Gaismiņā kolonisti bij pie ieejas alā, ko viņi nosauca par «Dakara kapu» kapteiņa Nēmo piemiņai. Bēgums jau bij sācies, laiva svabadi varēja izbraukt pa spraugu, kur ūdens skalojās ap bazalta sienu pamatiem.
Dzelzs plākšņu laiva tika atstāta še tādā vietā, kur viļņi to nevarēja sniegt. Nebs ar Penkrofu to uzvilka uz kādas atkares ieejas alā, kur tai nekādas briesmas nedraudēja.
Gaismai austot, arī negaiss bij norimis. Pēdējie pērkona dimdieni apklusa tālu rietumu pusē. Lietus vairs nelija, bet debesis vēl bij mākoņu pārklātas.
Vispār oktobra mēnesis, dienvidu puslodes pavasara sākums, nesolīja nekādu jauku un stabilu laiku, jo vējš bij ļoti grozīgs.
Dakara kapu atstājuši, Sairess Smits un viņa biedri pagriezās uz aploka ceļu. Ejot Nebs ar Herbertu satina un paņēma līdzi kapteiņa Nēmo izstiepto telegrāfa vadu, kas viņiem vēlāk varēja noderēt.
Iedami kolonisti runāja maz. Šī dīvaino pārdzīvojumu pilnā nakts no piecpadsmitā uz sešpadsmito oktobri viņus bij stipri uztraukuši. Nezināmā, kas viņus tik daudz reižu paglāba, tā cilvēka, ko viņi bij iedomājušies par kādu pārdabisku noslēpumainu būtni, kapteiņa Nēmo vairs nebij. «Nautils» līdz ar viņu pašu gulēja bezdibeņa dzīlē. Katrs sajuta, ka viņi tagad daudz vientuļāki nekā līdz šim. Viņi bij itin kā pieraduši rēķināties ar vareno palīgu, kurš no šīs dienas nu vairs nebij gaidāms. Pat Sairess Smits un Ģedeons Spilets nejaudāja atkratīties no šīs sajūtas. Tāpēc viņi visi, domās nogrimuši, gāja uz aploka pusi.
Āp pulksten deviņiem kolonisti bij jau atpakaļ Granīt- pilī.
Nosprieda, ka jaunā kuģa būve turpināma ar vislielāko steigu, un Sairess Smits šim darbam ziedoja vairāk laika nekā jebkad. Nevarēja zināt, kas gaidāms nākotnē. Liela drošība kolonistiem būtu stipri būvēts kuģis, ar ko vētras laikā iespējams doties jūrā, pie tam vajadzības gadījumā iiz ilgāku laiku. Ja, kuģi pabeiguši, kolonisti vēl nedomās j
pamest Linkolna salu un mēģināt sasniegt Polinēzijas ar- hipelāgu Klusajā okeānā vai Jaunzēlandes krastu, tad vismaz aizbrauks līdz Tabora salai, lai tur atstātu zīmīti ar norādījumu par Airtonu. Tā bij svarīga un neatliekama vajadzība gadījumā, ja skota jahta atkal ierastos šajos apvidos, un šajā ziņā vajadzēja darīt visu iespējamo.
Darbi tika steigšus atsākti. Sairess Smits, Penkrofs un Airtons, tāpat arī Nebs, Ģedeons Spilets un Herberts, ja nebij citu neatliekamāku darbu, strādāja cik varēdami. Bij nepieciešams kuģi dabūt gatavu piecos mēnešos, lai aizbrauktu uz Tabora salu vēl pirms dienas un nakts vien- garuma vējiem, kas ceļojumu padarītu neērtu. Tāpēc namdari velti nepalaida nevienu acumirkli. Par kuģa takelāžu nebij daudz ko raizēties, to viņi gandrīz pilnīgā kārtībā bij ieguvuši no «Atrā». Galvenais — pēc iespējas drīzāk uzbūvēt kuģa korpusu.
