Cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, tapat kā cilvēkiem, nav astes.
H Harijs Stebings. «Mūsdienu dzīvnieki». Londonā, izdošanas gads nav zināms.
Bez šaubām, dežurants, kas bija pa telefonu atbildējis Hepijam, nebija pirmais dežurants, ar kuru radists kārtoja darīšanas. Tāpat nebija šaubu, ka savukārt Hepijs nav pirmais jūrnieks, ar kuru dežurantam ir šis un tas kārtojams. Viņš saprata radistu no pusvārda.
Visi pārgāja uz paraugu istabu, kur vairs netrokšņoja likuma sargi. Dežurants aizgāja, un Pans Satiruss, brītiņu pasēdējis, devās uz guļamistabu. Doktors Bedojans atrada viņu te aplūkojam no lustras rozetes izlīdušos vadu galus.
— Kas noticis, Pan?
Pans pašūpoja galvu un piegāja pie loga, pa kuru pavērās skumjš skats uz Florīda- vilu.
— Absolūti nekas, doktor. Es jūtos lieliski.
— Es nedomāju, ka tu būtu slims. Pietiekami ilgi esmu bijis tavs ārsts un varu pateikt, kad tev kļūs slikti, jau ilgi pirms tam, kad tu pats to jūti. Bet tevi kaut kas nomāc. Pasaki, kas..
Pans atbalstījās ar rokām pret grīdu un saka griezties ap šo asi.
— Hepijs pasūtīja meiteni arī man.
Doktors Bedojans pasmaidīja.
— Jā, tavi draugi, šķiet, pavisam aizmirsuši, ka tu neesi jūrnieks.
— Man jābūt iepriecinātam. Kā cilvēki viņi ir ļoti jauki.
Doktors Bedojans lēnām gāja pacientam apkārt, līdz beidzot logs atradās viņam aiz muguras un gaisma krita Panam acīs.
— Nu, bet kas tad? — ārsts vaicāja.
Pans Satiruss nodūra acis. Viņš šļūkāja
pa grīdu savas milzeņa pēdas un ar pirkstu kauliņiem vieglītiņām bungāja pa parketu.
— Man nepatīk meitenes, — viņš sacīja.
— Kā tu to zini? Tu taču vēl nevienu neesi pazinis, vai ne?
Primāta acis iezibsnījās.
— Protams, ne. — Tad viņš atvieza zobus smaidā. — Tas ir ne visai glaimojoši jūsu sugai, ko?
— Nekas, nekas, Pan. Man nepatīk šimpanžu meitenes, un, iekams tu jautā, varu pateikt, ka līdz šim esmu pazinis viņas tikai kā pacientes. Un ja tu neko nezini par Hi- pokrāta zvērestu, tad patlaban nav īstais laiks iedziļināties šajā jautājumā.
Pans apsēdās uz grīdas un ar kāju lielajiem pirkstiem sāka izklaidīgi kasīt kaklu.
— Bet Pērtiķis un Hepijs ir mani draugi. Es negribu nedz sabojāt viņiem vakaru, nedz aizvainot viņu jūtas!
Doktors Bedojans apvaldīja smaidu.
— Pareizi dari. Puiši tik ilgi bijuši jūrā. ka mīļuprat paņems sev arī tavu dāmu. Arī manējo. Esmu saderināts ar kādu meiteni no Terponspringsas.
— Nu,, un tad? — Pans jautāja tieši tāpat,' kā pirmīt bija jautājis doktors.
— Ir amizanti sarunāties ar šīm staigulēm, kopā ar viņām piedzerties, paāzēt viņas. Gan tu redzēsi.
— Es negribu, aizvainot neviena jūtas. Jūs taču zināt, ka neesmu cilvēks.
— Ak, — teica doklors Bedojans, — aizmirsti ģenerāli Magveru un izmet to visu no galvas. Mūsu viešņas, jādomā, ir klāt.
Viņas tiešām bija atnākušas. Par augu istabā dzirdēja čivinām un ķiķinām, kaut kas būkšķēja. Oficianti bija atnesuši kasti džina, divas kastes alus un spaini ar lielu ledus gabalu.
— Ejam, — aicināja doktors Bedojans.
Pans Satifuss nopūtās un kopā ar savu
ārstu devās pretī liktenim.
