Pēc inženiera sauciena kolonisti meta darbam mieru un klusēdami raudzījās uz Franklina kalna virsotni.
Vulkāns tātad bij atmodies un garaiņi izlauzušies cauri aizsērējumam krātera dibenā. Tomēr neviens nevarēja pateikt, vai tā tikai pārejoša parādība jeb vai apakšzemes uguns ar spēcīgiem izvirdumiem lauzīsies uz āru.
Tomēr ari izvirduma gadījumā bij jādomā, ka visa Linkolna sala no tā taču necietīs. Vulkāna izvirdumi vienmēr nav postoši. Kādreiz sala jau bij pieredzējusi tādu pārbaudījumu; to liecināja sastingušās lavas straumes kalna ziemeļu piegāzē. Tomēr, pēc krātera augšmalas veidojuma spriežot, salas auglīgos apvidus izvirdums nekādi nevarēja apdraudēt.
Taču pagātne nebij nekāda garantija nākotnei. Bieži vien vulkānu virsotnēs vecais krāteris aizcietē un tā vietā rodas jauns. Tas pieredzēts kā Jaunajā, tā Vecajā pasaulē, piemēram, Etna, Popokatepetls un Orizaba; no izvirduma var sagaidīt visu. Pietiek nelielas zemestrīces, kas allaž notiek sakarā ar izvirdumu, lai kalna iekšējais saslāņo- jums pilnīgi pārmainītos un lavai pavērtos pavisam jauni ceļi lejup pa sānu nogāzēm.
Sairess Smits to paskaidroja biedriem, nepārspīlēdams briesmas, bet minēdams visu, ko varēja sacīt par un pret.
Darīt te neko nevarēja. Likās, ka Granītpili zemestrīce neapdraudēs. Turpretim aploks būtu briesmās, ja piepeši kāds jauns krāteris atvērtos Franklina kalna dienvidu pusē.
Kopš tās dienas garaiņu mākonis nemitīgi plīvoja ap kalna virsotni, varēja pat novērot, ka tas pieņemas biezumā un augstumā, lai gan ne mazākā liesma vēl nepaspīda blīvajā iztvaiko jumā. Zemes spēki vēl slēpās kalna dziļumos.
Tomēr līdz ar jaukajām dienām darbi atkal atsākās.
Kolonisti galvenā kārtā steidzās ar kuģa būvi; Sairess Smits ar ūdenskrituma palīdzību ierīkoja mehānisku zāģētavu, lai baļķus vieglāk varētu sazāģēt plankās un dēļos.
Mehānisms un visa ierīce bij tikpat vienkārši kā Norvēģijas lauku zāģētavās. Pirmais — horizontālais virziens, lai baļķus dzītu uz priekšu, otrais — vertikāls — zāģa kustināšanai. Tas arī bij viss mehānisms. Inženieris to sasniedza vienkārši ar rata, divu cauruļu un attiecīgi pierīkotu bloku palīdzību.
Septembra beigās nojumē jau pacēlās kuģa skelets; kuģi bij nodomājuši būvēt kā šoneri. Tā karkass jau bij gandrīz gatavs, brangas turējās, provizoriski piestiprinātas, un jau varēja apredzēt, kāds tas izskatīsies gatavā veidā. Šonera priekšgals tika veidots smails, bet pakaļējā daļa ļoti plata, tāpēc tas būs spējīgs diezgan tāliem braucieniem, bet bortu pielāgošana, iekšējā un ārējā apšuve prasīja vēl daudz laika. Par laimi, pēc pirātu brigas bojāejas bij paglābtas visas dzelzs daļas. Penkrofs ar Airtonu no sadragātajām brangām un apšuvēm bij izvilkuši lielu daudzumu vara naglu un tapu, tās lielā mērā aiztaupīja kalēja - darbu, turpretim namdariem bij daudz dažādu uzdevumu.
Būves darbi bij jāpārtrauc uz kādu nedēļu, kad pienāca laiks labību un sienu pļaut un ievākt dažādos augļus Tālā skata augstienē. Pēc tam atkal visi spēki tika ziedoti kuģa būves pabeigšanai.
Līdz vēlam vakaram strādnieki bij galīgi noguruši. Lai velti nezaudētu laiku, viņi mainīja pat ēdienu stundas: dienvidū paēda pusditenas, bet vakariņas tikai tad, kad jau bij pilnīgi tumšs un strādāt vairs nebij iespējams. Granītpilī atgriezušies, viņi nekavējoties devās pie miera.
