Mūsdienās pazīstamas divas pērtiķveidīgo sugas — mazie un lielie pērtiķveidlgie.
Aivens T. Sendersons. «Pērtiķu valstība»,
195G.
«Uzmanību! Runā Bils Danhems no Kanaveralas zemesraga [1] . līdz startam atlikušas deviņdesmit sekundes, un atpakaļskaitīšana turpinās. Viss būs labākajā kārtībā, kā tikko teica NASA [2] pašreizējais priekšsēdis ģenerālis Bilijs Magvers. Līdz startam atlikušas astoņdesmit sešas sekundes.
Tā ir liela diena, lai gan šoreiz nepavada
kosmonautu. Cik mums zināms, Mēmam uz Zemes nepaliek ne ģimene, ne tuvinieki, kam būtu jāraizējas par viņa likteni. Astoņdesmit sekundes, un skaitīšana turpinās.
Nē, Mems ir vecpuisis. Taču šodien viņš ir visai ievērības cienīgs vecpuisis — trīspadsmitais šimpanze, ko ievada orbītā mūsu valsts, brīvības, vienlīdzības un … Septiņdesmit divas sekundes, un viss būs labākajā kārtībā.
Ko nozīmē viņa vārds, to, godājamie te-J levīzijas skatītāji, jūs noteikti zināt: Mems iri senebreju alfabēta trīspadsmitais burts. Te; Kanaveralas zemesragā, ir vairāki augsti izglītoti cilvēki — sešdesmit pie,cas sekuni des — tai skaitā arī sievietes. Mēmam vārdu deva misis Bilija Magvera. Acīmredzot senebreju un arābu valodu studijas ir viņas aizraušanās — sešdesmit sekundes — un tātad Mems būs tas, kurš šodien dosies izmēģinājuma lidojumā. Ar Memu viss būs labākajā kārtībā, kā pirms īsa brīža izteicās ģenerālis Magvers.
Šis lidojums nav nekāda joka lieta — piecdesmit sekundes, — divdesmit četras stundas orbītā, un raidītāji nepārtraukti informēs Zemi par visiem Mēma organismā notiekošajiem procesiem — četrdesmit piecas sekundes, skaitīšana turpinās — raidītāji liks just katru viņa pulsa sitienu, katru nervu vibrāciju, ziņos par adrenalīna daudzumu un… Trīsdesmit sekundes, jā, tikai pusminūte, un ierēksies dzinēji.
Sis Mems ir lielisks šimpanzes eksemplārs. Jūs redzējāt, kā viņš devās uz savu kosmisko kapsulu, kā apstājās, lai paspiestu roku ārstam doktoram Aramam Bedojanam, kas atveda Memu no Vaitsendas un pastāvīgi atradās tā tuvumā, — līdz startam piecpadsmit sekundes, un, ja jūs domājat, ka tikai jūs esat satraukti, tad es parādīšu tuvplānā, kā man dreb rokas, — desmit sekundes, — šķiet, vienīgais, kurš neuztraucas, ir Mems, viņš nezina, kas to gaida … Deviņi … astoņi… septiņi… seši… pieci.. . četri… trīs … divi… viens … nulle.
Aiziet! Lielisks starts! Raķete pace]as gaisā, un pēc dažām sekundēm mēs redzēsim pirmo pakāpi iekrītam jūrā. Lūk,, tā jau atdalās, vēl sekunde, un «Saibs Mems» — kuģa nosaukumu arī izdomājusi misis Mag- vera — lidos pāri Atlantijas okeānam, un pēc pusstundas vecais zēns Mems varēs paskatīties lejup un ieraudzīs Āfriku, no kurienes nāk viņa brāļi, šie jaukie šimpanzes. Bet varbūt tos ieved no Āzijas un … Tavu nelaimi! Ir atdalījusies otrā pakāpe, un KOSMOSA - KUĢIS PAGRIEŽAS NEVIS UZ AUSTRUMIEM, BET GAN UZ RIETUMIEM … tas lido atpakaļ, pari Savienotajām Valstīm… TAM NEVAJADZEJA LIDOT UZ ŠO PUSI! Pēdējais jaunums — tikko saņemta ziņa no ģenerāļa Bilija Mag- vera, ka «Saibs Mems» iegājis orbītā, un es uz kādu brīdi pārtraukšu pārraidi Ņujorkas televīzijas skatītājiem, lai uzmeklētu NASA
ģenerāli Biliju un dabūtu no viņa paskaidrojumus, kādēļ šimpanze aizlidojis uz citu pusi.»
