Tagad kolonisti galvenā kārtā pārrunāja plānu izlūkošanas ceļojumam, kuram bij divi nolūki: uziet noslēpumaino būtni, par kuras esamību šaubu vairs nebij, un bez tam vēl uzzināt kaut ko par pirātiem, uzmeklēt viņu paslēptuvi, pārliecināties, kā viņi tagad dzīvo un vai no viņiem vispār jābaidās.
Sairess Smits gribēja bez kavēšanās doties gājienā. Bet, tā kā ceļojums ieilgs vairākas dienas, bij nepieciešams sakraut ratos pārtiku un visus atpūtai un pārnakšņošanai nepieciešamos piederumus. Viens onagrs bij ievainojis kāju, un viņu nevarēja jūgt; gribot negribot jāļauj viņam izveseļoties, tāpēc ceļojums tika atlikts uz vienu nedēļu, tas ir, uz divdesmito novembri. Novembra mēnesis šajos apvidos sakrīt ar maiju ziemeļu puslodē. Bij pats jaukākais gadalaiks. Saule atradās pie saulgriežu riņķa, un iestājās visgarākās dienas gadā. Tātad vislabākais laiks nodomātajam gājienam. Ja arī tas nesasniegtu savu tiešo nolūku, tad kolonisti varēja atklāt jaunas vērtības, it īpaši dabas bagātības, jo Sairess Smits bij nodomājis izlūkot lielos Tālo rietumu mežus līdz pat Čūskas pussalas vistālākajam galam.
Deviņas dienas pirms nolemtā ceļojuma kolonisti izlietoja, paveikdami pēdējos darbus Tālā skata augstienē.
Airtonam bij nepieciešams atgriezties aplokā, kur kustoņi uzraugāmi un apkopjami. Norunāja, ka viņš paliks tur divas dienas un arī visas ēkas pamatīgi pārlūkos.
Pirms aiziešanas Sairess Smits apvaicājās Airtonam, vai viņš nevēloties, lai kāds no biedriem pavadītu viņu, jo sala nu jau vairs nebij tik droša kā līdz šim.
Airtons atbildēja, ka tas neesot vajadzīgs, ka viņš viens pats tikšot galā un vispār nekā nebaidoties. Ja aplokā vai apkartnē pamanīšot ko aizdomīgu, viņš tūliņ ar telegrammu ziņošot uz Granītpili.
Devītajā novembrī, gaismai austot, Airtons viena paša onagra aizjūgtos ratos devās ceļā, un pēc divām stundām telegrāfs ziņoja Granītpils iemītniekiem, ka viņš aplokā visu atradis kārtībā.
Nākošās divas dienas Sairess Smits noņēmās, iekārtodams Granītpili tā, lai tā būtu nodrošināta pret visiem nejaušiem pārsteigumiem. Vispirmā kārtā pilnīgi noslēpjama vecā, pa pusei zāļu un krūmu aizaugusi noteka Granta ezera dienvidu nostūrī. Tas nemaz nenācās grūti, tikai par divām trim pēdām bij jāpaceļ ezera līmenis, lai ietekas caurums būtu pilnīgi zem ūdens. \
Šim nolūkam pietika ierīkot divus dambjus Glicerīna strauta un Ūdenskrituma upes gultnēs. Kolonisti ķērās pie darba, un drīz vien bij gatavi abi dambji no cieši samūrētiem klints klučiem. Dambju garums bij septiņas astoņas pēdas, bet augstums — trīs pēdas.
Pēc tam nevienam vairs nevarēja ienākt prātā, ka ezeram kādreiz kaut kur bijusi apakšzemes noteka.
Nebūs vēl sevišķi jāaizrāda, ka mazā urdziņa, kas Granītpili apgādāja ar ūdeni un virzīja ceļamo ierīci, netika skarta, un par ūdens trūkumu nebij jābaidās. Ja ceļamā ierīce uzvilkta augšā, tad kolonistu drošais un ērtais mājoklis bij pasargāts no jebkuriem nejaušiem atgadījumiem.
Visi šie darbi tika ātri paveikti, un Penkrofs, Ģedeons Spilets un Herberts vēl aizgāja līdz Balona ostai. Jūrnieks katrā ziņā gribēja pārliecināties, vai bandīti nav apmeklējuši arī mazo līcīti, kur noenkurota «Bonadventure».
