— -Es, Penkrof, esmu vēl tik vājš!
īsi sakot, Sairesam Smitam likās, ka laime no viņiem sāk novērsties.
Patiešām — šis pats pirātu kuģis taču bij uzklīdis viņu salas apkaimē, un, ja arī tik noslēpumainā kārtā tika sadragāts, seši no tā ļaudīm izglābās no katastrofas. Mazākais, pieci no tiem bij iemitinājušies salā un te tikpat kā nebij sagūstāmi. Airtonu, bez šaubām, nogalinājuši šie šautenēm bruņotie nelieši, kuru pirmajā uzbrukumā Herberts gandrīz nāvīgi tika ievainots. Varbūt tas bij pirmais trieciens, ko nelaime vērsa pret kolonistiem? Šis jautājums Sairesam Smitam tagad allaž bij prātā. Par to viņš bieži runāja ar reportieri, un viņam likās, ka nezināmā vara, kas tik bieži izpalīdzējusi, tagad pametusi viņus. Vai noslēpumainā būtne, par kuras eksistenci vairs nevarēja šaubīties, būtu atstājusi salu? Jeb vai viņa varbūt arī gājusi bojā?
Visiem šiem jautājumiem atbildi atrast nebij iespējams. Tomēr nevarēja domāt, ka Sairess Smits ar saviem biedriem, šīs lietas pārrunādami, būtu jau krituši izmisumā! Nepavisam ne. Viņi tikai lūkojās apstākļiem tieši sejā, apsvēra visas iespējamības, sagatavojās uz katru gadījumu, jutās stipri un noteikti un, ja viņiem uzbruktu nelaime, noņēmās cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam.