Otrā rītā, astotajā janvārī, pēc vienas aplokā pavadītas dienas un nakts viss bij kārtībā, un Sairess Smits ar Airtonu atgriezās Granītpilī.
Inženieris tūliņ saaicināja savus biedrus kopā un pavēstīja tiem„ ka salai draud neaprakstāmas briesmas, ko nekāda cilvēciska vara nespēj novērst.
-— Mīļie draugi, — viņš sacīja dziļi uztrauktā balsī, — Linkolna sala nav no tām, kas turēsies tikpat ilgi kā visa zemeslode. Agrāk vai vēlāk tā aizies bojā savas pašas iekšējo cēloņu dēļ, un nekas to no šīs bojāejas nevar pasargāt.
Kolonisti paskatījās cits citā, tad pavērās inženierī. Viņi nespēja saprast.
— Paskaidrojiet, Saires! — Ģedeons Spilets teica.
— Es paskaidrošu, — Sairess Smits atbildēja, — mazākais, atklāšu jums to noslēpumu, ko kapteinis Nēmo man uzticēja.
— Kapteinis Nēmo! — kolonisti iekliedzās.
— Jā! Un tas bij viņa pēdējais pakalpojums pirms nāves.
— Pēdējais pakalpojums! — iekliedzās Penkrofs. — Pēdējais pakalpojums! Jūs redzat, arī miris viņš vēl gādā par mums.
— Bet ko kapteinis Nēmo jums teica? — reportieris vaicāja.
— Tad ziniet, mīļie draugi, — inženieris atbildēja,
— Linkolna sala atrodas pavisam citādos apstākļos nekā pārējās Klusā okeāna salas, kapteinis Nēmo man to paskaidroja. Tās zemūdens daļa agri vai vēlu sairs.
— Sairs! Linkolna sala! Ko jūs runājat! — iekliedzās Penkrofs; ar visu cieņu pret inženieri viņš tomēr nevarēja atturēties, neparaustījis plecus.
— Uzklausiet, Penkrof, — inženieris turpināja.
— Lūk, ko novērojis kapteinis Nēmo un par ko pārliecinājos es pats, vakar izpētīdams Dakara kapu. Ala pa apakšzemi sniedzas uz salas iekšieni līdz pat vulkānam, ūn tikai siena šķir to no kalna vidienas. Šajā sienā ir plaisas, pā kurām jau tagad no vulkāna alā ieplūst sēra gāzes.
— Un tad? — Penkrofs jautāja, saraucis pieri.
— Es pārliecinājos, ka plaisas no iekšējā spiediena veras arvien platākas un platākas, bazalta mūris sašķeļas un agrāk vai vēlāk atbrīvos ceļu okeāna ūdenim, kas tagad pilda alu.
— Nu tad jau labi! — Penkrofs vēlreiz mēģināja pajokot. — Jūra apdzēsīs vulkānu, un visam būs beigas!
— Jā gan, visam būs beigas! — Sairess Smits apstiprināja. — Tajā acumirklī, kad jūra caur sienu* ieplūdīs krāterī, kas pilns ar kvēlošu lavu, tajā acumirklī, Penkrof, Linkolna sala uzsprāgs gaisā, kā gaisā uzlidotu Sicīlija, ja Vidusjūras ūdeņi ieplūstu Etnā!
Kolonisti neatbildēja nekā uz inženiera tik pārliecinošiem norādījumiem. Tagad viņi saprata, kādas briesmas viņiem draud.
Jāpiezīmē, ka Sairess Smits nepārspīlēja ne mazākajā mērā. Daudzi domā, ka iespējams būtu apdzēst vulkānus, kuri lielāko tiesu atrodas jūru vai ezeru malā. Bet viņi nesaprot, ka tādā kārtā var uzspridzināt gaisā veselu zemeslodes daļu, tāpat kā jāpārsprāgst sakurinātam tvaika katlam, kad ugunī ielaiž auksta ūdens strāvu. Ūdens, nokļuvis slēgtā telpā, kur var attīstīties tūkstoš grādu augsi (i temperatūra, pārvēršas tvaikos tik spēji un ar tādu spēku, kam it nekāds apvalks nevar turēties pretī.
