Dažādas sugas mainās analoģiski, Čārlzs Darvins. «Sugu izcelšanās», 1859.
Florldavilas krastmala bija ļaužu pilna. «Kuks» manevrēja trīs stundas, uzņemdams kursu te uz Maiami, te uz Kīvestu, un NBC, ABC un CBS [4] reportieri šajās pilsētās klaigāja un svaidījās no vienas piestātnes uz otru, bet mani, Bilu Danhemu, vis nepie- šmauks: es biju ietaupījis ceļanaudu, par šiem līdzekļiem noīrējis helikopteru, un tā nu es, vienīgais televīzijas pārstāvis, ar saviem palīgiem atrados notikuma vietā FIo- rīdavilā gatavs sākt pārraidi.
Tiesa, te bija vēl pāris avīžnieku — viens no vietējiem un viens no «Associated Press», bet lai nu viņiem arī tiek. Ja laimēsies, es būšu pirmais cilvēks, kas intervēs šimpanzi pie mikrofona, un tas nozīmē, ka man naudiņa tikpat kā makā. Dāmas un karaļi lai paliek citiem, man labāk dodiet divus dūžus.
Vienam no maniem palīgiem bija īsviļņu raidītājs, otram — parastais uztvērējs, tā ka mēs varējām noklausīties, kā sokas mūsu sāncenšiem. NBC guva vārtus: viņi notvēra admirāli, kas lidoja uz pārrunām ar pērtiķi un atpakaļ. CBS ķērās pavisam maz: vienīgais, ko viņi nogrāba, bija brigādes ģenerālis Bilijs Magvers, kurš nevarēja pateikt ne vārda, jo pats nenieka nezināja kopš tā brīža, kad raķete bija pacēlusies gaisā. ABC bija sagatavojusi labu radioraidījumu, toties viņiem nebija nekā, ko parādīt televīzijā: tās reportieris atradās lidmašīnā, ar kuru doktors Arams Bedojans steidzās uz Florīdavilu pie sava mīļotā pacienta.
Tātad tagad mūsu sāncenši zināja, kas un kā. Droši vien zināja arī to, kur esmu es, tāpēc ka viens no mūsu puišiem, Toms Lei- bergs, filmēja manis noīrētā helikoptera pilotu; viņš bija aizvedis mani un tad atgriezies Maiami. Pilots stāstīja, ka, lidojot pār «Kuku», redzējis lielgabalu šāvienu uzliesmojumus, bet viņam neviens nav šāvis. Ko viņš vēl gribēja ieraudzīt uz kara kuģa klāja — klabošu rakstāmmašīnu, vai?
«Kuks» noenkurojās netālu no Florīdavi- las. Tas bija garš, apaļīgs kuģis, kas ar savu uz āru izvirzīto pacelšanās klāju atgādināja kalsnēju sievieti astotajā grūtniecības mēnesī.
Es liku savam operatoram parādīt «Kuku» no visām iespējamām pusēm, bet pats, pārtraukdams interviju, paņēmu mikrofonu no Toma Leiberga, kurš, jāatzīstas, bija kļuvis gluži bāls: šis pilots pērtiķi nebija pat redzējis.
Es aprakstīju «Kuku», tad sāku stāstīt, kā viņi nolaiž ūdenī motorlaivu. Man pagadījās kāds Florīdavilas plātīzeris, — kad pieripoja mūsu autobuss, krastā bija salasījusies visa pilsēta, — kurš savā laikā bija dienējis kara flotē, un tas man paskaidroja, ka laivu, ko nolaiž ūdenī, saucot par vaļu laivu. Iznāk, ka mēs maksājam nodokļus, lai kara flote varētu medīt vaļus?!
«Trīs vīri pa virvju kāpnēm no kuģa nokāpj vaļu laivā,» es stāstīju saviem bez elpas palikušajiem klausītājiem. «Nē, nē, draugi, esmu kļūdījies. Divi vīri un… Kā jūs domājat — kas? Vecais Mems, pats šim- ponauts, dodas uz krastu.»
Man šķita, ka «šimponauts» ir tīri labs vārds, Kopš tā laika es ne vienreiz vien esmu dzirdējis, ka šo vārdu lieto, un lepojos, ka esmu padarījis angļu valodu bagātāku ar tik veiksmīgu atradumu.
