Jaunā slimnieka izveseļošanās ritēja kārtīgā gaitā. Varēja tikai vēlēties vienu: kaut Herberta veselības stāvoklis atļautu viņu pārvest uz Granītpili. Lai arī aplokā bij diezgan labi ierīkots mājoklis un pārtikas pietiekoši, tomēr tas nekādi nevarēja atsvērt Granītpils veselīgās un ērti iekārtotās telpas. Otrkārt, te nebij tik droša patvēruma; lai cik modri viņi būtu, viņus allaž apdraudēja kāda neliešu lode. Turpretim tur, aiz nepieejamām un neieņemamām masī- vām granītsienām, viņiem nebij jābaidās, katrs uzbrukums viņu dzīvībām beigtos bez jebkāda panākuma. Viņi nepacietīgi gaidīja, kamēr Herberts atveseļosies tiktāl, ka bus iespējams aizgādāt viņu projām, nebaidoties par viņa ievainojumiem. Nolemts bij katrā ziņā doties šajā ceļojumā, lai arī tas cauri Jakamaru mežam bij paredzams visai grūts.
No Neba nebij nekādu ziņu, taču daudz par to norūpēties nenācās. Granītpils dziļajās telpās novietojies, drošsirdīgais nēģeris neļaus pieveikties. Topu kolonisti vairs nesūtīja turp; likās nelietderīgi laist uzticīgo suni draudošās briesmās, jo pietiktu pāra šāvienu, lai viņi pazaudētu savu vislabāko palīgu.
Bij jānogaida, lai gan kolonisti tā ilgojās steigties atpakaļ uz Granītpili. Inženierim bij lielas bažas tāpēc, ka viņu spēki tā saskaldīti, jo pirātiem tas tikai izdevīgi. Pēc Airtona pazušanas viņi šeit bij tikai četri pret pieciem, jo Herbertu vēl nevarēja skaitīt. Tāpēc arī dūšīgais zēns pats ilgojās atveseļoties pēc iespējas drīzāk, jo viņš saprata labi, ka viņa slimība te par lielu traucēkli.
Jautājumu par to, kā šādos apstākļos' rīkoties pret pirātiem, Sairess Smits, Ģedeons Spilets un Penkrofs kārtīgi pārrunāja divdesmitajā novembrī, kad Herberts bij iemidzis un nevarēja viņus dzirdēt.
— Draugi, — reportieris teica, — mēs esam apsvēruši sīki, ka ar Nebu sazināties mums nav iespējams. Es domāju tāpat kā jūs, ka pa aploka ceļu mēs nevarēsim doties mājup, jo to bandīti droši vien apdraud. Bet vai jums neliekas, ka jau tagad pat vajadzētu sarīkot medības uz šiem neliešiem?
— Tās ir arī manas domas, — Penkrofs atbildēja. — Man šķiet, no kādām pāra lodēm mums nav ko baidīties, un, ja Sairesa kungs atļautu, es no savas puses esmu gatavs tūliņ doties mežā. Velns lai parauj 1 Es gribu redzēt, kurš kuru tur veiks!
— Bet viņu ir pieci, — inženieris iebilda.
— Es iešu Penkrofam līdzi, — reportieris sacīja. — Un mēs divi, labi apbruņoti, Topa pavadībā …
— Mīļo Spilet un jūs, Penkrof, — inženieris teica, — apsvērsim to ar vēsu prātu. Ja pirāti noslēpušies kādā salas vietā un mums šī vieta zināma, tā ka atliek tikai viņus tur uzmeklēt, tad es saprotu tiešu uzbrukumu. Bet vai tagad nav jābaidās, ka drīzāk viņi pirmie atklās uguni?
— Ak, Sairesa kungs! — Penkrofs tielējās. — Ne katru reizi lode sasniedz mērķi.
— Tā, kura trāpīja Herbertu, garām neskrēja, Penkrof, — inženieris atbildēja. — Bet pieņemsim, ka jus aizejat abi, tad es viens palieku apsargāt aploku. Vai jūs varat galvot, ka pirātiem nav iespējams izvairīties no jums mežā un pa jūsu prombūtnes laiku uzbrukt aplokam, jo viņi taču zina, ka te tikai viens cīņas spējīgs vīrs un viens slims zēns?
