Atkal viņi lidoja uz rietumiem. Visi bija atpūtušies, atvēlējuši sev ilgi kāroto neizgulēto miegu. Brobingi, kam vajadzēja atstāt savas mājas un visu iedzīvi un doties nezināmā nākotnē, bija iztukšojuši savu pieliekamo līdz pēdējai kripatai un sarīkojuši tādu mielastu, ka pat lāča un milža ēstgriba tika apmierināta. Rangarigam, kuram, kā pats sacīja, vajagot paēst tikai reizi divās nedēļās, pietika ar to, ka izdzēra visu avotu un krietnu daļu dīķīša, kas atradās aiz mājas. Tad viņš vēlēja visiem sakāpt uz platās muguras un pacēlās gaisā. Nu viņš gan vairs nelidoja tik augstu un ātri kā pirmajās divās naktīs, un Kims juta, ka klāt pienākušo piecu pieaugušo un viena bērneļa svars prasa no pūķa daudz lielāku piepūli. Taču, it kā gribēdams lēnāko gaitu kaut kā kompensēt, viņš, gaismai austot, nemeklēja vietu atpūtai, bet lidoja tālāk visu rītu, priekšpusdienu un vēl pēcpusdienu. Zaļais līdzenums zem viņiem izbeidzās, sākās kinšains apvidus ar lavas atlūzām un lieliem piltuvveida caurumiem.
Kims nodrebēja. Klints bija melna, pilnīgi melna. Melnie akmeņi pat neatstaroja saules gaismu, bet šķita to uzsūcam, it kā akmeņi būtu apvilkti ar kaut kādu noslēpumainu vielu, kas aprij gaismu. Gorga piezīme, ka viņi tuvojoties Dvēseļu aizai, bija pilnīgi lieka.
Pret pievakari Rangarigs sāka nu jau zināmajā veidā riņķot un laisties arvien zemāk, lai pēdējoreiz pameklētu vietu atpūtai. Gorgs puspagriezies satvēra Kimu aiz del- ma tik spēcīgi, ka iesāpējās. — Paskaties uz rietumiem!
Kims paklausīja. Augstiene viņiem priekšā nolaideni slīdēja lejup līdz kilometru garai nogāzei, ko pildīja draudīgas ēnas un tumši nogabali, pilnīga tumsa un stingums bez mazākajām dzīvības pazīmēm.
Nogāzes galā zemē pavērās liela, bezdibenīga plaisa. Kimam aizrāvās elpa. Viņš bija sagatavojies ieraudzīt iespaidīgu ainu, tomēr viņa fantāzijas nepietika, lai iztēlotos aizas patiesos izmērus. Tā sākās ar šķēlumu, ko zemē būtu varējis iecirst neiedomājami milzīgs cirvis; tālāk uz rietumiem šķēlums kļuva arvien platāks. No aizas uz visām pusēm aizstiepās neskaitāmas šauras blakusaiziņas, kas bija juceklīgi izrakstījušas visu apkārtni. Skats Kimam iztēlē neviļus rosināja priekšstatu par ārkārtīgi spēcīgu melnu zibeni, kas atsities pret zemi un sastindzis uz mūžu mūžiem. Kaut kas ar hipnotisku spēku saistīja viņa skatienu pie aizas nedzīvā melnuma, un viņš bezspēcīgi meklēja no tā glābiņu. Viņā modās bailes, tādas baismas, kam viņš nespēja pretoties. Tāpēc viņš kļuva priecīgs, kad Rangarigs mainīja virzienu, un aina pazuda viņam no acīm.
Viņi nolaidās pie zemes asu klinšu dunču un lielu rupju melna stikla atlūzu jūklī. Stīvi, ar sāpošiem muskuļiem visi norāpās no Rangariga muguras. Neviens nebilda ne vārda, taču klusēšanas cēlonis nebija vispārējais nogurums. Skaidri sajūtamais naidīgums pret visu dzīvo smagi nospieda viņu dvēseles.
Viņi bija paņēmuši līdzi žagarus un sīkāku malku un no saviem pārtikas krājumiem izvārīja vienkāršu, garšīgu ēdienu. Pat Gorgs, kas parasti nepalaida garām nevienu dīku brīdi bez tērgāšanas, šoreiz klusēja.
