Neviens kompetents zinātnieks nedomā, ka cilvēka sencis ir kāds no pašreiz sastopamajiem cilvēkveidīgajiem pērtiķiem.
Ernsts Hūtons. «No cilvēkveidīga pērtiķa».
1946.
Lidojot uz Ņujorku, es nejutos lāgā. Tas Igijs Napoli, mans asistents, bija pārlieku manīgs. Tagad viņam bija mans autobuss ar aparatūru, mans mikrofons un iespēja uzstāties pašam, ja Florīdā manas prombūtnes laikā kaut kas notiktu. Un kurš gan neatcerētos cilvēku ar tādu vārdu un uzvārdu — Ignacs Napoli? Es biju izlietojis vairāk nekā desmit gadus, lai piespiestu televīzijas skatītājus iegaumēt Biliju Dan- hemu, turpretī Igijs varēja izdarīt to ar divām intervijām, ja tās viņam izdotos.
Tā nu es devos uz kompānijas valdi ar ziņojumu, bet sirds man nebūt nebija mierīga.
Mana pārraide par šimponautu bija sacēlusi troksni, par to varēja nešaubīties, vecmodīgu sensāciju, taču interviju nevadīju es — to vadīja Pans Satiruss. Bet mūsu darbā ir tā: tikko tu paklupi, kāds nokož tev abas kājas un atsūta rožu buķeti, izsakot nožēlu, ka tu nejūties vesels.
Lidostā es paņēmu taksometru. Es nebiju tādā noskaņojumā, lai brauktu kopā ar visādiem salašņām satiksmes autobusā. Kad izbraucām no tuneļa, mēs redzējām, ka Ņujorka ne par matu nav mainījusies, — visi kaut kur steidzās, nevienam nebija daļas gar citiem … Liftnieks televīzijas kompānijas ēkā atcerējās mani, un es sāku justies maķenīt labāk. Šie puiši pirmie uzosta, kad kurais norausies.
— Uzvediet misteru Danhemu augšā, — viņš teica operatoram, un mans gars cēlās augšup bez mehānisma palīdzības. — Uz trīsdesmit otro, mister Danhem?
— Uz trīsdesmit otro, — es apstiprināju un iespiedu viņam saujā piecnieku. Viņš teica, ka priecājoties par manu atgriešanos.
Tātad šodien es nenoraušos.
Kārtībā! Pieņemamajā istabā sēdošā mazā sekretārīte ar skaistajiem gurniem smaidot parādīja man visus trīsdesmit divus zobus un pieliekusies — ieleju starp diviem paugu- riņiem. Cik augstas ir tavas akcijas televīzijas kompānijā, vienmēr var pateikt pēc tā, cik tālu zem kleitas tu vari ieskatīties. Viņa droši vien praktizējas caurām naktīm; es nezinu, pa kuru laiku viņa guļ, toties parasti es zinu, ar ko viņa guļ …
Viens, divi — un es jau sēžu ar diviem viceprezidentiem un direktoru. Parādās pudele, un dzimtās mājas saņem savu slaveno Biliju, kas atgriezies no kara sveiks un vesels.
Šodien es nenoraušos. Varbūt rīt, parīt, tikai ne šodien.
Apspriedi vadīja Raikers, direktors.
— Bil, cerams, jūs zināt, kādēļ mēs izsaucām jūs atpakaļ, — viņš teica.
Kā viņš iztulkoja manu smaidu, tā ir viņa darīšana. Es pacēlu pie mutes glāzi, un man pret zobiem atsitās ledus gabaliņš.
— Tas šimpanze jeb, kā jūs viņu saucat, — šimponauts kopš Džekija Glīzna laikiem ir lielākā sensācija.
— Liela un trekna, vai ne?
