Inženieris aizrijās. Viņa acīs bija asa¬ras.
— Pietiek, Robert! Metode man ir skaid¬ra, bet vai drīkstu to izmantot?
— Tu ari? — viņš jautāja ar šausmām balsi.
— Es tikai pajokoju. Viņš ar dūri izberzēja acis.
— Es noticēju, Oskar, ka viņš mīl Annu. Taču viņš tikai priecājās par to, kā mani ietekmējusi viņa vēstule. Viņa lūpas pa¬stiepās garākas un sastinga pussmaidā.
— Tas ir kaut kas nepatīkams.
— Ari man tā likās. Bet tad es atcerē¬jos, ka viņš taču nemaz nav cilvēks. Vel¬na izdzimtenis. Par to jau sen baumoja.
— Par ko? — es mierīgi apvaicājos.
— Par to, ka starp mums parādījušies mākslīgi cilvēki — homunfculi, kas zogot mūsu sievietes un it kā pat slepus valdot pār mums.
— Nosmeļ visu krējumu un vispār — viņi vainojami visās likstās, — es nobeidzu teikumu. Tad, cik nu vien mierīgi spē¬dams, piebildu: — Robert, tās ir pasakas!
Viņš atmeta ar roku.
— Saproti, Oskar, ne jau viņš viņā, bet viņa viņā bija neprātīgi iemīlējusies.
— Sieviešu psiholoģija? Viņa taču mīl, ja viņš prot rakstīt vēstules.
— Oskar, tu neticēsi, ja- pateikšu, ko viņš man atklāja.
— Kālab gan ne, tu taču esi ne tikai vis¬labāk informētais, bet ari vistaisnīgākais cilvēks pasaulē.
— Viņš teica, ka šī vēstule esot pār¬došanai.
IeS-01 atradās dziļā nokautā, ja tāds vispār bija iespējams. Pirmo triecienu viņš saņēma no Simonas, otru — ar vecīgā, priekš savas profesijas pārāk daudz zi¬nošā inženiera starpniecību — no IeS-13. Izrādījās, ka pirmajam numuram ir no¬sliece uz pārsteidzīgiem spriedumiem. Vai tā būtu programmas nepilniba, vai sekas, ko izraisījusi ilgstoša saskarsme ar cil¬vēkiem?
— Anna dzīvoja Lironā.
— Kur? Tu maldies, Robert. Tur dzīvo Simona.
— Protams, Anna tagad tur vairs ne¬dzīvo.
— Un viņas vietā dzīvo Simona.
— Nepārtrauc mani. Viņš devās pie Annas, lai personiski nodotu viņai šo vēs¬tuli. «Pamodināšu viņu rītausmā, no¬slīgšu uz ceļgala, noskūpstīšu viņas nakts¬kreklu un nodziedāšu balādi par mīlestību. Es jau turēju rokās pasta balodīti, lai pa¬laistu to pie Tevis ar šim debeszilajām, manas sirds asinīm aprakstītajām lapiņām, taču sapratu, ka nomiršu ceļā, ja nekavē
joties, ja šo pašu brīdi neredzēšu Tevi. Dzirdi, kā tur, apakšā, pakavus klaudzinā¬dams, zviedz mans zirgs. Ir laiks, ir laiks doties ceļā. Gaidi mani un domā par ma¬ni.. Grūtajā ceļā Tavas domas stiprinās vientuļo ceļinieku.»
— Mana mīļā melnacainā, melnmatainā Simona, cik līdzīgi gan jūs visi rakstāt, velns parāvis! Piedod, Robert, es pārtraucu tevi.
— «Ak jā, mana ziedošā orhideja, tikai, lūdzu, aizdod nedaudz naudas, manu de-bestiņ …» Velna izdzimums!
— Redz, kāds! — es nomurmināju, šo¬reiz izvēlēdamies nevis programmā ierak¬stītos vārdus «Nu, nu.» — Viņam bija uz¬dots integrēties, bet viņš, blēdis, lūk, ar ko nodarbojies!
— «Sievietes mīlestība,» viņš teica, «ir kā ābols, kuram vispirms jāļauj nobriest un tikai tad to var noraut. Pēc zināma laika,» viņš teica, «es atkal apciemošu Annu gluži tāpat, kā laiku pa laikam ap¬ciemoju visas savas klientes.»
— Un viņš vēl uzdrošinās apgalvot, — es iesaucos, — ka viņa pametusi viņu! Viņš pats izgāza eksperimentu, daudzsievis tāds! Par kādu sieviešu psiholoģijas izprat¬ni te var runāt!
