Ģedeons Spilets paķēra kārbiņu un attaisīja to. Tajā bij ap divi simti granu balta pulvera, kuru viņš tūliņ mazliet nogaršoja. Pēc ārkārtīgā rūgtuma par šo vielu vairs nebij ko šaubīties. Tas bij nesamaksājami vērtīgais drudža pretlīdzeklis hinīns.
Nekavējoši bij jāiedod no tā Herbertam. Kā hinīns te radies, par to pārrunās vēlāk.
— Kafiju! — Ģedeons Spilets rīkoja.
Jau pēc pāra acumirkļiem Nebs atsteidzās ar tasi silta šķidruma. Ģedeons iebēra tur astoņpadsmit granus hinīna un tad deva Herbertam dzert.
Laika pietika, jo trešā drudža lēkme vēl nebij uznākusi.
Un, lai atļauts teikt, trešā lēkme vairs neuznāca.
Jāpiemin vēl, ka visiem pamodās cerība. Noslēpumainā vara atkal parādījās, pie tam visspiedīgākajā acumirklī, kad kolonisti bij zaudējuši pēdējās cerības! …
Pēc dažām stundām Herberts jau gulēja mierīgāk. Kolonisti varēja pārrunāt šo atgadījumu. Svešās būtnes iejaukšanās bij tiešāka nekā jebkad. Bet kā viņa nakts laikā iespēja nokļūt līdz Granītpilij? Tas bij absolūti nesaprotams. Taisnību sakot, veids, kādā rīkojās tf salas labais gars», nebij mazāk noslēpumains kā šis gars pats.
Visu šo dienu ik pēc katrām trim stundām Herbertam deva iedzert hinīna pulveri.
Otrā rītā Herberts jau jutās manāmi labāk. Protams, vesels viņš nebij, drudža lēkmes vēl laiku pa laikam atkārtojās, bet pretlīdzekļa tām nu vairs netrūka, tāpat kā slimajam pašam uzraudzības un kopšanas. Turklāt viņu glābējs un labdaris laikam taču arī bij tepat tuvumā! Spirgta cerība atkal pārņēma visus.
Un tā viņus nepievīla. Pēc desmit dienām, ar divdesmito decembri sākot, Herberts sāka nepārprotami atveseļoties. Vājš viņš vēl bij, viņam nācās ieturēt stingrāko diētu, bet lēkmes vairs ne reizes neatkārtojās. Un cik labprāt šis paklausīgais zēns padevās visiem priekšrakstiem! Viņam taču tik ļoti gribējās kļūt veselam!
Penkrofs izskatījās līdzīgs cilvēkam, kas tikko atrāvies no bezdibeņa malas. Viņam uznāca tādi prieka brīži, kad viņš likās tīri vai neprātīgs. Kad trešā krīze bij laimīgi novērsta, viņš apkampa reportieri tā, ka tam elpa aizrāvās. Un no tā brīža viņš to citādi nesauca kā par doktoru Spi- letu.
Atlika vēl uzmeklēt īsto ārstu.
— Mēs viņu atradīsim! — Penkrofs nez cik reižu atkārtoja.
Un tad, protams, šis cilvēks, lai kas viņš būtu, varēja sagaidīt tādus apkampienus, kādi tikai Penkrofam iespējami!
Decembra mēnesis pagāja un līdz ar to šis ļaunais 1867. gads, kurā Linkolna salas kolonisti bij pārcietuši tik daudzas nelaimes. 1868. gads iesākās ar brīnišķi jauku laiku un kvēlainu tropisku karstumu, ko jūras veldze, par laimi, mazliet atvēsināja. Herberts atspirga arvien vairāk, jo pa Granītpils logu plūda iekšā svaigs, sāļš gaiss, kas viņu tā spēcināja. Viņš sāka jau ēst, un nevar nemaz iedomāties, kādus vieglus un gardus ēdienus Nebs viņam pagatavoja!
— To jau pat mirdams varētu ēst! — Penkrofs sprieda.