Pārāk asprātīgi nav, bet tas ir mans parastais gājiens. Kad viņi smejas par taviem muļķīgajiem jokiem, vari lūgt, lai paaugstina algu. Kad viņi smejas par izdevušos joku, tu vairs nevari būt tik drošs, lai gan es domāju, ka šie vīri neko nedara ne no šā, ne no tā …
Patlaban viņi smējās, un es sapratu, ka manas akcijas tiek vērtētas augstu.
— Iedzeriet, Bilij, — skubināja Raikers.
Es iztukšoju glāzi. Tālāk izbraucis, es
dzeru parasto viskiju, bet šeit, Medisona avēnijas rajonā, tevi neturēs par īstu vīru, ja tu nedzer dārgākus šķidrumus. Pie tam uz kakliņa jābūt visādiem datumiem. Kam visi šie datumi, draugs? Tie der tikai kapakmeņiem.
— Zēni, — es iesāku, — ar ko varu jums pakalpot?
Nē, ar to nekas nebija līdzēts. Viņi bija ataicinājuši mani uz Ņujorku vienkārši tāpēc, lai uzzinātu, kā man patikusi Florīda. Taču ilgi zelēt vienu un to pašu nevar, un beidzot Raikers pameta ar galvu Maklemo- ram, Maklemors — Hertsam, bet Hertss uzrunāja mani:
— Bilij, vai jūs kādreiz esat domājis par aiziešanu no reportiera darba?
— Nē-e.
Viņi no manis neko neizspiedīs.,
— Vai jūs kādreiz esat sapņojis kļūt par producentu?
— Nē-e.
— Par televīzijas uzveduma producentu? — jautāja Maklemors, acīmredzot nolēmis palikt pie sava. — Sadalīt lomas skaistām meitenītēm, izrīkot aktierus, dot norādījumus rakstniekiem?
— Nē-e. Es esmu vecs reportieris un tāds laikam arī nomiršu.
— Jūs būsiet galvenais producents, —< teica Raikers. — Jums būs direktors un producenta vietnieks.
— Paklausieties, Raik, kad es trīs dienas pēc kārtas atmostos vienā un tai pašā gultā vai pat vienā un tai pašā pilsētā, es jūtos kā no laivas izmests. Es strādāju par avīžu, radio un televīzijas reportieri jau tolaik, kad bija modē intervēt Doliju Medisonu [5] .
— Mums visiem kādreiz vajadzēs rimties, — teica Raikers, kurš bija rimies vienpadsmit gadu vecumā, saņemdams mantojumā no tēva trīs miljonus dĢlāru. — Jūs esat devis nenovērtējamu ieguldījumu mūsu kompānijas darbā, Bil. Pienācis laiks baudīt dzīves augļus.
Šobrīd nekas neliecināja, ka es varētu norauties, bet uz to pusi gāja gan. Un tomēr — te bija pudele, te bija liftnieks un mazā miss Dziļais Izgriezums no pieņemamās telpas.
— Raik, — es jautāju, — ko jūs galu galā gribat? Izbeigsim to staigāšanu riņķī un apkārt. Jūs mani pazīstat — es viss piederu kompānijai. Ko kompānija grib no manis?
— Pareizi, Bil, — sacīja Raikers. — Jūs taču nepametīsiet mūs pilsētas municipalitātes varā, ko? Viss saistīts ar šo pērtiķi, Bil, ar šimpanzi. Ar Panu Satirusu. Ar šim- ponautu.
— Kādā ziņā?
Tagad mēs visi aizmirsām ir pudeli, ir to, cik labi draugi mēs esam un kā mēs visi mīlam šo kompāniju, savus pienākumus un Savienotās Valstis. Tagad mēs strādājām.
— Stundas raidījums, — teica Raikers. — Maksā viens no mūsu lielākajiem labvēļiem — Ziemeļu-Dienvidu apdrošināšanas kompānija! Praktiski mēs varam rīkoties ar jebkuru summu. Vienīgais noteikums — galvenajā lomā jābūt šimpanzēm. Punkts. Rindkopa.
— Tad pērciet šimpanzi.
