Otrā rītā, astoņpadsmitajā februārī, sākās mežīgās krastmalas joslas pārmeklēšana no Rāpuļa zemesraga līdz Ūdenskrituma upes ietekai. Šī meža daļa bij viegli un pamatīgi pārmeklējama, jo tās platums bij tikai trīs četras jūdzes starp abiem Čūskas pussalas krastiem. Koki ar saviem slaidajiem stumbriem un biezo lapotni liecināja, ka zeme še vēl auglīgāka nekā citos salas novados. Varētu gandrīz domāt, ka uz šo mēreno joslu pārnests kāds gabals no Amerikas vai Centrālāfrikas mūžamežiem. Šī brīnišķā audzelība izskaidrojama ar sevišķām zemes īpašībām: virsējās kārtās stipri mikla, bet no apakšas vulkāniskā uguns to sildīja ar tādu siltumu, kāds mērenos apvidos parasti nav iespējams. Galvenās koku sugas bij kauri un eikalipti, kas te sasniedza gigantiskus apmērus.
Bet kolonistu mērķis nebij apbrīnot šo krāšņo audzelību. Viņi zināja jau agrāk, ka šajā ziņā Linkolna sala varēja mēroties ar Kanāriju salām, kuru pirmējais nosaukums bij Laimīgās salas. Un tomēr sala nu vairs nepiederēja viņiem vien: laupītāji bij to iekarojuši un mīdīja šo zemi, tie bij iznīcināmi līdz pēdējam.
Lai cik rūpīgi kolonisti izmeklēja austrumu pusi, tomēr neatrada it nekādu pēdu: ne kāju iespiedumu zemē, ne aplauztu koku, ne izdzisušu ugunskuru, ne pamestu nometni.
— Es nebrīnos par to, — Sairess Smits teica saviem biedriem. — Pirāti izkļuvuši malā pie Atraduma iekāres un, pārbriduši Tadornu purvu, tūliņ metušies uz Tālo rietumu mežu. Viņi ir gājuši apmēram tādā pašā virzienā, kādā nācām mēs no Granītpils. Tā arī izskaidrojamas pēdas, ko mēs sazīmējām mežā. Bet, šajā krastmalā iznākuši, viņi tūliņ noprata, ka te nav drošas patversmes, un, uz ziemeļiem virzīdamies, atrada aploku …
— Uz kurieni varbūt atkal atgriezušies… — Penkrofs piezīmēja.
— Nedomāju vis, — inženieris atbildēja, — jo viņi viegli varēja iedomāties, ka tur mēs viņus vispirms meklēsim. Aploks viņiem noder tikai barības sagādei, nevis paliekošai nometnei.
— Es pilnīgi piekrītu Sairesam, — reportieris teica. — Pēc mana ieskata, tikai Franklina kalna piekājē laupītāji būs meklējuši patversmi.
— Tātad, Sairesa kungs, taisni uz aploku! — Penkrofs iesaucās. — Mums reiz jātiek galā ar viņiem — jau tā tik daudz laika velti tērēts.
— Nē, mīļais draugs, — inženieris atbildēja. — Jūs aizmirstat, ka mums no svara uzzināt, vai Tālo rietumu mežos neatrodas cilvēku mītne. Mūsu meklējumiem taču divējāds nolūks, Penkrof. Ja, pirmkārt, mums jāatklāj noziegums, tad, otrkārt, jāizsaka pateicība par palīdzību.
— Tas bij labi teikts, Sairesa kungs! — jūrnieks sacīja. — Bet mana pārliecība tā, ka mēs to džentlmeni neuziesim, iekams viņš pats gribēs rādīties!
Un patiešām — Penkrofs tikai izteica to, ko visi sevī domāja. Likās, ka svešinieka slēpšanās ir tikpat noslēpumaina kā viņš pats. _
Tovakar rati apstājās pie Ūdenskrituma strauta ietekas. Nometne tika ierīkota kā parasti, kā vienmēr nolika arī sargus. Tik ilgu laiku pavadījis brīvā klajā, meža smaržas un okeāna sāļo vēju piesātinātā gaisā, Herberts atkal bij kļuvis tas pats spēcīgais jauneklis kā pirms slimības. Viņa vieta vairs nebij ratos, bet gan gājiena priekšgalā.
