125588.fb2 Pans Satiruss - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 8

Pans Satiruss - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 8

septītā nodaļā

Viņš bija izmēģinājis vakcīnu pie 10 000 sīkajiem pērtiķiem, 160 šim­panzēm un 243 cilvēkiem. Brīvprātīgie lielākoties bija federālo cietumu ieslo­dzītie.

Viljams Grīrs. «Vīrusu mednieki». 1960.

Viņi atkal traucās uz ziemeļiem. Taču. šoreiz procesija izskatījās savādāk. Viņiem blakus automašīnās sēdēja aģenti, un nebija ne mazāko šaubu, ka arī šoferis ir drošības dienesta aģents: nebija viegli paslēpt pistoli vieglajā vilnas drānas uzvalkā. Hepijs Bron­steins brauca pa priekšu, Pērtiķis Beitss aiz­mugurē, un tikai doktors Bedojans vienīgais no Pana Satirusa draugiem bija palicis kopā ar viņu.

Tāpat kā iepriekš, mašīnas brauca cita aiz citas, bet šoreiz pirmā mašīna taurēja vienā taurēšanā un viņi drāzās, nekur neapstāda­mies.

—  Vai es esmu arestēts? — jautāja Pans Satiruss.

Šoferim blakus sēdošais vīrs atbildēja:

—   Tu nedrīksti runāt.

—   Bet man jārunā. Esmu regresējis jeb deevolucionējis, tāpēc jūtu nepieciešamību runāt. Kā cilvēks.

Aģents iebāza roku kabatā.

—   Sī ir trīsdesmit astotā kalibra pistole. Otra pistole pielādēta ar patronām, kurās ir ārkārtīgi iedarbīga narkotiskā viela. Man ir pavēlēts šaut tev ar narkotisko vielu, bet, ja tas nelīdz,, ielaist tev pierē īsto lodi. Tāpēc nerunā.

—       Acumirkli, — iejaucās doktors Bedo­jans. — Tas ir mans pacients.

—   Vai viņš ir slims?

—   Nē.

—       Tad viņš nav jūsu pacients. Izbeidziet sarunas.

Pans Satiruss maigi satvēra doktora roku savā milzīgajā ķepā. Viņš nelaida to vaļā, it kā būtu nobijies, bet kā varēja nobiedēt viņu, lielu šimpanzi, kas lidojis ātrāk par gaismu?

Mašīnas drāzās uz priekšu, sirēnām mo­notoni kaucot.

Beidzot mazā karavāna nogriezās no auto­ceļa un traucās tālāk Florīdas piekrastei pretējā virzienā, garām kāpām, purviem un nelieliem pieglumējušiem dīķeļiem, ganām­pulkiem un nabadzīgām fermām, garām ba­gātīgi mēslotiem laukiem, kuru saimnieki audzēja tomātus tirgus vajadzībām.

Pans Satiruss paskatījās uz zaļajām un sarkanajām bumbām, kas karājās krūmos, un sacīja:

—   Man gribas ēst.

Aģents nikni pablenza uz viņu.

—       Viņam jādod ēst vairākas reizes; dienā, — teica doktors Bedojans.

—        Pilnīgi pareizi, — apstiprināja Pans.1 — Tāpēc ka es esmu veģetārietis. Pat pākš- i augos nav tās enerģijas koncentrācijas, kas dzīvnieku olbaltumā.

Aģents izskatījās satriekts.

—   Es jums teicu — nesarunāties! — viņš uzbrēca.

—   Pan, tu gan esi lasījis par visdažādā­kajiem jautājumiem, — piezīmēja doktors Bedojans.

—   Par mani rūpējās visdažādāko profe­siju cilvēki. Pērtiķu mītnes un bioloģisko la­boratoriju naktssargi bieži vien gatavojās apgūt kādu citu specialitāti. Izdevīgāku specialitāti, kā teiktu jūs, cilvēki. Bet, kad es biju slims, mani kopa medicīnas stu­denti.

—   Es lūdzu jūs nesarunāties, — sacīja aģents. *

—   Es runāšu tik ilgi, kamēr nebūšu da­būjis ēst, — atbildēja Pans. — Sarunājoties aizmirstas izsalkums.

—  Tur … kurp mēs braucam … mēs būsim pēc pusstundas.

—   Tātad es sarunāšos pusstundu.

—   Nu, labi, — teica aģents. — Bet ko lai es iesāku?

