Tagad vairs nebij laika domāt par laupītājiem, par Granītpilij draudošām briesmām, par drupām klāto augstieni. Tikai Herberts bij visiem prātā. Vai brauciens viņam bijis bīstams, un kāds iekšējs ievainojums atkal ticis vaļā? To reportieris nevarēja nosacīt, bet izmisums pārņēma viņu un pārējos.
Ratus aizbrauca līdz upes līkumam. Tur no zariem sapina nestuves, un Herbertu ar visu guļas maisu noguldīja uz tām. Pēc desmit minūtēm Sairess Smits, Ģedeons Spilets un Penkrofs jau bij granītsienas pakājē, kamēr Nebs ratus aizbrauca Tālā skata augstienē.
Ar ceļamo ierīci Herbertu nogādāja augšā un apguldīja viņa gultā Granītpilī.
Pēc ilgām un grūtām pūlēm jauneklis atkal nāca pie samaņas. Pirmajā acumirklī viņš pasmaidīja, redzēdams, ka atrodas savā paša istabā, bet bij tik vājš, ka spēja tikai nomurmināt pāra vārdu.
Ģedeons Spilets pārlūkoja viņa ievainojumus. Viņam bij bail, ka tikai vāji apdzijušās brūces nav atkal atvērušās… Tomēr izrādījās, ka tas nav noticis. No kurienes tad cēlusies šī pēkšņā krīze? Kāpēc Herberta stāvoklis tik negaidīti pasliktinājies?
Herberts atkal bij iegrimis tādā kā drudža miegā, reportieris un Penkrofs neatgāja no viņa gultas.
Pa to laiku Sairess Smits izstāstīja Nebam visu, kas aplokā noticis. Nebs no savas puses savam kungam atkal to, kas norisinājies Tālā skata augstienē.
Tikai pagājušo nakti bandīti bij parādījušies mežmalā Glicerīna strauta apkaimē. Nebs bijis nomodā pie putnu dārza un tūliņ izšāvis uz vienu no laupītājiem, kuri taisījušies doties ūdenim pāri, bet nakts tumsā nevarējis novērot, vai trāpījis nelieti. Tomēr ar to nekādā ziņā nepietika, lai izklīdinātu bandu, un Nebs pamanījies noslēpties Granītpilī, kur viņš, mazākais, bij drošībā.
Bet ko nu tālāk darīt? Kā aizkavēt neliešus izpostīt augstieni, uz ko tie acīm redzami gatavojās? Vai viņam iespējams paziņot par to savam kungam? Un kas zina, kādos apstākļos tie paši atradās aplokā? Sairess Smits un viņa biedri bij aizgājuši vienpadsmitajā novembrī, bet nu jau pienācis divdesmit devītais. Tātad jau astoņpadsmit dienas Nebs nebij saņēmis citas vēstis, izņemot tās bēdīgās ziņas, ko atnesa Tops: Airtons pazudis, Herberts smagi ievainots, inženieris, reportieris un jūrnieks ieslodzīti aplokā.
«Ko darīt?» nabaga Nebs sev jautājis. Par sevi pašu viņš nebaidījies, jo Granītpilī iekļūt bandīti nejaudāja. Bet ēkas, apstādījumi un viss pārējais ierīkojums bij pilnīgi viņu varā! Vai gan viņam nevajadzēja pavēstīt Sairesam Smitam par draudošām briesmām?
Un tad viņam ienācis prātā uzticēt Jupam, lai tas aiznes zīmīti. Viņš taču pazina orangutana augsto saprātu, ko tas jau tik bieži bij pierādījis. Jups saprata vārdu «aploks», ko daudzkārt bij dzirdējis, un atminējās to labi, jo allaž Penkrofu ar ratiem pavadīja turpu. Gaisma vēl nebij aususi. Veiklais pērtiķis zinās nepamanīts aizkļūt pa mežu, bez tam arī ieraudzījuši laupītāji to droši vien noturēs par parasto meža kustoni.
Nebs nevilcinājies, uzrakstījis zīmīti un piestiprinājis to Jupam pie kakla, aizvedis pērtiķi pie Granītpils durvīm, pa kurām bij nolaidis lejā garu virvi, tad atkārtojis:
— Jup! Jup! Aploks! Aploks!