Neko nesaprazdams, Roberts bridi no¬skatījās mani un tad turpināja:
— Es mēģināju vest viņu pie prāta. Bet kur nu! Viņš taču nebija cilvēks. Līdzcie¬tība viņam bija sveša.. Turklāt viņš vēl centās pārliecināt mani, ka nabaga sieviete glabāšot zilo vēstuli, bezmiega naktīs daudzkārt to pārlasīšot, mēnesnīcā nopūz¬damās pie loga, no vietas ar skūpstiem pārklādama sirdij tik miļās. rindiņas. Es ilgi nevarēju attapties. Visu laiku do¬māju par nabaga Annu, kuru grib pie¬krāpt. Irēna man vairs nemaz nebija prā¬tā.. Līdz Lironai vēl bija palikušas pie¬cas minūtes. Mans ceļabiedrs snauda. Es izslīdēju gaitenī. Atlikušo nakts daļu aizvadīju uzgaidāmajās telpās. Astoņos no rīta devos uz pilsētu, iepriekš noskaidrojis, kā aiziet uz centrālo bibliotēku.
— Vai tu viņu pazini uzreiz?
— Acumirkli. Gaiši mati, zilas, gandrīz vai caurspīdīgas acis, skaisti veidotas lūpas.
— Tā nebija viņa!
— Nē, viņa. Mēs devāmies uz diben¬istabu, kur cits pie cita stāvēja grāmat¬plaukti, un es.
— Visu pastāstīji viņai?
— Viņa klausījās, ne reizi nepārtrauk¬dama mani. Pēc trīs dienām atceļā es atkal apciemoju Annu. Gribēju pajautāt, vai tas lunkanais tips ir bijis pie viņas, taču. Anna neko man neatklāja. Tad viņa at¬brauca pie manis, pie manis un mana dēla. Uz visiem laikiem,
Es iesvilpos. Pavērās durvis, un kupejā iespraucās pavadoņa pinkainā galva. Uz¬mini nu, kāds varēja bū'_ viņa numurs. Var¬būt trīspadsmitais. Iespējams, ka viņš bija noklausījies aiz durvīm.
— Šķiet, Lironā kāds gribēja izkāpt, vai ne? Stāvēsim tikai divas minūtes. Pēc tam būs par vēlu.
— Es negribu! — pārbīli iesaucās Ro¬berts. Likās, ka viņam visi nav mājā. Iespējams, ka vienādo seju virtene bija kļuvusi par pēdējo pilienu. Bet vainīga varēja būt arī blašķe, kuras dibenā tik tikko vairs klunkšķēja.
— Diemžēl, neviens šeit neizkāps, — es teicu. — Nav jēgas. Ja nu varbūt kāda jauna meitene. Skaistas meitenes vienmēr brauc līdz Lironai.
Pavadonis pakratīja galvu.
— Mūsu vagonā nav nevienas, — viņš' paziņoja.
— Aizdomīgs vagons, — es noteicu un līdzcietīgi paskatījos uz Robertu. Mēs tu¬vojāmies atrisinājumam.
Vilciens sāka bremzēt. Es blenzu logā. Uz platformas stāvēja divas jaunas sievietes bez bagāžas. Viņas bija atnākušas vai nu kādu sagaidīt, vai pavadīt. Man ausis at¬kal atskanēja inženiera pieklājīgā, apni¬cīgā, daudz ko pieredzējuša cilvēka balss:
— Es viņu mīlu. Mēs dzīvojam kā cimds ar roku. Visā kopdzīves laikā mums nav bijis nevienas nopietnākas ķildas. Viņa ir lieliska saimniece. Mājās mums ideāla kār-tība. Veļa vienmēr ir izmazgāta un izglu¬dināta, apavi laikus nodoti labošanā, īre samaksāta, laikraksti un žurnāli pasūtīti. Dēlam jau ir četrpadsmit gadu. Skolā viņš saņem tikai labas un teicamas atzīmes, krāj vecas monētas, aizraujas ar gēnu in¬ženieriju. Bet, lūk, aizvakar es pārstei¬dzu Annu pie kumodes. Manus soļus viņa nebija dzirdējusi. Rokās viņa turēja zilas lapiņas. Vēlāk, kad viņa aizgāja uz vei¬kalu, es apskatīju vēstuli. Viņa to bija no¬pirkusi no tā veiklā tipa. Saproti. Bet tagad lasa … un raud … es noskatījos. Piedod, Oskar, es iziešu gaitenī. Es nedrīk¬stu uztraukties. Man ir stenokardija.
— Vai mapi atstāsi kupejā vai ņemsi lidzi? — es drūmi pavaicāju.
— Lai paliek. Es nekāpšu ārā. Brauksim līdz galam.
— Līdz galam, — es apstiprināju. Beidzot es paliku pustumšajā kupejā
viens. No naktslampiņas staroja zilgana gaisma. Trešais trieciens nāca no Annas. Ko lai dara, katram pienākas pelnītais sods.