Katrs mēģinājums pārveidot viņa ekoloģisko iedzimtību «notek» no šīs sugas citkārt gudrā un paklausīgā dzīvnieka gluži «kā pīlei ūdens».
Volfgangs Kēlers. «Pērtiķu gara spējas»,
1925.
Vārti aizcirtās ar troksni, turpretī atslēgas apgriezās klusi, jo bija labi ieeļļotas.
Drošības dienesta aģenti bija atņēmuši visiem zābaku auklas, bet Pērtiķim Beit- sam — siksnu. Panam Satirusam, saprotams, nebija nekā kO'atņemt, jo pēc izlīšanas no skafandra viņš staigāja bez drēbēm.
Un tad viņus, divus jūrniekus un šimpanzi, iebāza katru savā kamerā.
— Bet kur dakteris? — jautāja Hepijs.
— Ka tikai viņi tam kaut ko nenodara …
— Viņu nopratina, — sacīja Pērtiķis.
— Es domāju, ka viņi cer salauzt dakteri ātrāk nekā tevi vai mani. Vai arī Panu.
— Kādēļ viņu vajadzētu salauzt? — jautāja Pans.
— Mēs piedalāmies starptautiskā sazvērestībā, — paskaidroja Hepijs. — Tev nevajadzēja nolaisties tā, lai tevi izzvejo «Kuks». Tas ir pilnīgi slepens kuģis. Tas, ko viņi sauc par eksperimentālu prototipu.
— Tu runā kā rakstvedis, — teica Pērtiķis.
Pans rāmi lēkāja no kārts uz kārti, no vienas sienas līdz otrai, no grīdas līdz griestiem.
— Nav nemaz tik slikti, — viņš sacīja.
— Esmu pieradis pie krātiņiem.
— Mēs gan ne, — atsaucās Hepijs.
— Rimsties, Hepij! — norūca Pērtiķis.
— Nezinu, kā tu, bet es esmu pavadījis tup- tūzī ilgāku laiku nekā Pana mūža garums. Cik viņam bija? Septiņarpus gadu? Jā, es varu tevi pamācīt, kā jāsēž krātiņā. Cita lieta, ka es vēl neesmu pie tā pieradis.
Pans atlaidās uz nārām.
— Tātad, pēc tavām domām, es atrodos te tāpēc, ka pārāk daudz zinu par «Kuku»? Bet es neko neredzēju, atskaitot klāju un jūsu ēdamtelpu.
— Un mičmaņu kopkajīti, — izlaboja Pērtiķis.
— Redzi nu! Es neko nesajēdzu no kuģiem. Tas bija pirmais, uz kura es uzkāpu. Es nudien nevarētu salīdzināt to ar citiem kuģiem vai vismaz aprakstīt. Kā tu domā, ja es viņiem to pateikšu, vai vini mūs izlaidīs?
— Kā tu panāci, ka kosmosa kuģis lido ātrāk par gaismu? — Hepijs jautāja. — Lūk, ko viņi vēlas izdibināt.
— Bet cilvēks nav sagatavots, lai to zinātu, — atteica Pans. — Viņš to izmantotu kara vajadzībām.
— Jā, — novilka Pērtiķis, — tāpēc jau mēs atrodamies tuptūzī. Un droši vien arī paliksim tajā.
Pans Satiruss lēkāja savā krātiņā no vienas puses uz otru, līdz beidzot bija ticis līdz pašai augšai. Iekāries vienā rokā, viņš tai vietā, kur griestos bija iestiprināts stienis, joka pēc atlauza un iebāza mutē gabaliņu kaļķu. Tad viņš to izspļāva un nolēca atpakaļ uz nārām.
— Man gribas ēst.
— Nesaki viņiem to, — pamācīja Pērtiķis. — Citādi viņi nedos tev ēst tikmēr, kamēr tu nebūsi izstāstījis viņiem visu.
—""Viņš arī nestāstīs, — sacīja Hepijs.
— Viņš nedrīkst stāstīt, — piebilda Pērtiķis. — Karš nav laba lieta.
— Tu spried kā pērtiķis. Mirt badā arī nav diez cik patīkami.
— Daudzi šimpanzes ir drīzāk miruši nekā zaudējuši pašcieņu, — teica Pans. Tad viņš ieķērās režģos un mazliet pašūpojās. Pēc tam viņš uzlēca uz nārām, pakasījās un aizklāja seju ar rokām.