—   Iešaujiet man kapsulu, — deva padomu Pans Satiruss. — Jocīgi, vakar es biju kap­sulā, šodien kapsula var atrasties manī. Doktor pedojan, jūsu valodai trūkst skaidrī­bas.

—   Es esmu ārsts, nevis valodnieks. Un sauc mani par Aramu. Es jūtos iepriecināts, kad apkārt viss nomācies un drūms. Vai tu

savai graujošajai aģitācijai nevarētu izvē­lēties citu laiku?

—       Jums ir bijusi darīšana ar šimpanzēm jau agrāk, — sacīja Pans Satiruss. — Zi­nāmā vecumā ar viņiem visiem grūti, pat neiespējami saprasties, vai ne? Kur nu ne­iespējami … Jāsaka, viņi kļūst galīgi samai­tāti. Droši vien man tuvojas šis laiks.

—   Beidz jel! — teica doktors Bedojans.

—       Viens šai naidīgajā pasaulē… Kā jūs domājat, vai es varētu iestāties FIB dienestā?

Abi priekšā sēdošie nospurcās.

—       Tev jātiek pie jurista diploma, — pār plecu iemeta šoferis.

—       Vai tad jums vajadzēja beigt juridisko fakultāti, lai kļūtu pērtiķim par šoferi? — jautāja Pans Satiruss.

—       Dažreiz es daru arī kaut ko citu, 1 — at­bildēja šoferis.

—       Mums nav atļauts sarunāties, un mēs nedrīkstam ļaut viņiem sarunāties, — aiz­rādīja šofera blakus sēdētājs.

—       Es katrā laikā varu dabūt darbu ben­zīna tankā, — šoferis turpināja.

Doktors Bedojans nopūtās.

—       Tevī, Pan, kaut kas ir. Es neesmu re­dzējis otru tādu, kurš tik ātri iemantotu draugus.

—       Visi mīl šimpanzes, — atteic^ Pans Satiruss. — Toties šimpanzes gluži visus ne- ; mīl. Tur jau ir tā cilvēku nelaime, ka katrs - noteikti mēģina panākt, lai citi viņu iemīl. ; Kad parādās šimpanze, cilvēki atraisās.

Ierunājās priekšā sēdošais vecākais aģents:

—   Velns parāvis, tev taisnība. Kad es dabūju kādu savos nagos, deviņos gadīju­mos no desmit viņu nevar notiesāt, ja viņš nerunā. Bet viņš grib man patikt. Un viņam jāizstāsta man, kādēļ viņš tā darījis, ja grib, lai es piedotu. Lai sāktu viņam simpatizēt. Bet viņš nevar izstāstīt, kādēļ tā darījis, neatzīstoties, un tad es saņemu viņu aiz dziesmas. Kas notiek ar cilvēkiem?

—   Viņi nav pilnīgi evolucionējuši, — sa­cīja Pans Satiruss. — Ir tāda teorija, ko sauc par teleoloģiju. Tā apgalvo, ka evolū­cijai ir mērķis un, kad rodas ideāla būtne, evolūcija izbeidzas. Šimpanze? Es visai labi neorientējos teleoloģijā, jo sargam, kam bija grāmata, jau pēc dažām minūtēm tā apnika un nākamās nakts dežūras laikā viņš to ne­ņēma vairs rokā.

—   Šimpanzes nav pilnīgi neatkarīgi, — sacīja doktors Bedojans. — Viņi dzīvo barā, viņiem vajadzīga mīlestība, lai būtu laimīgi.

—   Mēs runājam par cilvēkiem, nevis par šimpanzēm, — cienīgi teica Pans Satiruss.

Šoferis atkal iesmējās, tad apsēdās taisnāk un nogriezās no lauku ceļa, pa kuru viņi bija braukuši, uz vēl sliktāka ceļa, kas līkumoja starp pauguriem un nožēlojamām pundur- palmām.

—   Doktor Bedojan, jums vajadzētu iemā­cīt mani ēst gaļu, — teica Pans.

Doktors Bedojans neatbildēja.

Mašīna lēkāja grambās. Šad un tad ceļā pagadījās kaut kādi plukatas zilās biksēs un salmu cepurēs. Viņi izskatītos daudz buko- liskāki, ja šīs cepures nebūtu vienāda fasona un vienlīdz novalkātas. Varēja domāt, ka salmu cepuru tirgotājs braucis te garām pirms gadiem četriem un vairāk nav rādī­jies.