Visu laiku, kamēr es runāju, mans operators nenovērsa teleobjektīvu no vaļu laivas, kura kustējās diezgan ātri. Tad tika nolaista vēl viena laiva, — vietējais Neptūns paskaidroja, ka tā esot darba laiva (no nodokļu maksātāju viedokļa tas skan labāk), un tajā iekāpa daži matroži, divas civilpersonas un vēl kāds puisis, par kuru es neko nevarēju pateikt. Bet pastāstīt nevarēju tāpēc, ka viņš bija ģērbies zilā jūrnieka virsvalkā, bet bez cepures. Armijas cilvēkus var atšķirt tikai pēc cepurēm.
Vaļu laiva nāca tuvāk, pagriezās pret mums ar sāniem un palēnināja gaitu. Mēs
varējām filmēt lieliskus kadrus: šimponauts vilka roku pa ūdeni, nu gluži kā laivā sēdoša dāma vecā gleznā.
Pirmā piestāja malā darba laiva; viens no matrožiem apmeta virvi ap stabu krastā, tad izlēca pats un palīdzēja izkāpt pārējiem trim pasažieriem. Viņi visi izrāva pistoles, un viens no tiem iebrēcās: «Vai te ir kāds no vietējās policijas?»
Mēs šo ainu nepalaidām garām, un kadrā nokļuva kāds tukls Florīdavilas vējgrābslis, kas rādīja pie izbālējušā krekla piespraustu nozīmi un teica: «Es esmu policija.» Tas, kurš bija brēcis, uzrādīja viņam savu apliecību un sacīja: «Lieciet visiem pazust no šejienes!»
Darba laiva brauca atpakaļ uz kuģi.
Šimpanze pacēla roku pie krūtīm un nopurināja vilnā saķērušās sāļā ūdens lāses. Viņš vēl nebija pienācis tik tuvu, lai parādītu tuvplānā, bet es jau biju parādījis viņu Kanaveralā, kad viņš devās uz raķeti un atvadījās no sava ārsta — visi pērtiķi ir nekur nederīgi aktieri, — un zināju, kāds viņš izskatās. Kādēļ — jūs jautāsiet. Pērtiķa vaibsti nav pietiekami izteiksmīgi, tādēļ, manuprāt, tie nav fotogeniski.
Jā gan, Holivudā tos filmē, bet esmu ar mieru derēt, ka iepriekš tos nogrimē. Ja te būtu šis doktors Bedojans, es palūgtu, lai ' uzliek vecajam Mēmam uz fizionomijas mazliet grima. Pats es to nedarītu. Esmu redzējis viņa rokas un zobus.
Mēs parādījām vietējās policijas priekšnieku un federālos aģentus, kuri savā starpā strīdējās; policijas priekšnieks negribēja izklīdināt savus nodokļu maksātājus, draudot ar pistoli, un arī FIB puiši, kā man likās, ne visai ilgojās šaut uz mierīgiem iedzīvotājiem. Piepeši Igijs Napoli parāva mani aiz piedurknes. «Paskaties, Bil. Tas kara kuģis aiziet bez savas vaļu laivas.»
Patiesi, «Kuks» devās atpakaļ jūrā. Darba laivu cēla augšā ar liftu, pareizāk laikam būtu teikt — ar laivu ceļamo krānu, bet vaļu laiva joprojām stāvēja tepat piestātnē.
«Viņi kodīs pirkstos, ja ceļā patrāpīsies valis,» es teicu, protams, ne jau mikrofonā.
Likuma sargi te ostā netika nekādā galā. Viņi nespēja izklīdināt publiku, bet FIB galvenais aģents teica, ka šimpanzi nedrīkst laist malā, iekams tas nebūs izdarīts. Viņš uzsvēra, ka pērtiķis ir valsts īpašums un ka no ļaudīm, kas apdraud valsts īpašumu, var sagaidīt visu ko.
Bet Florīda un pat Florīdavila nebija ar to iebiedējama.
Tad puisis, kas sēdēja pie vaļu laivas stūres, palaida tādu bļāvienu, it kā viņam rīklē būtu iemontēts megafons.