Nebij ko šaubīties, ka salas sairšana tuvu, ka tā turēsies tikai tik ilgi, kamēr turēsies Dakara kapa siena. Tas vairs nebij ne mēnešu, ne nedēļu, bet gan tikai dažu dienu, varbūt pat stundu jautājums!
Vispirms kolonistus pārņēma dziļš žēlums. Viņi nedomāja par briesmām, kas draudēja tieši pašiem, bet par tās zemes izpostīšanu, kas viņiem devusi patvērumu, par tās salas bojāeju, ko viņi tā izkopuši, ko viņi tā mīlēja un ko bij gribējuši padarīt tik skaistu un ziedošu. Tik daudz veltu pūļu un zaudēta darba!
Penkrofs nejaudāja atturēt lielu asaru, kas noritēja pār viņa vaigu un ko viņš nemaz nelūkoja apslēpt.
Saruna turpinājās vēl kādu laiku. Kolonisti pārsprieda itin visas glābšanās iespējas, bet gala secinājums bij, ka nedrīkstēja zaudēt ne stundu, lai kuģa būvi nobeigtu visdrīzākajā laikā, jo tikai uz to vēl Linkolna salas iedzīvotāji varēja cerēt.
Visi atkal ķērās pie darba. Kāda nozīme tagad vairs sēt, pļaut vai iet medībās un savākt pārtikas krājumus Granīt- pilī. Tā, kas jau atradās viņu pieliekamajos, pietika pārpilnām kuģa apgādāšanai varbūt ļoti ilgam ceļojumam. Galvenais tagad dabūt kuģi gatavu pirms nenovēršamās katastrofas.
Kolonisti strādāja neprātīgā steigā. Divdesmit trešajā janvārī kuģa apšuves bij pa pusei gatavas. Līdz pat šim laikam vulkāna virsotnē nebij nomanāma nekāda pārmaiņa. No krātera tāpat vien vērpās augšup liesmu caur- starots dūmu mākonis ar nokaltušiem akmeņiem. Bet naktī no divdesmit trešā uz divdesmit ceturto janvāri lava no krātera dibena pacēlās kalna pirmā stāva augstumā un platmales veida virsotne sabruka. Atskanēja šausmīgs rībiens. Kolonisti jau domāja, ka visa sala patlaban sabrūk, un steidzās laukā no Granītpils.
Bij ap diviem pēc pusnakts.
Debess laistījās vienās ugunīs. Kalna konusa augšējā daļa, ap tūkstoš pēdu augsta un miljardu mārciņu smaga_, gāzās tā, ka visi zemes pamati nodrebēja. Par laimi, tā gāzās uz ziemeļu pusi, smilkšu un lavas pārklātajā līdzenumā starp kalnu un jūru. No plaši atvērtā krātera nu plūda laukā tik spilgta uguns versme, ka viss gaiss likās aizdedzies. Un tai pašā laikā lavas straume lieliem gul- dzieniem plūda jaunai virsotnei pāri — kā ūden^ pār pilna kausa malām, un kā tūkstoš uguns čūsku stiepās pa vulkāna pakāji.
— Aploks! Aploks! — Airtons iekliedzās.
Patiešām — jauna krātera lava plūda taisni uz aploku un tālāk uz salas auglīgā apvidus pusi — uz Sarkanā strauta avotiem un Jakamaru mežu, kam draudēja nenovēršama bojāeja.
Uz Airtona kliedzienu kolonisti steidzās pie onagriem un aizjūdza tos ratos. Visiem bij viena un tā pati doma: pēc iespējas ātrāk nokļūt aplokā un izlaist kustoņus laukā.