— Šie džentlmeņi taču izkāpa malā dienvidu pusē, — viņš teica, — un, ja viņi gājuši tieši pa krastmalu, tad es vairs pusdolāra nedodu par mūsu «Bonadventures» likteni.
Penkrofa aizdomām bij savs pamats, tāpēc pārējie biedri pilnīgi piekrita gājienam uz Balona ostu.
Labi apbruņojušies, jūrnieks ar saviem biedriem desmitajā novembrī pēc pusdienas devās ceļā. Penkrofs "demonstratīvi katrā šautenes stobrā ielika pa divām lodēm, un pēc tam viņa izskats nesolīja nekā laba ne cilvēkam, ne kustonim, kas gadīsies ceļā. Arī Ģedeons Spilets un Herberts sagatavoja savas šautenes, un tad visi trīs ap pulksten trijiem atstāja Granītpili.
Kolonisti ķērās pie darba.
Nebs viņus pavadīja līdz Pateicības upes līkumam un, kad viņi bij pāri, uzvilka tiltu. Norunāja, ka, atpakaļ nākot, gājēji ar šāvienu paziņos Nebam, ka jāsteidzas un atkal jāatjauno satiksme starp abiem upes krastiem.
Mazais pulciņš devās tieši pa Balona ostas ceļu uz salas dienvidu krastmalu. Atstatums nebij lielāks par trīsarpus" jūdzēm, tomēr Ģedeons Spilets ar saviem biedriem gāja veselas divas stundas. Rūpīgi viņi izlūkoja visu apkārtni — kā biezo mežu ceļa vienā pusē, tā Tadornu purvāju otrā. Ne mazākā zīme no bēgļiem nebij saskatāma — acīm redzami tie nezināja kolonistu skaitu, neuzdrošinājās viņiem, uzbrukt, bet pagaidām slēpās kaut kur salas nepieejamākās vietās.
Pie Balona ostas nonācis, Penkrofs ar lielu apmierinājumu ieraudzīja, ka «Bonadventure» tāpat neaiztikta stāv savā mazajā ostā. Osta patiešām arī bij augstu klinšu visapkārt ieslēgta un kā no jūras, tā no zemes puses aizslēpta un ieraugāma tikai no kalnu virsotnēm.
— Acīm redzami, — Penkrofs teica, — tie nelieši vēl te nav bijuši. Rāpuļi mīl ar garu zāli apaugušas vietas, tāpēc mums viņi katrā ziņā būs jāmeklē Tālo rietumu mežos.
— Tas ari vislabākais, — Herberts piezīmēja. — Atraduši mūsu kuģi, viņi droši vien ar to būtu devušies prom, un tad mums uz Tabora salu aizbraukt vairs nebūtu iespējams.
— Jā gan, — reportieris piekrita. — Mums nepieciešams nogādāt tur kādu rakstu, kur apzīmēta Linkolna salas un Airtona jaunā mājokļa vieta gadījumam, ja skota jahta atbrauktu viņam pakaļ.
— Kā redzat, «Bonadventure» ir savā vietā, — Penkrofs sacīja. — Kuģis un tā ļaudis gatavi pēc pirmā rīkojuma doties ceļā!
— Penkrof, es domāju, to mēs darīsim, kad beigsim salas pārmeklējumu. Man šķiet, ja atradīsim svešinieku, viņam likpat Linkolna, kā Tabora salas atrašanās vieta būs droši un skaidri zināma. .Paturēsim prātā, ka viņš ir zīmītes autors un varbūt viņam arī zināms jahtas atbraukšanas laiks.
— Velns lai parauj! — Penkrofs iesaucās. — Kas tās tomēr par ērmīgām lietām! Mūs viņš pazīst, bet mēs nezinām nekā, kas viņš tāds! Ja viņš ir vienkāršs avāriju cietušais, kāpēc viņš slēpjas? Es gribētu teikt, ka mēs esam godīgi cilvēki un tāda sabiedrība visiem var būt tikai patīkama. Varbūt viņš labprātīgi ieradies te? Vai viņš var aizbraukt prom, kad pašam patīk? Vai viņš vēl patlaban te vai ne? …
Tā sarunādamies, Penkrofs, Herberts un Ģedeons Spilets bij uzkāpuši uz «Bonadventures» klāja. Pametis acis uz enkura virves uztināmo vārpstu, Penkrofs iesaucās:
— A! Atkal kas jauns!
— Kas tad? — reportieris vaicāja.
