125588.fb2 Pans Satiruss - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 16

Pans Satiruss - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 16

PIECPADSMITĀ NODAĻA

Pērtiķis mēdās pats sev par prieku; zobgalis zobojas, lai aizvainotu citus.

Krebs. «Angļu sinonīmi», 1917.

Pirmais runāja direktors.

—        Biedrības un zooloģiskā dārza perso­nāla vārdā, — viņš sāka, — atļaujiet man apsveikt jūs, Pan Satirus, kā mūsu visievē­rojamāko audzēkni. Esmu pilnvarots pazi­ņot jums, ka no šīs dienas jūs esat Ņujorkas Zoologu biedrības mūža loceklis.

—        Pateicos, — atbildēja Pans. Blakus stāvošais doktors Bedojans apmierināts smaidīja: viņa pacients nolēmis uzvesties rātni.

Direktors pakāpās atpakaļ, un viņa vietā nostājās primātu kurators.

—       Atļaujiet arī man apsveikt jūs, — viņš sacīja. — Es labi atceros ir jūs, ir jūsu māti Mēriju. Es biju te, kad jūs piedzimāt. Man nekad nav bijis gudrāku dzīvnieku.

—   Un tomēr jūs mūs pārdevāt.

Doktors Bedojans nopūtās.

Bet tie nebija ne politiķi, nedz televīzijas darbinieki, nedz ģenerāļi vai FIB aģenti. Tie bija zooloģiskā dārza darbinieki.

—       Jūs bijāt pārāk gudri, — paskaidroja kurators, — lai jūs turētu krātiņā vispārējai apskatei, kad mūsu dzimtenei vajadzīgi gudri primāti.

—       Jūsu dzimtenei, doktor, nevis manai, — izlaboja Pans.

—       Jums nav citas dzimtenes, Pan, — sa­cīja kurators. — Bet varbūt man jāsauc jūs par misteru Satirusu? Jums nav citas dzim­tenes, mans draugs un bijušais audzēkni.

—   Panu satirusu pirmdzimtene ir Āfrika.

—       Neviens nevar droši apgalvot, kur bi­jusi Homo sapiens pirmdzimtene, — teica kurators. — Bet es esmu pārliecināts, ka mēs diezin vai būtu iepriecināti, ja mums va­jadzētu atgriezties uz dzīvi savā pirmdzim- tenē.

—   Bravo! — teica doktors Bedojans.

Pans pagriezās pret viņu un atvieza zo­bus.

—   Ko, vai es norāvos?

—       Jūs varat iedomāties, — kurators tur­pināja, — cik es … cik mēs visi esam sa­traukti. Pirmo reizi mums radusies iespēja parunāties ar vienu no mūsu audzēkņiem. Jūs varat darīt daudz, lai mēs iemācītos la­bāk rūpēties par primātiem.

—   Laidiet viņus va{ā, — sacīja Pans.

—       Jūs gluži labi zināt, ka to mēs neda­rīsim. Un ja tā, jūs varat izdarīt savai tau­tai lielu pakalpojumu, sniedzot mums dažus norādījumus.

—       Nesauciet mūs par tautu, — teica Pans. — Mēs esam pērtiķi.

—   Ļoti interesanti, — sacīja kurators.

— Gribētos zināt, cik lielā mērā jūsos no­tikušās izmaiņas palīdzējušas jums izvairī­ties no izmaiņām, kas notiek ar visiem šim­panzēm jūsu vecumā. Acīmredzot tas nav noticis. Jūs kļūstat kareivīgs.

—  Neiecietīgs pret turēšanu nebrīvē, — atteica Pans.

—   Lai notiek pēc jūsu prāta, — sacīja primātu kurators. — Es gribēju piedāvāt jums vietu. Galvenā primātu kopēja vietu.

—   Bet kādēļ ne savu posteni?

Kurators nopūtās.

—   Jums nav zinātnisko grādu, mans draugs. Taču mūsu saruna ir pārāk ieilgusi, mēs liekam daudziem sevi gaidīt. Gribu iepazīstināt jūs ar biedrības valdi. Daudzus no viņiem jūs droši vien atceraties.

—   Vispirms iepazīstieties ar maniem drau­giem, — sacīja Pans. — Pērtiķis Beitss un Hepijs Bronsteins. Un doktors Bedojans.

Kurators sarokojās ar jūrniekiem, uzsmai­dīja ārstam un apkampa viņu.

—   Nu, Pan, — viņš sacīja, — vai tagad jūs neapspriedīsieties ar mums?

—   O, jā! Tikai izdariet man vienu pakal­pojumu. Es gribētu kādu brītiņu pabūt pēr­tiķu mītnē viens. Pakavēties atmiņās par savu māti.

