Vēl nekad neviens tiesas process nebija piesaistījis tik neatslābstošu pasaules sabiedrības uzmanību. Sešas telekameras lēnām grozījās, sekodamas svinīgi uz savām vietām sojojošajiem jurisprudences spīdekļiem sarkanās un melnās mantijas. Desmit mikrofoni aiznesa līdz abām Zemes puslodēm zābaku čīkstoņu un papīru čaukstoņu. Divsimt reportieru un speciālkorespondentu piepildīja balkonu, kas viss bija atdots viņu rīcībā. Tiesas zālē sēdēja četrdesmit UNESCO pārstāvji un divtik diplomātu un valsts ierēdņu ar neko neizsakošām, saspringtām fizionomijām.
Netika ievērota tradīcija. Procedūrai nebija nekā kopīga ar parasto — šis bija īpašs process pavisam īpašā lietā. Visa tehnika bija pielāgota tam, lai atbilstu ārkārtīgi neparastajam, ne ar ko nesalīdzināmajam apsūdzētajam. Un tiesnešu augstie tituli tika uzsvērti ar teatrālu greznību.
Šajā procesā nebija zvērināto, toties bija pieci tiesneši. Un miljards pilsoņu sekoja procesam mājās pie televizoriem, gatavi nodrošināt «taisnīgu spēli». Jautājums, ko tad uzskatīt par «taisnīgu spēli», ietvēra sevī tik daudz variantu, cik neredzamo skatītāju sekoja izrādei, un vairums šo variantu bija nevis prāta, bet jūtu diktēti. Niecīgs mazākums skatītāju cīnījās par to, lai apsūdzētajam saglabātu dzīvību, bet vairākums kaisli vēlējās viņa nāvi; bija arī tādi, kas svārstījās, ieteica viņu izraidīt; katrs izturējās pret šo lietu
atbilstoši iespaidiem, kādus bija par to guvis pirms procesa izvērstās ilgstošās fanātiskās aģitācijas rezultātā.
Tiesas locekļi, būdami pārāk veci un pārāk gudri cilvēki, lai uzstātos pie rampas publikas priekšā, ar tādu kā nedrošību ieņēma savas vietas. Iestājās klusums, ko iztraucēja vienīgi lielā, virs tiesnešiem novietotā pulksteņa sitieni. Bija desmit no rīta 1987. gada 17. maijā. Mikrofoni aiznesa pulksteņa sitienu skaņas visā pasaulē. Telekameras parādīja tiesnešus, pulksteni un beidzot to, kas bija visas cilvēces uzmanības centrā: radījumu uz apsūdzēto sola.
Bija pagājuši seši mēneši kopš tās dienas, kad šis radījums kļuva par gadsimta sensāciju, punktu, kurā fokusējās mazumiņš cilvēces neprātīgu cerību un milzums neprātīgu baiļu. Pēc tam šis radījums tik bieži parādījās uz televizoru ekrāniem, žurnālu un laikrakstu lappusēs, ka izbrīna sajūta pārgāja, bet cerības un bailes palika. Pamazām viņu sāka uztvert kā kaut ko karikatū- risku un nicinoši iesauca par Kaktusu. Vieni pret viņu izturējās kā pret neglābjami ērmotu stulbeni, citi — kā pret viltīgu vēl viltīgākas ārpus- zemes civilizācijas emisāru. Tādējādi tuvāka iepazīšanās radīja nicinājumu, taču ne tik lielu, lai izzustu bailes.
Šo radījumu sauca par Metu; tas bija ieradies no kādas Prociona sistēmas planētas. Apmēram metru augsts, koši zaļš, ar kājelēm, kas atgādināja spilvenus, stumbeņveida rokām un daudziem izaugumiem, ko klāja dzeloņiem līdzīgas skropstiņas, šis radījums izskatījās pēc liela kaktusa.
Taču viņam bija acis — lielas, zeltainas acis, kas naivi lūkojās uz cilvēkiem, gaidot žēlsirdību, jo šis radījums nekad nevienam nebija nodarījis neko ļaunu. Krupis, taisni kā skumīgs krupis ar dārgakmeņiem uz galvas.
Sekretārs melnā mantijā svinīgi paziņoja:
— Amerikas Savienoto Valstu jurisprudences aizgādā sasauktās speciālās tiesas kolēģijas sēdi pasludinu par atklātu! Uzmanību!
Tiesnesis, kas sēdēja centrā, paskatījās uz kolēģiem, sakārtoja acenes un uzmeta sadrūvējušos skatienu «krupim» vai «kaktusam», vai kā nu to sauktu.
— Met no Prociona, mums ir zināms, ka jūs neesat spējīgs ne dzirdēt, ne izrunāt vārdus, bet varat telepātiski saprast mūs un atbildēt rakstiskā veidā.
Telekameras tūliņ pat parādīja, kā Mets pagriezās pret tāfeli, kas bija novietota aiz apsūdzēto sola, un ar krītu uzrakstīja: «Jā.»
Tiesnesis turpināja:
— Jūs tiekat apsūdzēts par to, ka nelikumīgi esat nokļuvis pasaulē ar nosaukumu Zeme, precīzāk — valstī, ko sauc par Amerikas Savienotajām Valstīm. Vai jūs atzīstat sevi par vainīgu?
Ar lieliem, baltiem burtiem Mets uzrakstīja uz tāfeles: «Bet kā vēl var šeit nokļūt?»
Tiesnesis sarauca pieri:
— Esiet tik labs un atbildiet uz maniem jautājumiem.
«Neesmu vainīgs.»
— Jums tiek dots aizstāvis. Vai jums ir iebildumi pret viņa kandidatūru?
«Lai svētīts tu, miera nesēj.»
Daži to uzņēma kā asprātību. Vairākums nosprieda, ka te pats velns citē bībeli.
Tiesnesis nopūtās, noslaucīja aceņu stiklus un atspiedās pret krēsla atzveltni.
Sakārtojis uz pleciem mantiju, piecēlās prokurors. Tas bija liela auguma cilvēks ar garu seju, mazām acīm un caururbjošu skatienu.
— Pirmais liecinieks!
No zāles iznāca vārgs vīrelis un neveikli apsēdās uz liecinieku krēsla, nervozi žņaudzīdams pirkstus.
— Jūsu vārds?
— Semjuels Nolls.
— Jūsu ferma atrodas Denvilas tuvumā?
— Jā, ser. Es …
— Nesauciet mani par seru. Tikai atbildiet uz jautājumiem. Šis radījums piezemējās jūsu fermas teritorijā?
— Jūsu godība, es protestēju! — no savas vietas piecēlās advokāts, ārkārtīgi tukls cilvēks ar sarkanu seju, acīmredzot sangviniķis. — Mans klients ir juridiska persona, nevis kaut kāds radījums. Tādēļ viņš jāsauc par «apsūdzēto».
— Protests tiek noraidīts! — atcirta tiesnesis centrā. — Turpiniet, mister prokurori
— Tātad šis radījums piezemējās jūsu fermas teritorijā?
— Jā, — Semjuels Nolls atbildēja, lepni raudzīdamies telekamerā. — Viņš uzkrita kā sniegs uz galvas un …
— Atbildiet tikai uz jautājumiem. Vai nosēšanās nodarīja lielus postījumus?
— Jā.
— Kas cieta?
— Divi šķūņi un lielākā daļa ražas. Zaudējumi trīs tūkstoši dolāru vērtībā.
— Vai radījums šai sakarā izrādīja kaut kādas nožēlas pazīmes?