Pa visu šo laiku bandīti ne reizes nebij rādījušies Granītpils apkārtnē. No Airtona nebij ne ziņas, un, ja inženieris ar Herbertu vēl loloja kādas cerības viņu atkal sastapt, tad pārējie turpretim bij pārliecināti, ka viņš kritis. Tomēr ilgi tādā neziņā palikt nebij iespējams; norunaja, līdzko Herberts būs pilnīgi vesels, jāuzsāk ceļojums, kuram vajadzēja beigties ar ievērojamiem panakumiem. Taču kādu mēnesi vēl bij jāpavilcinās, jo laupītājiem pretī drīkstēja stāties tikai ar visiem kolonijas apvienotiem spēkiem.
Bet Herbertam klājās jo dienas, jo labāk. Aknu uzpampums bij nozudis pilnīgi, ievainojumi tikpat kā pavisam aizdzijusi.
Janvāra mēnesī Tālā. skata augstienē tika paveikti svarīgi darbi, bet tie izpaudās tikai nopostīto druvu un sakņu dārza palieku pievākšanā. Kolonisti uzlasīja vārpas un dārza saknes, lai iznāktu sēkla otrā pusgada sējai. Ar putnu dārza, dzirnavu un citu ēku atjaunošanu Sairess Smits vēl gribēja nogaidīt. Kamēr viņš ar saviem biedriem būs ceļā, lai uzmeklētu bandītus, tie viegli varēja atkal ierasties augstienē, un nebūtu prātīgi dot tiem iespēju vēlreiz izmēģināt roku savā postītāju un dedzinātāju amatā. Kad sala būs iztīrīta no ļaundariem, gan tad paspēs atjaunot visu sagrauto.
Janvāra otrā pusē Herberts jau sāka celties no gultas — vispirms uz stundu, tad uz divām un trim. Viņš no dabas bij visai stiprs un atžirga acīmredzot. Viņam taču jau bij astoņpadsmit gadu. No šā slaidi noaugušā jaunekļa, bez šaubām, dienās izveidosies skaists un stalts vīrietis. Kopš šā brīža viņa atveseļošanās turpinājās kārtīgi, un, ja vēl radās kaut kādas bažas, tad «ārsts» Spilets nekautrējās izlietot visu stingrību.
Uz mēneša beigām Herberts jau varēja iziet krastmalā un uzkāpt Tālā skata augstienē. Peldēšanās jūrā Penkrofa un Neba pavadībā viņu ļoti atspirdzināja. Sairess Smits nu varēja domāt par ceļojumu, un tā sākumu tad ari nolika uz piecpadsmito februāri. Naktis šajā gadalaikā ārkārtīgi gaišas, tās labi varēs izlietot nodomātajiem visas salas pār- meklējumiem.
Tūliņ ari jau sāka gatavoties ceļojumam, un tas nebij vis vienkāršs darbs, jo kolonisti bij noņēmušies šoreiz drīzāk neatgriezties, kamēr nebūs sasnieguši divus mērķus: pirmkārt, iznīcināt laupītāju bandu un atsvabināt Airtonu, ja tas vēl būtu dzīvs, un, otrkārt, atrast to, kas tik brīnišķā kārtā vadīja kolonistu likteni.
Kolonisti labi pazina Linkolna salas austrumu pusi no Naga iekāres līdz Žokļu iekārei, plašo Tadornu purvāju, Granta ezera apkaimi, Jakamaru meža daļu starp Pateicības upi un aploku, Pateicības upes un Sarkanā strauta virzienu un, beidzot, Franklina kalna pakājes paugurus, starp kuriem ierīkots aploks.
Vēl viņi bij izlūkojuši, lai gan diezgan pavirši, Vašingtona līča krastmalas plašo joslu no Naga iekāres līdz Rāpuļa zemesragam, salas rietumu mežīgo un purvaino krastu un tad smilkšu kāpas ap Haizivs līča ieeju.
Bet gluži nepazīstams viņiem bij plašais, ar mežu apaugušais Čūskas pussalas apgabals, viss apvidus Pateicības upes labajā un Ūdenskrituma strauta kreisajā pusē, visa robainā klinšu augstiene virs pakājes pauguriem Franklina kalna rietumu, ziemeļu un austrumu pusē, kur, bez šaubām, visizdevīgākā vieta paslēptuves ierīkošanai. Katrā ziņā vairāki tūkstoši akru salā bij palikuši nepārstaigāti un neiz- lūkoti.
