Reizēm cilvēkveidīgajiem pērtiķiem kļūst burtiski līdz nāvei garlaicīgi.
Konrāds Lorcncs. «Ķēniņa Zālamana gredzens», 1952.
Rīts atnesa misteru Makmagonu un viņa jautros zēnus no jūras izlūkdienesta, NASA drošības dienesta, FIB un radniecīgām organizācijām. Tikai jaunu dzejnieku sacerējumos rītausma nes līdzi rožainas cerības.
Misters Makmagons atnesa oficiālu dokumentu.
Hepijs Bronsteins, kas bija atvēris durvis, — viņš gulēja uz kušetes paraugu istabā, Pērtiķis .un doktors Bedojans — gultās, bet Pans Satiruss iztika ar krēslu, uz kura bija sasviestas drēbes, — aizgāja un uzmodināja doktoru Bedojanu, kā bija vēlējis ciemiņš.
Doktors Bedojans klusēdams paņēma dokumentu un klusēdams to izlasīja. Tad paraudzījās uz FIB aģentu. Makmagona seja nepauda nekādas emocijas; viņam pienākums bija pienākums un nekas vairāk.
— Pēc stundas, — teica doktors Bedojans.
— Es atsūtīšu mašīnas, — sacīja misters Makmagons.
— Rīkojieties, — atteica doktors Bedojans.
— Hepij, — pavēlēja Pērtiķis, — svilp, lai visi ceļas augšā. Bārdas nažus, zobu sukas, tīras zeķes — es valkāju trīspadsmito ' izmēru — tīras apakšbikses, un pajautā, vai . viņi varēs iztīrīt mušu klozes pusotrās stun-1 dās. — Viņš mulsi palūkojās uz doktoru Be-. dojanu. — Mēs nokāpām krastā tādā ap- i ģērbā, kādā stāvējām, bet gribam izskatīties | kā īsti kara jūrnieki.
Hepijs nesteidzās pie telefona.
— Kas te par jezgu, dakter? — viņš jau- j tāja. — Vai mūs nodod tiesai?
— Lieli vīri — vislielākie vīri — pulksteni divpadsmitos grib tikties ar Panu.
Doktors Bedojans paradīja pavēli. Hepijs] to paņēma, iesvilpās un nodeva tālāk Pērtiķim. Tas paņēma pavēli un arī iesvilpās,' tikai garāk.
— Pavēle tiek atcelta, Hepij, — Pērtiķis; sacīja. Viņš piegāja pie telefona un pieteica! tālsarunu. — Dodiet man galveno mičmaņi : Sadovski, — viņš sacīja, nobēris pa telefonu! dažādu cilvēku dažādus papildnumurus. — Pameklējiet viņu kajītē, viņš vēl nav uz] klāja. Runā mičmanis Beitss. — Viņš at-jj cēla klausuli nost no auss un domīgi palū- i kojās uz to. — Ski, te Pērtiķis. Klausieij mani un klausies uzmanīgi vai arī tavai vecene kļūs atraitne. Šoreiz es nedzenu, velnu. Sagatavo man A klases vasaras formu, jostas vietā apmēram collu platāku nekā pagājušajā reizē. Jā, es dabūju vēli vienu uzšuvi, tā ka skaties, lai viss būtu kārtībā … Tā. Bez tam balto formu pirmās kla^ ses radistam, augums apmēram piecas pēdas i
deviņas collas, svars simtastoņdesmit mārciņas. Saprati? Jā, un civiltērpu, vasaras, patīkamā gaišā krāsā, augums apmēram piecas pēdas desmit collas… Kāds ir jūsu svars, dakter?
Doktors Bedojans paskatījās uz viņu pārsteigts.
— Parasti es valkāju četrdesmito izmēru, — viņš atteica.
— Parasti viņš valkā četrdesmito izmēru. Tā kā lai būtu labas kvalitātes, kad tiksimies, mēs tev samaksāsim. Kā tev iet, Ski? Dabūji vienu uzšuvi klāt? Es vienmēr esmu teicis, ka flotē mums ir nākotne, — Viņš noklepojās. — Mēs būsim pie tevis pēc divām, augstākais pēc trim stundām. Norunāts.
Pērtiķis nolika klausuli.
— Ski dabūs gatavu. 2ēl, ka nav manu ordeņu lentīšu. Ak tā, mēs taču varam nopirkt tepat bāzē … Okei, Hepij, svilp visus augšā. Vēl vajadzīgs zābaksmērs. Ārstam brūnu.
Pans, izlaidies savā lielajā krēslā, glāstīja kāju īkšķus.
— Tie jūtas gluži tāpat kā iepriekš, — viņš teica. — Es būtu nelaimīgs, ja šie pirksti pārvērstos par cilvēka pirkstiem, tāpat kā mana mēle. Ja cilvēki no rītiem jūtas tikpat riebīgi, tad šimpanzēm jābūt pateicīgiem par katru sava mūža dienu.
— Sadabūsim tev aukstu apelsīnu sulu, varbūt arī drusku aspirīna, un tev kļūs labāk, — mierināja doktors Bedojans. — Tev ir paģiras.