— It nekādas. — Nolls dusmīgi pārlaida acis zālei. — Izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis.
Zobgalīgi uzsmaidījis savam resnajam pretiniekam, prokurors apsēdās.
— Nododu liecinieku aizstāvībai, — viņš sacīja.
Advokāts piecēlās, vēlīgi paraudzījās uz Nollu
un jautāja:
— Sakiet, vai jūsu šķūņi bija astoņstūru torņi ar žalūzijām sienās un barometriski regulējamiem jumtiem?
Nolls uzrāva uzacis un klusi nogaudās:
— Ko-o?
— Nu, labi. Lai paliek, atbildiet man uz šādu jautājumu: jūsu raža acīmredzot sastāvēja no fuzlīniem un divkrāsainiem merkinsiem?
— Tie bija mieži, nogatavojušies mieži, <— Nolls izmisis sacīja.
— Mans dievs! Mieži — redz, kā! Bet vai jūs zināt, kas ir fuzlīni un merkinsi? Vai jūs tos pazītu, ja ieraudzītu?
— Laikam gan ne, — Nolls negribīgi atzinās.
— Atļaujiet aizrādīt, ka jums nepietiek garīgo spēju, — advokāts asi sacīja. — Un man ir bezgala žēl, ka tā, varat ticēt. Vai jūs pēc manas sejas redzat, kā tas mani sarūgtina?
— Neredzu, — Nolls atbildēja, juzdams, kā viņa tronis telekameru priekšā pārvēršas par naglām izspraudītu gultu.
— Citiem vārdiem sakot, jūs neredzētu arī nožēlu, ja to paustu mana seja?
— Protestēju! — skaļi iesaucās prokurors, tumši pietvīkdams. — Nedrīkst apzinīgi piespiest liecinieku…
Viņš apklusa, pamanījis, ka sāncensis ir apsēdies. Steigšus saņēmis sevi rokās, prokurors noņurdēja:
— Nākamo liecinieku!
Liecinieks numurs divi bija spēcīgs liela auguma vīrietis, ģērbies viscaur zilā. Viņš izturējās pašpārliecināti kā cilvēks, kam sen pazīstamas tiesas un garlaicīgās tiesu procedūras.
— Vārds?
— Džozefs Higinsons.
— Jūs esat Denvilas pilsētas policijas virsnieks?
— Tieši tā.
— Jūs bijāt tas, ko pirmais liecinieks izsauca uz savu fermu?
— Jā.
Uzdodot nakamo jautajumu, prokurors pasmaidīja, būdams pilnīgi pārliecināts, ka tagad nu groži ir droši viņam rokās.
— Ieraudzījis notikušo, jūs centāties noskaidrot iemeslus, vai ne tā?
— Jā, protams.
Misters Higinsons pagriezās un uzmeta dusmīgu skatienu apsūdzētā lūdzošajām, zeltainajām acīm.
— Un kas tad notika?
— Tas ar vienu skatienu mani paralizēja.
Tiesnesis, kas sēdēja pa kreisi, iejaucās:
— Jūs, liekas, esat izveseļojies. Cik stipra bija paralīze, un cik ilgi tā turpinājās?
— Paralizēts es biju viss, jūsu godība, bet pēc pāris stundām tas pārgāja.
— Un pa šo laiku, — prokurors jautāja, — cit- planētas noziedznieks paguva aizbēgt?
— Jā, — liecinieks drūmi atbildēja.
— Rezumēsim: radījums ignorēja policijas virsnieku, kas izpildīja dienesta pienākumus, uzbruka viņam un izbēga no aresta, vai tā bija?
— Jā, — Higinsons labprāt piekrita.
— Nododu liecinieku aizstāvībai.
Prokurors apsēdās, ārkārtīgi apmierināts ar
sevi.
Piecēlās advokāts, sabāza īkšķus aiz vestes izgriezuma un ar atbruņojošu laipnību griezās pie Higinsona:
— Vai jūs vienmēr satiekoties spējat pazīt savu kolēģi policistu?
— Protams.
— Ļoti labi. Zālē publikā sēž policists. Esiet tik laipns, parādiet viņu tiesnešu kungiem.
Higinsons uzmanīgi aplūkoja nedaudzos klātesošos, kuri šeit, tiesas zālē, pārstāvēja daudz- kārt plašāko televīzijas skatītāju auditoriju. Tele- kameras sekoja viņa skatienam pa solu rindām. Tiesneši, korespondenti, reportieri, valsts ierēdņi — visi raudzījās turp.
— Viņš droši vien ir privātā, — Higinsons padodamies sacīja.
Tiesnesis, kas sēdēja centrā, pasteidzās iejaukties:
— Diez vai tiesa atzīs par jūsu taisnības pierādījumu liecinieka nespēju pazīt policistu, kas ģērbies civildrēbēs.
— Protams, jūsu godība, — advokāts piekrita.
Viņa apa|ajā sejā atspoguļojās cerību sabrukums, un tas varen iepriecināja viņa vērīgo pretinieku. Tad, ļāvis prokuroram pacelties pienācīgā augstumā, advokāts pēkšņi atplauka un nogāza viņu zemē:
— Bet minētais policists ir pilnā formas tērpā.
Prokurors pārmainījās sejā, it kā uzlika jaunu
masku. Higinsons bezmaz izmežģīja kaklu, vēlreiz mēģinādams starp klātesošajiem ieraudzīt policistu.
— Zaļganbrūns formas tērps ar sarkaniem lampasiem, — advokāts pateica priekšā. — Tas ir maršals, militārās policijas korpusa priekšnieks.
— Jūs man to neteicāt, — Higinsons aizvainots piezīmēja.
— Bet vai jūs toreiz, fermā, teicāt apsūdzētajam, ka esat policijas virsnieks?
Liecinieks nosarka, pavēra un atkal aizvēra muti un lūdzoši paraudzījās uz prokuroru.
— Atbildiet uz jautājumu! — tiesnesis pieprasīja.
— Ne, es viņam to neteicu.
— Kāpēc?
Ar kabatlakatiņu slaucīdams pieri, Higinsons piepeši aizsmakušā balsī sacīja:
<— Neuzskatīju par vajadzīgu: manuprāt, tas jau tāpat bija redzams. Vai jūs tā nedomājat?
— Jautājumus uzdošu es, jūs uz tiem atbildēsiet. Vai, pēc jūsu domām, militārās policijas maršals «jau tāpat redzams»?
— Protestēju! — prokurors savicināja rokas.
— Domas — tas vēl nav pierādījums.
— Protestu pieņemu! — tiesnesis centrā paziņoja. Pāri acenēm viņš paskatījās uz advokātu.
— Tiesa ņem vērā faktu, ka apsūdzētais jebkuru informāciju spēj uztvert telepātiski, un tādēļ lieciniekam nebija skaļi jāstādās viņam priekšā. Turpiniet liecinieka nopratināšanu.
Advokāts atkal pievērsās Higinsonam.
— Aprakstiet, lūdzu, visos sīkumos savu izturēšanos tajā momentā, kad tikāt paralizēts.
— Es tobrīd mērķēju.
— Gatavojāties šaut?
— Jā.
— Uz apsūdzēto?
— Jā.
— Vai jums ir tads paradums — vispirms šaut un pēc tam uzdot jautājumus?
— Liecinieka paradumi neattiecas uz lietu, — tiesnesis centrā paziņoja. Viņš paskatījās uz Iliginsonu. — Jūs varat neatbildēt uz šo jautājumu.