Otrā rītā, deviņpadsmitajā februārī, kolonisti pameta jūras krastu, kur viņā pusē upes ietekai slējās augšup dīvaini robotas un dažādi veidotas bazalta klintis, un sāka doties augšup pa strauta kreiso krastu. Ceļš te pa daļai jau bij iztīrīts iepriekšējos nācienos no aploka uz rietumu krastmalu, tā ka uz priekšu tikt nebij grūti. Kolonisti patlaban atradās sešas jūdzes tālu no Franklina kalna.
Inženiera nolūks bij rūpīgi izlūkot visu upes ieleju un tad uzmanīgi virzīties uz aploka pusi. Ja tas būtu ieņemts, tad straujā uzbrukumā atkarot; ja ne, tad apmesties tajā un no tā turpināt Franklina kalna izlūkojumu.
Kolonisti pilnīgi piekrita tādam plānam; visi viņi karsti vēlējās atkal kļūt par savas salas vienīgajiem saimniekiem.
Viņi devās pa šauru ieleju, kas šķīra divus lielākos paugurus Franklina kalna pakājē. Gar upmalām koki bij saauguši ciešā biezoknī, bet tālāk pret kalna izciļņiem tie kļuva arvien retāki. Tas bij nelīdzens apvidus ar pauguriem un plaisām, tikai ar lielu uzmanību te drīkstēja virzīties uz priekšu. Tops ar Jupu bij uzņēmušies izlūku lomu; it kā sacenzdamies gudrībā un izmaņā, viņi šaudījās pa biezokņiem labajā un kreisajā pusē. Bet nekas nerādīja, ka pa upes krastiem kāds nesen staigājis vai ka laupītāji te kaut kur tuvumā.
Ap pieciem novakarē rati apstājās seši simti soļu no aploka sētas. Lielo koku vainagu pusloks to vēl neļāva saskatīt.
Vispirms bij jāizlūko aploks, lai zinātu, vai tas ir ieņemts. Bet iet gaišā dienas laikā, kad domājams, ka pirāti tur labi noslēpušies un ir uzmanīgi, nozīmēja dabit lodi krūtīs, kā tas bij noticis ar Herbertu. Labāk nogaidīt, kamēr uznāk nakts.
Tomēr Ģedeons Spilets nekavējoties gribēja tuvāk papētīt aploku, un Penkrofs, ilgāk vairs nespēdams novaldīties, piesolījās viņu pavadīt.
— Nē, mīļie draugi, — inženieris atbildēja. — Nogaidiet nakti. Es neļaušu nevienam dienas laikā doties briesmās.
— Bet, Sairesa kungs… — Penkrofs stīvējās, šoreiz gandrīz gatavs arī nepaklausīt.
— Es jūs lūdzu, Penkrof, — inženieris teica.
— Lai notiek! — jūrnieks piekāpās, bet tad palaida savām dusmām vaļu citā virzienā, apbalvodams laupītājus ar visstiprāko jūrnieku vārdu krājuma izlasi.
Kolonisti palika turpat pie ratiem un uzmanīgi vēroja apkārtējo mežu.
Tā pagāja trīs stundas. Vējš bij norimis, zem kokiem valdīja dziļš klusums. Skaidri būtu sadzirdams kāda sausa zara knikšķiens, kādas sausas lapas kritiens, kāda cilvēka līšana pa zāli. Viss bij mierīgs. Arī Tops, galvu uz izstieptām ķepām nolicis, nerādīja ne mazākās nemiera zīmes.
Ap pulksten astoņiem šķita pietiekoši tumšs, lai dotos izlūkojumā. Ģedeons Spilets tūliņ pieteicās šim uzdevumam, ja Penkrofs nāk līdzi. Šoreiz Sairess Smits piekrita. Topam ar Jupu bij jāpaliek pie inženiera, Herberta un Neba: tur nedrīkstēja nevietā ierieties un iebrēkties, lai nedarītu ienaidnieku uzmanīgu.
— Tikai nepārsteidzieties, — inženieris brīdināja reportieri un jūrnieku. — Jums nav jāieņem aploks, bet vienīgi jāpārliecinās, vai tas ieņemts vai ne.
