Tātad trīs gadi j^u pagājuši, kopš aizbēga Ričmondas gūstekņi; un cik reizes šajos trijos gados viņi nebij pieminējuši dzimteni, kas vienmēr bij dzīva viņu atmiņā.
Viņiem nebij ne mazāko šaubu par to, ka pilsoņu karš beidzies un ka ziemeļnieku taisnā lieta uzvarējusi. Bet kas viss gan noticis pa šā briesmīgā kara laiku? Cik daudz asiņu izliets? Kādi viņu draugi krituši kaujā? Par to viņi runāja bieži, neparedzēdami dienu, kad atkal nokļūs savā zemē. Kaut tikai uz dažām dienām varētu turp aizbraukt, nodibināt satiksmi starp to un Linkolna salu, tad atgriezties šurp un varbūt savas dzīves laimīgākos gadus pavadīt šajā viņu pašu nodibinātā kolonijā! Vai tas būtu nepiepildāms sapnis?
Bet piepildīties tas varēja, tikai divējādā veidā: vai nu kāds svešs kuģis nejauši atklīst līdz Linkolna salas ūdeņiem, vai arī kolonisti paši uzbūvē pietiekoši lielu un stipru kuģi, ar kuru iespējams doties jūrai pāri līdz tuvākai apdzīvotai zemei.
— Mazākais, tādā gadījumā, — Penkrofs piezīmēja, — ja mūsu labais gars pats nepalīdz mums citādā ceļā nokļūt atpakaļ uz tēvzemi!
Patiešām, ja kāds pavēstītu, ka Haizivs līci vai Balona ostā viņus gaida trīssimt tonnu liels kuģis, Penkrofs ar Nebu nemaz nebūtu pārsteigti.- Viņi bij tādā pārliecībā, ka te viss kas iespējams.
Bet Sairess Smits, mazliet skeptiskāks, aicināja viņus turēties vairāk reālās dzīves robežās un labāk pārspriest jaunā kuģa būvi, jo nepieciešams bij pēc iespējas drīzāk nogādāt uz Tabora salu rakstu, kurā būtu aprādīta Airtona jaunā dzīvesvieta.
«Bonadventures» vairs nebij, lai jauno kuģi dabūtu gatavu, vajadzīgi vismaz seši mēneši. Ziema tuvojās, brauciens būs iespējams tikai nākamajā pavasari.
— Mums laika diezgan līdz nākošajam jaukajam gadalaikam, — inženieris teica, šo jautājumu ar Penkrofu pārrunādams.
— Es domāju, draugs, ja nu mums reiz jābūvē jauns kuģis, vajadzēs to taisīt stipri lielāku. Jahtas atbraukšana Tabora salā nemaz nav tik droša. Iespējams arī, ka tā jau pirms dažiem mēnešiem ir atbraukusi, velti izmeklējusies Airtonu un atkal devusies prom. Vai tādā gadījumā nav prātīgāk būvēt kuģi tik lielu, ka ar to varētu aizbraukt līdz Polinēzijas arhipelāga salām vai Jaunzēlandei? Ko jūs par to domājat?
— Es domāju tikai to, — jūrnieks atbildēja, — ka jūs esat tikpat spējīgs uzbūvēt lielu kuģi kā mazu. Koku un darbarīku mums te netrūkst. Tikai laika jautājums krīt svarā.
— Un cik ilgs laiks būtu vajadzīgs divi simti piecdesmit līdz trīs simti tonnu liela kuģa būvei? — Sairess Smits jautāja.
— Mazākais, septiņi vai astoņi mēneši, — Penkrofs atbildēja. — Bet nevajag aizmirst, ka tuvojas ziema un aukstumā koki grūti apstrādājami. Ja vēl kādas nedēļas pierēķinām klāt, tad mūsu kuģis tikai uz nākamo novembri var būt gatavs, un varam tādā gadījumā justies apmierināti.
— Labi, — Sairess Smits noteica, — tas ari ir pats labākais laiks uzsākt braucienu vai nu uz Tabora salu, vai kādu vēl tālāku zemi.
— Pareizi, Sairesa kungs, — jūrnieks piekrita. — Taisiet tikai plānu gatavu, strādnieki kaut vai šodien var stāties darbā. Man šķiet, ka Airtons mums te būs sevišķi noderīgs.
Vispusīgi pārsprieduši, kolonisti piekrita inženiera projektam, un tas patiesībā arī bij labākais, kas šādos apstākļos iespējams. Protams, divi vai trīs simti tonnu liela kuģa būve nebij nieka lieta, bet kolonistu uzticība pašu spēkiem bij drošākā ķīla par pasākuma sekmīgu izdošanos.