«Ei, mister Makmagon,» viņš kliedza, «misteram Satirusam ir jūras slimība.»
Es pametu ar roku, un Igijs pasniedza man tālskati. Tik tiešām, vaļu laiva šūpojās «Kuka» saceltajos viļņos, bet šimpanze bija pārliecies pār bortu. Par misteru
Satirusu sauca šimpanzi, bet kādēļ — to es dabūju zināt vēlāk.
Par Makmagonu nosauktais plikpauris pasvieda gaisā rokas — ne pa īstam, bet tikai izlikdamies, — un sacīja:
«Nekas, nekas … Pikin, dodiet zīmi, lai nāk tuvāk. Bet jūs, puiši, palieciet tepat aizmugurē. Neaizmirstiet, ka šis vīrs … šis šimpanze ir aplidojis apkārt Zemei, kopš paša rīta ir atradies kosmosā. Nespiedieties viņam virsū.»
No sirds priecājos, ka varu parādīt šo ainu. Es zināju, ka šie drošības dienesta dižvīri uzskata mūs visus par pērtiķiem, bet nezināju, ka viņi uzskata pērtiķus par cilvēkiem.
Tā nu vaļu laiva piebrauca tuvāk un pietauvojās tur, kur bija stāvējusi darba laiva, — ja tikai es neesmu tās laivas sajaucis, — mans operators nomainīja teleobjek- tīvu pret platleņķa objektīvu, un es pļāpāju, kamēr viņi dabūja pirmo tuvplānu.
Es pamāju ar roku, lai mašīna brauc tuvāk, pie manis. Tuvplāns man bija tikpat kā čaukstošais kabatā.
Ja mēs to nebūtu izdarījuši tai brīdī, mums, iespējams, nebūtu izdevies parādīt neko, tāpēc ka šie trīs aģenti varēja saiet ciešāk kopā un aizsegt mūsu skatienam šimpanzi. Kā pērtiķis viņš bija samērā garš, taču līdz Džonam Veinam* viņam bija tālu.
Jūrnieks, kas bija pasviedis tauvu un pēc tam pats izlēcis no laivas, izskatījās matrozim par vecu. Pie stūres sēdošais bija vēl vecāks, bet viņam bija mugurā kaut kas līdzīgs virsnieka formai, un es pajautāju Igi- jam, kā tādu lai sauc. Viņš paskaidroja, ka tas esot mičmanis.
Pērtiķis izrāpās malā kā jau pērtiķis — pa tauvu un apsēdās uz koka bluķa, pie kura bija piesieta laiva. Vispirms viņš noslaucīja muti ar roku, tad ar kāju, un man vajadzēja mudīgi pavērst kameru pret laivu, jo pērtiķis, it īpaši vīriešu kārtas pārstāvis, kas tuvplānā slauka muti ar kāju, nav īsti piemērots, lai to aplūkotu visi ģimenes locekļi.
Vecākais jūrnieks, ko turpmāk es saukšu par mičmaņi, izkāpa krastā un sacīja:
«Vai ir labāk, Pan?»
Pērtiķis pamāja ar galvu. Tad vecais mičmanis uzrunāja otru atbraucēju:
««Kuks» aizgāja bez mums, Hepij.»
«Mēs tagad esam beztermiņa krasta atvaļinājumā, Pērtiķi,» teica Hepijs. «Komandieriem atļauts noenkuroties tikai kara bāzēs.»
Es izlauzos uz priekšu, piebāzu šimpanzēm pie deguna mikrofonu un jautāju:
«Vai taisnība, ka jūs protat runāt, Mem?»
Vienu brīdi man šķita, ka viņš neatbildēs, īstenībā veselu minūti es domāju, ka viņš atņems man mikrofonu un piespiedīs to apēst. Tas ir vienīgais, ko es neesmu darījis ar mikrofonu.
Tad viņš pasmaidīja — vismaz tā likās — un teica:
«Jūs acīmredzot neatradāt nekā labāka, tādēļ nosaucāt mani par Memu. Mani sauc Pans Satiruss. Bet kā jūs?»
Es nosaucu savu vārdu. Nekad nebūs par ļaunu palaist savu vārdu ēterā pēc iespējas biežāk. Pēc nelielas pauzes es vaicāju:
«Kā jūs tā sākāt runāt?»
