Topam klātesot, visi četri lielgabali pēc kārtas tika izmēģināti. Pielādēja tos ar piroksilīnu, stingri apsverot lādiņa eksplozijas spēku, kurš, kā jau teikts, četrreiz lielāks par parastā pulvera sprādzienu. Lodes bij cilindrveidīgas un koniskas.
Penkrofs turēja rokā degļa auklu un kuru katru mirkli varēja iedarbināt lielgabalu.
Pēc Sairesa Smita dotās zīmes norībēja šāviens. Lode aizlidoja saliņai pāri jūras klajā tādā tālumā, kas nemaz noteikti nebij aprēķināms.
Otro lielgabalu notēmēja pret Atraduma iekāres tālākajām klintīm. Šāviņš trāpīja kādu izcilu klints ragu trīs jūdzes tālu no Granītpils un saskaldīja to gabalos.
Šoreiz bij tēmējis un šāvis Herberts, kurš nu bij visai lepns uz savu mēģinājuma šāvienu. Protams, Penkrofs bij tikpat lepns uz viņu. Tāds šāviens tiešām darīja godu viņa dārgajam zēnam!
Trešo lodi izšāva uz Savienības līča attālākām kāpām. Lode atsitās smilktīs apmēram četras jūdzes tālu, tad palēcās gaisā, ielidoja jūrā un pazuda šļakatu un putu mutulī.
Ceturtajam lielgabalam Sairess Smits ielika mazliet lielāku lādiņu, lai izmēģinātu šāviena vislielāko attālumu. Tad viņi visi noslēpās gadījumā, ja lielgabals neizturētu un plīstu; degli aizdedzināja ar garas auklas palīdzību.
Atskanēja spēcīgs sprādziens, bet lielgabals tomēr izturēja. Kolonisti steidzās pie loga un redzēja, ka šāviņš trāpa Žokļu iekāres klinti piecas jūdzes no Granītpils un tad pazūd Haizivs līcī.
— Jauki, Sairesa kungs! — Penkrofs iekliedzās; viņa sajūsmas saucieni atskanēja pēc katra šāviena. — Ko jūs nu teiksiet par mūsu bateriju? Tagad manis pēc lai visi Klusā okeāna pirāti tuvojas Granītpilij! Neviens pats bez mūsu atļaujas neizcelsies Linkolna salā!
— Tomēr labāk būtu, ja mums vairāk neiznāktu darīšana ar viņiem, — inženieris noteica.
— Bet, — jūrnieks ieminējās, — ko mēs iesāksim ar tiem sešiem neliešiem, kas patlaban blandās pa salu? Vai tiešam mēs atļausim tiem bradāt pa mūsu mežiem, mūsu laukiem un pļavām? Šie pirāti ir īsteni jaguāri. Es domāju, mēs apiesimies ar tiem tāpat kā ar plēsīgiem zvēriem. Kā jūs, Airton, domājat? — viņš piebilda, griezdamies pie sava biedra.
Airtons sākumā vilcinājās atbildēt; inženieris nožēloja, ka Penkrofs ar savu jautājumu to nostādījis tik grūtā stāvoklī. Tad Airtons, stipri uztraukts, atbildēja klusā balsī:
— Es pats esmu bijis tāds jaguārs, Penkrofa kungs, man nav tiesības līdzi runāt…
Tad viņš aizgāja lēniem soļiem.
Penkrofs saprata.
— Nosodāms nelga es esmu! — viņš iesaucās. — Nabaga Airtons! Viņam tikpat daudz tiesības runāt kā kuram katram citam!
— Jā, — Ģedeons Spilets teica, — bet tāda atturība dara viņam godu. Mums jāsargās aizskart viņa skumjās pagātnes atmiņas.
— Jums taisnība, Spileta kungs, — jūrnieks piekrita.
— Tas man gadījās pirmo un beidzamo reizi. Drīzāk es sev mēli nokodīšu nekā sāpināšu Airtonu! Bet nu atgriezīsimies pie mūsu jautājuma. Man liekas, šie bandīti nepelna nekādas žēlastības un mums pēc iespējas drīzāk jāiztīra sala no viņiem.
