Herbertam iekliedzoties, Penkrofs nometa savu ieroci un metās viņam klāt.
— Tie viņu nogalinājuši! — jūrnieks iekliedzās. — Viņu, manu bērnu! Tie viņu nogalinājuši!
Arī Sairess Smits un Ģedeons Spilets bij piesteigušies pie Herberta. Reportieris tūliņ palūkoja, vai nabaga bērnam sirds vēl pukst.
— Viņš ir dzīvs, — Spilets teica, — tikai jānes prom no šejienes.
— Uz Granītpili? — inženieris vaicāja. — Tas nav iespējams!
— Tātad aplokā! — Penkrofs iesaucās.
— Pagaidiet acumirkli, — Sairess Smits sacīja.
Viņš aizsteidzās uz kreiso pusi, laikam lai apietu apkārt aploka sētai. Tur viņš piepeši ieraudzīja vienu no pirātiem, kurš izšāva un trāpīja viņa cepuri. Bet jau pēc pāra acumirkļiem, nepaspējis otrreiz izšaut, nelietis nokrita — Sairesa Smita duncis tam bij trāpījis sirdī.
Pa to laiku Ģedeons Spilets un jūrnieks uzrāpās uz sētas un nolēca aplokā, atgrūda baļķus, ar ko vārti no iekšpuses bij nostiprināti, iesteidzās tukšajā mājā, un pēc dažām minūtēm nabaga Herberts jau gulēja Airtona gultā.
Brīdi vēlāk arī Sairess Smits bij klāt.
Redzot Herbertu nekustoši guļam, jūrnieku pārņēma briesmīgas sāpes. Viņš raudāja elsodams un dzīrās triekt galvu pret sienu. Ne inženieris, ne reportieris nespēja nomierināt viņu. Arī paši viņi bij pārāk uztraukti. Ne vārda viņi pirmajā brīdī nevarēja izrunāt.
Tomēr viņi darīja visu, kas iespējams, lai atrautu nāvei savu nabaga bērnu, kurš gāja bojā tepat acu priekšā. Ģedeons Spilets savā mūžā bij pieredzējis un mācījies bezgala daudz, arī medicīnā viņam bij savas zināšanas. Vairākkārt viņam jau bij laimējies izārstēt gan aukstā, gan šaujamā ieroča ievainojumus. Ar inženiera palīdzību viņš sāka saudzīgi pārmeklēt ievainoto.
Reportieri visvairāk pārsteidza ievainotā visai ilgā nesamaņa, kas varēja celties vai nu no pārāk liela asiņu no- plūduma, vai arī no kāda kaula spēcīga iedragājuma un organisma vispārēja satricinājuma.
Herberts bij gaužām bāls, pulss bij tik vājš, ka Ģedeons Spilets to samanīja tikai pēc gariem starpbrīžiem, it kā tas grasītos apstāties. Pie tam, kā jau teikts, jauneklis nerādīja ne mazākās samaņas zīmes. Tas bij visai ļauns simptoms.
Herbertam atsedza krūtis, apmazgāja ievainojumu ar aukstu ūdeni un asinis apturēja ar mutautiņa palīdzību.
Nu vaina bij labi aplūkojama: ovāls caurums krūtīs starp trešo un ceturto ribu. Tur lode Herbertu bij trāpījusi.
Sairess Smits un Ģedeons Spilets pagrieza nabaga zēnu uz sāniem, Herberts ievaidējās tik vāji, ka varēja domāt — tā viņa pēdējā nopūta.
Mugurpusē rēgojās otrs asiņojošs caurums, pa to lode bij izskrējusi laukā.
«— Paldies dievam! — reportieris izsaucās. — Lode nav palikusi iekšā, un mums nebūs jādomā, kā dabūt to laukā.
— Bet sirds? … — Sairess Smits jautāja.
— Sirds nav skarta — citādi viņš jau būtu miris!
— Miris! — Penkrofs kā ievainots zvērs ierēcās. Viņš bļj sadzirdējis tikai divus pēdējos reportiera vārdus.
