Kad malkas plosts bij izkrauts, Penkrofs vispirms domāja par to, kā padarīt «kamīnu» piemērotu dzīvei un aiztaisīt spraugas, pa kurām vējš spiedās alās. Ar saslacītu mālu sajauktām smilktīm, akmeņiem un zariem viņš cieši aizmūrēja visus dienvidvējam pakļautos sānu caurumus galvenajā alā un izolēja & zīmes augšējo galu. Pašā augšā atstāja šauru un līkumotu spraugu gaisa vilkšanai un dūmu novadīšanai. Tādā kārtā «kamīns» tika sadalīts trijās vai četras istabās — ja tā var saukt tās tumšās aizgaldas, ar kurām pat meža kustonis nebūtu pilnīgi apmierināts. Taču sauss te bij pietiekoši, arī stāvus piecelties iespējams, mazākais, lielajā — vidējā istabā. Grīdas vietu aizpildīja smalka smilkšu kārta, un pagaidām, kamēr gadīsies kas labaks, te varēja iztikt.
Bez apstājas strādādami, Penkrofs un Herberts sarunājās.
— Var būt, — Herberts teica, — ka mūsu biedri tur atraduši labāku mitekli.
— Tas ir iespējams, — jūrnieks teica, — tomēr tu tikai dari savu! Labāk zīle rokā nekā mednis kokā!
— Ak! — Herberts izsaucās. — Kaut jel viņi atrastu un atvestu šurp Smita kungu! Tad mums atliktu tikai pateikties dievam!
— Jā, — Penkrofs nopūtās. — Tas nu gan bij cilvēks!
— Bij, tu saki… — Herberts atsaucās. — Vai tu patiešām domā, ka mēs viņu vairs nekad neredzēsim?
— Dievs lai pasargā! — jūrnieks atsaucās.
Iekārtošanas darbs drīz bij galā, uri Penkrofs apgalvoja,
ka ir pilnīgi apmierināts.
— Tagad mūsu draugi droši var nākt mājās, — viņš teica. — Pajumte viņiem te būs pietiekoši laba.
Atlika tikai iekurt ugunskuru un pagatavot vakariņas. Taisnību sakot, tas bij vienkāršs un viegls uzdevums. Kreisajā pusē pirmās alas dibenā pie vaļā pamestās spraugas sakrāva plakanus akmeņus. Lai siltums neaizplūstu dūmiem līdzi, telpā bij tikai uzturama vienmērīga temperatūra. Malkas krājums tika novietots vienā istabā, jūrnieks sakrāva uz akmens pavarda malkas pagales līdz ar sausām lapām.
Kamēr Penkrofs rīkojās ap malku, Herberts apvaicājās, vai viņam esot sērkociņi.
— Zināms, — jūrnieks atbildēja, — un es teikšu: par laimi, jo bez sērkociņiem vai posa mēs būtu pavisam bezizejas stāvoklī.
— Mēs tomēr varētu dabūt uguni, — Herberts piebilda, — arī pēc mežoņu paražas, berzēdami vienu pret otru divus sausus koka gabalus.
reportieris apsēdās uz klints bluķa
— Tā? Tad pamēģini, mīļo zēn! Es gribu redzēt, vai tur iznāks kas cits kā tikai tulznas tavās delnās!
— Tomēr tas ir visai vienkāršs līdzeklis, un to lieto visās Klusā okeāna salās.
— Es to nenoliedzu, — Penkrofs atbildēja, — bet man šķiet, ka mežoņi zina sevišķu veidu, kā rīkoties, vai arī šim nolūkam lieto īpašu koku, jo es vairākkārt jau esmu mēģinājis dabūt uguni tādā kārtā, bet nekaš tur neiznāca. Priekšroku es tomēr dodu sērkociņiem! Bet kur tad ir mani sērkociņi?