— Lai notiek! — Penkrofs atsaucās.
Un abi viņi aizgāja.
Zem biezā lapotņa jau bij tik tumšs, ka trīsdesmit četrdesmit soļu tālumā nevienu priekšmetu vairs nevarēja skaidri saskatīt. Reportieris un Penkrofs ar vislielāko uzmanību devās uz priekšu, apstādamies, līdzko bij sadzirdams pats mazākais aizdomīgais troksnītis.
Viņi gāja gabaliņu atstatu viens no otra, lai uzbrukuma gadījumā lodes tik droši netrāpītu. Patiesību sakot, ik acumirkli viņi gaidīja, ka nupat, nupat atskanēs šāviens.
Pēc piecu minūšu gājiena Ģedeons Spilets un Penkrofs bij mežam cauri un klajuma malā, kur netālu melnoja aploka sēta.
Viņi apstājās. Vakarblāzma vēl kaut cik apgaismoja klajo zālāju. Trīsdesmit soļu atstatu bij redzami aploka vārti, kā likās, aizslēgti. Tikt pāri šai trīsdesmit soļu platajai joslai bij visbīstamākais uzdevums. Patiešām — viena vai vairākas lodes pāri sētas robainajai virsmalai noguldītu zemē katru, kas uzdrošinātos iznākt šai zonā.
Ģedeons Spilets un jūrnieks nebij tie vīri, kas grieztos atpakaļ, nekā neizdarījuši, bet viņi saprata, ka par neuzmanību, kuras pirmie upuri būtu viņi paši, arī biedriem nāktos samaksāt ar savu dzīvību. Ja viņi kritīs, kas notiks čir Sairesu Smitu, Nebu un Herbertu?
Tomēr Penkrofs, uztraukts, ka atrodas tik tuvu aplokam, kur varbūt paslēpušies bandīti, gribēja doties uz priekšu. Ģedeons Spilets ar stingru roku atturēja viņu.
— Pēc īsa brīža būs pilnīgi tumšs, — viņš čukstēja Pen- krofam ausī, — tad iesim.
Krampjaini šautenes resgali sažņaudzis, niknumu ar varu valdīdams, Penkrofs palika nogaidīt.
Nozuda pēdējais blāzmas spīdums. Likās, ka tumsa no meža ar vālu pārplūst visu klajumu. Franklina kalns kā milzīgs ekrāns aizklāja visu rietumu pusi. Tumsa sabiezēja tik ātri, kā tas palaikam notiek šī platuma apvidos.
Nu bij laiks.
Mežmalā noslēpušies, reportieris un Penkrofs nebij acis novērsuši no aploka sētas. Aploks likās pilnīgi pamests. Sētas robainā virspuse manāmi melnāka bij saskatāma tumsā, itin nekas nerēgojās tai pāri. Tomēr, ja laupītāji tur būtu, tie katrā ziņā nostādītu sargu, kas uzmana šo pusi, lai netiktu nejauši pārsteigti.
Ģedeons Spilets paspieda savam biedram roku, un tad viņi abi devās uz aploku, šautenes turēdami gatavībā.
Viņi nonāca pie vārtiem, nemanījuši ne ēnu aizslīdam tumsā.
Penkrofs pamēģināja atgrūst vārtus, kurus viņi bij iedomājušies aizslēgtus, — tie patiešām nepadevās. Tomēr Penkrofs paspēja pārliecināties, ka iekšējie aizšaujamie ir vaļā.
Tagad likās vēl skaidrāk, ka laupītāji ir aplokā un nocietinājuši vārtus tā, lai tie no ārpuses nebūtu atverami.
Ģedeons Spilets un Penkrofs klausījās vērīgi.
Ne mazākā troksnīša nedzirdēja aiz sētas. Mufloni un kazas droši vien gulēja savās kūtīs un ne ar vienu skaņu netraucēja nakts klusumu.
Nekā nedzirdēdami, reportieris un jūrnieks jautāja sev, vai rāpties sētai pāri un tā nokļūt aplokā. Tas bij pret S.nresa Smita noteikumiem.