— Nē, Penkrof, nē! — Sairess Smits mierināja jūrnieku. — Viņš nav miris, viņa pulss vēl vienmēr darbojas. Viņš pat ievaidējās. Bet mūsu pašu bērna labā nomierinieties. Mums tagad jābūt pilnīgi aukstasinīgiem. Neļausim viņam aiziet bojā, mīļais draugs!
Penkrofs apklusa, tomēr pilnīgi nomierināties nespēja. Lielas asaras nemitīgi ritēja viņam pār vaigiem.
Ģedeons Spilets lūkoja atcerēties visu, ko zināja, lai rīkotos metodiski. Pēc viņa pārliecības, nevarēja būt šaubu, ka, no priekšpuses ieurbusies, lode mugurpusē izgājusi laukā. Bet kādus bojājumus tā radījusi ķermeņa iekšienē? Kādus vārīgus orgānus tur iedragājusi? Pat piedzīvojis ķirurgs uz visiem šiem jautājumiem nebūtu va- re j is droši atbildēt, kur nu vēl reportieris.
Tomēr tik daudz viņš saprata, ka vispirms jālūko apturēt iekšējo ievainoto orgānu asiņu noplūdumu un aizkavēt to iekaišanu, no kā varētu celties vispārējs ievainojuma drudzis, pret kuru varbūt vairs nebūtu nekādu līdzekļu. Bet ar kādiem pretlīdzekļiem apturēt asiņu plūšanu? Ko lietot pret iekaisumu?
Tomēr vissteidzamākais — vēlreiz apmazgāt un tad pārsiet abus ārējos ievainojumus. Jānovērš tālāka asiņošana, jo Herberts jau bij pavisam vārgs. To reportieris panāca ar silta ūdens palīdzību, saspiezdams brūces. Pēc tam viņš tās vēlreiz apmazgāja ar aukstu ūdeni. Tad Herbertu noguldīja uz labajiem sāniem un atstāja tādā stāvoklī.
— Viņš nedrīkst pakustēties, — Ģedeons Spilets teica. — Šādā stāvoklī kā krūšu, tā muguras ievainojums vislabāk var iztīrīties. Tagad viņam tikai vajadzīgs absolūts miers.
— Kā! — Penkrofs iesaucās. — Mēs viņu nevarēsim pārnest uz Granītpili?
— Nē, Penkrof, — reportieris atbildēja.
— Nolādēts! — Penkrofs iekliedzās,, dūri pret debesīm paceldams.
— Penkrof! — Sairess Smits viņu apsauca.
Ģedeons Spilets atkal ar vislielāko uzmanību bij aplūkojis ievainoto zēnu. Herberts vēl vienmēr izskatījās tik drausmīgi bāls, ka reportieris gandrīz vai zaudēja cerību.
— Saires Smit, — viņš teica, — es neesmu ārsts… Esmu pavisam izmisis … Jums jāpalīdz man ar savu pieredzi un padomiem! …
— Neuztraucieties… mīļais draugs, — inženieris atteica, spiezdams reportiera roku. — Rīkojieties pēc iespējas aukstasinīgāk … Domājiet tikai vienu: mums jāglābj Herberts!
No šiem vārdiem Ģedeons Spilets atkal atguva pašsavaldīšanos, kura bij zudusi pārāk lielās atbildības priekšā. Viņš nosēdās pie gultas, kamēr Sairess Smits palika turpat stāvam. Penkrofs bij saplēsis savu kreklu un automātiski pagatavoja apsienamos.
Ģedeons Spilets pastāstīja Sairesam Smitam, ka viņam esot nodoms vispirms apturēt iekšējo asiņošanu, bet ārējās brūces neaizdarīt un necensties, lai tās drīz sadzītu, jo notikusi iekšējo orgānu ievainošana, un tāpēc nedrīkst pieļaut, ka krūtīs sakrājas strutas.
Sairess Smits tam pilnīgi piekrita. Viņi nolēma pārsiet ievainojumus, bet nesavilkt malas cieši kopā, lai nepastei- dzinātu aizdzīšanu. Par laimi^ ievainojumi izrādījās tīri, tā ka nenācās tos tīrīt un tādējādi paplašinat.
