Kā tas varēja notikt? Kas gan bij nogalinājis šos laupītājus? Varbūt Airtons? Nē — pirms dažiem acumirkļiem viņš vēl baidījās, ka tie var atgriezties!
Bez tam Airtons gulēja tik dziļā miegā, ka uzmodināt viņu nebij iespējams. Izrunājis pāra vārdu, viņš atkrita gultā un tā visu laiku palika nekustēdamies, gluži kā pamiris.
Mulsu domu mocīti, ārkārtīgi uztraukti, kolonisti visu nakti pavadīja Airtona mājā, ne reizes neiziedami aplūkot vietu, kur gulēja nogalinātie pirāti. Bet jau tagad bij skaidri saprotams, ka viņš šajā lietā nezinās nekādas skaidrības, jo pats tikko atjauda, ka atrodas aploka mājā. Taču to viņš vismaz varēs pastāstīt, kas noticis pirms drausmīgā atgadījuma.
Otrā dienā Airtons atjēdzās no nemaņas, viņa biedri izteica savu lielo prieku par viņa atrašanos un ka viņš ir dzīvs un vesels pēc simts četru dienu ilgās šķiršanās.
Airtons īsumā pārstāstīja, kas bij noticis, mazākais, to, ko viņš atminējās.
Bandīti viņam bij uzbrukuši, tumsai iestājoties, otrā dienā, desmitajā novembrī, pēc nonākšanas aplokā; sētu pārkāpuši, viņi ielauzušies mājā. Sasējuši viņu, aizbāzuši muti, aizvilkuši kādā Franklina kalna pakājes tumšā alā un paši aizgājuši.
Pirāti nolēmuši nogalināt viņu otrā dienā, bet tad kāds no viņiem ielūkojies un pazinis viņu kā vienu no Austrālijas sazvērestības vadoņiem. Airtonu šie nelieši gribējuši nogalināt! Bet Benu Džoisu saudzēja!
Kopš tā brīža Airtons bijis savu agrāko biedru gūsteknis. Tie viņu gribējuši piedabūt savā pusē, ar viņa palī- līdzību ieņemt Granītpili, ielauzties nepieejamā mājoklī, nogalināt kolonistus un kļūt par neaprobežotiem Linkolna salas saimniekiem.
Airtons bij pretojies. Bijušais izsūtītais, kas nožēlojis savu vainu un kam piedots, drīzāk bij gatavs mirt nekā nodot savus biedrus.
Saistīts un stingri uzraudzīts, Airtons tā bij pavadījis četrus mēnešus.
Pa to laiku pirāti drīz vien bij iepazinušies ar aploku, izlietojuši visu, kas tajā atrodams, bet uz pastāvīgu dzīvi tur nenometušies. Vienpadsmitajā novembrī viens no diviem bandītiem, ko pārsteiguši atnākušie kolonisti, bij izšāvis uz Herbertu, bet mājā atgriezies tikai viens. Otrs kritis no Sairesa Smita dunča.
Kas aprakstīs Airtona uztraukumu un izmisumu, dzirdot, ka Herberts nogalināts! Kolonisti tagad bij tikai četri un gandrīz vai pirātu varā!
Visu to laiku, kamēr kolonisti bijuši saistīti pie Herberta slimības gultas aplokā, pirāti neatstājuši savu slēptuvi, un, pat izgājuši un izpostījuši Tālā skata augstieni, viņi atzinuši par prātīgāku palikt savā slēptuvē.
Ar Airtonu viņi sākuši apieties arvien sliktāk. Uz viņa rokām un kājām vēl tagad bij redzamas asiņainas zīmes no dienu un nakti cieti sažņaugtām saitēm. Katru acumirkli viņš gaidījis nāvi, kura šķita nenovēršama.
Tā tas turpinājies līdz februāra trešajai nedēļai. Apzinādamies sevi pilnīgā drošībā, laupītāji atstājuši slēptuvi, tikai lai izietu medībās salas iekšienē vai dienvidu jūrmalā. Airtonam vairs nebijis nekādu ziņu par biedriem, viņš necerējis tos vēl kādreiz redzēt!