Pirmo sardzes maiņu uzņēmās Kelhims. Pārējie ceļotāji iemiga, pirms vēl saulīte bija ceturto daļu sava gājuma notecējusi. Kims gulēja nemierīgi, viņu mocīja murgaini sapņi un bailes. Tāpēc viņš jutās gandrīz vai pateicīgs, kad Privins vēlā nakts stundā viņu pamodināja un teica, ka pienākusi viņa kārta stāties sardzē. Kims paņēma aukstu ceptas gaļas gabalu, uzrāpās klintsradzē un, ietinies vilnas seģenē, ierīkojās uz palikšanu. Viņš ēda bez īpašas ēstgribas, īstenībā tikai tādēļ, ka nevarēja zināt, kad nākamreiz — ja vispār — tiks pie ēšanas. Par spīti siltajai segai, viņam no aukstuma klabēja zobi. Skatiens debesīs liecināja, ka līdz saullēktam vēl tālu. Sardzes maiņas bija iedalītas tā, ka pēc Kima sardzē vēl jānosēž abiem kalpiem un Gorgam. Tikai pēc tam uzlēks saule, un varbūt — jā, varbūt, nodomāja Kims, tas būs pēdējais saullēkts viņu visu dzīvē. Bija norunāts, ka Bro- bingi viņus šeit nedēļu gaidīs un, ja līdz tam laikam nesagaidīs, tad paši uz savu roku un labu laimi dosies tālāk.
Vienu nedēļu… domāja Kims. Domai par nākotni, pareizāk sakot, par laika ritēšanu uz priekšu, piemita kaut kas mierinošs. Vienalga, kādas šausmas viņiem gatavo nākamā diena, tā tomēr kaut ko atrisinās — uz vienu vai otru pusi. Kims sāka saprast, ko domā pieaugušie, apgalvojot, ka nav nekā tik briesmīga kā neziņa. Vienalga — vai viņi pieveiks Ugunsrīkli vai nepieveiks„vai tiks pāri Dvēseļu aizai vai netiks — laiks nav apturams. Un pat, ja viņi cietīs sakāvi, kaut kad, kādā miglainā, nezināmā nākotnē no vecās Pasakzemes gruvešiem izaugs jauna Pasakzeme, varbūt krāšņāka nekā jebkad.
Ar šo domu viņš laikam bija iesnaudies. Pamozdamies viņš redzēja pār sevi noliekušos Gorga plato, labestīgo ģīmi un juta silto, smago roku sev uz pleca. Samulsis viņš sapurinājās. Viņš gribēja kaut ko sacīt, bet Gorgs uzlika pirkstu uz lūpām, norādīdams uz pārējiem, kas, segās ievīstījušies, gulēja ciešā miegā. Kims norausās no savas sargvietas un arī saritinājās zemē. Viņam nežēlīgi sala, tomēr trakāk par aukstumu sirdi plosīja bailes. Bailes, ko viņš neprata izskaidrot.
Tomēr drīz vien viņš atkal iemiga. No rīta Privinam vajadzēja viņu krietni iedunkāt, lai piedabūtu celties. Kims mirkšķināja acis, aizlicis roku mutei priekšā, nožāvājās un grīļodamies pieslējās kājās. Degunā iesitās ceptas gaļas smarža. Visi, izņemot viņu un Privinu, jau bija sapulcējušies ap ugunskuru un mielojās. Kims izstaipījās. Mugura sāpēja no neērtās guļas uz klints pamatnes. Bija uzlēkusi saule, kas ar savu zeltaino gaismu centās mazliet atmaidzināt un sasildīt ainavu.
— Nu? — Gorgs viņu sveicināja. — Labi izgulējies? — Milzis piemiedza aci, un Kims saprata, ka tas nevienam nekā nav teicis par to, ka atradis Kimu sardzes postenī aizmigušu. Kims palocīja galvu, piesēda brīvajā vietā pie ugunskura un ķērās pie brokastīm ar tādu ēstgribu, ka pats pabrīnījās. Atvadas no Brobingiem bija īsas, bet sirsnīgas. Kimam vajadzēja katram ģimenes loceklim atsevišķi gandrīz vai apzvērēt, ka viņš ļoti uzmanīsies un katrā ziņā atgriezīsies.