Tomēr reizēm sarunas par kādu interesantu tematu aizkavēja arī dažas stundas miega. Visvairāk kolonisti domāja par nākotni, kādas pārmaiņas radīsies viņu dzīvē, kad viņi ar jauno kuģi aizbrauks uz tuvāko apdzīvoto zemi. Bet, arī runājot par šiem plāniem, viņu nodoms allaž bij griezties atpakaļ uz Linkolna salu. Nekad viņi nepametīs šo koloniju, kuru izkopuši ar tādām pūlēm, kur guvuši tik lielus panākumus un kuras uzplaukumu vēl vairāk sekmēs tieši sakari ar Ameriku.
Penkrofs ar Nebu bij noņēmušies palikt te līdz pat mūža galam.
— Herbert, — Penkrofs vaicāja, — vai arī jūs nekad neatstāsiet Linkolna salu?
— Nekad, Penkrof, sevišķi tāpēc ne, ka arī tu te paliksi!
Kolonisti kjusēdami raudzījās uz Franklina kalna virsotni.
— Tas ir nolemts, mīļo zēn, — Penkrofs atbildēja. — Es jūs gaidīšu. Jūs atbrauksiet ar savu sievu un bērniem, un es viņus izaudzināšu par īstiem varoņiem!
— Lai notiek! — atsaucās Herberts smiedamies un nosarkdams.
— Un jūs, Sairesa kungs, — Penkrofs runāja tālāk, arvien vairāk sajūsminādamies, — jūs uz visiem laikiem būsiet salas gubernators! Cik iedzīvotājus tā gan nevar rētu uzturēt! Es domāju, vismaz tūkstošus desmit!
Tādā garā viņi tērzēja joprojām; nonāca pat tik tālu, ka reportieris jau sāka prātot — viņš nodibināšot jaunu avīzi — «New Linkoln Herald»
Tāda nu reiz ir cilvēka daba! Viņam nepieciešams paveikt kaut ko, kas paliek, kas pārdzīvo viņu pašu un apliecina viņa valdonību pār visu, kas zemes virsū, ūdenī un gaisā. Tur meklējams viņa valdonības pamats, tas attaisno viņa varu visā pasaulē.
Kas pēc visa tā ņemtos apgalvot, ka arī Jupam ar Topu nebij savs nākotnes sapnis?
Airtons klausījās klusēdams, tikai pateica, ka viņš vēl gribētu sastapt lordu Glenarvonu un visu acīs atgūt godīga cilvēka slavu.
Piecpadsmitā oktobra vakarā saruna par visiem šiem nākotnes plāniem ieilga vairāk, nekā parasts. Bij jau deviņi vakarā. Ar pūlēm apslēptas garas žāvas norādīja, ka laiks likties uz auss; Penkrofs patlaban jau virzījās uz savu gultu, kad piepeši lielajā istabā nošķinda elektriskais zvans.
Visi viņi bij kopā — Sairess Smits, Ģedeons Spilets, Herberts, Airtons, Penkrofs un Nebs. Neviena no kolonistiem nebij aplokā.
Sairess Smits bij piecēlies. Viņa biedri skatījās cits citā, domādami, ka pārklausījušies.
— Ko tas nozīmē? — Nebs iesaucās. — Pats velns tur zvana!
Neviens uz to nekā neatbildēja.
— Arā gaidāms negaiss, — ieminējās Herberts, — iespējams, ka elektriskās strāvas gaisā …
Viņš nepabeidza savu teikumu. Inženieris, uz kuru bij vērsti visu skatieni, pakratīja galvu.
— Pagaidīsim, — Ģedeons Spilets teica. — Ja mums kāds signalizē, lai kas tas būtu, viņš atkārtos vēlreiz.
— Bet kas tas gan varētu būt? — Nebs atkal iesaucās.
— Man šķiet, — Penkrofs teica, — tas …
Jauns zvans pārtrauca Penkrofa teikumu.
Sairess Smits steidzās pie aparāta un nosūtīja uz aploku šādu telegrammu:
«Ko jūs vēlaties?»