Virsnieks. Higinsons, apmierināti atiezis zobus platā smaidā, ignorēja advokāta jautājumu.
— No kāda attāluma jūs gatavojāties šaut? — advokāts turpināja nopratināšanu.
— No piecdesmit vai sešdesmit jardiem.
— Tik tālu? Vai jūs esat labs šāvējs?
Higinsons piesardzīgi pamāja, tiesa, bez jebkādām lepnuma jūtām. «Tas resnais noteikti nav nemaz tāds vientiesis,» viņš nodomāja.
— Ap kādu laiku jūs rēķināt nokļūt mājās uz vakariņām?
Sis pēkšņais uzbrucēja manevrs liecinieku pārsteidza negaidīti, viņš izbrīnījies ieplēta muti un atbildēja:
— Droši vien ap pusnakti.
— Jūsu sievai būtu patīkami to uzzināt. Ja nebūtu radio un televīzijas, vai jūs varētu viņai to paziņot, pateikt ar vārdiem?
— Nesākšu jau nu es aurot tā, lai būtu dzirdams Denvilā, — Higinsons dzēlīgi atteica.
— Protams, ne. Cilvēka balss bez radio vai televīzijas palīdzības nevar pārvarēt tādu attālumu. — Advokāts paberzēja zodu, mazliet padomāja un piepeši iesaucās: — Bet telepātiski «aurot» piecdesmit vai sešdesmit jardu attālumā jūs varat?
Atbilde nesekoja.
— Vai varbūt jūsu telepātiskās spējas ir lielākas nekā apsūdzētajam, kurš man pavēstīja, ka viņam tās sniedzoties divdesmit piecu līdz trīsdesmit jardu attālumā?
Higinsons saviebās, bet neko neatbildēja.
— Jūs pats nezināt savas spējas?
— Nezinu.
— Zel! — advokāts atcirta un, nogrozījis galvu, apsēdās.
Trešais liecinieks — aizdomīga persona olīvu krāsā — drūmi vērās savos zābakos, kamēr prokurors sāka nopratināšanu.
— Jūsu vārds?
— Dominiks Lolordo.
Viņš to pateica klusā balsī, it kā gribētu, lai televīzijas skatītāji viņu ne tikai neredzētu, bet arī nedzirdētu.
— Jūs esat zivju restorāna īpašnieks?
— Jā.
-— Vai jus pazīstat to radījumu uz apsūdzēto sola?
Lolordo pašķielēja uz Metu.
— Jā.
— Kādos apstakļos jūs viņu redzejat pēdējo reizi?
— Manā krodziņā, pēc tā slēgšanas.
— Šis radījums ielauzās mājā īsi pirms saules rieta, un jūs pamodāties tajā brīdī, kad tas sāka laupīt, vai ne tā?
— Tā bija.
— Vai jūs nemēģinājāt to noķert?
Lolordo saviebās.
— Šito te? Noķert? Paskatieties tak uz viņu!
— Bet, ja jūs redzētu, ka jūs aplaupa, zagļa āriene vien taču jūs neatturētu? — prokurors daudznozīmīgi jautāja. — Tātad bija vēl kas?
— Tas ielīda iekšā caur logu, — Lolordo sacīja, tagad runādams jau skaļāk nekā iepriekš. — Tieši caur logu, iztaisīja tajā caurumu, taisni tādu kā viņš pats. Un izgāja ārā tieši tāpat — tikai vēl viens tāds caurums logā. Un ne sasistu stiklu, ne šķembu — nekā. Ko jūs manā vietā būtu darījuši ar zaļu spoku, kas lien iekšā caur logu, it kā tur stikla nemaz nebūtu?
— Kad šis radījums parādīja savas pārdabiskas spējas, vai jūs skrējāt pēc palīdzības?
— Ko tad jūs domājat?!
— Bet palīdzība pienāca pārak vēlu? Tad, kad no nekaunīgā laupītāja vairs nebija ne miņas?
— Jā.
Prokurors ar žestu lika saprast, ka ir beidzis, un liecinieku pratināt sāka advokāts.
— Jūs apgalvojat, ka jūs aplaupīja. Ko jums nozaga?
— Tāpat, nieku vien.
— Tā nav atbilde.
— Tiešām? — Lolordo māksloti vienaldzīgi nožāvājās.
Tiesnesis centrā, bargi saraucis pieri, paliecās uz priekšu.
— Vai jūs gribat tikt cietumā par necieņu pret tiesu?
— Viņš nozaga nedaudz omāru un austeru, — Lolordo nelabprāt, bet steigšus atbildēja.
— Citiem vārdiem sakot, sātīgu ēdienu, vai tā? — advokāts jautāja.
— Nu, ja vēlaties…
— Vai jūs neiedomājāties, ka apsūdzētais bija briesmīgi izsalcis?
— Tā tik vēl trūka — domāt! Es tikai paskatījos uz viņu un laidu ļekas vaļā!
— Tātad — ja apūdzētais pat paguva izlasīt jūsu domas par to, ka viņš izdarījis noziegumu, viņam tik un tā vairs nepietika laika atvainoties vai atlīdzināt jums nodarītos zaudējumus?
Atbildes nebija.
— Un jūsu domas, ko viņš uztvēra, droši vien bija ārkārtīgi naidīgas?
— Jā, protams, mīlestību es viņam neatklāju, — liecinieks sacīja.
Advokāts griezās pie tiesnešiem:
— Liecinieks nepelna uzticību. Tālāku pratināšanu uzskatu par nemērķtiecīgu.
Tiesneši apspriedās, un tas, kas sēdēja centrā, vēsi paziņoja lēmumu:
— Aizturēt sardzes uzraudzībā līdz sprieduma pieņemšanai.
Lolordo aizčāpoja projām, raidīdams apkārt niknus skatienus.
— Ceturtais liecinieks!
Tribīni ieņēma enerģisks cilvēks vidējos gados — tādus kinofilmās rāda solīdus banku prezidentus vai slavenus tiesnešus. Un droši vien ar jebkuru no šīm lomām viņš lieliski tiktu galā.
— Jūsu vārds?
— Vintrops Allens.
— Zooloģijas profesors, vai ne? — prokurors jautāja.
— Pilnīgi pareizi.
— Vai jūs pazīstat šo radījumu?
— Kā lai es to nepazītu? Vairākus mēnešus es ar to atrados ciešā kontaktā.
Nepacietīgi pamājis ar roku, prokurors jautāja:
— Kādos apstākļos jus pirmo reizi ar to sasta- pāties?
Uz šādu jautājumu acīmredzot varētu arī neatbildēt: visa pasaule zināja šos «apstākļus». Par tiem sprieda tā un šitā, papildinot savus stāstus ar dažādiem izpušķojumiem.
Tomēr Allens atbildēja:
— Tas parādījās zooloģiskajā dārzā divas stun- ^as pēc slēgšanas. Kā tas tur bija iekļuvis, es nezinu.
— Tas visur bāza savu degunu, visu izokšķerēji, visu iegaumēja?
Allens šaubīdamies bilda:
— Nu, kā to teikt…
— Vai tas apskatīja visu vai ne?
— Protams, viņam zooloģiskajā dārzā izdevās daudz ko redzēt, iekams kalpotāji viņu pamanīja, taču…
— Lūdzu, atbildiet bez izlocīšanās, profesor Allen! — prokurors skarbi sacīja. — Turpināsim: pateicoties furoram, kādu bija sacēlusi šā radījuma ierašanās uz Zemes, un sekojošajiem notikumiem, jūsu kalpotājiem nebija grūti iedomāties, ar ko viņiem darīšana?