Ar smagu sirdi Kims uzrausās Rangarigam mugurā. Pūķis uz atvadām vēlreiz vareni notaurējās, tad iepleta spārnus un ar milzu lēcienu uzšāvās gaisā. Kims māja Brobingiem, kamēr vien varēja tos saredzēt, un vēl ilgi raudzījās turp, kur tie bija izzuduši skatienam. Nedau- dzajās kopā pavadītajās stundās viņš bija paguvis tos iemīļot. Aiza strauji tuvojās. Kādu laiku Rangarigs lidoja līdztekus aizas malai, kas bija it kā ar asu nazi nogriezta, līdz beidzot ceļiniekiem priekšā iznira šaurs, robains atzars. Šīs blakusaizas malā pūķis nolaidās zemē.
— Man šķiet, šeit būtu piemērota vieta, kur rāpties lejup.
Jārāpjas vien bija. Pa ceļam Kims reiz apjautājās Gorgam, kālab gan Rangarigs ar viņiem uz muguras vienkārši nepārlido pāri Dvēseļu aizai un neaiznes viņus līdz Pasaulsgala pilij vai vēl tālāk. Taču Gorgs papurināja galvu un paskaidroja, ka tas neesot iespējams. Lai atrastu ceļu uz turieni, jāejot Pazudušās upes tecēšanas virzienā. Bet neviens, arī Rangarigs nezinot, kur Pazudusī upe no jauna izplūst zemes virspusē. Un, kas šinī nevienam nepiederošajā zemē apmaldās, kļūdīgi sekodams kādai citai upei, kuru še netrūkst, tas esot neglābjami pazudis. Nē, Dvēseļu aiza bijusi un paliek vienīgais ceļš.
Tātad liktenīgais brīdis pienācis, nodomāja Kims.
Viņi nokāpa no Rangariga muguras. Kims piesardzīgi pagājās līdz aizas malai un paraudzījās lejup. Aiza nebija tik dziļa, kā viņš bija baidījies. Nogāze gan diezgan stāva, tomēr paiet pa to, šķiet, varēja. Smalkme un akmens atlūzas izveidoja rampu, pa kuru vismaz pirmos pāris simt soļus varēja samērā labi noiet lejup. Kims, gribēdams rādīt labu priekšzīmi, grasījās rāpties pāri malai, bet Gorgs ar dzelžainu roku atvilka viņu atpakaļ.
— Nekā nebij, — milzis stingri noteica. — Pirmais ies Rangarigs, tad es un tas lāča lempis. Man gaužām žēl, ka tevi jānoliek pašā rindas galā, mazo varoni, bet šoreiz citādi nebūs iespējams.
Kims taisījās runāt pretī, bet Gorgs vienkārši pastūma viņu sānis un arī pats atkāpās malā, lai palaistu garām zelta pūķi. Rangarigs iztaustīja aizas malu, pārbaudīdams, vai klints spēs izturēt viņa milzu svaru, un tad zvalstīdamies nozuda dziļumā. Kelhims un Gorgs sekoja viņam cieši pa pēdām. Procesiju noslēdza Kims un Privins.
Kims drīz vien saprata, kāpēc Gorgs bija pastāvējis uz šādu gājiena kārtību. Rangarigs uz nelīdzenā akmeņu pamata diezgan bieži paslīdēja un nepatvaļīgi nošļūca metrus divdesmit vai trīsdesmit lejup. Arī zem Gorga kājām šad un tad atlobījās mazas akmeņu lavīniņas un grandot nozuda dziļumā. Ja Kims un Privins būtu gājuši pirmie, birstošie akmeņi viņus ātri vien būtu nosituši.