Ienāca divi cilvēki, kas acīmredzot veica te apkalpotāju pienākumus, ģērbušies kompānijas strādnieku virsvalkos, kas šeit kalpoja par uniformām. Turēdami šautenes gatavībā, viņi apstājās pie pašiem režģiem. Aiz viņiem ienāca vēl viens cilvēks un ienesa ēdienu, vispirms Pērtiķim, tad Hepijam. Un izgāja ārā.
— Bet Panam? — iejautājās Pērtiķis.
— Viņš nedabūs rīt, — atbildēja viens no sargiem.
Pērtiķis nosprauslājas un paņēma no savas paplātes gabalu maizes.
— Ķer, Pan.
— Nedrīkst, jūrniek, — nobrīdināja viens no sargiem un pacēla šaujamo.
— Tas nav visai cilvēcīgi! — iesaucās Hepijs.
— Gluži otrādi, — teica Pans. — Tas ir cilvēcīgi.
— Es negribu ēst, — paziņoja Pērtiķis. — Varat aizvākt šīs samazgas.
— Manējās arī, — piebalsoja Hepijs.
Viens no sargiem uzsvilpa, atnāca apkalpotājs un aiznesa paplātes. Nožvadzēja metāls, un viņi atkal bija vieni.
— Tagad viss ir skaidrs, — ierunājās He- pijs.
— Es domāju, ka labāk butu iet projām no šejienes, — ierosināja Pans.
Jūrnieki paskatījās uz viņu.
— Cilvēki ir pārāk šauri speciālisti, — Pans turpināja. — Acīmredzot vieni būvē cietumus, bet citi — krātiņus. Vismaz nevienā pieklājīgā zvērudārzā šimpanzi nebāzīs tādā būrī kā šis.
Viņš izstiepa roku un izrāva vienu stieni no grīdas. Otru viņš salieca.
— Varu iedomāties, ko te pastrādātu gorilla, — viņš sacīja. — Par ko viņi mani uzskata? Par mazu pērtiķēnu?
Viņš salieca vēl vienu stieni.
Kad bija izveidojies pietiekami liels caurums, lai varētu izlīst, viņš vēl divus stieņus sasēja mezglā.
— Zorro zīme, — viņš sacīja. — Par to es lasīju komiksā.
— Taču ne pār doktora Bedojana plecu? — jautāja Hepijs.
Tai brīdī Pans jau bija ārā no kameras.
— Diezin vai, — viņš teica un iesmējās, vismaz tas izklausījās pēc smiekliem. — Muļķīgi. Es esmu regresējis jeb degradējis, jeb kā nu to saka. — Viņš pastiepa roku un norāva atslēgu no Hepija kameras durvīm. — To vajadzēja darīt vispirms. Bet man patīk vingrinājumi, pēc tiem es jūtos možs.
Viņš norāva arī Pērtiķa kameras atslēgu un, balstīdamies uz rokām kā uz kruķiem, palēkdamies devās pie vienīgā aizrestotā loga.
Citu pēc citas izlauzis loga restes, viņš sniedza tās Pērtiķim.
— Nav vērts taisīt lieku troksni, — viņš teica. — Gatavs ir. Dod roku, Hepij.
Ar vienu roku turēdamies pie loga rāmja, ar otru Pans palīdzēja Hepijam uzrāpties augšā un izlīst ārā. Pēc tam viņš uzvilka augšā Pērtiķi, pats nolēca zemē un atstāja mičmani logā vienu.
Nolēkdams Pērtiķis nosēcās. Viņi atradās aiz neīsta gāzes rezervuāra, netālu no dzeloņstiepļu žoga. Pans paskatījās uz žogu un, atdarinādams Pērtiķi, arī nosēcās.
— Nekā briesmīga nav.
— Esi uzmanīgs! — brīdināja Hepijs.
— Stieplē var būt strāva. — Viņš palūkojās apkārt un norādīja uz netālu augošo ozolu. — Te viss ir tik tīrs, ka mums vajadzēs nolauzt zaru. Te pat rungu neatradīsi.
— Sīkums, — teica Pans. Viņš uzrāpās kokā, nolauza pamatīgu zaru un nokāpa lejā.
— Še, veco zēn.