Nu radās jautājums — ar kādiem līdzekļiem aizkavēt sagaidāmo iekaišanas procesu? Vai viņu rīcībā vispār bij tāds līdzeklis?
Jā, tāds viņiem bij, jo dabā tas atrodams bagātīgi. Auksts ūdens, kas ir vislabākais nomierināšanas līdzeklis pret brūču iekaisumu, visiedarbīgākais terapijas līdzeklis smagos gadījumos; ārsti to tagad lieto jo plaši. Bez tam aukstam ūdenim piemīt tā labā īpašība, ka tas ļauj ievainojumam palikt pilnīgi mierā, aizkavē pāragru aizdzīšanu un, kā izmēģinājumi pierādījuši, aizsargā arī pret ārējā gaisa pieskaršanos, kas sevišķi nevēlama slimības pirmajās dienās.
Ģedeons Spilets un Sairess Smits tā sprieda, vadoties no veselīga saprāta; viņi rīkojās kā vislabākie ķirurgi. Ar aukstā ūdenī samērcētām audekla kompresēm pārklāja abas brūces un mainīja pēc iespējas biežāk.
Jūrnieks tūliņ bij iekurinājis krāsni istabā, kur netrūka ne pārtikas, ne citu nepieciešamo līdzekļu. No kļavu cukura un ārstniecības augiem — tiem pašiem, kurus jauneklis savā laikā savāca Granta ezera krastmalās, — bij iespējams pagatavot atspirdzinošu dzērienu un ieliet to slimajam mutē, lai gan viņš no tā nekā nemanīja. Uzliesmoja spēcīgs karsonis, visu dienu un nākošo nakti slimais nenāca pie samaņas. Herberta dzīvība karājās tievā pavedienā, kas katru acumirkli varēja pārtrūkt.
Otrā dienā, divpadsmitajā novembrī, Sairesam Smitam un viņa biedriem atausa maza cerība. Herberts bij atjēdzies no dziļās nesamaņas. Viņš pavēra acis un pazina Sairesu Smitu, reportieri un Penkrofu un pateica tiem divus vai trīs vārdus. Kas noticis, to viņš nezināja. To viņam pārstāstīja, un Ģedeons Spilets piekodināja palikt pilnīgi mierā, apgalvodams, ka viņa dzīvība vairs neesot briesmās un ka brūces aizdzīšot nedaudzās dienās. Vispār Herberts necieta nekādu lielu sāpju, pastāvīgi maināmās kompreses neļāva brūcēm iekaist. Strutas izdalījās kārtīgi, drudzis nepaaugstinājās, varēja jau cerēt, ka šis briesmīgais ievainojums nebūs par cēloni katastrofai. Penkrofam sirds pamazām kļuva vieglāka. Viņš tagad bij kā žēlsirdīgā māsa, kā māte pie sava bērna gultas.
Herberts iemiga atkal, un šoreiz viņa miegs likās mierīgāks.
— Sakiet man vēl, Spileta kungs, ka jums ir cerība, — Penkrofs lūdzas. — Sakiet man, ka jūs izglābsiet Herbertu!
Herberts bij atjēdzies no dziļās nesamaņas.
— Jā, — reportieris atbildēja, — mēs viņu izglābsim. Ievainojums ir smags, lode varbūt ķērusi plaušas, bet tāds ievainojums nav nāvīgs.
— No jūsu mutes dieva ausī! — Penkrofs nočukstēja.
Viegli saprotams, ka tajās divdesmit četrās stundās, ko
kolonisti pavadīja aplokā, viņiem nebij laika padomāt par citu kā tikai par Herberta glābšanu. Viņiem neienāca prātā, kādas briesmas var draudēt, ja jūras laupītāji atgrieztos atpakaļ; viņi nedomāja par turpmāko drošību.
Bet tajā dienā, kamēr Penkrofs sēdēja pie slimnieka gultas, Sairess Smits ar reportieri pārrunāja arī to, kas tagad būtu darāms.