Beidzot, no tik ļaunas izturēšanās novārdzināts, viņš kritis galīgā nemaņā, ne vairs ko redzējis, ne dzirdējis. Kopš tā brīža, proti, par divām pēdējām dienām, viņš vairs nevarēja nekā pastāstīt.
— Bet, Sairesa kungs, — viņš teica, — kā es no alas esmu ticis laukā un nokļuvis šeit, aplokā?
— Un es jums gribētu vaicāt, — inženieris iebilda, — kādā veidā šeit, aplokā, miruši visi laupītāji?
— Miruši? — iesaucās Airtons, ar visu vājumu pa pusei paslējies sēdus.
Biedri viņu atbalstīja. Viņš gribēja piecelties no gultas, biedri to atļāva, un visi viņi devās uz strauta pusi.
Bij jau ataususi gaiša diena.
Krastā tādā pozā, kādā tos acīmredzot pārsteigusi pēkšņā nāve, gulēja pieci līķi.
Airtons palika stāvam kā apstulbis. Sairess Smits un viņa biedri lūkojās, ne vārda neteikdami.
Uz inženiera doto zīmi Nebs un Penkrofs pavalstīja beigtos, tie bij jau sastinguši.
Un itin nekādas ievainojuma zīmes nebij saskatāmas.
Tomēr, rūpīgāk aplūkojis, Penkrofs ievēroja vienam pierē, otram krūtīs, trešajam plecā mazu, tikko samanāmu sarkanu plankumiņu, kura cēlonis nebij nosakāms.
— Tas ir viņu nāves cēlonis, — Sairess Smits teica.
— Bet no kāda ieroča? — reportieris jautāja.
— No kaut kāda zibenim līdzīga ieroča, kura noslēpumu mēs nezinām.
— Kas viņus nogalinājis? — Penkrofs jautāja.
— Salas soģis, — Sairess Smits atbildēja. — Tas pats, kurš jūs, Airton, atnesis šurpu, kura ietekmi mēs vēl turpmāk izjutīsim un kurš mums padara to, ko paši nespējam, un padarījis nozūd bez vēsts.
— Tad meklēsim taču viņu! — Penkrofs iesaucās.
— Jā gan, meklēsim viņu, — Sairess Smits atteica. — Tomēr es esmu pārliecināts, ka šo augstāko būtni, kas veikusi tādus brīnumdarbus, dabūsim redzēt tikai tad, kad viņa pati mūs aicinās pie sevis.
Šī noslēpumainā būtne, kura kolonistu pašu iespēju padarīja tik niecīgu, uztrauca un aizkustināja inženieri. Viņa lepnā dvēsele jutās aizskarta savā pašcieņā. Augstsirdība, kas izvairās no jebkādas pateicības, it kā nicina tos, kam palīdz, pēc Sairesa Smita domām, zināmā mērā tāpēc gandrīz kļūst nevērtīgāka.
— Meklēsim viņu, — inženieris atkārtoja, — un dievs dos, ka mums būs izdevība pierādīt šim cēlajam labdarim, ka neesam nepateicīgi! Es dotu nezin ko, lai tikai varētu ar viņu nolīdzināties un kaut ar savu dzīvību atmaksāt par to, ko viņš mums palīdzējis.
No tās dienas nepazīstamā labdara meklēšana bij Linkolna salas kolonistu galvenais uzdevums. Viņi gribēja uzminēt to mīklu, uzzināt tā cilvēka vārdu, kura rīcībā acīm redzami bij pārdabiski spēki.
Pēc kāda brīža kolonisti atgriezās aploka mājā; viņu galvenās rūpes tagad bij par Airtonu, lai tas pēc iespējas drīzāk atdabūtu savus fiziskos un morālos spēkus.
Neos ar Penkrofu aizvāca no aploka nogalinātos pirātus un apraka tos labi dziļi mežā.