Hepijs uzmanīgi pieslēja zaru pie dzeloņ- \ stieplēm. Dzirksteļu nebija, un viņš sacīja: s
— Nāc šurp, Pan.
Šimpanze nospieda stiepli pie zemes, un viņi pārkāpa tai pāri.
Abi jūrnieki nevis gāja, bet kumuroja jļ bez auklām palikušie zābaki krita nost no - kājām. Pans Satiruss aizveda viņus uz pirmo lapu koku puduri, kādi paretam gadījās starp Florīdas priežu mežiem. Tad viņš sāka lēkāt no viena koka uz otru, līdz bija saplūcis pilnas saujas ar kaut kādiem tieviem vijī- : giem augiem.
Hepijs un Pērtiķis ņēmās pīt zābaku auk-; las. Viņu prasmīgajām rokām darbs vedās.
Pans Satiruss turpināja pastaigu pa kokiem. Viņš atgriezās, gremodams palmas zara mīkstumu.
Pērtiķis bija nopinis auklas un tagad taisīja sev jostu.
— Es maz ko sajēdzu no šimpanžu sejām, bet tu, Pan, izskaties laimīgs.
Pans piekrītoši pamāja ar galvu. Turēdamies uz roku pirkstiem, viņš šūpojās, atraudams kājās no zemes.
— Tas nav tropu mežs, — Pans teica.
— Tas ir tikai subtropu mežs. Pat ne mežs, bet mazi koku pudurlši. Un tomēr pirmoreiz mūžā es jūtos kā īsts šimpanze, nevis kā rotaļlietiņa cilvēka rokās.
Hepijs izstiepa kāju un atslējās ar muguru pret koku.
— Tas, Pērtiķi, ir tikpat kā dabūt savā rīcībā kuģi. Nav ne virsnieku, ne jūras kara flotes ministrijas, kas pavēl darīt to vai to.
-*>. Es esmu mīnētājs, nevis stūrmanis, — sacīja Pērtiķis, — bet ar kuģi laikam tiktu galā. Ja vien man tāds būtu. Bet man nekad nebūs kuģa.
— Nūja, ka nebūs, — apstiprināja Hepijs.
— Tiklīdz mūs dabūs rokā, tūliņ pazeminās par matrožiem. Mūs taču uzskata par patvaļīgi krastā izkāpušiem, ja ne par dezertieriem.
Zemē gulēja vairāk nekā sešas collas resns ozola zars. Tas bija atlūzis no koka, pret kuru balstījās Hepijs, tomēr nebija vēl satrunējis. Pans Satiruss paņēma zaru un pārlauza uz pusēm.
— Jūs nācāt man līdzi tāpēc, ka baidījāties par savu dzīvību.
— Mēs izpildām savu pienākumu, — teica Hepijs. — Tagad es to aptveru. «Kuka» komandieris mums lika tev sekot. Neviens jūras flotes virsnieks pagaidām nav šo pavēli atcēlis. Mēs nezinām, kas tie tur, aiz gāzes rezervuāra, ir par cilvēkiem.
— Krievi, — sacīja Pērtiķis. — Mēs domājam, ka krievi. Viņi taču neparādīja mums savas personas apliecības, bet, ja arī būtu parādījuši, mēs domātu, ka tā ir krāpšana. Krievi.
— Mēs neesam virsnieki, — sacīja Hepijs.
— Mums nav paredzētas smadzenes, vai ne? Viņš izbāza mēli un izvalbīja acis. Pans Satiruss izdeva skaņas, ko vairums
cilvēku galu galā uzskatītu par smiekliem.
— Mēs varam te turēties gadiem ilgi, — j viņš sacīja. — Šajos mežos aug visādas gardas lietas. Un mēs varam doties uz dienvidiem, līdz nonākam pie purviem.
— Viņi sacels kājās visus Amerikas policistus, — sacīja Pērtiķis. — Viņi palaidīs vaļā visus nolādētos jūras kājniekus, izķemmēs visu apkārtni un dabūs mūs ciet.
— Nav tāda cilvēka, kurš spētu atrast šimpanzi subtropu mežā, — teica Pans.
— Es varu uzrāpties pirmajā palmā, kas gadās tuvumā, un paslēpties zaros.
— Tāda cilvēka nav, — piekrita Hepijs.
