Atausa rīts. Neviens saules stars no āra neiespiedās šajā dziļajā katakombā. Jūras paisums bij pilnīgi aizsedzis ieeju alā. Bet mākslīgā gaisma, kas plūda pa «Nautila» logiem, nebij kļuvusi vājāka, ūdens ap kuģi vizuļoja un mirgoja tāpat kā naktī.
Dziļā nogurumā kapteinis Nēmo bij atkritis atpakaļ uz dīvāna. Uz Granītpili pārvest viņu nevarēja, jo viņš bij nolēmis palikt šepat starp «Nautila» brīnišķīgajiem dārgumiem, kas nebij iegūstami pat par miljoniem, un sagaidīt acīm redzami tuvo nāvi.
Kamēr kapteinis diezgan ilgi gulēja gandrīz pilnīgā nemaņā, Sairess Smits ar Ģedeonu Spiletu uzmanīgi viņu novēroja. Bij nepārprotami nomanāms, ka kapteinis pamazām izdziest. Spēks atstāja šos citkārt tik vingros locekļus, pamezdams tikai trauslu dvēseli, kura grasījās aizlidot. Visa dzīvība vēl koncentrējās galvā un sirdī.
Inženieris ar Ģedeonu Spiletu klusi apspriedās. Vai šim mirējam vēl kaut kā līdzams? Ja arī ne izārstēt, varbūt varētu uz kādām dienām paildzināt viņa dzīvību. Pats viņš bij teicis, ka nekādu zāļu nevajagot, viņš nebaidoties nāves un mierīgi sagaidot to.
— Mēs te nekā vairs nespējam, — Ģedeons Spilets teica.
— Bet no kā viņš mirst? — Sairess Smits jautāja.
— Viņš vienkārši izdziest, — reportieris atbildēja.
— Bet, — jūrnieks iebilda, — ja mēs viņu izvestu svaigā gaisā un saulē, varbūt viņš vēl atžirgtu?
— Nē, Penkrof, — inženieris atbildēja. — Tas neko nelīdzēs. Un kapteinis Nēmo arī pats nevēlas atstāt kuģi. Trīsdesmit gadu viņš nodzīvojis uz kuģa, te gribēs arī nomirt.
Bez šaubām, kapteinis Nēmo bij dzirdējis Sairesa Smita atbildi, viņš mazlietiņ paslējās un teica vājā, tomēr saprotamā balsī: —
— Jums taisnība, cienījamais kungs. Man vajag un es gribu nomirt šeit. Tomēr man pie jums vēl viens lūgums.
Sairess Smits ar saviem biedriem bij sastājušies ap dīvānu un sakārtoja spilvenus tā, lai mirējam būtu atbalsts.
Viņa skatieni slīda gar visām salonā sakārtotajām brīnišķīgajām lietām, pār kurām no arabeskām rotātajiem griestiem lija spoža gaisma. Citu pēc citas viņš aplūkoja gleznas, kas karājās pie sienām, klātām ar krāšņām tapetēm: itāliešu, flāmu, franču un spāņu lielo meistaru darbus, tāpat marmora un bronzas skulptūras uz pjedestāliem, lieliskās ērģeles telpas dibenā, tad daudzās vitrīnas ap baseinu istabas vidū, kurās bij redzams viss brīnišķīgākais, kas atrodams jūrā, — ūdensaugi, zoofīti, neaprēķināmi dārgas pērles. Beidzot viņa acis pavērās uz muzeja fron- tonu, kur bij ierakstīta «Nautila» devīze:
MOBILIS IN MOBILI.
Likās, viņš gribēja vēl beidzamo reizi ar skatienu noglāstīt visus šos dabas un mākslas darbus, kas te bijuši ap viņu tik ilgus jūras dzelmē pavadītus gadus!
Sairess Smits nepārtrauca klusumu. Viņš gaidīja, kamēr mirējs pats sāks runāt.
Pēc brīža, ko kapteinis Nēmo palaida, nogrimis savās atcerēs un katrā ziņā vēlreiz pārlūkojis savu dzīvi, viņš pagriezās pret kolonistiem un teica:
— Jūs, cienījamais kungs, domājat, ka esat man pateicību parādā?
— Kaptein, mēs atdotu savas dzīvības, lai tikai pagarinātu jūsējo!
— Labi, — atbildēja kapteinis Nēmo. — Labi! … Apsoliet izpildīt manu pēdējo vēlēšanos, un jūs būsiet atlīdzinājuši visu, ko es esmu darījis jūsu labā.
— To mēs jums apsolām, — Sairess Smits teica.
Šis solījums tika dots paša un biedru vārdā.
— Kungi, — kapteinis atsāka, — rītu manis vairs nebūs.