«VAITSENDA izsauc NASA VADĪBAS CENTRU. Vai jūs dzirdat mani? Okei, NASA. Kad «Saibs Mems» pacēlās gaisā, tā signāli bija skaidri sadzirdami un stipri. Bet, tiklīdz viņš atradās virs mums, signāli apklusa, un viņš pārgāja uz morzieti. .8 Nūja, uz morzieti, uz veco starptautisko Morzes sistēmu… Dežūras laikā es nedzeru un vispār nekad nedzeru, tāpēc ka, sarunājoties ar tādiem muļķiem kā jūs, ser, esmu iedzīvojies kuņģa čūlā. Jā, jā, Morzes ābece, es taču teicu, ka Morzes ābece … Es jau domāju, ka jūs sapratīsiet… No turienes pārraidīja … Kā lai es to zinu, kas … «Saule apžilbināja man acis, tādēļ es pagriezos uz rietumiem.» Teksts nebija šifrēts. Likās, ka viņš pārrauj un atkal savieno ķēdi! Viņam ir tāds ķēriens, it kā viņš būtu dienējis flotē par radistu kā kādreiz es… Atkārtoju, ser: «Saule apžilbināja man acis, tādēļ es pagrie-; zos uz rietumiem.» »
«SANDJEGO izsauc NASA VADĪBAS CENTRU. «Saibs Mems» nupat ziņoja, ka veiks tikai vienu apli. Lasu: «Kad vienreiz ir aplidots apkārt Zemei, vairs nav ko redzēt. Pēc stundas nolaidīšos Grandinagvas tuvumā. Gādājiet, lai pusdienas būtu gatavas.» Beidzu… Es vienkārši ziņoju, es nekomentēju.. .»
Karaibu jūras rajonā bija brīnišķīgs laiks. Amerikāņu kara kuģis «Kuks», mīnu un aviācijas bāzes kuģis, bez jebkādām grūtībām izzvejoja no jūras kosmisko kapsulu un uzcēla to uz klāja. Komanda nostājās ierindā, un vecākais rakstvedis fotografēja visus pēc kārtas uz vārdu «Saibs Mems» fona. Matrožiem viņš pārdeva bildītes par dolāru, virsniekiem — par diviem dolāriem gabalā.
Bet, tikko pozēt bija sagatavojies pats kapteinis, vecākais leitnants, pacēlās sān- lūkas vāks un uz klāja izkāpa Mems.
Tas bija garš un tievs, apmēram simts divdesmit mārciņas smags šimpanze; saviem septiņarpus gadiem viņš bija mazliet par smagu. Kosmonauta apģērbā un ķiverē viņš daudz neatšķīrās no cilvēka.
Viņa pirmie vārdi bija:
— Vai jūs nepalīdzētu man tikt ārā no šī apģērba? Kanaveralas zemesragā laikam esmu saķēris kādu blusu.
Jūrnieki labprāt gāja viņam palīgā.
Kamēr brašā komanda mēģināja izlobīt šimpanzi no sarežģītā ietērpa, kapteinis gāja atpakaļ uz tiltiņu. Tur viņam pienāca klāt vecākais palīgs, leitnants.
— Vai jūs dzirdējāt, ko viņš saka? — jautāja komandieris.