— Protams. Viņi tūlīt pat man par to ziņoja.
— Ko jūs tad darījāt?
— Pārņēmu šo lietu savā ziņā. Atradu šim radījumam siltu, ērtu telpu reptiļu paviljona neaizņemtajā sekcijā.
Visi tiesas zālē klātesošie, ieskaitot telekame- ras, ar cieņu nolūkojās uz speciālistu, kas tādos neparastos apstākļos rīkojies tik aukstasinīgi.
— Kā tas izskaidrojams, ka jūs, to darot, neti- kāt paralizēts, nekādā veidā necietāt un vispār nekļuvāt par pārdabiska spēka upuri? — prokurors ar skābu seju jautāja. •— Vai varbūt jūs izstarojāt vissirsnīgāko aicinājumu?
Liecinieks sausi atbildēja:
— Pilnīgi pareizi, izstaroju.
— Pataupiet savus jokus piemērotākam brīdim, profesor, šeit tie ir nevietā, — prokurors bargi viņu pārtrauca. — Lai būtu kā būdams, tiesa saprot, ka jūs ieskaitījāt šo baismīgo radījumu reptiļu klasē un ierādījāt tam pienācīgu vietu.
— Blēņas! Gluži vienkārši tā sagadījās, ka reptiļu paviljonā bija brīva telpa, ko varēja izmantot. Apsūdzētajam mūsu klasifikācija nav piemērojama.
Izdarījis nicīgu žestu, prokurors turpināja:
— Jums droši vien ir grūti izskaidrot tiesai, ar kādiem līdzekļiem jūs pieveicāt baismīgos spēkus un notvērāt šo radījumu?
— Es to nenotvēru. Es zināju, ka tā ir saprātīga būtne, un attiecīgi pret to izturējos.
— Ja ņemam vērā iepriekšējo liecinieku ziņojumus, tad jums ir varen paveicies, — prokurors dzēlīgi sacīja. — Kādēļ šis izdzimtenis ļāva jums atšķirībā no visiem pārējiem kontaktēties ar viņu?
— Viņš saprata, ka mans prāts ir pieradis būt saskarsmē ar necilvēciskām dzīvības formām. Un no tā viņš loģiski secināja, ka ar mani vieglāk kontaktēties nekā ar jebkuru citu.
— Loģiski secināja, — prokurors atkārtoja un pievērsās tiesnešiem: — Lūdzu, cienījamie kungi, pievērst nopietnu uzmanību šiem vārdiem, ņemot vērā, ka šis liecinieks atrodas īpašā stāvoklī. — Viņš atkal pagriezās pret Allenu: — Tātad jūs uzskatāt, ka šim radījumam ir prāts?
— Neapšaubāmi!
— Vairākus mēnešus jums bija iespēja pētīt šā neaicinātā agresora prātu. Kāds, pēc jūsu domām, ir šā radījuma intelekta līmenis?
— Tāds pats kā mums, tikai šis intelekts ir pavisam citāds nekā mūsējais.
— Vai jūs uzskatāt šo subjektu par pilnvērtīgu savas rases pārstāvi?
— Man nav pamata domāt citādi.
— Tātad viņa rase prāta ziņā ir līdzvērtīga mums?
— Ļoti iespējams. — Profesors Allens paberzēja zodu, kādu mirkli padomāja. — Jā, es teiktu, līdzvērtīga, ja vispār var salīdzināt tik atšķirīgas parādības.
— Bet varbūt viņi pat pārspēj mūs un ne tikai prāta ziņā, bet arī skaitliski? — prokurors neatlaidīgi turpināja savu līniju.
— Nezinu. Šaubos.
— Bet vai tāda iespēja ir izslēgta?
— Tādi patvaļīgi secinājumi nav pieņemami, un tādēļ es …
— Neizvairieties no atbildes! Vai pastāv iespēja, kaut vismazākā, ka dzīvības forma, ko pārstāv šis briesmonis, ir visbīstamākie draudi cilvēcei visā tās vēsturē?
— Ja ļoti grib, par draudiem var nosaukt visu ko, taču …
— Jā vai nē?
Iejaucās centrā sēdošais tiesnesis:
— Nevar prasīt noteiktu atbildi no liecinieka uz hipotētiski uzdotu jautājumu.
Prokurors, nezaudēdams mieru, paklanījās:
— Labi, jūsu godība, es uzdošu jautājumu citādi. — Un turpināja nopratināšanu. — Vai jūs kā speciālists uzskatāt, ka šīs dzīvības formas intelektuālais potenciāls ir pietiekami augsts, lai viņi uzbruktu Zemei, uzvarētu un paverdzinātu cilvēci, ja viņi to vēlētos?
— Nezinu.
— Vai tas ir viss, ko varat pateikt?
— Baidos, ka jā.
— Taču ar to ir pilnīgi pietiekami, — prokurors rezumēja, daudznozīmīgi vērdamies tele- kamerās uz neredzamo daudzmiljonu žūriju. — Tātad jūs pieļaujat šādu nebijušu briesmu iespēju?
— To es neesmu teicis, — Allens iebilda.
— Bet jūs neapgalvojāt arī pretējo, — prokurors deva pretsitienu un pašpārliecināts un apmierināts apsēdās savā vietā. — Es beidzu.
Brīdi vilcinājies, nopratināšanu sāka advokāts.
— Profesor Allen, kā presē tika apgaismoti jūsu daudzie ziņojumi par apsūdzēto?
— Tie visi bez izņēmuma bija rupji izkropļoti, — Allens īgni atbildēja. Viņš uzmeta ledainu skatienu lielai grupai reportieru, kuri uz to reaģēja ar augstprātīgu smīnu.
— Par apsūdzēto ne vienreiz vien izteikts uzskats, ka viņš ir spiegs, pret kuru jāvēršas ar vislielāko bardzību, lai izvairītos no ļaunākā. Vai jūs, pamatojoties uz jūsu rīcībā esošajām ziņām, atbalstāt šo versiju?
— Nē.
— Kā jus formulētu apsūdzētā sabiedrisko stāvokli?
— Viņš ir emigrants, — Allens atbildēja.
— Apsūdzētā nodomus taču nevar uzskatīt par naidīgiem cilvēcei, vai ne?
— Nav nekā neiespējama, — profesors Allens sacīja, jo viņš bija godīguma iemiesojums. — Apmānīt var pat visgudrāko no mums. Taču es nedomāju, ka esmu apmānīts. Tādas ir manas domas, un es pie tām palieku.
Advokāts nopūtās:
— Kā man jau tika atgādināts, domas vēl nav pierādījums. — Viņš atslīga krēslā, murminādams sev zem deguna: — Ļaunāk vairs nevar būt! Kāda nelaime!
— Piektais liecinieks!…
— Desmitais liecinieks!…
— Sešpadsmitais liecinieks!
Sešpadsmitais bija pēdējais apsūdzības sarakstā. Liecinieku varētu būt vēl piecreiz vairāk, taču jau ar šiem pārpārēm pietika. Un viņiem bija savi priekšlikumi galīgajam spriedumam, ja ne veselā saprāta, tad vismaz aizspriedumu diktēti — visai pārliecinoši, pārdomāti priekšlikumi, ko darīt ar klejojošām dzīvības formām: paciest tās, iespert ar kāju pa pēcpusi vai izrīkoties vēl ļaunāk. Šajā brīdī jautājums bija par sabiedrisko drošību, un izlemt, vai ir vērts sevi pakļaut riskam, vajadzēja pašai sabiedrībai. Paturēdami to vērā, visi sešpadsmit apsūdzības liecinieki sastādīja bargu apsūdzības aktu pret dīvaino zelt- acaino tiesājamo, tīkodami atņemt viņam ne tikai brīvību, bet arī dzīvību.