Sairess Smits tūliņ ķērās pie jaunbūvējamā kuģa plāna pagatavošanas, kamēr viņa biedri cirta un nogādāja būvētavā kokus tuktīm, sāniem un apmalām. Tālo rietumu mežā auga vislabākie ozoli un vīksnas. Kolonisti izmantoja pēdējā ceļojumā izcirsto taku kārtīga braucamā ceļa ierīkošanai un nosauca to par Tālo rietumu ceļu; pa to kokus nogādāja uz «kamīnu», kur bij ierīkota būvētava. Ceļš gan iznāca stipri līkumains, un par to izšķīrās tāpēc, ka šeit bij dabūjami visdažādākie koki un bez tam tagad bij pieejama Čūskas pussalas lielākā daļa.
Bij svarīgi kokus pēc iespējas drīzāk nocirst un aptēst, zaļi tie būvei nederēja, tāpēc iepriekš bij jāļauj tiem izkalst. Namdari dedzīgi strādāja visu aprīļa mēnesi, kad laiks noturējās samērā labs, atskaitot tikai dažas ātri pār-, ejošās vētras. Arī meistars Jups bij čakls darbā, gan rāpdamies kokos, lai piesietu virvi koka galotnē, vai arī nesdams uz saviem stiprajiem pleciem nolaistos baļķus.
Viss šis būvmateriāls tika nokrauts «kamīna» tuvumā jaunuzceltā nojumē un* atstāts tur izžūšanai līdz tam laikam, kamēr to liks lietā.
Kā jau teikts, aprīļa mēnesis bij diezgan jauks, līdzīgs oktobra mēnesim ziemeļu puslodē. Pa starpām kolonisti strādāja lauku darbus, un drīz vien pēdējās postījuma pēdas Tālā skata augstienē bij nozudušas. Dzirnavas bij uzceltas no jauna, tāpat arī putnu dārza ēkas. Tās nācās ierīkot daudz plašākas nekā agrāk, jo spārnoto iemītnieku saime bij ievērojami pavairojusies. Arī lopu kūtis bij tikušas pilnākas. Onagri bij veseli pieci, no tiem četri pieauguši, stipri un labi pieradināti braukšanai un jāšanai, bet viens tikko kā atskrējis. Mājas rīki bij pavairoti ar vienu arklu; onagrus tagad lietoja itin visos darbos, gluži kā Jorkšīras vai Kentukijas vēršus. Katram kolonistam bij savs darbs, neviens rokas neturēja dīkā. Cik veseli un žirgti bij visi šie strādnieki, un cik jautri viņi pa vakariem pulcējās Granītpilī, pārrunādami dažādus nākotnes plānus un nodomus!
Nebūs vēl jāsaka, ka Airtons bij pilntiesīgs loceklis kolonijas kopdzīvē un nevienam nenāca ne prātā sūtīt viņu uz aploku. Tomēr viņš joprojām bij kluss un skumīgs, vairāk piedalījās kopīgā darbā nekā biedru sarunās. Strādnieks viņš bij neatsverams — spēcīgs, veikls, čakls un saprātīgs. Viņš nevarēja neno jaust, ka visi viņu cienī un mīlē.
Tomēr arī aploks netika pamests. Ik pārdienas viens no kolonistiem braukšus ratos vai jāšus uz onagra devās turpu, lai apkoptu kazu un muflonu pulku un pārvestu pienu, ko nodeva Neba rīcībā. Šos braucienu^ pa ceļam izlietoja arī medībām. Tāpēc Herberts ar Ģedeonu Spiletu Topa pavadībā biežāk nekā visi pārējie brauca uz aploku, apbruņojušies ar saviem lieliskajiem ieročiem, un nekad mājā neaptrūka kabiju, agutu, ķenguru, meža cūku un lielo putnu — pīļu, teteru, jakamaru un arī sīko sloku cepeša. Pārtikas krājumus papildināja trusīšu un austeru audzētava, kolonisti sagūstīja arī vairākus bruņurupučus, viņiem palaimējās jauna, vēl bagātīgāka lašu zveja Pateicības upē, sakņaugi Tālā skata dārzos deva kuplu ražu, tā ka virspavāram Nebam bij lielas rūpes visu šo mantu kārtīgi novietot.