— Es būtu teicis to pašu, — domīgi atbildēja vecākais palīgs. — Velns parāvis, un viņi liktu tam pavadīt divdesmit četras stundas orbītā ar blusu biksēs!
Viņš noskurinājās.
— Bet viņš taču runā, Džonij! Pats ar savām ausīm dzirdēju. Pērtiķi nemēdz runāt.
— Ser, atļaušos iebilst, ka šis pērtiķis tomēr runā. Sasodīts, pat kājnieki runā … Kādēļ tad lai šimpanzes nerunātu?
— Mums izvirzās etiķetes problēma. Kur lai pasniedzam viņam pusdienas?
Vecākais palīgs gandrīz vai izteica: «Ko?» — bet laikus attapās un pārvērta savu jautājumu par «Kā, lūdzu, ser?»
— Pēc manām domām, — sacīja komandieris, — viņš ir ievērojams. Vai daudzi pērtiķi un cilvēki ir bijuši kosmosā? Lai gan viņš ir pērtiķis, viņš tomēr ir slavenība. Mēs nedrīkstam ļaut šimpanzēm ēst pusdienas kopā ar matrožiem.
— Tieši tā, ser.
Vecākais palīgs nespēja novērst acis no zilā jūras spoguļa.
— Nezinu, ko teiks priekšniecība, kad mēs ievedīsim virsnieku kopkajītē pērtiķi.
— Tieši tā, ser.
— Negribētos, ka man nepiešķir kapteiņleitnanta pakāpi. Tam jānotiek pavisam drīz.
— Jā, ser.
.— Met pie malas šo oficiālo toni, Džonij! Man vajadzīgs padoms.
Vecākais palīgs nopūtās. Viņam vēl nebija pienācis laiks saņemt kārtējo paaugstinājumu, taču viņš nevēlējās, ka viņa personīgajā lietā parādītos ieraksts «neprot sadzīvot». Labāk lai raksta «neapķērīgs», bet «neprot sadzīvot» — nekādā ziņā.
— Lai pusdieno kopā ar mičmaņiem, — vecākais palīgs teica. — Paziņojiet viņiem, ka tas ir liels gods, jo mičmaņi ir flotes mugurkauls.
— Džonij, pirms aiziešanas pensijā jūs vēl brauksiet pats zem sava karoga.
— Pateicos, ser.
«Kuka» mičmaņu kopkajīte bija maza — pie galda sēdēja četri mičmaņi un astoņi pirmā ranga apakšvirsnieki. Kopā ar Memu iznāca trīspadsmit, bet šimpanze mierināja:
— Galu galā es biju trīspadsmitais pērtiķis, kas lidoja kosmosā, un viss beidzās labi.
Pirmā ranga radists Hepijs Bronsteins piebilda:
— Jā, ser. Ja jūs neesat māņticīgs, tad ar^mums neklājas tādiem būt.
— Džentlmeņi, nesauciet mani par seru.
— Lai notiek, tikai jūs savukārt nesauciet mūs par džentlmeņiem, — sacīja Hepijs. — Mēs neesam virsnieki.
— Pērtiķis … piedodiet, es gribēju teikt — mīnētāju mičmanis Beitss šeit ir vecākais. Dien flotē trīsdesmit piecus gadus.
Šimpanze Mems iesmējās.
— Jūsu palama ir Pērtiķis, mičman?
Atgadījās kaut kas Savienoto Valstu flotes vēsturē atzīmējams: mičmanis Beitss nosarka.
— Jā, ser.
Mems atkal iesmējās un tīksmi pakasījās.
— Par to nav ko kaunēties, mičman. Es labprātāk sauktos par Pērtiķi nekā par Memu. Tā stulbā ģenerāļa sieva gribēja pat liet man uz galvas šampānieti, kad bija nokrustījusi mani šajā vārdā. Doktors Bedojans viņu atrunāja… Man kaut kas ienāca prātā!