Vispirms viņi pārstaigāja aploku. No Airtona nebij ne vēsts. Vai viņa vecie sazvērestības biedri bij viņu aizveduši sev līdzi? Vai tie viņam vispār uzbrukuši aplokā? Varbūt viņš aizstāvējies un kritis cīņā? Pēdējā hipotēze nelikās visai ticama. Uz sētas uzrāpies, Ģedeons Spilets bij skaidri redzējis vienu laupītāju aizbēgam pār Franklina kalnu dienvidu piekājes pauguriem, pie tam Tops vēl dzinās tam pakaļ. Tas bij viens no tiem, kuru laivu sadragāja pret Pateicības upes ietekas klintīm. Tāpat arī tas, kuru nogalināja Sairess Smits un kura līķi atrada ārpus aploka sētas, bij no tās pašas Boba Harveja bandas.
Aplokā pašā vēl nekas nebij izpostīts. Vārti palikuši aizslēgti, un kustoņi nebij paguvuši izklīst mežā. Nekur nebij manāmas nekādas cīņas zīmes, ne sētā, ne mājā nevarēja saskatīt kaut kādu bojājumu. Tikai Airtona munīcijas krājums bij nozudis līdz ar viņu pašu.
— Viņi būs pārsteiguši nelaimīgo, — Sairess .Smits teica. — Un, tā kā bez cīņas viņš nepadevās, tad būs kritis.
— Jā, šķiet, no tā mums visvairāk jābaidās, — reportieris piekrita. — Bez šaubām, laupītāji būs apmetušies še aplokā, kur visa kā papilnam, un aizbēguši tikai tad, kad mēs ieradāmies šeit. Tāpat acīm redzams, ka Airtons, dzīvs vai miris, tajā brīdī vairs nav te bijis.
- Mums būtu jāpārmeklē mežs un jāiztīra sala no šiem neliešiem, — inženieris teica. — Penkrofam bij taisnība, kad viņš ieteica sarīkot medības uz viņiem kā uz plēsīgiem zveriem. Tas mums daudz nelaimes būtu aiztaupījis.
_— Tā ir, — reportieris atbildēja. — Bet tagad mums tiesības neparadīt viņiem vairs nekādu žēlastību.
— Tomēr, — inženieris iebilda, — mēs esam spiesti to atlikt uz kādu laiku un palikt tepat aplokā, kamēr Herbertu bez riska varēsim pārnest uz Granītpili.
— Bet kas būs ar Nebu? — reportieris jautāja.
— Nebs ir drošībā.
— Bet ja nu viņš, bažīdamies par mums, iedomājas doties šurp?
— Šurp nākt viņš nedrīkst! — inženieris atteica. — Ceļā viņi to nogalinās!
— Tomēr ļoti iespējams, ka viņš mēģina nākt.
— Ja mūsu telegrāfs vēl bijis kārtībā, mēs varētu viņam paziņot. Tagad tas nav iespējams! Penkrofu ar Herbertu vienus te pamest mēs arī nevaram!… Labi! Es viens pats došos uz Granītpili!
— Nē, nē, Saires! — reportieris pretojās. — Jums nenākas doties tādās briesmās. Jūsu drošsirdība te nekā nepalīdzēs. Bandīti droši vien uzmana aploku, viņi ir noslēpušies apkārtējā meža biezoknī, un, ja jūs mēģināsiet iet, mums tūliņ viena vietā būs jāzaudē divi.
— Bet Nebs? — inženieris atbildēja. — Nu jau divdesmit četras stundas kā viņam nav ziņu no mums. Viņš katrā ziņā nāks šurp!
— Un, tā kā viņš nekā nezina, — Ģedeons Spilets teica, — un uzmanīsies vēl mazāk nekā mēs, tie viņu katrā ziņā pārsteigs un nogalinās! …
— Vai tiešām nebūtu kaut kā iespējams paziņot viņam?
Kamēr inženieris tā stāvēja, domās nogrimis, viņa skatiens neviļus pavērsās pret Topu, kurš skraidīja apkārt, it kā gribēdams teikt: «Vai tad es neesmu še?»
