^
Nekustēdamies, rokas uz krūtīm sakrustojis, Ģedeons Spilets stāvēja krastā un skatījās uz jūru, kur apvārsnis austrumos bij saplūdis kopā ar melnu mākoni, kas ātri kāpa augšup. Vējš jau bij īsti stiprs, ap saules rietu tas vēl pieņēmās. Debess bij draudoša, varēja samanīt pirmos vētras auļus.
Herberts iegāja «kamīnā», bet Penkrofs devās pie reportiera. Vērojumā nogrimis, tas viņu nemaz nepamanīja.
— Būs nejauka nakts, Spileta kungs, — jūrnieks viņu uzrunāja. — Vētrasputni jau līgsmo uz lietu un vēju.
Reportieris pagriezās, ieraudzīja Penkrofu un teica:
— Kā jūs domājat, kādā attālumā no krasta balona laiviņa dabūja to triecienu, kurš aizrāva mūsu biedru?
Tādu jautājumu jūrnieks nebij. gaidījis. Mirkli pārdomājis, viņš teica:
— Ne vairāk kā divu kabeļtauvu attālumā.
— Un cik gara ir kabeļtauva?
— Simt divdesmit asu vai seši simti pēdu.
— Tātad, — reportieris noteica, — Sairess Smits pazuda ne vairāk kā tūkstoš divi simti pēdu attālu no krasta?
— Apmēram, — Penkrofs atbildēja.
— Tāpat arī viņa suns?
— Tāpat arī suns.
— Man tikai brīnums, — reportieris teica, — ka, mūsu biedram aizejot bojā, arī Tops noslīcis un ka ne suns, ne viņa kungs nav izskaloti krastā.
— Tas nav nekāds brīnums tik lielos viļņos, — jūrnieks atbildēja. — Varēja gadīties, ka straume viņus aiznes projām no krasta.
— Tātad jūs esat pārliecināts, ka mūsu biedrs viļņos dabūjis galu? — reportieris vaicāja vēlreiz.
— Jā, esmu pārliecināts.
— Es ļoti cienu jūsu pieredzi, Penkrof, — Ģedeons Spilets teica, — tomēr mans ieskats ir tāds, ka Sairesa un Topa — dzīvu vai mirušu — kopīgā pazušana tomēr ir neizskaidrojama un neticama.
— Es labprāt gribētu domāt,tāpat kā jūs, — Penkrofs atteica. — Diemžēl mana pārliecība ir negrozāma.
To teicis, jūrnieks atgriezās «kamīnā». Pavardā kurējās uguns. Herberts patlaban uzmeta vēl klēpi sausas malkas, spoža liesma apgaismoja vistumšākos alas stūrus.
Penkrofs tūliņ ķērās pie vakariņu gatavošanas. Viņam šķita nepieciešams pagādāt arī kaut ko īsti spēcīgu, jo visiem viņiem tagad vajadzēja stiprināties. Kuruku virtene tika atstāta rītdienai, toties divi noplucināti un iesmā uzsprausti teteri drīz vien cepās ugunskurā.
Ap septiņiem Nebs vēl nebij pārnācis mājā. Penkrofs uztraucās par tik ilgu nēģera prombūtni. Viņš baidījās, ka tam šajā svešajā zemē būs notikusi kāda nelaime vai ari tas izmisumā būs pats sev padarījis ko ļaunu. Turpretim Herberts šo nokavēšanos izskaidroja pavisam citādi. Pēc viņa domām, Nebs tik ilgi nepārnāca tāpēc, ka atradis kaut ko jaunu, kas viņu pavedinājis uz tālākiem meklējumiem. Bet viss jaunais, kas te varēja atgadīties, bij tikai Sairesa Smita labā. Kāpēc Nebs nenāktu mājās, ja kaut kāda cerība viņu vēl neatturējusi? Varbūt viņš uzgājis kādu zīmi, kādu pēdas iespiedumu, kādu balona palieku, kas norāda īsto ceļu. Varbūt viņš jau patlaban uz pareizām pēdām! Varbūt pat jau atradis savu kungu!
Tā prātoja jauneklis, tā viņš runāja. Biedri ļāva viņam izrunāties. Reportieris pamāja piekrizdams. Bet Penkrofs bij pārliecināts, ka Nebs tikai aizgājis tālāk nekā līdz šim un tāpēc tik drīz nepaspēja nokļūt atpakaļ.
