Pie šiem vārdiem gulētājs piecēlās, un viņa seja gaismā kļuva pilnīgi redzama; viņam bij lieliska galva ar augstu pieri, acis ar lepnu skatienu, balta bārda un kupli, atpakaļ atglausti mati.
Kapteini Nēmo, vai jūs aicinājat mūs?
Piecēlies šis cilvēks ar roku atspiedās pret dīvāna atzveltni. Viņa skatiens bij rāms. Skaidri redzams, ka viņu palēnām sagrauzusi kāda slimība, bet balss vēl skanēja diezgan spēcīgi, kad viņš, kā likās, stipri pārsteigts, teica angļu valodā:
— Man nav vārda, cienījamais kungs.
— Es jūs pazīstu, — Sairess Smits atbildēja.
Kapteinis Nēmo zibsnošām acīm nolūkojās Sairesā
Smitā, it kā gribētu viņu iznīcināt.
Tad viņš atkal atkrita spilvenos uz dīvāna un teica:
— Bet kāda tam tagad vairs nozīme? Es mirstu!
Sairess Smits piegāja klāt kapteinim Nēmo, un Ģedeons
Spilets satvēra viņa roku — tā bij karsta kā nokaitēta. Air- tons, Penkrofs, Herberts un Nebs godbijīgi turējās patlaban šā krāšņā salona kaktā, kur gaiss likās elektrības piesātināts.
Kapteinis Nēmo tūliņ atvilka savu roku un pamāja inženierim un reportierim apsēsties. ~
Visi dziļi aizkustināti nolūkojās viņā. Tas taču bij viņu tā sauktais «labais gars», visspēcīgā būtne, kuras iejaukšanās viņus tik daudz reižu glābusi, labdaris, kuram viņi neizsakāmu pateicību parādā! Un.tagad viņu priekšā stāvēja vienkāršs cilvēks, kur Penkrofs un Nebs bij cerējuši vai pašu dievu ieraudzīt, — un turklāt šis cilvēks gulēja uz nāves gultas!
Bet kā tas iespējams, ka Sairess Smits pazina kapteini Nēmo? Kāpēq viņš tik strauji piecēlās kājās, izdzirdis minam savu vārdu, ko laikam bij domājis nevienam nezināmu?
Kapteinis sēdēja atkal uz dīvāna un, uz rokas atspiedies, lūkojās inženierī.
— Jūs zināt manu agrāko vārdu, cienījamais kungs? — viņš jautāja.
— Es zinu, — Sairess Smits atbildēja, — tāpat kā zinu šā brīnišķīgā zemūdens kuģa nosaukumu.
— «Nautils»? — kapteinis vaicāja, mazliet pasmaidīdams.
— «Nautils».
— Bet vai jūs zināt arī to, kas es esmu?
— Es zinu.
— Un tomēr jau gandrīz trīsdesmit gadu, kopš man nav nekāda sakara ar apdzīvoto pasauli, trīsdesmit gadu, kopš
es dzīvoju jūras dziļumos, tajā vienīgajā vidē, kur atradu neatkafību! Kas gan varēja nodot manu noslēpumu?
— Kāds cilvēks, kurš jums nekad nebij solījies viņu glabāt un kuru tāpēc nevar apvainot nodevībā.
— Vai tas francūzis, kuru pirms sešpadsmit gadiem liktenis bij atvedis uz mana kuģa? .
— Tas pats.
— Vai tad šis cilvēks ar abiem saviem biedriem nedabūja galu Malstrēmā, kur «Nautils» bij iekļuvis?
— Nē, viņš izglābās un ir publicējis grāmatu ar virsrakstu «20000 ljē pa jūras dzelmi», kur aprakstīta jūsu dzīve.
— Tikai daži mēneši manas dzīves, cienījamais kungs! — kapteinis ātri atsaucās.
— Tas taisnība, — Sairess Smits atteica. — Bet pietiek arī īsa jūsu dīvainās dzīves tēlojuma, lai jūs tūliņ pazītu …
— Kā lielu noziedznieku, vai ne? — kapteinis Nēmo iebilda, pie tam augstprātīgs smaids paplaiksnīja ap viņa lūpām. — Jā, kā dumpinieku, kas varbūt izraidīts no cilvēku sabiedrības!