Juzdamies situācijas saimnieks, prokurors pievērš pavēlošu skatienu apsūdzētajam un sāk tā nopratināšanu:
— Bez mānīšanās — kāpēc jūs atlidojāt uz Zemi?
«Man bija jābēg projām no savas pasaules.»
— Un jūs domājat, ka mēs tam noticēsim?
«Es neko nedomāju,» Mets ar pūlēm raksta uz
tāfeles. «Es tikai ceru.»
— Uz ko jūs cerat?
«Uz labestību.»
Prokurors ir apmulsis. Meklējot piemērotu sarkastisku atbildi, viņš brīdi klusē, kamēr atrod citu pratināšanas ceļu.
- Tātad jūsu pasaule jūs neapmierināja? Kas jums tajā nepatika?
«Viss.»
— Tas nozīmē, ja jūs tur bijāt atkritējs?
«Jā.»
— Un mūsu pasauli jūs uzskatāt par piemērotu atkritumu izgāztuvi tādiem kā jūs?
Mets neatbild.
— Es uzskatu, ka jūsu apgalvojums ir tīrās blēņas, ka to visu jūs esat gluži vienkārši safan- tazējis. Domāju, ka jūsu ierašanās iemesli ir dziļāki un nosodāmāki, nekā jūs gribat mums iestāstīt. Iešu tālāk un teikšu jums, ka jūs ieradāties šeit nevis no Prociona rajona, bet no kādas daudz tuvākas planētas, piemēram, no Marsa.
Mets joprojām klusē.
— Vai jūs zināt, ka starpplanētu kuģu konstruktori nopietni un pamatīgi izpētīja jūsu avāriju cietušo kuģi un iesniedza par to ziņojumu?
Mets stāv pavisam mierīgi, ar izklaidīgu skatienu raugās tālumā un neko neatbild.
— Vai jūs zināt, ka, pēc viņu domām, jūsu kuģis gan pārspēj visus mūsu līdz šim uzbūvētos kosmosa kuģus un ir spējīgs veikt lidojumus tālu aiz Saules sistēmas robežām, taču tas nevar sasniegt ne tikai Procionu, bet pat Centaura Alfu?
«Tā ir taisnība,» Mets uzraksta uz tāfeles.
— Un jūs joprojām pastāvat uz to, ka esat ieradies no Prociona sistēmas?
«Jā.»
Prokurors nesapratnē noplāta rokas.
— Jūsu godība, jūs dzirdējāt, ko saka šis radījums. Viņa kuģis nevarēja atlidot līdz Zemei no Prociona. Un tomēr viņš esot atlidojis no Prociona. Šis briesmonis ir nekonsekvents vai nu savu vājo prāta spēju dēļ, vai arī tāpēc — un tas acīmredzot ir ticamāk —, ka nemākulīgi melo. Tādēļ man neliekas mērķtiecīgi turpināt…
«Mans kuģis un es lidojām ar asteroīdu,» Mets ķeburīgi uzraksta.
— Nu, redziet! — misters prokurors sarkastiski rāda uz tāfeli. — Apsūdzētais braucis ar asteroīdu! Atradis labu izeju no paša radītā strupceļa — ar asteroīdu, ne vairāk un ne mazāk! — Uzacis saraucis, viņš paraugās uz apsūdzēto. — Oh, tad jau garu, garu ceļu esat nobraucis! «Jā.»
— Tātad jūs nosēdinājāt kuģi uz asteroīda un, nolidojot ar to daudzus miljonus jūdžu, ietaupījāt degvielu? Vai jūs nekad neesat dzirdējis par matemātisko varbūtības teoriju, pēc kuras diez vai iespējams atrast kosmiskajā telpā brīvi lidojošu asteroīdu?
«Tā patiešām ir ārkārtīgi reta parādība,» Mets piekrīt.
— Un tomēr jūs atklājāt tieši tādu asteroīdu, kas kopā ar jums nolidoja visu ceļu līdz šejienei? Pats apbrīnojamākais no kosmosa kuģiem, vai ne tā?
«Tas nelidoja visu ceļu līdz šejienei. Tikai lielāko daļu šā ceļa.»
— Nu, labi, — prokurors ar vieglu nicību piekrīt. — Deviņdesmit deviņi miljoni no simt miljoniem vai cik nu tur vajag būt. Un tomēr tas ir pārsteidzoši.
«Turklāt,» Mets turpina rakstīt, «tas nepavisam nebija kāds īpaši izraudzīts asteroīds, kas būtu atvedis mani tieši šurp. Tas bija pirmais ceļā pagadījies asteroīds, kas varēja mani aizvest nez uz kurieni. Man nebija noteikta mērķa. Tas bija lidojums tukšumā, uz labu laimi, kā labpatiksies gadījumam, pretī savam liktenim,»
— Tātad, ja jūs būtu uzsēdies uz cita asteroīda, jūs varēja aizvest pavisam kur citur, ja?
«Vai arī vispār nekur,» Mets raksta ar drebošu roku. «Liktenis bija man labvēlīgs.»
— Neesiet par to tik pārliecināts. — Prokurors iebāž pirkstus vestes kabatā un draudīgi palūkojas uz apsūdzēto. — Ja jūsu īstie mērķi, īstie iemesli ir kaut mazliet līdzīgi tiem, kādus jums piedēvē mūsu mūžam modrie avīžnieki, tad jūsu aizstāvības runai jābūt nevainojamai, tai mūs jāpārliecina. Jūsu pašreiz izvirzītais variants ir absolūti nepierādīts. Izņemot nepamatotus apgalvojumus, ko izsaka ērmots citas planētas iedzīvotājs, kura nolūki mums nav zināmi, mēs, tas ir, tiesa, neko citu no jums neesam saņēmuši. — Prokurors ievelk elpu un pabeidz: — Vai jūs varat dot tiesas izskatīšanai kaut ko būtiskāku nekā jūsu fantastiskais stāstījums?
«Es nezinu, kā cīnīties pret neuzticību,» Mets lēni, gurdi raksta. «Tikai ar ticību.»
Prokurors noraida šo paziņojumu asi un nežēlīgi:
— Cik vel tadu ka jus pašreiz atrodas musu pasaulē un realizē savus zemiskos plānus, kamēr jūs šeit visā slavas spožumā jaucat mums galvas?
Līdz šim tāda doma nevienam nebija ienākusi prātā — ne tiem, kas atradās zālē, ne arī citiem ārpus tās. Tagad kāds pusducis reportieru klusībā sodījās, ka laikus nav uzķēruši šo vērtīgo ideju un nav to izmantojuši. No paša sākuma valdīja uzskats, ka uz Zemes atrodas tikai viens cit- planētietis un tas ir drošās rokās. Bet patiešām — kur garantija, ka desmiti vai varbūt pat simti tādu pašu neslēpjas ēnā, gaidīdami savu stundu? Cilvēki saskatījās, sāka nemierīgi grozīties savās vietās.
«Bez manis kuģī neviena cita nebija,» Mets raksta ar krītu uz tāfeles.