1868. gada beigas pagāja gandrīz vienīgi šajā darbā; pārējie visi tika atstāti novārtā. Pēc divarpus mēnešiem kuģa brangas bij nostiprinātas un varēja apšūt ar pirmajiem dēļiem. Jau tagad bij redzams, ka Sairesa Smita plāns lielisks un kuģis labi turēsies jūrā. It sevišķi Penkrofs aizrāvās šajā darbā un nemaz nekautrējās pukoties, kad kāds namdara cirvi uz brīdi apmainīja pret mednieka šauteni. Ziemai atkal tuvojoties, nepieciešams bij parūpēties ari par Granītpils pārtikas krājumu papildināšanu. Bet brašais jūrnieks par to nedomāja un bij visai nemierā, kad kāds strādnieks atrāvās no darba būvētavā. Uzbudināts un saskaities viņš tādās reizēs strādāja viens pats par sešiem.
Visu šo vasaras daļu laiks turējās diezgan nepatīkams. Vairākas dienas no vietas karstums bij tveicīgs, un elektrības piesātinātajā gaisā bieži plosījās negaisi. Tikai gaužām reti nebij dzirdama attāla pērkona dārdoņa. Tā bij pastāvīgā dobjā dunoņa, kāda ducina zemeslodes ekvatora apgabalos.
1869. gada pirmajā janvārī uznāca ārkārtīgi stiprs pērkona negaiss un zibens vairākkārt iespēra arī salā. Augstākie koki parasti pievelk elektrisko dzirksteli, tā trāpīja un sadragāja arī vairākus milzīgus nātreskokUs, kas apēnoja putnu dārzu ezera dienvidpusē. Bet vai šiem zibeņiem nebij kaut kāds sakars ar tiem spēkiem, kas sāka mosties salas dzīlēs? Vai nebij kāds sakars ar debesu un zemes elementu saviļņošanos? Sairesam Smitam tā gandrīz vai likās, jo negaisa pieaugumam sekoja spēcīgāki mutu- ļojumi vulkāna virsotnē.
Trešā janvāra rītā, gaismiņai austot, Herberts bij uzkāpis Tālā skata augstienē, lai apseglotu vienu onagru, un ieraudzīja tur milzīgu mākoni vērpjamies no Franklina kalna krātera.
Viņš nosteidzās lejā pastāstīt par to arī biedriem. Tie izskrēja laukā, lai redzētu, kas notiek Franklina kalnā.
— Tie vairs nav tvaiki! — Penkrofs iesaucās. — Milzenis ne tikai elpo, bet dūmo!
Jūrnieka izsauciens pareizi apzīmēja pārmaiņu, kas bij notikusi vulkāna atplestajā rīklē. Jau trīs mēnešus krāteris izvirda vairāk vai mazāk biezus garaiņus, bet tie pagaidām norādīja uz iekšējo minerālvielu vārīšanos. Turpretim tagad tvaika mākonim cauri cēlās biezu, pelēku dūmu stabs, apakšā ap trīssimt pēdu resns, bet septiņi astoņi simti j)ēdu augstāk pār kalna virsotni izpleties milzīga šampinjona veidā.
— Krāsnī uzliesmojusi uguns, — Ģedeons Spilets teica.
— Un mums nav iespējams to nodzēst, — Herberts piebilda.
— Mums vajadzētu iztīrīt vulkānu, — Nebs teica gandrīz vai ārkārtīgi nopietni.
— Labi, Neb! — Penkrofs atsaucās. — Un to tu izdarīsi!
Pie tam viņš skaļi iesmējās.
Sairess Smits vērīgi aplūkoja dūmu strūklu Franklina kalna virsotnē un klausījās uzmanīgi, vai nesadzirdēs baigu dimdoņu tālumā. Tad viņš pagriezās pret saviem biedriem, kuri bij palikuši mazliet attālāk.
— Tiešām, mīļie draugi, tagad vairs nav šaubu — kalnā notikusi liela pārmaiņa. Vulkāniskās vielas vairs nav sastingušas, bet kvēlo, acīm redzami sagaidāms izvirdums!
— Nu labi, Smita kungs! — Penkrofs atsaucās. — Noskatīsimies to un aplaudēsim, ja tas būs izdevies! Es nedomāju, ka mums par to būtu jāuztraucas!
— Protams, ne, Penkrof, — Sairess Smits atbildēja. — Vecais ceļš lavas straumei ir brīvs, krāteris tādā stāvoklī, ka tai jānoplūst pret ziemeļiem. Tomēr …
— Tomēr, ja no izvirduma nekas labs nav gaidāms, būtu labāk, ja tas nemaz nenotiktu, — reportieris papildināja.