Kolonisti nosprieda vispirms doties uz Tālo rietumu mežā ju un izpētīt visu apvidu Pateicības upes labajā pusē.
Varbūt labāk būtu vispirms doties uz aploku, jo bij iemesls baidīties, ka bandīti būs atkāpušies uz turieni vai nu laupīt, vai arī nomesties uz dzīvi. Bet, tā kā aploks jau bij izlaupīts, tad bij par vēlu mēģināt to aizkavēt vai laupītājus tur sastapt, tātad prātīgākais — tūliņ pacensties uzmeklēt viņu slēptuvi.
Pēc garām un nopietnām pārrunām kolonisti vienojās vispirms izlūkot Rāpuļa zemesraga mežājus. Ar cirvjiem viņi izcirtīs pirmo stigu šajos biezokņos, lai vēlāk tur ierīkotu ceļu no Granītpils uz pašu tālāko salas nostūri, sešpadsmit septiņpadsmit jūdžu garumā.
Rati bij pilnīgā kārtībā. Onagri, labi atpūtušies, tāla brauciena spējīgi. Ratos ievietoja pārtiku, nometnes ierīces, lauku virtuvi un dažādus citus nepieciešamus rīkus, tāpat arī ieročus un munīciju no Granītpils krātuvēm, kurās tagad tādu mantu bij pārpilnam. Bet nedrīkstēja aizmirst, ka laupītāji var noslēpties kaut kur meža biezoknī un katru acumirkli apsveikt viņus ar lodēm, tāpēc mazajam pulciņam jāturas cieši kopā, neviens ne aiz kādiem iemesliem nedrīkst aizklīst nost.
Tāpat vienojās, ka Granītpilī nepaliks neviens. Arī Topam ar Jupu jāpiedalās gājienā. Nepieejamam mājoklim sargs ir lieks.
Četrpadsmitajā februārī, ceļojuma priekšvakarā,^ bij svētdiena. To kolonisti izlietoja pilnīgi atpūtai un lūgšanām. Visi vienojās, ka Herbertam, kas gan bij izveseļojies, bet vēl arvien mazliet vājš, jāsēstas ratos.
Otrā rītā, gaismai austot, Sairess Smits vēl parūpējās, lai Granītpili padarītu pilnīgi drošu pret uzbrukumiem.
Citreizējās kāpnes aiznesa uz «kamīnu» un apraka dziļi smilktīs, lai atgriežoties tās atkal varētu izlietot, jo ceļamā ierīce tika izjaukta, tā ka nekas no tās nepalika pāri. Penkrofs uzkavējās pēdējais Granītpilī paveikt beidzamos darbus un nolaidās pa virvi, kurai viens gals bij zemē piestiprināts un kura, reiz zemē novilkta, vairs nebij lietojama, lai nokļūtu līdz augšējai atkarei.
Laiks bij brīnum jauks.
— Būs silta dieniņa! — reportieris jau noteica.
— Nu, doktor Spilet! — Penkrofs atsaucās. — Mēs brauksim pa koku paēnu un sauli pat redzēt nedabūsim!
— Uz priekšu! — rīkoja inženieris.
Rati gaidīja krastmalā iepretim «kamīnam». Reportieris izrīkoja, ka Herbertam jākāpj ratos un jābrauc, mazākais, sākumā dažas stundas, un jauneklim bij jāpadodas ārsta priekšrakstam.
Nebs veda onagrus, Sairess Smits, reportieris un jūrnieks gāja pa priekšu. Tops līksmi lēkāja apkārt. Herberts arī Jupam piedāvāja vietu ratos, un viņš to ieņēma bez liekām ceremonijām. Bridis bij klāt, un mazais pulciņš devās ceļā.
Rati vispirms aplieca līkumu pie Pateicības upes ietekas, tad kādu jūdzi pa kreiso krastu augšup braukuši, devās pāri tiltam Balona ostas ceļa galā. Pēc tam, pametuši šo ceļu kreisajā pusē, ceļotāji iegriezās zem tā bezgalīgā koku Iapotņa, kas pārklāja visu Tālo rietumu apvidu.
