— Pagaidi… Irēnai.
— Pareizi!
— Mans ceļabiedrs iekārtojās pi un nekautrīgi sāka pētīt mani.
— Vai arī viņš bija psihologs?
— Es taču teicu — necilvēks. Va pierādīt. „Raugoties uz jums,“ acis miedzis, paziņoja ienācējs, „var pār nāties, cik liela taisnība bijusi nenr gajam Šekspīram, kurš mīlestību n cis par sirds zobusāpēm. Jūs rakstāt tuli sievietei, un jums nekas neiz
— Es neko tādu neesmu teicis!
— Rimsties jel, Oskar! Šķiet, ka esam ierāvusi par daudz. To teica Mēs iepazināmies. Viņš arī stādījās pri kā Oskars.
— Tas jau kļūst interesantāk. Vai ne, bert?
— Viņš teica: „Jūs man patlkat, u gribu jums palīdzēt.“
— Es arī, draudziņ! Tev vajadzētu a~ olu. Tas stiprina. Te būs biķerītis< olu biķerītis, nevis glāzīte.
— Olu gan es apēdīšu, — it kā ar sl“ tām dusmām balsī piekrita Roberts.
Kamēr viņš ēda, kupejā valdīja klusu Mēs traucāmies uz priekšu, uz nāko turklāt mums abiem tā nebija ieprogr mēta. Es nezināju, kas gaida mūs, inženieris nevarēja zināt, kas gaida viņ
— Viņš teica, — .klusumu pārtrauca bērta balss, — ka manā vārdā sacerē' vēstuli Irēnai. Es burtiski.
— Burtiski saraustīji viņu gabalos?
— „Neiekaistiet,“ viņš teica. „Attiecr ar sievietēm pasaule redzama izkropļoti vai nu rožainā, vai melnā gaismā.“
— Ak tā? Taču apstākļi nevar ietekm mūsu redzi!
— Viņš paņēma savu vēderaino po feli, noklikšķināja slēdžus un atvēra t Brīdi parakņājies, viņš izvilka no portfe dažas kārtīgi salocītas zila papīra loksn nolika tās uz kupejas galdiņa malas apsedza ar plaukstu.
— Draudziņ … Jā, viņš bijis no mūsu sērijas. No IeS. Bet kurš gan no sep¬tiņpadsmit?
— Neko nesaprotu, — acis piemiedzis, noteica Roberts. — Tā bija mīlestības vēs-tole.
— Ko?! Jau uzrakstīta? Vēl nenosūtīta mīlestības vēstule? >
— „Sīs lapiņas,“ viņš teica, „ir īsts še-ievrs.“ '
Neko nesaprazdams, es skatījos uz ceļa¬biedru.
— Neko nesaprazdams, es skatījos uz ceļabiedru, — inženieris turpināja, ievilk¬dams elpu. — Kas viņš ir? Ko viņš grib? „To sievieti,“ viņš teica, „pirms mēneša es satiku klubā. Bija atpūtas vakars tiem, kam pāri trīsdesmit. Protams, ar dejām. Bet tās tikai tāpēc, lai pievilinātu. Baļ¬ķa varoņu vecumā sievietes labi zina, Iste“ vinas 'et uz šādiem vakariem. Un ij. to zinu,» viņš teica. «Sieviešu psi¬holoģija,» viņš teica, paceldams plaukstu, «man nav sveša.»
Tad, lūk, kur kulminācijai
— Beidz, beidz, — es steigšus iesaucos — Tev būs tikai licies.
— Kas man būs licies? — pārjautāja in-ienieris. — Man nekas nav licies. Plaukstas pamatnē, starp īkšķa un mazā pirkstiņa muskuļiem, viņam. viņam zem ādas bija numurs.
— Nu, labi. Nestrīdēsimies. Pasaki ti¬kai, kāds numurs, un es ticēšu.
— Ie-S trīs-pads-mit! — kā ar cirvi skal¬dīdams, atbildēja inženieris.