— Bet cilvēki ir. Tūkstošiem, desmitiem tūkstošu cilvēku. Pietiekami daudz, lai viņi spētu nocirst visas tavas palmas. Un kas mēs esam? Tādi paši cilvēki un nevis šimpanzes. Pat Pērtiķis ir cilvēks, lai gan neizskatās pēc tāda.
Pērtiķis Beitss palūkojās uz viņu un teica:
— Pal'ies, drauģel.
— Varbūt jums labāk iziet uz ceļa un padoties, — teica Pans. — Nodot sevi mūsu
jūras priekšniecības — vai tā saka? — rokās, un jums ne matiņš nenokritīs no galvas.
Mičmanis Beitss saskatījās ar Hepiju un jautāja:
— Kur tu esi dzimis, Pan?
— Bronksas zooloģiskā dārza pērtiķu mītnē. Ņujorkā.
— Zinu, — teica Pērtiķis. — Tu savu mūžu neesi bijis brīvībā. Šajā Florīdā tu vari nosalt, te klaiņā savvaļas suņi, meža cūkas un ej nu sazini, kas vēl. Mēs labak paliksim kopā ar tevi.
— O, bet tā taču ir mana dabiskā vide!
— Jā gan, jā, gan, — atteica Hepijs. — Un tomēr mums nav citas izejas. Komandieris teica, lai mēs turoties kopā.
— Ejam! — sacīja Pērtiķis. — Vāksimies tālāk prom, citādi vēl šie fibieši sāks meklēt mūs ar suņiem.
Tā nu viņi kājoja tālāk pa līdzenumu, iemukdami staignājos, kas bija nosegti ar zaļu plēvi tā, ka izskatījās pēc pļavas, un saceldami moskītu mākoņus, kas bez kavēšanās sāpīgi atriebās. Pans neapdomīgi piegāja par tuvu kādam krūmam, un viņam plaukstā iedūrās ērkšķis. Nevienam nebija klāt naža, pat ne adatas, lai ērkšķi izvilktu: sārtā plauksta ātri piepampa.
Ūdens te bija vairāk nekā vajag, un Pans Satiruss savāca milzīgi daudz zaļu riekstu, gatavu un negatavu augļu, mīkstu atvasīšu. Bet neviens no viņiem, pat Pans, nebija pieradis pie tādas diētas; abi jūrnieki soļoja savu kurkstošo vēderu mūzikas pavadījumā, un Pans Satiruss kļuva neparasti nomākts.
— Jūras kājniekiem tā iet vienmēr, — ierunājās_ Pērtiķis. Viņš sēdēja zem palmas un ar abām rokām turēja savu lielo vēderu. Viņa seja no moskītu dzēlieniem bija kļuvusi divtik plata.
— Es nedienētu jūras kājniekos, — sacīja Hepijs.
— Ja tā būtu Ekvatoriālā Āfrika… —j teica Pans Satiruss.
— Te nav nekāda Āfrika, — aprāva Pēr- j tiķis.
— Zēl, ka nepaņēmām līdzi doktoru Bedo- janu.
— Kāds no tā būtu labums? — jautāja Hepijs. — Bez savas mazās, melnās somiņas dakteris šajos mežos būtu tāds pats kā mēs visi. Ja mums dakteris vispār vajadzīgs, tad tikai ar melno somiņu.
Pans Satiruss bija kaut kur atradis lielu, apaļu augli. Viņš grozīja to veselajā rokā. «
— Jādomā, ka tas nav ēdams.
— Nekas nav garšīgs, ja nepasniedz gluži siltu, — sacīja Hepijs.
— Un ja blonda oficiante neatnes tev pudeli aliņa, lai vieglāk iet iekšā, — papildināja Pērtiķis.
Hepijs nopūtās.
— Civilizācija mūs ir pazudinājusi, — teica Pans Satiruss. — Ticat vai neticat, bet man pēdas ir jēlas. Es vēl nekad tik daudz neesmu staigājis.
— Savās mājās, Āfrikā, tu droši vien lektu no viena koka uz otru, — teica Hepijs.
— Neba visu laiku, — atbildēja Pans un papurināja savu lielo galvu. — Tā vismaz raksta. Es pats to nezinu. Es esmu otrās šķiras cilvēks, nevis pērtiķis". Pirmoreiz septiņ- arpus gadu laikā man blakām nestāv sargs.