Mēģinājums varēja izdoties, bet tikpat labi varēja beigties arī kļūmīgi. Ja pirāti bij pilnīgi bez rūpēm, ja viņiem nekas nebij zināms par kolonistu meklējumu un ja tagad galu galā bij iespēja pārsteigt viņus nejauši, vai tad bij saprātīgi rāpties sētai pāri, izjaukt šo iespēju un riskēt pašiem ar savu dzīvību?
Reportieris domāja, ka ne. Viņam šķita prātīgāk sapulcināt visus kolonistus un tad kopīgiem spēkiem mēģināt iekļūt aplokā. Tagad bij skaidri zināms, ka droši iespējams nepamanītiem nokļūt līdz pat sētai, kura likās neapsargāta. Tāpēc atlika tikai atgriezties pie biedriem un pavēstīt tiem, kas izlūkots.
Likās, ari Penkrofs domāja tāpat, jo viņš nepretodamies sekoja reportierim, kad tas pagriezās un devās atpakaļ mežā.
Pēc dažām minūtēm inženieris jau zināja visu.
— Labi, — viņš teica, bridi padomājis, — man tagad iemesls domāt, ka laupītāju aplokā nav.
— Par to mēs pārliecināsimies, kad pārrāpsimies sētai pāri, — Penkrofs teica.
— Uz aploku, mīļie draugi! — Sairess Smits uzsauca.
— Vai ratus pametīsim tepat mežā? — Nebs vaicāja.
— Nē, — inženieris atbildēja. — Tas ir mūsu munīcijas un pārtikas transports, un vajadzības gadījumā tas mums var noderēt par aizslēptuvi.
— Tad uz priekšu! — Ģedeons Spilets komandēja.
Rati izripoja no meža un bez trokšņa tuvojās klajumam.
Tumsa bij tikpat bieza un klusums tāds pats kā pirmāk, kad Penkrofs un reportieris rāpus līda prom no šejienes. Biezā zāle pilnīgi apslāpēja soļu troksni.
Ieroči kolonistiem bij šaušanai gatavi. Pēc Penkrofa pavēles Jups turējās iepakaļ. Topu Nebs veda saitē, lai tas nelaikā neaizskrietu priekšā.
Drīz vien jau ari parādījās klajums. Tas bij tukšs kā pirmīt. Ne acumirkli nevilcinādamies, mazais pulciņš virzījās uz sētu. Dažos acumirkļos bīstamā josla bij pārieta. Neatskanēja neviens šāviens. Pie sētas nokļuvuši, rati apstājās. Nebs palika turpat pie onagriem, lai turētu tos uz vietas. Inženieris, reportieris, Herberts un Penkrofs devās pie vārtiem palūkot vēlreiz, vai tie no iekšpuses aizbari- kadēti…
Viena vārtu puse bij vaļā!
— Ko jūs par to sakāt? — inženieris vaicāja, pagriezdamies pret jūrnieku un Ģedeonu Spiletu.
Abi tie bij pavisam apstulbuši.
— Es jums zvēru, — Penkrofs dievojās, — pirmīt šie vārti bij ciet!
Kolonisti vilcinājās. Vaj laupītāji bijuši aplokā jau tajā brīdī, kad Penkrofs ar reportieri te nāca izlūkot? Par to nebij ko šaubīties, jo pirmīt aizslēgtos vārtus varēja tikai viņi atdarīt. Vai viņi vēl tagad tur? Varbūt kāds no viņiem iznācis laukā?
Visi šie jautājumi ikvienam rosījās pa galvu. Bet kā lai zina atbildēt uz tiem?
Piepeši Herberts, kas bij paspēris dažus soļus aploka iekšpusē, metās atpakaļ un sagrāba Sairesa Smita roku.
— Kas tur ir? — inženieris vaicāja.
— Uguns!
— Mājā?
— Jā!
Visi pieci devās pie vārtiem, un patiešām — logā, kas atradās taisni pretim, viņi ieraudzīja vāju uguntiņu plīvojam.
Sairess Smits tūliņ aptvēra stāvokli.
— Tas ir laimīgs gadījums, — viņš teica saviem biedriem, — ka mēs atrodam tos neliešus mājā ieslēgušos un bez kādām rūpēm. Tagad viņi ir mums rokā! Uz priekšu!