Ap trijiem rītā viņi bij pie aploka. Drausmīga blēšana un maurošana jau pa gabalu liecināja, kādas bailēs pārņēmušas muflonus un kazas. Patlaban jau viena degošu vielu un izkusušu minerālu straumes atteka gāzās no pakājes grēdas lejā un pārdedzināja tajā pusē sētu. Airtons atrāva vārtus vaļā, pārbiedētie kustoņi izklīda uz visām pusēm.
Stundu vēlāk mutuļojošā lava pārplūdināja aploku, pārvērta garaiņos ūdeni mazajā strautiņā, aizdedzināja māju, kura acumirklī uzliesmoja kā salmu kūlis, un līdz pēdējam stabam nopostīja sētu. Aploka vairs nebij!
Kolonisti mēģināja cīnīties pret šiem uguns plūdiem, bet veltīgi un bez panākuma, jo cilvēks ir pilnīgi bezspēcīgs šādu dabas katastrofu priekšā.
Atausa divdesmit ceturtā janvāra diena. Pirms atgriešanās Granītpilī Sairess Smits ar biedriem gribēja pārliecināties, kādā virzienā galu galā novērsīsies galvenā lavas straume. Franklina kalna lielākā nogāze bij pret austrumiem, un tāpēc bij jābaidās, ka, par spīti biezajam Jakamaru mežam, ugunīgā straume var aizsniegties līdz pat Tālā skata augstienei.
— Ezers aizsargās mūs, — Ģedeons Spilets ieminējās.
— Es ceru, — Sairess Smits tikai strupi atbildēja.
. Kolonisti mēģināja nokļūt līdz līdzenumam, kur bij nogāzusies Franklina kalna virsotne, bet lava aizšķēršļoja viņiem ceļu^ Tā plūda uz vienu pusi pa Sarkanā un uz otru — pa Ūdenskrituma strauta gultnēm, ceļā pilnīgi iztvaicēdama abas šīs upes. Nekādi nebij iespējams tikt pāri šai spēcīgajai straumei; gluži otrādi — soli pa solim bij jāatkāpjas tās gaitas priekšā. Vulkāns ar nošķelto virsotni vairs nebij pazīstams. Tā virsgals nu bij līdzens kā galds; lava izplūda pa diviem jaunizlauztiem krāteriem austrumu un dienvidu pusē un aiztecēja minētajos virzienos. No šiem jaunajiem krāteriem šāvās augšup dūmu un pelnu mākonis un savienojās ar tiem mākoņiem, kas bij nogu- luši pār salas debesīm. Pērkona grāvieni jaucās ar kalna dārdoņu. Balti nokaituši akmens gabali lidoja no krātera
Kvēlošu akmeņu lietus lija pār viņiem.
tūkstoš pēdu augstumā un pārsprāga kā kartečas. Vulkāniskā izvirduma kvēlei pretī laistījās debesu zibeņi.
Ap pulksten septiņiem rītā kolonisti vairs nespēja palikt Jakamaru meža malā, kur bij patvērušies. Ne tikai kvēlošu akmeņu lietus lija pār viņiem, bet arī lavas straume, pārplūdinājusi Sarkanā strauta gultni, draudēja nogriezt viņiem ceļu uz aploku. Pirmās koku rindas jau apņēma uguns; koku sula acumirklī pārvērtās tvaikos, tie plīsa kā raķetes, kamēr daži mazāk suloti palika pilnīgi neaiztikti šajā uguns postažā.
Kolonisti bij atgriezušies atkal uz aploka ceļa. Viņi gāja, pareizāk sakot, lēnām atkāpās. Lava pa nogāzi ātri plūda pret austrumiem; tās apakšējā kārta drīz atdzisa un sacietēja, bet jauni kvēlaini uzplūdi mutuļodami vēlās tai pāri.
Galvenā straume pa Sarkanā strauta gultni kļuva arvien bīstamāka. Viss mežs šajā apvidū bij apņemts, koku stumbri jau mirka uguns plūdos, bet pār to galotnēm vērpās milzīgi melnu dūmu virpuļi.
