Nodrošinājums: (3) … garantijas do- ļ kuments, kas dod tā uzrādītājam 1 tiesības pieprasīt un saņemt viņam * nepiederošu īpašumu …
«Vebstera Jaunā starptautiskā vārdnīca»,
1920.
Mičmaņa Beitsa kajītē viņi jutās ļoti omulīgi. Pans ievēroja kādu dīvainību: tiklīdz,, sāc runāt ar cilvēku, tu pamazām aizmirsti, cik īpatni, daudz savādāki, izskatās cilvēki, un tie pat sāk tavās acīs līdzināties šimpanzēm.
Pērtiķis Beitss patiešām maz vairs līdzinājās cilvēkam, drīzāk gan gorillam, pavisam jaunam gorillam.
Par kosmosa kuģi un to, kā Pans kuģi pārtaisījis, viņi nerunāja. Viņi turējās tālāk no jautājumiem, kas darīja raizes drošības dienestam. Pērtiķis pastāstīja, kā viņš reiz Ķīnā piedzēries, Hepijs savukārt par pazīstamu meiteni no, Villafrankas, bet Pans — kā rezuspērtiķi zooloģiskajā dārzā nočiepuši ļ pudeli viskija.
:— Ziniet, ar stāstiem par rezuspērtiķu dzimumdzīvi pietiktu, lai baznīca labi ap-f meklēta dievkalpojuma laikā kļūtu tukša kā izslaucīta vai arī pilna ar zināmas pasugas, cilvēkiem. Bet jums vajadzētu redzēt, ko viņi dara pietempušies! Lai dievs pasarga!
— Kā jūrnieki Sandjego pēc ilga brauciena, — sacīja Hepijs Bronsteins.
— Man nekad nav gadījies redzēt, — piebilda Pans. — Varbūt redzēšu, ja izdosies aiziet no valsts dienesta. Sandjego ir lielisks zooloģiskais dārzs.
— Tālāk par četriem kvartāliem no krastmalas es tur nekad neesmu bijis, — sacīja Pērtiķis. — Daudz ko savā mūžā esmu palaidis garām.
— Un vēl palaidīsi, — iestarpināja Hepijs Bronsteins. — Pārāk ilgi tu esi bijis jūrnieks. Lai kurā pasaules ostā tu iegrieztos, tālāk par trim kvartāliem no sava dzimtā ciema tev neaizbraukt. Tā mēs saucam krastmalu ostā, — viņš piebilda, lai Pans saprastu.
— Nu, kāda mičmaņiem dzīve, — sacīja Pērtiķis. — Klausi katram virsnieķelim … Un ziniet, kaut gan nekad agrāk neesmu saticis šimpanzi, ticat vai neticat, ne vienreiz vien esmu par tiem domājis. Jāsaka, tas ir zemiski — piesiet lāga zēnu pie ratiņiem, lai tas joņo, kamēr asinsvadi sāk sprāgt pušu. Vai'rīkoties tā, kā šorīt izdarījās ar tevi. Pretīgi skatīties!
Hepijs Bronsteins atvēra Pērtiķa Beitsa kajītes durvis un uzkliedza:
— Lai rakstvedis atnāk šurp!
Viņa balss nodimdēja pa visu kuģi.
— Es kaut ko izdomāju.
Pirmās klases rakstvedis Dilings visu ceļu, jādomā, bija skrējis. Citi apakšvirsnieki reti kad uzrunāja viņu, tāpēc viņš jutās kā orbītā ievadīts. Viņš iedrāzās kajītē.
— Ko vajag, Hepij, Pērtiķi?
— Kas reglamentā teikts par talismaniem? — jautāja Hepijs.
— Pēc kapteiņa ieskata, — Dilings atbildēja un sastinga kā iemiets.
— Paldies, — sacīja Pērtiķis. Tā kā neviens neko vairāk neteica, rakstveža seja izstiepās gara jo gara, un viņš izgāja no kajītes. Kad durvis bija aizvērušās, Pērtiķis teica:
— Varbūt izdosies.
— Sasodīts, tev taisnība, — teica Hepijs. — Vai tu esi redzējis kapteini, kas būtu atteicies izpildīt mičmaņu pamatotu prasību? — Viņš nokremšļojās. — Tu būsi mūsu talismans, Pan, bet tikai tā, izskata pēc- Tevi taču nepieņemtu. Ja viņi pieņemtu tevi, visa flote čumētu un mudžētu no septiņarpus gadus veciem puišeļiem.
