Tātad pirāti bij tepat tuvumā, uzglūnēja aplokam, nodomājuši nogalināt kolonistus citu pēc cita! Pret tiem iespējams izturēties tikai kā pret plēsīgiem zvēriem. Bet patlaban ārkārtīgi jāuzmanās, jo tie, nelieši, noslēpušies un neredzami, bij daudz izdevīgākā stāvokli, iespēdami uzbrukt, kad patīk, bet paši no tāda uzbrukuma pasargāti.
Sairess Smits tūliņ ņēmās iekārtot dzīvi še aplokā, kur pārtikas, starp citu, pietika diezgan ilgam laikam. Airtona māja bij apgādāta ar visu dzīvei nepieciešamo, un laupītāji, kolonistu pārsteigti, nebij paguvuši nekā aizvazāt prom. Iespējams, ka viss bij norisinājies tā, kā Ģedeons Spilets to iztēlojās: malā izmestie seši pirāti bij gājuši pa salas dienvidu krastmalu, nokļuvuši apkārt Čūskas pussalas abiem krastiem, nedrīkstējuši doties iekšā Tālo rietumu mežājos un tā" nokļuvuši līdz Ūdenskrituma upes ietekai. No turienes viņi pa strauta labo krastu devušies augšup un nonākuši Franklina kalna pakājes pauguros, kur meklējuši patvērumu un uzgājuši toreiz tukšu pamesto aploku. Tur viņi apmetušies, lai nogaidītu izdevīgu brīdi savu nelietīgo nodomu realizēšanai. Airtona ierašanās pārsteigusi viņus, bet viņi tomēr pārspējuši nelaimīgo un .., turpmāko viegli iedomāties!
Tagad šie nelieši, gan vairs tikai pieci skaitā, tomēr labi apbruņoti, klīda apkārt pa mežiem, vērodami acumirkli, kad laist savus ieročus darbā, un nebij nekādas iespējas atsist viņus vai pārsteigt viņu slēptuvēs.
— Nogaidīsim! — Sairess Smits teica. — Cita nekā mēs nevaram darīt. Kad Herberts būs izveseļojies, mēs dosimies karagājienā un iznīcināsim tos neliešus. Tai pašā reizē arī salu pārmeklēsim pamatīgi…
— Lai atrastu savu noslēpumaino labdari, — Ģedeons Spilets pabeidza inženiera aizsākto teikumu. — Ak, dārgais Saires! Atzīstieties, ka šoreiz mums viņa palīdzības trūkst — un taisni tad, kad tās visvairāk vajadzētu!
— Vēl nevar zināt, — inženieris atbildēja.
— Ko jūs ar to gribat teikt? — reportieris prasīja.
— Tikai to, ka mēs ar savu šoreizējo uzdevumu vēl nebūt neesam gala, mīļo Spilet, un ka musu varenajam draugam vel var iznākt izdevība iejaukties. Bet patlaban tas nav svarigakais. Vispirms mums jāglābj Herberta dzīvība.
Tas ari kolonistiem sagadaja visvairak raižu. Pagāja vairakas dienas, un nabaga zēna stāvoklis, par laimi, nekļuva ļaunaks. Bet paildzinat slimības gaitu vien jau bija ieguvums. Nemitīgi mainītās kompreses slima temperatūru uzturēja normālu, par brūču iekaisumu nebija jabaidas. Reportierim pat līkas, ka šis mazliet sērainais ūdens no vulkānā apvidiem tieši veicināja ari ievainojuma aizdzīšanu. Strutas manāmi mazinājās, un, pateicoties nemitīgam pulem un kopšanai, Herberts saka atlabt, un drudzis pamazam krita. Protams, no stingrās diētas viņš bija galīgi novājējis; tomēr atspirdzinoša dzēriena viņam netrūka, un pilnīgs miers veselībai nāca stipri par labu.
Sairess Smits, Ģedeons Spilets un Penkrofs bija veikli iemanījušies pārsiet ievainoto jaunekli. Visa dzīvoklī atrodama veļa tika upurēta šim nolūkam Ar apsienamiem un kompresēm apliktas brūces bija pietiekoši aizsargātas, taču ne apsietas, lai tas aizdzītu palēnam, bez iekaisumiem. Zina-dami, kāda nozīme pareizam apsējumam, reportieris tam pievērsa vislielāko uzmanību un nemitīgi atkartoja. saviem biedriem to, kam katrs ārsts labprat piekritīs: pareizi apsieta brūce gadās retāk neka labi izdevusies operācija.