— Taisnība. Tas laikam ir pirmais jūsu izteikums, kas nerada šaubas. Jo eksperti ziņojumā raksta, ka kuģis, ar kuru jūs ieradāties, ir vienvietīgs, tā ka acīmredzot jūs tajā bijāt viens pats.
Bet cik vēl jūsu kuģu nosēdās uz Zemes apmēram tai pašā laikā?
«Neviens.»
— Gribētos jums ticēt, — saka prokurors, ar savu piezīmi atkal izraisīdams nemieru klausītāju rindās. — Uz jūsu planētas, jādomā, ir daudz kuģu, gan varenāku, gān ietilpīgāku nekā jūsējais, vai ne tā?
«Daudz,» Mets piekrīt. «Bet tie nav ātrāki par manējo un nevar nolidot ļoti lielus attālumus. Tie var tikai vest lielas kravas.»
— Kur jūs ņēmāt savu kuģi?
«Nozagu.»
— Vai tiešām jūs to nozagāt? — Prokurors smīnēdams uzrauj uzacis. — Tātad jūs esat zaglis, kas pats atzīstas savā noziegumā! — Viņš izliekas, ka pēkšņi ienākusi prātā kāda ideja:
— Starp citu, katrs saprot, ka labāk atzīties zādzībā nekā spiegošanā. — Viņš ļauj šai domai izlaist saknes un tad dod nākamo triecienu:
— Vai jūs nebūtu tik labs un nepastāstītu mums, cik vēl jūsu drosmīgo un pārgalvīgo tautiešu ir gatavi vai gatavojas sekot jūsu piemēram mūsu pasaules iekarošanā?
Pieceļas advokāts un saka:
— Es ieteicu klientam neatbildēt uz šo jautājumu.
Prokurors ar nepacietīgu žestu liek advokātam apsēsties un griežas pie tiesnešiem:
— Jūsu godība, esmu gatavs izklāstīt apsūdzības versiju.
Tiesneši paskatās uz pulksteni, apspriežas un atļauj:
— Sāciet!
Prokurora runa bija spoža, satriecoša, gara. Tā neatstāja akmeni uz akmens no aizstāvības. Tajā atkal tika minēti nozieguma smaguma pierādījumi, doti mājieni, kas neredzamo auditoriju vedināja uz vēl drūmākām domām. Nevarētu teikt, ka prokurors juta patiesu ienaidu pret neaicināto viesi vai bailes no tā — viņš tikai spoži izpildīja savu profesionālo pienākumu.
— Šis process, šis neparastais, unikālais process, — prokurors sacīja, — ieies tiesību un likumības vēsturē. Tas ir precedents, pēc kura mēs veidosim savas attiecības ar nākamajiem ieceļotājiem no kosmosa. Un jums, sabiedriskās domas pārstāvjiem, ir izšķirošā loma šo attiecību nodibināšanā; jums un vienīgi jums nāksies vai nu sadarboties ar citām civilizācijām un baudīt šīs sadarbības augļus, vai arī… — viņš ieturēja pauzi un tad cieti piebilda: — Vai arī uzvelt uz saviem pleciem visas citu planētu intervences šausmas. Un, atļaujiet piebilst, sadarbības augļi var būt visai nenozīmīgi, turpretim intervences šausmas — neizmērojamas.
Noklepojies un iedzēris malku ūdens, prokurors turpināja:
— Un, lai vislabākajā veidā atrisinātu šo jautājumu, nonāktu pie pareiziem secinājumiem, jums neatliek nekas cits kā vadīties no pieredzes, kas gūta saskarē ar šo fantastisko radījumu, par kuru jums tagad jāpieņem spriedums.
Viņš pagriezās pret Metu un turpmāk visas savas runas laiku vairs nenolaida acis no tā.
— Šim radījumam netika prasīts zvērests, jo mēs nezinām, pie kā tas varētu zvērēt. Viņa ētika — ja tāda vispār pastāv — tā ir viņu ētika, kam nav nekā kopīga ar mūsējo. Visu, ko mēs par viņu zinām, mēs zinām tikai no viņa izteikumiem, no viņa skaisti izklāstītā fantastiskā stāstījuma, kas ir tik neticams cilvēku ausīm, ka diez vai var kādu no mums vainot par to, ka viņš uzskata šo radījumu par nekaunīgu meli.
Atskanot šiem vārdiem, Meta acis aizdarījās aiz sāpēm un ciešanām, taču prokurors apņēmīgi turpināja:
— Jautājumu par šā radījuma patiesīgumu var vēl uzskatīt par atklātu, bet dažos citos aspektos — piemēram, attiecībā uz cieņu pret īpašumu, pret likumu — apsūdzība balstās uz faktiem. īpašums un likums — tie taču ir mūsu civilizācijas stūrakmeņi, tie veidoti gadu simteņiem, un mēs neļausim tos sagraut, kaut arī mums tādēļ nāktos cīnīties ar visneparastākajiem iebrucējiem!
Te prokurors mazliet pārspīlēja: bija skaidri redzams, ka šis mazais, lielacainais radījums jau nu gan neder civilizācijas grāvēja lomai. Taču iztēlotajai perspektīvai vajadzēja veidot tūkstošu un miljonu cilvēku viedokli. Ja viņi vēl šaubās, jārīkojas tā, lai rezultāts būtu drošs.
— Viņš ir zaglis. Vēl vairāk: cilvēks, kas pats sevi atzīst par zagli. Viņš ir apzadzis ne tikai mūs, bet arī savus planētas brāļus, — prokurors turpināja uzbrukumu, nemanīdams, ka, runājot par apsūdzēto, jau sauc to nevis par «radījumu», bet par «cilvēku». — Viņš ir grāvējs, turklāt ar prātu apveltīts grāvējs un, iespējams, vesela grāvēju pulka priekšgājējs. Es domāju, ka to ceļu, ko paveicis viens, var paveikt arī vesela armija! — Un, neapgrūtinādams sevi ar jautājumu, kur atrast tik daudz asteroīdu, lai nogādātu uz Zemi iebrucēju barus no citas planētas, piemetināja: — Simti armiju!
Te paceldams, te pieklusinādams balsi, brīžiem runādams rupji un izaicinoši, brīžiem maigi un pieglaimīgi, viņš spēlēja uz klausītāju jūtām, kā ērģelnieks spēlē uz gigantiskām ērģelēm, aicināja būt Zemes patriotiem, izdabāja aprobežotībai, attaisnoja aizspriedumus, uzkurināja bailes — bailes pašiem no sevis, bailes no citiem, bailes no neparastā, bailes no rītdienas, bailes no nezināmā. Viņa runa bija ieturēta augstā stilā, izsmējīgu toni nomainīja svinīga nopietnība, pēc tam sarkasms.
— Viņš, — prokurors runāja, norādīdams uz Metu, — lūdz uzskatīt viņu par mūsu pasaules pilsoni. Pieņemt viņu ar visiem viņa trikiem un izdarībām, ar viņa pārdabiskajām spējām, ar viņa slepenajiem nolūkiem, kuri varbūt atklāsies tikai tad, kad būs jau par vēlu? Vai tad nav labāk »— kaut arī viņš patiešām būtu tik tīrs un nevainīgs, kā grib mums iegalvot—, vai nav labāk netaisni sodīt viņu vienu nekā pakļaut milzīgam riskam lielu daudzumu citu?
Prokurors izaicinoši pavērās uz klausītājiem.
