Viņu atšķirību no cilvēka lielā mērā nosaka paradumi.
«Britu enciklopēdija», 1946.
Kā bieži mēdz gadīties, pēdējais bārs pilsētas nomalē nebija no lepnākajiem, bet — laiks negaida un FIB aģenti arī ne. Hepijs iegāja pirmais izlūkot un, iznācis ārā, pavēstīja, ka neviens no apmeklētājiem neizskatoties pēc aģenta.
— Rodas iespaids, ka viņi vispār nevar sameklēt sev darbu.
— Iedzeršanai viņiem naudas pietiek, — sacīja Pērtiķis.
— Ziniet, tovakar ar meitenēm bija diezgan jautri, — teica Pans. — Kā jūs domājat, ja mēs tiksim pie naudas . ..
— Tu, Pan, kļūsti mums par īstu alkoholiķi, — piezīmēja Hepijs. — Ejam. — Pans iedeva viņam smieklīgi tievās ķēdītes galu. — Es esmu tavs dresētājs, saprati? Pērtiķi, vai tev labāk nepalikt ārpusē? Mičmanim nepiedien maisīties tādā padarīšanā.
— Kopā mēs to putru ievārījām, kopīgi ari izstrēbsim, — atteica mičmanis Beitss.
Un viņi gāja iekšā. Tā tiešām bija pēdējā dzertuve. Blandoņu paaudzes bija nolaistījušas nekrāsoto grīdu ar alu; gadu desmiti 48 tiem nervozi ļaudis bija sūkusi cigaretes, pīpes un cigārus un nosvēpējuši sienas; piedevām vēl pastāvīgo apmeklētāju masas nebija pieklājīgi uzvedušās tualetes telpā, kas atradās bāra dziļumā. ,
Visu mūžu pie tīrības un kārtības piera- dušais Pans Satiruss sāka kāsēt. Pērtiķim Beitsam sejā bija mocekļa izteiksme. Hepijs Bronsteins, žvadzinādams ķēdīti, matroža gaitā devās pie letes.
Bufetnieks paskatījās uz Hepiju, tad uz ķēdīti; slīdot pa ķēdīti, viņa skatiens apstājās pie Pana.
— Ei, — viņš teica, — ko tu esi' atvilcis?
— Pērtiķi, — atbildēja Hepijs. — Rezus- pērtiķi. Atradu viņu uz Gibraltara klints. Tas ir angļu rezuss.
Pans Satiruss kāsēja.
Pērtiķis bija apsēdies pie galdiņa.
— Vai viņš ir pieradināts? — apjautājās bufetnieks.
— Viņš dejo, — improvizēja Pērtiķis, — staigā uz rokām un mēdās. Bez šaubām, ka viņš ir pieradināts un dresēts. Kā jau flotē, vai tā nav?
— Nezinu, — atteica bufetnieks. Spriežot pēc sejas izteiksmes, tā viņš varētu atbildēt uz jebkuru jautājumu.
Kāda apmeklētāja ar pūlēm uzsvempās no krēsla un, uz augstajiem, nomītajiem papēžiem grīļodamās, tuvojās letei. Mugurā viņai bija oranžas biksītes un violets krūšturis, gandrīz tādā pašā krāsā kā miesa starp šiem diviem apģērba gabaliem.
— Vai viņš kož?
•— Nē-e, — teica Hepijs. — Viņam patīk dāmas.
Pans Satiruss salika savas briesmīgās rokās kā kapucins, diedelējot zemesriekstu, un satvēra apmeklētājas roku. Viņš ļoti maigi noskūpstīja tās pirkstus.
" — E, — sacīja apmeklētāja, — viņš ir smukiņš.
— Iedod viņam dolāru, ko iemest mūzikas automātā, un viņš tev uzdejos, — teica Hepijs. Viņš cieši pavērās apmeklētājā un piebilda: — Laboju — padejos ar tevi.