Viņi visi palūkojās uz mani tā, it kā es būtu apspļaudījis viņu ģimenes svētumus. Tas bija jauki: man vajadzēja uzturēt savu profesionāla huligāna reputāciju.
— Tas ir Bilijs, — noteica Hertss.
— Vienmēr ar saviem jokiem, — piebilda Maklemors.
Bet visu vadīja direktors Raikers.
— Ar personībām netirgojas, — viņš aizrādīja. — Bet viņš ir izcilākā personība pēdējos mēnešos. Pēc Džona Glenna vai Ken> lainas Kenedijas.
— Var teikt, ka ēterā jūs abi guvāt panākumus, — sacīja Hertss. — Jūs runājāt tā, it kā būtu pazīstami no bērna kājas.
— Viņam ir tikai septiņarpus gadu, — es teicu.
— Viņš ir dzimis televīzijas aktieris, — teica Maklemors.
— Tieši viņš ir vajadzīgs mūsu pasūtītājiem, — apli noslēdza Raikers.
Nu bija mana kārta runāt; mūsu darbā ir tā: ja esi sapratis — klausies.
— Kā teiktu dzejnieks, — es sāku, — kaut es iekristu ellē, bet a) šimpanze pieder valdībai, b) viņš traki ātri iekaist, c) viņam apkārt ir tik daudz drošības aģentu, it kā viņš būtu krievu sūtnis. Šis pērtiķis šo to zina, un valdība negrib pieļaut, ka viņš to izpļāpā.
Raikers pameta ar galvu Maklemoram, Maklemors — Hertsam, bet Hertss teica:
— Jūs to varat nokārtot, Bil.
— Man atradīsies vieta ir NBC, ir SBS,— es sacīju. — ABC pazīst mani ne jau pirmo gadu.
— Nerunājiet tā, — mani pārtrauca Rai- kers. — Kompānijai nav uzticamāka cilvēka.
Tad es nocēlu viņa telefona klausuli un teicu:
— Dodiet man juridisko nodaļu, kādu, kas viņiem pašlaik ir galvenais.
— Brītiņu pagaidiet, mister Danhem, — atbildēja meitene. Radiokompānijā visi pazīst tavu balsi — kamēr neesi norāvies. — Jums jārunā ar misteru Rosini.
— Nododiet viņam zizli, mīļā.
Misteru Rosini es nepazinu, bet viņa ārkārtīgi muzikālā balss atbilda uzvārdam. Viņš apvaicājās, ar ko varētu pakalpot godājamam misteram Danhemam.
— Kāda ir cilvēka tiesiskā definīcija? — es jautāju.
Gara pauze. Tad atbilde:
— Tādas nav.
— Kā jūs rīkojaties, ja rodas vajadzība pēc tās?
— Man nekad tā nav gadījies, — piesardzīgi sacīja misters Rosini. — Es gribu teikt, ka kopš Magna Carta laikiem tiesai bijusi iespēja nodarboties gandrīz ar visu… Jādomā, ka jālūdz tiesa pieņemt motivētu lēmumu …
— Kāda definīcija atrodama vārdnīcā?
Misters Rosini teica, ka apskatīšoties. Es
teicu, ka pagaidīšu pie aparāta. Hertss teica, ka viņš jau to zinājis — lāga Bilijs visu nokārtošot. Raikers neteica neko.
Beidzot atskanēja Rosini balss:
— Tur kaut kas nav skaidrs. Iznāk tā: cilvēks, kas ir cilvēks, ir cilvēks, tur teikts, ka cilvēcisks ir tas, kas attiecas uz cilvēku.
— Stop, Rosini. Pietiks. Tagad lieciet galvā cepuri un dodieties pie tiesneša Men- tona. Es viņam piezvanīšu. Mums vajadzīgs tiesas rīkojums atbrīvot kādu Panu Satirusu, ko nelikumīgi aiztur Savienoto Valstu valdība.
— O, — teica Rosini, — es dzirdēju, ka mēs par viņu interesējoties.