Pēc dažiem acumirkļiem rādītājs, virzīdamies pa alfabēta plāksni, ziņoja atbildi:
«Nāciet uz aploku, cik ātri vien iespējams.»
— Beidzot! — Sairess Smits iesaucās.
Jā! Beidzot! Noslēpums sāka atklāties. Aiz nevaldāmas ziņkāres redzēt, kas notiek aplokā, kolonistiem izgaisa viss nogurums, miegs bij prom, kā ar roku atņemts. Ne vārda nepārmainījuši, pēc dažiem acumirkļiem viņi bij laukā no Granītpils un lejā krastmalā. Tikai Jups ar Topu palika mājās. Tos šoreiz līdzi ņemt nevarēja.
Nakts bij tumša. Jaunais mēness bij norietējis līdz ar sauli. Herberts ievēroja, ka zema un bieza mākoņu sega aizklājusi debess velvi un neļauj nevienam zvaigžņu staram paspīdēt cauri. Tikai kaut kur tālu pie apvāršņa reizēm paplaiksnījās zibens atblāzma.
Iespējams, ka pēc dažām stundām pērkons dārdēs tieši salai pāri. Tā bij draudoša un baiga nakts.
Bet šī dziļā tumsa nespēja aizturēt aploka ceļu pieradušos kolonistus. Pa Pateicības upes krastu viņi uzkāpa Tālā skata augstienē, pārgāja Glicerīna strauta tiltam un tad tālāk mežam cauri.
Spēcīga uztraukuma dzīti, viņi gāja ātri. Viņiem vairs nebij ne mazāko šaubu, lielās mīklas uzminējums klāt, viņi dabūs zināt, kā sauc to noslēpumaino būtni, kas tik dziļi iesaistīta viņu dzīvē, tik augstsirdīgu savā rīcībā, tik varenu savā spēkā! Likās taču, ka viņa zināja visu, kas te notika, dzirdēja katru vārdu, kas runāts Granītpilī, lai tad ar savu palīdzību iejauktos īstā laikā un vietā.
Katrs no viņiem, savās domās nogrimis, gāja cik ātri varēdams. Zem koku lapotņa velvēm bij tik tumšs, ka no ceļa vienas malas otro nevarēja saskatīt. Ne mazākā troksnīša nedzirdēja. Piedugušā gaisa nogurdināti, visi četr-: kāji un tāpat putni bij miegaini un klusi. Ne mazākā vēsmiņa nekustināja lapas. Tikai kolonistu soļi dimdēja tumsā uz cietā ceļa.
Pirmās stundas ceturkšņa gājienā vienīgi Penkrofs reiz pārtrauca klusumu.
— Lukturi mums vajadzēja paņemt līdzi!
Uz to inženieris atbildēja:
— To mēs dabūsim aplokā.
Sairess Smits ar saviem biedriem Granītpili bij atstājuši deviņos un divpadsmit minūtēs. Deviņos un četrdesmit septiņās minūtēs viņi bij jau nogājuši trīs jūdzes no piecām, kas Pateicības upes grīvu šķīra no aploka.
Tad pāri salai zibens svītras sāka liesmot tik spilgtir ka acumirkļiem augšā gaiši atēnojās lapotņa robojums. Spēcīgie liesmojumi un grāvieni apdullināja un žilbināja. Acīm redzami negaiss tuvojās ātri. Zibens liesmoja aizvien ātrāk un spilgtāk. Tālumā debesu dzīlēs dobji dimdēja pērkons. Gaiss kļuva neizturami spiedīgs.
Kolonisti steidzās tā, it kā viņus dzītu kāds neatvairāms spēks.
Ceturksni uz vienpadsmitiem spožā zibens atspīdā viņi ieraudzīja savā priekšā melnojam aploka vārtus; viņi vēl nepaguva iekļūt pa vārtiem, kad nodārdēja drausmīgs pērkona spēriens.
Acumirklī viņi bij aplokam pāri. Sairess Smits apstājās mājas priekšā.
Iespējams, ka svešais atrodas mājā, jo telegrammu viņš tikai no šejienes varēja nosūtīt. Tomēr logā uguns nebij redzama.
Inženieris piedauzīja pie durvīm.
Nekādas atbildes.
Sairess Smits atvēra durvis, kolonisti sagāja pilnīgi tumšajā istabā..