Smagais, krunkainais plakstiņš pacēlās, pavērdams piesārtušu kreiso aci. Šimpanze noskatīja galdu.
Hepijs Bronsteins skumīgi pašūpoja galvu.
— Mums nav pat denaturētā spirta, Mem, piedodiet, Pērtiķi.
— Sauciet mani par Panu, — sacīja šimpanze. — Manas sugas pērtiķa latīniskais nosaukums ir Pans Satiruss.
Viņš domīgi pasmaidīja.
— Tā bija rakstīts uz metāla plāksnītes, kas karājās kaklā manai mātei. Kad es vēl biju mazs pērtiķēns, es domāju, ka tā viņu sauc.
Pērtiķis Beitss sacīja:
— Eh, pie velna to visu! Ja jau esmu rupjš tēviņš, Pan Satirus, lai tā būtu. Esmu inīnētājs divdesmit piecus gadus. Gribu zināt, kur jūs iemācījāties runāt.
Pans Satiruss iesmējās.
— Vai tad tiešs jautājums ir kāda rupjība, mičman? Bez šaubām, es atbildēšu. Runāt un lasīt, ja reiz esam pie tā nonākuši, es pratu jau divu gadu vecumā. Man vienkārši ne reizi neradās vajadzība likt lietā savu prasmi, kamēr nebiju pacēlies gaisā tajā kosmosa kuģī ar savu muļķīgo vārdu un blusu skafandrā.
Vecākais rakstvedis Dilings teica:
— Sasodīts, vai tad jūsējie visi var runāt, kad iešaujas prātā?
— Droši vien. Neesmu nekad par to nopietnāk domājis.
— Okei, — sacīja Hepijs Bronsteins, — okei! Bet, ka visi šimpanzes, tas ir, Pani Satīriķi vai kā nu jūs tur sauc, varētu laist vaļā pēc Morzes ābeces, pie tam vēl bez atslēgas — sitiet mani nost, to es nespēju apjēgt.
— Vai mans raksts bija labs? — apjautājās Pans. — Ilgi nebiju praktizējies. Kad es vēl dzīvoju kopā ar māti, naktssargs šad tad klaudzināja atslēgu. Viņš gribēja dabūt darbu tirdzniecības flotē. Es uz krātiņa grīdas klaudzināju viņam līdzi.
Dieninieki, čukstus apspriedušies kambīzē, sāka nest ēdienus. Pans Satiruss pārlauza frančmaizīti un sāka kost vienlaikus no abām pusēm.
— Svaigu augļu laikam nav, — viņš sacīja. — Bet tas nekas. Kopš mazotnes dzīvojot kopā ar cilvēkiem, esmu pieradis ēst visu ko. Mirstu nost aiz izsalkuma: brokastis man
nedeva — baidījās, ka nepievemju ķiveri.
— Atnes, puis, džentlmenim bundžu fir- ziķu konservu, — teica Pērtiķis.
Dieninieks sarosījās.
— Pan, jūs man patīkat. Vai jūs vienmēr runāsiet?
Pans Satiruss uz brīdi piemirsa zemeņu ievārījumu, ko bija ēdis ar karoti.
— Pērtiķi, — viņš lēni teica, — šis jautājums bija vietā. Šķiet, ka es vairs nespēšu apstāties. Jādomā, esmu kļūdījies, aplidodams apkārt pasaulei ar tādu ātrumu un tādā virzienā, kā es to darīju. Man vajadzēja ieturēt dabisko virzienu, proti, lidot no rietumiem uz austrumiem. Šķiet, es regresēju. Hepijs Bronsteins jautāja:
— Ko, ko?
— Laikam tas nav īstais vārds, — sacīja Pans. Viņa melno acu skatiens bija drūms. — Citiem vārdiem sakot, evolucionēju pretējā virzienā.
— Manā galdā ir vārdnīca, — sacīja rakstvedis, taču neviens viņā neklausījās.