Ar rokas mājienu viņš apturēja Herbertu, kurš gribēja protestēt.
— Rītu manis vairs nebūs, un es nevēlētos cita kapa kā «Nautilu». Tas būs mans zārks. Visi mani draugi guļ, jūras dzelmē, ari es gribu dusēt turpat.
Pēc šiem kapteiņa Nēmo vārdiem iestājās dziļš klusums.
— Uzklausiet mani labi, kungi, — viņš atsāka. — «Nautils» ir ieslēgts šajā alā, jo tās ieeja aizsprostota uz visiem laikiem. Bfet, ja «Nautils» nevar izkļūt no sava cietuma laukāy tam vismaz jānogrimst bezdibenī, lai tas saglabā manas mirstīgās atliekas.
Kolonisti svētsvinīgi klausījās mirēja vārdos.
— Rītu- pēc manas nāves jūs un jūsu draugi atstāsiet «Nautilu», jo visiem šiem dārgumiem jānogrimst līdz ar mani. Tikai viena piemiņa jums paliks no prinča Dakara, kura dzīves gājums nu jums zināms. Tur … tajā šķirstiņā atrodas… briljanti daudzu miljonu vērtībā, atmiņa no tiem laikiem, kad es vēl biju precēts vīrs un tēvs un gandrīz jau sāku ticēt ilgstošai cilvēka laimei. Bez tam tur vēl ir pērļu kolekcija, kuras ar saviem draugiem savācām jūras dibenā. Ar šiem dārgumiem jūs kādreiz varēsiet darīt labus darbus. Tādās kā jūsējās un jūsu draugu rokās bagātība nav bīstama. Tur, no augšienes, es sekošu jūsu darbam un zinu, ka par jums man nebūs jāraizējas.
Brītiņu atpūties, jo ārkārtīgais vājums viņu nomāca, kapteinis Nēmo atkal atsāka-:
— Rīt jūs paņemsiet šo šķirstiņu, atstāsiet salonu un aizslēgsiet durvis. Tad jūs izkāpsiet uz «Nautila» platformas un aizdarīto lūku nocietināsiet ar skrūvēm.
— Mes. izpildīsim to, — Sairess Smits atbildēja.
— Labi. Jūs iekāpsiet, laivā, kura Jūs, atveda šurp. Pirms aizbraukšanas jūs pieairēsiet «Nautila» pakaļgalam un attaisīsiet vaļā lielos krānus, kas ierīkoti kuģa peldlīnijā. Odens piepildīs rezervuārus, un «Nautils» lēnām nogrims, lai nogultos okeāna dzīlēs.
Kad Sairess Smits sakustējās, kapteinis teica:
— Nebaidieties nekā, jūs jau tikai nogremdēsiet mironi.
— Tur… tajā šķirstiņā atrodas… briljanti.
Ne Sairess Smits, ne viņa biedri neuzdrošinājās kapteinim Nēmo runāt pretī. Tā taču bij viņa pēdējā vēlēšanās, un viņiem atlika tikai to izpildīt.
— Jūs taču apsolījāt man, — kapteinis Nēmo piebilda.
— Mēs turēsim savu solījumu, — Sairess Smits teica.
Kapteinis ar zīmēm pateicās un lūdza kolonistus atstāt
viņu uz dažām stundām vienu. Ģedeons Spilets pieteicās palikt pie viņa, ja nejauši uznāktu krīze, bet kapteinis Nēmo arī to noraidīja, sacīdams:
— Es nomiršu tikai rītu, cienījamais kungs.
Kolonisti atstāja salonu, cauri bibliotēkai un ēdamistabai nokļuva kuģa priekšgalā, mašīnu telpās, kur atradās elektriskie aparāti dzinēja, gaismas un siltuma spēka radīšanai «Nautilam».
«Nautils» bij īsts tehniskās mākslas darbs ar brīnišķīgu ierīci; inženieris sajutās gluži pārsteigts.
Tad Sairess Smits ar saviem biedriem izkāpa uz platformas, kas kādas desmit, divpadsmit pēdas pacēlās virs ūdens. Tur viņi apstājās pie kāda lēcveidīga loga, pa kuru kā pa milzīgu aci plūda laukā elektrisko staru straume. Aiz šīs acs atradās kabīne ar stūres ratu, ar ko stūrmanis vadīja «Nautilu» pa elektrisko staru tālu apgaismoto ūdens blīvu.
Visa redzētā un dzirdētā ārkārtīgi izbrīnīti, Sairess Smits un viņa biedri sākumā nepārmainīja ne vārda, sirdis viņiem sažņaudzās, iedomājot, ka jāmirst tam, kas viņiem darījis tik daudz laba un ko viņi pazina tikai dažas stundas.