Penkrofs sāka pa svārku kabatām meklēt sērkociņus, no kuriem viņš kā kaislīgs smēķētājs nekad nešķīrās. Tomēr kārbiņa nebij atrodama. Viņš izmeklēja bikšu kabatas, un viņam par lielu pārsteigumu arī tās bij tukšas.
— Lūk, kur nelaime un vēl vairāk kā nelaime! — viņš teica, Herbertā lūkodamies. — Kārbiņa ir izkritusi no kabatas, un es to esmu pazaudējis! Bet vai tev, Herbert, nav ne šķiltavu, ne cita kā, ko varētu lietot sērkociņu vietā?
— Nekā, Penkrof!
Penkrofs līdz ar jaunekli izgāja laukā un strauji berzēja pieri.
Abi viņi ļoti rūpīgi pārmeklēja upmalas smilktis un klintis, bet velti. Kārbiņa bij no vara, un nekādā ziņā to nevarētu nepamanīt.
— Penkrof, — Herberts apvaicājās, — vai tu kārbiņu neizmeti no balona laiviņas?
— Nē, to es nēesmu darījis, — jūrnieks atbildēja. — Bet, ja tā purina kā mūs pirmīt, tad nav brīnums, ka tik mazs priekšmets var arī izslīdēt. Mana pīpe arī ir pagalam! Sasodītā kārba! Kur tā varēja palikt?
— Jūrā ir bēgums,— Herberts teica. — Steigsimies uz to vietu, kur mūs izmeta malā!
Bij maz ticams, ka tur varēs atrast kārbu, ko paisuma viļņi katrā ziņā bij valstījuši, pie tam varbūt aizskalojuši jūrā, tomēr nebij par ļaunu pārmeklēt krastmalu. Herberts un Penkrofs ātri steidzās uz to vietu, kur vakar vakarā bij izkļuvuši malā, divi simti soļu attālu no «kamīna».
Sīki viņi pārmeklēja oļu spraugas un klinšu dobuļus, bet velti. Ja arī kārba izkritusi šajā vietā, viļņi to būs aiznesuši jūrā. Jūrai atkāpjoties arvien tālāk, jūrnieks izlūkoja pēdējo plaisu klintīs, bet neatrada nekā. Šādos apstākļos tas bij smags un šajā acumirklī pavisam neatsverams zaudējums.
Penkrofs nemaz neslēpa savu izmisumu. Piere viņam bij savilkusies dziļās grumbās. Viņš vairāk nesacīja ne vārda. Herberts mēģināja mierināt viņu, ka sērkociņi droši vien jūras ūdenī saslapuši un nepavisam nebūtu lietojami.
— Nebūt ne, mīļo zēn, — jūrnieks atbildēja. — Tie bij cieši aizvāžamā vara kārbiņā. Bet ko mēs tagad iesāksim?
— Gan izdomāsim kaut ko, kā tikt pie uguns, — Herberts atteica. — Varbūt Smita kungs vai Spilets zinās padomu.
— Varbūt, — Penkrofs atbildēja, — bet gaidīdami mēs esam bez uguns, un mūsu draugi atgriezušies atradīs priekšā tikai negaršīgas, nevārītas vakariņas. '
— Bet, — Herberts žirgti iesaucās, — vai tad nevar gadīties, ka kādam no viņiem kabatā šķiltavas vai sērkociņi?
— Es šaubos, — jūrnieks atteica, galvu kratīdams. — Vispirms, Nebs un Smita kungs nesmēķē, un es baidos, ka Spileta kungs arīdzan būs glābis drīzāk savu piezīmju burtnīcu nekā sērkociņus.
Herberts neatbildēja. Acīm redzami sērkociņu kārba bij visai smags zaudējums. Tomēr jauneklis stipri ticēja, ka viņam izdosies dabūt šādā vai citādā ceļā uguni. Penkrofs kā vairāk piedzīvojis cilvēks, kurš ne par ko daudz neuztraucas, šoreiz tomēr bij citādā pārliecībā. Šā vai tā — viņiem neatlika nekas cits kā nogaidīt Neba un reportiera atgriešanos. Nācās atteikties no ceptām olām, ar kurām viņi bij domājuši tos sagaidīt, bet jēlā gaļa nesolīja nekādu patīkamu baudu ne viņiem pašiem, ne pārnācējiem.
