Vispirms reportieris piekodināja jūrniekam gaidīt viņu šajā pašā vietā, kur viņš griezīsies atpakaļ, un, ne acumirkli nevilcinādamies, steidzās augšup krastā — tai pašā virzienā, kur pirms dažām stundām devās nēģeris Nebs. Drīz vien reportieris nozuda aiz kāda krasta izloka — tik strauji viņš traucās uzzināt kaut ko par inženieri.
Herberts vēlējās viņu pavadīt.
— Paliec vien šepat, mīļo zēn, — jūrnieks viņam teica. — Mums jāsarīko kāda pajumte un jāpalūko, vai še bez gliemežiem nav dabūjams kas labāks ko uzkost. Kad pārnāks mūsu draugi, viņiem būs nepieciešams stiprināties. Katram savs uzdevums.
— Es esmu gatavs, Penkrof, — Herberts atbildēja.
— Labi! — atsaucās jūrnieks. — Tad lai notiek tā. Sāksim rīkoties pēc plāna. Mēs esam noguruši, mums ir auksti, mums gribas ēst. Tātad jāatrod pajumte, uguns un ēdamais. Mežā ir koki un ligzdas olas — atliek tikai uzmeklēt mājokli.
— Lai notiek! — Herberts sacīja. — Es pameklēšu kādu alu šajās klintīs un droši vien atradīšu caurumu, kur ērti varēsim ielīst.
— Pareizi! — Penkrofs piekrita. — Uz priekšu, mīļo zēn!
Un tā viņi abi devās gar milzīgo klints sienas pakāji, ko jūras bēgums bij atklājis platā joslā. Viņi nekāpa augšup pret ziemeļiem, bet gāja lejup uz dienvidu pusi. Penkrofs bij ievērojis, ka dažus simtus soļu no tās vietas, kur viņi izkļuva malā, krastam šaurs iedobums; pēc viņa domām, tur vajadzēja būt kādas upes vai strauta ietekai. Pirmkārt, izdevīgi bij nomesties dzeramā ūdens tuvumā, un, otrkārt, — iespējams, ka straume iznesusi Sairesu Smitu taisni šajā krastā.
Kā jau minēts, klints siena pacēlās trīssimt pēdu augstu; bet visgarām tā bij ciets masīvs, pakājē jūras nogludināts, un nevarēja saskatīt ne mazākās plaisas, kur kaut pagaidām patverties. Stāva, cieta granīta siena, ko pat viļņi nebij jaudājuši iegrauzt. Ap tās virsotni laidelējās neskaitāmi jūras putnu bari, it sevišķi pleznaino sugas ar gariem, plakaniem un asiem knābjiem — spārnoti brēkuļi, kas daudz nelikās zinis par cilvēkiem, kuri, bez šaubām, pirmo reizi traucēja viņu vientulību. Starp tiem Penkrofs novēroja vairāku pasugu lielās laupītāju kaijas, tā saucamās stercorarius, un mazās, rijīgās jūras kaijas, kuras perinās granīta iedobumos. Ar vienu pašu šautenes skrošu lādiņu šajā barā varētu iegūt veselu klēpi medījuma; taču, lai šautu, vispirms bij vajadzīga šautene, bet ne Penkro- fam, ne Herbertam tās nebij. Tomēr šo laupītāju un mazo kaiju gaļa gandrīz nebij ēdama, pat viņu olām ir pretīga piegarša.
Vairāk pa kreisi novirzījies, Herberts pamanīja dažas aļģēm apaugušas klintis, ko nedaudz stundu vēlāk atkal • pārklātu jūra. Uz šīm gludajām, jūras augu pārklātajām klintīm ņirbēja divvāku gliemeži, ko izsalcis cilvēks nebūt nevarēja nonicināt. Herberts pasauca Penkrofu, kas ari tūliņ piesteidzās klāt.
— A! — jūrnieks iesaucās. — Tās taču ir austeres! Palūk, kas mums noderēs olu vietā!
— Tās nav nekādas austeres, — atbildēja Herberts, uzmanīgi aplūkojiš pie klintīm pielipušos gliemežus. — Tās ir litodomas.
— Vai viņas ir ēdamas? —Penkrofs vaicāja.
— Katrā ziņā.
— Nu, tad ēdīsim litodomas.