— Dolāru? Automātam pietiek ar desmit centiem.
— Ari pērtiķis grib dzīvot, — sacīja He- pijs.
Apmekletaja aizstreipuļoja atpakaļ pie galdiņa un paņēma somiņu. Viņas līdzdzē- rājs bija pasīka auguma vīrelis ar resnu vēderu un aplupušu degunu; viņš skatījās uz sievieti ar asarojošām zilām acīm.
Bufetnieks teica:
— Jūsu pērtiķis ir visizskatīgākais puisis, ko viņa nogrābusi pēdējos trīsdesmit gados.
Dāma iedeva Panam dolāru. Viņš savukārt atdeva to bufetniekam un jau gribēja kaut ko bilst, kad iejaucās Hepijs:
— Divus alus man un rezusam un samainiet viņam, lai iznāk automātam.
— Jau divdesmit gadu man pieder šis bārs, un beidzot kādam ir ievajadzējies šo kasti, — sacīja bufetnieks. — Un es jau gribēju, lai firma vāc to projām!
Viņš pasniedza Panam, trīs desmitcentu gabalus.
Pans vienā rāvienā izdzēra alu un aizšļūca pie mūzikas automāta. Viņš izvēlējās plati un iemeta spraugā monētu. Izlēca plate ar nosaukumu «Saruna par skolu».
Pans Satiruss paklanījās apmeklētājai un paņēma viņu aiz rokas. Viņa paspēra soli un iekrita Pana apkampienos.
No dejošanas nekas prātīgs neiznāca: neviens no Pana Satirusa sargiem, jādomā, nebija skatījies, Artura Mereja raidījumus. Bet, ņemot vērā, ka partnere agrāk nekad nebija dejojusi ar pērtiķi, viņa par savu naudu guva prieku, jo vairāk tāpēc, ka Pans Satiruss izpildīja savas programmas «naglu» — uzcēlis dāmu sev uz kājām, staigāja apkārt uz rokām.
Viņa iedeva Panam vēl vienu dolāru, un rindā nostājās divas citas apmeklētājas, ne mazāk valdzinošas par viņu.
Sīknaudu saujā šķindinādams, Hepijs aiznesa Pērtiķim divus kausus alus.
— Pelnās meičas.
— Ej nu sazini, — teica Pērtiķis. — Panam no šīm cūkām varbūt kaut kas tiktu. Iespējams, ka pērtiķim viņas ir labas diezgan.
— Jadoma gan, — teica Hepijs. — Kad ilgu laiku neesmu bijis uz sauszemes, es iztieku ar tādām pašām.
_— Kuģo, cik ilgi gribi, tik un tā viņas labākas nekļūs, — atbildēja Pērtiķis.
— Tu esi vecs, — sacīja Hepijs. — Tu kļūsti vecs, mičman.
— Ari labi, — atteica Pērtiķis. — Vai tā nav, mister?
Mazais vēderainais vīrelis pagrieza savu aplupušo degunu uz viņu galdiņa pusi. Viņš skatījās uz jūrniekiem kareivīgi, bet var jau būt, ka tā vīrelis skatījās uz visiem, ar kuriem viņu saveda kopā liktenis, kas nebija apveltījis viņu ne ar ko citu kā tikai ar ap- lupušu degunu.
— Es jūs, puiši, esmu redzējis.
— Ak tā? — novilka Pērtiķis, likdams saprast, ka saruna beigusies.
— Televīzijā, — mazais neatlaidās. — Tas ir pērtiķis, kas vakarrīt lidojis ap Zemi.
— Nē, — teica Pērtiķis. — Tas bija šimpanze, bet šis ir rezuspērtiķis. Mūsu mazais talismans. *
— Man gan viņš neliekas tik mazs, — iebilda vīrelis. — Viņš ir taisni tāds pats kā tas, ko rādīja televīzijā.