— Esmu par tām dzirdējis, — sacīja Pans Satiruss. — Svētdienas rītā sargi par paģirām vien runāja … Labāk nebūtu to dzirdējis …
— Bet ir viena problēma, — teica doktors Bedojans. — Šimpanze uz aspirīnu reaģē citādāk nekā cilvēks… Par ko lai uzskata tevi?
— Pirksti man pagaidām ir kā šimpanzēm, — atbildēja Pans Satiruss, — bet galvā un vēderā ir tāda sajūta, kādu es agrāk neesmu pazinis. Acīmredzot tās tiešām ir paģiras. Es nedomāju, ka mans ķermenis būtu regresējis. Vai degradējies. Vai kā nu to saka ..;
Viņš kūleniski pārmetās pār krēsla atzveltni un aizšļūca uz vannasistabu. Tad visi izdzirdēja atvieglojuma nopūtu.
— No manas sejas nav pazudusi ne spalviņa, — Pans paziņoja. — Esmu priecīgs. Es nevēlos būt cilvēks.
— Vai tevi neinteresē, kādu pavēli esam saņēmuši? — iejautājās doktors Bedojans.
Pans Satiruss iešļūca atpakaļ istabā, sparīgi berzēdamies ar sausu dvieli.
— Spriežot pēc jūsu reakcijas, mums jātiekas ar svarīgām personām. Esmu jau ticies ar tādām. Ar zinātniekiem un ģenerāļiem, admirāļiem un senatoriem. Ar ko šoreiz?
— Ar politiskajiem darbiniekiem, — teica doktors Bedojans. — Ar valstsvīriem.
— Jūsu jaunums neglābj mani no paģirām, — teica Pans Satiruss. — Nemaz. — Viņš iesvieda dvieli kaktā un sāka ar nagiem sukāt savu kažoku. — Vai kāds no jums ir bijis Āfrikā?
— Keiptaunā, — atsaucās Hepijs, — Port- saidā. Citur nekur.
— Vai jūs zināt, ka es neesmu redzējis šimpanzes, kas dzīvo dabiskos apstākļos? — jautāja Pans Satiruss. — Tas ienāk prātā, kad mani pārņem melanholija, tā kā patlaban. Kā jūs domājat, vai tad, ja es pateikšu šiem cilvēkiem to, ko viņi grib zināt, vai viņi sūtīs mani atpakaļ uz Ekvatoriālo Āfriku? No turienes mēs esam cēlušies, jūs jau zināt. Varbūt mans tēvs vēl ir tur.
— Kas ir tavs tēvs? — apvaicājās doktors Bedojans.
— Nudien nezinu. Mana māte bija stāvoklī, kad viņi to . .. noķēra. Viņai nepatika runāt par pagātni, par džungļiem. Šimpanzes nespēj paciest pārmērīgi dziļas bēdas, jūs jau zināt.
— Tad tev labāk nedzert džinu, — deva padomu Pērtiķis. — Pamēģini rumu.
— Ir taču tāds vārds «nedzērājs»? — jautāja Pans Satiruss. — Es gribu tāds būt.
— Nekad nezvēri, iekams neesi izgulējis paģiras, — teica Hepijs.
Tai brīdī atnesa brokastis un skūšanās piederumus.
Viņi brauca uz ziemeļiem trīs automašīnas — aģenti priekšējā un malējā mašīnā, civilā un kara policija attīrīja ceļu. Izcēlās neliels strīds ar misteru Makmagonu par to, vai iegriezties bāzē pie Ski un paņemt tīrās drēbes, bet strīda karstumā drošības aģenti izlaida no acīm Panu Satirusu, kurš atkal sagrāba misteru Kroufordu.
Kolēģa lūgumi aizkustināja misteru Makmagonu, un viņš piekrita, ka apstājas, ja vien Pans apsola kara flotes bāzes teritorijā neizkāpt no mašīnas.
Vēl pirms pusdienlaika, sirēnām kaucot, mašīnas caur okšķeru špalerām pieripoja pie ļoti ļoti privātas mājas lievenēm. Doktors Bedojans savā jaunajā, par kroņa naudu pirktajā uzvalkā snauduļoja blakus šoferim. Viņš pamodās un izkāpa pirmais.
Ģenerālis Magvers nāca lejup pa privātās mājas kāpnēm. Tagad viņam mugurā bija nevis vasaras, bet A klases formas tērps.
— Man pavēlēts ievest Memu mājā, — viņš teica. — Pareizāk sakot, saskaņā ar pavēli man jāuzskata sevi par Mema adjutantu.
— Nesauciet mani šajā smieklīgajā vārdā, — sacīja Pans Satiruss.
— Bet tas taču ir jūsu vārds. Ja jūs būtu lasījis rīta avīzes, jūs zinātu, ka esat radījis īstu sensāciju! Par to, ko jūs darījāt vakar, lasāms visu avīžu pirmajās lapas pusēs. Tādas reklāmas mums nekad nav bijis! Tagad jūs vairs nedrīkstat mainīt savu vārdu …
— Es redzu, jums atkal ir divas zvaigznes, — sacīja Pans un izstiepa roku.