Kustonis bij sapratis, acumirklī pa virvi nolaidies lejā un pazudis tumsā, bandītu nepamanīts un neievērots.
— Tu esi labi darījis, Neb, — Sairess Smits atbildēja, — bet kas zina, vai, neziņodams mums, nebūtu darījis vēl labāk.
Ar ceļamo ierīci Herbertu inogādāja augšā.
Un, tā runādams, Sairess Smits domāja par Herbertu, kuram brauciens bij atstājis tik smagas sekas uz viņa izveseļošanās gaitu.
Nebs turpināja savu stāstu. Krastmalā laupītāji nebij rādījušies. Nezinādami salas apdzīvotāju skaitu, laikam nodomājuši, ka Granītpils ir lielu spēku apsargāta. Vēl viņiem bij atmiņā, ka pa kuģa uzbrukuma laiku kā no klints augšas, tā no lejas uz viņiem tika šauts, un viņi neuzdrošinājās uzbrukt. Bet Tālā skata augstiene viņiem bij pilnīgi pieejama un no Granītpils neaizsniedzama. Atriebības dzīti, viņi tiecās atmaksāt ļaunu ar ļaunu, dedzināt, postīt un sagraut, un tāpēc viņi aizvilkās projām tikai pusstundu, pirms ieradās kolonisti, kurus domājās vēl turpat aplokā ieslēgušos.
Tad Nebs bij steidzies laukā no savas slēptuves. Kāpis augstienē, riskēdams dabūt lodi krūtīs, mēģinājis apdzēst uguni, kas aprija putnu dārza ēkas, viņš bij pūlējies visiem spēkiem, bet velti, līdz rati parādījās mežmalā.
Tāds bij viņa nelaimes stāsts. Laupītāju klātbūtne turpmāk būs nepārtraukts drauds Linkoļna salas kolonistiem. Līdz šim tik laimīgi, viņi turpmāk varēja sagaidīt vēl lielāku nelaimi.
Ģedeons Spilets ar Penkrofu palika pie Herberta, kamēr Sairess Smits, Neba pavadīts, devās paša acīm aplūkot augstienē nodarīto postījumu.
Tā bij laime, ka bandīti nenonāca līdz pat Granītpils pakājei, tad «kamīna» darbnīcas tāpat būtu izpostītas. Tomēr galu galā šis posts vēl nebūtu tik liels kā tas, kas nodarīts Tālā skata augstienē.
Sairess Smits ar Nebu devās uz Pateicības upes ieteku un tad pa kreiso krastu augšup, bet neatrada nekādas zīmes, ka bandīti arī te būtu bijuši. Tāpat ari otrā krasta biezajā mežā nekas šaubīgs nebij pamanāms.
Pēc visām zīmēm spriežot, izskaidrojums bij tāds: vai nu laupītāji zināja, ka kolonisti atgriezušies Granītpilī, jo pa ceļam tie viņus varēja būt pamanījuši, vai arī, postījumu augstienē pabeiguši, tie pa Pateicības upes krastmalu aizgājuši Jakamaru meža biezoknī un bij neziņā par kolonistu atgriešanos.
Pirmajā gadījumā viņi laikam' devušies atpakaļ uz aploku — tagad bez sargiem pamestu un pilnu tik vērtīgām mantām.
Otrajā — viņi būs atkāpušies uz savu agrāko nometni, lai nogaidītu izdevīgu brīdi jaunam uzbrukumam.
Bij jāaizsteidzas viņiem priekšā, bet pasākums tagad pilnīgi bij atkarīgs no Herberta slimības. Patiešām — Sairesam Smitam tur nepieciešami visi biedri vienkopus, bet patlaban neviens no viņiem nevarēja atstāt Granītpili.
Inženieris ar Nebu uzkāpa augstienē. Tur viņus sagaidīja baigs skats. Labības druva un sakņu dārzs bij samīdīti. Patlaban ievācamās vārpas salauztas vāļājās zemē. Arī pārējie stādi bij tāpat sapostīti. Par laimi, Granītpilī vēl glabājās rezerves krājums, tā ka visu izpostīto bij iespējams atjaunot.
Dzirnavas, putnu dārza ēkas, onagru kūts — visu to bij nopostījis uguns. Daži izbiedēti kustoņi vēl klaiņoja apkārt pa augstieni. Putni, pa ugunsgrēka laiku paglābušies ezera, bij atgriezušies savā vecajā mājvietā un knābāja zemē, barību meklēdami. Te viss atkal jāsāk no paša gala.