— Jums taisnība, Sairesa kungs, — Penkrofs atbildēja, no dusmām gandrīz vai slāpdams. — Jums taisnība. Viņi mēģinās visu, lai dabūtu savās rokās. aploku, kur atrodams viss dzīvei un pārtikai nepieciešamais. Un viens jūs viņiem nenoturēsieties pretī. Ak, ja mēs būtu Granītpilī!
— Ja mēs atrastos Granītpilī, stāvoklis kļūtu pavisam citāds, — inženieris atbildēja. — Tur es nebaidītos atstāt Herbertu ,ar vienu no mums, kamēr pārējie dotos salas mežos meklēt laupītājus. Bet patlaban mēs esam aplokā, un mums jānogaida, kamēr visi kopā varēsim to atstāt.
Sairesa Smita secinājumi nebij apstrīdami, viņa biedri to saprata labi.
— Kaut jel Airtons bijis pie mums! — Ģedeons Spilets iesaucās. — Nabaga cilvēks! Tikai īsu laiciņu viņš dabūja nodzīvot, cilvēku sabiedrībā atgriezies.
— Vai viņš varētu būt pagalam? … — Penkrofs domīgi piebilda.
— Vai tad jūs, Penkrof, vēl ticat, ka bandīti būs taupījuši viņu? — Ģedeons Spilets vaicāja.
— Jā gan — ja tas bij viņu interesēs.
— Kā? Vai jūs domājat, ka, sastapies ar saviem agrākajiem biedriem, Airtons būtu aizmirsis, par ko viņam mums jāpateicas? …
— Kas zina? — jūrnieks atbildēja, neslēpdams savas nejaukās aizdomas.
— Penkrof, — Sairess Smits teica, satverdams viņa roku,
— jums ir ļaunas domas, jūs sāpināt mani, tā runādams. Es galvoju par Airtona uzticību!
— Arī es tāpat! — reportieris strauji piekrita.
— Jā … jā!… Sairesa kungs … es esmu vainīgs … — Penkrofs stostījās. — Tās patiešām bij ļaunas domas, kas man ienāca prātā, un ne ar ko nav attaisnojamas! Bet ko lai dara? Esmu gluži galvu pazaudējis. Šī gūstniecība aplokā mani šausmīgi nospiež, es nekad neesmu bijis tik uztraukts kā patlaban!
— Pacietieties, Penkrof, — inženieris viņu mierināja.
— Kā jūs domājat, Spilet, pēc cik ilga laika būs iespējams Herbertu pārvest uz Granītpili?
— Tas grūti nosakāms, Sairesa kungs, — reportieris atbildēja. — Kāds nejaušs atgadījums var visu pavērst uz |auno pusi. Tomēr viņa izveseļošanās iet normālu gaitu; ja tas tā turpināsies vēl astoņas dienas, tad mēs varēsim doties ceļā.
Vēl astoņas dienas! Tas nozīmēja, ka atgriešanās Granītpilī varēs notikt tikai decembra pirmajās dienās.
Ap šo laiku bij jau pagājuši divi pavasara mēneši. Laiks bij jauks, un karstums pieņēmās. Salas meži stāvēja pilnos ziedos, un tuvojās parastais pirmās ražas ievākšanas laiks. Tūliņ pēc atgriešanās Granītpilī sāktos lauku darbi, kurus tikai iecerētais ceļojums pa salu uz kādu laiciņu pārtrauks.
Viegli iedomāties, kā kolonistus nospieda šī negribētā gūstniecība aplokā. Bet viņi bij spiesti padoties negrozāmiem apstākļiem un nezaudēja pacietību.
Pāra reižu reportieris mēģināja gājienu apkārt aploka sētai. Topa pavadīts, šauteni viņš turēja katram gadījumam gatavu rokā.
Bet nekāda starpgadījuma viņš nepiedzīvoja un nenovēroja arī nekā aizdomīga. Suns viņam tūliņ pavēstītu tuvās briesmas, bet, kamēr Tops nerēja, varēja domāt, ka nekā nav jābaidās, mazākais, šimbrīžam ne, un ka bandīti apmetušies kādā citā salas daļā.
Bet otrajā gājienā, divdesmit septītajā decembrī, kad Ģedeons Spilets kādu ceturtdaļjūdzi bij iegājis tālāk mežā pret kalna dienvidu pusi, viņš novēroja, ka Tops kaut ko nomana tuvumā. Viņš negāja vairs vienaldzīgi, kā parasts, bet skraidīja šurpu turpu pa zāli un krūmāju tā, it kā viņa osme samanījusi kaut ko aizdomīgu.