Ģenerālis Magvers atlēca atpakaļ.
— Pēc jūsu… kad jūs atkal iziesiet ārā, reportieri gribēs redzēt…
. Kā es skūpstu jūsu sievu?
— Misis Magvera aizbrauca uz ziemeļiem aprunāties ar savu ārstu Baltimorā. Lūdzu, esiet paklausīgs. No tā atkarīga visa mana karjera.
Pans apsēdās uz celiņa, kas bija nokaisīts ar sasmalcinātiem gliemežvākiem, pasūkāja tos un izspļāva.
— Smird pēc naftas, — viņš konstatēja.
— Un tomēr man kārojas austeru vāciņu. Kalcija trūkums organismā, vai ne, doktor?
—- Es paturēšu to prātā, — atsaucās doktors Bedojans. — Varbūt mēs pamēģināsim kalcija glikonātu. Tas garšo pēc konfektēm, Pan.
— Viņa … viņš, liekas, klausa jums, doktor, —- ierunājās ģenerālis Magvers. — Vai jūs nevarētu vest viņu pie prāta? Ja stundas laikā kaut kas noies greizi, mani pazeminās par pulkvedi un aizlaidīs pensijā.
Doktors Bedojans paraustīja plecus.
— Sakiet man, ģenerāl, — teica Pans,
— vai jūs varētu apēst vairāk, ja jums uz katra pleca vienas zvaigznes vietā būtu divas? Vai jums varētu būt divas jaunas sievas vienas vecās vietā?
— Velns parāvis, es gribētu, lai jūs, Mem, kaut pāris dienu būtu armijā mans padotais, — atbildēja Magvers.
— Mani sauc Pans Satiruss. Vienīgi saviem draugiem es esmu misters Satiruss.
Ģenerālis saknieba lūpas un caur sakostiem zobiem izspieda:
— Lai notiek. Misters Satiruss. Bet tagad iesim. Tādiem cilvēkiem mēs nedrīkstam likt gaidīt. Neviens vel nav piespiedis viņus gaidīt.
— Es neesmu neviens. Es esmu vienkāršs šimpanze.
— Jā, ser. Jūs esat vienkāršs šimpanze.
— Un vakar vakarā jūs būtu mani nošāvis, ja jums būtu bijusi pistole.
— Aizmirstiet to, mister Satirus. Jums vakar gāja jautri, bet man briesmīgi.
— Jūs gūstat panākumus, — sacīja Pans. Viņš nostājās uz rokām, kājas uzslēja gaisā, tā ka varēja iet, balstoties tikai uz pirkstu kauliņiem. — Es viss esmu savilkts krampjos no braukšanas mašīnā, — viņš paskaidroja. — Okei, puis! Doktors nāks kopā ar mani, mičmanis Beitss un radists Bronsteins sekos aiz muguras, bet jūs, Magver, noslēgsiet gājienu.
— Tā nav nekāda kārtība! — ģenerālis iespiedzās, bet tūlīt savaldījās. — Labi, ser. Kā pavēlat, mister Satirus.
Pans Satiruss ļauni iesmējās.
— Varu iedomāties, ko tās avīzes sarakstījušas. Pēc tvista skaļākas sensācijas par manējo laikam nav bijis.
— Cilvēks, kas uzrakstīja tvistu, — sacīja ģenerālis Magvers, — jau sacerējis jaunu deju, ko sauc par «šimpango». — Viņš norija siekalas un piemetināja: — Ser.
— Tad šimpangēsim, dieva dēļ, — sacīja Pans. — Es jums kaut ko pateikšu, ģenerāl. Ar mani ir gaužām viegli saprasties. Tāpat kā ar visiem šimpanzēm, ja tos katru mīļu brīdi neapsauc. Un es jums teikšu vēl kaut ko: misis Magvera var nākt atpakaļ. Man pret viņu nudien nebija nekādu sliktu nodomu.
Un viņi gāja pa celiņu, kas bija nokaisīts ar sasmalcinātiem gliemežvākiem, augšā pa kāpnēm, garām sardzē stāvošiem jūras kājniekiem — tie pieņēma miera stāju, bet Pans Satiruss savukārt atdeva godu — iekšā vēsajā mājā.
Te laipns drošības dienesta aģents viņus apturēja un pieklājīgi teica:
— Esmu spiests lūgt jūs uzrādīt personas apliecības, džentlmeņi.
Ģenerālis Magvers izvilka apliecību ar celofāna apvāku un zeltītu maliņu. Pērtiķis un Hepijs savējās meklēja gausāk. Doktors Bedojans pasniedza NASA dienesta caurlaidi.
Pans Satiruss sašūpojās uz rokām un teica:
— Es savu apliecību esmu atstājis otrās biksēs.
— Bet jums vispār kājās nav… — iebilda aģents. — O-o! …
— Tādā gadījumā, es uzskatu, intervija ir jāatliek, — sacīja Pans. — Doktor, kā jūs domājat, vai mēs varam nokļūt Kanaveralā ar …
— Man ir pavēlēts atgādāt viņu šurp! — noblēja ģenerālis Magvers. Viņa balss vairāk izklausījās pēc āža nekā pēc militārpersonas balss.