— Televīzija priekšmetus vai nu palielina, vai samazina, — skaidroja Hepijs. — Viss atkarīgs no polaritātes. Negatīvs, pozitīvs … kā pievienosi, tā izskatīsies.
Pērtiķis izstiepa roku un paplikšķināja pa tetovējumu uz Hepija rokas.
— Viņš zina, ko runā. Radists. Pirmās klases radists.
Vīrelis pabužināja savu trūcīgo matu segu.
— Man rādās, ka viņ$ izskatās kā tas, ko rādīja televīzijā.
— Visiem nevar izdabāt, — sacīja Hepijs.
— Jūsu dāma saplūcās ar kādu, — sacīja Pērtiķis.
Visi atskatījās. Aplupušā deguna un resnā vēdera draudzene bija ieķērusies kādai rudmatei krūšturī un svārkos.
— Smirdošā paklīdene! — viņa kliedza.
Sāncense droši cirta pretī:
— Nekrietnā vecā kuce!
Pans Satiruss aizkliboja līdz savu draugu galdiņam un nolika Hepijam priekšā divus dolārus.
— Viņas kaujas par to, kura pirmā dejos ar mani, — viņš teica un, būdams ieinteresētā puse, gāja atpakaļ uz savu vietu.
— Ē, viņš taču runā! — iesaucās resnītis.
— Tā ir tā pati polaritāte,— apgalvoja Hepijs. — Šodien tā ir sevišķi stipra. Droši vien būs pērkons.
— Labāk ejiet palīgā savai dāmai, — ieteica Pērtiķis.
— Viņa pati neļaus kāpt sev uz deguna, — vīrelis atbildēja. — Vai drīkstu izmaksāt jums alu, puiši?
— Protams, — teica Hepijs.
Vīrelis devās pie letes, turēdamies tālāk no savas cīniņā iekarsušās draudzenes.
— Tu smirdi pēc atkritumu kastes, — kliedza viena sieviete.
— Tava māte gul ar saulesbrāli, — otra nepalika parādā. Viņas plēsa viena otrai matus.
Pans Satiruss, aptvēris ar rokām ceļgalus, sēdēja uz augstas taburetes un tīksmi vēroja šo skatu.
Vīrelis samaksāja par trīs kausiem alus.
— Sī mazā ķēma dēļ mēs varam iekulties nepatikšanās, — prātoja Pērtiķis.
— Cilvēks ir radīts nepatikšanām, — atbildēja Hepijs, kas pēc tik smagas dienas jau bija paguvis iztukšot vairākus kausus alus.
Blondā bija ieķērusies rudmatainajai krūštura lencītē un rāva no visa spēka. Ērtības labad vēl atspērās ar kāju pret sāncenses vēderu.
— Es tevi pataisīšu pliku, — viņa spiedza.
Bufetnieks pārlēca pār leti un izšķīra sievietes.
— Izbeidziet tādas sarunas! — viņš teica. — Te ir arī ģimenes cilvēki.
Panam Satirusam staroja acis.
— Paskatieties uz pērtiķi, — turpināja bufetnieks. — Viņš ir džentlmenis. Jūs domājat, ka tāds patīkams, labi audzināts pērtiķis gribēs dejot ar tādām trakām staigulēm kā jūs abas?
— Mēs esam Dienvidos, — konstatēja Pērtiķis.
— Lai dzīvo Dienvidi! — iesaucās He- pijs.
— Bet tagad stājieties rinda un dejojiet, kā dāmām pieklājas, — teica bufetnieks. Viņš pagrūda rudmataino uz taburetes pusi. — Tu apsēdies, bet tu iedod pērtiķim dolāru un dejo ar viņu, cik uziet, — bufetnieks noteica. — Un tā ka nelamātos! Te ir arī ģimenes cilvēki.