Ģedeons Spilets sekoja sunim, uzsaukdams, pamudinādams, acīm apkārtni vērodams, šauteni pie pleca piespiedis, aiz kokiem slēpdamies. Nebij domājams, ka Tops saož kādu cilvēku tuvumā, jo tādā gadījumā viņš ierietos dobji, it kā aiz apslēptām dusmām. Bet, tā kā viņš nemaz neieņurdējās, tā bij zīme, ka ne tuvumā, ne tālāk nekādas tiešas briesmas nedraud.
Tā pagāja minūtes piecas. Tops skraidīja ošņādams, reportieris uzmanīgi sekoja viņam; bet tad suns piepeši lieliem lēcieniem pieskrēja pie kāda bieza krūmāja un iznesa no turienes drēbes strēmelīti.
Tas bij savārtīts, saņurcīts drēbes gabaliņš, ko Ģedeons Spilets pārnesa aplokā.
Kolonisti to aplūkoja rūpīgi un pazina gabalu no Airtona kamzoļa, strēmeli no auduma, ko viņi paši bij pagatavojuši Granītpils veltuvē.
— Jūs redzat, Penkrof, — Sairess Smits teica, — tas ir noplēsts nelaimīgajam Airtonam cīnoties. Pirāti viņu aizveduši pret paša gribu. Vai jūs vēl šaubāties par viņa godīgumu?
— Nē, Sairesa kungs, — jūrnieks atteica, — jau sen es esmu atmetis tā acumirkļa aizdomas. Man liekas, pēc šā atraduma var spriest par vienu faktu.
— Par kādu? — reportieris jautāja.
— Par to, ka Airtons' nav nogalināts aplokā! Tie viņu ir aizveduši dzīvu, tāpēc ka viņš acīm redzami pretojies. Varbūt vēl arī patlaban viņš ir dzīvs!
— Patiešām, tas var būt gan, — inženieris domīgi noteica.
Tātad Airtona biedriem nu bij pamats vēl vienai cerībai. Līdz šim viņi bij bijuši pārliecināti, ka, aplokā pārsteigts, Airtons, tāpat kā Herberts, kritis no kādas slepkavu lodes. Bet, ja pirāti nebij viņu tūliņ uz vietas nogalinājuši, ja aizveduši uz kādu citu vietu salā, vai nebij iespējams, ka viņš arī vēl tagad dzīvs atrodas gūstā? Varbūt kāds no pirātiem pazinis viņā savu veco priekšnieku, izbēgušo ka- tordznieku vadoni Benu Džoisu? Un kas zina, vai viņi neloloja cerību piedabūt Airtonu savā pusē. Tas viņiem taču būtu tik noderīgs, ja kļūtu par nodevēju! …
Tomēr šis gadījums aplokā tika iztulkots labvēlīgi, un tagad jau vairs nelikās neiespējami vēl atrast Airtonu. Un, ja Airtons ir tikai ieslodzīts, tad viņš no savas puses arī darīs visu, kas iespējams, lai atsvabinātos no bandītu nagiem, un kolonistiem būs vēl viens varens palīgs.
— Tomēr jāsaka, — Ģedeons Spilets piezīmēja, — ja Airtonam palaimētos atbrīvoties, viņš dotos tieši uz Granītpili, jo par uzbrukumu, kam par upuri krita Herberts, viņam nav nekas zināms, un vispār viņš nevar iedomāties, ka mēs te sēžam, iesprostoti aplokā.
— Ak, es tā vēlētos, lai viņš patveras Granītpilī! •— Penkrofs iesaucās. — Tāpat kā mēs paši gribētu tur būt. Ja arī bandīti nedomā uzbrukt tieši mūsu mājoklim, viņi var izpostīt mūsu augstieni, mūsu sējumus un stādus un mūsu putnu dārzu!
Penkrofs bij izvērties par īstu fermeri un ar sirdi un dvēseli pieķēries savam laukam un dārzam. Jāpiemin, ka arī Herberts karsti vēlējās nokļūt atpakaļ Granītpilī, jo viņš labi zināja, cik nepieciešama tur tagad kolonistu klātbūtne. Un viņš taču tos atturēja te aplokā! Tāpēc viņam tikai viena doma bij prātā: pēc iespējas drīzāk tikt prom no šejienes. Viņš bij pārliecināts, ka izturēs gājienu uz Granītpili. Un apgalvoja biedriem, ka istabā ar labu gaisu un izredzi uz jūru spēki viņam drīzāk atgriezīsies.
