Ko-o? Kas viņam prātā?
— Kā vēlaties, — vēsi atbildu es. — Teiksim, mani sauc par Oskaru.
Tas ir joks. Viņš tūlīt atbildēs: „Ļoti
patīkami.“,
— Ļoti patīkami.
— Jūs esat inženieris?
— Jā. Kā jūs uzminējāt?
— Es esmu psihologs.
— A-ā. kādā nozīmē?
— Vistiešākajā. Tā ir mana profesija. Mācu studentus universitātes psiholo¬ģijas katedrā.
Inženieris priecīgi iesmejas. Viņš sme¬jas no prieka un, šķiet, arī no atvieglo¬juma. Paldies dievam, ka viņa nejaušais ceļabiedrs ir inteliģents cilvēks, nevis kāds zaglis vai laupītājs!
Mēs apnicīgi spriedelējam par dažādu profesiju īpatnībām, par darbu un algu. Tas ir garlaicīgi. Tad inženieris sēžas sa¬vā zirdziņā un sāk iztirzāt dienesta in¬strukcijas, ko ievēro viņa darba vietā, katra kolēģa pienākumus un tiesības, to, kas ticis priekšniekos, kas palicis pa¬dotajos, kādas ir viņu savstarpējās at¬tiecības.
Drīz vien viņš izstāstījis visu, sākam runāt par interesantākiem tematiem.
— Vai esat precējies? — jautā inženieris.
— Biju. Vēl pirms trīs dienām biju. Bet tu? — savukārt jautāju es, ar šo viet¬niekvārdu beidzot nojaukdams barjeru, kas mūs šķir.
,— Paldies dievam, pagaidām man viss kārtibā, — atbild inženieris nopūzdamies.
— Viss kārtībā? — es iesaucos pār¬steigumā. — Droši vien savstarpēja har¬monija? Radniecīgas dvēseles?
— Ko jūs! — nedaudz tā kā aizvainotā balsi viņš noraida šos pieņēmumus.
— Toties mums viss kā cilvēkiem. Māja, sieva, bērns. Kā cilvēkiem.
— Pat mīlestības vēstules viens otram rakstāt?
Mana līdzbraucēja seja pēkšņi kļūst drūma, noslēgta un veca. Nezin kāpēc viņš paskatās uz durvīm un tad atkal nopēta mani. Viņa skatiens it kā saka: „Jūs nemaz neesat tas, par ko uzdoda¬ties.“
— Bet tu, Oskar, vai tu viņai raksti? — viņš norūc caur zcbiem.
— Ak vai! — es iesmējos atbildēdams.
— Ak vai! Nav bijis iemesla. Neesmu rakstlj is.
— Pasaulē notiek dīvainas lietas, — galvu šūpodams, saka inženieris.
— Zinātne neatzist brīnumus.
— Nesaki vis. Iedomājies, pavi¬sam nesen es braucu ar šo pašu vil¬cienu, tādā pašā kupejā un tāpat divatā.
— Protams, kopā ar psihologu, — es pajokoju.
— Nē, Oskar. Ar necilvēku.
— Ar ko? Ar ko?
— Ar necilvēku. Es par to pārlieci¬nājos pēc kādas detaļas.
— Nevar būt! — es steigšus atbildu, nevilšus paslēpdams roku aiz muguras.
— Var gan! — pārliecināti iebilst Ro¬berts. — Tiesa, ja es kādam to pastās¬tītu, neviens neticētu, uzskatītu mani par jukušu. Un ari — toreiz mēs runājām par mīlestības vēstulēm.
— Cik daudz sagadīšanos!
— Tik tiešām! — Roberts apklust, it kā pārdomādams, vai ir vērts turpināt. Liekas, viņš apsver, kāds ļaunums vi¬ņam — vai mums abiem — var rasties no runāšanas.
— Nu, nu, — es nosaku, berzēdams rokas aiz muguras. — Tas ir interesanti. 2ēl, ka mums vairs nav nektāra. Bet ir dezoksiribonukleīnskābes ekstrakts. Lūk! To sauc par konjaku.
— Es nedzeru! — iesaucas inženieris, ieraudzīdams plakano blašķi.
— Es arī.
— Bet mums taču nav glāžu! — ie¬bilst inženieris, ķerdamies pie salmiņa.
— Man ir olu biķerītis. Dodamies ceļā, es vienmēr to ņemu lidzi, tāpat kā kā¬das piecas vārītas olas. Tās ir mans mī¬ļākais ēdiens. Tās rekomendē pat speci¬ālisti. Turklāt ari visi cilvēki ēd olas, vai ne, Robert?
Mani atkal pārņem sava pārākuma iz¬raisītā labsajūta.
Dzeram pēc kārtas. Tukšodams savu biķerīti, Roberts viebjas. Domāju, ka viņš to dara tāpēc, lai izrādītu nicinā¬jumu.
— Nekad jau nevar zināt, ar ko būsi ceļabiedros, — viņš piebilst.
Noprotu, ka viņš runā par to vilcienu un par to ceļabiedru.
— Bija nakts no svētdienas uz pirm¬dienu.
— Neatbilstība! Tagad ir nakts no sest¬dienas uz svētdienu.
— Nepārtrauc! Man vajadzēja uz¬rakstīt vēstuli Irēnai. Man tas ir grūts uzdevums. Taču tieši vilcienā, ieklauso¬ties riteņu klaudzienos, vislabāk raisās domas. Turklāt vilcienā nav tādu pār¬slodžu kā kosmoplānā.
Es pārbaudīju dzirdi: riteņi klaudzēja, inženieris runāja, no gaiteņa atskanēja vīriešu balsis.
— Irēnai? Robert, draudziņ, kas ir Irēna?