Airtonam pārstāstīja visu, kas noticis viņa prombūtnes laikā. Viņš dabūja zināt, kā slimojis Herberts, cik daudz pārcietuši kolonisti,.ka viņi ieskatījuši Airtonu par pirātu nogalinātu un neglābjami pazudušu,
— Un tagad, — Sairess Smits teica, savu stāstu pabeigdams, — mums paliek tikai vēl viens galvenais uzdevums. No pirātiem mums vairs nav jābaidās, tomēr valdnieki šajā salā neesam mēs.
— Nu, tad pārmeklēsim visu Franklina kalna pakāji, visus tā labirintus, — Ģedeons Spilets teica. — Izpētīsim katru plaisu un iedobumu! Es jums saku, draugi, tas ir noslēpumainākais un interesantākais atgadījums, ko avīzes reportieris var piedzīvot!
— Un Granītpilī ātrāk neatgriezīsimies, — Herberts piebilda, — kamēr nebūsim atraduši savu noslēpumaino labdari.
— Jā! — inženieris piekrita. — Mēs darīsim visu, kas cilvēkam iespējams… Tomēr es vēlreiz atkārtoju, mēs viņu atradīsiiņ tikai tad, kad viņš pats to gribēs.
— Vai mēs paliksim aplokā? — Penkrofs vaicāja.
— Pagaidām paliksim, — Sairess Smits atbildēja. — Pārtikas mums te netrūkst, pie tam mēs še esam pašā mūsu izlūkojumu centrā. Ja vajadzēs, ar ratiem mēs žigli varam nokļūt arī Granītpilī.
— Tas viss ir labi, — jūrnieks atbildēja. — Bet atļaujiet vēl vienu piezīmi.
— Kādu?
— Patlaban sakas pavasaris, mums vēl jāsarīko viens brauciens.
— Brauciens? — Ģedeons Spilets apvaicājās.
— Jā! Uz Tabora salu! — Penkrofs paskaidroja. — Mums jāaizved turp zīmīte ar aprakstu, kur atrodas mūsu sala un kur patlaban meklējams Airtons. Tas nepieciešams gadījumam, ja skota jahta iedomātos atbraukt viņam pakaļ. Ja tikai nebūtu jau par vēlu …
— Bet kā tad. jūs domājat tagad aizbraukt uz Tabora salu? — Airtons prasīja.
— Kā? Ar mūsu «Bonadventuri»!
— Ar «Bonadventuri»? — Airtons iesaucās. — Bet tās j«m nemaz vairs nav.
— Manas «Bonadventures» vairs nav! — Penkrofs iekliedzās, kājās pielēkdams.
— Nav! — Airtons atbildēja. — Pirāti to pirms astoņām dienām uzgāja mazajā ostā, iebrauca jūrā un …
— Un? — Penkrofs vaicāja aizturētu elpu.
— Viņiem vairs nebij Boba Harveja, kas vada kuģi, tāpēc viņi uzbrauca klintīm, kur «Bonadventure» pilnīgi aizgāja bojā!
— Ak, nolādētie! Bandīti! Neģēlīgie velna prauli! — Penkrofs iekliedzās.
— Penkrof! — Herberts teica, satverdams jūrnieka roku.
— Mēs uzbūvēsim jaunu, vēl lielāku «Bonadventuri». Tagad mums ir visi dzelzs apšuvumi un brigas takelāžas ierīkojums.
— Bet jūs aizmirstat, — Penkrofs teica, — ka vajadzīgs, mazākais, pieci seši mēneši, kamēr pagatavojam trīsdesmit vai četrdesmit tonnas lielu kuģi.
— Mēs šo laiku arī izlietosim, — reportieris sacīja,
— un braukšanu uz Tabora salu atliksim uz nākamo gadu.
— Ko lai dara, Penkrof, — inženieris vēl piebilda, — jāpiemērojas apstākļiem. Pie tam es ceru, ka šī vilcināšanās nebūs mums kļūmīga.
— Ak, mana «Bonadventure»! Mana nabaga «Bonadventure»! — Penkrofs vaimanāja, galīgi satriekts par to, ka pazaudējis savu kuģi, uz kuru bij tik lepns.
