Avāriju cietušo, neapdzīvotās salas krastā izmesto gaisa kuģotāju mantu sarakstu varētu žigli paveikt.
Atskaitot drēbes, kas katastrofas brīdī gadījās mugurā, viņiem nebij vairāk nekā. Tikai jāpiemin vēl Spileta piezīmju burtnīca un pulkstenis, kas viņam bij palicis aiz izklaidības, bet ieroča nekāda, neviena rīka, pat kabatas naža nevienam nebij. Balona pasažieri itin visu bij izmetuši no laiviņas, lai atvieglotu aerostatu.
Daniela Defo vai Visa, tāpat kā Selkirka un Reinala izdomātie varoņi, izmesti Huanfernandesā vai Oklendas ar- hipelaga, tomēr nekad nebij atradušies tādā bezizejas stāvoklī. Vai nu viņi no sava bojā gājušā kuģa paņēma līdzi labību, kustoņus, rīkus un munīciju, vai arī vētra piedzina krastmalā dažnedažādas sadragātā kuģa atliekas, kas sniedza dzīvei nepieciešamāko. Nekad tie kailām rokam un pilnīgi nevarīgi neatradās dabas priekšā. Turpretim šiem nebij neviena instrumenta, neviena rīka> No neka viņiem jārada viss!
Ja vēl Sairess Smits bijis viņu vidū, ja inženieris liktu lieta savas praktiskās zināšanas un izgudrotāja spējas, varbūt vēl nebūtu jāatmet visas cerības. Bet ar Sairesu Smitu vairs nebij ko rēķināties! Izglābtajiem bij jāpalaižas vienīgi pašiem uz sevi un uz to, kurš nekad nepamet likteņa varā tos, kas uz viņu paļaujas.
Bet vispirms — vai viņiem nomesties šajā vietā, nemēģinot uzzināt, kādam kontinentam tā pieder, neizpētot, vai viņi galu galā nav izmesti kādas tuksnesīgas, neapdzīvotas salas piekrastē?
Šis svarīgais jautājums bij jāizšķir pie tam visdrīzākajā laikā. No tā atrisināšanas tad būs atkarīga visa viņu turpmākā rīcība. Tomēr Penkrofs norādīja, ka dažas dienas vēl jānogaida, pirms uzsāk pētījuma ceļojumu. Patiešām — iepriekš jāsavāc pietiekoši daudz pārtikas, turklāt spēcīgākas nekā olas un gliemeži. Ceļotājiem bij jāparedz tāls un nogurdinošs ceļš bez lāga pajumtes un atdusas, tāpēc vispirms labi jāatpūšas un jāspēcinās.
«Kamīns» pagaidām sniedza viņiem puslīdz pietiekošu patvērumu. Uguns bij iekurināta, un kvēlošas ogles nenācās grūti saglabāt. Klintīs un krastmalā olu un gliemežu netrūka. Lietodami gan nūjas, gan vienkārši sviezdami ar akmeņiem, viņi iemanīsies arī nogalināt dažus baložus, kuri simtiem laidelējās ap plato virsotni. Varbūt netālajā mežā auga arī ēdamu augļu koki? Dzeramais ūdens te allaž bij pie rokas. Tāpēc arī viņi nosprieda dažas dienas palikt tepat «kamīnā» un labi sagatavoties ceļojumam vai nu pa krastmalu, vai zemes vidienā.
Nebam šis nodoms bij sevišķi pa prātam. Pēc pārliecības un nojautas viņš neparko negribēja atstāt krasta apvidu, kur bij notikusi katastrofa. Viņš neticēja, viņš negribeja ticēt, ka Sairess Smits aizgājis bojā. Nē, viņam_ likās neiespējami, ka tāds cilvēks dabūjis galu tik banala veida —
Penkrofs saskatīja svaigi iemītas pēdas.
