' — Cik skaisti!
— Nepārtrauc … Un mīlējām viens. otru. Bērnu mums nebija — Irēna to vien¬mēr atlika, bet viņas vecāki uzskatīja, ka ar kāzām var nesteigties. Tad mēs ar māti pārcēlāmies uz citu dzīvokli.
— Tālāk, tālāk!
— Pēc tam es iepazinos ar Silviju.
— Pēc Irēnas?
— Pēc Irēnas. Mēs apprecējāmies. Dzī¬vojām nomalē, nezin kāpēc, ja vien ne¬bija īpašas vajadzības, es izvairījos ap¬meklēt tos pilsētas rajonus, kur nejauši varēju satikties ar Irēnu. Reiz. Visu šo laiku man neizzuda vainas apziņa.
— Nekonsekvents biheiviorisms.
— Jā, — piekrita Roberts.
— Formāla adaptācija faktiskā dezin-tegrācijā.
— Jā, jā, — Roberts turpināja. — Tad, kad. tajā kupejā. mēs ar dēlu bi¬jām palikuši divatā.
— Vai izšķīrāties?
— Silvija nomira.
— Lūk, kā!. Atvaino, man tas nāca negaidīti.
— Vēzis. Dēls man ir no viņas.
— Parasti gan saka — dēls no viņa.
— Hm. Vai tev vēl ir palikusi kāda lāsīte?
— Atvaino, man ta'š pavisam bija iz¬gājis no prāta. Dzer!
Vairs nevaibstldamies, viņš iedzēra kār¬tīgu malku. Situācija kļuva arvien drama¬tiskāka. Es sapratu, ka mēs tuvojamies kulminācijai.
— Robert, tev grūti runāt. Es turpināšu tavā vietā. Klausies: Irēnai nodarītās pā¬restības apziņa jo sevišķi saasinājās pēc Silvijas nāves. Zemapziņā bija dzīva doma, ka tā ir atmaksa par mānīšanos. Sī psi¬holoģiskā nasta dienu no dienas kļuva jo smagāka.
— Man vajadzēja izskaidroties ar Irēnu. Bet kā?
— Izskaidroties. Vajadzēja izskaidro¬ties … Kā jūs tb darāt? — es jautāju no¬pūzdamies.
— Es, Oskar, nācu pie slēdziena, ka jāuzraksta vēstule.
— Vēstule … — es domīgi noteicu.
— Sieviešu psiholoģijas noslēpumi.
— Kāds tam sakars ar psiholoģiju? Gluži parasta vēstule. „Labdien, Irēn!“ es uzrakstīju un saraucu pieri. Tad pārsvīt¬roju uzrakstīto, izrāvu lapu no bloknota un saņurcīju. Tāda uzruna nederēja. Tā¬dās lietās, Oskar, ļoti svarīga ir intonā¬cija.
— Intonācija?
— Jā. Tā iesākot, iznāca, it kā mēs būtu šķīrušies tikai vakar. To apsvēris, es uz¬rakstīju: „Sveicināta, Irēn!“ Tas jau ska¬nēja labāk.
— Labāk?
— Apdomājot pirmo frāzi, man ienāca prātā, ka visvienkāršāk būtu sākt ar vi¬ņas vārdu: „Irēn!“ Man likās, ka familiā¬rais „sveicināta!“ nav visai loģiska uzruna, satiekot cilvēku pēc ilgākas šķiršanās.
— Šķiet, ka tu nenodod laikā rasēju-rņus. Vai uzminēju? Redzi nu.
— Un tad notika tas, Oskar.
Gaitenī atskanēja strauji soļi, un kāds at¬rāva mūsu kupejas durvis.
— Sēžat nomodā? — pavaicāja pavado¬nis, un viņa gludajā sejā parādījās plats smaids. — Ha-ha-ha-ha!
Tā varēja smieties tikai IeS-15— „ne¬nosvērts, straujš sangviniķis“ pēc pro¬grammas. Turklāt viņam bija jaunekļa fizionomija.
Inženiera sejā varēja saskatīt baiļu un apjukuma grimasi.
B. Roberta zīm.
— Viss kārtībā, — es teicu. — Tas bija pavadonis.
— Ne jau tagad, — samocītā balsī tikko sadzirdami paskaidroja Roberts. — To¬reiz.
— Toreiz tas bija.
— … k-kāds viņam līdzīgs, tikai cāks. Arī gludi skuvies. Un vēl viņ-kaut kāda līdzība ar tevi..
Es sakniebu lūpas.
— Tas jau atgādina detektīvrom= es norūcu caur zobiem.
— Viņš nosauca savu vietu. Otrā k septītā vieta.
— Tā ir manfijfi.
— Viņam bija pelēki, sportiska griezuma svārki, balts krekls ar a apkakli, kādas toreiz bija modē, plecu nevērīgi pārmests smilšu kr= tekļu mētelis.
— Lūk, kur tas karājas.
— Tā viņš bija ģērbies, kad st= kupejas durvīs.
— Kā spoguli.
— Es novērsu skatienu no viņa un ģināju koncentrēt domas pie vēstul