Pats par sevi saprotams, ka telegrāfa vads starp aploku un Granītpili bij izlabots un tika lietots bieži, kad kāds no kolonistiem atradās aplokā un turēja par vajadzīgu palikt tur arī pa nakti. Dzīve salā tagad bij droša, nekāds uzbrukums nedraudēja, mazākais, no cilvēkiem ne.
Tomēr varēja notikt vēlreiz tas pats, kas te jau bij piedzīvots. Allaž bij jābaidās no jauna pirātu vai vienkārši izbēgušu katordznieku iebrukuma. Iespējams, ka Boba Harveja Norfolkā palikušajiem biedriem bij zināmi viņa plāni un ka tie mēģinās darīt to pašu. Kolonisti pastāvīgi uzmanīja salas apkaimes ūdeņus, katru dienu viņu tālskatis slīdēja pār apvārsni viņpus Savienības un Vašingtona līčiem. No aploka viņi tikpat uzmanīgi vēroja jūras rietumu pusi, bet, kad pakāpās Franklina kalna pakājes augstienē, tad skatienam bij pārsniedzams plašs austrumu apgabals.
Itin nekas apšaubāms nekur nebij manāms, tomēr uzmanība allaž vēl bij vietā.
Kādu vakaru inženieris pārstāstīja biedriem savu plānu aploka apcietināšanai. Viņam šķita noderīgi sētu pataisīt augstāku un bez tam uzcelt kaut ko līdzīgu aizsargbūvei, kur vajadzības gadījumā kolonisti varētu turēties pretī veselam ienaidnieku baram. Granītpils pati par sevi gan ir neieņemama, bet aploks ar savām ēkām, pārtikas krājumiem un kustoņiem allaž vien iekārdinās pirātus, ja tie atkal iebruktu salā, un, ja kolonisti būtu spiesti ieslēgties, tur viņi tad būtu puslīdz drošībā.
Šis plāns vēl bij pārdomājams un apsverams visos sīkumos un tad nākamā pavasarī steigšus realizējams.
Ap piecpadsmito maiju jaunā kuģa ķīlis jau bij izstiepts būvētavā un tā galos gandrīz perpendikulāri slējās priekš- vadnis un pakaļvadnis. Šis stipra ozola koka ķīlis bij simt desmit pēdu garš, bet kuģa iekšdibens bij domāts divdesmit piecas pēdas plats. Tas tad arī bij viss, ko kolonisti iespēja paveikt, pirms uznāca sals un nejaukais laiks. Kādu nedēļu nostrādājuši, kolonisti bij spiesti darbus pārtraukt.
Mēneša pēdējās dienās laiks sagriezās pavisam nejauks. Vēji pūta no austrumiem, dažkārt izvērsdamies par īstu vētru. Inženierim bij bažas par kuģa būvētavas nojumi, jo citā vietā tepat- Granītpils tuvumā nebij iespējams veikt būves darbus tāpēc, ka saliņa tikai mazliet aizsargāja krastmalu pret jūras klaju un vētras laikā viļņi šļācās tieši pret granītsienas pakāji.
Bet, par laimi, viņa bažas izrādījās veltas. Vējš drīz vien pasitās vairāk uz dienvidaustrumiem, un tādā kārtā Granītpils krastmala bij pilnīgi Atraduma iekāres augsto klin- tāju aizvējā.
Penkrofs un Airtons, abi cītīgākie būvētāji, divi vien turpināja darbu, kamēr tik bij iespējams. Tie nebij vīri, kuri baidījās vēju, kas viņiem skurināja matus, vai lietu, kurš viņus samērcēja līdz pašiem kauliem, — āmura sitiens bij tikpat labs kā jaukā, tā nejaukā laikā. Bet lielā aukstumā, kas sekoja miklajam laikam, koku šķiedras kļuva cietas kā dzelzs un koki bij pārāk grūti apstrādājami, tāpēc ap desmito jūniju darbs tika galīgi pārtraukts.
Sairess Smits ar biedriem bij jau agrāk novērojuši, cik aukstas ziemas Linkolna salā. Tās atgādināja Jaunanglijas ziemas Savienotajās Valstīs — apmēram tādā pašā atstatumā no ekvatora. Ziemeļu puslodē, piemēram, Jaunbritā- nijā un Savienoto Valstu ziemeļdaļā, šāds aukstums izskaidrojams ar to, ka zemes virspuse tur līdzena un tāpēc pilnīgi pieejama polārapgabalu aukstajiem vējiem; Linkolna salai šādu izskaidrojumu nevarēja piemērot.