— Redziet šo mezglu! Tas nav manis siets!
Un viņš parādīja biedriem auklu, ar ko enkura virve bij piesieta tā, lai neattītos vaļā.
— Kā? Tas nav jūsu darbs? — reportieris vaicāja.
— Es jums saku, ka ne! Es vienmēr sienu divkāršu jūrnieku mezglu.
— Šoreiz jums droši vien misējies, Penkrof!
— Man nevar misēties! — jūrnieks apgalvoja. — Roka tā pieradusi, ka sien pati un nekļūdās.
— Vai tomēr bandīti būtu te bijuši? — Herberts iejautājās.
— To es nezinu, — Penkrofs atbildēja. — Tikai tas ir skaidrs, ka enkurs pacelts un izmests atkal no jauna! Pagaidiet, te ir vēl viens pierādījums! Enkura tauva ir kodināta, un tās garnitūra[14] vairs nav tik tuvu pie klīzes. Es jums saku, kāds ir rīkojies ar mūsu kuģi!
— Bet, ja te bijuši pirāti, tie taču kuģi būtu izlaupījuši vai ar to aizbēguši…
— Aizbēguši? — Penkrofs atsaucās. — Uz kurieni? … Uz Tabora salu? … Vai jūs domājat, ka viņi būtu iedrošinājušies ar tik mazu kuģīti?
— Tomēr par saliņu viņi taču zina, — iebilda reportieris.
— Lai nu kā, bet es saku vēlreiz, ka ar «Bonadventuri» ir braukts bez mums! Tik tiešām, kā es esmu Bonadventure Penkrofs no Vainjardas, — Penkrofs apgalvoja.
Jūrnieks runāja ar tādu pārliecību, ka ne Ģedeons Spilets, ne Herberts nevarēja strīdēties pretī. Acīm redzami kuģis bij lietots pēc tam, kad Penkrofs novietoja to Balona ostā. Jūrnieks nepavisam vairs nešaubījās, ka enkurs pacelts un pēc tam atkal izmests. Un kāpēc gan to darīt, ja ar kuģi nebūtu braukts?
— Bet kā tad mēs neesam redzējuši «Bonadventuri» nobraucam salai garām? — reportieris vēl iebilda, negribēdams atstāt nepārbaudītas visas iespējamības.
— Nu, Spileta kungs, — jūrnieks atbildēja, — ar labu ceļa vēju naktī divās stundās var aizbraukt tik tālu, ka no salas vairs nesaredzēs!
— Ja nu tā arī būtu, — Ģedeons Spilets neatlaidās, — es tomēr nesaprotu, kādēļ bandītiem, ja viņi reiz bij izbraukuši ar «Bonadventuri», vajadzēja atkal braukt atpakaļ uz šo ostu?
—: Man liekas, — jūrnieks atteica, — tas mums atkal būs jāpieskaita pārējām neizskaidrojamām lietām, par kurām nemaz nav vērts domāt. Galvenais, ka «Bonadventure» ir tur, kur tai vajbg būt. Tomēr, ja pirāti iedomāsies kuģi vēlreiz piesavināties, tad mēs to vairs neatradīsim.
— Vai tad nebūtu prātīgāk novest to turpat pie Granītpils? — Herberts teica.
— Savā ziņā tas būtu labi, — Penkrofs atbildēja. — Bet Pateicības upes ieteka tomēr nav visai izdevīga vieta, jūra tur ļoti nemierīga.
— Ja mēs to izvilktu krastā, tuvāk pie «kamīna»?…
— Varbūt varētu ari tā, — Penkrofs teica. — Tomēr man liekas, ja mēs pametīsim Granītpili, dodamies garākā ceļojumā, labāk būs atstāt «Bonadventuri» tepat, kamēr iztīrīsim salu no laupītājiem!
— Tāds arī mans ieskats, — reportieris piekrita. — Vētras laikā kuģis te nebūs tā apdraudēts kā Pateicības upes ietekā.
— Bet ja nu laupītāji vēlreiz ierodas uz tā? — Herberts iebilda.
— Tas neko nelīdzēs,' manu zēn, — Penkrofs atbildēja. — Te neatraduši, viņi ies meklēt līdz pat Granītpilij un mūsu prombūtnē tā kā tā piesavināsies to. Es piekrītu Spileta kungam, ka kuģis jāatstāj tepat Balona ostā. Bet, ja mēs atgriezīsimies, neiztīrījuši salu no laupītājiem, tad novietosim kuģi pie Granītpils līdz tam, kamēr nebūs vairs jābaidās nekāda nelieša uzbrukuma.