— Vai jūs nopietni tā domājat, Penkrof? — inženieris vaicāja.
— Pilnīgi nopietni.
— Un mums būtu jārauga iznīcināt viņus, pirms viņi mēģinājuši vēl kaut ko pret mums?
— Vai tad ar to vien nepietiek, ko viņi jau mēģinājuši? — Penkrofs jautāja, nesaprazdams tādu vilcināšanos.
— Viņi var nākt pie citas atziņas, — Sairess Smits teica,
— un nožēlot setvus noziegumus …
— Tie — un nožēlot! — jūrnieks iesaucās, plecus raustīdams.
— Penkrof, atceries Airtonu! — iebilda Herberts, satverdams jūrnieka roku. — Viņš ir kļuvis par godīgu cilvēku.
Penkrofs pēc kārtas nolūkojās visos savos biedros. Viņš nebij varējis iedomāties, ka viņa priekšlikumam kāds pretosies. Viņa skarbā daba nevarēja pielaist, ka saudzami nelieši, kas bij ielauzušies salā, — Boba Harveja līdzdalībnieki, slepkavas, kādi bij šā kuģa ļaudis; viņa acīs tie bij plēsīgi zvēri, iznīcināmi bez vilcināšanās un saudzības.
— Te nu bij! — viņš iesaucās. — Visi ir pret mani! Jūs gribat būt augstsirdīgi pret tiem neliešiem. Lai notiek. Ka tikai mums nenāktos to nožēlot!
— Kādas briesmas mums varētu draudēt, — Herberts teica, — ja mēs paši uzmanāmies?
— Hm! — noņurdēja reportieris, līdz šim klusējis. — Viņi ir seši un labi apbruņoti. Ja viņi no kādas slēptuves tēmē uz mums, viņi viegli var kļūt par mūsu kolonijas saimniekiem.
— Kāpēc lai viņi to darītu? — Herberts teica. — No tā viņiem taču nebūs nekāda labuma. Bez tam arī mēs te esam tāpat seši.
— Labi jau, labi, — noteica Penkrofs, ko nekādi iebildumi nespēja pārliecināt. — Ļausim vien, lai šie brašie vīri siro pa savu iekaroto zemi, un neliksimies zinis par viņiem.
— Nu, Penkrof, — arī Nebs ieminējās. — Nepaliec tāpēc ļauns. Es esmu pārliecināts — ja kāds no tiem nelaimīgajiem patrāpītos tev pa mērķim, tu tomēr nešautu uz viņu.
— Es viņu nošautu kā traku suni, Neb, — Penkrofs auksti atbildēja.
— Penkrof, — inženieris sacīja, — jūs allaž esat rīkojies pēc maniem norādījumiem. Vai arī šoreiz jūs negribētu paklausīt mani?
— Es darīšu, kā jūs vēlaties, Smita kungs, — jūrnieks atbildēja, tomēr palikdams pie savas pārliecības.
— Labi. Tad nogaidīsim un neuzbruksim tā, kā mums uzbruka.
Tā nu bij nolemts izturēties pret pirātiem, lai gan Penkrofs no tā neparedzēja nekā laba. Uzbrukt tiem neuz- bruks, tikai allaž uzmanīsies. Galu galā sala jau bij diezgan liela un auglīga. Ja tiem nožēlojamiem sirds dziļumā vēl paglabājies kāds mazumiņš cilvēcības, viņi varēs laboties. Šajos apstākļos viņiem pati no sevis varēja rasties tieksme pēc. jaunas dzīves, tāpēc bij tikai jānogaida. Tikai cilvēcisku jūtu skubināti, kolonisti nolēma nogaidīt. Protams, tagad viņi nedrīkstēs tik brīvi staigāt pa savu salu. Līdz šim viņiem bij tikai jābaidās no plēsīgiem zvēriem, tagad seši pirāti — varbūt ļaunākas sugas — blandījās apkārt pa salu. Tas, bez.šaubām, bij bīstami; mazāk drosmīgi cilvēki pilnīgi zaudētu savu mieru.
Vienalga! Acumirklī pārējiem kolonistiem bij vairāk taisnības nekā Penkrofam. Vai tā būs arī turpmāk? To rādīs nākotne.