— Ir pat novērots, — Sairess Smits teica saviem biedriem, — ka salās un piekrastu apgabalos aukstums mērenāks nekā kontinenta vidienas apvidos uz tā paša platuma.
Es vairākkārt esmu dzirdējis apgalvojam, ka, piemēram, Lombardijas līdzenumā ziemas esot bargākas nekā Skotijā; un tas tāpēc, ka jūra ziemu izgaro siltumu, ko pa vasaru savos ūdeņos uzkrājusi. Un salām šis siltais izgarojums piekļūst vislabāk.
— Bet sakiet, Sairesa kungs, — Herberts vaicāja, — kāpēc tad Linkolna sala stāv ārpus šī dabas likuma?
— Tas grūti izskaidrojams, — inženieris atbildēja, -r- Tomēr man šķiet, cēlonis ir tas, ka mūsu sala atrodas dienvidu puslodē, kur, kā tu zināsi, mīļo zēn, aukstums vispār lielāks nekā ziemeļu puslodē.
— Patiešām, — Herberts teica. — Arī peldošais ledus Klusā okeāna dienvidu puslodē sastopams tālāk uz dienvidiem nekā ziemeļu puslodē.
— Tas taisnība, — iejaucās Penkrofs. — Vaļu zvejā braukādams, es peldošos ledus kalnus esmu redzējis vēl ap Horna ragu.
— Varbūt lielais aukstums Linkolna salā izskaidrojams taisni ar to, — Ģedeons Spilets ieminējās, — ka kaut kur samērā netālu no tās atrodas ledus kalni vai sablīvējumi.
— Visai iespējams, mīļo Spilet, — inženieris atbildēja,
— ka aukstās ziemas mūsu salā rodas no kāda ledus sablīvējuma. Es tikai atgādināšu jums, ka arī aiz tīri fiziskiem iemesliem klimats dienvidu puslodē ir aukstāks nekā ziemeļu. Tā kā vasaru saule šai puslodei tuvāk, tad dabiski, ka ziemu tā atrodas tālāk. No tā ceļas temperatūras pretišķības; ievērojiet, ka pēc bargās ziemas mēs Linkolna salā piedzīvojām ārkārtīgi karstas vasaras.
— Bet sakiet, lūdzu, Sairesa kungs, — Penkrofs ierunājās, uzacis saraukdams, — kāpēc mūsu puslodes tik slikti sadalītas, kā jūs nupat stāstījāt? Tas nav taisnīgi!
— Draugs Penkrof, — inženieris atsaucās smaidīdams,
— taisnīgi vai netaisnīgi, mēs tur nekā nevaram grozīt. Lūk, no kā ceļas nevienādība: zeme virzās ap sauli nevis ļoka, bet gan elipses veida ceļā; tā to prasa dabas mehānikas likums. Pa šo elipses ceļu griezdamās, zeme vienā gadalaikā atrodas savā apogejā un līdz ar to arī vistālāk no saules, bet otrā gadalaikā — savā perigejā, proti, vistuvāk saulei. Un taisni dienvidu puslodē ziemā tā ir vistālāk no saules, no tā arī atkarīgs šejienes lielais aukstums.
Nekā tur nevar līdzēt, Penkrof; lai cik gudrs un spēcīgs būtu cilvēks, pret lielajiem kosmosa likumiem viņš ir nevarīgs.
— Bet tomēr, — tielējās Penkrofs, kuram neparko negribējās piekāpties, — cilvēki ir ļoti gudri. Cik biezu grāmatu varētu pierakstīt ar to, ko viņi zina! — Un cik reizes biezāku ar to, ko viņi nezina! — Sairess Smits atbildēja.
Vai nu aiz šādiem vai citādiem iemesliem jūnija beigas bij klāt ar parasto lielo aukstumu, un kolonisti arvien ilgāku laiku palika Granītpilī ieslēgti.
Grūti viņiem nācās izturēt tādu gūstniecību, it sevišķi Ģedeonam Spiletam.
— Vai zini ko? — reportieris kādu dienu teica Nebam — Tu esi lāga zēns, un es esmu gatavs tev pie notāra norakstīt visu to mantojumu, kas man kādreiz piekritīs, ja tu aizietu vienalga uz kurieni un pasūtītu man kāchi avīzi! Manai laimei netrūkst nekā cita kā vienīgi katru rītu jaunākās ziņas par to, kas vakar noticis!
Nebs sāka smieties.
— Mani gan, — viņš teica, — visvairāk aizņem mūsu ikdienas darbi!