— Lai notiek! — reportieris teica. — Dosimies ceļā!
Penkrofs, Herberts un Ģedeons Spilets griezās atpakaļ uz
Granītpili un pārstāstīja inženierim visu, kas atgadījies;
tas bij ar viņiem vienis pratis tiklab par to, kas tagad darāms, kā arī par pasākumiem nākotnē. Viņš pat apsolīja jūrniekam izpētīt pamatīgi šaurumu starp saliņu un krastu, lai noskaidrotu, vai ar dambju palīdzību nav iespējams ierīkot mākslīgu ostu. Tādā kārtā «Bonadventure» allaž būtu viņu acu priekšā un vajadzības brīdī ar to varētu doties projām.
Tai pašā vakarā Airtonam uz aploku nosūtīja telegrammu, lai tas pagādātu šurp pāra kazu, ko Nebs gribēja pieradināt tepat augstienes pļavā. Par brīnumu, Airtons šoreiz neapstiprināja telegrammas saņemšanu, kā to parasti mēdza darīt. Inženieris bij stipri pārsteigts. Tomēr iespējams, ka Airtons tajā acumirklī bij izgājis laukā vai pat atradās ceļā uz Granītpili. Pagājušas jau arī divas dienas, un bij norunāts, ka viņš atgriezīsies desmitā novembra vakarā vai, vēlākais, vienpadsmitajā rīta pusē.
Kolonisti gaidīja Airtonu parādāmies Tālā skata aug: stienē. Nebs ar Herbertu jau stāvēja pie tilta, lai to nolaistu, līdzko biedrs parādīsies.
Tomēr līdz pulksten desmitiem vakarā Airtons vēl nerādījās. Tad nosūtīja otru telegrammu ar pieprasījumu atbildēt bez kavēšanās.
Granītpils zvaniņš klusēja.
Tad kolonistus pārņēma stiprs uztraukums. Kas tur gan noticis? Vai Airtona vairs nebij aplokā jeb vai viņš vienkārši nespēj atbildēt? Vai šajā nakts tumsā doties turp uz
aploku?
Viņi sāka pārspriest. Daži bij par to, ka jāiet, citi, ka jāpaliek tepat.
— Bet var būt, — Herberts ieminējās, — ka telegrāfa aparāts sabojājies un vienkārši nedarbojas.
— Tas ir iespējams, — reportieris piekrita.
— Nogaidīsim līdz rītam, — Sairess Smits teica. — Var jau būt, ka Airtons nav saņēmis telegrammu vai atkal mēs viņa atbildi.
Viegli saprotams, ka viņi gaidīja ar zināmu uztraukumu.
Vienpadsmitā novembra rītā, tiklīdz uzausa gaisma, Sairess Smits nosūtīja vēl vienu telegrammu un tāpat nedabūja nekādas atbildes.
Viņš pamēģināja vēlreiz, bet iznākums bij tāds pats.
— Dosimies uz aploku! — viņš teica.
— Un ieročus līdzi! — piebilda Penkrofs.
Viņi nosprieda, ka Granītpils nav atstājama gluži tukša un Nebam jāpaliek mājā. Biedrus līdz Glicerīna strautam pavadījis, viņš uzvilka tiltu un tad, aiz koka noslēpies, .palika gaidām vai nu viņus atgriežamies, vai Airtonu pārnākam.
Ja parādītos pirāti un mēģinātu tikt pāri šaurumam, viņš ar šautenes šāvieniem lūkotu tos atturēt; visļaunākajā gadījumā viņš patvertos Granītpilī un, ceļamo ierīci uzvilcis, būtu tur pilnīgā drošībā.
Sairess Smits, Ģedeons Spilets, Herberts un Penkrofs dosies tieši uz aploku, bet, ja Airtonu tur neatradīs, pārmeklēs visus apkārtnes mežus.
Ap pulksten sešiem rītā inženieris ar saviem trim biedriem bij jau Glicerīna strautam pāri, bet Nebs palika upes kreisajā krastā, noslēpies aiz neliela paugura, kur auga daži augsti pūķakoki.
No Tālā skata augstienes kolonisti devās tieši pa aploka ceļu. Šautenes viņi turēja rokās katram gadījumam, kad draudētu uzbrukums. Divas karabīnes un divas šautenes bij šaušanas gatavībā.