Sairesa Smita nobālušajā sejā atspoguļojās tikko valdāms niknums, bet viņš neteica ne vārda. Vēlreiz viņš pārlaida acis izpostītajiem laukiem un dūmiem, kuri vēl vienmēr kūpēja no drupām, tad atgriezās atpakaļ Granītpilī.
Nākamās dienas bij tās drūmākās, kādas kolonisti piedzīvojuši salā. Herberta stāvoklis kļuva arvien ļaunāks. Likās, ka bez miesas bojājumiem viņu pamazām pārņem kāda cita vēl smagāka slimība, un Ģedeons Spilets nomanīja tuvojamies tādas briesmas, pret kurāiņ cīnīties vairs nebūs iespējams.
Herberts gandrīz hn z atmodas gulēja savādā miegā un brīžiem sāka murgot kolonisti-.; nevarēja viņam pasniegt citas zāles kā vien spirdzinošu— Jzerienu. Pagaidām drudzis vēl nebij pārāk stiprs, drīz vien jau sāka rādīties simptomi, ka lāgu lāgiem iestājas lēkmes.
"Ģedeons Spilets to pirmo reizi novēroja sestajā decembrīnabaga zēna pirksti, deguns un ausis bij ārkārtīgi dzelteni purv drudzis viņu sāka kratīt arvien stiprāk pulss sita strauji ji un nekārtīgi, āda bij sausa, un pie tam slimnieku mocīja nemitīgas slāpes. Pēc tam atkal uznāca karstumi miesa it kā atsila, āda kļuva sarkana, pulss strauji paātrinājās yiss viņa augums noplūda sviedriem, pec tam drudzis likās pierimstam. Visa šī lēkme bij ilgusi stundas piecas.
Ģedeons Spilets ne uz acumirkli neatstāja slimnieku. Tagad vairs nebij šaubu, ka viņam piemeties intermitējošais
drudzis un ka tas jāaptur, iekams stāvoklis kļūs vēl ļaunāks.
— Lai drudzi apturētu, — Ģedeons Spilets teica Sai- resam Smitam, — jālieto pretdrudža^līdzeklis.
— Pretdrudža līdzeklis? … — inženieris atsaucās. — Un mums nav ne vienkāršā, ne sērskābā hinīna!
— Nē, — Ģedeons Spilets atbildēja, — bet ezera krastā aug vītoli, un viņu miza dažreiz noder hinīna vietā.
— Tad izmēģināsim nekavējoši, — Sairess Smits teica.
Patiešām — vītola miza tiek uzskatīta kā hinīna atvie-
totāja, tāpat kā Indijas kastaņa miza, zalšu kārkls, čūsku - zāle un citi. Jāizmēģina vien bij šis pats līdzeklis, lai arī tas pilnīgi neatsvēra hinīnu, un jālieto tāpat dabiskā veidā, tāpēc ka kolonistiem nebij nepieciešamo līdzekļu iegūt no mizas salicilu.
Sairess Smfts pats aizsteidzās noplēst melnajam vītolam dažas sloksnes mizas. Tās aiznesa uz Granītpili, saberza pulverī un tai pašā vakarā iedeva Herbertam dzert.
Nakts pagāja bez kāda smagāka starpgadījuma. Herberts reizēm gan vēl murgoja, bet drudža lēkmes neatkārtojās ne nakti, ne nākamajā dienā.
Penkrofam atkal atplauka cerība, bet Ģedeons Spilets nesacīja nekā. Bij iespējams, ka drudzis neatkārtojas katru dienu, bet ievelkas garumā, ka rītu lēkme atkal atjaunojas. Tāpēc ar vislielākajām bažām viņš gaidīja rītdienu.
Viegli bij novērojams, ka starplaikā pēc lēkmes Herberts gulēja kā salauzts, galva viņam bij smaga un bieži reiba. Parādījās vēl arī citi simptomi, kas vislielākajā mērā izbiedēja reportieri: viņš pārliecinājās, ka slimnieka aknās pieplūst asinis, un intensīvie murgi rādīja, ka arī smadzenes skartas.