Lai kāds būtu vēlāko paaudžu spriedums par šā cilvēka dīvaino dzīvesveidu, taču prinča Dakara savdabīgo seju viņi mūžam neaizmirsīs.
— Kas par cilvēku! — Penkrofs iesaucās. — Gandrīz neticami, ka tā var nodzīvot jūras dziļumā! Un man šķiet, kā varbūt arī tur viņš nebūs atradis mieru!
— «Nautils», — Airtons piezīmēja, — varētu mums labi noderēt braucienam no Linkolna salas uz kādu apdzīvotu vietu.
Velns lai parauj! — Penkrofs iesaucās. —- Es nekad neņemtos vadīt tādu kuģi! Pa jūru braukt, tā ir lieta, bet zem jūras — nē!
— Man šķiet, — reportieris prātoja, — ka tāda zemūdens kuģa kā «Nautila» vadīšana ir ļoti vienkārša un ka mēs to drīz vien iemācītos. Ne vētras, ne viļņu te nav jābaidās. Dažas pēdas zem ūdens līmeņa ūdens ir tikpat rāms kā ezerā.
— Tas var būt, — jūrnieks atsaucās. — bet es tomēr labāk vēlētos krietnu vēja brāzmu uz labi ierīkota kuģa. Kuģis ir braukšanai pa ūdeni, nevis zem ūdens.
— Bet, mīļie draugi, — iebilda inženieris, — šinī gadījumā gluži veltīgi runāt par zemūdens kuģiem, mazākais, par «Nautilu», «Nautils» nav mūsu, un mēs ar to nevaram rīkoties pēc savas patikas. Tas mums arī vairs nevarēs noderēt. Vispār tas vairs nevar izkļūt no šīs katakombas, kuras izeja tagad bazalta klinšu aizgruvusi, un bez tam kapteinis Nēmo grib, lai tas pēc viņa nāves nogrimst dibenā. Viņa vēlēšanās ir negrozāma, un mūsu pienākums izpildīt to.
Vēl brīdi parunājuši, Sairess Smits ar saviem biedriem atkal nokāpa «Nautila» iekšējās telpās. Tur viņi kaut ko paēda, tad atgriezās atpakaļ salonā.
Kapteinis Nēmo bij pamodies, viņa acis atkal mirdzēja spodri. Tāds kā viegls smaids paplaiksnījās ap viņa lūpām.
Kolonisti piegāja viņam klāt.
— Kungi, — kapteinis teica, — jūs esat drosmīgi, godīgi un labi cilvēki. Visi jūs aizrautīgi nododaties kopīgam darbam. Bieži esmu novērojis jūs. Es jūs mīlēju, ©s jūs mīlu!.,, Sniedziet savu roku, Smita kungs!
Sairess Smits pasniedza roku, ko kapteinis sirsnīgi spieda.
— Tas ir labi! — viņš čukstēja.
Un tad atkal atsāka:
— Diezgan runāts par mani! Bet parunāsim par jums pašiem un Linkolna salu, kur jūs esat atraduši patvērumu … Jūs domājat doties prom no tās?
— Lai atkal atgrieztos atpakaļ! — Penkrofs žirgti atsaucās.
— Atgriezties?… — kapteinis teica smaidīdams. — Jā gan, Penkrof, es zinu, cik ļoti jūs mīlat šo salu. Jūs to ar pūlēm esat izkopuši, un jums tā arī pēc taisnības pieder.
— Mūsu nodoms, kaptein, — Sairess Smits teica, — atdāvināt to Savienotajām Valstīm un ierīkot tajā Klusā okeāna vidū kuģiem visai noderīgu ostu.
— Jūs, kungi, domājat par savu zemi, — kapteinis atbildēja. — Jūs strādājat tās labā un tās slavai. Un darāt pareizi. Tēvzeme!… Uz turieni jums jāatgriežas. Tā ir vieta, kur katram pienāktos nomirt!… Turpretim man jāmirst tālu no visiem, ko es tā mīlēju…
— Vai jums vēl nebūtu kāda pēdējā vēlēšanās? — inženieris strauji ievaicājās. — Varbūt jūs gribat aizsūtīt kādu piemiņu saviem vecajiem draugiem Indijas kalnos?