Jūrnieks varēja palaisties uz Herbertu. Jauneklis labi pārzināja dabas zinātnes un kaislīgi interesējās par tām. Tēvs viņu bij uzvadījis uz šā ceļa, sūtīdams noklausīties labāko Bostonas profesoru lekcijas, kuras pilnīgi sajūsmināja apdāvināto un čaklo zēnu. Še arī turpmāk viņa zināšanas bieži vien noderēja, bet jau pašā sākumā viņš nebij kļūdījies.
Litodomas ir iegareni gliemeži, kuri dzīvo, saķērušies grīstēs, cieši klintīm pielipuši. Viņas pieder pie urbēju molusku pasugas un izdobj caurumus viscietākajā akmenī, viņu vāki abos galos noapaļoti, kas nav novērojams pie parastajām austerēm.
Penkrofs un Herberts krietni saēdās šīs saulē pusatvēru- šās litodomas. Eda gluži kā parastas austeres, un tās viņiem likās ar stipri piparotu piegaršu, tāpēc nebij jābēdājas, ka te nav ne piparu, ne citas kādas garšvielas.
Izsalkumu viņi nu bij apmierinājuši, bet ne slāpes, kas kļuva vēl skaudrākas pēc šī dabiski vircotā molusku mielasta. Tagad bij svarīgi atrast dzeramo ūdeni, un nebij domājams, ka tā trūktu tik untumaini izveidotā apvidū. Apgādājušies ar prāvu krājumu litodomu, ar kurām piepildīja kabatas un mutautiņus, Penkrofs un Herberts atgriezās atkal klints sienas pakājes joslā.
Divi simti soļu tālāk viņi nokļuva'tajā izdobumā, kur, pēc Penkrofa nojausmas, patiešām atradās kādas nelielas, bet dziļas upītes ieteka. Šajā vietā klints siena likās kāda spēcīga apakšzemes grūdiena pāršķelta. Lejas pusē bij izveidojies neliels līcis, kas beidzās ar diezgan smailu leņķi. Upe te bij ap simts pēdu plata, krasti abējās pusēs tikko divdesmit pēdu augsti. Upe gandrīz gluži taisnā līnijā bij izgrauzusies cauri divām klinšu sienām, kuras likās pamazām pazemināmies virzienā no iztekas līdz ietekai, tad spēji nosliecās sāņus un pusjūdzi attālu pazuda meža smalksnājā.
— Še ir ūdens! Tur — mežs! — Penkrofs iesaucās. — Herbert, nu mums trūkst tikai maizes!
Ūdens upē bij dzidrs. Jūrnieks novēroja, ka atplūdu un jūras zema līmeņa laikā, kad jūras viļņi te nepiesniedzās, tas arī īsti salds. Pēc šī svarīgā secinājuma Herberts sāka meklēt kādu ieplaku, kas būtu noderīga patvērumam, bet velti. Klints siena visgarām bij gluda un ārkārtīgi stāva.
Taču pie pašas upes ietekas un virs tās līnijas, līdz kurai jūra sniedzās uzplūdu laikā, nogruvums bij izveidojis nevis alu, bet milzīgu klints sablīvējumu, kādi parasti gadās granītzemēs un kādus mēdz saukt par «kamīniem».
Penkrofs ar Herbertu iegāja diezgan dziļi klinšu spraugās — alās ar smilkšu paklāju, kur bij pietiekoši gaišs, jo gaisma še ieplūdapa spraugām starp granīta bluķiem, no kuriem daži turējās, neizprotama līdzsvara balstīti. Bet līdz ar gaismu ejās ieplūda arī vējš — īsts ziemeļu caurvējš — un līdz ar vēju sīvs ārienes aukstums. Tomēr jūrnieks domāja, ka, aizkraujot dažus gaiteņu caurumus ar akmens un smilkšu maisījumu, «kamīnu» varētu padarīt noderīgu apdzīvošanai. Šo alu plānu zīmējums līdzinājās tipogrāfijas zīmei &, kas apzīmē et caetera saīsinātā veidā, proti — un tā tālāk.
Atdalot šās zīmes augšējo daļu, kur ieplūda dienvidu un rietumu vējš, apakšējo daļu, bez šaubām, varēs izmantot.
— Tas ir mūsu atradums, — Penkrofs teica, — un, ja mēs vēl kādreiz sastapsim Smita kungu, šis labirints noderēs arī viņam.