— Top! — Sairess Smits to pasauca.
Uz sava kunga saucienu Tops ar vienu lēcienu bij klāt.
— Jā, Tops mums to izdarīs! — reportieris piebilda, inženieri sapratis. — Tops izkļūs arī tur, kur mums tas nav iespējams. Viņš aiznesīs no aploka ziņu uz Granītpili un no turienes otru atpakaļ uz šejieni! _
— Tad tikai ātrāk! — Sairess Smits mudināja. — Ātrāk!
Ģedeons Spilets bij izplēsis lapu no savas burtnīcas un
steigšus uzrakstīja:
«Herberts ievainots. Mēs esam aplokā. Uzmanies! Neatstāj Granītpili. Vai laupītāji nav manīti apkārtnē? Suti atbildi ar Topu.»
Šajā lakoniskajā zīmītē bij viss, kas Nebam jāzina, tāpat arī viss, ko kolonistiem nepieciešams uzzināt. To salocīja un labi redzamā vietā piesprauda Topam pie kakla siksnas.
— Top, manu sunīt! — inženieris teica, sunim galvu noglaudīdams. — Nebs, Top! Nebs! Skrej nu!
Tops pie šiem vārdiem palēcās. Viņš bij sapratis. Viņš noģida, ko no viņa vēlas. Viņam tas tikko pusstundas skrējiens, un bij cerams, ka tur, kur ne inženieris, ne reportieris bez briesmām nedrīkstēja doties, viņš pa garo zāli un mežmalas krūmājiem aizkļūs pilnīgi nepamanīts.
Inženieris piegāja pie aploka vārtiem un atgrūda vienu pusi vajā.
— Nebs, Top! Nebs! — inženieris atkārtoja vēlreiz, ar roku norādīdams uz Granītpils pusi.
Tops izlēca laukā un acumirklī pazuda.
— Viņš nokļūs tur, — reportieris apgalvoja.
— Jā, un atgriezīsies atpakaļ, mūsu uzticīgais suns.
— Cik tagad pulkstenis? — Ģedeons Spilets apvaicājās.
— Desmit.
— Pēc stundas viņš var būt atpakaļ. Paliksim, un gaidīsim viņa atgriešanos.
Aploka vārtus atkal aizslēdza ciet. Inženieris ar reportieri iegāja atpakaļ mājā. Herberts pa to laiku bij cieši iemidzis. Penkrofs kompreses pastāvīgi turēja mitras. Tā kā Ģedeonam Spiletam acumirklī cita nekā nebij ko darīt, viņš ņēmās pagādāt ēdienu, tai pašā laikā rūpīgi uzmanīdams sētu kalna pakājes dienvidpusē, no kuras varēja sagaidīt uzbrukumu.
Kolonisti ar lielu nemieru gaidīja Topu atgriežamies, īsi pirms vienpadsmitiem Sairess Smits un reportieris ka- rabīnēm rokās jau bij pie vārtiem, gatavi t©s atvērt, tiklīdz suns ieriesies. Viņi nešaubījās: ja Tops būs nokļuvis līdz Granītpilij, Nebs to bez kavēšanās nosūtīs atpakaļ.
Minūtes desmit viņi abi tā nostāvēja; tad piepeši norībēja šāviens, un tūliņ pēc tam atskanēja suņa riešana.
Inženieris atvēra vārtus un, pamanījis dūmu mākonīti ap simts soļu attālajā meža biezoknī, izšāva uz turieni.
Tai pašā acumirklī Tops ielēca aplokā, pēc tam vārti tika žigli noslēgti.
— Top, mīļo Top! — inženieris iesaucās, saņemdams kustoņa galvu ar abām rokām.
Pie kakla siksnas tam bij piestiprināta zīmīte; Sairess Smits lasīja vārdus, ko Nebs bij rakstījis ar saviem lielajiem burtiem:
«Granītpils apkārtnē nav neviena pirāta. Es nekustēšos no vietas. Nabaga Herberta kungs!»
— Nebs, Top! Nebs! — inženieris atkārtoja.