Nu, nu. Skaidrs, ka sveikā neizkulsi-mies. Labi, ka laimīgas, protams, no mūsu viedokļa laimīgas — nejaušības dēļ šis cie¬nījamais inženieris nokļuvis tieši šajā va¬gonā. Atliek tikai cerēt, ka tas bijis vie-KĪS'S gadījums, kad nākusi gaismā pilnīgi ^ub)ia informācija. Arī trīspadsmitajam klāsies plāni. Šķiet, ka viņa nāvē nebūs vainojama bioloģisko audu dabiskā nove¬cošanās. Tādas tās lietiņas. Drīz vien mēs atkabināsimies no šī vilciena un paši savā gaitā trauksimies uz mērķi pa citu dzelzceļa atzarojumu. Bet tas viss notiks pēc Lironas.
— Neguli, Oskar! Diemžēl, esmu spiests atzīties, ka nepazīstu sieviešu psiholoģi¬ju, — kā moceklis izstiepdams lūpas un aiz¬vērdams acis, paziņoja inženieris. — Bet viņš gan to zināja.
— Viņš?
— Viņš.
— Ak viņš! Skaidrs.
— Kā redzu, abstrakta domāšana nav jūsu ampluā.
— Gluži pretēji — ir gan!
— Tā teica viņš.
— Ak viņš! Tu lieliski spēlē viņa lomu.
— «Tajā vakarā,» viņš turpināja smaidī¬dams, «es iepazinos ar patīkama izskata dāmu. Viņu sauca Anna. Viņa bija atbrau¬kusi uz mūsu pilsētu paciemoties pie drau¬dzenes. No visām sievietēm klubā viņa bija vissimpātiskākā …»
— Sieviešu psiholoģijas pazīšana, — es noteicu saniknots, — ir ierocis, ar kuru ne¬kad nevar nošaut greizi. Sīs Irēnas psiho¬loģija tev, Robert, ir noslēpums, kas gla¬bājas aiz septiņām atslēgām. Turklāt tu neproti izteikt savas domas uz papīra. Tava lira, diemžēl, ir rasējamais galds, vatmaņpapīrs un velce. Tu esi dizainers, nevis dzejnieks. Taču tieši vārds ir sievietes sirds atslēga. Jāraksta, viņām noteikti jāraksta vēstules. Tā tas ir.
Pēc šķiršanās ar Simonu man vajadzēja izrunāties, izlādēt kaut kādus akumulato¬rus, atjaunot ticību pamatu pamatiem. Taču inženieris — kas to būtu domājis! — atkal ķērās pie sava.
— Iniciatīva piederēja viņam, tam ti¬pam, un es uzreiz nevarēju attapties, ko man darīt. Viņš pabidīja uz manu pusi četrās daļās salocītās lapiņas un lika, lai es tās izlasu. «Tikai uzmanīgi,» viņš tei¬ca, «nesaburziet oriģinālu!»
Viņa balsī bija sadzirdamas apspiestas elsas. Cik gan emocionāli ir šie cilvēki!
— Es to pārlasīju aizvakar. Atmiņa gan nav magnetofons, tomēr.
Vērtīgs liecinieks. Vienlaikus arī ķīlnieks. Viņu nekādā gadījumā nedrīkst iz¬laist no rokām.
Inženieris ievilka dziļāk elpu.
— «Mana mīļā, dārgā Anna! Kopš mūsu tikšanās pagājis mēnesis, bet man tas vil¬cies kā gads. Kā satraukuma un ilgu pilns gads! Ik diena, ik stunda man aiz¬rit, atceroties Tevi. Tu vienmēr esi kopā ar mani — tāda, kādu es Tevi pirmo reizi ieraudziju tovakar — piegulošā melnā va¬karkleitā ar sārtu rozi pie krūtīm, un tāda, kādu es Tevi redzēju otro un pēdējo reizi — zaļā klasiska piegriezuma kostīmā ar dzintara saktu. Tu mani savaldzināji, un es neprātīgi kā puišelis iemīlējos Tevī. Es mīlu Tevi, kā saule mii dienu, kā mēness mīl nakti. Mana iztēle uzbur visfantastis¬kākās ainas: te kā viduslaiku bruņinieks es ielencu cietoksni, lai nolaupītu Tevi, mana vienīgā, te ar ģitāru rokās stāvu zem Tava loga un dziedu spāņu ba¬lādi …»
— Turpini, turpini, ko apstājies!
— Šķiet, ka man kļūst nelabi ap dūšu.
Interesanti, no kādiem fragmentiem trīs¬padsmitais salīmējis šo tekstu? Man tas liekas pazistams. Kaut kas tajā atgādina Simonas rakstītos stāstus.