Tā kā uguni iekurināt nu vairs nebij nekādas izredzes, jūrnieks un Herberts salasīja jaunu krājumu gliemežu un tad klusu griezās atpakaļ uz savu mājokli.
Acis nodūris, Penkrofs vēl vienmēr meklēja pazudušo kārbu. Viņš pat pārstaigāja upes kreiso krastu no grīvas līdz tam līkumam, kur malkas plosts stāvēja piesiets. Uzkāpa augšējā^ klajā un pārmeklēja to krustām šķērsām, pārmeklēja garo zāli mežmalā, bet viss velti,
Ap pulksten pieciem vakarā viņš ar Herbertu atgriezās atpakaļ «kamīnā». Tika izmeklētas arī alas līdz pašiem tumšākajiem kaktiem, bet bez panākuma.
Ap sešiem vakarā, kad saule patlaban grima aiz kalnāja rietumu pusē, Herberts bij izgājis jūras krastā un, atpakaļ atsteidzies, ziņoja, ka Nebs ar Spiletu nākot mājā.
Tie nāca atpakaļ vieni paši! … Jauneklim sirds sažņaudzās. Jūrnieks nebij maldījies savā nojaudā. Inženieris Sairess Smits pazudis bez vēsts!
Pienācis, ne vārda neteicis, reportieris apsēdās uz kāda klints bluķa. Līdz nāvei noguris un izsalcis, viņš nevarēja parunāt ne vārda.
Nebam acis bij sarkanas no raudāšanas, un jaunā neatturamā asaru straume liecināja, ka viņš zaudējis katru cerību.
Tad reportieris sāka pārstāstīt, kā viņi meklējuši Sairesu Smitu. Abi ar Nebu viņi nogājuši pa krastmalu vairāk nekā astoņas jūdzes no tās vietas, kur vakar notika balona katastrofa un kur inženieris ar savu suni Topu bij pazuduši. Krasts bijis tuksnesīgs. Nekādas zīmes tur nevarēja atrast. Neviena nesen apvelta akmeņa, nevienas svītras smilktī, nevienas cilvēka pēdas visā šajā krasta strēlā. Acīm redzami šajā pusē neviens nemājoja. Jūra bij tikpat tukša kā krasts, un tur dažus simtus soļu no malas inženieris laikam atradis savu kapu.
Šajā acumirklī Nebs uzlēca kājās un iesaucās tādā balsī, no kuras bij dzirdams, ka viņš tomēr vēl gribēja cerēt.
— Nē! Viņš nav miris! — nēģeris sauca. — Nē! Tas nevar būt. Viņš — nē, nē! Es vai kāds cits, tas būtu iespējams. Bet viņš! Nekad! Tas ir cilvēks-, kurš pārspēs visu!…
Bet tad Nebs sabruka atkal.
— Ak! Es to nespēju pārdzīvot! — viņš murmināja.
Herberts steidzās viņam klāt.
— Mēs viņu atradīsim, Neb! — jauneklis teica. — Dievs mums viņu atdos. Bet jūs taču esat izsalcis. Lūdzu, ēdiet kaut cik!
To teicis, viņš pasniedza nēģerim pāra sauju gliemežu, nabadzīgu un negaršīgu ēdamo.
Nebs veselu dienu nebij ēdis, tomēr atteicās. Bez sava kunga viņš nevarēja vai arī negribēja dzīvot.
Turpretī Ģedeons Spilets kāri ēda šos gliemežus. Pēc tam viņš apgūlās smilktī pie kādas klints. Viņš bij noguris, bet mierīgs.
Herberts piegāja klāt un saņēma viņa roku.