Brīdi viņš domāja.
«Jautājums vietā, mister Danhem. Bet, ja es jautātu to pašu jums, ko jūs atbildētu?»
Tādu, kas sešpadsmit gadus nav šķīries no mikrofona, tik viegli no sedliem neizsi- tīsi.
«Tādēļ, ka manā ģimenē visi prata runāt, pie tam ne pirmo gadu. Bet kā jūsu ģimenē?»
Viņš atkal apveltīja mani ar smaidu.
«Manējā, teiksim, nepievērsa tam uzmanību. Jums ir skaidrs?»
Tad viņš paraustīja plecus. Labāk viņš nebūtu to darījis: kad pērtiķa rokas un pleci sakustējās, man iešāvās prātā, ka viņš nav pat pieķēdēts.
Mičmanis, ko sauca par Pērtiķi, — ir nu gan vārdiņš! — teica:
«Ko tas tips tev, Pan, piesienas? Hepij, maķenīt pamērcē viņu ūdenī.»
«Nevajag,» teica pērtiķis. Bija brīnum jauki sarunāties ar pērtiķi. Viņam bija tāda pati izruna kā, atceros, Rūzveltam. Bez tam vēl varēja saklausīt Bronksas akcentu. «Viņam taču jāpelna maize. Jautājiet visu, ko vēlaties, mister Danhem.»
Makmagons, vecākais no FIB aģentiem — jādomā, speciālaģents, — kā skaldīt noskaldīja:
«Nekādu jautājumu, kas attiecas uz valsts drošību! Ne vārda par kosmosa kuģi vai par … par «Kuku»!»
Šimpanze atkal pasmīnēja. Pat zirgu skriešanas sacīkšu uzvarētājam, kurš man vien- gad iekampa dibenā, bija mazāki zobi.
«Jūs nebeigsiet runāt? Es gribēju sacīt — ja jau esat sācis?»
«Es saprotu, ko jūs gribat teikt,» atbildēja šimpanze. «Baidos, ka atbildēšu ar «nē».»
Bet tad es, Bils Danhems, sāku svārstīties. Protams, tikai īsu brīdi.
«Sakiet man, — ceru, jūs neiebildīsiet, ja saukšu jūs vārdā, — Pan, vai visi pērtiķi sarunājas savā starpā? Es gribu teikt, vai eksistē šimpanžu valoda?»
Viņš ielūkojās man tieši acīs, un es piemirsu viņa zobus un plecus. Sai mirklī es atkal jutos kā žurnālistu kursu absolvents, kas bruņots ar labu angļu valodu un ideāliem. Viņam bija šausmīgi skumjas acis.
«Vai jums nav gabaliņš košļājamās gumijas, mister Danhem?» viņš jautāja. «Man mutē ir nelaba garša.»
Igijs ārpus kadra iespieda man saujā košļājamās gumijas plāksnīti. Tas Igijs ir slīpēts. Kā asistents pat pārāk slīpēts. Būs
jāpieskata. Kamera virzījās klāt, lai parādītu tuvplānā, kā pērtiķis iebāž gumiju mutē, mazliet pakošļā un norij. Tad viņš teica: «Paldies», un kadrā atkal parādījāmies mēs abi, es un viņš.
«Ko jūs domājat par amerikāņu sievietēm, Pan?»
«Paši saprotat, mūsu šimpanzietēm viņas līdzi netiek. Bet es uzskatu, ka amerikāņu vīriešiem viņas ir pietiekami labas.»
Mūsu autobusa šoferis Maklinskis visu laiku centās atturēt «Associated Press» re-: portieri, tomēr beidzot tas tika garām un ielauzās kadrā. Es neko neteicu: cilvēkiem patīk skatīties, kā intervē, bet rādījām mēs vienīgie.
«Esmu Džerijs Lefingvels no «Associated Press»,» teica avīžnieks. Viņam bija smagnējais dienvidnieku akcents — kaut vai smērē uz pankūkām. Vietējais švauksts.
«Kāds skats pavērās no augšas, no kosmosa kuģa?»
«Vienmuļš. Varēja redzēt visu Florīdu uzreiz.»