Kolonisti apstājās pie ezera, pusjūdzi attālu no Sarkanā strauta ietekas. Te tagad jāizšķiras viņu dzīvības un nāves jautājumam.
Sairess Smits, paradis allaž būt skaidrībā par visu, kas sagaidāms, un zinādams, ka viņam darīšana ar cilvēkiem, kuri spēj uzklausīt patiesību, lai kāda tā bijusi, teica saviem biedriem:
— Vai nu ezers aizturēs lavas straumi un daļa salas netiks izpostīta, vai arī tā pārplūdinās visu Tālo rietumu mežu, tā ka ne kociņš, ne zāles činkuriņš vairs nepaliks pāri. Ja arī sala neuzsprāgst gaisā, mūs tomēr sagaida tikai nāve šajos kailajos lavas klajumos!
— Tātad, — Penkrofs atsaucās, rokas uz krūtīm sakrustodams un ar kāju zemei piesperdams, — nav vērts arī vairs strādāt pie kuģa būves?
— Penkrof, — Sairess Smits atteica, — mums jādara savs pienākums līdz galam.
Šajā acumirklī lavas straume, izdedzinājusi savai gultnei platu joslu skaistajā mežā, aizsniedza ezera krastu. Te tas bij vaļņveidīgs un, ja būtu augstāks, varbūt spētu aizturēt lavu.
— Pie darba! — Sairess Smits iesaucās.
Biedri tūliņ saprata inženiera nodomu. Jāmēģina aiz- damhēt ceļu ugunīgajai upei un piespiest lavu ieplūst
Kolonisti aizsteidzās uz būvētavu pēc cirvjiem, kapļiem un lāpstām. No baļķiem un akmeņiem viņi dažās stundās uzcēla pēdu trīs augstu un vairākus simtus pēdu garu valni. Darbu pabeigušiem, viņiem likās, ka strādājuši tikai dažas minūtes.
Bij pats beidzamais laiks. Kvēlošā masa jau plūda pie uzceltās barjeras. <Uguns upe saslējās draudošā vilnī, kas grasījās šļākt pāri vienīgajam šķērslim un pārplūdināt visu Tālo rietumu apgabalu … Tomēr valnis izturēja, pēc acumirkļa drausmīgas šaubīšanās lavas upe ar divdesmit pēdu augstu kritumu sāka gāzties Granta ezerā.
Elpu aizturējuši, ne vārda neteikdami, kolonisti sastinguši vēroja divu elementu šausmīgo cīņu.
Kas tas bij par skatu — šī uguns un ūdens savstarpējā cīņa! Kāda spalva varētu aprakstīt šo brīnumaini šausmīgo ainu, kāda sarene to uzgleznot? No lavas kvēles ūdens izgaroja šņākdams un svilpdams. Garaiņi šāvās augšup nesaskatāmā augstumā, kā no spēji izlauzta tvaika katla ventiļa. Tomēr, lai cik daudz ūdens ezerā, tam tomēr būs jāizbeidzas, jo no jauna klāt te nekas vairs nepietecēja, turpretī lavas straume no sava neizsīkstošā avota vēla šurp arvien jaunus un atkal jaunus kvēlošus viļņus.
Pirmie lavas viļņi, ezerā iegāzušies, tūliņ atdzisa un sacietēja. Bet pāri tiem plūda turpmākie un jau tālāk uz vidu pārvērtās akmenī. Likās, ka tādā kārtā viss ezers izsusēs un sacietēs, jo krastam pārplūst tas nejaudāja, tāpēc ka liela daļa ūdens pārvērtās garaiņos. Gaisā bij dzirdama apdullinoša šņākoņa un svilpoņa, vējš dzina tvaikus pāri jūrai, tur tie atdzisa un kā smalks lietus lija zemē. Lavas kritums pieauga arvien garāks, sacietējušas lavas slāņi klājās cits pār citu. Kur agrāk rāmi virmoja ezera līmenis, tagad slējās augšup milzīga kūpoša klinšu gūzma, itin kā apakšzemes spēka piepeši augšup izcelta. Iedomājieties viesuļa sabangotu un tad divdesmit grādu aukstumā acumirklī sasalušu ūdeni — tāds izskatījās Granta ezers trīs stundas pēc tam, kad nenovēršamā lavas straume bij sākusi savu posta darbu. :
Šoreiz uguns pārspēja ūdeni!