— Man liekas, — Airtons teica, — kaut kur dobji rīb.
— Kas zina! — jūrnieks piebilda. — Varbūt vulkāna iekšienē slēpjas kādas noderīgas vielas, un tās viņš mums nu laipni izvems laukā, un mēs tās izmantosim!
Sairess Smits tikai pakratīja galvu, it kā negaidīdams nekā laba no vulkāna straujās darbības. Viņš nebūt tik paļāvīgi nelūkojās uz gaidāmo izvirdumu kā Penkrofs. Ja arī krāteris pēc sava stāvokļa tieši neapdraudēja salas mežīgos un kultivētos apvidus, tad tomēr varēja rasties kādi citi neparedzami sarežģījumi. Zināms taču, ka vulkānu izvirdumi allaž savienoti ar zemestrīci; Linkolna sala sastāv no tik dažādiem elementiem — no bazalta vienā un granīta otrā malā, no lavas slāņiem ziemeļos un irdenas zemes dienvidu pusē, visi šie elementi tikai viegli saistīti savā starpā, tāpēc tur iespējami bīstami postījumi. Ja arī lava nebūtu pārāk bīstama, no salas zemes kārtu satricinājuma varēja rasties visai nopietnas sekas.
— Man liekas, — Airtons nogūlies teica, ausi zemei piespiedis, — man liekas, kaut kur dobji rīb, it kā brauktu ar dzelzīm smagi piekrauts vezums.
Arī pārējie kolonisti klausījās ārkārtīgi uzmanīgi un varēja pārliecināties, ka Airtons nebij maldījies. Dimdo- ņai cauri lāgu lāgiem bij dzirdami pazemes auri, kas pamazām attālinājās, it kā viesulis būtu ielauzies zemeslodes dzīlēs. Bet neviena sprādziena^vēl nedzirdēja. Varēja secināt, ka izeja garaiņiem un dūmiem centrā svabada un ka krāteris diezgan plašs, tāpēc no eksplozijas vēl nebij jābaidās.
— Nu, ko mēs te tik daudz klausāmies? — Penkrofs iesaucās. — Vai tad darba nemaz vairs nav? Ja Franklina kalns dūc, dūmo, izverd uguni un liesmas, tas nav nekāds iemesls rokas klēpī turēt. Airton, Neb, Herbert, Sairesa kungs un Spileta kungs! Visi atkal pie būves! Mēs šodien nostipiināsim kalsiņus, un kāds ducis roku mums nebūtu par daudz! Es gribu, lai pēc diviem mēnešiem mūsu jaunā «Bonadventure» šūpojas Balona ostā. Tāpēc nezaudēsim velti nevienu minūti!
Un tad visi kolonisti, kuru palīdzību pieprasīja Penkrofs, devās atkal uz kuģa būvētavu un ķērās pie vidējā kalsiņa nostiprināšanas, proti, kuģa centra jostas, no kuras uz augšu paceļas kuģa ribas — brangas. Tas bij grūts darbs, kurā jāpiedalās visiem kolonistiem.
Visu trešā janvāra dienu viņi nostrādāja, neinteresēdamies par vulkānu, kurš, starp citu, no Granītpils piekrastes ari nemaz nebij redzams. Tomēr sauli, kas gāja savu ceļu pāri ārkārtīgi dzidrajam debesu lokam, reižu reizēm aizsedza lielas ēnas, tā bij nepārprotama zīme, ka biezs dūmu mākonis pacēlies starp to un zemi. Vējš pūta tieši no jūras klaja un aizdzina dūmus pret rietumiem. Sairess Smits ar Ģedeonu Spiletu vēroja šis pārejošās satumsas un pārrunāja pārmaiņas, kādas acīm redzami notika kalna iekšienē; bet darbs ne uz acumirkli netika pārtraukts. Katram gadījumam kuģis pēc iespējas drīzāk jādabū gatavs, tā bij vislielākā drošība neparedzamiem turpmākiem notikumiem. Kas zina, vai šis kuģis kādreiz nebūs viņu vienīgais patvērums?
Vakariņas paēduši, Sairess Smits, Ģedeons Spilets un Herberts uzkāpa Tālā skata augstienē. Metās jau tumsa, un tāpēc bij iespējams novērot, vai garaiņu un dūmu mākonī, kas pacēlās no krātera, plīvoja liesmas vai vulkāna izmestas, balti nokaitētas vielas.