viļņa noskalots, noslīcis pāra simts soļu no krasta. Kamēr jūra vēl nebij izskalojusi inženiera līķi, kamēr viņš, Nebs, nebij ,to redzējis savām acīm un paša rokām skāris, viņš neticēja, ka viņa kungs pagalam. Šī pārliecība viņā iesakņojās arvien ciešāk. Varbūt tā bij tikai velta iedoma, bet arī kā tāda cienījama, un Penkrofs negribēja to sagraut. Pats viņš bij pilnīgi pārliecināts, ka inženieris dabūjis galu viļņos, bet ar Nebu jau nebij vērts strīdēties. Nēģeris atgādināja suni, kas negrib šķirties no vietas, kur aprakts viņa kungs, viņš mocījās tādās bēdās, ka likās — nepārdzīvos tās.
Divdesmit sestajā martā, gaismai austot, Nebs atkal bij izgājis krastmalā pret ziemeļiem uz to vietu, kur jūra, bez šaubām, aprakusi nelaimīgo Sairesu Smitu.
Brokastīs tajā rītā bij tikai baložu olas un litodomas. Herberts bij atradis sāli klints iedobumā, kur jūras ūdens saulē izgarojis. Šī minerālviela viņiem labi noderēja.
Pēc brokastīm Penkrofs apvaicājās reportierim, vai tas nevēloties nākt līdzi uz mežu, kur viņš ar Herbertu nodomājuši iet medībās. Bet pārsprieduši viņi secināja, ka vienam jāpaliek mājās sargāt uguni un arī tam visai maz ticamam gadījumam, ja Nebam ievajadzētos palīga. Reportieris bij ar mieru palikt.
— Tātad — uz medībām! — jūrnieks uzsauca Herbertam. —: Munīciju dabūsim pa ceļam, šautenes sagādāsim turpat mežā.
Bet pirms iziešanas Herberts ieminējās, ka aizdedzināmā posa vietā varbūt varētu lietot kādu citu vielu.
— Kādu tad? — Penkrofs vaicāja.
— Sadedzinātu lupatu, — jauneklis atbildēja. — Tā mums noderētu tikpat labi kā poss.
Jūrnieks atzina šo priekšlikumu par visai saprātīgu. Tikai viņam nācās pašam ziedot gabalu no sava mutautiņa Tomēr tas bij tā vērts; Penkrofa rūtainajam mutautam tika noplēsta mala un pārvērsta pussadegušā lupatā. Šo viegli aizkvēlināmo vielu viņi noglabāja vidus istabā kādā mazā klints dobulī, kur tā bij droši pasargāta pret vēju ūn mik- lumu.t
Bij tā ap deviņiem no rīta. Laiks likās draudīgs, spēcīgs vējš cēlās no dienvidaustrumiem. Herberts ar Penkrofu apmeta līkumu ap «kamīna» stūri, nepiemirsuši atskatīties uz dūmu strūklu, kas pacēlās no klints plaisas. Tad viņi devās augšup pa upes kreiso krastu,
Mežmalā Penkrofs pirmajam kokam nolauža divus prāvus zarus un izgatavoja no tiem nūjas, bet Herberts savukārt ar kādu akmens šķautni noasināja tām galus. Ak, ko viņš tagad nedotu par vienkāršu nazi! Tad abi mednieki gāja tālāk pa garo zāli gar krastmalu. Aiz līkuma upe pavērsās pret dienvidaustrumiem un pamazām kļuva šaurāka, pāri stāvajiem krastiem divās rindās liecās koku zaļā velve. Lai nenomaldītos, Penkrofs bij noņēmies turēties upes virzienā, ja iespējams, līdz pat tās iztekai. Bet ceļā pa krastmalu gadījās dažādi kavēkļi — te lokani koku zari nokārušies līdz pat ūdens līmenim, te liānu vai ērkšķu biezoknim ar nūju piepalīdzību nācās lauzties cauri. Bieži vien Herberts ar jauna kaķa veiklumu izlīda pa izlauzto spraugu un pazuda biezoknī. Bet Penkrofs viņu tūliņ sauca atpakaļ un piekodināja neaizklīst nekur tālu.