— Nu, padomājiet: mēs pieņemsim viņu kā bēgli. Bet kas dos viņam pajumti? Kas gribēs dzīvot līdzās ar radījumu, kurš cilvēkam svešāks par svešu? — Viņš pasmīnēja. — Starp citu, ir gan arī tādi, kas kāro būt ar viņu kopā. Lai cik neticami tas izklausītos, ir atradušies cilvēki, kam viņš vajadzīgs.
Prokurors pacēla virs galvas vēstuli, lai visi to redzētu, un sacīja:
— Sis cilvēks piedāvā viņam pajumti. Viņš raksta, ka astotās iemiesošanās laikā uz Prociona pats esot ieņēmis neiecietības pozīcijas… — Prokurors nosvieda vēstuli uz galda. — Nenormālie ir arī starp mums. Taču, par laimi, cilvēces likteni izlems nosvērti, saprātīgi pilsoņi, nevis hroniski idioti.
Vārdu straume plūda vēl pusstundu, Pabeidza viņš tā:
Pēc mūsu likumiem, spiegu gaida drīzs gals, no cilvēka, ko tur aizdomās par spiegošanu, mēs viegli tiekam vaļā. Neredzu iemeslus, kāpēc citas planētas spiegs pelnītu saudzīgāku apiešanos nekā spiegs cilvēks. Lūk, jūsu priekšā radījums, kas labākajā gadījumā ir tikai nevēlams, sliktākajā — bīstama ienaidnieka izlūkošanas pirmais aģents. Apsūdzība uzskata, ka vispārējās drošības interesēs jums jāizskata tikai divi iespējamie sprieduma varianti: nāvessods vai apsūdzētā tūlītēja izraidīšana kosmosā — turp, no kurienes viņš ieradies. Viņa vainas pierādījumi ir svarīgi, un citas alternatīvas mums nav. Jūs nevarējāt nepamanīt, ka visi šeit runājušie liecinieki bija apsūdzības liecinieki. Vai nav zīmīgi, ka aizstāvība! neatradās neviens liecinieks? — Viņš pagaidīja, kamēr šo vārdu jēga aiziet līdz klausītājiem, un, atkārtodams: — Neviens! —, galīgi pienagloja apsūdzēto pie kauna staba.
Vēl viens malks ūdens, un prokurors apsēdās, akurāti sakārtojis bikšu iegludinājumus.
Šķita, ka tagad vairs nevienam nav šaubu: Mets ir nelietīgs riebeklis.
Advokāts sacēla mazu sensāciju, pieceldamies un paziņodams:
— Jūsu godība, aizstāvība atsakās izklāstīt savu versiju.
Tiesneši paskatījās uz advokātu tā, it kā viņš būtu desmitkārt dīvaināks par savu klientu. Viņi čaukstināja papīrus, sačukstējās savā starpā.
Pēc brīža centrā sēdošais tiesnesis jautāja:
— Vai tas nozīmē, ka jūs pilnībā paļaujaties uz vispārējās balsošanas verdiktu?
— Pašās beigās, protams, jūsu godība, bet patlaban vēl ne. Man ir nepieciešams izdarīt papildu
nopratināšanu un tad izstrādāt versiju, pamatojoties uz to.
— Sāciet! — tiesnesis atļāva, šaubās saraucis uzacis.
Advokāts griezās pie Meta:
— Vai visi jūsu planētas iedzīvotāji, tāpat kā jūs, ir… teiksim… telepāti un runas spēju tiem nav?
«Jā, visi.»
— Viņiem ir kopīgs neirocentrs jeb, runājot vienkāršāk, viņi izmanto sabiedriskās smadzenes?
«Jā.»
— Pastāstiet tiesai par saviem vecākiem.
Mets, aizvēris acis, uz mirkli iegrima atmiņās.
«Mani vecāki nebija tādi kā visi. Viņi bija
izdzimteņi. Viņi attālinājās no neirocentra, līdz gandrīz pazaudēja sakarus ar pārējiem.»
— Un viņi gāja bojā tālu no visiem?
«Jā,» pēc ilgas pauzes lēni, nedroši, ar tievām, krecelīgām līnijām Meta roka uzvilka uz tāfeles.
— Un jūs acīmredzot nonācāt pilnīgā izmisumā?
«Jā.»
Advokāts griezās pie tiesnešiem:
— Es gribētu uzdot vēl dažus jautājumus ceturtajam lieciniekam.
Tiesneši deva piekrišanu, un profesors Allens atkal iznāca priekšā.
— Profesor, esiet tik labs, kā eksperts un cilvēks, kas ilgu laiku pētījis manu klientu, sakiet, lūdzu, vai viņš ir jauns vai vecs?
— Jauns, — Allens bez minstināšanās atbildēja.
— Ļoti jauns?
— Diezgan jauns, — Allens sacīja. — Pēc
mūsu priekšstatiem, viņš vel nav sasniedzis briedumu.
— Paldies! — Advokāts ar laipnu skatienu pavērās uz zāli. Viņa tuklajā, labsirdīgajā sejā nekas nevēstīja par tuvojošos vētru. Klusā balsī viņš uzdeva nākamo jautājumu: — Vai tas ir vīrietis vai sieviete?
— Sieviete, — profesors Allens atbildēja.
Reportierim izkrita no rokām bloks. Un vairākas minūtes ilgi bloka kritiena troksnis bija vienīgā skaņa klusumā sastingušajā zālē. Pēc tam atskanēja kopīga nopūta, sāka tarkšķēt kinokameras, steidzoties uzfilmēt Metu, un no zāles viena gala līdz otram pārvēlās pārsteiguma saucieni.
Bet augšā balkonā asprātīgākais notā laika karikatūristiem saplēsa driskās savu pēdējo zīmējumu, kurā bija attēlojis apsūdzēto piesietu pie astes raķetei, kas dodas uz Mēnesi. Paraksts zem tā vēstīja: «Kaktuss devies ceļojumā.» Bet tagad — kur tas vairs derēja? Nosaukt viņu, šo sieviešu kārtas būtni, par «kaktusiem»? Meklēdams jaunu tēmu, karikatūrists kasīja pakausi, tai pašā laikā apzinādamies, ka neko neizdomās, jo nevar taču sodīt ar nāvi mazu, vientuļu sievieti.
Prokurors sēdēja, lūpas sakniebis, ar visu savu izskatu atgādinādams fatālistu, kurš zaudējis vismaz astoņdesmit procentu pamata zem kājām. Viņš pazina šo publiku. Viņš spēja novērtēt sabiedrisko reakciju ar precizitāti līdz desmittūk- stoš balsīm.
Tagad visi skatījās tikai Meta zeltainajās acīs. Tās bija lielas tāpat kā iepriekš, bet tagad šķita maigākas un staroja it kā spožāk. Tagad, kad bija kļuvis zināms, ka šīs acis pieder sievietei, visi ieraudzīja, ka tajās patiešām ir kaut kas sievišķīgs. Un, kad dīvainā, neizprotamā veidā grumbiņas ap acīm piepeši atmaiga, tajās pavīdēja kaut kas bezmaz cilvēcisks.
Pusnakts. Liels mūr-a pagrabs ar metāla restēm, galds, gulta, divi krēsli un radioaparāts kaktā. Kamerā divi: Meta un resnais advokāts. Sarunājas, lasa korespondenci, brīžiem paveras pulkstenī.