— Krāteris liesmo! — iesaucās Herberts, biedriem pa priekšu augstienē uzsteidzies.
Sešas jūdzes attālais Franklina kalns izskatījās kā milzu lāpa, kuras galā locījās uguns mēles. Tomēr dūmu un pelnu mākonis bij tik biezs, ka to spilgtums pārāk dzeļoši vēl neatplaiksnījās nakts tumsā. Taču blāva blāzma no turienes plūda salai pāri un atplīvoja tuvo mežu joslā. Milzīgi mākoņu mutuļi aptumšoja debesu velvi, kur vēl mirgoja retas zvaigznes.
— Vulkāna darbība attīstās ātri, — inženieris teica.
— Par to nav ko brīnīties, — reportieris atbildēja. — Pamodies tas bij pirms laba laika. Atcerieties, Saires, pirmie tvaika mutuļi parādījās jau tad, kad mēs pa kalna pakājes grēdām vēl meklējām kapteini Nēmo. Ja nemaldos, tas bij tā ap piecpadsmito oktobri?
— Jā gan, — Herberts apstiprināja. — Un no tā laika pagājuši divarpus mēneši!
— Apakšzemes uguns ir kvēlojusi tātad sešas nedēļas, — Ģedeons Spilets piemetināja. — Nav nekāds brīnums, ka tagad tā uzliesmo tik spēcīgi!
— Vai jūs nemanāt, ka zeme dreb? — Sairess Smits vaicāja.
— Jā gan, — Ģedeons Spilets atbildēja. — Bet no tā līdz īstai zemestrīcei…
— Es nesaku, ka mūs apdraud zemestrīce, — Sairess
Smits atbildēja. — Cerēsim, ka dievs mūs no tas pasargās. Nē, zeme dreb tikai aiz iekšējās uguns spēcīga uzliesmojuma. Zemes ārējā garoza ir līdzīga tvaika katla sienām, jūs zināt, ka tās no tvaika spraiguma dreb kā skanīga plāksne. Tā pati parādība arī patlaban novērojama.
— Kas par lieliskiem liesmu vāliem! — Herberts iesaucās.
Tajā brīdī no krātera izšāvās augšup it kā pārplīsušas raķetes staru strēles, kuru kvēlaino spilgtumu pat tvaika mākonis nespēja apslāpēt. Miljoni zibošu dzirksteļu izšķīda uz visām pusēm. Dažas no tām, izlidojušas ārpus dūmu mutuļiem, izkūpēja sīku vizmainu putekļu miglā. Reizē ar to bij dzirdami dobji, kartečas šāvieniem līdzīgi grāvieni.
Kādu stundu visu to novērojuši, Sairess Smits, reportieris un jauneklis pameta Tālā skata augstieni, atkal nokāpa krastmalā un atgriezās Granītpilī. Inženieris bij domās nogrimis, pat mazliet norūpējies, tā ka Ģedeons Spilets jutās spiests pavaicāt, vai gaidāmais izvirdums var būt bīstams.
— Jā un nē, — Sairess Smits atbildēja.
— Bet tomēr, —- reportieris neatlaidās. — Vai zemestrīce nebūtu vislielākā nelaime, jo tā var sagraut salu? Man gan liekas, ka zemestrīce nav sagaidāma, jo tvaikiem un tāpat lavai ir pilnīgi brīva izeja uz ārieni.
— Es arī nebaidos tādas zemestrīces, — Sairess Smits atbildēja, — kas parasti ceļas no iesprostotu tvaiku un liesmojošu sakusušu apakšzemes vielu spraiguma. Bet lieli postījumi var celties pavisam citu cēloņu dēļ.
— Kādu, mīļo Saires?
— Es nekā noteikta vēl nezinu… man vispirms jāredz … man jānovēro Franklina kalns . Pēc dažām dienām man būs noteikts priekšstats.
Ģedeons Spilets vairāk arī neuzstājās. Lai gan vulkāna darbība pastiprinājās un dobji atbalsojās salā, Granītpils iemītnieki tonakt gulēja cietā miegā.