«Nekādu jautājumu par kosmosa kuģi!» uzbrēca Makmagons.
Man izlikās, ka šimpanze iesmejas. Drošs: par to es nebiju. Visādus es biju intervējis, bet kaut ko tamlīdzīgu nebija darījis neviens.:
Tad es atsāku savu darbu un uzdevu jautājumu, kas man šķita sevišķi izdevies:
«Vai jūs nepateiktu kaut ko pērtiķu valodā?»
Nākamajā brīdī es savu jautājumu nožēloju. Šimpanze paskatījās uz mani tā, ka es vēlējos, kaut mūsu starpā būtu restes un vienalga kurš no mums tupētu krātiņā. Šimpanze klusēja gandrīz veselu minūti, tad noprasīja:
«Garpēdaino, mandrilu, mazo pērtiķēnu vai rezusu valodā?»
«Nē, jūsu pašu dzimtajā valodā.»
«Es neesmu pērtiķis vairāk par jums, ser.»
Tas jau bija ļaunāk, bet pārraide turpinājās. Abi jūrnieki smējās par mani, un es nebiju pārliecināts, ka operatori tos neparāda. Vecākais no abiem, mičmanis, teica:
«Pajautājiet viņam par tiem pašiem rezus- pērtiķiem, mister.»
Viņa tonī varēja izmanīt kaut ko aizdomīgu, tādēļ es atturējos no šī jautājuma. Tai brīdī man ienāca prātā kāda cita gaiša doma.
«Vai jūs, šimpanzes no Kanaveralas zemesraga un Vaitsendas — jūsu pastāvīgā dzīves vieta taču ir Vaitsenda, vai ne? — lepojaties ar savu ieguldījumu zinātnē?»
Arī šoreiz viņš vilcinājās ar atbildi.
«Es varu runāt tikai par sevi. Nē, es nelepojos.»
«Vai jūs nepārņem patriotiskas jūtas, zinot, ka notiek aukstais karš?»
Šoreiz viņš paskatījās uz mani laipnāk.
«Ziniet, kad jūs vairs neesat tik dedzīgs, mister Danhem, jūs runājat gluži kā izglītots cilvēks. .. Redziet, ne jau viss darbs, ko mēs veicām … ko veicu es … kalpoja aukstā kara interesēm. Mani izmantoja — bet tas vienmēr ir nepatīkanji, kad tevi izmanto bez tavas piekrišanas, — medicīniskos nolūkos. Bet žēlsirdīgais brālis, kas mani pieskatīja, pa to laiku lasīja rakstu par katastrofālo pārapdzīvotības krīzi. Kā jūs domājat, vai tā nav ironija?»
Nesakiet par to maniem televīzijas skatītājiem, bet es esmu mācījies koledžā. Kopš tā laika neviens man nebija iebliezis pa degunu tik sāpīgi; bet toreiz to izdarīja filozofijas profesors, nevis šimpanze.
«Es domāju, ka mūsējie vispirms grib uzveikt slimības, un gan jau tad vēlāk cilvēce atradīs iespēju paēdināt visus.»
«Diezgan riskanti,» atteica šimpanze.
Tikko saruna kļuva interesantāka, «Associated Press» reportieris atkal lauzās uz priekšu.
«Vai Kanaveralas zemesragā vai Vait- sendā ir kāda šimpanžu dāma, pret kuru jūs neesat vienaldzīgs?»
Misters Satiruss palūkojās uz dienvidnieku.
«Mister Lefingvel, vai jūs zināt, ka no visiem zīdītājiem, ko nekultivē cilvēks, šimpanzēm ir vislielākā ādas pigmenta dažādība?»
«Ejiet jūs…» atcirta reportieris.
Lieliska atbilde! Tā arī es būtu spējis atbildēt.
«Tādēļ, kamēr uzturos Florīdā, man jāsargājas no mīlestības jeb, kā jūs teiktu, kaislības,» turpināja misters Satiruss. «Tā kā es esmu brūnādains šimpanze, kas ar mani notiktu, ja es iemīlē.tos kādā baltādainā mātītē? Mani vajadzētu arestēt.»
«Šis likums neattiecas uz pērtiķiem,» teica Lefingvels.