Nokāpiens šķita bezgalīgs. Viņi apmetās atpūsties uz klintsradzes, kur varēja novietoties vienīgi kopā saspiedušies un kura stenēja zem Rangariga svara. Tad gaita turpinājās. Metru aiz metra. Soli pa solim. Minūti pēc minūtes, un pēdīgi — stundu pēc stundas. Pēc Kima aplēses vajadzēja būt jau krietnai pēcpusdienai, kad viņi beidzot sasniedza sānaizas. Bet īstā aiza vēl bija priekšā —simtu simtiem metru dziļāk.
Kimu sagrāba smaga nospiestība. Kaut gan kanjona pamatnē netrūka plašuma, jo sienas bija labu piecdesmit metru atstatumā viena no otras, Kimam piepeši uzmācās sajūta, ka viņš ir iesprostots. Jo dziļāk, jo gaisma kļuva vājāka. Pašā apakšā no tās bija palicis tikai dūmakaini pelēks, miglai līdzīgs margojums, un soļu atbalss skanēja skaļi un cieti. Kims pameta atpakaļ ašu skatienu uz Privi- nu, kas soļoja aiz viņa. Viņam kļuva nedaudz vieglāk, kad arī Privina sejā domājās pamanījis bailes. Cik labi, ka tas nav jāpārdzīvo vienam pašam!
Viņi sasniedza kādu līkumu, un Rangarigs apstājās tik strauji, ka Gorgs un Kelhims, kas gāja viņam cieši aiz muguras, teju teju nepaklupa pār viņa asti un sāka pilnā rīklē šķendēties. Rangarigs dusmīgi pagrieza galvu atpakaļ.
— Klusu! — viņš nošnācās. — Es kaut ko dzirdu.
Visi aizturēja elpu. Atkal reiz bija pierādījies, ka Rangariga jutekļi ir jutīgāki nekā viņējie. Pirmajā brīdī viņi nedzirdēja nekā cita kā vienīgi savus satrauktos sirdspukstus un asiņu šalkoņu ausīs. Pēc brīža Kimam sāka likties, ka viņš saklausa arī citus trokšņus — dobju, it kā liela ļaužu pulka murdoņu.
Rangarigs pavilkās pāris metrus atpakaļ un padeva zīmi lācim.
— Ej tu pa priekšu, — viņš čukstēja. — Es neesmu tādā augumā, lai pielavītos nemanīts.
Kelhims bez trokšņa pazuda līkumā. Ilgi viņiem gaidīt nevajadzēja. Kelhims drīz vien atrāpās atpakaļ.
Auss viņam nervozi raustījās un acī gailēja apslēpts niknums.
— Melnie jātnieki, — viņš norūca. — Visa aiza pilna.
Kimam sirds uz mirkli pamira.
— Tas tak nevar būt! — viņš izdvesa.
— Diemžēl ir gan. Daudz es nevarēju saredzēt — tur apakšā ir tumšs kā lāča… nu, kā lāča alā, — viņš aši pats sevi pārlaboja. — Bet daudz gan viņu ir. Un, ja es galīgi un pavisam nekļūdos, es viņu vidū redzēju pat baronu Kārtu.
—Baronu Kārtu? — Kims bezmaz iekliedzās. — Bet kā…
Kelhims paraustīja plecus un šinī brīdī izskatījās ērmoti līdzīgs cilvēkam.
— Kaut kā viņi būs uzzinājuši, ka mēs esam devušies šurp, — viņš norūca.
— Bet tas ir neiespējami! — Kims pretojās. — Pilnīgi neiespējami. Neviens to nezināja, ir mēs paši ne, iekams devāmies ceļā. Un tādu ātrumu kā Rangarigs melnie jātnieki arī nevar sasniegt.
Pūķis pašūpoja galvu. — Varbūt tiešām nevar, — viņš šņāca. — Bet varbūt viņi devušies ceļā jau ilgi pirms mums.
— Bet kādēļ?
— Neaizmirsti, ka Borāss ir burvis. Savā ziņā pat spēcīgāks nekā Temistokls. Arī es protu šo to paredzēt — turi to prātā.
— Ja jau tu esi tik gudrs, — Kelhims rūca, — tad pasaki jel, ko mums tagad darīt.
— Vienīgais, kas mums atliek, — atteica Rangarigs. — Barā iekšā un izsisties cauri, ko gan citu!