— Mēs viņu sastapsim, Penkrof! — Herberts iesaucās.
— Gādāsim par to, lai atgriezdamies viņš atrod še priekšā kaut cik ciešamu mājokli. Tādu mēs iegūtu, ja mums izdotos kreisajā alā ierīkot vietu ugunskuram un atstāt spraugu dūmu novadīšanai.
— To mēs iespēsim, mīļo zēn, — Penkrofs atbildēja.
— Iekārtot «kamīnu» (šo apzīmējumu Penkrofs saglabāja viņu pagaidu mītnei) ir mūsu uzdevums. Bet vispirms iesim ievākt kaut ko ugunskuram noderīgu. Man šķiet, ka koki mums derēs, lai aiztaisītu šos caurumus, pa kuriem svilpo velna vējš.
Herberts ar Penkrofu pameta «kamīnu» un, apgājuši ar līkumu, kāpa upes kreisajā krastā. Tur upe bij diezgan strauja un nesa lejup dažus nokaltušus kokus. Jūrā sākās paisums, to jau gluži skaidri varēja nomanīt, jo upē ūdens diezgan tālu plūda atpakaļ. Jūrnieks domāja, ka šos uzplūdus un atplūdus labi varētu izmantot smagu priekšmetu pārvadāšanai.
Pēc ceturtdaļstundas gājiena jūrnieks un zēns nonāca pie asa līkuma, kur upe spēji novērsās uz kreiso pusi. Tikuši garām šai vietai, viņi nokļuva krāšņu koku mežā. Šie koki vēl zaļoja, neskatoties uz vēlīno gadalaiku, jo piederēja pie skuju kokiem, kuri izplatīti pa visu zemeslodi no ziemeļu apvidiem līdz pat tropiskai joslai. Jaunais dabas zinātnieks, starp citu, uzzīmēja «deodaru» pasugu, kura sevišķi izplatīta Himalaju apvidos un vēdīja tīkamu smaršu. Starp šiem kokiem auga priežu puduri, plaši izpletuši savus skuju saulsargus. Penkrofs manīja, ka garajā zālē kājas uzmin sausiem zariem un ka tie lūst knikšķē- dami — gluži kā raķetes.
— Manu mīļo zēn, — viņš teica Herbertam. — Es gan nezinu šā koka zinātnisko apzīmējumu, tomēr ievietoju viņu «dedzināmo» kategorijā, un šajā acumirklī tas ir galvenais, kas mums vajadzīgs.
— Savāksim sev krājumu, — Herberts atteica un tūliņ ķērās pie darba.
Vākšana veicās viegli. Nemaz nebij vajadzīgs lauzt zarus no kokiem, jo milzums kritušu tāpat gulēja pie viņu kājām. Dedzināmā materiāla te netrūka, bet gan transporta līdzekļu. Šie koki bij ļoti sausi un degs ātri. Tāpēc tie lielākā vairumā bij nogādājami uz «kamīnu», un tur ar divu cilvēku nastām vien nepietika. Herberts pirmais to iedomāja.
— Nu, mīļo zēn! — jūrnieks atsaucās. — Mums jāatrod kāds līdzeklis pārvešanai. Allaž un visur visam ir savs līdzeklis! Ja mums bijusi ķerra vai laiva, lieta būtu pavisam vienkārša.
— Bet mums taču ir upe! — Herberts iesaucās.
— Pareizi! — Penkrofs atbildēja. — Upe mums būs ceļš,' kas kustas pats, bet malkas plosti nav vis velti izgudroti.
— Tikai, — Herberts piezīmēja, — mūsu ceļš šai acumirklī dodas pavisam pretējā virzienā, nekā mums vajadzīgs, jo jūrā ir paisums.
— Mēs pagaidīsim, kamēr ūdens sāks kristies, — jūrnieks atbildēja, — tad upe mūsu kurināmo nonesīs līdz «kamīnam». Sagatavosim tikai savu plostu.
Herberta pavadīts, jūrnieks devās uz to stūri, kur mežmala piesliecās pie upes. Abi — katrs pēc saviem spēkiem — nesa sasietas malkas nastas. Daudz sausu zaru bij ari turpat augstā krasta zālājā, ko laikam cilvēka kāja nekad vēl nebij skārusi. Penkrofs tūliņ ņēmās pagatavot malkas plostu.