Jūrnieks visu laiku uzmanīgi vēroja apvidu un tā dabu. Šajā kreisajā krastā zeme bij līdzena un gandrīz nemanāmi sliecās augšup pret zemes vidieņu. Vietām tā bij purvaina, dziļumā bij samanāms vesels tīkls pazemes strautiņu, kuri pa apakšzemes noteku plūda uz upi. Šur un tur biezoknī pagadījās arī kāda tērce, kurai viegli varēja tikt pāri. Otrais krasts rādījās viļņaināks, un ieleja, pa kuru plūda upe, bij skaidrāk saredzama. Piegāzē pakāpšļiem saauguši koki aizslēpa acīm apkārtni. Pa labo pusi arī iešana bij grūtāka, jo pauguri tur mainījās ar stāvām kraujām, bet pār ūdeni noliekušies koki ar stiprām saknēm turējās klintī.
Lieki būtu piebilst, ka šajā mežā, tāpat kā visā nostaigātajā krastmalā, nebij ne zīmes no cilvēka pēdām. Bet svaigi iemītas pēdas Penkrofs te saskatīja — četrkāju kustoņu sliedi, tikai suga nebij nosakāma. Arī Herberts bij tādā pārliecībā, ka še staigājuši lieli plēsīgi zvēri, ar kuriem varēja iznākt sastapšanās; bet itin nekur cirvis nebij skāris kāda koka stumbru, nekur neredzēja izdzisuša ugunskura plankumu, neviens cilvēks te nebij pāri gājis; varbūt tas arī bij vislabākais, jo šajās zemēs Klusā okeāna vidū drīzāk jābaidās nekā jāvēlas sastapt cilvēkus.
Herberts ar Penkrofu šad un tad pārmainīja tikai pa vārdam, jo iešana bij ārkārtīgi grūta; viņi ļoti lēnām virzījās uz priekšu un stundas laikā tikko bij paguvuši noiet jūdzi. Nekāds medījums vēl nebij pagadījies. Tikai daži putni dziedādami laidelējās pa zariem un rādījās stipri uztraukti, itin kā kad, cilvēkus ieraugot, viņus būtu pārņēmušas instinktīvas bailes. Kādā purvainā meža vietā Herberts starp citiem spārnaiņiem sazīmēja putnu ar garu, asu knābi; šis putns anatomiski atgādināja upju dzeni. Tomēr no tā šis te atšķīrās ar savām diezgan cietajām, metāliski spīdīgajām spalvām.
— Tas laikam ir jakamars, — Herberts teica, mēģinādams piekļūt putnam tuvāk.
— Būtu tiešām vērts nogaršot šo jakamaru, — jūrnieks atbildēja, — ja putnam nekas nav pretī, ka viņu uzcep.
Tajā acumirklī jaunekļa veikli sviestais akmens trāpīja putnam pa spārnu; bet sviediens tomēr nebij pietiekoši stiprs, jo jakamars ar savām garajām kājām ātri aizmuka un acumirklī pazuda biezoknī.
— Ak, es neveiklis! — Herberts iesaucās.
— Nē, mīļo zēn! — jūrnieks teica. — Tas bij labi trāpīts, dažs labs aizsviestu putnam garām. Nebēdājies, iesim tikai tālāk! Gan mēs viņu sastapsim citā reizē.
Pētīšana turpinājās. Jo tālāk, jo mežs kļuva retāks un koki krāšņāki, bet nekur neredzēja ēšanai noderīgu augļu. Penkrofs velti meklēja kādu no tām vērtīgajām palmām, kuras sniedz tik dažādas mājturībā lietojamas vielas un sastopamas līdz pat četrdesmitajai ziemeļu paralēlei, bet dienvidos tikai līdz trīsdesmit piektajai. Še bij vienīgi skuju koku mežs, kurā Herberts uzzīmēja deodarus un duglasus, līdzīgus tiem, kas aug arī Amerikas ziemeļaustrumu novados, bez tam brīnišķīgas simt piecdesmit pēdu augstas egles.