Inženieris uz to neatbildēja.
— Kāpēc jūs neatbildat, cienījamais kungs?
— Ne jau man tiesāt kapteini Nēmo, — Sairess Smits atteica, — mazākais, jūsu pagātni ne. Es, tāpat kā visi citi, nezinu jūsu dīvainā dzīvesveida iemeslus, bet, nezinādams cēloņus, es neņemos spriest par sekām. Tikai vienu es zinu skaidri — kāda labdarīga roka allaž ir centusies mums palīdzēt no pašas pirmās dienas, kopš tikām izmesti Linkolna salā. Ka par savām dzīvībām mums jāpateicas kādai labai, augstsirdīgai, spēcīgai būtnei un šī labā, augstsirdīgā, spēcīgā būtne esat jūs, kapteini Nēmo!
— Jā, tas esmu es, — kapteinis Nēmo vienkārši atbildēja.
Inženieris ar reportieri bij piecēlušies kājās. Viņu biedri pienāca tuvāk, un visu sirdīs kvēloja pateicība, ko viņi gribēja izteikt ar vārdiem un žestiem …
Kapteinis Nēmo pamāja viņiem klusēt, tad iesāka sa- trauktākā balsī, nekā pats, bez šaubām, to vēlējās.
— Vispirms ļaujiet man izstāstīt, — viņš sacīja.
Un kapteinis aprauti, bet noteikti un skaidri pārstāstīja, viņiem visu savu dzīves gājumu.
Stāsts nebij garš, tomēr viņam nācās saņemt kopā visus spēkus, lai tiktu' līdz galam. Skaidri bij nojaužams, ka viņš cīnījās ar ārkārtīgu vājumu. Vairākas reizes Sairess Smits lūdza viņu mazliet atpūsties, bet viņš tikai pakratīja galvu kā cilvēks, kuram rītdiena vairs nepieder* Un, kad Ģedeons Spilets piesolīja savu palīdzību, viņš atteica:
— Tā vairs nav vajadzīga, manas stundas ir skaitītas.
Kapteinis Nēmo bij indietis — princis Dakars, neatkarīgas valstiņas radža Bundelkunda dēls un pazīstamā varoņa Tipo-Saiba brāļadēls. Desmit gadu vecumā tēvs viņu bij aizsūtījis uz Eiropu, lai viņš smeltos izglītību un savā laikā varētu cīnīties ar tādiem pašiem ieročiem, kādi bij tiem, kurus viņš uzskatīja par savas zemes apspiedējiem.
Apdāvinātais, jūtīgais un augstsirdīgais princis Dakars no desmitā līdz trīsdesmitajam gadam iepazinies ar visu eiropiešu dzīvi, iedziļinājies visās zinātnēs, literatūrā un mākslā un kļuvis par vispusīgi izglītotu cilvēku.
Princis Dakars apceļojis visas Eiropas valstis. Augstais dzimums un bagātība viņam darījuši pieejamu itin visu, tomēr pasaulīgie kārdinājumi viņu nepavedinājuši. Jauns un skaists, viņš tomēr palicis nopietns, mūžam zinātņu slāpju mocīts un mūžam slepena nemiera grauzts.
Princi Dakaru grauzis ienaids. Viņš dziļi ienīdis to zemi, uz kuras nekad pat savu kāju labprāt nespertu, un tautu, kuras pieglaimošanos viņš noraidīja; viņš ienīdis Angliju un jo vairāk tāpēc, ka daudzējādā ziņā tā viņam negribot bij jāapbrīno.
Šajā indietī bij uzkrājies viss uzvarēto naids pret uz-, varētājiem. Apspiestie nepiedeva saviem paverdzinātajiem. Viņa tēvs bijis viens no tiem valdniekiem, kurus Apvienotā karaliste spēja paverdzināt tikai juridiski. Bez tam viņš bij no Tipo-Saiba cilts, uzaudzināts atriebšanas un atmaksas kārē, neprātīgi mīlēja savu skaisto, tagad angļu važās saistīto zemi un negribēja spert kāju uz šīs nolādētās Anglijas zemes, kuras valdnieki paverdzināja Indiju.