— Tad Kerolaina Kenedija būtu BSO [3] , — teica Pērtiķis.
— Skuķis uz goda, — sacīja Pans. —Es viņu vienreiz redzēju.
— Bez jokiem, — teica Pērtiķis. — Paklau, tādam puisim kā tu iznāk tikties ar visādām slavenībām. Tu negribētu dienēt uz .MA.
— Tu runā par šo kuģi? — jautāja Pans.
— Ak jēziņ! — sacīja Hepijs.
Pans un Pērtiķis paskatījās uz viņu.
— MA ir slepens kuģis, — viņš paskaidroja. — Tas ir parauga prototips. Viņi nekādā gadījumā nebūtu pieļāvuši, ka Pans atrodas še, ja zinātu, ka viņš prot runāt. Bet varbūt tu esi devis solījumu neko neizpaust un tamlīdzīgi?
Šimpanze pakratīja galvu.
— Man nekad nav bijusi tāda iespēja.
— Jā, to var redzēt, — sacīja Pērtiķis.
Kā bungu sitieni uz tērauda pakāpieniem
nodārdēja soļi; kāds valdonīgi klauvēja pie durvīm.
— Kratīšana! — iesaucās Hepijs. — Es jūtu policista smaku pat caur tērauda starpsienu.
— Var redzēt, ka esi skolots, — sacīja Pērtiķis. Viņš piecēlās no kojas (uz diviem krēsliem, kas viņam pienācās kā vecākajam no kuģa mičmaņiem, viņš bija nosēdinājis savus ciemiņus) un gāja uz durvīm.
— Šajā kajītē ienākt aizliegts, — Pērtiķis teica.
— FIB, — bija dzirdama atbilde.
Pērtiķis uzmanīgi pavēra durvis. Spraugā
parādījās roka ar apliecību. Pērtiķis pieliecās tuvāk, izlasīja, tad atvēra durvis.
Ienāca nevis viens, bet trīs policisti. Kreisajā rokā viņi visi turēja apliecības, labajā — pistoles. Viņi visi bija gaišzilās vasaras uniformās. Viņi visi izskatījās pagalam dumji.
— Es esmu Makmagons, — stādījās priekšā viens no FIB aģentiem. — Tas ir misters Kroufords no NASA, bet tas — leitnants Pikins no jūras pretizlūkošanas dienesta. Vai jūs neatstātu mūs vienus? Mēs gribētu šo to pajautāt šim .. . šim . .. Vai jums nebūs iebildumu, ja mēs sauksim jūs par šimpanzi?
— Protams, ka nebūs, — atbildēja Pans.
— Ja jums labāk patīk saukt sevi par cilvēku …
— Nekādā ziņā.
Speciālais aģents Makmagons mazliet piesarka. Viņš paskatījās te uz Hepiju, te uz Pērtiķi, tad atkal uz Hepiju.
— Piedodiet, mister, — sacīja Pērtiķis, — bet kapteinis pavēlēja mums nelaist nevienu misteram Satirusam tuvumā, un viņš ir noteicējs uz šā kuģa.
— Jums taisnība, — sacīja leitnants Pikins, kurš savā vasaras ģērbā izskatījās ļoti iespaidīgi.
NASA drošības dienesta aģents Kroufords teica:
— Tad aizejiet, Pikin, pie kapteiņa un palūdziet, lai viņš atceļ savu pavēli. Tā ir valstiski svarīga lieta.
— Tie ir ne vien mani sargi, bet arī mani draugi, — teica Pans. — Man nav ne mazākās vēlēšanās runāt ar policistiem. Es neesmu visai apmierināts ar likumu. Kad es biju vēl pavisam maziņš, apmēram gadu vecs šimpanzēns, ieradās policisti un aizveda vienu no maniem iemīļotajiem sargiem. Viņš bija mācījis rezuspērtiķiem, kā svētdienās jānovērš publikas uzmanība, lai viņš varētu iztīrīt svešas kabatas.
— Lai cik tālu ārpus pilsētas zooloģiskais dārzs būtu, rezusus gan es aizbraukšu apskatīties, — -sacīja Pērtiķis.
Kaut gan Pikins bija izgājis, kajītē joprojām bija neērti.