— Nē, Smita kungs. Man draugu vairs nav. Es esmu beidzamais no savas cilts… pie tam jau sen miris visiem tiem, kas mani reiz pazinuši… Bet runāsim labāk par jums. Vientulība un atšķirtība ir grūti izturamas, tas iet pāri cilvēka spēkiem… Es mirstu tāpēc, ka gribēju dzīvot pilnīgi viens pats! Izlietojiet visus spēkus, lai tiktu prom no salas un atgrieztos dzimtenē. Es zinu, tie nelieši iznīcināja kuģi, ko jūs bijāt uzbūvējuši…
— Patlaban mēs būvējam jaunu, — Ģedeons Spilets teica, — pietiekoši lielu braucienam uz tuvāko apdzīvoto zemi. Bet, ja arī atstāsim Linkolna salu, mēs tomēr griezīsimies atpakaļ. Par daudz mums atmiņu no tās, lai Lin- kotna salu kādreiz aizmirstu!
— Te ir tā vieta, kur mēs iepazinām kapteini Nēmo, — Sairess Smits piebilda.
— Un vieta, kur es dusēšu mūžīgā mierā, ja .. «
Viņš aprāva teikumu, tad sacīja:
— Smita kungs, es gribētu parunāt ar jums.*, vienu pašu.
Brīdi Sairess Smits palika viens pie kapteiņa Nēmo, tad viņš atkal pasauca savus biedrus, bet neteica tiem neko par to, ko mirējs viņam uzticējis.
Ģedeons Spilets tūliņ uzmanīgi aplūkoja slimo. Skaidri redzams, kapteini tikai dzelžaina griba vēl uzturēja pie dzīvības, bet viņa miesasspēki vairs nespēja turēties pretī pārmācošai vājībai.
Pienāca vakars, bet nekas vēl nebij mainījies. Kolonisti ne uz acumirkli nepameta «Nautilu». Bij jau nakts, bet šajā apakšzemē tas nebij manāms.
Kapteinis Nēmo nemocījās agonijā, viņš tikai pamazām izdzisa. Viņa cēlā, nāves apzīmogotā, bālā seja bij rāma. Par viņa lūpām reižu reizēm izlauzās tikko sadzirdams čuksts, kas bij sakarā ar kādu gadījumu viņa dīvainajā dzīves gājumā. Bij nojaužams, ka dzīvība palēnām atstāj ŠO augumu un rokas un kājas jau kļūst aukstas.
Pāra reižu viņš vēl pateica kādu vārdu kolonistiem un uzsmaidīja tiem savu pēdējo smaidu, kurš līdz pat nāvei rotājās ap viņa lūpām.
Beidzot, īsi pēc pusnakts, kapteinis Nēmo spēji sakustējās un sakrustoja rokas uz krūtīm, itin kā taisni šādā pozā gribētu nomirt.
Ap pulksten vieniem visa viņa dzīvība bij vēl patvērusies tikai viņa skatienā. Pēdējā dzirksts iekvēlojās viņa redzokļos, kas kādreiz tā bij liesmojuši. Viņš nočukstēja: «Dievs un tēvzeme,» — un mierīgi izdzisa.
Sairess Smits noliecās un aizspieda acis tam, kas reiz bij princis Dakars, bet tagad nebij vairs arī kapteinis Nēmo.
Herberts ar Penkrofu raudāja. Airtons slepus noslaucīja asaras. Nebs bij nometies ceļos blakus kā statuja sastingušajam reportierim.
Tad Sairess Smits izstiepa roku pār mirušā galvu un teica:
— Lai dievs pieņem viņa dvēseli!
Un, pret saviem draugiem pagriezies, vēl piebilda:
— Aizlūgsim par to, ko esam pazaudējuši!
Pēc dažām stundām kolonisti, turēdami kapteinim Nēmo doto solījumu, izpildīja viņa pēdējo gribu. Paņēmuši novēlēto šķirstiņu ar milzīgo bagātību, Sairess Smits ar saviem biedriem atstāja «Nautilu».
Brīnišķo, vienmēr spilgti apgaismoto salonu viņi rūpīgi aizslēdza. Izejas lūku augšā aizskrūvēja cieši, tā ka neviens ūdens piliens nevarēja iespiesties «Nautila» iekšējās telpās.
Tad kolonisti sakāpa pie zemūdens kuģa sāniem piesietajā laivā.
Laivu viņi piebrauca kuģa pakaļgalā. Tur peldlīnijas augstumā atvēra divus platus krānus, kas bij ierīkoti kuģa nogremdēšanai.
Ūdens sāka plūst iekšā, rezervuāri pildījās, «Nautils» lēnām grima ūdenī, līdz beidzot pazuda dzelmē.
Bet kolonisti varēja to saskatīt arī cauri blīvajam ūde-, nim. «Nautila» spilgtās elektriskās ugunis apgaismoja caurspīdīgo ūdeni, kamēr alas velves pamazām satumsa. Beidzot arī tur dziļumā uguns apdzisa, un «Nautils», kas nu bij kapteiņa Nēmo zārks, nozuda jūras dibenā.