Princis Dakars kļuva tāds mākslas izpratējs, kuram pieejamas pašas brīnišķīgākās mākslas, zinātnieks visaugstākos zinātņu novados un valstsvīrs, kas smēlās zināšanas Eiropas galmos. Nezinātājs pēc pavirša novērojuma pieskaitītu viņu tiem kosmopolītiem, kuri gan kāri pēc zināšanām, bet dzīvē un darbā pasīvi, tiem bagātniekiem — ceļotājiem ar augstprātīgu un abstraktu domāšanas veidu, kuri klīst no vienas zemes uz otru, bet ne pie vienas nepieder.
Patiesībā tas bij pavisam citādi. Šis mākslinieks un zinātnieks, šis vīrs sirdī bij palicis īsts indietis, indietis pēc savām atriebšanās slāpēm, indietis pēc savas neizdzēšamās cerības kādu dienu atdot savai zemei tās brīvību un tiesības, padzīt svešo iekarotāju un atgūt savai tautai neatkarību.
Tā princis Dakars 1849. gadā atgriezies Bundelkundā. Tur viņš apprecējis kādu augstas kārtas indieti, kuras sirds tāpat asiņoja par tēvzemes nelaimi. Viņiem bijuši divi bērni, ko viņš dievinājis. Tomēr viņš ģimenes laimē ne acumirkli neaizmirsis Indijas postu. Viņš tikai gaidījis gadījumu. Un tas nācis.
Angļu jūgs pārāk smagi gūlās uz indiešu tautām. Princis Dakars uzklausīja neapmierinātās tautas balsi. Viņš centās ieliet tās krūtīs visu to ienaidu, kas viņā pašā uzkrājies pret svešiniekiem. Viņš apceļoja ne vien Indijas vēl neatkarīgās provinces, bet arī tieši angļu administrācijas pārvaldītos apgabalus. Viņš centās pamodināt tautas atmiņā Tipo-Saiba slavenos laikus, kad šis varonis krita pie Seringapatamas, cīnīdamies par savas tēvzemes brīvību.
1857. gadā uzliesmoja lielā sipaju sacelšanās. Princis Dakars bij tās dvēsele. Viņš noorganizēja plašus nemierus. Visas savas zināšanas un bagātību viņš atdeva šai svētajai lietai. Sevi pašu viņš tai ziedoja, viņš cīnījās pirmajās rindās, riskēja ar savu dzīvību kā visi pazemīgie varoņi, kas ņēma dalību savas dzimtenes atbrīvošanā. Divdesmit sadursmēs viņš tika desmit reižu ievainots, tomēr palika dzīvs arī tad, kad pēdējie neatkarības kareivji bij krituši no angļu lodēm.
Vēl nekad Britānijas vara Indijā nebij bijusi tik lielās briesmās; un, ja sipaji, kā viņi bij cerējuši, būtu saņēmuši palīdzību no ārienes, Apvienotās karalistes iespaids Āzijā izbeigtos.
Prinča Dakara vārds bij kļuvis slavens. Viņš neslēpās, bet cīnījās atklāti. Par viņa galvu bij izsolīta liela maksa, tomēr netrāpījās neviena nodevēja. Taču viņa tēvs, māte, sieva un bērni tika nogalināti viņa vietā, iekams viņš bij uzzinājis, kādas briesmas tiem draud …
Arī šoreiz likums un taisnība atkāpās rupjas varas priekšā. Bel (ivilizācija nekad neatkāpjas, liekas, tā pati pieņem visas tai nepieciešamās tiesības. Sipaji bij uzvarēti, seno radžu valsts noslīga vēl plašākā un dziļākā angļu verdzībā.