Istabā bija četras dažāda vecuma meitenes — no ieilgušiem divdesmit pieciem līdz nepilniem četrdesmit gadiem. Viņas visas bija blondas, un trim no tām — Dotijai, Flo un Milijai — kājās bija īsās bikses. Bella bija melnās sporta biksēs; tās tikpat kā nespēja noslēpt valkātājas līkās kājas, kas bija kļuvušas retums tagad, kad plašas ļaužu masas lietoja zivju eļļu.
Dotija un Flo sēdēja Pērtiķim klēpī; Miliju turēja uz ceļiem Hepijs, bet Bella bija atslējusies pret Hepija krēsla atzveltni un kutināja viņam starp lāpstiņām.
Kad ienāca Pans un doktors Bedojans, viņa pārtrauca savus anatomiskos pētījumus un izsaucās:
— O, cik kalsnais skaists!
Kalsnais acīmredzot bija doktors Bedojans; viņa patipināja uz priekšu, papliķēja ārstam pa vaigu un teica, ka viņš izskatoties pēc Frenka Sinatras.
Pērtiķis piecēlās un, turēdams meičas padusē, sapazīstināja klātesošos. Tad viņš nostatīja Flo uz kājām un teica:
— Pan, te ir vesels klēpis īstu sieviešu.
— Es iešu līdzi tev, īsais, — piedāvājās Flo un gāja pretī Panam. — Ir nu gan tev muskuļi! — viņa teica un pabakstīja muskuļus ar pirkstu. — Ē, tev tak nav krekla mugurā! — Viņa pakāpās atpakaļ. — Tas man nepatīk — vakars sākas, bet puisis nav pilnīgi apģērbies. Džentlmeņi tā nedara.
— Atvaino, — Hepijs Bronsteins teica Milijai un nolika to uz grīdas blakus krēslam. Viņš piegāja pie Flo un apņēma to ap pleciem.
— Pans novilcis kreklu tāpēc, ka viņš ir piekusis. Viņš šodien bija kosmosā, lidoja apkārt zemeslodei.
Flo paskatījās uz viņu neticīgi.
— Tu gribi teikt, kā Džons Glenns?
— Nē, — iejaucās Pans, — es lidoju uz citu pusi. No austrumiem uz rietumiem.
Jums ir ļoti patīkama balss, — teica Flo. — Varu likt galvu ķīlā, ka jūs esat beidzis koledžu. — Tad viņas acīs atkal pavīdēja aizdomas. — Es tomēr neticu! Pazīstu jūs, jūrniekus!
— Pajautā dakterim, — ieteica Hepijs.
Flo lēni pagriezās pret doktoru Bedojanu,
kurš enerģiski skaldīja ledu.
— Jūs esat ārsts?
— Jā, kundze. Cerams, jums nav nepieciešami mani profesionālie pakalpojumi?
— Vai šis puisis šodien patiešām bijis kosmosā?
— Pavisam noteikti, — atbildēja doktors Bedojans.
— Ko tad viņš dara tādā mēslu bedrē kā Florīdavila?
— Atpūšas un uzkrāj spēkus, — paskaidroja doktors Bedojans. — Kas zina, varbūt rīt viņu grib redzēt pats prezidents. Bet varbūt kongress grib, lai viņš runā abu palātu apvienotajā sesijā. Vispirms viņam jāizlādējas.
— Jūs nerunājat kā jūrnieks, — teica Flo, — bet esat uz vienu roku ar viņiem.
— Es pierādīšu, ka jums nav taisnība, — sacīja doktors Bedojans. Viņš pārlaida acis istabai. Florīdavilas hoteļa direkcija bija apgādājusi paraugu demonstrēšanas istabu ar tērauda pakaramo kleitām, mēteļiem un uzvalkiem.
— Viņš ir trenējies par astronautu, — teica
rsls. — Ja viņš grib, viņš ar vienu pirkstu var iekārties šajā pakaramajā.
— Ejiet nu! — Flo neticēja.
— Nu, Pan, dieva, dzimtenes un amerikāņu kara flotes vārdā! — sacīja doktors Bedojans.
Pans Satiruss nopūtās un aizšļūca līdz pakaramajam. Tas bija mazliet par augstu,, tāpēc viņš palēcās, ar kreisās rokas rādītājpirkstu aizķērās aiz stieņa un palika karājoties.
— Braši! — uzslavēja Flo.
— Es jums jautāju, — turpināja doktors Bedojans, — vai kāds, kas nav trenējies par astronautu, var to izdarīt?