Nebs uzšķīla uguni, acumirkli vēlāk jau dega lukturis, un kolonisti pārmeklēja visus istabas kaktus.
Neviena te nebij. Visas lietas stāvēja tāpat, kā viņi tās bij atstājuši.
— Vai tad patiešām tikai tukša iedoma mūs krāpusi? — Sairess Smits nomurmināja.
Nē, tas nebij iespējams! Telegramma taču skaidri vēstīja:
«Nāciet uz aploku, cik ātri vien iespējams.»
Viņi piegāja pie galda, uz kura atradās aparāts. Tur viss bij pilnīgā kārtībā, ir baterija, ir kaste, kurā tā atra- das, tāpat uztvērējs un raidītājs.
— Kas še bij pēdējo reizi? — inženieris prasīja.
—- Es, Smita kungs, — Airtons atsaucās.
— Kad tas bij? …
— Pirms četrām dienām.
— Skat! Te ir zīmīte! — Herberts iekliedzās, norādīdams uz papīra gabaliņu, kas bij uz galda.
Papīrītī bij rakstīti šādi vārdi angļu valodā:
«Ejiet pa jauno telegrāfa vada līniju.»
— Uz priekšu! — Sairess Smits iesaucās, tagad sapratis, ka telegramma nebij sūtīta no aploka, bet gan no noslēpumainās būtnes mitekļa, ko jauns vads savienoja ar veco un līdz ar to tiešlar Granītpili.
Nebs paņēma lukturi, visi izgāja ā*ā no aploka.
Negaiss jau plosījās pilnā spēkā. Starplaiki starp zibens uzliesmojumu un pērkona grāvienu kļuva arvien īsāki. Negaiss bij pārņēmis visu Franklina kalnu un salu. Gandrīz «nepārtrauktā zibens spīdumā bij redzama Franklina kalna virsotne, ietīta garaiņos.
Nekur aplokā visapkārt mājai nekāds telegrāfa vads nebij atrodams. Bet, pa vārtiem izgājis un piesteidzies pirmajam stabam, inženieris zibens gaismā ieraudzīja jaunu stiepli, kas no izolatora nokarājās līdz zemei.
— Te tas ir! — Sairess Smits iesaucās.
Vads stiepās pa zemi, bet visā garumā tas bij aptīts ar kādu izolācijas vielu kā parastie zemūdens vadi, pa kuriem elektriskā strāva var plūst pilnīgi netraucēta. Cik noprotams, vads stiepās mežam cauri, pāri kalna pakājes dienvidu grēdām uz rietumu pusi.
— Sekosim tam! — Šairess Smits teica.
Luktura un zibens gaismā kolonisti devās telegrāfa vada norādītajā virzienā.
Pērkona dārdi arvien vēl pieņēmās tādā spēkā, ka gājēji nedzirdēja cits cita vārdus. Bet tagad jau arī galvenais bij nevis,runāt, tikai doties uz priekšu, cik ātri iespējams.
Sairess Smits ar saviem biedriem vispirms pārgāja pāri tai kalna pakājes grēdai, kas pacēļās aploka ielejai pretī, tad atkal tai, kas aizsniecās līdz Ūdenskrituma strautam, kuram visšaurākajā vietā pārbrida pāri. Telegrāfa vads, pa koku apakšējiem zariem izstiepts, vietām līdz zemei nokāries, vadīja viņus droši.
Inženieris bij cerējis, ka telegrāfa stieple novadīs viņus ielejas dibenā un ka turpat arī būs nepazīstamā mītne.
Tomēr šīs cerības nepiepildījās. Viņiem nācās vēl kāpt pāri dienvidrietumu grēdai tajā pašā tuksnesīgajā ielejā, kas beidzās pie dīvaini veidotās bazalta sienas. Laiku pa laikam kāds no kolonistiem noliecās, pataustīja vadu un tādā kārtā noteica gājiena virzienu. Nu vairs nebij nekādu šaubu, ka vads stiepjas taisni uz jūru. Tur kaut kādā dziļā dobumā atradās mītne, ko viņi tik ilgi un veltīgi bij meklējuši.
Debesis laistījās vienās ugunīs. Zibens šķēla zibeni. Vairāki no tiem ķēra kalna virsotni un kā liesmotas čūskas caur biezo mākoni ielocījās krātera dziļumā. Mirkļiem likās, ka kalns spļauj uguni.