Blondīne iedeva Panam dolāru, ko tas aiznesa Hepijam, kurš dzēra vēderainā alu. Tad viņš atčāpoja atpakaļ, paķēra blondīni, uzsēdināja sev uz kreisās rokas bicepsa, iesprauda kreiso roku sānos un, skanot mūzikas automātam, kurā bufetnieks bija iemetis pats savu naudu, laidās dejā.
Pērtiķis drūmi vēroja viņu.
— Re, ko izdarījušas programmas, kuras skatījušies viņa sargi.
— Tas nav parasts pērtiķis, — teica res- nītis.
— Dresēts, — teica Hepijs. — Cik mēs neesam viņu dresējuši! Jūrā dienas velkas gausi, jūs jau zināt. Mēs braucām ar ledlauzi uz Ziemeļpolu.
Vēderainais nošņācās caur aplupušo degunu.
— Tagad es, puiši, zinu, ka jūs mani šmaucat. Tas ir krasta apsardzes kuģis, bet jūs esat no jūras kara flotes.
— Mūsu nelaime ir tā, ka visi kļuvuši pārāk izglītoti, — sacīja Pērtiķis.
— Es zinu, ka šis pērtiķis lidojis apkārt
Zemei, — sacīja maza mutīte zem sarkana deguna.
— Nu, labi, — Hepijs teica pēc iespējas bargāk. — Tātad ko jūs tagad gribat iesākt?
— Mierīgāk, — teica Pērtiķis.
— Es vēl nekad neesmu sastapis īstas slavenības, — sacīja vīrelis. — Kā jūs domājat, vai viņš dos man autogrāfu?
— Pērtiķi neprot rakstīt, — teica Hepijs.
— Tas gan taisnība.
— Es jums pateikšu, kas jādara, — ierunājās Pērtiķis. — Paņemiet cementa kasti, un mēs palūgsim, lai viņš atstāj uz tās pēdas nospiedumu. Tā dara Holivudā.
— Lieliska ideja!
Tikko vīrelis bija ārā pa durvīm, abi jūrnieki piecēlās.
— Piepelnījām tīri labi, tagad jāpazūd, — ; sacīja Hepijs. Pans jau nāca pie viņiem ar vēl vienu dolāru.
Zvaigznes bija aizsegusi no austrumiem uzklīdusī migla. Jūrnieku papēžiem klabot uz asfalta, viņi soļoja pa šoseju. Pans gāja pa grāvi, kur bija mīkstāks, un, reizēm paklupis un samērcējis kādā peļķē kāju, žēli novaidējās.
Te piepeši nakts izgaisa kā nebijusi un kļuva žilbinoši gaišs. No visām pusēm pret viņiem vērsās prožektoru stari. Pans Satiruss apsēdās grāvja dibenā un aizklāja acis ar rokām, bet ūdens piespieda viņu trūkties kājās.
Atskanēja megafona pastiprināta balss:
— Jūs esat ielenkti, zēni. Netaisiet muļķības!
Pērtiķis un Hepijs lēnām pacēla rokas. Pans, kurš stāvēja starp viņiem, atkal aizklāja acis.
Balss bez megafona sacīja:
— Ieroci nost, pērtiķi!
Par atbildi noskanēja balss ar Dienvidu akcentu:
— Ko tu sauc par pērtiķi, tu mērkaķi?
Balss megafonā atkal teica:
— Mēs esam Federālā izmeklēšanas biroja aģenti. Mēs jums neko nedarīsim, tikai palieciet uz vietas.
Nekas cits neatlika. Pans iesmilkstējās aiz sāpēm, jo žilbinošā gaisma grieza acīs. Hepijs uzlika roku šimpanzēm uz pleca un uzsauca:
— Nelaidiet gaismu viņam acīs!
— Pataisiet mazliet tumšākus! — kāds nokomandēja, un gaisma nebija vairs tik spilgta.
— Iegaumējiet — es aizvedu jūs ar varu, — Pans čukstēja. — Es negribu, lai jūs riskētu ar savu karjeru.