— Spileta kungs, — viņš teica, — mēs esam atraduši pajumti, tur jums būs labāk nekā še. Nakts nak virsū. Ejiet atpūsties! Rīt redzēsim…
Reportieris piecēlās un, jaunekļa vadīts, tuvojās «kamīnam».
Šajā acumirklī Penkrofs piegāja pie viņa un visvientiesīgākajā balsī apvaicājās, vai viņam dažkārt neesot sērkociņi.
Reportieris apstājās, pameklēja kabatās, bet neatrada nekā un sacīja:
— Man bij, bet es esmu izmetis laukā …
Jūrnieks pasauca Nebu, vaicāja viņam, bet dabūja tādu pašu atbildi.
— Nolādēts! — jūrnieks iesaucās, nespēdams savaldīties.
Reportieris, to izdzirdis, teica Penkrofam:
— Neviena paša sērkociņa?
— Neviena! Un tāpēc mēs esam bez uguns.
— Ak! — Nebs iesaucās. — Ja mans kungs bijis te, viņš jums pagādātu uguni.
Četri avāriju cietušie apstājās un uztraukti skatījās cits citā. Herberts pirmais "pārtrauca klusumu:
— Spileta kungs, jūs esat smēķētājs, jums allaž bij sērkociņi. Varbūt jūs neesat diezgan rūpīgi meklējis? Pameklējiet vēl! Viena paša sērkociņa mums pietiktu!
Reportieris atkal sāka rakņāties pa bikšu, vestes un svārku kabatām un beidzot Penkrofam par milzīgu pārsteigumu un prieku aiz vestes oderes sataustīja mazu koka gabaliņu. Ar pirkstiem viņš to bij satvēris zem drēbes, bet izvilkt nevarēja. Ja tas bij sērkociņš, viens vienīgais sērkociņš, tad jāsargās noberzt sēru.
— Atļaujiet man to izvilkt, — Herberts piedāvājās.
Uzmanīgi, nesalauzis viņš izvilka niecīgo, šiem nabaga
cilvēkiem tomēr tik dārgo koka gabaliņu. Sērkociņš bij pilnīgi vesels.
— Sērkociņš! — Penkrofs iekliedzās. — Mums tas ir tikpat daudz kā vesela kārba!
Viņš paķēra sērkociņu un, biedru pavadīts, devās «kamīnā».
Šis mazais koka gabaliņš, kam apdzīvotās zemēs nav nekādas vērtības, še bij izlietojams ar vislielāko uzmanību. Jūrnieks apgalvoja, ka tas esot pilnīgi sauss. Tad viņš vēl piebilda:
— Tagad vajadzīgs papīrs.
— Te būs! — atsaucās Ģedeons Spilets pēc īsas pārdomas un izplēsa lapu no savas burtnīcas.
Penkrofs paņēma reportiera pasniegto papīru un ar to nosēdas pie sakrautā ugunskura. Zem malkas viņš pabāza para sauju sausas zāles, lapu un izžāvētu sūnu tā, lai vējš labi vilktu un ātri aizdedzinātu sakaltušās pagales.
Papīru viņš satina tūbiņā, kā to dara smēķētāji lielā vējā, un iesprauda starp sūnām. Tad viņš sameklēja viegli švīkainu akmeni, rūpīgi to nosusināja, pēc tam ar pukstošu sirdi, elpu aizturējis, vilka sērkociņu tam pāri.
Pirmo reizi neizdevās. Baidīdamies notraukt sēru, Penkrofs nebij piespiedis pietiekoši cieši.
— Nē, es nevaru, — viņš teica, — man trīc roka… Sērkociņš apdrups. Es negribu … es negribu!… — Un piecēlies viņš pasniedza sērkociņu Herbertam.