Pērtiķis ar Dotiju pazuda guļamistabā.
Pans nolēca uz grīdas un gāja pie džina kastes'. Tajā bija pintes — divdesmit četras pudeles. Viņš izrāva vienai korķi un pielika pudeli pie mutes. Tad attapās, ka izturas nepiedienīgi, un atlikušo trešdaļu pintes iedeva Flo.
— Tev patīk iemest, ko? — viņa jautāja.
— Tikai tad, kad es atpūšos un uzkrāju spēkus, — Pans smaidīdams atbildēja. — Es tūliņ dabūšu mazliet ledus un glāzi. Kā redzu, jūs neesat no tām, kas dzer no visas pudeles.
— 0, lieliski, cēlās rases atvase! — teica doktors Bedojans.
Pans aizgāja un atnesa glāzi pilnu ar ledu.
Tas bija jauks vakars. No portjē viņi dabūja radio un palaida, lai tas skan pa visu māju. Kad ieradās vietējās policijas priekšnieks, viņi piedzirdīja to ar pinti džina un nostiepa uz brīvu istabu pirmajā stāvā.
Hepijs peldbiksītēs izpildīja deju, ko viņš esot iemācījies Buenosairesā. Pērtiķis nodziedāja balādi, kas pirms gadiem divdesmit esot bijusi ārkārtīgi populāra Dakārā.
Pērtiķis vēlreiz iegāja guļamistabā ar Dotiju, tad atdeva to Hepijam un pats pazuda kopā ar Bellu. Pēc tam viņš pasludināja, ka atkal esot gatavs dienestam, bet Hepijs savukārt pagodināja Flo un Miliju. Ja arī kāda no meičām ievēroja Pana un doktora Bedojana atturību, tad viņas bija pārāk pieklājīgas, lai sāktu par to runāt.
Pans uz rokām apgāja apkārt istabai; tas viņam neprasīja sevišķu piepūli, bet meičas aplaudēja tik sparīgi, ka viņš otrreiz apgāja apkārt istabai uz vienas rokas, palēkdamies kā bumbiņa.
Kompānijai tas tā iepatikās, ka Pans pats piedāvājās apiet apkārt trešo reizi uz abām rokām, nesot tik daudz meiteņu, cik vien varēs sasēsties viņam uz kājām.
Lai atvieglotu Panam nešanu, meičas nometa divus apģērba gabalus no četriem, kas katrai bija mugurā.
Doktors Bedojans apraudājās, jo bija aizmirsis paņemt līdzi fotoaparātu. Hepijs mierināja viņu, aizrādot, ka fotogrāfijas tik un tā konfiscētu kā pilnīgi slepenas.
— Jā, laikam gan, — mazliet nomierinājies, piekrita doktors Bedojans. Viņš norādīja uz Panu, kas lika meičām ķiķināt, kutinādams viņas ar kāju pirkstiem.
— Galu galā ne brāļi Raiti, ne Kērtiss, ne Lindbergs, ne arī kāds no kosmonautiem cilvēkiem nekad nav nesis uz kājām četras meitenes. Lieku galvu ķīlā.
—• Kompānijai Pans ir zelta cilvēks, — teica Hepijs.
Zelta cilvēks beidza savu pirmo ceļojumu ar nastu pie džina kastes. Nostājies uz vienas rokas, viņš ar otru sniedza meitenēm pudeles. Tad viņš pats izrāva veselu pinīi džina.
— Dakter, — jautāja Pērtiķis, — cik daudz džina var izdzert šimpanze?
— T-s-s, — klusināja doktors Bedojans. — Neviena no meitenēm nav pamanījusi, ka viņš ir šimpanze. Kad viņas bija jaunākas, viņām droši vien vajadzēja apkalpot partiju pirmsvēlēšanu kongresus augšup gar piekrasti … Nē, Pērtiķi, neviens nezina, cik viņš var izdzert. Ņemot vērā, kādas devas laboratoriju dzīvniekiem pašlaik tiek izsniegtas, šis eksperiments nav veicams, un es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka man vajadzētu ņemt ārā savu stetoskopu un sfigmogrāfu, lai pēc vienādiem laika sprīžiem izklaušinātu savu pacientu un šo to atzīmētu … Bet man šķiet, ka es lasu lekciju.
— Turpiniet, — skubināja Hepijs. — Mazliet izglītības ASV flotei nenāks par ļaunu.