— Es maz ko saprotu no šaujamajiem ieročiem, džentlmeņi, — ierunājās Pans, — taču man gribētos, lai jūs beigtu plātīties ar tiem. Kaut vai tādēļ vien, ka tad, ja jūs iebāztu rokas kabatās, mums būtu vairāk brīvas vietas. — Viņš smaidot piebilda: — Es varu uzlekt uz caurules tur augšā un atbrīvot jums vietu uz grīdas.
— Labāk ne, mister Satirus, — ieteica Hepijs. — Tā ir tvaika caurule.
— Paldies, pirmās klases radist.
Hepijs Bronsteins pavīpsnāja. Un ne tikai
viņš viens pats. Bet Pana smaids satrauca drošības dienesta aģentus daudz vairak.
— Mičman, — ierunājās Pans, — kādēļ jus nelūdzat savus viesus piesēsties?
Makmagons un Kroufords nobāza savas trīsdesmit astotā kalibra pistoles un apsēdās uz kojas.
Tai brīdī atgriezās Pikins.
— Kapteinis uzdeva to man. Admirālis piekrita.
— Ko uzdeva? — jautāja Kroufords.
— Apsargāt pērtiķi, — paskaidroja Pikins.
— Šimpanzi, — pieklājīgi izlaboja Pans
Satiruss. — Vai jums patiktu, ka jūs sauci par zīdītāju vai par mugurkaulaini? Mani nepatiktu, lai gan mēs visi esam ir zīdītāji, ! ir mugurkaulaini. Vai tā nav?
— Viss kārtībā, mičman, — sacīja Pikins, i — jūs un radists varat būt brīvi. Dariet 9 savu darāmo.
Pans Satiruss nosprieda, ka laiks ierēkties. .' Viņš rēca kā cilvēki, kas televīzijas uzve-* dūmos tēlo gorillas.
Kroufords metās uz durvīm un gribēja 1 tās atvērt, bet kajīte bija pārāk pilna, laif viņam tas izdotos. Pans Satiruss sagrāba viņu, pacēla mazlietiņ gaisā, un zilais va-I saras uzvalks aģentam uz muguras pārplīsa. *
— Redziet, džentlmeņi, es esmu šimpanze, bet jūs — nekas vairāk kā cilvēki, — Pans teica. — Es varu nolikt jūs gar zemi kā niekus.
— Mums ir pistoles, — sacīja Pikins.
Viņš nebija paguvis izrunāt šos vārdus, ļ
kad Pans Satiruss, kurš vēl joprojām turēja | Kroufordu aiz apkakles, ar otru roku bija a izrāvis Kroufordam no maksts pistoli. ToJ viņš izdarīja parupji: Kroufordam pārtrūka* josta un bikses uz dibena pārplīsa tieši tā-B pat kā žakete. Likās, NASA okšķeris kuruļ katru mirkli sāks raudāt.
Pans Satiruss turēja pistoli pareizi: kopā| ar sargiem, īsinot garlaicīgās nakts dežūras,% viņš bija noskatījies ne mazumu televīzijas uzvedumu. Tad viņš izsvieda pistoli pa atvērto iluminatoru un sacīja:
— Jūs mani nenošausiet, džentlmeņi. Vismaz tikmēr, kamēr nebūšu izstāstījis, kā es liku kosmosa kuģim traukties ātrāk par gaismu.
Kajītē valdīja klusums. Gar kuģi maigi glaudās tropu jūras viļņi."
— Jūs darīsiet to, ko es likšu, — sacīja Pans Satiruss. — Tā ir vai nav?
Neviens neatbildēja.
— Vai neesat te tieši tādēļ? — Pans Satiruss jautāja. — Piemēram, jūs, Krouford. Atbildiet man un beidziet jel turēt ciet savas bikses. Es esmu kails, un nekā briesmīga tur nav. Kādēļ jums jākaunas?
— Jums ir vairāk vilnas, — beidzot ierunājās Kroufords.
Hepijs Bronsteins gandrīz vai aizrijās. Viņš nebija dienējis tik ilgi kā Pērtiķis Beitss, kura sejā nesakustējās ne muskulītis.
— Ne to es jums jautāju, — teica Pans Satiruss. — Faktiski jautāju gan, taču tas bija retorisks jautājums. Kādēļ jūs nācāt šurp, Krouford?