Jauneklis savu mūžu nebij bijis tik uztraukts. Arī viņam sirds pukstēja strauji. Prometejs, uguni no debesīm zag- dams, nevarēja būt vairāk uzbudināts. Tomēr viņš nevilcinājās, šņāpa sērkociņu akmenim pāri. Nošvirkstēja tikko dzirdami, atspīda zilgana liesmiņa, un uzšāvās sīvi dūmi. Herberts vieglītiņām grozīja sērkociņu, lai tas labāk iedegtos, tad iebāza papīra tūbiņā. Pēc pāra acumirkļiem papīrs uzliesmoja un aizdedzināja arī sūnas.
Brīdi vēlāk malka jau sprakšķēja un spēcīga jūras vēja uzpūsta liesma plīvodama apgaismoja tumšo telpu.
— Beidzot! — Penkrofs iesaucās palēkdamies. — Savu mūžu es neesmu bijis tik uztraukts!
Saprotama lieta, ka uguns dega jauki uz akmens plāksnēm. Dūmi ērti kāpa augšup pa šauro spraugu, «kamīns» vilka labi, un tīkams siltums izplatījās visā telpā.
Ugunij nedrīkstēja ļaut izdzist, allaž bij jāpaglabā dažas kvēlošas ogles zem pelniem. Bet tur vajadzēja tikai krietnas uzmanības, jo malkas netrūka un krājumu katrā laikā varēja papildināt.
Penkrofs tūliņ ķērās pie darba, lai pagatavotu sātīgākas vakariņas nekā litodomu mielasts. Herberts atnesa pāra duču olu. Ne vārda nerunādams, Spilets sēdēja kakta un skatījās. Trejādas domas rosījās viņa smadzenēs. Vai Sairess vēl bij dzīvs? Ja dzīvs, kur viņš patlaban atrodas? Ja izbēdzis nāvei, kā izskaidrot to, ka viņš nedeva nekādu zīmi par sevi? Nebs atkal klaiņoja pa krastmalu. Tas bij tikai cilvēka augums bez dvēseles.
Penkrofs gan zināja piecdesmit divus olu pagatavošanas veidus, bet acumirklī viņam nebiļ nekādas izvēlēs. Viņš ierušināja tās pelnos un cepa palēna ugunī.
Pēc dažām minūtēm cepums bij gatavs un pavārs aicināja reportieri ņemt savu vakariņu daļu. Tādas bij avāriju cietušo pirmās vakariņas šajā svešajā krastā. Olas bij ļoti garšīgas, un, tā kā tās satur visas iztikai nepieciešamās vielas, nabaga cilvēki jutās ļoti apmierināti.
Ak, kaut tikai viena netrūktu viņu vidū! Ja visi pieci no Ričmondas izbēgušie gūstekņi būtu kopā zem šīs klinšu kravas uz sausā smilkšu paklāja un pie spodrās uguns, varbūt viņiem atliktu tikai pateikties dievam par laimīgo izglābšanos. Bet trūka paša gudrākā un veiklākā, trūka viņu vadoņa Sairesa Smita! Pat inženiera nedzīvās miesas viņi nebij dabūjuši apglabāt!
Tā pagāja divdesmit piektā marta diena. Bij uznākusi nakts. Varēja dzirdēt, kā ārā svilpa vējš un viļņi vienmuļīgi skalojās pret krastu. Viļņu svaidītie oļi ar apdullinošu troksni vēlās pa krastmalu.
Reportieris bij nolīdis kādā tumšā spraugā, iepriekš atzīmējis burtnīcā šīsdienas piedzīvojumus: jaunās zemes parādīšanos iztālēm, inženiera pazušanu, krastmalas pārmek- lējumu, gadījumu ar sērkociņu un tā tālāk. Galīgi noguris, viņš beidzot cieši iemiga.
Arī Herberts drīz aizmiga. Turpretim jūrnieks pussnaudā palika pie ugunskura, allaž piemezdams malku.
Tikai viens to nakti «kamīnā» negulēja. Tas bij neapmierināmais, izmisušais Nebs. Neskatoties uz draugu pierunājumiem atgulties, viņš visu laiku klaiņoja pa krastmalu, saukdams savu kungu.