Kuģa zaudējums kolonistiem tiešām bij sāpīgi sajūtams, tāpēc viņi nosprieda pēc iespējas drīzāk ķerties pie jauna kuģa būves. Ar šo jautājumu skaidrībā tikuši, kolonisti turpināja savu meklējumu salas visslepenākajos nostūros.
Tajā pašā dienā, deviņpadsmitajā februārī, atsāktā ekskursija ieilga veselu nedēļu. Kalna pakājē starp klinšu grēdām un to neskaitāmajiem atzarojumiem bij vesels da- žādīgi veidots ieleju un alu labirints. Katrā ziņā šo šauro spraugu dziļumos, varbūt pat paša kalna masīvā izdarāmi meklējumi. Nekur citur salā nebij tik izdevīga mājokļa cilvēkam, kurš gribēja paslēpties un palikt nepazīstams. Bet alu un plaisu mudžeklis izrādījās tik sarežģīts, ka Sai- resam Smitam meklējumi bij jāvada pēc stingra plāna.
Vispirms kolonisti pārmeklēja visu ieleju, kura atradās vulkāna dienvidu pusē un kur uzkrājās Ūdenskrituma strauta sākums. Te Airtons arī parādīja alu, kur laupītāji slēpušies un kurā viņš pats bijis ieslodzīts pirms nogādāšanas atpakaļ aplokā.
Tā bij uz mata tādā pašā stāvoklī, kā Airtons to pametis. Kolonisti tur vēl uzgāja munīcijas un pārtikas krājumu, ko pirāti bij savākuši vajadzības gadījumā rezervei.
Krāšņiem skuju kokiem pieaugušo ieleju ap šo alu kolonisti pārmeklēja ar vislielāko rūpību. Dienvidrietumu grēdai apgājuši, viņi nokļuva pavisam šaurā spraugā, kura aizsniedzās līdz pat krastmalas bazalta klintīm.
Koku te bij mazāk. Akmeņu vietā zālājs. Pa pauguriem lēkāja meža kazas un mufloni. Te sākās salas tuksnesīgais apvidus. No visām šīm daudzajām ielejām Franklina kalna pakājē tikai trīs bij apaugušas ar kokiem un bagātas ar ganībām^ kā, piemēram, aploks, kas pret rietumiem pie- sniecās Ūdenskrituma upes lejai, bet pret austrumiem Sarkanā strauta ielejai. Abi . šie strauti uzkrāja visus kalna ūdeņus, lejāk ar vairākām pietekām izveidojās par upēm un vērta salas dienviddaļu tik auglīgu. Pateicības upe galvenā kārtā iztecēja tieši no daudzajiem Jakamaru meža avotiem, kuri ar savām neskaitāmām urdziņām cīpsloja visu Čūskas pussalas plašumu, padarīdami to auglīgu.
Viena no šīm trim ielejām varēja noderēt par patvērumu vientulim, kurš te bagātīgi atrastu visu dzīvei nepieciešamo. Bet kolonisti tās jau bij pārmeklējuši, tomēr ne mazākā zīme no cilvēka mitekļa te nebij ieraugāma.
Varbūt šis dīvainais cilfēks noslēpies tuksnesīgajā ziemeļu klintājā un lavas izvirduma*gruvekļos?
Franklina kalna ziemeļu pusē stiepās tikai divas platas un ne visai dziļas ielejas bez augu zaļuma, atsevišķiem granīta klučiem piekaisītas, garām lavas strēlām šķērsotas, pieblīvētas minerālu bluķiem, kuri bij pārklāti ar obsi- diāna un labradorīta nosēšņiem. Šī apvidus pārmeklē jums prasīja daudz pūļu un ilgu laiku. Tūkstošiem te-bij alu un iedobumu, gan dzīvei ne visai ērtu, toties gandrīz nepieejamu. Kolonisti izlūkoja pat veselus apakšzemes tuneļus vēl no salas vulkāniskās darbības laikiem, uguns melni nokvēpinātām sienām, kaut kur dziļi zem paša kalna. Ar degošām lāpām rokās viņi staigāja pa tumšām galerijām, izpētīja katru mazāko iedobumu un šaurāko plaisiņu. Visur tumsa un klusums. Nekur nebij manāms, ka kādreiz cilvēks spēris savu kāju šajās senajās ejās, ka cilvēka roka pieskārusies šiem klinšu bluķiem. Tie stāvēja tādi paši, kādus salas tapšanas laikā vulkāns tos izmetis no ūdens.