Neskaidras nojausmas uztraukts, Herberts vairakas reizes grasījās doties laukā un steigties Nebam pretī. Bet
Penkrofs pārliecināja, ka tas ir velti, ka šādā tumsā un tik nejaukā laikā viņš nesaskatīs Neba pēdas un tāpēc labāk nogaidīt. Ja Nebs līdz rītam vēl nebūs pārnācis, tad arī viņš pats nevilcināsies pievienoties Herbertam un abi dosies uzmeklēt Nebu.
Ģedeons Spilets piekrita jūrniekam tajā ziņā, ka nebūtu labi iet kādam atsevišķi, un Herbertam bij jāatsakās ņo sava nodoma. Taču divas lielas asaras noritēja viņam pār vaigiem.
Reportieris nevarēja atturēties, neapkampis augstsirdīgo jaunekli.
Negaiss pa to laiku jau bij sācies. Nepiedzīvoti spēcīgs dienvidaustrumu vējš brāzās pār jūras krastu. Bij dzirdams, ka viļņi, par spīti bēgumam, šļāca pret apmalas klinšu kraujām. Vētras sakultais lietus kā migla kūsāja ar sīku lāšu mutuļiem. Šķita, ka saraustītas mākoņu skaras veļas pār krasta nogāzi, sīkie oļi valstījās sprakšēdami, it kā akmeņiem piekrautus ratus gāztu apkārt. Vētras sacelti smilkšu mākoņi ar lietus vērpatām jaucās neizturamā jūklī. Smilkšu putekļu gaisā bij tikpat daudz kā ūdens. Upes ietekā līdz pat stāvajai klints sienai vērpās milzīgs ūdens atvars; tā saceltajam vēja viesulim nebij citas izejas kā augšup pa straumes gultnes šauro spraugu, kurp tas arī traucās, ar varenu spēku dzīdams ūdeni atpakaļ. Vēja trenkti dūmi alā piepildīja visas šaurās spraugas, tā ka tajās uzturēties vairs nebij iespējams. Tāpēc arī Penkrofs, teterus izcepis, ļāva izdzist ugunij un tikai kvēlošas ogles paglabāja zem pelniem.
Ap pulksten astoņiem Nebs nebij pārnācis, bet nu varēja domāt, ka briesmīgais negaiss to aizkavējis, ka viņš pa- tvēries kādā klinšu iedobumā nogaidīt, kamēr vētra pāriet vai arī kamēr atausīs rīts. Pretim iet un lūkot sastapt to šādā laikā nebij ko domāt.
Putnu cepetis bij vienīgais ēdiens šajās vakariņās. Ar lielu baudu viņi ēda garšīgo gaļu. It sevišķi kāri ēda Penkrofs un Herberts, garajā gājienā stipri nogurdināti.
Pēc tam katrs novietojās savā kaktā, kur jau viņunakt bij pārgulējuši. Herberts tūliņ cieši aizmiga tuvu Penkrofam, kurš bij izstiepies gar ugunskuru.
Jo vēlāk naktī, jo vētra kļuva drausmīgāka. Viesulis bij līdžīgs'tam, kas Ričmondas gūstekņus atnesa šurp uz šo zemi Klusā okeāna vidū. Dienas un nakts viengaruma laikā šādas vētras te gadās bieži, un visā plašajā jūras klajā it nekas nekavē viņu drausmīgo spēku; bieži vien notiek katastrofas. Viegli saprotams, ka neaizsargātajā austrumu krastā viesulis plosījās tik briesmīgi, ka to nemaz nav iespējams aprakstīt.
Par laimi, klinšu bluķi, kas izveidoja «kamīnu», izrādījās pietiekoši stipri. Tomēr daži milzīgie, šķautnainie granīta bluķi, kam trūka stingrāka balsta, drebēja savos pamatos. Penkrofs par to pārliecinājās, piespiezdams roku pie klints sienas un manīdams, ka arī tā trīsēja. Tomēr viņš nāca pie pareiza secinājuma, ka nekādas briesmas nedraud un ka viņa ierīkotais mājoklis nesabruks. Taču viņš dzirdēja, ka viesuļa atplēstās akmens šķautnes no klinšu virsotnēm dārdēdamas drāzās lejup uz jūrmalu. Dažas no tām novēlās pat līdz «kamīna» virsējai daļai vai, taisni lejup mestas, aizripoja blākšēdamas. Divas reizes jūrnieks piecēlās un salīcis aizlīda līdz alas izejai palūkoties laukā. Bet, pārliecinājies, ka šie samērā nelielie nobrukumi nav bīstami, viņš atkal atlaidās savā vietā pie ugunskura, kur ogles klusu sprēgāja zem pelniem.