— Bet man pavēlēts bez apliecības nevienu neielaist, — palika pie sava aģents.
Hepijs Bronsteins izskatījās laimīgāks nekā citkārt, bet Pērtiķis Beitss vairāk nekā citkārt atgādināja gorillu.
— Jūs, protams, pazīstat šo… šo misteru Satirusu, — teica ģenerālis Magvers.
r— Pazīst? — ierunājās Pans Satiruss. — Vai jūs mani pazīstat? Es esmu šimpanzes tēviņš, septiņarpus gadus vecs. Varbūt vēl doktors Bedojans spēj atšķirt mani no cita tikpat veca un tādas pašas miesasbūves šimpanzes tēviņa. Bet es šaubos, vai kāds cits to spētu.
— Pan, tu esi vispretīgākā persona, ko es jebkad esmu pazinis, — teica doktors Bedojans.
— Es neesmu persona. Es esmu šimpanze. Mēs neesam pret nepatikšanām. Mums tās patīk.
— Taisīt nepatikšanas citiem cilvēkiem?
— Nē. Man tas nav nepieciešams. Vienkārši mums ir pa prātam nepatikšanas … Neviens vēl nav pieradinājis desmit gadus vecu šimpanzi, vai ne? Tādu neredzēsi ne kino, ne uz skatuves, ne trako kreklā ieģērbtu un kapsulā iesēdinātu. Tas nav izdarāms. Tāpēc ka šimpanzēm ir pa prātam nepatikšanas.
— Pie velna! — teica ģenerālis Magvers.
— Mēs taču nevaram kvernēt te kā mantziņu varza, Es galvoju par šo… par šo…
— Šimpanzi, —- pateica priekšā Pans.
— Āfrikas lielo cilvēkveidīgo pērtiķi. Par Panu Satirusu.
— Es galvoju par viņu, — atkal noblēja ģenerālis.
Aģents palaida viņus garām.
— Man šķiet, viņi pieļauj kļūdu, — Pērtiķis Beitss teica Hepijam. — Panam kaut kas ir aiz ādas. — To sakot, viņa lūpas gandrīz vai nepakustējās. Kāds cits aģents atvēra durvis, un viņi ieraudzīja savā priekšā stāvam Lielo Cilvēku Numur Viens.
Viņš sēdēja aiz gracioza rakstāmgaldiņa, atgāzies šūpuļkrēslā. Viņš nebija viens. Turpat sēdēja gubernators — cits liels cilvēks.
Atbalstīdamies uz rokām kā uz kruķiem, Pans atspērās, uzlidoja gaisā un nolēca uz galda stūra. Galds bija stiprāks nekā izskatījās: tas pat nenobrīkšķēja, tikai mazliet salīgojās.
Ģenerālis Magvers izstiepās un ziņoja:
— Uzdevums izpildīts, ser.
— Redzu, — atsaucās Lielais Cilvēks. —- Iepazīstiniet mūs, ģenerāl.
•— Sers …
— Tas nav nepieciešams, — iejaucās Pans. — Es saucu sevi par Panu Satirusu. Būdami izglītoti cilvēki, jūs abi zināt, ka tas ir manas sugas pareizais zinātniskais nosaukums. Patiesībā vienīgās šimpanzes sugas, jo orangutāni un gorillas ir divu sugu … Es zinu arī, kas esat jūs abi. Jūsu sejas esmu redzējis desmitiem reižu.
Gubernators bija gandrīz tikpat simpātisks, cik Lielais Cilvēks. Viņš paliecās uz priekšu.
— Ļoti interesanti. Kur tad jūs esat redzējis mūsu sejas?
— Uz pērtiķu mītnes grīdas, — atbildēja Pans. — Jūs būtu pārsteigti, cik daudz avīžu mētājas pa grīdu, kad sargi svētdienas vakaros beidzot ir izdabūjuši ārā publiku! Saburzītas avīzes, ar sinepēm piesmērētas avīzes, ar netīrām zolēm nopēdotas avīzes. Riebjas skatīties, bet visās — jeb gandriz visās — kāda jūsu fotogrāfija.
— Gubernator, šo interviju nevadām mēs, — sacīja Lielais Cilvēks.
— Pans Satiruss ir sasitis mūs lupatās, — klukstoši iesmiedamies, piebilda gubernators.
Lielais Cilvēks pārņēma iniciatīvu.
— Mister Satirus, lai būtu kā būdams, mēs esam sarīkojuši divu partiju apspriedi. Par godu jums.
Pans sadrūma, bet varbūt tā tikai izlikās. Šimpanzes sejas izteiksme ne vienmēr pauž to pašu, ko cilvēka vaibsti.
— Ak tā? Vai tad viens no jums ir komunists?
Sis šokējošais vārds iedarbojās uz apspriedes dalībniekiem kā lietutiņš uz pilsētniekiem, kas sarīkojuši pikniku. Ģenerālim Magveram bija tāds izskats, it kā viņš nožēlotu, ka pie rokas nav vieglās kavalērijas brigādes.