Šie jaunie sarežģījumi pavisam satrieca Ģedeonu Spiletu. Viņš paveda inženieri sāņus.
— Tas ir purva drudzis, — viņš teica.
— -Purva drudzis! — inženieris iesaucās. — Jūs esat maldījies, Spilet. Purva drudzis neparādās pats no sevis, tas pielīp! … '
— Diemžēl es nemaldos, — reportieris palika pie sava. — Herberts šo drudzi saķēris purvājos, un ar to pietiek. Pirmo lēkmi viņš jau pārcieta. Ja uzbrūk vēl otra un mēs nespēsim aizkavēt trešo .., viņš būs pagalam! .,.
— Bet vītola miza? ..,
— Ar to vien nepietiek, — reportieris atbildēja. — Ja trešo lēkmi neattur ar hinīna palīdzību, tā nenovēršami beidzas ar nāvi.
Par laimi, Penkrofs nedzirdēja šo sarunu — tā viņu padarītu ārprātīgu.
Var iedomāties, kādā uztraukumā inženieris un reportieris pārlaida septīto decembri un nākamo nakti.
Nākamajā dienā ap pusdienu sākās otrā lēkme. Tā bij šausmīga. Herberts noģida briesmas! Viņš stiepa rokas pret Sairesu Smitu, pret Spiletu, pret Penkrofu. Viņš negribēja mirt! … Šī aina bij tik satricinoša, ka Penkrofu vajadzēja aizvest projām.
Lēkme ilga piecas stundas. Skaidri bij redzams, ka trešo Herberts vairs neizturēs.
Nākamā nakts bij drausmīga. Murgos Herberts runāja par lietām, kas viņa biedriem plosīja sirdis. Viņš cīnījās ar laupītājiem, viņš sauca Airtonu palīgā! Viņš lūdzās noslēpumaino būtni, šo noslēpumaino palīgu, kas tagad nozudis, bet kura tēls rādījās viņa slimajās smadzenēs… Pēc tam viņš iegrima tik dziļā nesamaņā, ka laikam vairs nekā nenojauda… Vairākas reizes Ģedeonam Spiletam jau likās, ka nabaga zēns mirisl
Herberts kļuva arvien vājāks. Noliesējušās rokas grābstīja gultas segu. Viņam iedeva vēl kādus malkus saberztu mizu, bet reportieris no tām vairs nekā necerēja.
— Ja pirms nākamā rīta mēs nesadabūjam spēcīgāku pretdrudža zāļu, — reportieris teica, — Herberts mirs!
Uznāca nakts —, bez šaubām, pēdējā nakts šim jauneklim, kurš bij tik gudrs, tik attīstīts savā vecumā un kuru visi mīlēja kā savu paša dēlu. Vienīgās zāles, kas lietojamas pret briesmīgo purva drudzi un kas to varēja uzvarēt, Linkolna salā nebij atrodamas!
Nakti no astotā uz devīto decembri Herberts murgoja vēl vairāk nekā līdz šim. Viņa aknas bij šausmīgi uztūkušas, smadzenes skartas, viņš vairs nepazina neviena.
Vai viņš maz vairs piedzīvos rītdienu un trešo lēkmi, kura to nobeigs neglābjami? Tas vairs nebij ticams. Viņa apēki bij izsīkuši, lēkmju starplaikos viņš gulēja pilnīgi ka nedzīvs. Ap pulksten trijiem rītā Herberts skaņi iebrēcās, it kā piepešas konvulsijas sarauts. Nebs, kas bij palicis uzraudzīt viņu, steidzās otrā istabā, kur pārējie biedri gulēja. Šajā acumirklī Tops svešādi ierējās.
Visi tūliņ steidzās klāt saturēt savu mirstošo bērnu, kas taisījās lēkt laukā no gultas. Ģedeons Spilets satvēra viņa roku un manīja, ka pulss kļūst arvien lēnāks un lēnāks.
Bij pieci no rīta. Saules stari pa logu ieslīda Granītpils istabā. Sākās skaista diena, un tā nabaga Herbertam būs pēdējā!
Viens stars pavirzījās pret galdu pie gultas.
Piepeši Penkrofs iesaukdamies pacēla no galda kādu priekšmetu …
Tā bij iegarena kārbiņa un uz tās vāka rakstīts:
Sērskābais hinīns.