— Redziet, šimpanzes ir attīstītāki par cilvēkiem, — Pans Satiruss turpināja. —Nav pieklājīgi tā runāt, jo esmu jūsu viesis, bet patiesība paliek patiesība. Starp citu — to es izlasīju doktoram Bedojanam pār plecu, kad es biju slims un viņš mani kopa, — kāds cilvēks vārdā Einšteins radījis teoriju par ļoti ātru ceļojumu, ar ātrumu, kas pārsniedz gaismas ātrumu, un par to, kas notiek ar ceļotājiem.
— Lidot ātrāk par gaisinu nav iespējams, — sacīja Bronsteins.
— Un tomēr es lidoju, — atbildēja Pans Satiruss. — Kā redzat, viņi tupināja mani tajā kapsulā jeb kosmosa kuģī vai kā nu to sauc … — Viņš noskurinājās, kā jau pērtiķi mēdz darīt, un spalva viņam viscaur saslējās stāvus. — Lai trenētu, imitētu lidojumu uz Zemes. Tur nebija ko darīt, un es pētīju kuģa uzbūvi. Tiklīdz biju gaisā, es pārtaisīju visu pēc sava prāta.
— Es nesaprotu, — sacīja Pērtiķis.
— Esmu regresējis, — teica Pans Satiruss. Bez jebkāda redzama iemesla viņš pieliecās un vieglītiņām uzsita Pērtiķim Beit- sam pa roku. — Jā, esmu pārliecināts, ka tas ir īstais vārds. «Deevolucionējis» neder. Kā redzat, man ir nepārvarama vēlēšanās runāt. Es allaž esmu uzskatījis to par Ādama lāstu.
Viņš nopūtās.
Neviens cits, izņemot Pērtiķi Beitsu, viņu acīmredzot nesaprata.
Vecais mičmanis teica:
— Tu vari dienēt flotē. Uz jūras nav nemaz tik slikti. Ja ir tā, kā Bronsteins saka, no tevis var iznākt otrās un varbūt pat pirmās klases radists.
— Man ir tikai septiņarpus gadu, — sacīja šimpanze. — Mani nepieņems.
— Pat ar jūsu vecāku piekrišanu neņems, — piebalsoja rakstvedis, lai gan neviens viņā neklausījās.
— Katrā ziņā, — sacīja Pans Satiruss, — formas tērps nav piemērots šimpanzēm.
— Saprotu, ko jūs ar to gribat teikt, — sacīja Bronsteins. — Es redzēju Beitsu nofotografētu, pirms vēl viņš bija kļuvis mič- manis.
Piepeši atskanēja svilpieni, zvana skaņas un pavēloša komanda:
— Visi vīri uz augšējā klāja! Visi vīri uz augšējā klāja!
— Jādomā, ka es arī esmu vīrs, — teica Pans Satiruss, — lai gan man nemaz nepatiktu būt četras pēdas garam.
Bet kopkajītē neviena vairs nebija; visi steidzās uz augšējo klāju ieņemt savas vietas. Viņš notiesāja pēdējos firziķus un čāpoja tiem nopakaļ, ik uz soļa pieklaudzinādams ar pirkstu kauliņiem pa tērauda klāju.
Kuģa komanda jau bija nostādīta, kad Pans Satiruss uzkāpa uz pacelšanās klāja. Jūrnieki stāvēja pa nodaļām vai pa rotām, vai kā nu tur flotē parasti stājas; neviens no viņa sargiem nekad nebija lasījis stāstus par jūru, tā ka viņš nebija gluži pārliecināts.
«Saibs Mems» bija aizvilkts uz klāja otru malu. Šimpanze aizslāja līdz kapsulai, atspiedās pret to un vēroja, kā jūrnieki kārtojas, pūš stabules, sien troses un dara diezin ko vēl. «Kukam» tuvojās helikopters.