Gorgs padomāja. Pēdīgi paraustīja plecus, iespļāva saujās un pavēcināja milnu.
— Atpakaļ mēs tikpat netiekam, — viņš sacīja. — Un jāteic — jau labi sen neesmu dabūjis kārtīgi izkauties.
Tātad — uz priekšu! — Pret Kimu un Privinu pavērsies, viņš vēl piebilda: — Un jūs abi visu laiku turieties cieši starp mums, skaidrs?
Viņš pagriezās, uzbelza lācim ar plaukstu pa muguru un, platus soļus sperdams, pazuda aizas likumā. Kelhims viņam sekoja klusu kā ēna. Aiz viņiem uz priekšu stūmās pūķis, ne gluži tik klusu, toties iespaidīgi iegriezdamies līkumā.
To, kas sekoja, var nosaukt vienīgi par lietuvēna murgu!
Kelhims nebija pārspīlējis. Aizā čumēja un mudžēja lieli, melnās bruņās tērpti augumi. Un, kaut arī pēkšņais uzbrukums uz mirkli tos pārsteidza, tie tomēr ļoti drīz atjēdzās un sakārtojās sīvai pretestībai.
Kims novēcināja zobenu un, neievērodams Gorga brīdinājumu, metās kaujā. Viens melnais jātnieks krita no zobena cirtiena, otrs, viņa vairoga malas aizķerts, nogāzās atmuguriski un, neganti bļaudams, pazuda šaurā aizas spraugā. Kimam blakus cīnījās Privins — bez ieroča, izmantodams vienīgi rokas un kājas. Šķita, ka viņš iemantojis pārdabisku spēku, jo kā gan citādi viņš būtu varējis pieveikt kaut vienu uzbrucēju.
Tomēr — ja nebijis pūķa, viņi būtu neglābjami pagalam. Rangarigs cīnījās spīvā niknumā. Ar katru astes vēzienu viņš aizslaucīja kādu duci ienaidnieku, pāršķēla klinšu gabalus un dažās sekundēs izsita ienaidnieka falangā platu robu. Gribot negribot, Kims izjuta apbrīnu par melno jātnieku drosmi, kad tie, nāves nebīdamies, metās pretī milzu pūķim un cirta ar saviem melnajiem zobeniem pa tā zelta zvīņām, tomēr nespēdami to nopietni ievainot.
— Uzmanies! — ierēcās Gorgs. — Virs galvas!
Kims instinktīvi pasita vairogu uz augšu un atstrei- puļoja atpakaļ, kad kāds desmits bultu rokas delma garumā ieurbās vairogā. Grupa melno jātnieku bija uzrāpušies uz kāda klints ciļņa aizas sānā un sāka apšaudi no turienes. Kelhims nikni ierēcās, kad bulta tam ieurbās plecā. Gorgs ar izmisušu sāņlēcienu tik tikko paglābās, jo pār viņu pēkšņi nolija nāvējošu bultu lietus.
Kims aizmiedza acis, kad Rangarigs, galvu pacēlis, nošķieda ugunsšalti pret klintssienu. Aizu piepildīja tāda svelme, ka Kims un Privins šausmās iekliedzās un meklēja glābiņu klints spraugā. Kad karstums pagaisa, no melnajiem strēlniekiem vairs nebija vēsts.
— Uz priekšu! — iesaucās Privins. Viņš satvēra Kimu un aizrāva sev līdzi pie pūķa. Kelhims un Gorgs nāca no otras puses, un visi kopā viņi drāzās tālāk.
Rangariga ugunsstrēle likās salauzusi melno jātnieku cīņas sparu. Tomēr vēl arvien no jauna no klinšu spraugām iznira kaujinieki un nikni metās uzbrukumā.
Un tad viss bija cauri. Karotāji pazuda kā ļauni rēgi, vienīgi sakarsušo akmeņu krakšķēšana un Kelhima apspiestā sāpīgā stenēšana liecināja, ka tas nav bijis murgs, bet ka kauja patiesi notikusi.