Tomēr kolonistiem tā bij laime, ka lavas straume novērsās Granta ezerā. Tā viņi vēl atguva dažas dienas laika. Tālā skata augstiene, Granītpils un būvētava šimbrīžam vēl bij neskartas. Šis laiks bij izlietojams kuģa ap- šuves pabeigšanai un nodrīvēšanai. Tad ielaistu to ūdenī un tur arī pabeigtu tā takelāžu. Baidoties no eksplozijas, kas varētu sagraut salu, nekāds patvērums uz cietzemes vairs nebij drošs. Līdz šim tik izturīgā Granītpils kuru katru acumirkli varēja sabrukt.
Nākamās sešās dienās, no divdesmit piektā līdz trīsdesmitajam janvārim, kolonisti pie kuģa būves pastrādāja tik daudz, kā citkārt to paveiktu divdesmit cilvēku. Tikai īsu brītiņu viņi nosnaudās; no krātera augšup virpuļojošās liesmas spilgti apgaismoja visu apkārtni, tā strādāt bij iespējams dienu un nakti. Vulkāna izvirdums nemitējās, tikai kļuva tā kā manāmi mazāks. Tā bij laime, jo ūdens ezerā bij tiklab kā pavisam izsīcis, un, ja jaunas lavas straumes bez apstājas virzītos vecajām, atdzisušajām pāri, tās nenovēršami pārplūdinātu Tālā skata augstieni un nokļūtu līdz pat jūrmalai.
Bet, ja šī salas puse pagaidām bij pasargāta, to nevarēja teikt par tās rietumu daļu.
Otrā lavas straume, virzīdamās pa Ūdenskrituma upes plato, stāvām apmalām norobežoto ieleju, nesastapa savā ceļā nekādu šķēršļu un izplūda pa visu Tālo rietumu mežu. Šajā karstajā un sausajā gadalaikā koki bij stipri izžuvuši, mežu apņēma milzīga uguns jūra, jo vienā acumirklī reizē aizdegās tikpat koku stumbri apakšā, kā lapotņa biezi sa- pīņāto zaru režģis augšā. Likās pat, ka liesmu straume augšā pa zaru virsotnēm skrēja ātrāk nekā lavas straume apakšā pa zemi.
Pārbiedētie, izmisušie kustoņi un zvēri — jaguāri, meža cūkas, kabijas, kuļas — viss spalvotais un spārnotais medījums sadrūzmējās gar Pateicības upi un Tadornu purvā viņpus Balona ostas ceļam. Bet kolonisti bij tā aizņemti savā darbā, ka nepiegrieza vērību pat bīstamiem plēsīgiem zvēriem. Viņi bij pametuši Granītpili, arī «kamīnā» nemeklēja patvērumu, bet mita vienkāršā audekla teltī pie Pateicības upes ietekas.
Katru dienu Sairess Smits un Ģedeons Spilets uzkāpa Tālā skata augstienē. Dažreiz arī Herberts pavadīja viņus. Turpretim Penkrofs neparko negribēja vairs redzēt savas izpostītās salas ainavu.