Vairākas reizes viņš uzstāja Ģedeonam Spiletam, bet tas vilcinājās, ne bez pamata baidīdamies, ka Herberta tikko aizdzijušās brūces ceļā netiek atkal vaļā.
Bet kāds negaidīts atgadījums pamudināja Sairesu Smitu un viņa biedrus beidzot padoties jaunekļa vēlēšanai, lai gan tāds lēmums varēja būt par cēloni atkal bezgalīgām ciešanām un nožēlai.
Tas bij divdesmit devītajā novembrī ap pulksten septiņiem no rīta. Trīs kolonisti sarunājās Herberta istabā, kad piepeši atskanēja Topa skaļa riešana.
Sairess Smits, Penkrofs un Ģedeons Spilets paķēra šautenes un, tās gatavas turēdami, steidzās laukā.
Tops lēkāja gar sētu un rēja, bet tas bij apmierinājuma, nevis dusmu rējiens.
— Tur kāds nāk!
— Jā!
— Bet ienaidnieks tas nav!
— Varbūt Nebs?
— Vai Airtons!
Tikko inženieris bij paguvis pārmainīt šos vārdus ar saviem abiem biedriem, kaut kas pārlēca pār aploka sētu un novēlās zemē.
Tas bij Jups, meistars Jups personīgi, ko Tops saņēma, kā patiesam draugam pienākas.
— Jups! — iekliedzās Penkrofs.
— To sūta Ņebs! — reportieris ieminējās.
— Palūkosim, vai viņam nav kāda zīmīte līdzi, — inženieris piebilda.
Penkrofs steidzās pie orangutana. Acīm redzams, ja jau Nebs gribēja kaut ko svarīgu paziņot savam kungam, uzticamāku un ātrāku ziņnesi viņš nevarētu atrast, kas tiktu pat tur pāri, kur kolonisti un arī Tops neiespēja.
Sairess Smits nebij maldījies. Jupam kaklā bij pakārts mazs maisiņš un tajā Neba rokas rakstīta zīmīte.
Varat iedomāties Sairesa Smita un viņa biedru izmisumu, kad viņi lasīja šādas rindas:
«Piektdien pulksten sešos rītā.
Augstiene pirātu ieņemta.
Nebs.»
Ne vārda nerunādami, viņi brīdi skatījās cits citā tad atgriezās mājās. Ko tagad darīt? Pirāti Tālā skata augstienē — tas nozīmē, ka tur postījumi, sagrāvums un drupas.
Herberts, redzēdams inženieri, Penkrofu un reportieri atgriežamies istabā, noprata, ka stāvoklis kļuvis ļaunāks, bet tad, ieraudzījis arī Jupu, bij skaidri pārliecināts, ka Granītpilij draud kāds uzbrukums.
— Sairesa kungs, — viņš lūdzās, — es gribu doties ceļā. Tagad es to varu izturēt. Es gribu doties turp!
Ģedeons Spilets piegāja pie Herberta. Rūpīgi to pārmeklējis, viņš teica:
— Tad dosimies arī!
Atri tika izšķirts jautājums, vai pārnest Herbertu nestuvēs vai vest ratos, ar kuriem Airtons bij atbraucis šurp. Nestuves būtu līganākas un ievainotajam piemērotākas, bet tur vajadzēja divu nesēju, tas nozīmēja — divu sargu un divu šauteņu mazāk, kad ceļā gadīsies uzbrukums.
Vai tad tomēr nebij labāk izlietot ratus, lai visas rokas būtu brīvas ieročiem? Vai nebij iespējams ratos ielikt to pašu maisu, uz kura Herberts gulēja, un braukt pēc iespējas uzmanīgāk, lai slimo pārāk netricinātu? Protams, tas bij iespējams.
Ratus izvilka laukā. Penkrofs aizjūdza tajos onagru. Sairess Smits un reportieris pacēla Herbertu ar visu guļas maisu un noguldīja ratu dibenā starp sānu redelēm.
Laiks bij jauks. Saules stari dzirkstīja cauri koku la- potnim.
— Vai ieroči visiem kārtībā? — Sairess Smits vaicāja.