Dažas minūtes pirms vienpadsmitiem kolonisti iznāca augstajā krastmalā, kas rietumu pusē pacēlās pār jūru. Vējš bij kļuvis vēl spēcīgāks. Pieci simti pēdu lejāk krāca viļņi.
Sairess Smits un viņa biedri no aploka līdz šai vietai bij nogājuši pusotras jūdzes.
No šejienes telegrāfa vads pa stāvu nogāzi un šauru līkumotu spraugu ievērsās klinšu grēdās.
kolonisti gāja lejup, baidīdamies, ka tikai kāds vaļīgs klints gabals gāzdamies nenotriec viņus jūrā. Nogāze vispār bij ļoti bīstama, bet kolonisti nerēķinājās ar briesmām; viņi vairs nerīkojās pēc savas gribas — kā magnēts pievelk dzelzi, tā kāds neatvairāms spēks vilka viņus uz nezināmo noslēpumaino vietu.
Tā viņi kāpa lejā pa šo krauju, kura ari gaišā dienā gandrīz vai nebūtu pieejama. Akmeņi vēlās viņiem pa priekšu un, gaismas svītrām pāri šaudamies, atmirdza kā liesmotas bumbas. Sairess Smits gāja pirmais, Airtons pēdējais. Ta viņi virzījās soli pa solītim; reizēm kājas paslīdēja uz gludas klints plāksnes, bet viņi piecēlās atkal un turpināja ceļu.
Beidzot stieple ar spēju līkumu ieliecās taisni tajās klinšu grēdās, ko jūra paisuma laikā gluži pārklāja. Gājēji bij nonākuši pie pašas bazalta sienas.
Tur pavērās šaurs nolaidenums, kurš snlecās līdztekus jūrmalai. Vadam sekodami, kolonisti virzījās pa to. Bet jau pēc simts soļiem tas spēji novērsās un novadīja viņus tješi līdz pašai ūdens malai.
Inženieris satvēra vadu un pārliecinājās, ka tas iegrimst jūrā.
Blakus stāvošie biedri jutās kā apstulbuši.
Neziņas, gandrīz vai izmisuma pilns kliedziens izlauzās viņiem pār lūpām. Vai tad tiešām viņiem nāksies kāpt jūrā un uzmeklēt tur kādu zemūdens alu? Savā izmisumā un uztraukumā viņi nevilcinātos darīt arī to.
Tikai inženiera iebildumi viņus atturēja.
Sairess Smits aizvadīja savus biedrus kādā nelielā klints iedobumā un teica:
— Nogaidīsim. Jūrā patlaban ir uzplūdi. Kad iestāsies atplūdi, ceļš būs brīvs.
— Bet kā gan mēs? … — Penkrofs ieminējās.
— Viņš mūs neaicinātu, ja nebūtu iespējams nokļūt pie viņa.
Sairess Smits to teica ar tādu pārliecību, ka iebildumi bij nevietā. Viņa novērojums arī bij ticams. Iespējams, ka atplūdu laikā kāds pieejams alas caurums atrodas klints sienas pakājē.
Tātad bij jānogaida vairākas stundas. Kolonisti klusēdami stāvēja zem tādas kā klints nojumes. Sāka līt lietus, ūdens straumēm gāzās no zibens saplosītiem mākoņiem. Pērkona grāvienu atbalsis bij skanīgas un varenas.
Kolonisti jutās ārkārtīgi uztraukti. Tūkstošiem dīvainu iedomu jaucās viņu smadzenēs un tēloja kaut kādu milzīgu, pārdabisku parādību, kura vienīgā varēja atbilst noslēpumainās būtnes priekšstatam.
Ap pusnakti Sairess Smits ar lukturi rokā nokāpa līdz ūdens malai aplūkot klints sienas lejas daļu. Bij pagājušas jau divas stundas, kā sākušies atplūdi.
Inženieris nebij maldījies. No ūdens patlaban sāka iznirt plaša ieeja kādā apakšzemes telpā. Telegrāfa vads taisnā leņķī nonira šajā atvērtajā melnajā rīklē.
Sairess Smits atgriezās pie biedriem un vienkārši pavēstīja:
— Pēc stundas ieeja būs brīva.
— Tomēr tāda ir? — Penkrofs vaicāja.