Turpretī Lielais Cilvēks bija sabiedrisks, pieklājīgs un prata apieties ar tādiem, kas apnīk ar uzbāzīgiem jautājumiem.
— Diez vai, — viņš teica līdzenā, nedaudz caur degunu laistā balsī. — Ko jūs zināt par komunistiem, mister Satirus?
— Viņi veido otru partiju, — atbildēja Pans. — Viņu dēļ taču tiek radīti visi šie projekti un mani un simtiem citu šimpanžu trenkā pa visu valsti: Losalamosa, Alama- gordo, Kanaverala, Vandenberga … Acīmredzot— tā vismaz saka pa radio un televīziju, —- cilvēki ir sašķēlušies divās partijās — komunistos un «brīvās, pasaules» partijā. Kādu partiju pārstāv katrs no jums?
— Vai jūs nekad neesat dzirdējis par republikāņiem un demokrātiem? — vaicāja gubernators.
— Ā, par tiem … — atbildēja Pans Satiruss.
— Viņš pārāk ilgi nodzīvojis Dienvidos, — piezīmēja gubernators. — Viņš pārvērties par cilvēku, kas atzīst tikai vienu partiju.
— Par šimpanzi, kas atzīst tikai vienu
partiju, — izlaboja Pans Satiruss. — Bet vispār es neatzīstu neko. Sargi parasti izslēdza radio, kad sāka runāt par kaut ko tamlīdzīgu. Vai jūs kādreiz esat domājuši par cilvēku sadalīšanu divās partijās pēc evolūcijas principa?
— Gubernator, — sacīja Lielais Cilvēks, —« es sāku domāt, ka man nevajadzēja lūgt jūs uz šo balli. Es domāju, ka politikas pamatā tiks likts jauns princips.
— Ja jau kopā, tad kopā, —•■ teica gubernators. — Kā jūs sadalīsiet cilvēkus divās evolūcijas partijās, mister Satirus?
Pans Satiruss nolēca no galda. Sterili tīrajā istabā kaut kā bija iemaldījusies muša; Pans ar mašinālu kustību noķēra to, saspieda rožainajā plaukstā un nometa uz grīdas.
— Nu, — viņš sacīja, —« kā jums droši vien zināms, daži cilvēki ir evolucionējuši tālāk par citiem … Piemēram, paskatieties uz klātesošajiem. Mičmanis Beitss ir tālu gājis, būtībā viņš stipri atgādina jaunu gorillu. Viņa flotes dienesta biedri to" ir ievērojuši un pat godā viņu par Pērtiķi, lai gan Beitss par veseliem desmittūkstoš gadiem atpaliek no gorillas. No otras puses, ņemiet ģenerāli Magveru. Te, džentlmeņi, atstarpe ir pusmiljons gadu un arī tikai tādā gadījumā, ja visus magverus krustotu ar inteliģentām sievietēm.
— Es sāku nožēlot, ka esat mani ielūdzis, ser, — teica gubernators. — Jau kļūst pārāk aizskaroši. Ceru, ka tagad nebūs mana ķārta.
Pana Satirusa kvēlais skatiens mirkli apstājās pie gubernatora.
Tad Pans Satiruss uzrunāja doktoru Be- dojanu:
— Vai atceraties, doktor, ko mēs runājām pirms ienākšanas pa šīm durvīm?
— Kad tu sauc mani par Aramu, es atceros visu.
— Glaimi, — atteica Pans Satiruss. — Nebaidieties, man nav padomā nekas aizskarošs … Cilvēki dalās grupās, pēc tam atkal dalās grupās, džentlmeņi. Šimpanzes tā nedara.
Gubernators paliecās uz priekšu.
— Bet cilvēki sagūsta šimpanzes un padara par saviem vergiem. Vai šimpanzes kādreiz ir gūstījuši cilvēkus?
— Kam viņi vajadzīgi? — atjautāja Pans.
Abi lielie cilvēki bija ieguvuši augstāko izglītību tādās austrumu skolās, kur māca, kā jauniem, lielas bagātības mantojušiem cilvēkiem tikt vaļā no neveiklības sajūtas. Lielais Cilvēks Numur Viens teica:
— Cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kas valda pār savu vidi, tādēļ ir vistālāk evolucionējušais dzīvnieks.
— Palieciet pie sava, ser, — sacīja Pans Satiruss, — tāpēc ka jūs varat savākt balsis tikai starp cilvēkiem. Vai jūs kādreiz esat redzējuši šimpanzi pie vēlēšanu urnas?
— Dažreiz grūti pateikt, kas balso, — teica gubernators.
Tomēr Lielais Cilvēks neatkāpās no sava jautājuma.
— Jūs nepiekrītat šādam evolūcijas definējumam?
Pans Satiruss uzlēca atpakaļ savā laktā uz galda stūra.