Nespēdams atrast nāvi, princis Dakars atgriezās Bundel- kundas kalnājos. Tur gluži viens, pilns bezgalīga riebuma pret visu, kas nes cilvēka vārdu, sajuzdams ienaidu un šausmas pret civilizēto pasauli un nodomājis uz visiem laikiem aiziet no tās, viņš savācis citreizējās bagātības paliekas, sapulcinājis kādus divdesmit no uzticamākajiem biedriem un kādudien pazudis ar tiem no Indijas.
Kur gan princis Dakars lai meklētu to neatkarību, ko apdzīvotās zemes viņam liedza? Zem ūdens, jūras dziļumos, kur neviens nespēs viņam sekot.
Karavīrs bij kļuvis par zinātnieku. Kāda vientuļa sala Klusajā okeānā viņam noderējusi par nometnes vietu, kur viņš uzcēlis būvētavu un pēc paša pagatavota plāna izgatavojis savu zemūdens kuģi. Pēc pašatrastās metodes, kura savā laikā tiks zināma, elektrību viņš izlietojis kā neizsmeļamu avotu visām zemūdens kuģa vajadzībām — kā dzinēju, apgaismotāju un sildītāju spēku. Jūra ar savām neizsmeļamām bagātībām, ar savām zivju miriādēm, ar saviem jūras zāļu un aļģu laukiem un milzīgajiem zīdītāju kustoņiem, ne vien ar to, ko tai sniedza daba, bet arī ar to, ko cilvēki tur bij pazaudējuši, pārpilnām piegādājusi viņam un viņa ļaudīm visu, kas vajadzīgs. Un to viņš arī visciešāk gribējis, jo ar sauszemi nevēlējies vairs itin nekādu sakaru. Savu zemūdens kuģi viņš nosaucis par «Nautilu», sevi pašu par kapteini Nēmo un tad pazudis zem ūdens.
Vairāku gadu laikā kapteinis apbraucis visus okeānus no viena pola līdz otram. Izvairīdamies no apdzīvotām vietām, viņš uzmeklējis vēl pilnīgi nepazīstamus apgabalus ar to brīnišķīgajām bagātībām. 1702. gadā Vigo jūras līcī Spānijas nogrimušās galeras ar visiem miljoniem bij viņam neizsmeļama, pēc patikas pieejama krātuve, un tos viņš, nepazīstams un nezināms, galvenā kārtā izlietojis to tautu atbalstīšanai, kas cīnījās par savas tēvzemes neatkarību.
Visu laiku viņam nebijuši nekādi sakari ar cilvēkiem, bet tad 1866. gada sestā novembra naktī trīs vīri nejauši nokļuvuši uz viņa kuģa. Tie bijuši kāds franču profesors, viņa sulainis un kāds Kanādas zvejnieks. Viņi bij notriekt^ jūrā sadursmē starp «Nautilu» un amerikāņu fregati «Ābrams Linkolns», kura tam dzinās pakaļ.
No profesora kapteinis Nēmo dabūjis zināt, ka «Nau- tilu» ieskata vai nu par milzīgu vaļu sugas zīdītāju kustoni, vai arī par jūras laupītāju zemūdens kuģi un meklē pa visām jūrām. Kapteinis Nēmo šos trīs cilvēkus, kas nejauši atklāja viņa noslēpumaino eksistenci, būtu varējis iemest jūrā. Viņš to nedarījis. Viņš tos turējis gūstniecībā, un septiņu mēnešu laikā viņi pieredzējuši brīnišķīgu ceļojumu, nobraukdami divdesmit tūkstošus ljē pa jūras dzelmēm. —
1867. gada divdesmit otrajā jūnijā šie trīs cilvēki, kuri nezināja nekā par kapteiņa Nēmo pagātni, «Nautila» laivā aizbēguši no kuģa. Bet, tā kā «Nautils» tajā brīdī bijis ierauts Malstrēma virpuļos pie Norvēģijas "krasta, kapteinis bijis pārliecināts, ka bēgļi dabūjuši galu šausmīgajā atvarā. Viņam nekas nebijis zināms par to, ka francūzis ar abiem saviem biedriem izmesti krastā, ka viņus pievākuši Lofotu salu zvejnieki un ka profesors pēc atgriešanās Francijā publicējis grāmatu, kurā aprakstīti viņa dīvainie septiņu mēnešu jūras ceļojumi «Nautilā».
