CANAVERAL: m. Sitio poblado dc canas. Plantio de cana de azucar.
«Pequefio Larrousse Illuslrado», 1940.'
Rīts bija skaidrs; izkāpjot no lidmašīnas, Pans aizsedza galvu ar saviem garajiem pirkstiem. Hepijs noņēma savu balto cepuri un iedeva viņam.
— Paldies, — sacīja Pans. Viņa balsī varēja saklausīt elsas. — Paģiras un tad vēl šī saule … Man galva ir kā spainis.
Hepijs atturīgi iesmējās.
— Pacepini vēl savas smadzenes. Varbūt tu vēl drusku deevolucionēsi un no tevis iznāks īsts jūrnieks.
— Regresēšu, — izlaboja Pans. — Nē, baidos, ka tas nelīdzēs.
Viņus gaidīja mašīnas; tās tūlīt brauca klāt garai, zemai ēkai netālu no skrejceļa. Misters Makmagons izlēca no mašīnas pirmais un atvēra durvis doktoram Bedojanam un Panam. Viņiem sekoja Hepijs un Pērtiķis. Jūrnieki paskatījās uz ģenerāli Mag- veru, kura zvaigznes mirdzēja pie rakstām-
* Kanjaveral (spāņu vai.) — ar niedrēm apstādīts lauks. Cukurniedru plantācija. «Larusa Mazā ilustrētā vārdnīca», 1940.
galda, un palika stāvam abās pusēs durvīm ierastajā pamatstājā.
Ap ģenerāli rosījās civilpersonas. Pans nevienu no tām agrāk nebija redzējis. Viens no šiem cilvēkiem uzsauca doktoram Bedo- janam:
— Labrīt, Aram!
— Labrīt, doktor! — ārsts atņēma sveicienu.
— Priecājos atkal jūs redzēt, ģenerāl, — sacīja Pans. — Bet kur tad jūsu jaukā sieviņa?
— Konektikutā, — ģenerālis atbildēja, — Tātad viņš nolēmis nākt pie prāta, doktor?
— Varat runāt tieši ar mani, — teica Pans. — Viss kārtībā. Jā, jā, kārtībā, ģenerāl. Ieraudzījis Ņujorku visā tās krāšņumā un varenībā, es — piedodiet man par puķaino izteicienu — secināju, ka Ameriku ap stūri neapvedīs.
— To es allaž esmu teicis, — ģenerālis apstiprināja.
— Tā jau es domāju, — sacīja Pans. Viņš uzrunāja pa labi no ģenerāļa stāvošo cilvēku: — Ja jums ir saglabājies mans vecais bezvārda kosmosa kuģis, nostādiet to uz starta laukuma. Liekas, es varēšu parādīt to, kas jūs interesē.
— Lidojumu ātrāk par gaismu, Mem?
— Esiet tik laipns un sauciet mani par Panu. Vai arī par misteru Satirusu. Jā, lidojumu ātrāk par gaismu.
— Vai jūs nevarētu man pastāstīt par to?
Pans pakratīja galvu. Viņš brīdinoši nožāvājās un ar abām rokām paberzēja pakausi. Pēc tam viņš apsēdās uz grīdas un ar kāju pakasīja galvu.
— Neesmu redzējis nevienu citu šimpanzi, kas tā darītu, — sacīja vecākais ārsts.
Zinu, ser, — atteica Pans. — Lūdzu, piedodiet. To es sāku darīt pusotra gada vecumā: zooloģiskā dārza apmeklētājiem tas šķita uzjautrinoši. Tā tas pārvērtās par ieradumu. — Viņš vēlreiz nožāvājās un atkal pievērsās nopietnajam cilvēkam, kas bija uzdevis viņam jautājumus. — Es pavadīju nelāgu nakti, — viņš teica. — Vai nevar darīt tam visam galu un dot man iespēju atkal kļūt par izmēģinājumu dzīvnieku?
Kādu brīdi visi klusēja.