— Spēja uzņemt alkoholu pieaug vienlaicīgi ar kompānijas jautrā garastāvokļa indeksa palielināšanos, — turpināja doktors Bedojans. — To es esmu ievērojis. Citiem vārdiem sakot, ja jums ir nelāgs noskaņojums, ieraujiet trīs glāzītes un gar zemi jūs būsiet. Turpretim, ja jums ir jautri ap sirdi, varat dzert, cik uziet.
— Kā cilvēks, kas beidzis koledžu, jūs esat diezgan slīpēts, — teica Hepijs.
— Dakteris ir lāga zēns. Beidz! — priekš- nieciskā basā uzbrēca Pērtiķis.
— Tieši tā, mičman!
— Bet tu, Pan, — teica Pērtiķis, — aizdod man vienu dāmu.
Viņam mugurā bija apakškrekls un pelēkas bikses, bet kājās zābaki. Viņš noāva savus skaisti spīdošos zābakus un rūpīgi nolika sāņus, lai kāds neuzkāptu tiem virsū. Tad viņš pieliecās, saspļāva saujās un nostājās uz rokām.
— Flo, sēdies Pērtiķim uz kājām, — sacīja Pans.
— Vai, man patīk, ka tu kutini, — atsaucās Flo.
Pans biia nepielūdzams.
— Ej, kad tev saka! Mēs gribam sarīkot sacensības.
Doktors Bedojans nomurmināja, ka Pērtiķis neesot vairs nekāds jaunais, bet mičmanis jau stāvēja uz rokām, tirinādams kājas un cenzdamies ieņemt stāvokli, kas dotu viņam iespēju kustēties ātri un ilgi.
Flo bija nokāpusi no Pana kājām un gāja pie Pērtiķa, taču laimīga viņa nejutās.
— Mēs, meitenes, kopā atnācām un kopā •gribam arī palikt, — viņa sacīja. Asaras vilka vadziņas jau izsmērētajā grimā uz Flo sejas. — Man nepatīk pamest draudzenes.
-— Te savs vārds būtu sakāms ķīmijai, —; doktors Bedojans teica Hepijam Bronstei- nam. — Man vajadzētu iztaisīt šo pēri aino lāšu analīzi. Zinātne šodien daudz ko zaudē. Tas varbūt ir pirmais gadījums, kad sievietei no acīm tek tīrs džins.
— Es Rio pazinu kādu sievišķi, kura nedzēra neko citu kā tikai rumu, — sacīja Hepijs, '— ne ūdeni, ne tēju, ne kafiju. Tikai rumu. Tumšo rumu. Aptieķnieka palīgs Meits teica, ka beigas viņai būšot, bet ikreiz, kad mēs iebraucām tai ostā, viņa bija sveika un vesela un dzēra savu rumu.
— Apbrīnojami! — piekrita doktors Bedojans. — Dažreiz es vēlos, kaut varētu padzīvot ilgāk un izpētīt visu, kam zinātnei nepietiek laika… Paskatieties uz mūsu draugu Pērtiķi.
Nometies četrrāpus, tas ar nomierinājušos Flo uz muguras elsdams pūzdams joņoja pa istabu, ik uz so]a zaudēdams Panam, taču ^zaudēdams ar godu.
Kad Pans izgāja pēdējā taisnē, Pērtiķis; atpalika tikai par ceturtdaļapli.
Neviens nedzirdēja atveramies paraugu istabas durvis, kuras nevienam nebija ienācis
prātā aizslēgt. Visi to apzinājās tikai tad, kad izdzirdēja pavēlniecisku uzbrēcienu: «Mier-rā!»
Sacensības palika nepabeigtas. Bet neviens arī nebija kārtīgi saderējis, ja neskaita derības uz glāzi džina, kas bija dabūts par velti.
Tā kā flotē uz mičmaņiem parasti nerej, Pērtiķis nezaudēja ne galvu, ne līdzsvaru, ne viņam uz kājām sēdošo meiču. Viņš saudzīgi nolaida to uz grīdas, piecēlās un attēloja jūrnieku izlaidīgās miera stājas' variantu."1
— Jūs esat jūrnieks? — noprasīja ģenerālis Bilijs Magvers. — Ja esat jūrnieks, atdodiet godu.
— Man nav galvassegas, ser, — atteica Pērtiķis.