Tā pagāja trīs dienas — ceturtais, piektais un sestais janvāris. Visu laiku kolonisti pavadīja pie kuģa būves; iii inženieris, nekā tieši nepaskaidrodams, visai dedzīgi skubināja biedrus. Franklina kalns joprojām tinās biezā dūmu mākonī, līdz ar liesmu strūklām šāvās augšup zvērojoši klints gabali, no kuriem daži krita atpakaļ krāterī. Penkrofs uz visu to skatījās tikai no komiskās puses.
— Skatieties, kā rotaļājas vulkāns! Milzenis žonglē!
Patiešām — izmestie kvēlošie vielas gabali arvien biežāk krita atpakaļ krāterī, likās, ka lava no iekšējā spiediena vēl lāgā nespēja pacelties līdz krātera atverei. Vismaz ziemeļrietumu pusē, ko no šejienes varēja labi pārredzēt, vēl nebij manāms nekāds lavas izvirdums pa kalna ziemeļu noteku.
Lai kā kolonisti kuģa būvi steidzināja, viņiem tomēr neatliekamu darīšanu dēļ bij jāapmeklē arī citi salas apvidi. Vispirms jādodas uz aploku, kur kazu un muflonu pulkiem piegādājama barība. Viņi vienojās, ka rīt, septītajā janvārī, Airtons dosies turp un paveiks šo viņam parasto darbu viens pats, tāpēc Penkrofs ar saviem biedriem bij stipri pārsteigts, kad inženieris teica Airtonam:
— Rītu es iešu jums līdzi uz aploku.
— Bet, Sairesa kungs! — jūrnieks iesaucās. — Katra diena mums krīt svarā, un, ja jūs aizejat, tas nozīmē četras darbarokas mazāk pie kuģa būves!
— Parīt mēs būsim atpakaļ, — Sairess Smits atbildēja,
— bet man nepieciešams aiziet līdz aplokam!… Es gribu pārbaudīt, uz kuru pusi virzīsies izvirdums.
— Izvirdums, izvirdums, — Penkrofs īgni noņurdēja.
— Tāda nieka lieta kā šis izvirdums mani nemaz neinteresē!
Nevērodams jūrnieka iebildumus, inženieris tomēr palika pie sava. Herberts arī gribēja iet līdzi Sairesam Smi- tam, bet viņš to nepieļāva, rēķinādamies ar Penkrofa protestu.
Nākamajā rītā, gaismai austot, Sairess Smits un Airtons iejūdza divus onagrus ratos un straujiem rikšiem brauca uz aploku.
Pāri mežiem Franklina kalna krāteris nemitīgi kūpināja lielus dūmu mākoņus. Šie dūmi, kas smagi cēlās augšup, acīm redzami sastāvēja no dažādām vielām. No dūmiem vien šie mākoņi nebūtu tik smagi un smacīgi. Tiem jaucās klāt dažādi izkusuši minerāli — pucolāns un smalki, smalki, pelēki pelni. Tādi pelni turas gaisā vairākus mēnešus ilgi. Pēc 1783. gada izvirduma Islandē atmosfēra bij tā vulkānisku putekļu piesūkusies, ka saules stari veselu gadu tikai ar pūlēm izlauzās tiem cauri.
Bet pa lielākajai daļai šie putekļi nogulst zemē — tā tas notika ari šoreiz. Tikko Sairess Smits ar Airtonu bij nokļuvuši aplokā, uznāca tāds kā smalkam pulverim līdzīgs putekļu mākonis un pārklāja visu zemi. Kokus un zālājus apsedza pelnu kārta vairāku pirkstu biezumā. Bet, par laimi, ziemeļaustrumu vējš lielāko daļu aizpūta un izkliedēja jūrā.
— Tas ir tik savādi, Smita kungs, — Airtons teica.
— Tas ir bīstami, — inženieris atbildēja. — Šie pulverī saberztie akmeņi, šis pucolāns, vārdu sakot, visi šie putekļos pārvērstie minerāli liecina, cik spēcīgi un dziļi darbojas vulkāna iekšējā uguns.
— Vai pret to nekas nav iesākams?
— Nekas. Atliek tikai vērot izvirduma tālāko gaitu. Bet nu, Airton, dariet, kas še aplokā darāms. Es pa to laiku aiziešu līdz Sarkanā strauta iztekai un aplūkošu kalna ziemeļu nogāzi. Un pēc tam …
— Ko pēc tam, Smita kungs?