— Nē, Pan, to mēs nevaram. Citi šimpanzes zina dažādus noslēpumus … Jūs protat runāt angliski, tātad, es pieņemu, jūs protat arī šimpanziski. Jums drīz būs vairāk slepenu, bīstamu ziņu, nekā atļauts uzkrāt kādam cilvēkam.
Pans pietupās un sāka šūpoties uz rokām.
— Tātad atlikusī mūža daļa man būs jāpavada vienatnē? — Viņš pakasīja galvu un' piemetināja: — Pirmo reizi es nelikšos zinis par to, ka jūs esat nosaukuši mani par cilvēku.
— Tas vairs neatkārtosies. Nē, jūs nesē- dēsiel vienatnē. Pastāstiet to, ko mēs vēlamie.* zināt, un rpēs nopirksim jums divas
skaistas šimpanzes mātītes. Vai tas jūs apmierina?
Pans sāka šūpoties enerģiskāk.
— Jūs runājat kā cilvēks, profesor, ja drīkstu jūs tā nosaukt.
— Es arī esmu profesors.
— Nelaime tā, ka es nevaru jums pastāstīt. Es esmu vienkāršs pērtiķis, un mans vārdu krājums ir par mazu, lai visu izskaidrotu.
Hepijs nokremšjojās. Turpretī Pērtiķis Beitss ne velti bija nodienējis flotē trīsdesmit piecus gadus — viņš neizkustējās no pamatstājas.
— Bet kā būtu ar shēmu? — jautāja profesors.
Pans izstiepa savas rokas ar strupajiem īkšķiem nožēlojamā žestā kā saulesbrālis no kādas filmas par Indiju. Droši vien bija noskatījies televīzijā.
— Bet es varu jums parādīt, — viņš sacīja.
— Kad šis pērtiķis pagājušo reizi iekāpa kosmosa kuģī, — teica ģenerālis Magvers, — viņš sajauca tur visu uz velna paraušanu. Tagad man pusgadu būs jāraksta atskaites par to.
— Jā, es zinu, — teica profesors. — Pie tam vēl jūsu kuģis ir pilnīgi izjaukts, Pan. Mēs cenšamies izdibināt, ko jūs esat ar to izdarījis.
— Kad es startēju, gatavībā stāvēja «Marks-17», — teica Pans.
Istabā iestājās klusums. Kā jau bija sagaidāms, to pārtrauca ģenerālis Magvers.
— Pie velna, mēs pārbaudīsim bāzē uzticamību no valsts drošības viedokļa. Kamēr tas nav izdarīts, neviens nedrīkst atstāt savu posteni un …
Pans Satiruss viegli uzlēca uz "rakstāmgalda un, sakrustojis kājas, apsēdās.
— Nepārsprāgstiet, ģenerāl, — viņš teica.
— Jūsu zināšanai — baumas nonāk arī līdz laboratorijas pērtiķu audzētavai.
— Es varētu nocitēt, ko Hamlets saka Ho- rācijam par gudrajiem, — sacīja profesors,
— bet es to nedarīšu. Vai jūs varat pārtaisīt «Marku-17» tā, lai tas lidotu ātrāk par gaismu?
— Tāpat kā jebkuru kuģi, kas ir jūsu rīcībā, ser. Tie visi darbojas pēc viena principa.
— Atļaujiet padomāt, — teica profesors.
— Es nekādi nespēju sakārtot domas. M-17 ir mazāks par jūsu kuģi. Tas ir tīrs izmēģinājuma paraugs. Mēs palaidīsim to ar maka ku.
— Ar Japānas makaku? — Pans iesmējās.
— Ja tas ir tas, par kuru es domāju, zaudējums nebūs nekāds lielais … Okei, ser. Es brīvprātīgi piesakos ieņemt viņa vietu.
Profesors papurināja galvu.
— Jūs taču esat divreiz lielāks. Pans pamāja ar galvu.
— Izvāciet anal… — Hepijs noklepojās.
— To nieku kabīnes apakšdaļā, un vietas būs atliku likām.
Profesors paliecās uz priekšu, nolika rokas ar plaukstām uz galda un paskatījās Panam tieši acīs.
— Kā es varu zināt, ka jūs nepūšat man miglu acīs?