Pirmās divas jūdzes rati ērti ripoja, jo koki auga izklaidu; laiku pa laikam bij jāpārcērt kāda liānas stīga vai jānocērt dažs krūmājs, bet nekāds nopietnāks šķērslis neaizkavēja kolonistu gājienu.
Lapoto zaru biezais pārsegs meta atsvaidzinošu ēnu pār zemi. Deodari, duglāzijas, kazuarīni, banķsijas, pūķukoki un citas jau pazīstamas koku sugas aizsniecās neapredzamā tālē. Kokos ņudzēja neskaitāmi bari jau pazīstamu putnu: teteri, jakamari, fazāni, lori un visas neskaitāmās tarkšķē- tāju un pļāpātāju papagaiļu sugas. Aguti, ķenguri un ka- bijns skraidīja pa zāli, un tas viss atgādināja kolonistiem pirmos gājienus tūliņ pēc ierašanās salā.
— Tomēr es manu, — Sairess Smits teica, — ka visi šie kustoņi, kā četrkāji, tā spārnotie, ir tramīgāki nekā agrāk. Laupītāji nesen ir gājuši šim mežam cauri, un mēs katrā ziņā uziesim viņu pēdas.
Un patiešām — drīz vien viņi dažādās vietās pamanīja vesela cilvēku bariņa sliedi: te kokiem aplauzītus zarus, varbūt ceļa iezīmes vajadzības gadījumam; tur atkal izdzisuša ugunskura paliekas un mālainā zemē iespiestas kāju pēdas. Tomēr nebij nekā tāda, kas liecinātu par pastāvīgu dzīvesvietu.
Inženieris bij aizliedzis saviem biedriem te ko medīt. Šāvienu rībieni varētu pievērst pirātu uzmanību, varbūt tie blandījās tepat mežā. Turklāt medniekiem tik un tā jāturas ratu tuvumā, un stingri bij noliegts kādam aizklīst projām no citiem. Dienas otrā pusē aptuveni jūdzes sešas no Granītpils virzīšanās uz priekšu kļuva diezgan apgrūtinoša. Biezoknī vietumis bij jānocērt koki un jānolīdzina ceļš. Iekams ķērās pie darba, Sairess Smits aizsūtīja biezoknī Topu un Jupu, kas apzinīgi izpildīja savu uzdevumu. Kad suns ar orangutanu atgriezās pavisam mierīgi, bij skaidrs, ka nav jābaidās ne no bandītiem, ne plēsīgiem zvēriem — šiem dzīvnieku valsts divu sugu pārstāvjiem, kuri sava mežonīgā instinkta dēļ atradās uz vienas pakāpes.
Pirmās dienas vakarā kolonisti apmetās uz naktsguļu aptuveni deviņas jūdzes tālu no Granītpils pie nelielas Pateicības upes pietekas, par kuru viņi līdz šim vēl nekā nebij zinājuši un kura pieskaitāma tam upju tīklam, kas šai zemei sniedza brīnišķo auglību.
Ceļinieki krietni paēda, jo gājienā visi bij izsalkuši, tad parūpējās, lai nakts paietu bez pārsteigumiem. Ja inženierim būtu jābaidās tikai no plēsīgiem zvēriem — jaguāriem vai tamlīdzīgiem, — viņš vienkārši sakurtu ugunis ap savu nometni, tā būtu pietiekama aizsardzība; bet laupītājus šīs ugunis drīzāk pievilktu nekā atbaidītu, un tad tumsā nometni ielenkt nemaz nenāktos grūti.
Apsargāšana tomēr tika stingri nokārtota. Diviem bij jāpaliek nomodā, un pēc divām stundām otriem diviem tie jānomaina. Herberts gan arī taisījās rindā, bet tika noraidīts. Pirmajā sargu pārī nozīmēja Penkrofu ar Ģedeonu Spiletu un otrā — inženieri aT Nebu.
Tomēr nakts jau arī bij tikai dažas stundas gara. Tumsu radīja drīzāk biezā lapotņa sega nekā saules noriets. Klusumu traucēja tikai attāli jaguāru rēcieni un pērtiķu smiekli, kuri it sevišķi Jupu šķita uzbudinām.