—   Es atteikšos atbildēt uz jautājumiem, ja jūs nebūsiet kopā ar mani, — sacīja Pans Satiruss.

Doktors Bedojans neatbildēja.

—  Aram, — Pans Satiruss jautāja, — kas man jādara, lai jūs sadusmotos?

—   Kurš var iztikt bez mīlestības, bez drau­giem? — jautāja doktors Bedojans. — Es vienkārši pārbaudīju tevi. Galu galā es esmu zinātnieks.

Priekšā parādījās ar dzeloņstiepli apvilkti un ar uzrakstu SŪKŅU STACIJA rotāti vārti. Zem šī uzraksta bija lasāms, kā sauc dabiskās gāzes ieguves kompāniju. Tomēr nekādas caurules nekur neredzēja.

Vārtus atvēra ar šauteni bruņots kareivis. Visas trīs mašīnas iebrauca iekšā un nostājās rindā. Pienāca vēl vairāki vīri ar šautenēm, bet katra mašīna izgrūda pa aģentu pā­rim.

Nez no kurienes uzradās misters Makma­gons un ņēmās izrīkot. Viņa lietotā termino­loģija nevēstīja neko labu.

—  Visus četrus ieslodzītos vediet iekšā kopā! Nejaujiet viņiem sarunāties!

No ārpuses ēka atgādināja rievotās dzelzs šķūni, kas uzcelts, lai pasargātu no lietus caurules un sūkņu mehānismus. Toties iekšā viss bija kā kurā katrā valdības iestādē: ar zemām sienām atdalīti kabineti zemākiem, ar augstām, līdz pat griestiem uzbūvētām sie­nām — augstākiem priekšniekiem, bet divi milzu aizgaldi pilni ar rakstāmgaldiem viņu padotajiem.

Par istabu, kurā Makmagons ieveda čet­rus noziedzniekus-ieslodzītos-viesus, kurš katrs birokrāts pateiktu, ka tā ir iestādes vadītāja pieņemamā telpa.

Tur sēdēja sieviete ar tipisku valsts ierēd­nes seju un klabināja rakstāmmašīnu. Viņa nepacēla galvu, kad tie devās pie durvīm, uz kurām redzēja plāksnīti ar īsu uzrakstu KABINETS.

Kabineta stāvēja masīvs rakstāmgalds. Pie tā sēdēja trīs cilvēki. Lai gan mugurā viņiem bija krekli un rūpīgi izgludinātas sporta bikses, lai gan viņiem bija «tauriņi», vismaz divi no šiem cilvēkiem izskatījās pēc militār­personām, kas uzvilkušas, kā agrāk mēdza teikt, civildrēbes.

Centrā sēdošajam bija īsi apcirptas ūsas, iedegusi seja un žoklis, ko varēja apskaust pat Pans Satiruss.

—   Nostādiet vīrus ierindā, — viņš sacīja, — bet pats ejiet.

—   Ser, jūsu personiskās drošības la­bad… — mēģināja iebilst Makmagons.

—   Sim nolūkam mums te ir divi spēcīgi jūrnieki.

Makmagonu tas nepārliecināja, taču viņš izgāja.

—   Mani sauc Satiruss, ser, — teica Pans.

—   Bet jūs?

—       Varat saukt mani par misteru Arm- strongu. Bet jūs sauc par Memu, par šim­panzi.

—        Pilnīgi pareizi, ser, bet man nepatīk, ka mani sauc par Memu.

Misters Armstrongs pacēla rokas, tad no­laida un sāka masēt plecus ar stipriem pirk­stiem.

—   Sasodītā ventilācija! — viņš teica.

—   Bet es, Mem, uzspļauju tam, ka jums kaut kas nepatīk. Man jūs neesat nekas vai­rāk kā pērtiķis, kas mēģina izmērkaķot Sa­vienotās Valstis.

Viņa bargais skatiens aptaustīja abus jūr­niekus un doktoru.

—        Diezgan labi pateikts, — novērtēja Pans Satiruss. — Pierakstiet to, Hepij. Ra­dists Bronsteins ir mans sekretārs, — viņš paskaidroja misteram Armstrongam.

—        Es esmu mistera Satirusa kambarsu­lainis, — savukārt paskaidroja Pērtiķis Beitss.