Vēl ilgu laiku pēc tam kapteinis Nēmo tāpat turpinājis savus jūras braucienus. Bet viņa biedri cits pēc cita nomiruši un tikuši apglabāti koraļļu kapsētā Klusā okeāna dzīlēs. «Nautils» kļuvis arvien tukšāks, līdz beidzot kapteinis Nēmo bijis vienīgais no tiem, kas līdz ar viņu meklēja patvērumu okeāna dziļumos.
Kapteinis Nēmo tad bijis sešdesmit gadu vecs. Viņš nodomājis aizbraukt «Nautilu» uz vienu no tām zemūdens ostām, kuras dažreiz izlietojis atpūtai.
Viena no tām bij zem Linkolna salas,' tā pati, kur «Nautils» patlaban atradās.
Sešus gadus kapteinis Nēmo palicis še, ne reizes neiz- braucis un gaidījis nāvi, lai atkal pievienotos saviem bijušajiem biedriem. Bet tad gadījums lēmis viņam novērot, kā piecus dienvidnieku gūstekņus vētra izmetusi salā. Savā skafandrā ietērpies, viņš bij pastaigājies zem ūdens dažas kabeļtauvas atstatu no krasta, kad inženieris iekritis ūdenī. Kapteiņa sirdī pamodusies līdzjūtība… Viņš izglābis Sairesu Smitu.
Pirmajā acumirklī viņš gribējis bēgt prom no šiem pieciem izmestajiem, bet izrādījās, ka izeja no viņa kuģa patvēruma noslēgta: zemes iekšienes vulkānisko spēku darbības rezultātā bij nogāzies kāds bazalta klucis un aizšķēršļojis viņam ceļu. Ar laivu tur vēl varēja izbraukt, bet «Nautils» peldēja diezgan dziļi un izbraukt ārā vairs nespējis.
Tā kapteinis Nēmo palicis tepat, novērojis šajā tukšajā salā izmestos cilvēkus, bet pats nevēlējies kļūt redzams. Pamazām viņš pārliecinājies, ka tie ir godīgi, enerģiski un brālīgā sirsnībā turas kopā, tad viņu ieinteresējusi kolonistu dzīve un pūles. It kā pašam negribot, viņš sekojis visiem viņu pasākumiem. Ar sava skafandra palīdzību viņam viegli bijis nokļūt Granītpils alas dibenā, pa atkaru kāpšļiem uzrāpties līdz pat akas caurumam un noklausīties visu, ko kolonisti runā par pagātni, ko spriež par tagadni un ko cerē nākotnē. Pirmo reizi viņš dzirdējis arī par plašo pilsoņu karu Amerikā, lai atbrīvotu vergus. Jā! Sie tik humānie un godīgie cilvēki spēja samierināt kapteini Nēmo ar cilvēci!
Kapteinis Nēmo izglābis Sairesu Smitu. Arī Topu viņš aizvedis uz «kamīnu» un citreiz atkal izmetis no ezera ūdeņiem; viņš novietojis kasti ar kolonistiem tik nepieciešamajiem piederumiem Atradumu iekārē, palaidis laivu pa Pateicības upes straumi, nometis virvi pa Granītpils durvīm pērtiķu iebrukuma laikā, ar pudelē ieliktu" zīmīti paziņojis Airtona atrašanās vietu, ar jūras šauruma dibenā piestiprinātas torpēdas palīdzību uzspridzinājis pirātu kuģi, izglābis Herbertam dzīvību ar atnesto hinīnu, un pēdīgi viņš nonāvējis laupītājus aplokā ar savām elektriskajām lodēm, kuras pats lietoja zemūdens medībās un kuru noslēpums tikai viņam bij zināms. Tā izskaidrojās visi tie šķietami pārdabiskie notikumi, kas tomēr liecināja par kapteiņa Nēmo varenību un augstsirdību.