— Vai jūs par to šaubījāties? — Sairess Smits atteica.
— Bet ala taču līdz zināmam augstumam būs ūdens pilna, — Herberts ieminējās.
— Ja tā būs sausa, — Sairess Smits atbildēja, — mēs iesim pa to kājām. Ja tur vēl ūdens, tad katrā ziņā būs gādāts arī kāds līdzeklis, kā tikt uz priekšu.
Pagāja stunda. Kolonisti, lietum līstot, nogāja līdz pašai ūdens malai. Trijās stundās jūras ūdens bij nokrities par piecpadsmit pēdām. Alas ieejas loks, mazākais, astoņas pēdas bij virs līmeņa. Tas izskatījās līdzīgs kāda tilta spraislim, ap to šļācās putās sakults ūdens.
Noliecies inženieris ieraudzīja kādu melnu priekšmetu peldam virs ūdens. Tas saistīja viņa uzmanību. Tā bij laiva, virvē piesieta kaut kur aiz klints iekāres, pagatavota no plānām, ar tapām savienotām dzelzs plāksnēm. Divi airi gulēja laivas dibenā zem soliem.
— Kāpsim iekšā, — Sairess Smits rīkoja.
Acumirkli vēlāk kolonisti jau bij laivā. Nebs un Airtons sēdās pie airiem, Penkrofs pie stūres. Sairess Smits nostājās priekšgalā un ar lukturi apgaismoja ceļu.
Sākumā zemā ieejas velve piepeši paslējās visai augstu; bet tumsa bij pārāk liela un luktura gaisma niecīga, lai iespētu saskatīt grotas platumu, augstumu un dziļumu. Šajā apakšzemes bazalta celtnē valdīja svinīgs klusums. Ne mazākais troksnītis no āra te neiespiedās, zibens lies- mojumi nespēja izlauzties cauri biezajām sienām.
Dažos zemeslodes apvidos ir šādas bezgala plašas, dabiskām katakombām līdzīgas apakšzemes telpas, cēlušās jau ģeoloģiskajā laikmetā. Dažas no tām slēpjas zem jūras ūdeņiem, citas atrodas augstāk un ieslēdz veselus ezerus savās sienās. Tāda ir Fingala ala Stafas salā, viena — Heb- ridu salu grupā, tāpat Morgata alas Duarnenē līcī Bre- taņā, Bonifācija alas Korsikā, Leisfjorda alas Norvēģijā un tad vēl milzīgā Mamuta ala Kentuki, pieci simti pēdu augsta un vairāk nekā divdesmit jūdžu gara! Vairākās vietās uz zemeslodes daba ir izveidojusi šīs katakombas un uzglabājusi cilvēkiem ko apbrīnot.
Bet vai šī ala, pa kuru kolonisti patlaban brauca, aizsniedzās līdz pat salas vidum? Jau stundas ceturksni laiva brauca līkumodama tādā virzienā, kā inženieris to strupā balsī norādīja Penkrofam. Patlaban viņš uzsauca:
— Vairāk pa labi!
Virzienu mainījusi, laiva tūliņ pieskārās klints sienai labajā pusē. Inženieris ne bez iemesla gribēja pārliecināties, vai telegrāfa vads vēl vienmēr stiepjas gar šo sienu.
Vads bij turpat, pie klints atkarēm piestiprināts.
— Uz priekšu! — Sairess Smits sauca.
Un abi airētāji, mērkdami airus melnajā ūdenī, virzīja laivu tālāk.
Laiva brauca vēl ceturtdaļstundu un, ja rēķināja no ieejas, varēja būt nobraukusi ap pusjūdzi, kad Sairess Smits iesaucās no jauna:.
— Mierā
Laiva apstājās, un kolonisti ieraudzīja spilgtu spožumu apgaismojam milzīgo telpu, dziļi iegrautu salas apakšā.
Tagad bij iespējams aplūkot šo alu, par kuru līdz šim nevienam nekas nebij zināms.