Par spīti vētras trakošanai, auriem un klinšu dārdoņai, Herberts gulēja cietā miegā. Arī visādus negaisus pārdzīvojušo Penkrofu miegs beigu beigās pievārēja. Tikai Spilets savā nemierā nevarēja aizmigt. Viņš pārmeta sev, ka nebij piebiedrojies Nebam. Mēs jau zinām, ka tas vēl nebij atmetis visas cerības. Arī viņam pašam bij tāda pati nojausma kā Herbertam. Visas viņa domas kavējās pie Neba. Kāpēc tas vēl negriezās atpakaļ? Nemierīgi viņš grozījās uz sava smilkšu paklāja, nepiegriezdams gandrīz nekādu vērību dabas elementu trakošanai ārā. Lāgiem viņa acis aiz noguruma aizvērās, bet no kādas spējas iedomas gandrīz tūliņ atkal vērās vaļā.
Laiks ritēja joprojām. Varēja būt ap diviem pēc pusnakts, kad Penkrofs, spēcīgi purināts, pamodās no dziļā miega.
— Kas ir? — viņš iesaucās atmozdamies, pēc jūrnieku paraduma tūliņ visu skaidri-apjauzdams.
Reportieris noliecās pār viņu un teica: ' — Paklausieties, Penkrof, paklausieties!
Jūrnieks vērīgi klausījās, bet nesadzirdēja nekādu svešādu troksni vētras auros.
— Tas ir tikai vējš, — viņš teica.
— Nē, — Spilets atbildēja, atkal uzmanīgi klausīdamies. — Man šķiet, ka es dzirdu…
— Ko?
— Suņa riešanu!
— Suņa! — Penkrofs iekliedzās un uzlēca kājās.
— Jā … riešanu …
— Nevar būt! — jūrnieks atsaucās. — Kā vispār tādā vējā varētu …
— Pagaidiet! … Klausieties!… — reportieris viņu pārtrauca. •
Penkrofs klausījās uzmanīgāk. Un patiešām — kādā pierimas acumirklī arī viņš domājās sadzirdis tālumā suņa rejas.
— Nu, — reportieris vaicāja, spiezdams jūrnieka roku.
— Jā … jā! … — Penkrofs atsaucās.
— Tas ir Tops! Tas ir Tops! … — tikko pamodies, iekliedzās Herberts. Visi trīs viņi metās uz «kamīna» izeju.
Viņiem bij jāsaņem visi spēki, lai izkļūtu laukā. Vējš dzina viņus atpakaļ. Beidzot viņiem izdevās, bet tad bij jāatbalstās pret klinti, lai noturētos kājās. Ne vārda nespēdami izrunāt, viņi skatījās tumsā.
Visapkārt bij melna nakts. Jūra, debess un zeme bij saplūdusi vienā biezā tumsas blīvā. Likās, ka vissīkākais gaismas stariņš nav manāms gaisā.
Labu brīdi reportieris ar saviem biedriem palika tur kā vētras satriekti, lietus mērcēti un smilkšu viesuļa aklināti. Bet tad atkal kādā klusākā aprimas acumirklī viņi vēlreiz izdzirda suni kaut kur tālumā rejam.
Tikai Tops te varēja riet! Bet vai viņš bij viens pats jeb vai kāds nāca viņam līdzi? Drīzāk domājams, ka viens pats, jo, ja tur būtu Nebs, tas nāktu tieši šurp uz «kamīnu».
Cilvēka balss te nebij sadzirdama, tāpēc jūrnieks paspieda reportiera roku par zīmi uzgaidīt un ātri iesteidzās alā.
Pēc acumirkļa viņš atkal iznāca laukā ar aizdedzinātu žagaru sauju rokā; skaļi svilpdams, viņš vēcināja to gaisā.