Un tomēr, lai cik tumšas un tukšas bij šīs pazemes ejas, Sairess Smits sāka noģist tikko manāmu troksni.
Nokļuvis kādā tumšā iedobumā, kas vairākus simtus pēdu sniedzās kalna iekšienē, viņš skaidri sadzirdēja dobju rūkoņu, kas dimdoši atbalsojās klinšu velvēs.
Arī Ģedeons Spilets, kas viņu pavadīja, saklausīja tālu dūkoņu, kura liecināja, ka kalna dziļumos uguns vēl nav aprimusi. Vairākkārt viņi abi klausījās un nāca pie vienprātīga slēdziena, ka zemes dzīlēs vēl notiek kāda ķīmiska reakcya.
— Šķiet, ka vulkāns vēl nav pilnīgi izdzisis, — reportieris sacīja.
— Iespējams, — Sairess Smits teica, — ka no tā laika, kopš mēs izpētījām krāteri, kalna iekšējos slāņos notikusi kāda pārmaiņa. No ārienes vulkāns likās pilnīgi izdzisis, tomēr iespējams, ka tas kādu dienu var atkal sākt darboties.
— Bet, ja te sākas izvirdums, — Ģedeons Spilets ieminējās, — vai tas nevar būt bīstams visai Linkolna salai?
— Nedomāju vis, — inženieris atbildēja. — Krāteris patiesībā ir it kā drošības ventilis. Lielākā tvaiku un lavas daļa pa to izplūdīs parastā kārtā.
— Ja tikai lavas straume neizvēlas sev citu ceļu pa salas auglīgajiem apvidiem!
— Kāpēc, mīļo Spilet? — inženieris atteica. — Kāpēc tā nevar joprojām plūst pa agrāko dabisko gultni?
— Nu, vulkāni dažkārt ir visai patvaļīgi! — reportieris atbildēja.
— Ievērojiet, — inženieris sacīja, — ka visa Franklina kalna masa nogāzeni tiecas lejup un izvirdumam jāplūst pa ieleju, kuru mēs patlaban pārmeklējam. Tikai spēcīga zemestrīce var tā pārveidot kalna smaguma centru, ka lava sāktu aizplūst citā virzienā.
— Un no zemestrīces šādos gadījumos allaž jābaidās, — Ģedeons Spilets piezīmēja. . I te -
— Vienmēr, — inženieris atteica, — it īpaši, kad ilgi aizturētie spēki zemes iekšienē atkal pamostas. Un tāpēc, mīļo Spilet, kalna izvirdums mums ir visai bīstams, tādēļ būtu labāk, ja šis vulkāns nemaz nedomātu mosties. Bet pret to mēs nekā nespējam, vai nav tiesa? Tomēr, lai notiktu kas notikdams, es domāju, ka mūsu Tālā skata īpašumi nevar tikt nopietni apdraudēti. Starp tiem un kalnu ir prāvs iedobums, un, ja lava arī sāktu tecēt uz šo pusi, tā noplūstu Haizivs līča apkārtnes kāpās.
— Kalna gaļā mēs vēl ne reizes neesam redzējuši dūmu mākoni, kas liecinātu, ka tas taisās pamosties, — Ģedeons Spilets sacīja.