— Saprotams, ka nepiekrītu, — viņš sacīja. — Tas ir tikpat kā padarīt darbu uti lepoties ar to, ka esi izdomājis, kādēļ šis darbs darīts. Visaugstāk attīstītais dzīvnieks ir tas, kurš atradis savām vajadzībām vispiemērotāko ekoloģisko vidi un ir pietiekami saprātīgs, lai to neatstātu. Ja runā par šimpanzēm, tad vienīgais, kas tiem vajadzīgs, ir biezs tropu mežs, vēlams lapu koku. Un kur mēs atrodam šimpanzes? Biezos tropu lapu koku mežos dzīvojam klusi un mierīgi. Ne jau Ziemeļpolā, kur tiem vajadzētu šaut leduslāčus, lai ietērptos viņu ādās un pasargātu sevi no aukstuma.
— Jus protat pamatot, — sacīja gubernators.
— Pagaidiet, — viņu pārtrauca Lielais Cilvēks. — Kāda ir šimpanzes dzīves jēga? Kā jūsu tauta izmanto šo vidi, kurai tā tik lieliski pielāgojusies?
— Nevis mana tauta, bet mani pērtiķi. Mēs neesam cilvēki… Vismaz neesam bijuši. Es tagad esmu cilvēks un rūgti nožēloju to. Jā, mums ir viss, ko sirds vēlas: laiks ilgām un nesteidzīgām pārrunām, laiks prātot un iedziļināties sevī, vienreizēja gremošana un, pats par sevi saprotams, seksuālā dzīve. Pie
tam vēl mēs tupam mājā un audzinām savus bērnus. Vārdu sakot, dzīvojam vienos priekos.
Pans Satiruss izšjaucljās un nožāvājās. Tad viņš ieklupa ar pirkstiem savā kažokā. Starp viņa nagiem kaut kas noknikšķēja<
— Jums te derētu biežāk pakvēpināt, — Pans Satiruss teica Lielajam Cilvēkam.
— Subtropi, — īsi paskaidroja Lielais Cilvēks. — Insektu dabiskā vide.
Pans Satiruss pameta ar galvu.
— Jūs domājat, ka esat iebāzis mani maisā. Bet šimpanzes reti kad guļ vienā gultā divreiz, tā ka mēs no insektiem neciešam.
—Labi. Lielais Cilvēks uzsita ar roku pa galdu un atkal kļuva oficiāls. — Tā bija patīkama saruna. Barība pārdomām, kad rūpesti neļauj man nakti gulēt… Esmu pārliecināts, ka ar šimpanzēm tas neatgadās. Bet jūs zināt, kādēļ mēs gribējām tikties ar jums. Tāpat jūs zināt, kādēļ esmu uzaicinājis piedalīties šai sarunā gubernatoru, un varat būt pilnīgi drošs, ka informācija, ko mēs gribam saņemt no jums, tiks izmantota visas cilvēces vajadzībām, nevis manās politiskajās interesēs.
— Pārtaisiet vadības ierīces, — Pans atbildēja.
Istabā visi kā viens smagi nopūtās — visi, atskaitot Pērtiķi Beitsu un Hepiju Bron- steinu, kuri, kā gadiem ilgi bija pieraduši, bez kādas piepūles stāvēja miera stājā.
Tad iestājās klusums.
Piepeši ģenerālis Magvers ieblējās:
— Ser, šis pērtiķis ir nedomā jums kaut ko stāstīt. Viņš ir noskaņots pret mums.
— Paies trīs ceturtdaļas miljona gadu, — sacīja Pans Satiruss, — un tikai tad jūs kļūsiet par paviānu vai varbūt par rezusu.
— Ģenerāl, jūs varat pagaidīt ārpusē, — teica Lielais Cilvēks.
Ģenerālis Magvers atdeva godu, apgriezās un izgāja ārā.
— Mister Satirus, — Lielais Cilvēks turpināja, — uzskatiet, ka tas nav teikts. Būtu muļķīgi domāt, ka jūs esat krievu aģents un piekritējs.
— Pareizi, — atsaucās Pans Satiruss. — Vai arī jūsu piekritējs. Vai vispār cilvēku piekritējs.
— Tātad centīsimies jūs pārliecināt, ka mēs esam eņģeļu pusē, — teica Lielais Cilvēks. — Un jūs, gubernator, arī grābiet vērsi aiz ragiem, kad pienāk jūsu laiks. Es nojaušu, ka tas būs ciets rieksts.
Gubernators iesmējās.
— Jūs jau esat kļūdījies, pieminot eņģeļus. Misters Satiruss nupat gribēja jautāt, vai jūs kādreiz esat dzirdējis par eņģeļu kārtā ieceltu šimpanzi.
— Nav slikti, — paslavēja Pans. — Vai šis siets ir noņemams no loga?
— Jādomā gan, — teica Lielais Cilvēks.
— Hepij, esi tik labs, — Pans palūdza.
Ne velti Hepijs Bronsteins bija pirmās klases radists. Viņam bija klāt skrūvgriezis;] grūti pateikt, kur viņš to glabāja, jo viņam] mugurā bija balts formas tērps bez kabatām.] Lai nu kā, bet skrūvgriezis Hepijam bijal rokā, viņš piegāja pie loga un pēc pāris minūtēm siets jau bija noņemts.