—  Kas jums ir padomā? — jautāja kura­tors.

—   Hepijs un Pērtiķis var palikt kopā ar mani, — Pans sacīja. — Pastāvīgie apmek­lētāji, protams, arī.

Kurators paskatījās uz abiem jūrniekiem, tad uz Panu.

—   Piedodiet man par tādu vulgāru tei­cienu, Pan, bet te ož pēc pērtiķu viltības.

—   Es pieņemu jūsu piedāvājumu, — teica Pans. — Labāk tā, nekā būt televīzijas ak­tierim.

—   Ja ar jums notiks tas pats, kas ar pā­rējiem šimpanzēm brieduma periodā, — esmu dzirdējis, ka tas notiek ar visiem šim­panžu tēviņiem, — mēs jums šo darbu ne­varēsim uzticēt. Bet, ja mēs izpildīsim jūsu vēlēšanos, vai apspriede notiks?

—   Es cienu jūsu atklātību, — sacīja Pans. — Būtībā kā cilvēks jūs allaž esat bijis lāga zēns. Dažreiz jūs nesāt ābolus un rotaļlietas, kad es biju mazs. Aiciniet šurp savus pļāpu- kules!

Kurators nopūtās un paskatījās uz dok­toru Bedojanu, bet tas paraustīja plecus.

Ceremonija sākās.

Kad tā bija cauri, visi atstāja Panu, He- piju un Pērtiķi pērtiķu mītnē un aizgāja. Kurators izgāja pēdējais, un, kad viņš, aiz­vērdams durvis, palūkojās atpakaļ uz Panu, sevišķi laimīgs viņš neizskatījās.

Pans apstājās pie krātiņa, kur viņš bija piedzimis, un aplūkoja jauno bronzas plāk­snīti. «Te dzimis Pans Satiruss, pirmais šim­panze, kas apguvis cilvēku valodu, un trīs­padsmitais savas sugas pārstāvis, kas lidojis kosmosā.»

—       Pans Satiruss, — viņš teica un paska­tījās uz kādu citu plāksnīti: «ŠIMPANZE, Pan satgrus, dzīvo Ekvatoriālajā Āfrikā». Turpat karājās simbolisks šimpanzes mātī­tes apzīmējums.

Pans ielūkojās krātiņā% Mātītei bija ap­mēram četri gadi, viņa bija sasniegusi pre­cību gadus. Pie tam nepārprotami varēja manīt, ka mātīti pārņēmusi miesaskāre.

—  Tu esi bijis jūrā ilgi ilgi, — lēni no­teica Pērtiķis.

—  Ak dievs, — nopūtās Pans. Viņš ne­teica neviena neķītra vārda.

Šimpanze krātiņā kaut ko murmināja un čivināja, dauzīdama ar pirkstu kauliņiem pa krātiņa grīdu.

—  Vai tu saproti, ko viņa tur signa­lizē? — jautāja Pērtiķis.

—   Tas nav jāizskaidro, — atbildēja Pans.

—   Arī tiesa. — Pērtiķis noķiķināja. — Kā uz Sendstrītas, kad jūrnieki atgriežas… Vai Sendstrīta ir šajā pilsētā, ko?

—   Jā, — atteica Hepijs. — Te ir Ņujorka, kuras daļa ir Bruklina. Tur es esmu dzimis. Tikai tur nav piestiprināta bronzas plāk­sne. — Viņš paskatījās uz šimpanzes mātīti, tad uz savu draugu Panu. — Man aiz krekla paslēpts skrūvgriezis. Nav tādas atslēgas, kuru es ar to nevarētu atmūķēt. Tā ir vie­nīgā iespēja, kā uz kuģa tikt pie dzeramā, — viņš piebilda. — Pie aptiekas spirta un tā kompasa šķidruma.

—   Es droši vien varētu noraut atslēgu, — sacīja Pans. — No iekšpuses tai netiek klāt, bet no ārpuses gan. Jādomā, ka es esmu pirmais šimpanze, kas atrodas pērtiķu mītnē kā apmeklētājs. Ja vien es esmu šimpanze.

—   Kad es biju iemācījies siet jūrnieka mezglu, — sacīja Pērtiķis, — nevarēju vien sagaidīt, kad varēšu aizbraukt ciemos uz veco graustu, kur es biju dzimis … Un tad izrā­dījās, ka man ar savas sētas puikām nav par ko runāt. Es biju kļuvis jūrnieks, bet viņi pa­likuši tādi paši zeņķi.

—   2ēl, ka nav neviena, ar ko parunāt, — sacīja Pans. — Es vēl esmu ļoti jauns. Hū- tens un Jerkss apgalvo, ka šimpanzes dabis­kos apstākļos sasniedzot piecdesmit gadu vecumu. Man vēl laika gana.