—. Labi, labi, — atkal norēja ģenerālis. — Pievaldi mēli! Bet jūs, doktor … kas tā par biedrošanos ar zemākajām pakāpēm?
— Es neesmu kara ārsts, — sacīja doktors Bedojans.
Pans atvadām ieknieba katrai no trim meičām un nolaida viņas uz grīdas. Tad viņš pāris reižu apmeta kūleni un atradās aci pret aci ar ģenerāli.
Ģenerālis bija noteiktajā vasaras ietērpā — vilnas kreklā ar īsām piedurknēm, rūpīgi izgludinātās brūnās biksēs un sniegbaltā tropu ķiverē ar priekšā piekniedētu vai pieskrūvētu kokardi. Viņa zvaigznes mirdzēja — uz katra apkaklītes stūra pa vienai, bet ordeņu lentītes bija bez mazākā negludu- miņa — visas četras rindas.
Pans izstiepa roku un domīgi pataustīja labajā pusē piestiprināto zvaigzni.
— Tas dzīvnieks ir piedzēries! — teica ģenerālis Magvers.
Pans norāva zvaigzni, aptaustīja ar savām platajām lūpām, pārkoda uz pusēm un izspļāva.
Ģenerālis Vilfreds (Bilijs) Magvers bija drosmīgs cilvēks. Pentagonā nebija istabas, kurā viņš baidītos ieiet ar oficiālu priekšrakstu rokā; savā laikā viņš bija veiksmīgi piedalījies kaujās, zinādams, ka tas nepieciešams viņa nopelnu sarakstam.
Tagad viņš pierādīja, ka nav velti mācījies Vestpointā: viņš neatkāpās ne soli, kaut gan bija no sava kursa pirmais, kurš ļāva zīmotnēm ciest no pērtiķa zobiem.
— Doktor, jūs te esat vecākais? — viņš jautāja.
— Es, — atbildēja doktors Bedojans.
— Jūs atsūtīja uz šejieni vākt faktus, kaut kādu informāciju par šo … par šo šimpanzi. Tad tā jūs to iegūstat?
— Jā gan, ser. Cenšos iegūt viņa labvēlību. Iemidzinu modrību.
Ģenerālis Magvers ar troksni izgrūda gaisu.
— Varbūt jūs esat civilais, bet jūs atrodaties Savienoto Valstu valdības dienestā,, un šajā valdībā man ir zināma ietekme.
— Cik šausmīga sintakse! — teica Pans
Satiruss. Tie bija viņa pirmie vārdi kopš brīža, kad ģenerālis bija pārtraucis jautro vakaru.
— Ko?!
Ģenerālis Magvers bija pārak kalsens, lai viņam draudētu apoplekšija, tomēr izskatījās tā, it kā kuru katru brīdi viņu varētu ķert trieka.
— Reiz man bija sargs, kas mācījās ang|u valodu. To viņš darīja tādēļ, lai tiktu dzīvē tālāk uz priekšu. Saskaņā ar Fauleru, jūsu frāzes konstrukcija ir šausmīga. Un es domāju, ka jūs esat beidzis akadēmiju, ģe- nerāl.
Pans lēnām sniedzās pēc ģenerāļa gredzena, kurā bija iegravēts kursa numurs un beigšanas gads. Ģenerālis- savilka dūres.
— Jā, es esmu beidzis, ser.
— Nesauciet mani par seru, — teica Pans Satiruss. — Galu galā es esmu vienkārša civilpersona, septiņarpus gadus vecs šimpanze, kas nemaksā nodokļus.
Ģenerālis nopūtās un pagriezās pret ārstu.
— Un šīs … dāmas? Vai viņas ir pārbaudītas, un, ja ir, kas to izdarījis?"
— Nerunājiet muļķības, ģenerāl, — atbildēja doktors Bedojans. — Jūs taču redzat, kas viņas tādas ir.
Dāmas, saspiedušās kopā, stāvēja kā ūdeni mutē ieņēmušas; viņu nevainīgā jautrība bija pagaisusi. Bella bija sametusies līkumā un aizsegusi ceļgalus ar rokām, laikam mēģināja apslēpt savu līkkājību. Flo šņukstēja.
— Ser, es jūs atceļu, — teica ģenerālis.
Doktors Bedojans izstiepa roku.