— Atkal pērtiķa viltība, vai ne? Bet kā jūs zināt, ka jūs paši nevarat lidot ātrāk par gaismu? Kāpiet iekšā un pamēģiniet.
Divi acu pāri — pērtiķa un cilvēka — urbās viens otrā. Profesors novērsās pirmais. Viņš izpūta elpu Panam tieši sejā, pacēla rokas un atspiedās pret atzveltni.
— Mēs riskēsim.
— Es esmu pret to, — ierunājās ģenerālis Magvers. — Es gribu, lai to ieprotokolē.
Profesora balss skanēja gurdi.
— Protokols netiek rakstīts, ģenerāl. Tā ir ārpusplāna apspriede. Mūsu vecākais ārsts un doktors Bedojans, kuri piedalās šajā apspriedē, labprāt apstiprinās, ka šimpanze, kas pazīstams ar vārdiem Semijs, Mcms un Pans Satiruss, drīz kļūs pavisam nederīgs.
— Es arī to labprāt apstiprināšu, — pie- balsoia Pans. — Es jūtu, ka topu jo dienas rupjāks un kašķīgāks.
Ar roku palīdzību pagriezies pret ģenerāli Magveru, viņš atņirdza garos zobus.
— Ja protokols netiek rakstīts, — ierosināja ģenerālis Magvers, — lai sāk rakstīt. Vai nevienam nav ienācis prātā, ka tas varbūt ir nevis' šimpanze, bet gan maskējies krievs?
Pat iesācējs mākslinieks spētu attēlot šo klusumu — tas bija biezs kā eļļa Arktikā. Hepijs vēlāk apzvērēja, ka esot dzirdējis noklaudzam Pērtiķa papēžus, taču Pērtiķis to noliedza.
Pirmais atguvās doktors Bedojans.
— Tas ir traips manas profesijas godam, — viņš teica.
— Jūs, dēls, laikam esat tikko paaugstināts, — nomurmināja vecākais ārsts.
— Jā gan, — sacīja ģenerālis Magvers, — tas man neienāca prātā.
— Lai drošības dienests sāk rīkoties, — teica profesors. — Nekādu ziņu presei, iekams viss nav pabeigts. Bet pēc tam pavisam īsu ziņojumu: orbītā ievadīts šimpanze, lidojums bijis veiksmīgs vai neveiksmīgs.
— Ir vai nav iznācis, — ģenerālis Magvers papildināja un devās projām.
Pans Satiruss nolēca no galda un pagājās uz durvju pusi tiktāl, lai varētu nostāties starp Hepiju un Pērtiķi. Viņš saņēma abus aiz rokas.
— Vai viņš jums abiem klausa? — jautāja profesors.
— Jā, ser, — atbildēja Pērtiķis.
— Tad ievediet viņu otrā istabā.
Bet, tiklīdz viņi sakustējās, ierunājās vecākais ārsts.
— Pan, tas būs apmēram pēc pusstundas.
Makaks jau ir piesprādzēts. Mums jāizvāc viņš un tā lieta, ko jūs minējāt.
— Lai notiek.
— Labāk būtu, ja jūs tagad ne ēstu, ne dzertu.
— Lai notiek.
Ārsts paskatījās uz Hepiju.
- Galvenais — nedzert, — viņš piebilda un izgāja.
Tas ir slīpēts zellis, — noteica Hepijs, un viņi izgāja koridorā nopakaļ ārstam.
Tur stāvēja misters Makmagons. Pans palaida vaļā Hepija roku un sasveicinājās ar aģentu.
— Esmu sagādājis jums ne mazumu rūpju, bet drīz tas viss būs pāri, — viņš sacīja. — Pēc pusstundas mani palaidīs kosmosā. Atkal kosmosā.
Misters Makmagons Panam pār plecu paraudzījās uz doktoru Bedojanu.
— Vai ar viņu viss kārtībā, doktor?
Doktors Bedojans paraustīja plecus.
— Viņš grib lidot.