— Cik daudz vārdu zina mūsu talismans! — teica Hepijs.
— Vai atceraties, kā Džimijs Durants uzstājas pa radio? — pēkšņi ievaicājās Pērtiķis. — Es bez flotes varu iztikt, bet vai flote var iztikt bez manis?
— Tu ar katru brīdi kļūsti līdzīgāks Panam, — sacīja Hepijs.
— Lfdzīgāks pērtiķim, — pārlaboja Pans.
Tā viņi visi smējās, kad apgaismotajā
laukumā negaidot parādījās misters Makma- _ gons, kura draudīgā figūra, nākot aizvien 1 tuvāk, atguva parasto izskatu.
— Labvakar, džentlmeņi, — viņš sveici- ļ nāja.
— Tavai zināšanai, plikpauri, — mēs jau I esam Panu paēdinājuši, — norūca Pērtiķis, i
— Par ko jūs runājat? — jautāja Mak-i magons.
— Jūs, žurkas, ieslodzījāt viņu kamerā un ' nedevāt ēst. Tāpēc viņš izbēga, — paskaid- ? roja Hepijs.
— Es neko tamlīdzīgu neatceros, — at- i* teica misters Makmagons.
— No neīstā gāzes rezervuāra, no kurienes jūs skrējāt.
— Beidziet muļķoties. Es esmu FIB spe-.* ciālaģents. Kā es varēju skriet no gāzes rezervuāra? Mister Satirus, mēs esam sagata- . vojuši komfortablu automobili jums un jūsu ādjutantiem. Starp citu, mičman Beits un mister Bronstein, mēs esam atgādājuši šurp no kuģa visas jūsu mantiņas. Tās iesaiņoja jūsu draugi, un esmu pārliecināts, ka viss būs kārtībā. Bet tagad par to, ko mēs darīsim tālāk. No šejienes jūs ar automobili brauksiet uz Maiami lidostu. Tur jūs gaida reaktīvā lidmašīna; doktors Bedojans gādās, lai lidojuma laikā jums būtu visas ērtības. Bet, ņemot vērā, ka ir tik vēls, jūs varbūt gribēsiet, lai lidojumu atliek līdz rītam. Tādā gadījumā jūs sagaidīs vēl lepnāk, un, kaut gan es zinu, ka jums tas nav no svara, Ņujorka ir jūsu dzimtā pilsēta un..,
Ievērojis pērtiķa salto skatienu, viņš apjuka un sāka murmināt kaut ko nesaprotamu.
— Vai jūs neesat zaudējis prātu, mister Makmagon? — Pans Satiruss jautāja.
FIB aģents neatbildēja. Viņš norija apvainojumu. Lai gan prožektoru gaisma vairs nebija tik spilgta, to varēja manīt skaidrāk par skaidru. Tad misters Makmagons paraustīja plecus un izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu. Viņš atšķīra grāmatiņu un iemeta acis tajā. Viņš skatījās te uz Pērtiķi, te uz Hepiju, bet jūrnieku acīs līdzjūtību nebija ko meklēt. Kokainā balsī viņš sāka uzskaitīt:
— Ņujorkas policijas komisārs sagaidīs jūsu lidmašīnu Lagardija lidostā… Tā ir liela lidosta Ņujorkā, ser… Viņš pavadīs jūs līdz municipalitātei, kur jūs sveiks mērs. Pēc īsas juridiskas procedūras automašīnu kolonas priekšgalā jūs kā izcilus viesus pa Brodveju vedīs uz Radiositiju parakstīt kontraktu, pēc tam uz Bronksu, kur Zoologu biedrības prezidents atklās piemiņas plāksni ar tajā iemūžinātu jūsu dzimšanas datumu.
— Pērtiķu mītnē, — sacīja Pans Satiruss.