Nakts pagāja bez sevišķa atgadījuma, un otrā rītā, sešpadsmitajā februārī, atsākās gājiens, kas līdz šim bij gan lēns, tomēr ne pārāk nogurdinošs.
Todien viņi nogāja tikai sešas jūdzes, jo ik acumirkli nācās ceļu izcirst ar cirvi. Kā īsti «kolonisti» viņi saudzēja lielos un skaistos kokus, lai gan to nociršana ari pati par sevi prasītu lielas pūles, un tāpēc viņi upurēja tikai sīkākos; bet sekas bij tās, ka ceļš iznāca līkumu līkumots.
Šīs dienas ceļojumā Herberts sazīmēja vēl dažas koku sugas, kuras līdz šim salā nebij sastapuši, piemēram, kok- veidīgas papardes ar līganiem zariem, kas slīga uz leju kā baseina ūdens, Jāņa maizeskokus, kuru garās, cukurotās un ļoti gardās pākstis kāri plūca onagri. Kolonisti te uzgāja arī krāšņos kauri kokus, kuri auga puduriem un kuru cilindriskie stumbri ar zaļajiem vainagiem pacēlās divi simti pēdu augstumā. Tie bij Jaunzēlandes koku karaļi, tikpat slaveni kā Libānas ciedri.
Dzīvnieki bij tie paši, kādus kolonisti jau bij sastapuši. Tikai pa gabalu viņi ieraudzīja pāri no tiem lielajiem bridēju dzimtas putniem, kuri mājo sevišķi Austrālijā — ka- zuāru pasugas, piecas pēdas augstus, ar brūnu spalvu. Tops metās tiem pakaļ, cik kājas nesa, bet kazuāri, neko nesteigdamies, aizmuka projām, jo viņu skriešanas ātrums ir taisni apbrīnojams.
Bandītu pēdas viņi vietvietām pamanīja mežā. Pie kāda, kā likās, nesen izdzisuša ugunskura tās bij iemītas sevišķi skaidri, un kolonisti tās aplūkoja ar vislielāko uzmanību. Rūpīgi izmērījuši un salīdzinājuši to garumu un platumu, viņi secināja, ka te gājuši pieci cilvēki. Pieci nelieši acīm redzami bij uz laiciņu apmetušies šajā vietā; bet, lai cik rūpīgi viņi meklēja, nebij atrodamas sestās pēdas, kas varētu būt Airtona pēdas.
— Airtona nav pie viņiem! — Herberts iesaucās.
— Nē, — Penkrofs atteica, — un, ja viņš nav pie tiem, tad skaidri saprotams, ka tie viņu jau nogalinājuši. Bet šiem nezvēriem nav savas migas, kur tos kā tīģerus varētu ielenkt.
— Nē, — reportieris atbildēja. — Vairāk ticams, ka viņi klaiņo pa mežu un gaida nejaušu gadījumu, lai varētu tikt par pilnīgiem salas saimniekiem.
— Par salas saimniekiem! — jūrnieks iekliedzās. — Salas saimniekiem! … — viņš atkārtoja sažņaugtā balsī, it kā viņu kāds patlaban jau būtu sagrābis aiz rīkles. Tad viņš piebilda mierīgāk: — Vai jūs zināt, Sairesa kungs, kas tā par lodi, ko es ieliku savā šautenē?
— Nē, Penkrof.
— Tā ir tā pati, kas caururba Herberta krūtis, un es jums zvēru, ka tā neskries mērķim garām!
Tomēr arī tāda pelnīta atriebība nevarēja vairs Airtonam atdot dzīvību. Pēc šiem kāju pēdu iespiedumiem spriežot, bij jāpamet pēdējās cerības viņu vēl kādreiz redzēt.
Tovakar nometne tika ierīkota četrpadsmit jūdzes no Granītpils; Sairess Smits domāja, ka līdz Rāpuļa zemesragam nevarētu būt vairāk par piecām jūdzēm.
Un patiešām — nākamajā rītā viņi sasniedza pussalas viņējo galu un bij izgājuši cauri visam mežam. Bet ne mazākās zīmes no bandītu nometnes viņi nebij atraduši, tāpat arī ne zīmes no tā mitekļa, kur patvēries noslēpumainais nezināmais.