Pēkšņi vesels bars sīku, skaistu putnu ar garām, plaik- snainām astēm uzspurdza koku lapotnē, kaisīdami vieglas spalvas, kas pārklāja zemi gluži kā dūnu sega. Herberts salasīja dažas spalvas un, tās aplūkojis, teica:
— Tie ir kuruku.
— Pērļvistai vai rubenim es dodu priekšroku, — Penkrofs sacīja. — Vai šitie ir arī ēdami?
— Ēdami, un turklāt viņu gaļa ir visai garšīga, — Herberts atbildēja. — Ja nemaldos, viņiem viegli tikt gluži tuvu un vienkārši ar nūju nosist.
Zālē slēpdamies, jūrnieks un jauneklis aizlīda līdz kādam kokam, kura zemie zari bij mazo putnu pilni. Kuruku te uzglūnēja lidojošiem kukaiņiem, kurus gūstīja barībai. Viņu spalvainās kājas bij cieši aptvērušas sīkos zarus, kas viņiem noderēja par atbalstu.
Mednieki ātri izslējās stāvus, ar savām nūjām kā izkaptīm appļaustīdami veselas virknes šo kuruku, kuri nemaz nedomāja bēgt, bet gluži pārsteigti ļāvās nogalināties. Kāds simts jau gulēja zemē, kad pārējie iedomāja laisties projām.
— Jauki! — Penkrofs iesaucās. — Lūk, kur medījums, taisni pa zobam tādiem medniekiem kā mēs! Tos jau ar pliku roku var paņemt!
Jūrnieks samauca kuruku kā cīruļus uz gara, lokana iesma, un izlūku gājiens turpinājās. Bij nomanāms, ka upe izliecas vēl vairāk pret dienvidiem, taču acīm redzami šis izliekums nevarēja būt garš, jo upe tecēja no kalna, iegū- dama savus ūdeņus centrālās virsotnes sniega klātajās nogāzēs.
Mēs zinām, ka šī gājiena galvenais nolūks bij piegādāt pēc iespējas vairāk medījuma «kamīna» pārtikas krājumiem. Nevar apgalvot, ka līdz šim šajā ziņā būtu sevišķi laimējies. Tāpēc Penkrofs joprojām turpināja savus meklējumus un rūca pikti, kad kāds kustonis, ko. pat nepaguva lāgā saskatīt, aizmuka pa garo zāli. Ja vēl te bijis suns Tops! Bet Tops bij pazudis līdz ar savu kungu un laikam gan kopā ar viņu dabūjis galu.
Ap trijiem pēcpusdienā viņi uzgāja jaunus putnu barus, kuri tur lēkāja pa kokiem, knābādami paegļu un citas smaržīgas ogas. Piepeši mežā atskanēja itin kā trompetes pūtiens. Brēcējs bij kāda sevišķa putnu pasuga, ko Savienotajās Valstīs sauc par teteriem; tie bij redzami vairākiem pāriem, ar brūnām astēm un dažādu nokrāsu spalvām — no tumšdzeltenas līdz sarkanbrūnai. Penkrofs bij cieši noņēmies sagūstīt kādu no šiem teteriem labas vistas lielumā; to gaļa pēc garšas līdzīga irbju gaļai. Tas tomēr bij grūti iespējams, jo putni nelaidās tuvumā. Pēc vairākiem veltīgiem mēģinājumiem, ar kuriem putnus tikai vēl vairāk iebiedēja, jūrnieks teica Herbertam:
— Ja nevaram nosist viņus skrejā, palūkosim notvert ar makšķeri.
— Gluži kā karpas? — atsaucās Herberts, no tāda priekšlikuma stipri pārsteigts.
— Gluži kā karpas, — jūrnieks nopietni atbildēja.