— Lai izdibinātu, kādēļ «Saibs Mems» lidoja pretējā virzienā un ar tādu ātrumu, — Kroufords atbildēja, nepārtraukti _stostīda- mies. — Atverot sānlūku, jūs sarāvāt vadus.
— Nē, — sacīja Pans, — paļauties uz nejaušību es nedrīkstēju. Pirms pogas nospiešanas un izkāpšanas es sakārtoju visas sistēmas tā, kā bija sākumā.
— Kādēļ? — smalkā balstiņā iespiedzās Pikins.
— Redziet, — sacīja Pans, — ja cilvēki lidotu ar tādu pašu ātrumu kā es, tikai pretēja virzienā, vigi attīstītos līdz šimpanžu ! vai vismaz līdz gorillu līmenim. Bet tā nav nekāda zelta dzīve, džentlmeņi. Maz prieka \ dzīvot pērtiķu mītnē… Zooloģiskais dārzs, | kurā es piedzimu, pārdeva manu māti un j mani, kad es biju divarpus gadus vecs. Valdībai, kurai jūs, džentlmeņi, kā redzams, tik ; aizrautīgi kalpojat.
— Mēs neesam nākuši klausīties jūsu bio-j grāfiju, — sacīja Makmagons. — Vai jūs i domājat, ka pērtiķis drīkst šantažēt Savie- i noto Valstu valdību?
— Kā teiktu mans draugs Hepijs, — sacīja Pans, — jums, sasodīta būšana, ir taisnība.
— Kas ir Hepijs? — jautāja Pikins, izvilkdams piezīmju grāmatiņu. — Arī šimpanze?
— Kā nu to ņem, — klusi noteica Hepijs Bronsteins.
— Es lūdzu, džentlmeņi, mani atvainot, —^ ierunājās Pērtiķis. — Pan, kur patlaban at-ļ rodas tava māte?
— Viņa nomira reaktīvajos ratiņos Jaun- mehiko, — atbildēja Pans. — Viņa strādāja NASA vajadzībām.
Kroufords palaida vaļā savas saplēstās . bikses un aizmirsa tās uzvilkt augšā.
Visi izdzirdēja, kā viļņi laiza patentēto ' krāsu no «Kuka» borta.
Pirmais ierunājās Makmagons.
— Darīsim mazliet savādāk… mister Satirus. Atļaujiet jautāt jums. Var redzēt, ka jūs daudz ko zināt. Jūs droši vien esat dzirdējis tādu jēdzienu kā «aukstais karš». Vai jūs šajā karā nejūtat simpātijas pret krieviem?
— O, nē, — atbildēja Pans Satiruss. — Es vispār nejūtu simpātijas pret cilvēkiem. Starp citu, Pērtiķis un Hepijs šķiet lāga zēni, un doktors Bedojans arī nav sliktāks. Tomēr es izturos pret cilvēkiem piesardzīgi. Vai jūs manā vietā nedarītu tāpat?
Pikins iebāza piezīmju gramatiņu kabata.
— Man gribētos nokāpt krastā, — teica Pans Satiruss. — Dodu jums šimpanzes godavārdu, ka uzvedīšos pieklājīgi, ja mani draugi Hepijs un Pērtiķis lidos helikoptera kopā ar mani. Un bez kādiem trako krekliem un nomierināšanas līdzekļiem.
— Kur jūs dabūsiet pilotu? — jautāja Pikins.
— Varbūt kāds no šiem jūrniekiem prot vadīt helikopteru, — gaišu domu izteica misters Makmagons.
— Nē, — sacīja Pērtiķis, — mēs esam zemākās pakāpes, nevis piloti.
Pans Satiruss paraustīja plecus. Viņa muskuļi, kā vienmēr, kad piebrieda, iedvesa bailes. Pans Satiruss dziļi nopūtās, un arī tas mazajā, pieblīvētajā kajītē izklausījās iespaidīgi.
— Tādā gadījumā jums vajadzēs aizvest mani ar šo MA, — viņš teica.
Pikins atdzīvojās.
— Kā jūs zināt, ka tas ir MA? MA ir pilnīgi slepens kuģis!
— Lai gan jūs neesat šimpanze, — sacīja Pans Satiruss, — pat ne gorilla, tomēr pamēģiniet likt lietā smadzenes, ko jums devusi evolūcija. Norunāts?
Pikins pietvīka.