Kolonisti klusiņām ielīda aplokā, šautenes plecam piespieduši. Ratus atstāja ārpusē un aiz uzmanības Topu arī pie tiem par sargu.
Sairess Smits, Penkrofs un Ģedeons Spilets uz vienu un Herberts ar Nebu uz otru pusi izlūkoja visu šo aploka joslu gar sētu; tā bij pilnīgi tumša un tukša.
Pēc pāra acumirkļiem visi bij pie mājas un pie durvīm, kuras izrādījās aizvērtas.
Sairess Smits māja ar roku biedriem nekustēties no vietas un pats klusiņām piezagās pie loga, kurā vēl vienmēr plīvoja uguntiņa.
Viņa skatiens ienira mājas vienīgajā istabiņā.
Uz galda dega lukturis. Turpat līdzās bij citreizējā Airtona gulta.
Gultā gulēja kāds cilvēks.
Piepeši Sairess Smits atkāpās un iesaucās klusinātā balsī:
— Airtons!
Tūliņ durvis tika atvērtas, labāk sakot, ielauztas, un kolonisti sabruka iekšā.
Likās, ka Airtons aizmidzis. No sejas bij redzams, ka viņš ilgi un grūti cietis. Viņa rokas un kājas bij klātas zilumiem.
Sairess Smits noliecās pār viņu.
— Airton! — viņš iesaucās, satvēris tik negaidītā stāvoklī atrastā cilvēka rokas.
No sauciena Airtons pamodās, pavērās Sairesam Smitam sejā, tad paskatījās arī pārējos.
— Jūs! — viņš iesaucās. — Jūs!
— Airton! Airton! — Sairess Smits atkārtoja.
— Kur es esmu?
— Aploka mājā!
— Viens pats?
— Jā.
— Bet viņi var atnākt! Airtons iesaucās. — Sargieties! Sargieties!
Un tad viņš atkal bez samaņas atkrita gultā.
— Spilet, — inženieris teica, — mums var uzbrukt kuru katru acumirkli. Iebrauciet ratus aplokā, ai^barikadējiet vārtus un tad atgriezieties pie mums.,
Penkrofs, Nebs un reportieris steidzās izpildīt inženiera pavēli. Nevienu acumirkli nedrīkstēja zaudēt. Varbūt rati jau tagad bij laupītāju nagos.
Ar pāra lēcieniem reportieris un abi viņa biedri pārskrēja pāri aplokam un aizsniedza žoga vārtus, kur Tops viņus sagaidīja, klusi ņurdēdams.
Uz acumirkli pametis Airtonu vienu, inženieris steidzās laukā, ieroci turēdams šaušanas gatavībā. Herberts tāpat turējās viņam blakus. Abi viņi vēroja robaino kalna pakājes klintāju, kas pacēlās pāri aplokam. Ja laupītāji tur noslēpušies, tie varēja apšaut kolonistus citu pēc cita.
Šajā acumirklī mēness parādījās pār mežu austrumu pusē un spodri balts plīvurs slīga pār aploku. Acumirkli atēnojās koku puduri, mazais strautiņš un plašais zāliena paklājs. Kalna pusē māja un daļa sētas balti atspīda mēnesnīcā, bet otrā — vārtu pusē ir māja, ir sēta palika ēnā.
Tūliņ parādījās melna blīva. Tie bij rati, kas no ēnas izvirzījās gaismas lpkā. Sairess Smits dzirdēja, ka viņa biedri aizver vārtus un pamatīgi nostiprina no iekšpuses.
Bet šajā acumirklī Tops izrāvās turētājam un metās uz aploka stūri labajā pusē mājai.
— Uzmanību, draugi, un tēmējiet!… — Sairess Smits sauca.
Kolonisti stāvēja, šautenes piespieduši, un gaidīja acumirkli, kad šaut. Tops vēl vienmēr rēja tāpat, un Jups, viņam palīgā aizsteidzies, spiedzīgi kauca.
Kolonisti sekoja viņiem un nonāca pie lielu koku apēnota strautiņa malas.
Un ko viņi pilnā mēness gaismā ieraudzīja?
Piecus cilvēku ķermeņus, zemē sabrukušus.
Tie bij tie paši pirāti, kas pirms četriem mēnešiem izkāpa Linkolna salā!