Sakari, lietv. Informācijas (galvenok. ziņu) nodošanas un sazināšanās process. „
«īsā Oksfordas vārdnīca», 1918.
Telefons bija žilbinoši sarkanā krāsā. Mūsu dienās gādīgā telefona kompānija nodrošina — par īpašu piemaksu — ar aparātiem, kas piemēroti jebkuram noskaņojumam, mēbelēm vai uzvalkaip, bet šī ierīce neizskatījās pēc telefona kompānijas ražojuma.
Pirmkārt, aparāts bija krāsots, nevis taisīts no sarkanas plastmasas.
Otrkārt, ciparu ripa bija pieslēgta, un telefonu varēja izmantot tikai tie, kam tas bija paredzēts.
Treškārt, dienu un nakti turpat blakus stāvēja bruņoti sargi, kas vērās caur skaņu necaurlaidīgas būdas stiklu.
Vasaras uzvalkā ģērbies vīrietis iegāja būdā, atslēdza ciparu ripu un nocēla klausuli. Viņš uzgrieza vienu pašu ciparu un, mazliet svīzdams, gaidīja. Ārpusē stingi ka akmens tēli stāvēja sargi.
— Atjaujiet ziņot, ser, — teica vīrietis.
Brīdi ieklausījies, viņš turpināja:
— Mēs nezinām, ser. Absolūti nekādu pēdu… Jā, helikopteri un jūras kājnieku pulks. Es iedomājos, vai nevajadzētu izmantot skautus … Nē? Klausos… Jā, kopā ar viņu ir divi jūrnieki. Es lūdzu, lai mūsu filiāle Vašingtonā pārbauda viņu personīgās lietas. Iespējams, ka viņi to nozaguši. Vai arī ka aģenti nogalinājuši jūrniekus un nolaupījuši viņu vienu pašu.
Tad viņš atkal brīdi klausījās. Stikla būdā bija karsti, laikam tādēļ viņa seja kļuva tikpat sarkana, cik telefona aparāts. Bet varbūt gluži otrādi — aparāts ar gudru ziņu bija nokrāsots sarkans …
Beidzot vīrietis atkal ierunājās:
— Jā, ser. Viena lieta tomēr jāizlemj jums. Es neuzņemos atbildību. Vai mēs drīkstam šaut?
Viņš apklusa un atspiedās pret stiklu.
— Jā, ser, — viņš iesprauda, izmantodams izdevību. — Bet es pats nopratināju viņu, to pašu darīja mani labākie ļaudis, bet viņš neparko neatklāja noslēpumu, kā iespējams lidot ātrāk par gaismu. Viņš negrib runāt ne jau tādēļ, ka mēs esam mēs, bet tādēļ, ka mēs esam cilvēki. Bet, ja viņš ir ienaidnieku rokās, tie var piespiest viņu runāt ar spīdzināšanu, taisnības serumu vai… Jā, ser.
Viņš klausījās trešo reizi, pie tam ārkārtīgi uzmanīgi. Beidzot, pateicis: «Jā, ser», viņš nolika klausuli, pieslēdza ciparu ripu un, paraustījis to, atvēra stikla būdas durvis.
Sargi neizstiepās pamatstājā, tāpēc ka visu laiku bija tā stāvējuši.
Viņš iznāca no būdas un paskatījās uz tuvāko sargu, kas, bruņojies ar šauteni, pistoli un durkli, stāvēja kā sālsstabs.
— Viņš kļūs par lielu nacionālo bagātību, — viņš sacīja. — Viņš nodomājis uzstāties televīzijā par desrnittūkstoš dolāriem nedēļā. Amerikas mātes laikam pieprasa, lai viņu bērni redzētu to septiņas reizes nedēļā.
Sargs neatbildēja, jo stāvēja pamatstājā.
— Bet vai jūs zināt, kas viņš ir man? — vīrietis jautāja. — Man viņš ir nolādēts… izbēdzis … pērtiķis.
Sargi nepakustējās.