Tie bij kārtībā. Inženierim ar Penkrofu bij rokās div-
stobru šautenes, Ģedeonam Spiletam karabīne — viņi varēja doties ceļā.
— Vai tev ir labi, Herbert? — inženieris vēl apvaicājās.
— Jā gan, Sairesa kungs, — tas atteica, — varat būt mierīgi, es ceļā nenomiršu.
Ratus izvilka laukā. Penkrofs aizjūdza tajos onagru.
Un tomēr bij skaidri redzams, ka, citus mierinādams, nabaga zēns saņēma visus spēkus, lai savaldītos, un ka tikai ar vislielāko gribasspēku viņam izdevās noturēties.
Inženierim sirds sažņaudzās no sāpēm. Viņš vēl vilcinājās dot zīmi brauciena sākumam. Bet tā jau taisni Herbertu dzītu izmisumā, varbūt pat nāvē.
— Uz priekšu! — Sairess Smits rīkoja.
Aploka vārti atvērās. Tops ar Jupu izskrēja pirmie laukā. Rati sāka ripot, vārti atkal aizdarījās, Penkrofa vadīts, onagrs lēnām virzījās uz priekšu.
Protams, izdevīgāk būtu izvēlēties citu ceļu, ne tiešo no aploka uz Granītpili, bet ar ratiem ārkārtīgi grūti nāktos tikt cauri mežam. Bij jābrauc vien pa šo pašu, lai gan laupītāji te uz katra soļa varēja uzglūnēt.
Sairess Smits un Ģedeons Spilets gāja katrs savā pusē ratiem, gatavi atbildēt jebkuram uzbrukumam. Tomēr drīzāk gan bij domājams, ka bandīti vēl nav atstājuši Tālā skata augstieni. Neba zīmīte droši vien bij rakstīta pirmajā brīdī, līdzko viņi tur parādījās. Zīmīte rakstīta ap pulksten sešiem no rīta, un žiglajam orangutanam vajadzēja tikai trīsceturtdaļstundas, lai noskrietu tās piecas jūdzes pa labi pazīstamu ceļu līdz aplokam. Ceļš te šimbrīžam vēl šķita puslīdz drošs, un, ja sagaidāms kāds uzbrucēju šāviens, tad katrā ziņā tikai Granītpils apkārtnē.
Tomēr kolonisti uzmanījās stingri. Tops un Jups skrēja te gabalu pa priekšu, te pa mežu gar ceļa malām, bet nekādas zīmes nerādīja, ka draudētu briesmas.
Penkrofa vadīti, rati lēnām virzījās uz priekšu. Izbraukuši viņi bij pusastoņos. Pēc vienas stundas četras jūdzes no piecām bij nobrauktas bez jebkāda starpgadījumā.
Ceļš bij tukšs, tāpat kā visa Jakamaru meža daļa starp Pateicības upi un ezeru. Nebij iemesla ne mazākajam uztraukumam. Mežs bij tikpat tukšs kā tajā dienā, kad kolonisti pirmo reizi pārstaigāja salu.
Braucēji tuvojās augstienei. Vēl vienu jūdzi, un, viņi varēs saskatīt Glicerīna strauta tiltu. Sairess Smits nešaubījās, ka tas būs nolaists: vai nu bandīti būs no šīs puses iegājuši augstienē, vai arī kādā citā ceļā pārkļuvuši augstienes ūdens joslai un tad nolaiduši tiltu, lai vajadzības gadījumā nodrošinātu sev atkāpšanos.
Beidzot pa koku spraugām paspīdēja jūra pie apvāršņa. Bet rati joprojām ritēja tālāk, jo nevienam no braucējiem ne prātā nenāca tagad atkāpties.
Tajā acumirklī Penkrofs apturēja onagru un iekliedzās drausmīgā balsī:
— Ak, nolādētie!
Un ar roku viņš norādīja uz bieziem cfamu mutuļiem, kuri vērpās virs viņu dzirnavām un putnu dārza kūtīm.
Kāds cilvēks skraidīja starp šīm pelēkajām vērpatām.
Tas bij Nebs.
Viņa biedri iekliedzās vienā balsī. Viņš izdzirda un steidzās šurp. Pastrādājuši savu posta darbu, laupītāji pirms pusstundas bij aizgājuši no augstienes.
— Un Herberta kungs? — Nebs iesaucās.
Ģedeons Spilets šajā acumirklī atgriezās pie ratiem.
Herberts bij zaudējis samaņu.