Viņš paskatījās uz ceļabiedriem.
— Es jūs negribēju nonicināt, džentlmeņi, bet jums nekad nav mācīts apieties ar šimpanzi.
— Bet es nekad neesmu uzskatījis sevi par pērtiķi, — sacīja mičmanis Beitss.
— Puiši mani vienkārši tā iesaukuši.
— Vispār mēs esam ķezā, — teica Hepijs.
— Drīz būs tumšs, bet mums nav pat sērkociņu, ar ko iekurināt uguni. Un, ja arī būtu, mēs nemaz nedrīkstam to darīt — fi- bieši mūs -droši vien meklē ar helikopteriem. Ko lai iesāk?
— Apmēram pusjūdzi no šejienes ir šoseja, — teica Pans. — Es redzēju to no koka, kurā atradu šo te. — Viņš vēlreiz aplūkoja augli, pagrozīja to savos garajos pirkstos un tad aizsvieda. — Es jums parādīšu ceļu, džentlmeņi.
— Piedod, Pan, — sacīja Hepijs.
— Tu neesi vainīgs.
— Jā, — sacīja Pērtiķis, — velti tu mūs izpestīji. Ķibele vien tev ir ar mums.
— Nē, nē. Man sāp kājas, un es neesmu pieradis pie šīs barības… Es uzkāpšu kokā un palūkošos, kurp mums jāiet.
— Turies, Pan, — drošināja Hepijs.
— Tiesa, tev rokā iedūries ērkšķis. Bet tu vari gadiem iztikt no šiem draņķiem, no kuriem mums sāp vēders. Tu vari sasildīties, apsedzies, teiksim, pāris palmu lapām. Kādēļ tad tev vajadzētu padoties?
— Man ne visai patīk šajos brikšņos, — teica Pans.
— Nepūt pīlītes! — asi aprāva Hepijs.
— Es esmu otrās šķiras šimpanze un trešās šķiras cilvēks, — domīgi sacīja Pans.
— Man ienāca prātā, kā man klāsies vienam, un kļuva nelāgi ap dūšu. Es to neizturēšu.
— Tāpēc ka tu esi regresējis, deevolu- cionējis jeb kā nu tur? — iejautājās Pērtiķis.
— Jā.
— Tu ieguvi izglītību. Kaut svešiem par plecu, tomēr ieguvi, — sacīja Hepijs. — Kā šimpanzes dzīvo? Vieni?
— Viņi klaiņā mazās grupiņās, divi līdz četri tēviņi, divreiz vairāk mātīšu un bērnu tik, cik ir.
— Tātad tu neesi mainījies, — teica Hepijs. — Tu vēl joprojām esi šimpanze. Tev vajadzīga tikai dāma, šimpanziete. Tu paliec te, Pan, bet mēs ar Pērtiķi ielavīsimies kādā zooloģiskajā dārzā un nospersim tev sievu.
— Nē, — atteica Pans, — jums nepatikšanu tāpat ir bez sava gala.
— Se tev! Nu, protams, — sacīja Hepijs. Viņa seja pauda skumju triumfu. — Tu nožēlo, ka esi piespiedis mūs aizmirst savu pienākumu. Mums bija pavēlēts sargāt tevi, bet mēs nenosargājām.
Pans satriekts palocīja galvu. Atbalstīdamies uz rokām kā uz kruķiem, viņš domāja.-
— Jā. Mēs par to jau runājām. Pērtiķis, ja vien vēlas, kurā katrā laikā var atmest darbam ar roku un saņemt divas trešdaļas no savas algas. Nodienējis vairāk nekā divdesmit gadu flotē, tu vari saņemt pusalgu. Bet jūs neatstājat dienestu, un, tā kā flote jums abiem kaut ko tomēr nozīmē, es jums visu varbūt esmu samaitājis.
— Mēs neesam nekādi maziņie. Un tu neesi mums tētis, — Pērtiķis norūca. — Tev ir tikai septiņarpus gadu, bet man — piecdesmit divi.
— Tev flote ir mīļa.
— Velns viņu sazin, — Pērtiķis paraustīja platos plecus. — Tikko neesi dienestā, nav ar ko vārdu pārmīt. Tie civilie maz ko sajēdz.
— Tavi draugi dien flotē.