— Vakarā Centrālā zooloģiskā dārza dietologs sarīkos pusdienas par godu jums un…
Pans Satiruss izstiepa garo roku. Piezīmju grāmatiņa itin viegli nonāca viņa stiprajos
pirkstos, kas to sagrieza un pa lapiņai palaida līdzi nakts vējam.
— Juridiska procedūra? Kontrakta parakstīšana? Jūs esat slikts aktieris, mister Makmagon. Labāk palieciet pie savas parastās nopratināšanas metodes.
— Es cerēju, ka jūs būsiet to aizmirsis, ser, — teica misters Makmagons. — Mēs taču nedarījām jums neko sliktu.
— Jūs ieslodzījāt mani kamerā, draudējāt nomērdēt badā.
— Es cerēju, ka jūs būsiet to aizmirsis, ser … Es rīkojos saskaņā ar pavēli.
Pans Satiruss atvieza savus briesmīgos zobus.
— Juridiska procedūra? Kontrakta parakstīšana?
— Ņujorkas tiesa padarīs jūs par pilntiesīgu cilvēku, — sacīja misters Makmagons.
— Šis zēns ir bezizejas stāvoklī, — sacīja Pērtiķis, lūkodamies uz misteru Makmagonu.
— Jā, nudien, mičman, — atteica misters Makmagons.
Pans Satiruss atbalstījās ar rokām pret šoseju un šūpoja savu īso, spēcīgo ķermeni; varēja redzēt, ka viņš kaut ko pārdomā.
— Pilntiesīgs cilvēks, — viņš sacīja. — Cik jauki!
— Jā, ser.
— Un cik gadu būs šim pilntiesīgajam cilvēkam?
Misters Makmagons pakāpās atpakaļ. Taču sevišķi tālu aiziet viņš nevarēja —
apkārt bija prožektori, aģenti un apgaismotāji, kas virzīja gaismas kūļus.
— To neizdomāju es, — viņš teica. — Nekad neesmu nodarbojies ar tieslietām, bet es nespēju iedomāties, kā tiesnesis varētu mainīt jūsu vecumu, mister Satirus.
— Tātad pilntiesīgais cilvēks būs septiņ- arpus gadu vecs, jā? Bērns? Hepij, vai Ņujorkā pastāv obligātā izglītība?
— Bruklinā ir, Pan. Tur es iemācījos lasīt un rakstīt.
— Tātad man būs jāsēž klasē kopā ar knauķiem un jāklausās, kā sieviete māca taisīt papīra lelles? Esmu redzējis Dinga Donga skolu televīzijā, mister Makmagon.
Droši vien arī aģents bija skatījies šo pārraidi; vismaz balss viņam aizlūza kā pusaudzim.
— Varbūt jūs nokārtosiet eksāmenu un saņemsiet gatavības apliecību, ser … Es tiešām nezinu …
Pans Satiruss aptupās uz papēžiem un sāka ar nagiem lēnām sukāt vilnu uz krūtīm. Viņš pagriezās pret saviem draugiem.
— Tai rudmatei bija šausmīgi stipras smaržas. Šaubos, vai kādreiz tikšu no tām vaļā… — Tad viņš uzrunāja aģentu: — Mister Makmagon, kāds kontrakts man bija jāparaksta?
Misters Makmagons pietvīcis nodūra acis un raudzījās uz šoseju
— Kontrakts ar radioraidījumu kompāniju, ser. Par uzstāšanos televīzijā.
Pans Satiruss sparīgi pakasīja galvu.
— Tāpat kā jūs, mister Makmagon, es neesmu nodarbojies ar tieslietām.
— Es tās studēju.
— Ak tā … Tad esiet tik laipns un pasakiet man, kā septiņarpus gadu vecs pilntiesīgs cilvēks var parakstīt kontraktu, kam ir likumīgs spēks?
— To viņš nav iemācījies no televīzijas pārraidēm, — teica ITepijs.