Patiešām tā bij bēdīga ainava. Visa salas mežīgā daļa tagad bļj pilnīgi kaila. Tikai Čūskas pussalas vistālākajā iekārē vēl bij redzams viens vienīgs zaļu koku pudurītis. Šur un tur gaisā paslējās apdedzis melns koka skelets. Mežainie apgabali bij kļuvuši vēl tuksnesīgāki nekā Ta- dornu purvs. Lava bij pārplūdusi visgarām. Citreizējo brīnišķi zaļo mežu vietā tagad bij kails vulkānisku izvirdumu pārklājs. Pa Ūdenskrituma un Pateicības upju gultnēm vairs neviena lāse ūdens neietecēja jūrā; kolonisti nevarētu veldzēt slāpes, ja Granta ezers arī būtu pilnīgi izsusējis. Bet, par laimi, tā dienvidu daļā vēl bij saglabājies tāds kā neliels dīķis, kas tagad bij vienīgā dzeramā ūdens krātuve visā salā. Pret ziemeļrietumiem vulkāna pakājes kraujas likās kā milzu ķetnas nagi, iecirtušies zemē. Drausmīgs, satricinošs skats! Pagalam kolonistu auglīgā, zaļā, mežiem apaugusī, dzidrām upēm slacinātā, labības druvām viļņojošā zeme, pēkšņi viņi bij izmesti uz tuksnesīgas klints, kur dzīvot vairs nebij iespējams!
— Sirds lūst, visu to redzot! — Ģedeons Spilets teica.
— Jā gan, Spilet, — inženieris atbildēja. — Kaut tikai mums pietiktu laika pabeigt kuģa būvi, tas tagad mūsu vienīgais glābiņš!
— Vai jums, Saires, neliekas, ka vulkāns grasās it kā aprimt? Tas gan vemj vēl lavu, bet, ja nealojos, mazāk nekā sākumā!
— Tas neko nenozīmē, — Sairess Smits atteica. — Kalna iekšienē vēl vienmēr kvēlošas masas pilna, un jūra katru acumirkli var tur ieplūst. Mēs patlaban esam gluži tādā pašā stāvoklī kā jūrnieki ūz degoša kuģa, ko nav iespējams apdzēst, viņi gaida tikai brīdi, kad uguns aizsniegs pulvera pagrabu. Nāciet, Spilet, nāciet! Nezaudēsim nevienu acumirkli!
Vēl astoņas dienas — līdz septītajam februārim — lava izplūda joprojām, bet ierobežotā mērā. Sairess Smits visvairāk baidījās, ka lavas straume neaizsniedz jūrmalu, tad arī kuģa būvētava būtu neglābjami pagalam. Ap šo laiku kolonisti sajuta, ka sāk drebēt pati sala; tas viņus ārkārtīgi uztrauca.
Bij divdesmitais februāris. Līdz kuģa galīgai pabeigšanai bij nepieciešams kāds mēnesis. Vai sala izturēs līdz tam laikam? Penkrofs un Sairess Smits bij nodomājuši ielaist kuģi jūrā, tiklīdz tā korpuss būs labi nodrīvēts. Klāju, mastus, takelāžu un visu iekšējo ierīkojumu paveiks vēlāk, galvenais — lai būtu kur patverties ārpus salas. Varbūt labākais aizgādāt kuģi Balona ostā, proti, visattālākajā vietā no izvirduma centra, jo pie Pateicības upes ietekas spraugā starp saliņu un granītsienu
sprādziena gadījumā tas neglābjami tiktu sadragāts. Kolonisti ar visiem spēkiem centās pabeigt kuģa korpusu.
Tā pienāca trešais marts. Kolonisti rēķināja, ka darbs būs paveicams kādās desmit dienās.
Cerība atkal atausa viņu sirdīs, kuras bij tik daudz pārcietušas šajā ceturtajā Linkolna salā pavadītajā gadā. Pat Penkrofs likās it kā pamostamies no drūmā stinguma, kurā bij nogrimis, redzēdams sagrūstam drupās visu, ko viņš te cēlis un ierīkojis. Taisnība, par citu viņš nedomāja kā vienīgi tikai par šo kuģi, uz kuru lika visas savas cerības.