Pēc desmit dienām, divdesmit otra ja novembri, Herberts jau jutas daudz labak. Nu jau viņš sāka mazliet ēst. Vaigos atkal atplauka sārtums, bet laipnās acis smaidīdamas vērās kopējos. Viņš pat mazliet jau parunaja, lai gan Penkrofs pulējas to aizkavēt, pats runadams viena laida un stasti-dams visneticamākos stāstus. herberts bija apvaicājies par Airtonu, neredzedams viņu še un būdams pārliecība, ka viņš taču ari mājo aplokā. Bet Penkrofs, lai slimo neuztrauktu, sameloja, ka Airtons aizgajis pie Neba, lai apsargatu Granitpili.
— Šie pirātu džentlmeņi nepelna it nekādās žēlastības! — viņš teica. — Bet Smita kungs tiem vēl gribēja radīt labu sirdi! Es tiem ari parādīšu sirdi, bet tikai ar savas šautenes lodi!
— Vai viņi te vairāk nav rādījušies? — Herberts vaicaja.
— Nē, mīļo zen, — Penkrofs atteica, — bet gan mēs viņus atradīsim, kad tu būsi izveseļojies. Un tad parādīsim šiem neliešiem, kuri prot uzbrukt tikai no mugurpuses, ka mums ir drosme stāties ciņa krūti pret krūti!
— Es, Penkrof, esmu vel tik vajš!
— Nekas, spēki pamazām atjaunosies. Kas tas nu liels, tads lodes skrējiens krūtīm cauri? Tikai nieks vien! Es esmu piedzīvojis vel daudz ko ļaunaku un tomēr esmu dzīvs un vesels!
Pēdīgi slimā stāvoklis likās jau pavisam vēršamies uz labo pusi, un, ja negadīsies kadi neparedzēti sarežģījumi, viņa izveseļošanās bija tikpat ka droša. Bet ko gan iesāktu kolonisti, ja viņa ievainojums izradītos ļaunaks, ja, piemeram, lode butu palikusi miesa vai nāktos amputēt kaju vai roku!
— Nē, — Ģedeons Spilets vairakas reizes ieminējās. — Es bez drebuļiem nevaru iedomāties tādu nelaimi!
— Un tomēr, ja butu jārīkojas, — Sairess Smits piebilda, — jus ne acumirkli nevilcinātos?
— Nē, Sairesa kungs, — Ģedeons Spilets atbildēja. — Tomēr, paldies Dievam, ka mums negadijās tāds sarežģījums.
Kā jau daudzos citos gadījumos, ari šoreiz kolonisti vienkārši bija rīkojušies pec sava skaidra saprāta loģikas, kas tiem allaž bija palīdzējusi, un, pateicoties savam plašajam zināšanām, atkal uzvarējuši.
Bet vai nepienāks bridis, kad ari visa viņu zinātne būs bezspēcīga? Viņi taču vieni paši šajā salā! Bet cilvēku dzīve iekārtota uz sabiedriskiem pamatiem, kur cits citu atbalsta. Sairess Smits to zināja labi un vairakkart jau-taja sev, vai tikai negadīsies tādi apstakji, kurus uzveikt un izturēt viņiem vairs nebūs iespējams!
Bija tāda sajūta, ka viņš ar saviem biedriem, būdami līdz šim īsti laimīgi, patlaban iekļuvuši kaut kadā liktenīgā posmā. Varēja teikt, ka pa visiem šiem divarpus gadiem, kopš viņi bija izbēguši no Ričmondas, itin visur viņiem laimējies. Sala bija bagatigi sniegusi nepieciešamos minerālus, augus un kustoņus, un, ja daba bija tik devīga, tad viņi savukārt ar savam zināšanam visu prata lietderīgi izmantot. Kolonijas materiālais stāvoklis vārda pilnā nozīmē bija spīdošs. Vēl vairak, sevišķos gadījumos kads nezināms spēks bija nācis viņiem talkā!... Bet tas viss varēja ilgt tikai kādu laiku!