Pērtiķis pavērās uz Hepiju, kas bija novilcis savus melnos zābakus un baltās zeķes un aplūkoja pietūkušo pēdu.
— Ko Pans gvelž?
— Ka viņš esot cilvēks. Ka viņam vajadzīgi draugi, — atbildēja Hepijs. — Bet viņš runā par to kā šimpanze.
— Man nekad nav bijis draugu, — sacīja Pans. — Tikai sargi, ārsti un tie, kuri eksperimentēja ar mani.
Hepijs nopūtās un sāka vilkt kājās zeķes.
— Kam jānotiek, Pan, tam jānotiek. Tas tiesa, mēs ar Pērtiķi nevaram dzīvot šais džungļos.
— Bet es nevaru dzīvot bez draugiem, — atteica Pans. Viņš mitējās šūpoties uz rokām un apsēdās, pavilcis apakšā īsās, spēcīgās kājas. Tad viņš sāka šķirstīt vilnu. — Es pateikšu viņiem, ka nolaupīju jūs. Kā Kings Kongs nesenajā televīzijas raidījumā — katra padusē pa jūrniekam, un aiziet.
— Nepļāpā nu, Pan, — sacīja Hepijs, uzvilka zeķes, un viņi devās uz šosejas pusi. Pans pa reizei uzrāpās kokā, lai izlūkotu apkārtni.
Kad viņi sasniedza šoseju, jau krēsloja; betons svilināja Panam kājas, un viņš soļoja pa dziļu grāvi, šķaidīdams sagļotoju- šus dubļus. Priekšā mirgoja pilsētas ugunis.
— Mums nav ne penija pie dvēseles, — teica Pērtiķis. — Fibieši visu atņēma.
— Es biju pavisam piemirsis naudu, — sacīja Pans. — Man savu mūžu nav bijis naudas.
— Pērtiķim arī ne… divas dienas pēc algas izmaksas, — piebilda Hepijs.
Pērtiķis iesmējās.
Viņa A klases formas tērpam nebija vairs tā skata, kas no rīta, bet kā par brīnumu tas bija gluži pieņemams — notašķīts un saburzīts, tomēr pieņemams.
— Pagaidiet, — uzsauca Pans. — Es kaut ko atradu.
Šis «kaut kas» izrādījās gara netīra, sarūsējusi ķēdīte.
Pans ar saviem stiprajiem pirkstiem atlauza vienu posmu, apjoza ķēdīti sev ap vidu un saspieda posmu atkal kopā.
— Tagad es esmu dresēts pērtiķis, — viņš sacīja. — Vai jūs nevarētu ievest mani kādā bārā un nopelnīt ar mani kaut cik naudas, vismaz pāris dolāru?
Hepijs palūkojās grāvī. Bija pavisam tumšs, bet šoseju laiku pa laikam apgaismoja garām braucošo mašīnu starmeši. Viņš iesmējās.
— Cilvēks kas cilvēks! — viņš teica, tad pārlaboja: — Nē, Pans. Paklau. Mūsu dēļ ir izsludināta trauksme. Meklē mičmani, radistu un šimpanzi. Varbūt man noplēst vienu uz- šuvi, lai es izskatītos pēc otrās klases radista? Bez tam es jau zinu, kā mēs varam maskēties.
— Tu maldies, Hepij, — iebilda Pērtiķis. — Panam taisnība. Kuram ienāks prātā, ka mēs varētu uzstāties salūnā? Pan, ja kāds man bāzīsies virsū un prašņās, es teikšu, ka tu esi rezuss.
— Tie tev neiziet no prāta, — sacīja He- pijs.
— Nodienejis flote trīsdesmit piecus gadus, — teica Pērtiķis, — esmu bijis visādās ostās, esmu braucis kopā ar dažādiem puišiem, vagojis visādus ūdeņus. Un tagad, pie vecumdienām, padzirdēt, ka ir kaut kas tāds, ko es neesmu redzējis! Kā lai par to nedomā?
— Jūs abi esat ķerti, — sacīja Hepijs. •— Nu labi, iesim.
— Lieli meli, — teica Pans. — Esmu lasījis par lieliem meliem. Tagad mēs mēģināsim tos izmantot.
— Cikiem tu gan neesi skatījies pār plecu! — noteica Pērtiķis.