—   Paklau, Pan, — teica Hepijs, — ja tev nepatika' Florīdas meičas, nedomā, ka nav labāku. Tās prasīja divarpus dolāru, mēs nokaulējām līdz diviem. Ir, ir labākas.

—   Labākas par televīzijas aktrisi?

—   Man ir klāt ne tikai skrūvgriezis, kā teiktu polismeņi, — sacīja Hepijs. Viņš iebāza roku azotē un izvilka divas pudeles džina un vienu pudeli degvīna. — Tas do­māts rezusiem, bet tev šobrīd vajag vairāk nekā man.

Pans iesmējās, ja vien šīs skaņas varēja saukt par smiekliem.

—   Piestiprini vēl vienu bronzas plāk­snīti, — viņš sacīja. — «Pans Satiruss, kas septiņarpus gadu vecumā atteicās uzjautri­nāt publiku.» — Viņš uzgrieza muguru šim- panzietei, kas iespiedzās aiz dusmām. — Te var apskatīt rezusus, džentlmeņi. Iedodiet viņiem šņabi.

Viņu bija sešpadsmit, un visi tie sēdēja vienā krātiņā. Tur bija divi rezusu vectētiņi, četri vai pieci mazuļi, ka,s turējās mātēm uz muguras, un daudz rezusu pašā spēku plau­kumā.

Pans pārlēca pār treliņiem, kas bija pa­redzēti, lai turētu apmeklētājus un pērtiķus pienācīgā attālumā citu no cita. Izstiepis garo roku, viņš paņēma no Hepija degvīnu un jau grasījās bāzt krātiņā. Tad viņš at­tapās un atkorķēja pudeli.

—    Ņemiet, mani brāļi un māsas, — Pans teica. — Dzīvojiet, kamēr esat dzīvi.

Tad viņš pagriezās pret Hepiju.

—    Tā mēdza teikt kāda māsīca, kas nāca pie doktora Bedojana, — viņš piemeti­nāja.

Krātiņā iepretī pērtiķu mītnei viena pali­kusī šimpanzes mātīte uzspieda īso rokas īkšķi uz strūkliņas. Odens uzšļācās Panam tieši uz kakla. Viņš nevērīgi noslaucīja kaklu.

Trīs draugi sēdēja uz treliņiem un skatī­jās.

Pērtiķis ierunājās:

— No meitenes par to piedzītu piecdesmit dolārus.

Pēc brīža Hepijs iejautājās:

—    Nez vai vīrietis kļūtu par rezusu, ja il­gāku laiku riņķotu pa orbītu?

Lielākoties viņi tomēr sēdēja bijīgi klusu.

Jūrnieki nenovērsa skatienus no rezusu krātiņa, bet Pans nemanāmi nozuda.

Šimpanzes krātiņā vairs nedzirdēja ne klaigājam, ne čivinām. Nošķindēja tā, it kā atslēga tiktu nomesta uz cementa grīdas. Pērtiķis gari un atviegloti nopūtās.

—   Kas tur notika? — jautāja Hepijs.

—       Viņš nekad nav bijis īsts cilvēks un ne­kad vairs nebūs īsts šimpanze, — teica mič- manis. — Viņu. nevaldzina ne sieviete, ne šimpanziete.

—        Paskaties uz to sārtģīmi. Kas par vīru! — Hepijs ierāva pamatīgu malku džina. — Nākamā dāma, ko es nomakšķe- rēšu, būs maķenīt pārsteigta.

—       Kaut es būtu zinājis to divdesmit ga­dus agrāk! — sacīja Pērtiķis. — Dod šurp pudeli!

Pēc kāda laika Pans atgriezās.

—   Nu, Pērtiķi, līksmojies?

—   Uz kuģa es nekad vairs nebūšu laimīgs.

Alkohols nogāza rezusus no kājām citu

pēc cita; džina pudele, kas nāca pēc degvīna pudeles, nebija pat vēl iztukšota, kad viņi visi jau gulēja. Jūrnieki piecēlās, un Pērtiķis ar savu mičmaņa cepuri pamāja uz miegā iegrimušā krātiņa pusi.

—       Dusiet' saldi, makaku mulātes, — viņš sacīja. — Es nemūžam neaizmirsīšu jūs.

Kad viņi gāja gar šimpanzes krātiņu, tā iemītniece nebija redzama. Viņa acīmredzot atradās guļamtelpā — aiz krātiņa.

Pans apstājās pie krātiņa, no kura ka­reivīgi skatījās divi orangutani.