Pans izmeta pār plecu:
— Kādu laiku manu māti uzraudzīja tieslietu students no Fordhemas. Viņš drīzāk bija sargs nekā kopējs, jo cauru nakti sēdēja pie krātiņa un mācījās.
— Redziet, jūsu apsargātājs… — iesāka misters Makmagons.
— Tālāk.
— … ir jusu draugs. Bils Danhems, — izgrū(fa Makmagons.
Pans Satiruss uzgrieza misteram Makma- gonam muguru un jautāja Hepijam un Pērtiķim:
— Vai man ir draugs vārdā Bils Danhems?
— Vārds ir dzirdēts, — teica Hepijs.
— Pag, pag … Tas ir tas pērt… piedod, tas puisis, kas tevi torīt intervēja piestātnē.
— Tas nav nekāds draugs, — teica Pans.
— O, es saprotu, — sacīja misters Makmagons. Tad viņa seja pēkšņi saduga un mirkli viņš izskatījās gandrīz vai nevarīgs.
— Paklausieties, es izpildu pavēli. Man jā
nogādā Pans Satiruss Ņujorkā, citādi man klāsies plāni.
— Tad jums vairs nedos ēst? — jautāja Pans.
Misters Makmagons neatbildēja.
— Kļūst vēsi, — Pans turpināja. — Šimpanzes gaužām viegli dabū iesnas, lai gan ne tik viegli kā citi primāti… Kad jūs mēģinājāt nomērdēt mani badā, jūsu mērķis bija izdibināt, kā kosmosa kuģis var lidot ar supergaismas ātrumu. Vai valdība vēl joprojām interesējas par to?
Misters Makmagons neko neatbildēja.
Kā par brīnumu pareizi atbildēja Pērtiķis.
— Cik šī televīzijas kompānija maksās Panam?
— Desmit tūkstošus nedēļā.
Pērtiķis sakārtoja savu mičmaņa cepuri.
— Viss ir skaidrs. Neviens neko nevar padarīt puisim, kas iesit desmittūkstoš dolāru nedēļā.
— Un kas man par to jādara? — Pans nodārdināja. — Jāķer zemesrieksti, kurus sviedīs blonda skaistulīte? Jāizliekas, ka esmu iemīlējies aktrisē ar pārmērīgi attīstītiem piena dziedzeriem? Jeb jābūt mīlošam tēvam maziem šimpanzēniem, kurus tēlos bezastaini makaki?
— Es redzu, ka jūs esat skatījies televīzijas raidījumus, — sacīja misters Makmagons.
— Ja viņi liek tev darīt to, ko tu
negribi, — ieteica Hepijs, — izliecies par vientiesīti.
Atspiedies ar dūri pret šoseju, Pans apsviedās pret Hepiju.
— Un tu gribi, lai es piekrītu, Hepij? Tu?
— Pan, man gribētos kaut vienu reizi palielīties ar draugu, kas nopelna desmit tūkstošus nedējā … Starp citu, teikt, ka mans draugs atraidījis desmit tūkstošus nedēļā, manuprāt, arī nav slikti. Bet citas izejas taču nav, Pan? Te nu mēs stāvam uz ceļa, un mums nav kur dēties. Bet tur gatavojas atklāt piemiņas plāksni pērtiķu mītnē, ^ kur tu esi pavadījis bērnu dienas kopā ar šiem rezusiem.
Pērtiķis teica:
— Mana vecā māte — viņa sauca sevi par manu aukli, tāpēc ka nekad nebija precējusies, bet es zinu labāk, — viņa stāstīja, kādi joki gadījušies ar kaķi, Hepij …
Pans teica:
— īss klusuma brīdis pie būra, kur esmu dzimis… Neviena cita, tikai es un mani divi draugi… Atmiņā nāk laimīgās bērnu dienas … Jā, jā …
— Jūsu balss ir kā radīta televīzijai, — moži ierunājās misters Makmagons. — Ejam!