— Mēs to pabeigsim, — viņš teica inženierim, — mēs to pabeigsim, Sairesa kungs, jo tuvojas jau dienas un nakts viengaruma laiks. Ja vajadzīgs, varēsim pamest Linkolna salu, aizbraukt uz Tabora salu un tur pārlaist ziemu. Bet Tabora sala pret Linkolna salu! Ak, es nelaimīgais! Vai es jebkad varēju to iedomāties!
— Pasteigsimies! — inženieris nemitīgi atbildēja vienu un to pašu.
Un viņi strādāja atkal, ne mirkli nezaudēdami.
— Mīļais kungs, — Nebs ievaicājās pēc dažām dienām, — ja kapteinis Nēmo bijis vēl dzīvs, vai jūs domājat, ka viss te tā notiktu?
— Jā gan, Neb, — Sairess Smits atbildēja.
— Es nu gan tam neticu, — Penkrofs iečukstēja Nebam ausī.
— Es arī ne, — Nebs nopietni atbildēja.
Marta pirmajā nedēļā Franklina kalns atkal kļuva draudošs. Tūkstošiem stikla pavedienu, ko izveidoja šķidrā lava, kā lietus lija zemē. Krāteris atkal bij pārpilns, kvēlošais šķidrums plūda prom pa visām vulkāna nogāzēm. Lavas straume tecēja pāri sastingušajiem slāņiem un iznīcināja pirmā izvirduma laikā paglābušos nožēlojamos koku skeletus. Šoreiz tā virzījās gar Granta ezera dienvidaustrumu krastu, pāri Glicerīna strautam un applūdināja Tālā skata augstieni. Šis pēdējais trieciens kolonistiem bij šausmīgs. No dzirnavām, putnu dārza ēkām un citām būvēm it nekas vairs nepalika pāri. Izbiedētie putni izklīda uz visām pusēm. Tops ar Jupu bij pārbijušies visaugstākajā mērā, ar savu instinktu viņi nojauda, ka tuvo- jas katastrofa. Liela daļa salas apdzīvotāju -kustoņu bij dabujuši galu jau pirmajā izvirdumā. Pāri palikušie vēl atrada patvērumu tikai Tadornu purvā, atskaitot tos, kuri bij patvērušies Tālā skata augstienē. Bet arī no šīs mājvietas tie nu bij izdzīti, lavas straumes, kas sākumā atdūrās pret granītsienu, uzplūda arvien augstāk, līdz sāka velties pāri un ugunīgiem kritumiem gāzties lejup. Tā bij neaprakstāmi baiga aina. Nakti varēja domāt, ka te ir liesmojošs Niagāras ūdenskritums ar lejup krītošām verdošām masām un augšup kūpošiem kvēlainiem garaiņiem!
Kolonisti bij spiesti meklēt patvērumu savā pēdējā miteklī; lai gan kuģa virsmala vēl nebij pienācīgi nodrīvēta, viņi nolēma nolaist to ūdenī.
Penkrofs un Airtons ņēmās sagatavot visu nepieciešamo nolaišanai, kas bij nolikta uz rītu, devīto martu.
Bet naktī no astotā uz devīto martu milzīgs garaiņu stabs ar šausmīgiem rībieniem un dārdieniem uzšāvās vairāk nekā trīstūkstoš pēdu augstu. Acīm redzami Dakara kapa siena bij pakļāvusies gāzu spiedienam un jūras ūdens, gāzdamies iekšā vulkāna bezdibeņa versmē, acumirklī iztvaikojis. Krātera izeja bij nepietiekoša šim milzīgajam eksplodējošo garaiņu apjomam. Drausmīgs, simts jūdžu tālumā dzirdams sprādziens satricināja gaisu. Kalna palieku gabalj sagāzās jūrā, un pēc pāra acumirkļiem Klusais okeāns pārklāja to vietu, kur kādreiz bijusi Linkolna sala.