Skatīdamies Pans Satiruss cītīgi kasījās un labpatikā ļāva siltajam vējiņam glāstīt
uz muguras spalvu. Beidzot veiklie pirksti atrada blusu, kas bija piespiedusi «Saibu Memu» pārtraukt lidojumu, un viņš ar ierastu kustību to iepriecināts nospieda. Viņš mīļuprāt atgrieztos Vaitsendā: Florīda noteikti bija problusu un antipērtiķu apgabals.
Žāvādamies viņš mazliet skeptiski vēroja helikopteru. Pēdējos piecarpus gados viņam bija laimējies pabūt dažā labā gaisa kara spēku un NASA izmēģinājumu centrā. Viņš pat bija maķenīt piepalīdzējis atomenerģijas komisijai Losandželosā, kur bija labs ārsts un draņķīgs ēdiens;-tur acīmredzot uzskatīja, ka šimpanzēm garšo tikai saldēti banāni.
Jā, pēc šķiršanās no mātes viņš bija redzējis šausmīgi daudz helikopteru nolaišanās vietu. Velnišķīgi trokšņainas mašīnas, pie tam konstruētas slikti un bez redzamas vajadzības. Braucieni lielākoties notika ta: helikopters paņēma kādu, kam nebija nekā prātīga ko darīt, un steigšus pārveda uz citu vietu, kur tas bija vēl mazāk vajadzīgs. Staigājot, rāpjoties un šūpojoties radās tīkama sajūta, ka tu veic kaut ko derīgu.
Tā, helikopters jau atradās uz klaja. Pilots izslēdza motoru, cilvēki ērmīgi izkrāsotos kombinezonos pieskrēja pie helikoptera un nostiprināja to. Tātad helikopters ir drošībā. Holomenā Panam Satirusarn bija ārsts, kas mēdza teikt, ka cilvēkiem jāgādā par lietu drošību, kas, liekas, nozīmēja, ka lietas jāliek mierā.
Virsnieki atdeva godu. Pans Satiruss zināja visu par reglamentu, formas tērpiem, pakāpēm un algas aprēķiniem. Viņš bija bez sava gala dzirdējis par valsts dienestu, kā par civilo, tā par militāro. Godu atdeva vecākais leitnants un jaunākais leitnants. Bet tas, kurš izkāpa no helikoptera, bija admirālis, padomā tikai — ADMIRĀLIS. Un flotes ārsts, trešā ranga kapteinis. Bez tam vēl divi civilisti, kas izskatījās pēc sargiem. Tie^ tagad grib saukties par kalpotājiem (per-; tiķu), bet viņam sargi palika sargi, un viņš tos pazina visvisādus — gan nejaukus, gan solīdus…
Rakstvedis, kurā neviens neklausījās, pat laban fotografēja admirāli.
Pans Satiruss pieglauda spalvu un sāka lumpačot uz priekšu, knaukšķinādams ar pirkstu kauliņiem pa klāju.
Pirmais viņu ieraudzīja admirālis. Nelikdamies vairs zinis par fotogrāfu, viņš rādija:
— Tas taču ir pērtiķis! Kādēļ nav gadats par drošību?
Ārsts pagriezās un kaut ko pačukstēja vienam no sargiem, kurš mudīgi ierausās helikopterā.
— Neraizējieties par manu drošību, ad- mirāi, — ierunājās Pans Satiruss. — Man ļoti patīk sarunāties ar cilvēkiem. Es ēdu launagu mičmaņu kajītē.
— Mičmaņi neēd launagu, — sacīja admirālis. — Viņi ēd pusdienas un vakariņas. Launagu ēd tikai virsnieki.
Pans Satiruss paraustīja plecus un uzgrieza muguru. Nebija nekādas jēgas runāt ar šo cilvēku; ar viņu varētu strīdēties gadiem ilgi, bet labuma no tā nebūtu nekāda. Tāpat kā no lidmašīnām, helikopteriem un … tādiem kosmosa kuģiem kā šis «Saibs Mems».