Šis lielais mizantrops tomēr alka labdarības. Viņš vēl pirms nāves gribēja dot kādus padomus saviem protežējamiem un tāpēc, kā zināms, izsauca kolonistus no Granīt-, pils, ar elektriskā vada palīdzību savienojis «Nautilu» ar aploku, kur atradās telegrāfa aparāts… Varbūt viņš to nedarītu, ja viņam bijusi jausma, ka Sairesam Smitam pa d.iļdi zināms-viņa dzīvesstāsts un kapteiņa Nēmo vārds …
Kapteinis bij pabeidzis savas dzīves stāstu. Tad sāka runāt Sairess Smits. Viņš pieminēja visus tos atgadījumus, kas kolonijai bijuši par svētību, un tad savu biedru un savā paša vārdā pateicās par tik lielu augstsirdību viņu laba.
Bet kapteinis Nēmo negaidīja nekādu pateicību par saviem pakalpojumiem. Viņu tikai nodarbināja viena doma, un, iekams satvēra inženiera sniegto roku, viņš teica:
— Tagad, cienījamais kungs, jūs zināt manu dzīvi — esiet mans tiesnesis!
Tā runādams, kapteinis Nēmo droši vien domāja par baigo notikumu, kura liecinieki bij uz viņa kuģa nokļuvušie trīs svešinieki; franču profesors katrā ziņā šo notikumu būs aprakstījis savā grāmatā, un atbalss droši vien bij briesmīga.
Patiešām — dažas dienas pirms profesora un viņa abu biedru aizbēgšanas «Nautils» Atlantijas okeāna ziemeļos, kādas fregates vajāts, bij uzbrucis tai, caururbis ar savu drausmīgo durkli un bez žēlastības nogremdējis.
Sairess Smits saprata kapteiņa domas un klusēja.
— Tā bij angļu fregate, cienījamais kungs! — kapteinis Nēmo iekliedzās, uz acumirkli atkal pārvērties princī Da- karā. — Angļu fregate, vai jūs dzirdat? Tā uzbruka man. Es biju ieslēgts šaurā un seklā līcī.,. Man bij jātiek laukā … es tiku laukā!
Tad viņš vēl piebilda rāmākā balsī:
— Man uz to bij tiesības un taisnība. Es esmu darījis labu, kur varējis, bet arī ļaunu, ja to prasīja pienākums. Taisnīga tiesa ne vienmēr ir piedošana.
Atkal brīdi klusums. Tad kapteinis Nēmo atkārtoja vēlreiz:
— Ko jūs, kungi, domājat par mani?
Sairess Smits no jauna sniedza kapteinim roku un uz viņa jautājumu atbildēja:
— Kaptein, jūsu kļūda ir tā, ka esat gribējis atgriezt pagātni un cīnījies pret neapturamo progresu. Tas ir jūsu makls, ko daži apbrīnos, citi nosodīs, bet kas cilvēka prātam nemaz nav izšķirams. To, kas maldās, domādams, ka dara labu, var apkarot, tomēr viņš arī jācienī. Jūsu maldīšanās arī ir no tām, kas pelna apbrīnu, un jūsu vārdam nav jābaidās vēstures sprieduma. Vēsture mīl varonīgu neprātu arī tad, ja nosoda tā sekas.
. Kapteiņa Nēmo krūtis cilājās augsti, viņš pastiepa roku pret debesīm.
Vai es esmu kļūdījies vai rīkojies pareizi? — viņš pukstēja.
Sairess Smits ierunājās atkal:
— Visi cēlie darbi paceļas pie dieva, jo tie nākuši no viņa. Kaptein Nēmo, jūsu priekšā stāv godīgi cilvēki, kuriem jūs esat palīdzējis; tie jūs nemūžam neaizmirsīs.
Herberts bij piegājis kapteinim klāt. Ceļos nometies, viņš satvēra tā roku un noskūpstīja.
Mirēja acīs pamirdzēja asaras.
Lai dievs tevi svētī, mīļais bērns, — viņš teica.