— Jūs, ģenerāl, zināt, kas uzticēja man šo uzdevumu. Man gribētos redzēt rakstisku rīkojumu, pirms es nododu savu pacientu jums. — Istabā, kur bija gājis'jautri, notikušas sacensības skriešanā uz rokām, kur bija dzēruši un nodevušies mērenai izvirtībai, tagad valdīja bezizejas stāvokļa noskaņa. Mūžsenā civilistu un militārpersonu ienaida radīta, tagad tā brieda kā negaisa ļ mākonis apvāršņa malā.
Un tad, kā allaž mēdz notikt, sievietes , balss veidā no mākoņa izšāvās zibens.
Šī sieviete nebija vienkārši sieviete — tā bija lēdija. Un nevis kaut kāda lēdija, bet' ģenerāļa kundze. Tā bija misis Magvera.
Viņa ienāca, ģērbusies un rotājusies | pilnīgi atbilstoši savam rangam — vienkāršā zīda kleitā, ar divām mākslīgo pērļu vijām ; ap kaklu, kurpēs uz tik augstiem papēžiem kā kadeta sapņi. Viņas pēc jaunākās modes ;| safrizētos matus neslēpa cepure.
Nākdama iekšā, viņa izsaucās:
— Ak, kur ir mans dārgais pērtiķītis? Es vēlos viņu noskūpstīt par šīsdienas burvīgo lidojumu.
Uzreiz visi, kas iepriekš bija atradušies! istabā, — vīrieši, šimpanze, ģenerālis un meičas, — kļuva par vienu veselumu. Kas;; attiecas uz meitenēm, tad viņas bija pilnīgi pārvērtušās jeb, kā bija parasts izteikties deviņpadsmitā gadsimta angļu romānos,
zaudējušas dzimumu. Dzīvot un priecāties viņas varēja tikai vīriešu pasaulē.
Ar ģenerāli meičas jutas daudz brīvāk nekā ar viņa laulāto draudzeni. Tai ienākot, meičas centās aizsegt rokām savu ķermeņu vistālāk izvirzītos punktus. Šimpanzēm tas izdevās. Viņām ne.
Hepijs Bronsteins vienā mierā sagaidīja ienākam savās zvaigznēs mirdzošo Magveru. Šoreiz «radiopauzi» pārtrauca viņš.
— Uzmanīgāk, Pan, — viņš brīdināja.
Pans pagriezās pret Hepiju un pamirkšķināja aci. Tas bija drausmīgs skats, bet He- pija bažas izgaisa.
Tad Pans izgāja priekšā, gāzelēdamies uz greizajām kājām un ik uz soja piesizdams pie grīdas pirkstu kauliņus.
— Mana dārgā, — viņš sacīja, — to visu es darīju jūsu dēļ. Es zināju, ka man nekad neiekarot jūsu sirdi, kamēr nebūšu iemācījies runāt,• un tāpēc… es veicu brīnumdarbu.
To pateicis, viņš savilka savas garumga- rās lūpas, izstiepa tās uz priekšu un … notēmēja tieši uz ģenerāļa kundzes lūpām.
Viņa izdrāzās no istabas. .
Viņas vīrs grāba pie gurna, bet ģenerāļi A klases vasaras ietērpā nenēsā līdzi ieročus. Tad ģenerālis nokliedza, ka gan viņi to vēl pieminēšot, un izdrāzās pakaļ savai cienīgajai.
Tiklīdz ar vienu zvaigzni rotātais priekšnieks bija ārā pa durvīm, Hepijs Bronsteins piegāja un aizslēdza tās. Pērtiķis Beitss atviegloti nopūtās un uzsvilpoja. Flo mitējās birdināt asaras, un meičas ļāva rokam lēni nolaisties gar sāniem.
— Nakts burvība ir zudusi, — noteica doktors Bedojans un gāja pēc savas žaketes un kabatas portfeļa. Viņš devīgi samaksāja meičām — ar kroņa naudu, — tās klusiņām saģērbās un nozuda.
Pāri bija palikušas dažas pintes džina. Pans Satiruss atkorķēja vienu, iekampa nelielu malku un nolika atpakaļ.
— Vienā vakarā divreiz piedzerties nav iespējams, — teica Pērtiķis Beitss. — Neviens to nespēj. -
— Mēs labi pavadījām laiku, -— teica Pans. — Labi un nevainīgi. Nu, gandrīz nevainīgi. Kādēļ vajadzēja visu samaitāt?
— Pie cilvēkiem tā pieņemts, — atbildēja doktors Bedojans.
Tad viņi devās pie miera.