— Sasodīts! — teica misters Makmagons. — Tā taču nedrīkst izturēties pret viņu! Pan, ja jūs gribat izkulties no šīs jezgas, es neesmu nekāds parazīts …
Pans Satiruss cieši uzlūkoja viņu.
— Galu galā jūsos nav nekā no cilvēka!
— Ko?
— No Pana mutes tas ir visglaimojoša- kais kompliments, — paskaidroja doktors Bedojans.
— Bet es gribu lidot. Arī jūsu dzimtene grib, lai es lidoju. Tā ir vienīgā iespēja uzzināt, kā var lidot ātrāk par gaismu. Jums pavēlēts neizlaist mūs no istabas, — piemetināja Pans, — pirms mans kuģis nav gatavs … Es nedrīkstu ne ēst, ne dzert, bet man gribētos mazliet košļājamās gumijas.
— Velns un elle! — iesaucās misters Makmagons. Ārēji viņš vairs nekādi neizskatījās pēc drošības dienesta aģenta. — Vai jūs gribat, lai es kādu aizsūtu pēc tās, vai arī jūs gribat to nopirkt pats?
— Es labprāt nopirktu pats. Ja mēs visi nosēdēsim istabā vēl pusstundu, mēs kļūsim tikpat raudulīgi kā cilvēki.
Mazā procesija devās uz karavīru veikalu. Pans ar Hepija cepuri galvā pa priekšu, aiz viņa abi jūrnieki, tad doktors Bedojans un misters Makmagons. Tālu tālu aizmugurē vilkās vesela varza aģentu, kuriem Makma- gona rokas pavēlošais žests lika ievērot distanci.
Viņiem ceļu šķērsoja bērnu bariņš no bāzes darbinieku bērnu skolas. Kanaveralas zemesragā dzīvojošos bērnus ne ar ko nevar pārsteigt; viņi palūkojās uz šimpanzi, kas soļoja cilvēku grupiņas priekšgalā, un gāja savu ceļu. Te pēkšņi viens iesaucās:
— Ei, tas taču ir šimpanze, ko rādīja pa televizoru!
Bērni pameta skolotāju un, burtnīcas un lapiņas vicinādami, joza šurp, lai dabūtu autogrāfus.
Pans atturēja misteru Makmagonu, kas jau grasījās saukt klāt savus sargsuņus.
— Es gribu aprunāties ar bērniem. — Viņš pacēla sārto plaukstu, aicinot apklust, uzbāza Hepija cepuri dziļāk uz galvas un sacīja:
— Bērni!
— Ē, viņš runā! Bet es domāju, ka tas ir televīzijas triks, — teica viens no zēniem.
- Ej nu ej, daudzi aktieri runā paši.
— Šķiet, ka noticis kāds pārpratums, — sacīja Pans. — Es esmu nevis televīzijas aktieris, bet īsts, dzīvs šimpanze. Jūs nekad nekļūsiet par pērtiķiem, bet dzīvot kā pērtiķi gan jūs varēsiet vai arī, ja paši izaugsiet par cilvēkiem, varēsiet audzināt savus bērnus vairāk līdzīgus pērtiķiem. Uzklausiet mani, jo tā var būt vienīgā iespēja jūsu mūžā — dzirdēt runājam īstu pērtiķi.
Bērni apklusa; viņi bija pieraduši uzklausīt skolotāju, direktoru un garām braucošu politiķu runas.
— Lai kļūtu līdzīgs pērtiķim, ir tikai jāpadomā, iekams kaut ko dara un it īpaši — iekams kaut ko rada, — Pans sacīja. — Tas izklausās gaužām vienkārši, bet tas ir tieši tas, ko cilvēkiem nepatīk darīt. Nav cilvēka dabā domāt, ja var darīt. Tas ir pat bīstami: par to var atlaist no vietas, bet bezdarbnieki atrodas uz sabiedrības zemākās pakāpes. Domājiet, bērni! Nebūvējiet ātrus automobiļus, iekams neesat uzbūvējuši ceļus, pa kuriem var droši braukt. Neaudzējiet milzum daudz kviešu, iekams jums nav zināms, ka tie kādam vajadzīgi. Nepārvietojieties uz turieni, kur jums būs vai nu par karstu, vai par aukstu, tādēļ vien, ka tā nav tur, kur jūs dzīvojat pašreiz. Dzīvojiet vienkāršāk. Tas ir tik viegli.