Tai brīdī sakustējās arī Pans Satiruss. No galda stūra uz palodzes, no palodzes — siltajā Florīdas gaisā. Viņš iekrita pie loga augošajā pūkainajā dateļpalmā. Hepijs, kas joprojām stāvēja ar sietu rokās, teica:
— Paskatieties, viņš rāpjas lejā pa sturm, bru kā pērtiķis. 1 — Tad viņš atvainojās Lie-: lajam Cilvēkam: — Piedodiet, ser.
— Viņš jau arī ir pērtiķis, radist, — atbildēja Lielais Cilvēks.
— Kad padzīvo mazliet ilgāk kopā ar viņu, to aizmirst, — taisnojās Hepijs Bron-j steins.
— Vai nevajadzētu sacelt kājas apsardzi? — ievaicājās gubernators.
— Viņš nekur neaizbēgs, — mierināja Lie-J lais Cilvēks. — Valstī, kur dzīvo tikai cii-! vēki, viņš dursies acīs. Un es domāju, viņš var maskēties kā maskēdamies, tik un tāj viņam neizdosies nevienu piemuļķot.
Pans Satiruss jau bija lejā dārzā un te parādījās, te atkal pazuda starp krāšņajiem^ subtropu augiem. Lūk, viņš parādījās atkal, uzrāpos palmā un no turienes ielēca atpakaļ! istabā. Kājas viņam bija pilnas ar visādierrļ augļiem.
— Hepij, liec sietu atpakaļ, kur bija, —1
Pans Satiruss teica. — Sājos platuma grādos insekti ir vienkārši neciešami.
Viņš apsēdās uz grīdas, lai sašķirotu savu guvumu.
— Banāni, — viņš sacīja. — Nav nekādi saldie, bet šie mazie, sarkanie Florīdā ir garšīgi. Radziņi. Tie man arī garšo. Jums ir skaists dārzs, ser. Ar to es varētu uzturēt piecu šimpanžu lielu ģimeni.
— Tur, aiz mājas, aug īsti dārzeņi, — sacīja Lielais Cilvēks. — Burkāni, kāposti, tomāti un tā tālāk.
— Man pietiek ar dabas dāvanām, cilvēka dāvanas man nav vajadzīgas, — teica Pans Satiruss. — Varbūt kāds grib radziņu?
— Nē, paldies.
— Ja esi izsalcis, ēd, — teica Pans. — Kad esi noguris, guli. Un lai cilvēks valda pār savu vidi.
— Kad mani piespiež pie sienas ar neapgāžamiem argumentiem, — sacīja Lielais Cilvēks, — man neizturami sāk gribēties ēst. Tā ir lielākajai daļai kalsnēju cilvēku. Jūs, Pan Satirus, arī izskatāties pēc kalsnēja šimpanzes. Vai nav tiesa, doktor?
— Kā savas sugas pārstāvis viņš ir garš un tievs, ser, — atbildēja doktors Bedojans.
— Nu, mister Satirus, sāk iet grūti? — iejautājās gubernators. — Vai jūsu pozīcijas nekļūst vājākas?
Pans Satiruss iebāza mutē radziņu, miziņu gribēja iespļaut atkritumu traukā, bet
aizspļāva garām. Pamatīgi sakošļājis sēkliņas, viņš tās norija.
— Pagaidām es neesmu dzirdējis nekādus argumentus. Gribu kaut ko jautāt. Kādēļ man jānostājas vienas cilvēku grupas pusē un jāpalīdz tai tikt pie ieročiem, lai ar tiem nogalinātu otras grupas cilvēkus un tādējādi izraisītu karu, kas var aizdedzināt arī tropus?
— Biezos tropu lapu koku mežus, — precizēja gubernators.
— Pareizi.
Iesarkana banāna miza nokrita otrpus atkritumu traukam.
Gubernators pagriezās pret Lielo Cilvēku.
— Jums šahs.
— Mēs no visas sirds ticam, — teica Lielais Cilvēks, — ka jūsu pieminētajai «mūsu pusei» — to mēs saucam par «brīvo pasauli» ,— ir taisnība un ka galu galā tā uzvarēs, tāpēc ka tai ir taisnība. Mēs uzskatām, ka otru pusi vada cilvēki, kuri laupa citiem cilvēkiem — ļoti daudziem citiem cilvēkiem — brīvību, lai apmierinātu savu slimīgo un pat patoloģisko varaskāri.
— Jūs kaut ko piemirstat, — pārtrauca Pans.
— Un tas būtu?
— Septiņarpus gadus veciem šimpanzēm nav balsstiesību.
— Jūs jokojat, — iebilda Lielais Cilvēks. — Labi. Es mēģināšu vēlreiz. Ja mūsu spēkos būtu uzbūvēt aparātu, kas lido ātrāk par gaismu — un šai ziņā jūs varat mums palīdzēt, — mums būtu tā saucamā pretraķešu raķete, kas nodrošinātu mūs pret raķešu uzbrukumu. Un tad miers iestātos visā pasaulē, tai skaitā arī biezajos tropu lapu koku mežos.
Pans Satiruss bakstīja zobus ar vienu no saviem garajiem pirkstiem. Tas bija kreisās kājas pirksts.