— Pēc tam mēs aplūkosim Dakara kapu… Es gribu redzēt… Vārdu sakot, es pēc pāra stundām atnākšu jums pakaļ.
Airtons uzsāka darbus aplokā, apkopdams kazas un muf- lonus, kurus jau pirmie izvirduma simptomi bij padarījuši sevišķi nemierīgus.
Pa to laiku Sairess Smits, uzkāpis kalna pakājes austrumu grēdās, devās uz Sarkanā strauta pusi, kur viņš ar saviem biedriem pašā pirmajā gājienā bij atraduši sērūdens avotu.
Te bij notikušas lielas pārmaiņas. Vienas garaiņu strūklas vietā tagad, kā pa stobru spēcīgi izpūstas, strāvoja augšā veselas trīspadsmit. Acīm redzams šajā vietā zemes virspuses garozai bij jāiztur milzīgs apakšzemes spiediens. Gaiss bij pilns ar sēra gāzi, ūdeņradi, ogļskābi un ūdens tvaiku. Sairess Smits manīja, kā dreb zem kājām vulkāniskā tufa kārta, kas pārklāja ieleju un nebij nekas cits kā sacietējuši pelni, bet jaunas lavas izvirdumi vēl nekur nebij redzami.
To pašu inženieris novēroja' arī, pamatīgi pārlūkodams visu Franklina kalna ziemeļu nogāzi. No krātera augšup šāvās liesmu mēles un dūmu mutuļi; nemitīgs pelnu lielus lija zemē, bet ne tā sīkākā lavas straumīte nesūcās lejup; acīm redzami izkusušo vielu masas nebij vēl aizsniegušos krāteri.
«Man patiktu labāk, ja tas jau būtu noticis,» Sairess Smits nodomāja. «Tad es, mazākais, zinātu, ka lava plūst pa parasto ceļu. Bet tagad neviens nevar apgalvot, ka tā nelauž citur sev izejas caurumu. Tomēr tas nav bīstamākais. Kapteinis Nēmo to jau bij nojaudis. Nē! Tas nav ļaunākais!»
Sairess Smits aizgāja līdz platajam notekas ceļam, kas aizsniedzās pie Haizivs līča. Šajā pusē viņš varēja labi aplūkot vecās straumes grumbuļus. Nebij nekādu šaubu, ka arī pēdējais izvirdums noticis ne visai sen.
Pa to pašu ceļu atpakaļ nākdams, viņš vērīgi klausījās dobjajā apakšzemes dūkoņā, kas līdzinājās gari stieptiem pērkona rūcieniem, kam cauri skanēja atsevišķi spalgi dārdiem. Pulksten deviņos no rīta viņš bij atkal aplokā.
Airtons gaidīja viņu.
— Lopi ir apkopti, Smita kungs, — viņš pavēstīja.
— Labi, Airton.
— Viņi liekas nemierīgi, Smita kungs.
— Jā. Viņiem ir instinkts, un tas nekad neviļ.
— Ja jūs vēlaties …
— Paņemiet lukturi un šķiltavas, — inženieris teica, — un iesim.
Airtons darīja, kā pavēlēts. Izjūgtie onagri ganījās aplokā. Vārtus no ārpuses aizslēguši, Sairess Smits ar Air- tonu nogriezās pa šauro taku, kas pret rietumiem aizsnie- cās līdz pat jūrai.
Zeme, pa kuru viņi gāja, bij it kā ar vati noklāta; tā bij nobirdināto pelnu kārta. Neviens četrkājis nebij redzams mežā. Pat putni bij aizlidojuši. Reizēm uznāca spēcīga vēja pūsma, tā sagrieza gaisā pelnu virpuli, un gājēji vairs neredzēja viens otru. Viņi aizsedza mutes un acis ar mutautiņiem, lai nekļūtu akli vai nenoslāptu.
Tādā kārtā Sairess Smits ar Airtonu tikai lēnām tika uz priekšu. Gaiss bij smags, it kā skābeklis tajā pa daļai būtu izdedzis un gaiss kļuvis elpošanai nederīgs. Ik pēc simts soļiem viņiem bij jāapstājas, lai atvilktu elpu. Bij jau pāri desmitiem, kad inženieris ar savu biedru aizsniedza lielo bazalta un porfīra klinšu krauju salas ziemeļrietumu krastmalā.