Esiet vairāk līdzīgi pērtiķiem, bērni. Var būt, ka tādējādi jūs nepagarināsiet savu mūžu, toties jūs nodzīvosiet to jautrāk. Citiem vārdiem sakot, netiecieties pēc kaut kā, iekams nezināt, pēc kā jūs tiecaties.
Viņš nolaida roku un pasmaidīja, liekas, labvēlīgi, tomēr pat doktors Bedojans nevarēja būt droši pārliecināts, ko izsaka Pana seja.
Tad viņš devās pirkt košļājamo gumiju.
astoņpadsmitā nodaļa
Galens dažkārt uzšķērda ir lielos, ir mazos pērtiķus un ieteica saviem skolniekiem biežāk anatomizēt tos.
Eduards Talsons. «Orangutans, slve homo silvestris», 1699.
Kosmosa kapsula bija gatava; lifts lēnām kāpa augšup, un Pans kopā ar saviem pavadoņiem šķērsoja platformu. Zem viņiem mutuļoja un kūpēja šķidrā degviela. Nebija ne kinohronikas pārstāvju, ne televīzijas kameru.
Sis kuģis bija krietni mazāks par to izdaudzināto kuģi, ar kuru Pans Satiruss bija lidojis uz nepareizo pusi. Arī raķete, kam vajadzēja palaist to kosmosā, bija krietni mazāka; tās izmaksa nepārsniedza kādas mazpilsētas iedzīvotāju gada ienākumus.
Pans Satiruss cienīgi ieņēma savu vietu, bet, pirms viņš bija piesprādzēts, pamanījās ar kāju pakasīt galvu. Un tad siksnas bija pievilktas, ķivere uzlikta — skafandrs jau bija viņam mugurā — un mikrofons pie mutes piekārtots. Viņa vecajā kosmosa kuģī mikrofona nebija.
— Pārbaude, — Pans teica. — Vai jūs mani dzirdat? Man gribētos, lai ar vienu no radioraidītājiem rīkotos radists Bronsteins. — Hepij, vai tu tiksi galā ar NASA aparatūru?
— Ar visām, kādas vien ir pasaulē, — atsaucās Hepijs.
— Lieliski! Esmu gatavs startam, džentlmeņi.
Visi atkāpās. Kapsulu hermētiski noslēdza, un visi atgriezās starta tornī, bet starta tornis pabrauca nost no raķetes. Ģenerālis Magvers paklausījās, kā darbojas sarunu sistēma.
— Viss būs labākajā kārtībā, — viņš apmierināts noteica.
Citi nebija tik apmierināti. Pilnīgā klusumā viņi ieņēma novērošanas posteņus, bet Hepijs nomainīja dežurējošo radistu.
Sākās atpakajskaitīšana no trīs simti līdz nullei.
Tad raķete pacēlās gaisā, pakāpes atdalījās un mazā kapsula sāka brīvu lidojumu pa orbītu.
— Šoreiz viņš negriež uz pretējo pusi, — teica doktors Bedojans.
— Viņš ir nācis pie atziņas, ka ar ASV nevar izdarīties pēc sirds patikas, — piezīmēja ģenerālis Magvers.
— Radiogramma no kosmosa kuģa! — ziņoja Hepijs. Uztveru: «Pirmajā aplī viss kārtībā. Redzu Āfriku.» Pārraidu: «Pan, kāda tā izskatās?» Uztveru: «Skaistāka par Flo- rīdu.»
— Puse āfrikāņu ir komunisti, — sacīja ģenerālis Magvers.
Viņi iedzēra kafiju. Pamielojās ar pildītām pankūkām. Viņi ieklausījās dažādu novērošanas staciju ziņojumos un apsvēra rezultātus, ko bija devusi ziņojumu apstrāde dīvaini nosauktu elektronu mašīnu smadzenēs.