Šai, domājams, sengaidītai zīmei riešana atsaucās tuvāk, un pēc acumirkļa kāds suns metās pa ieeju «kamīnā». Penkrofs, Herberts un Ģedeons Spilets traucās tam pakaļ.
Oglēm uzmeta klēpi malkas. Spoža liesma tūliņ apgaismoja alu.
— Tas ir Tops! — Herberts iekliedzās.
Patiešām tas bij Tops, lielisks anglo-normandiešu sugas krustojums; no saviem senčiem tas bij guvis žiglas kājas
un smalku ožas spēju — divas labākās medību suņa īpašības.
Tas bij inženiera Sairesa Smita suns.
Viņš bij viens pats! Ne viņa kungs, ne Nebs nenāca viņam līdzi!
Bet kā gan instinkts viņu bij atvadījis še uz «kamīnu», kuru suns nemaz nezināja? Tas nekādi nebij izprotams, sevišķi šajā melnajā naktī un briesmīgajā vētrā. Vēl neizprotamāk, ka viņš nebij ne nomocījies, ne ar dubļiem vai smilkti notraipīts! …
Herberts bij nometies zemē un spieda viņa galvu pie savām krūtīm. Suns ļāvās un glauda kaklu pie jaunekļa rokām.
—: Ja atradies suns, — reportieris sprieda, — tad atradīsim arī viņa kungu.
— Lai dievs dod — Herberts atsaucās. — Iesim! Tops mūs vedīs!
Penkrofs uz to neteica ne vārda. Topa ierašanās vien jau it kā apgāza viņa apgalvojumus.
— Uz priekšu! — jūrnieks iesaucās.
Rūpīgi viņš aprausa ogles ugunskurā. Arī pāra pagaļu malkas viņš pielika klāt zem pelniem, lai uguns neizdzistu, kamēr viņi nāks atpakaļ. Tad viņš paķēra līdzi vakariņu paliekas un kopā ar reportieri un zēnu sekoja sunim, kurš, it kā ceļu rādīdams, paklusu riedams, skrēja pa priekšu.
Vētra likās sasniegusi visaugstāko pakāpi. Augošais mēness, kas šajā laikā atradās vienā meridiānā ar sauli, ne uz acumirkli neparādījās mākoņu "spraugā. Taisnu ceļu iet bij visai grūti. Prātīgākais — paļauties Topa instinktam. Tā viņi arī darīja. Reportieris un jauneklis uz pēdām sekoja sunim, jūrnieks noslēdza gājienu. Ne vārda viņi te nevarēja pārmainīt savā starpā. Lietus gāze nebij pārāk stipra, jo vējš sakūla to putekļos, turpretim vētra bij šausmīga.
Tomēr kāds apstāklis bij jūrnieka un viņa biedru laba. Vējš pūta no dienvidaustrumiem, tātad tieši viņiem no mugurpuses. Smilkšu virpuļi nevērpās viņiem sejā, tāpēc viņi nebij spiesti novērsties un puslīdz netraucēti varēja turpināt savu ceļu. Viņiem vajadzēja iet pat ātrāk, nekā paši to vēlējās, lai vējš viņus nenotriektu zemē; pie tam vēl augoša cerība pavairoja viņu spēkus, jo šoreiz"viņi negāja pa krastmalu neziņā un uz labu laimi. Viņi nešaubījās, ka Nebs atradis savu kungu un sūtījis pēc viņiem uzticamo suni. Bet jautājums — vai inženieris vēl dzīvs, vai Nebs neaicināja savus biedrus tikai tādēļ, lai apglabātu nelaimīgā Sairesa Smita līķi?
Tikuši apkarl stāvajam augstumam, Herberts, reportieris un Penkrofs apstājās atvilkt elpu. Klints nokare viņus aizsargāja prel vēju, viņi tur atpūtās labu brīdi pēc vairāk nekā ceturtdaļstundas gājiena, kas drīzāk bij līdzīgs skrējienam.
Te* viņi jau varēja dzirdēt cits citu un sarunāties. Kad Herberts minēja Sairesa Smita vārdu, Tops sāka saraustīti riet, itin kā gribēdams pateikt, ka viņa kungs vēl dzīvs.