Kādā atvarā aiz slaidas krasta iekāres jūrnieks ar zēnu novietoja lielākus, sausu liānu stīgām sasaistītus koka gabalus. Tā iznāca kaut kas plostam līdzīgs, un uz tā tika sakrauts viss savāktais kurināmais, kura pārnešanai vajadzētu, mazākais, divdesmit cilvēku. Stundas laikā darbi bij galā; krastmalā piestiprinātais plosts gaidīja tikai atplūdu mirkli.
Tatad vēl bij dažas stundas laika. Savā starpā pārrunājuši, Penkrofs un Herberts vienojas uzkāpt pašā virsēja līdzenumā, lai no turienes pārlūkotu plašāku apkārtni.
Taisni divi simti soļu aiz upes līkuma klints siena nobeidzās ar klints nogruvumu, kas nelielā slīpumā nolaidās līdz meža malai. Tās bij it kā dabiskas kāpnes. Herberts līdz ar jūrnieku tūliņ sāka doties augšup. Pateicoties savām stiprajām kājām, viņi jau pēc dažām minūtēm bij augša un nostājās stūrī pie upes grīvas.
Tūliņ pirmajā acumirklī viņu acis pavērsās pret okeānu, pār kuru bij braukuši tik briesmīgos apstākļos» Dziļi uztraukti viņi aplūkoja ziemeļu krastu, pie kura bij notikusi katastrofa. Tur Sairess Smits viņiem bij pazudis. Viņi skatījās, vai no ūdens vēl nerēgojas laukā kāda balona palieka, pie kuras cilvēks varētu patverties. Nekas nebij redzams! Visapkārt tikai klajš ūdens tuksnesis. Arī krastmala tikpat tukša. Ne reportiera, ne Neba nekur nemanīja. Bet iespējams, ka patlaban viņi atradās pārāk tālu no šejienes un nebij saredzami.
— Man tā vien liekas, — Herberts iesaucās, — ka tāds enerģisks cilvēks kā Sairess Smits nevar tik ikdienišķā kārtā noslīkt. Kaut kādā vietā viņam vajadzēja sasniegt krastu. Vai nav tā, Penkrof?
Jūrnieks skumji pakratīja galvu. Viņš necerēja vairs atkal redzēt Sairesu Smitu, bet negribēja arī Herbertam laupīt pēdējo cerību.
— Bez šaubām, bez šaubām, — Viņš teica; — Mūsu inženieris ir cilvēks, kas izkļūs arī no tādiem apstākļiem, kur katrs cits neglābjami aizietu bojā …
Ar vislielāko uzmanību viņš vēroja krastmalu. Viņa acu priekšā uz labo pusi no upes grīvas_ stiepās viļņu norobe-. žotā smilkšu josla. No ūdens brīvās klintis ka amfībiju bariņi gulēja piekrastes bangās. Viņpus klinšu svītras jūra laistījās saules staros. Pret dienvidiem augstas klints virsotne aizslēpa apvārsni, nebij iespējams uzzināt, vai zeme uz to pusi vēl stiepjas garumā vai, no dienvidaustrumiem ierobežota, izveidojas ļoti slaidā pussalā. Ziemeļu puse līča krastmalas lokveidīgā līnija bij pārredzama no liela atta- luma. Plūdmala tur bij zema, līdzena, bez klinšu kraujam, bet ar baltiem, jūras bēgumā iznirušiem smilkšu sekļiem.
Penkrofs un Herberts pagriezās pret rietumiem. Viņu skatieni tūliņ pievērsās kalnam ar sniega klāto virsotni, kas pacēlās jūdzes sešas vai septiņas attalu. Tūliņ aiz
Kas tad tie par putniem? — Penkrofs vaicāja,
pirmajām nogāzēm, jūdzes divas no jūrmalas, sākās ar mežu apauguši apvidi, plaši mūžam zaļo lapu koku plankumi. Šaipus mežu joslai līdz pašam krastam stiepās plats zālājs ar pievilcīgi izkaisītām koku grupām. Kreisajā pusē pa pāra spraugām paspīda mazās upes ūdens; diezgan līkumotā gultne likās aizstiepjamies līdz pat pirmajām kalnu pakāpēm, kur šķita tās sākums. Taisni tajā vietā, kur jūrnieks bij atstājis savu malkas plostu, viņa ievirzījās divu augstu granītsienu spraugā; upes kreisais krasts bij visgarām un līdz pat beigām kails un stāvs, turpretim labais pamazām kļuva zemāks, masīvās sienās vietā slējās atsevišķas klintis, klinšu šķautnes un akmeņi.