«Es nerunāju par pērtiķiem, ser,» misters Satiruss sacīja un pagriezās pret mani. «Tā es arī neatbildēju uz jūsu jautājumu, mister Danhem. Par auksto karu. Es tikos ar pavisam nedaudz cilvēkiem — ar sargiem, zinātniekiem, ārstiem, citiem šimpanzēm, dažreiz ar kādu gorillu. Karš, iespējams, būtu laba lieta, ja tā mērķis būtu iznīcināt pretinieku un izmantot tā dzīves telpu un resursus. Kā pieredzes bagāts cilvēks sakiet, — vai tā kādreiz notiek?»
Pirmo reizi daudzu gadu laikā es aizmirsu, ka runājn televīzijas kameras priekšā. Pagāja labs brīdis, iekams es attapu, ko atbildēt, bet Radiositijā jums par to gaišā dienas laikā norautu no svārku atloka nozīmīti ar mikrofona attēlu.
«Tā noticis tikai viduslaikos,» es atbildēju. «Mūsdienās uzvarētājs vienmēr pārtrauc kārtot rēķinus, lai palīdzētu zaudētājam tikt uz kājām.»
«Tā, jūs atbildējāt pats uz savu jautājumu,» teica misters Satiruss. Tad viņš negaidot apsēdās piestātnē un saņēma galvu lielajās rokās. «Šimpanze,» viņš sacīja, «ja man ir ļauls citēt Aivenu Sendersonu, un katrs šimpanze ir viņu lasījis kaut vai pār plecu, jūtas labi tikai augstā, biezā mežā. Citiem vārdiem sakot, džentlmeņi, man vajadzīga ēna.»
Viņš piecēlās kājās tik daudz, cik piecejas visi šimpanzes, — ar pirkstu kauliņiem skardams zemi, — un sāka šļūkt uz priekšu. Abi jūrnieki metās viņam nopakaļ.
Man iešāvās prātā, vai viņš negrib iegāzt jūrā mūsu piectonnīgo autobusu, bet šimpanze pagriezās sāņus un nogāja tam garām. Tad viņu panāca jūrnieki. Jaunākais no viņiem noņēma savu balto cepuri un uzlika galvā misteram Satirusam; šimpanze pastiepa roku un uzsita viņam uz pleca.
Jūrnieks sagrīļojās, bet noturējās kājās un soļoja tālāk.
Okšķeri Makmagona vadībā gāja viņiem līdzi, ieturot krietnu drošības distanci, un ar to intervija bija beigusies.
«Associated Press» vietējais reportieris Lefingvels skatījās viņiem nopakaļ.
«Velns parāvis,» viņš sacīja, «tas pērtiķis ir integracionists.»
«Nebūt ne,» es ierunājos. «Viņš kategoriski ir pret to, ka viņu pieskaita pie pērtiķiem. Viņš ir sliktākais no visiem rasistiem.»
«Derētu iedzert,» sacīja Lefingvels.
«Es izmaksāju,» es atbildēju.
Visi mīti par viņu saistīti ar mīlas dēkām.
No raksta par Panu, Izdevniecības «Columbia Viking Desk» «Enciklopēdija», 1953.
Florīdavilā ir viens vienīgs hotelis, un tas pats nav labākais pasaulē. Bet tam ir kāda priekšrocība: komivojažieriem ir īpašas telpas, kur guļamistabā var tikt iekšā tikai caur lielāku istabu, kurā rīko preču paraugu izstādes.
Pans Satiruss, Pērtiķis Beitss un Hepijs Bronsteins apmetās guļamistabā. Makmagons, Pikins un Kroufords sargāja viņus izstāžu istabā. Kroufords tagad bija ģērbies zilbaltsvītrotā indiešu linaudekla uzvalkā, kas bija piegriezts pēc 1930. gada modes.
Neviens no drošības dienesta vīriem neizskatījās iepriecināts.
Toties guļamistabā valdīja prieks. Hepijs Bronsteins dabūja no sargiem atļauju noiet lejā un atnest grozu ar augļiem Panam Sajti- rusam. Kad viņš atgriezās, zem banāniem, apelsīniem, pampelmūzēm un mango izrādījās paslēpta pudele diezgan draņķīga viskija un pudele džina.