— Nē, — Sairess Smits atbildēja. — Vēl vakar es to novēroju un pat garaiņu strūklas nemanīju. Bet iespējams, ka pa ilgu laiku krātera dibenā sakrājušies klints gabali, pelni un sacietējusi lava, tā ka ticis aizslodzīts ventilis, par kuru es runāju. Bet no pirmā grūdiena visi šķēršļi būs projām, un jūs varat ticēt, mīļo Spilet, ka ne kalns, ne sala no gāzes spiediena nesabrūk^. Tomēr es atkārtoju, ka būtu labāk, ja izvirdums nenotiktu,
,— Un tomēr mēs nealojamies, — reportieris sacīja. — Vulkāna dziļumos dzirdama dobja rūkoņa!
— Patiešām, — inženieris, uzmanīgi klausījies, apstiprināja, — par to vairs nevar šaubīties… Tur gatavojas kaut kas tāds, kā sekas mēs nemaz nevaram paredzēt.
No alas izgājuši, Sairess Smits un Ģedeons Spilets atkal sastapa biedrus un pastāstīja arī tiem par saviem novērojumiem.
— Tas ir jauki! — Penkrofs iesaucās. — Vulkāns grib patrakot. Bet gan jau gadīsies, kas to apvaldīs!…
— Kas tad? — Nebs ievaicājās.
— Mūsu labais gars. Viņš tam aizbāzīs krāteri, līdzko tas tikai būs pavēries vaļā.
Kā redzams, Penkrofam bij neaprobežota uzticība pret salas noslēpumaino valdnieku, un viss, ko tas līdz šim darījis, arī patiešām bij tik brīnišķīgs, ka tā vara likās pilnīgi neierobežojama. Šo varu apstiprināja arī tas fakts, ka, neskatoties uz visrūpīgākajiem meklējumiem, visu neatlaidību, visu centību un iecirtību, ko viņi parādīja šajā ziņā, noslēpumainā mītne netika atklāta.
No deviņpadsmitā līdz divdesmit piektajam februārim kolonisti izmeklēja salas ziemeļpusi, pārlūkoja tur visno- slēptākos stūrus, pārbaudīja katru klinti, it kā tā būtu kādas slepenas istabas siena, — kā to mēdz darīt policisti. Inženieris pat izgatavoja kalna sīku plānu un virzīja savus meklējumus līdz pašiem pamatiem. Tāpat rūpīgi tika pārmeklēts kalna augšējais konuss, sākot ar pirmo laukumiņu līdz pašai virsotnei — šai milzīgajai cepurei, kurā atradās krāteris.
Beidzot, viņi norāpās krātera dziļumā, kur draudošā rūkoņa bij sadzirdama pilnīgi skaidri. Tomēr ne dūmi, ne garaiņi, ne kaut cik nojaušami sasilušas klintis nerādīja, ka gatavotos izvirdums. Ne te, ne kādā citā vietā kalna apkaimē kolonisti neatrada pēdu no tā, ko meklēja.
Tad meklētāji nogriezās smilkšainās krastmalas apvidos. Pārmeklēja Haizivs līča augstās lavas sienas no apakšas līdz augšai, lai gan tikai ar lielām grūtībām tur bij iespējams uzrāpties. Viss bij velti!
Beidzot viņi bij galīgi nomocījušies un apnikuši, un tomēr bez jebkādiem rezultātiem, tā ka dusmas pārņēma Sairesu Smitu un viņa biedrus.
Bij jādomā par atgriešanos, jo mūžīgi taču šī meklēšana nevarēja ilgt. Kolonistiem tiešām bij iemesls pieņemt, ka noslēpumainā būtne nemaz nemājo salas virszemē, un visdīvainākās iedomas par to šaudījās viņu galvās. Penkrofs ar Nebu vairs necerēja svešo kādreiz sastapt un bij pār-; liecināti, ka tas mājo kādās pārdabiskās sfērās.
Divdesmit piektajā februārī kolonisti atgriezās Granītpilī un, ar bultas palīdzību nolaiduši divkāršās virves, atjaunoja satiksmi starp savu mājokli un krastmalu.
Mēnesi vēlāk, divdesmit piektajā martā, viņi svinēja Linkolna salā pavadītā trešā gada piemiņu.