— Viņš ir izglābies? — Herberts vaicāja. — Izglābies — vai nav taisnība, Top?
Un suns par atbildi ierējās atkal.
Tad viņi gāja tālāk. Bij apmēram pustrīs no rīta. Atkal sākās paisums, vētras trenktie līču loču viļņi grasījās visai augstu traukties krastā. Milzīgi vāli šļāca pret klinšu kraujām un droši vien jau vēlās pāri tumsā neredzamajai saliņai. Augstais valnis vairs neaizsargāja krastmalu, kas bij padota viļņu bangām.
Bet, kad meklētāji bij izgājuši no klints sienas aizsarga klajumā, vētra viņiem uzbruka ar jaunu negantu sparu. Salīkuši, griezdami muguras pret vēju, viņi ātri sekoja Topam, kurš traucās uz priekšu stingri noteiktā virzienā. Viņi gāja pret ziemeļiem; labajā pusē, dobji šļakstīdamies, slaistījās robainie viļņu vāli, bet kreisajā pletās tumsā tīts nepārredzams sauszemes apvidus. Tomēr bij manāms, ka apvidus samēra līdzens, jo vējš, kas traucās pāri galvām, negriezās virpuļos kā iepriekš, kad bij atdūries granīta sienā.
Ap četriem rītā viņi bij jau nogājuši kādas piecas jūdzes. Migla pacēlās mazliet augstāk un neslīga vairs tik cieši pār zemi Gaisa miklums vairs nebij tik skaidri manāms, pūta spēcīgs, sausāks un aukstāks vējš. Plānā apģērbā Penkrofs, Herberts un Ģedeons Spilets stipri sala, bet neviens žēlabu vārds nenāca viņiem pār lūpām. Viņi bij noņēmušies sekol Topam tik tālu, cik tālu saprātīgais kustonis viņu:; vedis.
Ap pieciem saka ausi gaisma. Vispirms zenītā, kur bij mazāk samācies, mākoņu spraugās atsvīda pelēksnējas strēlas, bet drīz per tam starp jūras līmeni un debess melno joslu atspīda apvārām spilgta svītra. Viļņu krēpjainās galotnes sāka laistīties sārtēnas, putu grīstes no jauna bal- snīja. Kreisajā pusē nespodriem apveidiem pamazām iznira krasta kraujas pelēksnējā masa pret melno fonu.
Sešos no rīta bij pilnīgi gaišs. Mākoņi ātrā skrejā vēlās ļoti augstu gaisā. Jūrnieks ar saviem biedriem atradās aptuveni sešas jūdzes tālu no «kamīna». Viņi gāja pa lēzenu krastu, kura apmalas klintis tikai vietumis vēl slējās laukā no paisumā uzplūdušās jūras. Kreisajā pusē pletās vietvietām sīkiem krūmājiem apaudzis smilkšains kāpu klajums. Diezgan vienmuļo krastmalu pret okeāna vējiem aizsargāja robainu pazemu pauguru grēda. Šur un tur augšup slējās līki koki, zarus uz dienvidrietumu pusi izstiepuši. Vēl tālāk pret dienvidrietumiem pamalē zilgoja meža loks.
Šajā acumirklī Tops sāka izrādīt lielu satraukumu. Paskrēja uz priekšu, metās atkal atpakaļ pie jūrnieka un itin kā aicināja viņu steigties ātrāk. No krasta novērsies, brīnišķa instinkta vadīts, suns traucās augšup kāpās.
Gājēji viņam sekoja. Apvidus likās pilnīgi tuksnesīgs. Neviena dzīva radība nekur nebij manāma.
Platā kāpu josla bij pauguriem un pat paaugstiem uzkalniem dīvaini izrobota, itin kā līdzīga kādai miniatūrai smilkšainai Šveicei, kurā tikai sevišķi attīstīts instinkts varēja sazīmēt īsto virzienu.
No krasta nogriezies, reportieris ar saviem biedriem pēc piecām minūtēm atradās pie alas veida iedobuma augstā kāpā. Tad Tops apstājās un skaļi ierējās. Spilets, Herberts un Penkrofs devās alā iekšā.
Tur viņi ieraudzīja Nebu ceļos nometušos pie zāļu paklāja, uz kura bij izstiepies kāda cilvēka augums…
Tas bij inženieris Sairess Smits.