Misters Armstrongs blenza uz viņiem.

—        Tas ir ļoti jocīgi, es saprotu, — viņš sacīja. — Bet drīz vien tas vairs nebūs jo­cīgi. Atļaujos atgādināt, ka jūs esat bruņoto spēku zemākās dienesta pakāpes un esat no­dodami kara tribunālam.

—   Es šeit neredzu virsniekus, — teica Pēr­tiķis Beitss.

Misteram Armstrongam bija gana kauna, lai nosarktu.

—   Paklausieties, Mem, — viņš teica, — jeb Satirus, kā jums patīk labāk. Jokus pie malas! Jūs kaut ko izdarījāt ar kosmosa kuģa «Saibs Mems» vadības sistēmu. Labi, labi, man vienalga, kā to sauc. Tas, ko jūs izdarījāt, nebija nejaušība. Mēs, kas vadām jūsu dzimteni…

—   Nē, — iebilda Pans Satiruss. — Tā nav mana dzimtene. Vai tad primātiem, ja ne­skaita Homo sapieris, ir balsstiesības? Vai gorilla var būt prezidents, makaks — guber­nators, bet rezuss — valsts sekretārs?

—   Velns parāvis, — sacīja misters Arm­strongs, — jūs prasāt balsstiesības pērti­ķiem!

Cilvēks, kas sēdēja pa labi no viņa, cītīgi tīrīja pīpi. Tai brīdī viņš nolika pīpi uz galda.

—   Lai notiek. Jebkuram pērtiķim, kas sa­sniedzis divdesmit viena gada vecumu un prot lasīt un rakstīt, ir balsstiesības.

—   Interesanti, — teica Pans Satiruss.

Cilvēks paņēma pīpi un citu bakstāmo.

—   Mēs esam te, — turpināja misters Arm­strongs, — lai uzzinātu, ko jūs gribētu sa­ņemt par savu ārkārtīgi svarīgo noslēpumu, un apmierinātu jūsu prasības, ja vien tas būtu mūsu spēkos.

—   Šimpanzes nezina, pēc kā alkst cilvēks.

—   Tādā gadījumā mēs esam gatavi ap­mierināt it visas šimpanžu prasības. Vai gri­bat krātiņu, pilnu ar kārdinošām jaukām mātītēm? Katru dienu vagonu banānu? Sa­kiet.

Pans Satiruss laida vaļā savus šaušalīgos smieklus.

—   Tā kā jūs izliekaties samērā attapīgs, jums vajadzētu nomanīt, ka šajā istabā nav gluži tāda atmosfēra kā citās vietās, kur jums gadījies būt. Mēs neesam ne drošības die­nesta aģenti, ne politiķi. Ja redzēsim, ka ne par kādu cenu negribat nākt mums pretī, mēs esam gatavi novākt jūs pie malas, cik humāni vien iespējams. Citiem vārdiem sa­kot — gāzu kamera, lode vai kaut kas tam­līdzīgs.

—  Mierīgāk, mister! — uzsauca Pērtiķis Beitss.

Tas no trim, kurš līdz šim nebija muti at­plētis, tagad atdzīvojās un ierēcās:

—   Mierā, mičman!

Pērtiķis Beitss izstiepās miera stājā, He­pijs Bronsteins tāpat.

—   Esmu jūsu seju redzējis, ser, — lēni ierunājās Pans Satiruss. — Avīzēs. Jūs esat admirālis, ko flote ienīst.

Trešais cilvēks apmierināts nogruģināja un apklusa. __

—   Gudrs gan jūs esat, — turpināja Pans. — Un āriene jums arī pievilcīga. Mazlietiņ grima, un jūs izskatītos pēc kāda milzu gi- bona. Vai tiešām jūs domājat, ka cilvēkam

jāzina noslēpums, kā var lidot ātrāk par' gaismu?

—   Ja jau tā, tad es uzskatu, ka agri vai vēlu tas kļus zināms. Tagad tas notiks pa­visam drīz, jo mēs zinām, ka tas ir iespē­jams. Un es domāju tā: ja kāds arī zinās šo noslēpumu, tad tie būsim mēs. Punkts.

—   Satirus, runāt jūs makat, — sacīja mis­ters Armstrongs. — Mēs nevaram laist jūs vajā vai pat ietupināt krātiņā ar šo infor­māciju, nebūdami pārliecināti, ka esat no­lēmis sadarboties ar mums. Kad runa ir par dzīvnieku sargu, drošība kļūst nedroša, pat neiespējama.