— Jūs sakāt, ko jūs darītu. Bet jūs esat vēlēta amatpersona, atrodaties pie varas ierobežotu laiku. Ja nu jūsu pēcnācējs nolemj būvēt nevis pretraķešu raķeti, bet raķeti?
Lielais Cilvēks iesmējās.
— Mans pēcnācējs, desmit iespējas pret vienu, būs vai nu cilvēks, kuru iecelšu es, vai arī… gubernators. Deviņas iespējas pret desmit — labākas garantijas cilvēce nevar vēlēties.
— Es neesmu cilvēks, es esmu šimpanze. Un man šķiet, ka es jums neko neteikšu. Man šķiet, ka jūs — ne jau jūs personiski — neesat evolucionējuši pietiekami tālu, lai jums uzticētu tādu noslēpumu.
— Kas tad? — jautāja gubernators.
— Suga, kas ir pietiekami saprātīga, lai neizmantotu tamlīdzīgu informāciju. Suga, kas dzīvo dabisku dzīvi, nemēģinot valdīt pār vidi, uz kuru tai nevajadzētu pat pārcelties.
— Varbūt mums būtu jāatgriežas Āfrikā? — iejautājās Lielais Cilvēks.
— Kādēļ tik skābs tonis, ser? Varu pat apliecināt, ka nedomāju ielaisties ar krieviem.
— Ar to vien ir par maz.
— Tas ir ļoti daudz, — teica Pans Satiruss. — Galu galā ne jau krievi iesēdināja manu māti krātiņā, kur es piedzimu. Ne jau viņi izvilka mani no krātiņa, lai sietu pie reaktīvajiem ratiņiem un spundētu barokame- rās un raķešu kapsulās.
— Viņi to darītu, ja jūsu māti būtu notvērusi kāda no viņu ekspedīcijām, nevis mūsu.
— Jā, protams, arī viņi ir cilvēki, — teica Pans Satiruss. Tad viņš nožāvājās, atsegdams lielās smaganas un varenos zobus. — Doktor, man sāk apnikt.
Lielais Cilvēks teica:
— Kopš esmu zvērējis un ieņemu šo augsto un atbildīgo posteni, neviens manā klātbūtnē nav teicis kaut ko tādu. — Viņš iesmējās. — Vai drīkstu uzdot vēl vienu jautājumu, mister Satirus?
Pans Satiruss atkal vandījās ar pirkstiem pa vilnu. Viņš nopietni un dziļdomīgi pamāja ar galvu.
— Ar noteikumu, ka es uzdošu jautājumu jums un jūsu draugam.
_— Jums acīmredzot ļoti patīk lasīt. Vai jūsu biezajos, ēnainajos, tropiski karstajos Āfrikas džungļos ir bibliotēkas?
— Jūs vēl esat glābjams … — atbildēja Pans Satiruss. Viņš ļāvās pārdomām, kamēr viņa pirksti mašināli noķēra un nospieda vēl vienu nelūgtu viesi. — Jādomā, ka bibliotēku džungļos nav. Bet, redziet, man lasīt iepaticies, liekas, tāpēc, ka visu laiku esmu bijis gūsteknis. Kur vēl lai skatās pērtiķu mītnē vai bioloģijas laboratorijā, ja ne grāmatā kādam sargam pār plecu? Sākumā par re- zuspērtiķu varoņdarbiem sajūsminies, bet vēlāk tie sāk apnikt.
— Doktor Bedojan, pagādājiet Panam Satirusam Toro biogrāfiju un sacerējumus, — teica gubernators. — Viņš tic tai pašai ilūzijai, ka primitīvais dzīves veids ir tas labākais.
— Klausos, ser, — atbildēja doktors Bedojans. — Lielāko daļu grāmatu viņš acīmredzot izlasījis man pār plecu.
Lielais Cilvēks cieši palūkojās uz doktoru, bet vienīgais, ko viņš teica, bija:
-T- Un ko jūs gribējāt jautāt, Pan?
Pans Satiruss sēdēja taisni, atspiedis visas četras delnas pret grīdu.
— Vai jūs abi ar gubernatoru, — viņš jautāja, — augstu vērtējat savus amatus?
Abi uzrunātie piesardzīgi pamāja ar galvu.
— Es gribu teikt, vai jūs uzskatat šos posteņus par augstiem?
Viņi abi vēlreiz apbrīnojami saskanīgi pamāja, lai gan piederēja pie konkurējošām politiskajām partijām.
— Vai jūs uzskatāt tos par vēl svarīgākiem nekā bagātība, ko sakrājis jūsu tēvs, ser, un jūsu vecaistēvs, gubernator? — Pans piecēlās. — No kā jūs atteiktos vispirms? No posteņa vai no bagātības?
Šai brīdī neviens no valstsvīriem nepakustējās. Abu sejas izteiksme bija tik līdzīga, ka šķita — aiza, ko izracis Aleksandrs Ha- miltons un Tomass Džefersons, beidzot ir aizbērta ciet.
Cilvēki nepārtrauc audienci pie dižgariem, iekams tas nav atļauts.
Šimpanzes gan pārtrauc.