— Es pašreiz atrodos Raikera kabinetā. Kusties, draudziņ.
— Mister Danhem, jūs nevarat iesūdzēt Savienoto Valstu valdību bez šimpanzes piekrišanas.
— Jūs ar Mentonu to nokārtosiet. Es piezvanīšu viņam.
Kad piezvanīju tiesai, man pateica, ka Mentons aizgājis mājās. Piezvanīju viņam uz mājām.
— Tiesnesi, kādreiz jūs man teicāt: «Katrā laikā jūsu rīcībā.» Sis laiks ir pienācis. Es nosūtīju pie jums uz tiesu juristu vārdā Rosini. Man vajadzīga izziņa, ka šimponauts Pans Satiruss ir cilvēks.
— Acumirkli, mister Danhem …
— Jūs, tiesnesi, teicāt: «Katrā laikā.»
— Atceros, bet…
— Tiesnesi, ņemiet vērā, ka vēlāk jūs man vēl divas reizes teiksiet «katrā laikā». Tādējādi jūs kļūsiet par visslavenāko juristu valstī.
— Jā. Jā. Bet tiesneša cieņa …
— Tiesneša cieņa ir atkarīga no tā, kā viņš aizstāv cilvēka tiesības. Ja vien jūs varētu parunāt ar šo Panu Satirusu, tiesnesi … Ticiet man, viņš ir apspiesta personība.
— Bet es esmu Ņujorkas štata tiesnesis. Jums vajadzētu izkārtot, lai viņš nonāktu manā jurisdikcijā.
— Par to es parūpēšos.
Tā problēmas juridiskā puse bija nokārtota. Tālāk viss gāja viegli, kā pa sviestu. Es piezvanīju kādam puisim no municipalitātes.
— Mak, es tikko atlidoju no Florīdas, lai komentētu šimponauta Pana Satirusa ierašanos. Es zinu, ka jūs nedrīkstat dot iepriekšēju informāciju, bet vai jūs nevarat dot vismaz mājienu, kā pilsēta gatavojas sagaidīšanai? Ka notiks triumfa brauciens, tas ir skaidrs. Jūs viņam pasniegsiet pilsētas atslēgas? Varbūt piestiprināsiet bronzas piemiņas plāksni?
— Redzi, Bil, es tiešām nezinu …
Mana balss ieskanējās kā aktierim, kas
spēlē vecajā lugā «Pirmā lappuse». Lī Trei- sijs, tā laikam viņu sauca?
— Bronzas plāksnes nebūs? Pēc manām domām, pilsētai un Zoologu biedrībai vajadzēja cīnīties par tiesībām maksāt par šo plāksni.
Visizcilākais Bronksas dēls, kas dzimis tieši zooloģiskā dārza krātiņā! Kā tas var būt — bez bronzas plāksnes?!
— Skaidrs, — teica Maks. — Es sapratu. Paldies, ka piebikstīji, Bil. Es nezināju, kurā zooloģiskajā dārzā viņš dzimis.
Es noliku klausuli. Raikers vērās manī ar dīvainu sejas izteiksmi.
— Raik, klājiet vaļā, kas jums aiz ādas. Es negribu strādāt kompānijas valdē. Man labāk patīk braukāt.
— Bet uzvedumu jūs taisīsiet. Nu, varbūt vismaz vadīsiet programmu?
— Tikai pašā sākumā. Tas ir ļoti draudzīgs šimpanze, Raik. Viņš pieķeras cilvēkiem. Mēs sameklēsim producentu un programmas vadītāju, kas viņam patiks. Varbūt kādu glītu meiteni.
— Es nezināju, ka viņš ir ņujorkietis. Es nezināju, ka viņš dzimis Bronksas zooloģiskajā dārzā, — teica Hertss.
— Es arī nezināju. Aizmirsu viņam pajautāt. Nu un liela muiža! Manus raidījumus skatās visā valstī.