—   Vai manu kosmosa kuģi jūs izpētījāt labi? — jautāja Pans. — Vai to pārbaudījis kāds metalurgs?

Misters Armstrongs nenovērsa no Pana acu. Admirālis un tas, kas tīrīja pīpi, pacēla galvas.

—   Jūs uzzināsiet, ka Mendeļejeva likumu apstiprina ar jaunu paņēmienu, — Pans tur­pināja. — Katrs metāls periodiskajā sistēmā ir pacēlies par vienu iedaļu augstāk. Alķī­mija, džentlmeņi, alķīmija.

Nepopulārais admirālis sarauca pieri.

—   Drošs paliek drošs, pārbaudiet, Arm- strong, — viņš teica.

Misters Armstrongs parāva atvilktni, iz­ņēma no tās mikrofonu un pielika pie mutes kaktiņa. Varēja redzēt, ka viņš kaut ko runā, bet istabā nebija dzirdama ne skaņa. Tad viņš nolika mikrofonu.

—   Es domāju, ka saprotu, ko tas nozīmē, tomēr gribu, lai kāds man to izskaidro, — misters Armstrongs teica.

Cilvēks ar ūsām atbildēja:

—   Uzšauj gaisā vara kravu, atpakaļ dabū zelta kravu.

—   Es biju tur augšā diezgan ilgi, — teica Pans. — Man vajadzēja kaut ko darīt, lai nekļūtu garlaicīgi. Bezsvara stāvoklis un bezdarbība kosmosā nokļuvušam šimpanzēm ir divas nesavienojamas lietas. Taču es ne­gaidīju, ka regresēšu jeb deevolucionēšu, jeb degradēšos. Pretējā gadījumā es nebūtu tai­sījis tādas ēverģēlības.

—   Jūs ne visai mūs iepriecinājāt, — sa­cīja misters Armstrongs.

—   Jā, — piekrita admirālis. — Ja tas kļūs zināms visiem, zeltam vispār nebūs ne­kādas vērtības.

Pans Satiruss apsēdās uz grīdas un sāka kopties.

—   Man gribas ēst.

—   Ļoti žēl, — atteica Armstrongs. Viņa sejā parādījās smīns.

Doktors Bedojans paspēra soli uz priekšu.

—   Ir nedomājiet darīt to, ko esat nodomā­juši darīt! Pietiekami ilgi man ir bijusi da­rīšana ar šimpanzēm un citiem primātiem. Ir tādi gadi, kad no šādas izturēšanās viņi kļūst vēl nepakļāvīgāki. Spēj pat izdarīt paš­nāvību.

—   Jaunais cilvēk, — ierunājās ūsainais, — bet, starp citu, kurā pusē esat jūs?

—       0, es esmu pilnīgi lojāls! Bet Pans Satiruss ir mans pacients. Un man šķiet, ka neviens cits no jums nav primātu speciā­lists.

—   Bet jūs esat?

—       Mister Armstrong, ja es neesmu speci­ālists, alga, ko valdība maksājusi man gadu gadiem, ir izsviesta vējā. Ticiet man, šim­panzes mūžā pienāk brīdis, kad viņš sāk dumpoties. Panam Satirusam šis brīdis ir pavisam tuvu.

—   Tātad jūs iesakāt… likvidēt viņu?

Istabu piepildīja Pērtiķa Beitsa ķērcošais

jebrēciens:

—   Tā ir slepkavība!

—        Liecieties mierā, mičman, — salti teica admirālis. — Likvidēt dzīvnieku, kas ir valsts īpašums, diezin vai nozīmē noslepka­vot.

Taču vecais mičinanis palika pie sava.

—   Pans nav nekāds dzīvnieks.

Hepijs Bronsteins atbalstīja mičmani.

—        Es neesmu jūrniecības tieslietu speci­ālists, bet nošaut runājošu šimpanzi, manu­prāt, būtu zemiski. Pēc tam veselu gadu ne­tiksi laukā no līča, iekams juristi nebūs iz­sprieduši, vai tā ir slepkavība vai nav. Pans ir cilvēks.

Pans Satiruss izslējās visā pusotra metra garajā augumā.

—   Es neesmu cilvēks, — viņš teica.

Slepenajā tiesā iemājoja klusums.