Airtons un Sairess Smits sāka kāpt lejup pa šo krauju, turēdamies apmēram tai pašā vietā, pa kuru gāja viņējā negaisa naktī uz Dakara kapu. Gaišā dienas laikā šis ceļš nelikās tik bīstams, bez tam gludās klinšu plāksnes pārklājusī pelnu kārta atļāva soļot drošāk.
Drīz bij aizsniegta krasta iekāre četrdesmit pēdu augstumā. Sairess Smits atminējās, ka šī iekāre diezgan lēzeni nosniedzas lejup līdz pat jūras līmenim. Lai gan jūrā patlaban bij bēgums, krastu nevarēja saredzēt, viļņi tieši apskaloja pelnu pārklāto bazalta klints sienas pakāji.
Sairess Smits un Airtons viegli atrada ieeju Dakara kapā un nostājās zem klints atkares, aiz kuras sākās ala.
— Tur vajag būt dzelzs plākšņu laivai, — inženieris teica.
— Tā ir tepat, Smita kungs, — Airtons atsaucās un vilka vieglo laivu lejā no klints atkares, kur tā bij noslēpta.
— Kāpsim iekšā, Airton!
Abi kolonisti iekāpa laivā. Vieglas straumes nesta, laiva ātri slīdēja pa šoreiz stipri zemāku ieejas alu; tad Airtons uzšķīla uguni un aizdedzināja lukturi. To viņš piestiprināja kāda mieta galā un novietoja laivas priekšgalā, pats nosēdās pie airiem, kamēr Sairess Smits vadīja stūri, un tā viņi brauca uz tumšā kapa vidu.
«Nautila» te vairs nebij, kas savām ugunīm apgaismotu drūmo alu.
Var jau būt, ka spēcīgie gaismas rādītāji aparāti dzīlē vēl darbojās, bet augšā vairs nebij saskatāma ne mazākā atblāzma no tās vietas, kur dusēja kapteinis Nēmo.
Luktura vājās gaismas tomēr pietika, lai inženieris varētu virzīt laivu tuvāk pie sienas labajā pusē. Alas vidū valdīja īsts kapa klusums, bet no kalna dzīlēm skaidri varēja sadzirdēt nākam dobju dunoņu.
— Tas ir vulkāns! — Sairess Smits teica.
Bez šī trokšņa bij saožamas arī dažādas ķīmiskas gāzes, telpā ieplūda sēra tvaiki, kas inženierim un viņa biedram asi koda kaklā.
— To, lūk, baidījās kapteinis Nēmo, — Sairess Smits nomurmināja. — Tomēr jātiek līdz galam.
— Brauksim tālāk! — Airtons atsaucās, no jauna pār airiem noliekdamies un irdamies uz alas viņējo galu.
Pēc divdesmit piecām minūtēm laiva jau bij pie nodomātās sienas, kur apstājās.
Uz sola pakāpies, Sairess Smits ar lukturi apgaismoja sienu, kas katakombu šķīra no vulkāna iekšienes. Cik bieza gan tā varēja būt? Simt vai desmit pēdu — kas to lai pasaka. Tomēr pārāk bieza tā nelikās, jo cauri tai bij labi sadzirdama apakšzemes dunoņa.
Aplūkojis sienu horizontālā virzienā, inženieris piestiprināja lukturi aira galā un tad apgaismoja bazalta masu, cik augstu vien iespējams.
Tur pa šaurām, tikko saredzamām spraugām vaļēji sagulušu bazalta prizmu starpā spiedās sūri dūmi un samaitāja gaisu šajā telpā. Plaisas stiepās pa sienu, un dažas lielākās no tām nosniecās lejup gandrīz līdz pašam ūdens līmenim, tikai divas trīs pēdas attālu.
Sairess Smits brīdi klusēja, domās nogrimis. Tad čukstēja:
— Jā, kapteinim bij taisnība. Mums draud briesmas, ārkārtīgi lielas briesmas!
Airtons neteica nekā. Kad Sairess Smits pamāja, viņš tvēra atkal airus, un pēc pusstundas viņi jau bij ārā no Dakara kapa.