— Vispār runājot, apsūdzība ar šo vēstuli, tā teikt, iesēdās peļķē, — aizstāvis saka. Viņš joprojām nevar atradināties izteikt savas domas skaļi, kaut gan labi zina, ka sarunas biedrene dzird viņa domas, nevis vārdus. Ar resno rādītājpirkstu viņš pabungo pa vēstuļu kaudzīti, kuras abi tikko izlasījuši. — Man nebūtu bijis grūti nolikt viņu uz abām lāpstiņām, parādot šīs vēstules, kas uzrakstītas pirms nedēļas uz mūsu adresi. Bet ko tas būtu devis? Tikai lieku reizi pierādījis, ka cilvēki domā dažādi.
Advokāts nopūtās, izstaipījās, nožāvājās, droši vien vai simto reizi paskatījās pulkstenī un paņēma nākamo vēstuli.
— Paklausieties!
Un sāka vēstuli lasīt skaļi:
— «Mans trīspadsmit gadu vecais dēls nedod mums miera, lūgdamies, lai piedāvājam jūsu klientam kaut vai neilgi padzīvot mūsu mājā. Varbūt jūs to uzskatīsiet par muļķību no musu puses, ka mēs zēnam vienmēr izdabājam, bet mums tā ir vieglāk. Mums ir brīva istaba, un, ja jūsu klients ir tīrīgs un pirts dienās nebaidas gara …»
Pēdējos vārdus viņš izlasīja neskaidri, tik tikko valdīdams žāvas.
— Paredzēts, ka vispārējai balsošanai jābeidzas sešos no rīta. Bet, ticiet man, ātrāk par astoņiem vai pat desmitiem tas nebūs. Tādas lietas nekad neiekļaujas noteiktajā laikā. — Advokāts pagrozījās uz cietā krēsla, velti pūlēdamies ierīkoties ērtāk. — Lai būtu kā būdams, lai kas notiktu, es palikšu kopā ar jums līdz pašam galam. Un nedomājiet, ka es esmu jums vienīgais draugs. — Viņš pieskārās vēstuļu kaudzītei. — Redziet, cik viņu daudz, jums tikai jāizvēlas.
Meta visu šo laiku noņēmās, lasīdama zīmīti, kas bija uzrakstīta neveiklā, nevienādā rokrakstā. Tad viņa pasniedzās pēc zīmuļa un papīra un uzrakstīja:
«Allens man netika izskaidrojis visus vārdus. Kas tas ir — «veterāns»?»
Saņēmusi no advokāta paskaidrojumu, viņa uzrakstīja:
«Man vairāk par visiem patīk šis. Viņam ir trauma. Ja mani atbrīvos, es pieņemšu viņa uzaicinājumu.»
— Lūdzu, parādiet! — Advokāts paņēma vēstuli, izlasīja to, brīdi pa brīdim novilkdams «hmm!», un atdeva Metai. — Kā vēlaties. Starp citu, jums ar viņu ir kaut kas kopīgs, jo jūs abi neesat labās attiecībās ar šo muļķīgo pasauli. — Viņš atkal palūkojās pulkstenī un norūca: — Vai šis pulkstenis vispār iet? Mums te laikam vesela nedēļa būs jāgaida līdz rītam, ko?
Kāds, žvadzinādams atslēgu saišķi, atvēra durvis, un kamerā ienāca prokurors. Uzsmaidījis savam sāncensim, viņš sacīja:
— El, jūs tik pamatīgi esat iejuties ieslodzītā lomā, ka atsakāties pat no tām nedaudzajām ērtībām, ko cietums piedāvā?
— No kā tad?
— No radio!
Advokāts nicīgi iesmējās.
— Pie velna radio! Tas tikai taisa troksni. Mēs te klusu un mierīgi nodarbojāmies ar vēstuļu lasīšanu… — Piepeši viņa tuklajā sejā parādījās apmulsums. — Ko, vai tad mēs būtu ko palaiduši garām, vai kaut kas tika ziņots?
— Pēdējās ziņas divpadsmitos. — Prokurors, joprojām smaidīdams, atspiedās uz galda malas. — Balsošana ir pārtraukta.
— Nevar būt! — Advokāta seja dusmās pietvīka, viņš piecēlās. — Pēc vispasaules vienošanās, spriedums taču …
— Var gan būt… zināmos apstākļos, — prokurors viņu pārtrauca. — Un apstākļi izveidojās tā, ka neizmērojamā straume balsu, kas aizstāv jūsu klienti, padarīja tālāko skaitīšanu lieku. Viņš pagriezās pret Metu. — Tikai starp mums, mana dārgā: es vēl nekad neesmu tā priecājies par savu sakāvi.
Pusmūža cilvēks, agri nosirmojis, ar gariem, tieviem pirkstiem, dibenistabā klausījās radio, kad pie durvīm atskanēja zvans. Istabā nebija televizora, tikai no radioaparāta plūsmoja maiga polinēziešu melodija. Zvans izlauzās cauri mūzikai, saimnieks izslēdza radio un piecēlās. Ļoti piesardzīgi viņš šķērsoja istabu, atvēra durvis un izgāja priekšnamā.
Dīvaini. Kas tur varētu but šaja pievakares stundā? Pie viņa gandrīz neviens nenāk. Pastnieks parasti iegriežas no rīta, dienā dažreiz iemaldās viens otrs tirgotājs. Bet vēlāk reti kāds parādās, ārkārtīgi reti. Un šodien viņš nevienu negaidīja.
Klusiņām — biezais paklājs apslāpēja soļu Iroksni — viņš gar priekšnama sienu virzījās uz parādes durvīm.
Šajā vēlajā vizītē bija kaut kas ļoti neparasts, tuvojoties durvīm, viņa dvēselē iezagās brīnumaina sajūta — it kā viņš jau iepriekš zinātu, kas gaida tur, ārā. Viņa apziņā tēlojās aina, pagaidām vēl neskaidra, radusies viņam neizprotamā veidā, it kā to projicētu viens no tiem, kas, cerību pilni, stāvēja tur, aiz durvīm. Viņš redzēja lielu, korpulentu, labsirdīgu vīrieti maza, zaļi zel- laina radījuma pavadībā.
Kaut arī šis cilvēks bija izgājis caur bargiem pārbaudījumiem un ciešanām — tādēļ jau viņš iagad bija tāds —, nervi viņam bija kārtībā, un viņš nekādā ziņā nepiederēja pie tā tipa ļaudīm, kam rādās visādi brīnumi, un vispār viņam nebija sliecības uz halucinācijām. Tādēļ viņu satrauca, darīja nemierīgu šis nez no kurienes uzradies redzējums. Viņš nepazina lielo, resno cilvēku, kura portrets tik skaidri iezīmējās apziņā, nekad savā mūžā viņš to nebija redzējis, pat senajās, labajās dienās ne… Bet par viņa pavadoni nemaz nebija ko runāt…
Mēdz būt, protams, cilvēki ar ļoti saasinātām sajūtām, ar neparasti attīstītām, pārsteidzošām spējām. Arī viņam bija tādas spējas — liktenis ir žēlsirdīgs pret cietušajiem un cenšas kompensēt zaudēto. Un viņam būtu grūti bez šīm spējām.
Taču tas šovakar bija kaut kas jauns, nepazīstams.
Viņa pirksti, parasti tik jutīgi, negribēja klau sīt, kad viņš taustīja pēc durvju atslēgas, it kā būtu aizmirsuši, kur tā atrodas. Beidzot sataus tījis atslēgu, viņš to pagrieza un tūlīt pat izdzir dēja smalku, putna čivināšanai līdzīgu balstiņu kas atskanēja tieši viņa smadzenēs dzidra kā zvaniņš:
— Atveriet, lūdzu, es būšu jūsu acis!