—   Kādreiz te mitinājās gorilla, — viņš teica. — Tagad gorillām ierādīta atsevišķa telpa. Viņi ļoti pievelk apmeklētājus. Ārkār­tīgi līdzīgi cilvēkiem.

—  Ne tik strauji, Pan, — noraizējies teica Pērtiķis.

—   Labi, labi. Vismaz nevienu no jums es šai kategorijai nepieskaitīšu.

Orangutani zemās balsīs kaut ko murmi­nāja. Piepeši viņi metās uz priekšu, pieplaka pie režģiem un, nikni kliegdami, snaikstīja rokas. Pans atlēca atpakaļ.

—   Kas tad nu, velns parāvis? — jautāja Pērtiķis.

—   Viņiem nepatīk, ka esmu kopā ar jums, — paskaidroja Pans. — Viņi domā, ka esmu nodevējs.

Viņš šļūca uz durvīm, jūrnieki sekoja. Kā parasti, Pans gāja uz visām četrām, taču šoreiz viņš bija nokāris arī galvu un vairs tik stipri nelīdzinājās cilvēkam un būtībā arī pērtiķim.

—   Hepij, izšmauc un sadabū mazliet vis­kija, — teica mičmanis Beitss.

. — Mums taču atkal nav ne plika graša pie dvēseles.

—   Ir viens puisis, viņu sauc Makgregors, Dendijs Makgregors. Viņš ir ebrejs un dzīvo Sendstrītā. Viņš pret manu algu aizdos tev naudu.

—      Tikko radīsies izdevība, iegriezīšos pie šā sauszemes žurkas Makgregora, — atbil­dēja Hepijs.

Izgājuši laukā, viņi ieraudzīja, ka misters Makmagons un trīs viņa jautrie kolēģi ir atkal klāt un stāv mazliet tālāk no direktora, kuratora un citiem zooloģiskā dārza darbi­niekiem.

Ieraugot Panu un abus jūrniekus, visu sejas atplauka.

Kurators jautāja:

—   Ko jūs tur īsti darījāt, Pan?

—   Noturējām mazu aizlūgumu par… Piedzirdījām rezuspērtiķus, ser. Es biju ap­solījis saviem draugiem parādīt šo skatu. Tā reiz nejauši gadījās, kad es te dzīvoju.

—   To es labi atceros, — teica kurators. — Mēs atlaidām sargu. Bet jūs atlaist mēs nevaram, jo jūs nemaz nedomājat nākt pie mums strādāt, vai ne?

—   Jūs nevarat likt pērtiķim sargāt citus pērtiķus, — sacīja Pans. — Tikai cilvēks var būt ar mieru strādāt par cietumsargu. Ar to viņš atšķiras no zemākiem dzīvniekiem.

—   Ak vai… — kurators novilka.

—   Kā jūs uzminējāt, ka es nedomāju uz­vesties te visai labi?

—   Es jūs pazinu kopš dzimšanas … Ļoti labi pazinu. Un jūs rnan vienmēr patikāt, bet jūs nebijāt mans visprātīgākais pri­māts.

—   Paklausieties, — sacīja Pans, — es gribu jums kaut ko teikt. Lai jūs to paturētu t vērā. Šimpanzes mātīte …

Pacēlis garo roku, kurators pārtrauca Panu pusvārdā, izvilka no sānkabatas pie­zīmju grāmatiņu un parādīja viņam kādu ierakstu: «Susija sapārota ar Panu Satirusu». Un datums.

Pans izlasīja ierakstu un pašūpoja galvu.

—   Jā, — viņš teica, —- jums nebija grūti paredzēt… Man derdzas doma, ka mans bērns nāks pasaulē zooloģiskajā dārzā.

—   Neņemiet visu tik nopietni, — teica ku­rators. — Esiet vairāk šimpanze.

—   Esmu tajos gados, kad šimpanzes kļūst nopietni… Bet tas, lieciet aiz auss, nav uz labu. Esmu kļuvis pārāk cilvēcisks, tomēr ne tik cilvēcisks, lai iekārotu sievieti.

Ada viņam uz muguras raustījās kā zir­gam mušu laikā.

—   Vai jūs man neieteiksiet, kā labāk ēdi­nāt šimpanzes? — jautāja kurators.

—   Labprāt.

Pans atskatījās. Pērtiķis ļoti nopietni cen­tās kaut ko ieskaidrot misteram Makmago- nam. FIB aģents palocīja galvu, izvilka savu kabatas portfeli un iedeva mičmanim naudu. Pērtiķis pasniedza to Hepijam, kas kaut kur aizskrēja.

—   Kur doktors Bedojans?

—   Sarunājas ar mūsu veterinārārstu. Iesim. Pans gāja arī.