Pans Satiruss jau dzīrās iet projām, kad ieraudzīja nākam atpakaļ civilistu. Šimpanze spēji pagriezās pret to. Viņš jau zināja, kas cilvēkam rokā: trako krekls un pistole, kas šauj ar nomierināšanas līdzekļiem pildītas lodes.
— Lieciet nost šīs lietiņas, — šimpanze teica. — Es negribu tās redzēt.
— Šaujiet, šaujiet! — iebļāvās admirālis. — Man nenāk ne prātā lidot kopā ar nesasietu pērtiķi!
Sargs nezināja, ko iesākt.
— Tas ir tikai nomierināšanas līdzeklis, — viņš teica. — Pērtiķi no kājām tas nenogāzīs.
Pans Satiruss nosprieda, ka viņam laiks ierēkties. Beidzis viņš mazliet padauzīja sev ar dūrēm pa krūtīm, atdarinot cilvēku, kas televīzijas uzvedumā bija tēlojis gorillu.
— Esiet uzmanīgāks ar pistoli, Nelson, — brīdināja ārsts.
— Ņemiet ciet pērtiķi! — pavēlēja admirālis. — Gādājiet par drošību!
Kaut kas nebija kārtībā. «Gādāt par drošību» nozīmēja tiklab «likt mierā», kā «kaut ko iesākt». Pans nožēloja, ka tik maz lasījis stāstus par jūru, par kara floti. Interesanti, kas noticis ar to sargu, kurš gribēja kļūt par tirdzniecības flotes radistu?
Admirālis admiralizēja atkal. Viņš uzrunāja vecāko leitnantu:
— Jūs esat šā kuģa kapteinis? Pavēliet dažiem vīriem gādāt par drošību un saņemt,u ciet pērtiķi!
— Es palūgšu jūs neuzsvērt manu piederību pērtiķiem, admirāl, — sacīja Pans. — Es nevēlos, ka mani maisa kopā ar gorillām, orangutāniem un giboniem. Esmu šimpanze, Pans Satiruss, īsāk — Pans. — Viņš pakasīja pakausi un piemetināja: — Ser.
— Viņš vēl runās! — admirālis iebrēcās.
Pans Satiruss vienā mierā atbildēja:
— Tāpat kā jūs, admirāl.
Admirālis pietvīka.
— Vai jūs dzirdējāt, ko es teicu, vecāko leitnant? Norīkojiet pāris vīru un . . .
Komandieris izstiepās kā stīga.
— Ser, man vajadzēs izsaukt brīvprātīgos.
— Rīkojieties!
Pans atkal ieaurojās. Šoreiz viņš sita nevis pa krūtīm, bet pa klāju. Troksnis iznāca pamatīgs.
Kalpotājs, kas turēja trako kreklu, slaucīja tajā seju.
— Šaubos, vai jūs dabūsiet brīvprātīgos, — sacīja Pans.
Kaptein, lieciet kuģa policijas komandierim nošaut šo dzīvnieku, — pavēlēja admirālis.
Pans gribēja pieiet tuvāk admirālim.
Bet tad atgadījās aizķeršanās. Jūrnieks ar tādām pašām pazīšanas zīmēm kā He- pijam Bronsteinam, tikai ar mazāku uzšuvju skaitu, uzskrēja augšā, atdeva admirālim godu un pasniedza viņam papīra lapu. Ra- diogrammu.
Admirālis izlasīja to vienreiz, tad otrreiz. Viņš noslaucīja pieri, lai gan viņam nebija šim nolūkam trako krekla.
— Kaptein, atceliet pēdējo pavēli! Lai jūsu kuģa policijas komandieris noliek pie kosmosa kuģa sargus. Neviens nedrīkst iekāpt kuģī, atkārtoju — neviens. Bez tam neviens nedrīkst runāt ar … ar pilotu.