Abās pusēs ceļam auga biezi krūmāji, tajos laupītāji varēja viegli noslēpties un nogalināt gājējus, kaut arī viņi bij apbruņoti.
Kolonisti gāja steigšus un klusi. Tops skrēja viņiem pa priekšu gan pa ceļu, gan pa krūmiem ložņādams, bet klusēja un nerādīja nekādas zīmes, ka tuvumā būtu kas bīstams. Uz gudro kustoni varēja droši palaisties, viņš tūliņ rietu, kaut ko aizdomīgu pamanījis.
Pa ceļu iedami, Sairess Smits un viņa biedri vēroja arī telegrāfa vadus, kas savienoja Granītpili ar aploku. Divas jūdzes nogājuši, viņi nebij vēl pamanījuši ne mazākā bojājuma. Stabi stāvēja labā kārtībā, izolatori nebij aiztikti, stieple bij stingri piestiprināta. Bet, ejot tālāk, inženierim sāka likties, ka vads ir tā kā vaļīgāks, līdz beidzot pie septiņdesmit ceturtā staba Herberts iesaucās:
— Vads ir pārrauts!
Biedri paātrināja soļus un piesteidzās tajā vietā, kur jauneklis bij apstājies.
Izgāzts stabs gulēja šķērsu pāri ceļam. Stieple bij pušu, un nu bij redzams, ka Granītpils telegramma nevarēja nokļūt aplokā, ne arī no turienes atbilde Granītpilī.
Vējš šo stabu nevar but izgāzis, — Penkrofs teica,
— Vējš šo stabu nevar būt izgāzis, — Penkrofs teica.
— Nē, — Ģedeons Spilets piekrita. — Zeme ap stabu ir izrakņāta, to izgāzušas cilvēku rokas.
— Bez tam vads ir tīšām pārrauts, — Herberts teica, norādīdams uz abiem stieples galiem.
— Vai pārrāvums ir svaigs? — Sairess Smits vaicāja.
— Jā gan, — Herberts atbildēja. — Liekas, stieple vēl nesen pārgriezta.
— Uz aploku! Uz aploku! — jūrnieks sauca.
Kolonisti patlaban atradās pusceļā starp Granītpili un
aploku. Vēl atlika ko iet divarpus jūdzes. Viņi pasteidzināja soļus.
Tiešām bij iemesls baidīties, ka aplokā noticis kas ļauns. Bez šaubām, Airtons būtu varējis sūtīt telegrammu, kura nenonāca Granītpilī, bet kolonistus vairāk uztrauca cits neizskaidrojams fakts: Airtons bij solījies pārnākt vakar vakarā, bet nerādījās vēl līdz šim. Bez nolūka telegrāfa vads starp aploku un Granītpili taču nebij pārrauts, un kas cits kā pirāti to būtu darījuši?
Kolonisti steidzās uztraukumā pukstošām sirdīm. Viņi sirsnīgi bij pieķērušies jaunajam biedram. Vai patiešām viņš būs kritis no to rokas, kuru vadonis pats kādreiz bijis? -
Drīz viņi nonāca tajā vietā, kur līdztekus ceļam tecēja Sarkanā strauta mazā pieteka, apūdeņodama aploku. Viņi nesteidzās vairs tik ātri, lai nebūtu aizkusuši, kad varbūt būs nepieciešams cīnīties. Šautenes turēdami gatavībā, viņi vēroja mežu abās ceļa pusēs. Tops pāra reižu dobji ierējās, kas nevēstīja nekā laba.
Beidzot aploka žogs tika redzams pa koku spraugām. Nekādu bojājumu tur nevarēja pamanīt. Vārti, kā parasts, bij ciet. Visā aplokā valdīja pilnīgs klusums. Ne pazīstamā muflonu blēšana, ne Airtona balss nebij dzirdama.
— Iesim iekšā! — Sairess Smits teica.
Inženieris devās uz priekšu, kamēr viņa biedri, gabaliņu iepakaļ iedami, turēja ieročus šaušanai gatavus rokās.
Sairess Smits atvilka iekšējo aizšaujamo un jau vēra vaļā vienu vārtu pusi, kad Tops piepeši nikni ierējās. Pāri sētai norībēja šāviens, un gandrīz reizē ar to atskanēja sāpju kliedziens.
Lodes trāpīts, Herberts pakrita zemē.