— Vēl tālu no gaismas ātruma, — sacīja profesors.
— Ha! — izmeta ģenerālis Magvers.
Misters Makmagons iebāza mutē cigaretes degošo galu.
— Nolādēts! — viņš nolamājās.
Ap stundu pēc starta Hepijs pavēstīja:
— Kosmosa kuģis atgriežas mana uztveršanas zonā, džentlmeņi .. . Radiogramrna no kuģa. Uztveru: «Piedodu gāzi, Hepij,» Vēl viena radiogramrna. Uztveru: «Pasaki Pērtiķim, lai viņš nospodrina zābakus rūpīgi.»
— Atlantijas okeānā ir viens novērošanas kuģis, — sacīja profesors un noslaucīja seju ar galīgi slapju mutautu.
— Dzirdu kosmosa kuģi vāji, bet skaidri. Uztveru: «Vai tajā zaņķī, kur bija mūzikas kaste…» Tālāko nesaprotu. Viena vienīga purpināšana.
— Ļaujiet man paklausīties, — ierunājās doktors Bedojans. Viņš satvēra austiņas. — Buldurē. Pļāpā kā īsts šimpanze.
Viņš 1 padeva austiņas tālāk vecākajam ārstam, kas drūmi pamāja ar galvu.
— Radiogramrna no novērošanas kuģa, — ziņoja viens no radistiem. — Kosmosa kuģis ir tieši virs galvas.
— Ziņo elektronu mašīna «IDIOTIK», — pavēstīja kāds cits radists. — Pēdējās tūkstoš jūdzes kosmosa kuģis nolidojis ātrāk par gaismu.
— Ak tu dievs! — teica profesors.
— Kas tas ir par dievu? — klusi apjautājās doktors Bedojans. — Pans vai Jehova?
— Radiogramma no novērošanas stacijas Fernandopo, — teica viens no radistiem, un istabā kļuva kluss. — Kosmosa kuģis laižas lejup. Atkal ieiet atmosfērā. Nolaidās ūdenī.
Hepijs noņēma austiņas, piecēlās un piegāja pie Pērtiķa.
— Mūsu dežūra beigusies, — viņš teica.
— Fernandopo pārraida, ka dzirdama murmināšana un ūdens šļaksti. Kosmosa kuģis nolaidies ūdenī veiksmīgi, — ziņoja tālāk radists
— Novērošanas kuģis apstiprina, — papildināja otrs radists.
Doktors Bedojans pievienojās Pērtiķim un Hepijam. Neviens nelikās par viņiem zinis. Viņi izgāja ārā, atstādami zinātniekus, virsniekus un aģentus skaidrojot to, kas viņiem jau bija skaidrs.
Hepijs uzlika balto cepuri, ko viņš tik bieži bija aizdevis Panam.
— Viņš nolaidās ūdenī Āfrikas tuvumā, lai varētu izpeldēt malā, — Hepijs teica.
— Un tiktu līdz biezajam tropu lapu koku mežam, — piebalsoja doktors Bedojans. Viņš nebija armijas cilvēks, tāpēc nekaunējās no savām asarām.
Pērtiķis izmocīja kaut ko līdzīgu smaidam.
— Tie dižvīri kosmosa kuģa vietā dabūja pigu. Pigu, vairāk neko.
— Šoreiz viņš lidoja pareizā virzienā ātrāk par gaismu, — sacīmja Hepijs viņš vairs nedegradējas.
— Neregresē, — dok tors Bedojans.
Minētāju mičmanis Beitss- nokremšļojās un jautāja-
— Bet vai tāda vārda deģenerēšanās nav?
[1] tagad — kenedija zemesrags. (tulk.)
[2] nacionālā aeronautikas un izplatījuma pētniecības pārvalde. (Tulk.)
[3] brīvprātīga sieviešu organizācija, kas apkalpo floti. (Tulk.)
[4] asv lielākās radioraidījumu un televīzijas kompānijas. (Tulk.)
[4] Populārs amerikaņu kinoaktieris. (Tulk.)
[5] amerikāņu komiķis. (Tulk.)