Taisnība jau bij, ka darba ne ārā, ne istabā nekad netrūka. Triju gadu neatlaidīgos pūliņos kolonija bij sasniegusi savas labklājības augstāko pakāpi. Pirātu uzbrukums un bojā gājušais kuģis tikai vēl pavairoja viņu bagātību. Nemaz jau nerunājot par pilnīgo takelāžu jaunbūvējamam kuģim, dažādi darbarīki, saimniecības piederumi, ieroči un munīcija, apģērbi un instrumenti tagad pildīja Granītpils noliktavas. Bet lielais vadmalas velšanas darbs viņiem atkrita. Ja pirmās ziemas aukstumā kolonisti stipri cieta, tad tagad par to vairs nebij jāraizējas. Veļas arī bij papilnam, un viņi rūpējās, lai tā allaž būtu kārtībā. Sairess Smits no nātrija hlorīda vai, pareizāk sakot, no jūras sāls, atdalīja nātriju un hloru. No nātrija viegli var iegūt sodu, un no hlora viņi ieguva hlorkaļķi, kas noderēja saimniecībā, it īpaši veļas mazgāšanai. Starp citu, veļas mazgāšanu pēc veco laiku paražām rīkoja četras reizes gadā. Jāpiemin, ka Penkrofs un it sevišķi Ģedeons Spilets pagaidām, kamēr vēl avīze viņam pa pastu nebij piesūtīta, izrādījās par pirmās šķlrns veļas mazgātājiem.
Tā pagāja ziemas mēneši — jūnijs, jūlijs un augusts.
Tie bij ļoti auksti, un vidējā temperatūra nepārsniedza 8 grādi pēc Fārenheita (13 grādu zem nulles pēc Celsija). Šajā ziņā temperatūra bij zemāka nekā abās iepriekšējās ziemās. No rīta līdz vakaram Granītpils krāsnī kurējās uguns, un dūmi melnām strēlām nokvēpināja granīta sienas! Kurināmais nebij jātaupa, to pārpilnām atrada ik uz soļa. Ar kuģa būvētavas koku 'atkritumiem varēja ietaupīt ogles, kuru atgādāšana uz Granītpili bij mazliet grūtāka.
Kā cilvēki, tā kustoņi sajutās labi. Tikai meistars Jups mazliet sala, tā ka nācās pataisīt viņam krietni biezus un siltus istabas svārkus. Tas bij izmācījies par veiklu, čaklu, godīgu, paklausīgu un uzticamu sulaini, ko varētu ņemt par paraugu visiem viņa divkājainajiem kolēģiem vecajā un jaunajā pasaulē!
— Nu, man liekas, — Penkrofs teica, — ja kādam viņa rīcībā ir četras rokas, tad var gan prasīt, lai viņš savus pienākumus veic labi!
Un saprātīgais četrrocis tos veica patiešām labi!
Pa septiņiem mēnešiem, kas pagāja, izmeklējot kalna apkārtni, un arī septembrī, kad atkal iestājās jauks laiks, noslēpumainā visspēcīgā būtne ne reizes nelika sevi manīt. Nebij neviena gadījuma, kad viņa iejauktos. Taisnība gan, viņa nebij arī vajadzīga, jo kolonistiem šajā laikā negadījās neviens kļūmīgs pārbaudījums.
Sairess Smits pat ielāgoja: ja agrāk ar Topa instinkta starpniecību starp nezināmo un Granītpils iemītniekiem bij nodibinājies kāds nejaušs sakars, tad pa šo laiku arī tas bij galīgi pārtraukts. Suņa ņurdēšana vairs netika dzirdēta, arī pērtiķis neizrādīja nekādu nemieru. Abi draugi vairs nestaigāja ap akas caurumu, nerēja un nekauca vairs tik dīvainā kārtā, kas toreiz inženieri tūliņ ieinteresēja. Bet vai viņš varēja teikt, ka mīkla uzminēta un vairs par to nav jālauza galva? Vai iespējams apgalvot, ka netrāpīsies atgadījums, kur atkal iejauksies šī noslēpumainā būtne? Kā lai zina, ko nākotne nesīs?
Beidzot ziema bij pagājusi. Bet tūliņ pirmajās pavasara dienās notika kaut kas, kam varēja būt visai nopietnas sekas.
Septītajā septembrī, Franklina kalnu vērodams, Sairess Smits piepeši ieraudzīja mazu dūmu vai garaiņu mākonīti no krātera vērpjamies ap viņa virsotni.