Saskrējušie jūrnieki nostājās ap «Saibu Mēmu».
Tad Pērtiķis Beitss, kas bija stāvējis savu mīnētāju priekšgalā, stingrā solī piegāja klāt admirālim un atdeva godu.
— Ser, — viņš teica, — es brīvprātīgi pie- sakos apsargāt misteru Satirusu.
Admirālis paskatījās uz Pērtiķi. Likās, ka viņš skaita uzšuves uz tā piedurknes.
— Mičman, vai jūs nesauc Beitss? — admirālis jautāja. — Mēs kopā dienējām uz «Haulenda».
— Jā, ser. Toreiz jūs bijāt leitnants, admirāl. Es labprātīgi piesakos apsargāt misteru Satirusu.
— Ko?
— Panu Satirusu, ser, šimpanzi. Viņam patīk, ka to sauc par Panu Satirusu vai par misteru Satirusu.
— Nesauciet to par misteru.
. — Vai tad viņš nav pilots? Es apsargāšu to un pieskatīšu, lai neviens ar viņu nesarunātos, iekams no krasta nebūs ieradušies drošības dienesta puiši.
Pans Satiruss šūpojās uz rokām, atraudams kājas no klāja. Viņš jau sāka bažīties, cik ilgi vēl varēs te palikt. Uz kuģa bija daudz patīkamāk nekā Kanaveralas zemesragā.
— Kā jūs zināt, ka jaierodas drošības dienesta ļaudīm, mičman? — jautāja admirālis.
Pans juta līdzi Pērtiķim Beitsam, kurš izskatījās tā, it kā gribētu pakasīt pakausi. Šo sajūtu Pans pazina itin labi, būdams iežņaugts kosmiskajās kapsulās, barokamerās vai reaktīvajos ratiņos. Mičmanis drudžaini meklēja atbildi.
— Lau.. . pusdienu laikā Pans teica, it kā esot pārtaisījis savu kuģi tā, ka tas lidojis ātrāk par gaismu. Nu, tad es aplēsu … Jūs saņēmāt telegrammu par to un pavēlējāt nelaist nevienu tuvumā kosmosa kuģim, kā arī aizliedzāt runāt ar misteru Satirusu. Ja jau tas lido ātrāk par gaismu, tad tam jābūt varenam slepenajam ierocim.
Admirālis pamaja ar galvu. Viņa seja bija atguvusi parasto sārtumu.
— Uzticams vecs jūrnieks, — viņš teica, nokāsējās un pavēlēja vecākajam leitnantam: — Jūs te esat komandieris, rīkojieties!
— Sameklējiet sev vēl kādu palīgu, mičman, — sacīja vecākais leitnants. — Admirāļa kungs, kafiju dzersim kopkajītē,
— Pieteicās pirmās klases radists Bronsteins, — ziņoja mičmanis Beitss.
Hepijs un Pērtiķis tuvojās Panam Satiru- sam ar ļoti nopietnām sejām; admirālis, kapteinis un ārsts gāja lejā vai iekšā, vai kā nu tur uz kuģa iet.
Leitnants atlaida ierindā stāvošos. Abi kalpotāji iebāza trako kreklu helikopterā, ielīda tajā arī paši un ieslēdzās.
— Iesim lejā uz Pērtiķa kajīti, Pan, — uzaicināja Hepijs. — Es nedrīkstu dzert, bet manā būcenī ir nedaudz limonādes un cepumu.
— Tas ir tīri jauki. Vai tas admirālis nav ķerts, Pērtiķi?
— Ja līdz šim vēl nav bijis, tad uz to pusi jau iet. Kā tev patika, kad es teicu, ka tevi jāsauc par misteru, ja reiz tu esi pilots? Vadīt šito aparātu var tikai ar augstāko izglītību.
— Nevar teikt, ka admiralis man galīgi nepatiktu.
— Neliecies ne zinis, draudziņ. Visa flote balstās uz mičmaņiem.