Zālē Penkrofs bij uzgājis kādu pusduci teteru ligzdu, katru ar divām vai trim olām. Viņš uzmanīgi sargājās pieskarties ligzdām, uz kurām viņu īpašnieki katrā ziņā griezīsies atpakaļ. Ap tām viņš bij nodomājis izlikt savas makšķeres — nevis cilpas, bet īstas makšķeres. Abi ar Herbertu viņi aizgāja nostāk, un Penkrofs sāka sagatavot savus zvejas rīkus, rūpīgi kā makšķernieku skolotāja Izaka Valtona[2] cienīgs audzēknis. Herberts ar viegli saprotamu interesi vēroja šo darbu, šaubīdamies tomēr par jebkādiem panākumiem. Makšķeru auklas tika pagatavotas no ļoti ^smalkām liānām, kuras bij piesietas cita citai galā piecpadsmit vai divdesmit pēdu garumā. Aķu vietā Penkrofs auklu galos piesēja lielus pundurakāciju krūma dzelkšņus ar līkiem galiem. Par ēsmu dzelkšņos uzmauca prāvus sarkanus tārpus, kuri te ložņāja pa zemi.
To pabeidzis, Penkrofs, zāli pašķirdams un veikli rīkodamies, apstaigāja teteru ligzdas, auklu galus ar makšķerēm novietodams to tuvumā; otrus galus viņš paturēja rokā un līdz ar Herbertu paslēpās aiz kāda resna koka stumbra. Tur abi pacietīgi nogaidīja. Jāsaka tomēr, ka Herberts neko lielu vis necerēja no šā Penkrofa izgudrojuma.
Pagāja laba pusstunda; kā jūrnieks bij paredzējis, vairāki teteru pāri jau atgriezās pie savām ligzdām. Lēkāja ap tām, knābāja zemi un laikam nepavisam nenojauda, ka tepat tuvumā ir mednieki, kuri tomēr ar aprēķinu bij paslēpušies aizvēja pusē no ligzdām.
Skaidrs, ka Herberts ar lielu ziņkāri gaidīja, kas te iznāks. Viņš pat elpu aizturēja, kamēr Penkrofs ar izvalbītām acīm, vaļēju muti un izstieptām lūpām arī lūkoja dvašot pēc iespējas klusāk un šķita jau iedomā baudām gabalu tetera cepeša.
Pa to laiku teteri mierīgi pastaigājās starp viņa makšķerēm, bet nepiegrieza tām nekādu vērību. Tad Penkrofs mazlietiņ paraustīja auklas, lai tārpi sakustētos.
Tajā acumirklī viņš droši bij vairāk uztraukts neka īsts zivju makšķernieks, kurš pats neredz savu medījumu ūdenī peldam.
Pakustējušies tārpi tūliņ pievērsa teteru uzmanību, dzelkšņi pazuda knābjos. Laikam tie badīgākie trīs teteri bij norijuši ir ēsmu, ir āķi. Tad Penkrofs ar spēju rāvienu savilka auklas, no spārnu vēdām bij dzirdams, ka putni uzķērušies.
— Urā! — viņš iekliedzās un metās pie medījuma; pēc acumirkļa tas viņam bij jau rokā.
Herberts sasita plaukstas. Tā bij pirmā reize, kad viņš redzēja, ka putnus ķer ar makšķeri, bet jūrnieks vientiesīgi apgalvoja: tas nebūt neesot viņa pirmais mēģinājums un viņš nevarot lepoties, ka pats būtu izgudrojis šo medību veidu.
'—Bet tagadējos apstākļos, — viņš vēl piebilda, — mums nāksies izdomāt vēl daudz ko citu.
Teterus sasēja aiz kājām, un Penkrofs bij ļoti priecīgs, ka neatgriezīsies ar tukšām rokām. Tā kā saule vairs nebij augstu, viņš nosprieda, ka laiks doties atpakaļ uz mājām.
Ceļa virzienu rādīja upe, atlika tikai sekot tai pa straumi, un ap sešiem, no grūtā gājiena noguruši, Herberts ar Pen- krofu ieradās atpakaļ «kamīnā».