— Liekas, mēs atrodamies kādā salā… — jūrnieks nomurmināja.
— Tomēr tā šķiet diezgan plaša! — jauneklis atsaucās.
— Lai cik plaša, sala tomēr paliek tikai sala! — Penkrofs atbildēja.
Taču šis svarīgais jautājums vēl nebij noteikti atrisināms. Galīgais secinājums jāatstāj vēlākam laikam. Bet, lai nu tas bij kontinents vai sala, zeme te likās auglīga, tīkama izskata, dažādām bagātībām apveltīta.
— Arī tas ir labi, — Penkrofs ieminējās, — un savā nelaimē mums par to pašu jāpateicas liktenim.
— Lai pateicība dievam! — atsaucās Herberts, kura bijīgā sirds bij pilna pateicības tam, kas visas lietas ra- , dījis.
Ilgu laiku Penkrofs un Herberts vēroja šo zemi, kur liktenis viņus bij izmetis, bet pēc tik pavirša aplūkojuma grūti bij nojaust, kas viņus te sagaida nākotnē.
Tad viņi griezās atpakaļ, turēdamies granītklajuma robainās apmalas dienvidu virzienā, līdzteku fantastiski izveidotam klintāju lokam. Vairāki simti putnu tur bij ietaisījuši perēkļus akmens plaisās. Pār klintīm lekdams, Herberts iztraucēja veselu pūli šo spārnaino.
— Ā! — viņš iesaucās. — Tās nav ne lielās laupītāju, ne mazās kaijas!
— Kas tad tie par putniem? — Penkrofs vaicāja. — Man liekas, tos sauc par baložiem.
— Patiešām, bet tikai meža vai klinšu baloži, — Herberts atbildēja. — Es viņus tūliņ sazīmēju pēc divkāršas melnas svītras spārnos, pēc baltajām krūtīm un pelēkzilās spalvu krāsas. Baložu gaļa ir ļoti garšīga, bet viņu olas taisni nepārspējamas, un ja šie putni tās pametuši ligzdās …
— Nu, mēs neļausim tām izšķilties citādi kā tikai omletes pagatavošanai! — Penkrofs jautri piebilda.
— Bet kur tu domā izcept omleti? — Herberts vaicāja. — Savā cepurē?
— Tev taisnība! — jūrnieks atsaucās. — Par to es nebiju pietiekoši domājis. Atstāsim pagaidām šīs olas ar čaumalām, mīļo zēn, un es uzņemos pagādāt citas, cietākas.
Penkrofs ar jaunekli rūpīgi pārmeklēja iedobumus klintī un dažos tiešām atrada olas. Vairākus dučus viņi savāca un novietoja jūrnieka mutautiņā, un, tā kā tuvojās brīdis, kad paisums būs sasniedzis visaugstāko pakāpi, Herberts un Penkrofs sāka doties lejup uz upi.
Kad viņi nokļuva upes līkumā, pulkstenis varēja būt ap vieniem pēcpusdienā. Straume jau sāka virzīties parastajā gaitā. Bij jāizlieto atplūdi, lai malkas plostu novadītu grīvas līcī. Penkrofam nenāca ne prātā paļaut plostu bez stūrmaņa straumes varā, tāpat viņš nedomāja pats kāpt tam virsū un vadīt. Bet jūrnieks nekad nav jāmāca, kad runa ir par tauvām un Virvēm; tāpēc Penkrofs no sausām liānām uz ātru roku sasēja vairāku asu garu virvi un piesēja to plosta pakaļgalā. Pats viņš virves galu paturēja rokā, kamēr Herberts ar garu koku bīdīja plostu straumē.
Pasākums izdevās, ka labāk nevar vēlēties. Lielā malkas krava, ko jūrnieks, pa krastmalu iedams, saturēja virvē, slīda pa straumi lejup. Krasts te bij ļoti stāvs, tāpēc nebij jābaidās, ka plosts uzsēstos sēklī. Nepilnās divās stundās viņi bij jau grīvas līcī, dažus soļus no «kamīna».