Ap simts pēdas augstā velve balstījās uz bazalta kolonnām, itin kā vienā formā izlietām. Ar nepareiziem izciļņiem un dīvainām kārtām šis bazalta slānis cieši gulēja uz stabiem, kādus daba pirmajos zemeslodes laikmetos izveidojusi tūkstošiem. No nelieliem citcitā sakrautiem bazalta bluķiem izveidotas kolonnas stiepās četrdesmit piecdesmit pēdas augšup, un, lai gan ārā trakoja vētra, ūdens še rāmi skalojās ap viņām. Inženiera norādītais spožums likās iespiežamies šajās klintīs un padarām tās it kā caurspīdīgas, pati mazākā to atkare atstaroja kā prizma, laistīdamās neaprakstāmā krāsu mirdzumā.
Pēc refleksijas likuma ūdens atspoguļoja visu šo mirdzumu augšā, un tā laiva likās slīdam starp divām mirguļojošām straumēm.
Skaidri saprotams, kas tā par gaismu, kura spulgoja taisniem stariem, iesjpiezdamās visattālākajā alas stūrītī un apgaismodama pēdējo šķiedru tās velvēs. Spilgtais baltums liecināja, ka tās centrā ir elektrisku aparātu avots. Tā bij šīs apakšzemes saule, kas te aptvēra un atspulgoja itin visu.
Sairess Smits deva zīmi, airi atkal nogrima krāsaini dzirkstošajā ūdenī, laiva sāka virzīties uz gaismas izsta- rotāju priekšmetu, kas atradās tikai kādu puskabeļtauvu attālu.
Šajā vietā ūdens līmenis bij apmēram trīs simti piecdesmit pēdu plats, un, no šā spīdošā centra lūkojoties, šķita, ka to no visām pusēm ieslēdz bazalta siena. Ala bij diezgan plaša, un jūras ūdens te sakrājies kā nelielā ezerā. Bet visa šī velve, sienas, spraišļi, konusi un prizmas mazgājās elektriskā plīvā tik spilgti un dzīvi, ka likās paši starojam līdzīgi dārgiem, rūpīgi noslīpētiem dimantiem!
Ezera vidū rāmi un klusu gulēja kāds garš, vārpstvei- dīgs priekšmets. Gaisma, ko tas izstaroja, plūda no tā sāniem kā no balti nokurinātu krāšņu mutēm. Šis milzu valim mazliet līdzīgais ķermenis bij pēdu divi simti piecdesmit garš un pēdas desmit, divpadsmit pacēlās virs ūdens.
Laiva tam tuvojās lēnām. Sairess Smits laivas priekšgalā bij piecēlies stāvus. Bij redzams, cik ļoti viņš uztraukts. Tad viņš piepeši satvēra reportiera roku.
— Bet tas taču ir viņš, — inženieris iekliedzās. — Tas nevar būt nekas cits kā tikai viņš! …
Tad Sairess Smits atkrita uz sola un nomurmināja kādu vārdu, ko tikai Ģedeons Spilets dzirdēja.
Bez šaubām, reportierim šis vārds bij pazīstams; tas viņu ārkārtīgi pārsteidza, viņš čukstēja apslāpētā balsī:
— Viņš! Cilvēks, kas ārpus likuma!
— Viņš! — Sairess Smits apstiprināja.
Tad inženieris izrīkoja, lai piebrauc kuģim cieši klātu. Laiva piestāja tam kreisajā pusē, no kurienes gaismas straume izplūda caur bieza stikla logu.
Sairess Smits un viņa biedri uzkāpa uz platformas. Lūka bij vaļā. Visi viņi devās pa to iekšā.
Kāpņu lejas galā bij redzams elektriski apgaismots gaitenis. Tā galā durvis; Sairess Smits atvēra tās.
Aiz tām bij bagātīgi izgreznota zāle. Kolonisti ātri steidzās tai cauri un nokļuva bibliotēkā, kur no griestiem lejup plūda vesela gaismas straume.
Bibliotēkas dibenā bij atkal tāpat aizvērtas durvis, kuras inženieris attaisīja vaļā.
Tur bij plaša telpa, kaut kas muzejam līdzīgs; kolonistu acīm atklājās neskaitāmas minerālu bagātības, mākslas darbi un visbrīnišķākie rūpniecības izstrādājumi; visiem šķita, ka viņi piepeši pārcelti kādā sapņu valstībā.
Uz grezna dīvāna kolonisti ieraudzīja kādu vīru, kas šķita viņus nemanām.
Tad Sairess Smits biedriem par lielu pārsteigumu ierunājās skaļā balsī:
— Kapteini Nēmo, vai jūs aicinājāt mūs? Mēs esam šeit.