— Tālāk! — mudināja Rangarigs. — Viņiem nevajadzēs pārāk daudz laika, lai atjēgtos no pārbīļa. Otrreiz mēs viņus vairs nepārsteigsim.
Viņi skrēja tālāk. Kelhims klumburoja. Ik pa brīdim viņš klusu ievaidējās, līdz viņi sasniedza nākamo līkumu un varēja nedaudz atelsties.
Pagalam piekusuši, viņi noslīga pie zemes. Pat Rangariga elpa čarkstēja un bija straujāka nekā parasti. Kad Kims pūķi aplūkoja ciešāk, viņš redzēja, ka daudzas zelta zvīņas atplēstas vai salūzušas. No neskaitāmām sīkām brūcēm sūcās asinis, un pūķa labā acs nepārtraukti mirkšķinājās.
— Tu esi ievainots? — Kims satrūcies jautāja.
Rangarigs nošņācās: — Pāris nieka skrambu, tīrais sīkums. Par to nav jāraizējas. Labāk parūpējieties par Kelhimu. Es pa to laiku pieskatīšu, ka neviens mums neseko.
Viņš pagriezās, zvalstīdamies aizlīgoja pāris metru atpakaļ un apgūlās tūliņ aiz līkuma.
Kims uz ceļiem un elkoņiem aizrāpoja pie Gorga un Privina, kas jau nopūlējās ap ievainoto lāci. Privins prasmīgiem pirkstiem darbojās ap Kelhima plecu. Gorgs visiem spēkiem turēja lāci piespiestu pie zemes, jo tas aiz sāpēm sitās kā negudrs.
— Palīdzi man! — Privins elsa. Kims ķērās klāt, un apvienotiem spēkiem viņiem beidzot izdevās izvilkt bultu no Kelhima pleca. Ieraudzījis bultu, Kims ievaidējās. Tā bija dziļi ieurbusies Kelhima plecā, un tai bija plats atskabargains gals.
— Par laimi, melnie nav pasākuši bultas saindēt, — Gorgs norūca, uzmanīgi palaizdams vaļā Kelhima ķetnas un piesliedamies kājās. — Šim te palaimējies. Un mums arī. īstenībā vairāk, nekā pienākas.
— Tā nebija palaimēšanās, — noteica Rangarigs.
— Tik daudzu no šitās sugas vispār nevar būt, lai es ar tiem netiktu galā.
Gorgs pavīpsnāja, bet izņēmuma kārtā atturējās no zobgalīgas atbildes. Viņš notupās zemē lācim blakus un uzlika tam roku uz veselā pleca.
— Vai domā, ka varēsi iet tālāk? — viņš jautāja.
— Protams, — Kelhims piesmakušā balsī atrūca.
— Tāds z'obii bakstāmais mani no kājām nenogāzīs. Ļaujiet tikai man stundu atpūsties, tad…
— Tas nebūs iespējams, — Gorgs viņu draudzīgi pārtrauca. — Mums tūdaļ jākust tālāk. Jāiegūst laiks. — Atgāzis galvu, viņš palūkojās augšup uz debesīm, kas starp aizas sienām tālumā rēgojās vienīgi kā neliela, zila svītriņa.
— Aiza ap šo vietu ir pašaura, — viņš norūpējies sacīja. — Ja šiem ienāk prātā mūs no augšas apmētāt ar klintsblukiem, tad mums vakars.
— Bet Kelhimam nepieciešams miers, — Kims iebilda.
— Es zinu, puikiņ, zinu, — Gorgs bēdīgi atteica, — bet tas nav iespējams. Ja mēs te vēl ilgāk kavēsimies, viņi mūs piebeigs. Barons Kārts nav muļķis — nemaz un nepavisam.
Barons Kārts… Kimam pārskrēja šermuļi. — Vai tu viņu redzēji? — viņš jautāja.
—Jā. Man dikti gribējās apgriezt viņa melno sprandu, bet viņš atradās pārāk tālu.
— Kas nav izdarīts, to vēl var pagūt, — norūca Kelhims. Viņš apvēlās, ar mokām piecēlās un nostājās uz visām četrām.
Ar lielu troksni pieslīdēja Rangarigs.
— Nekas nav redzams, — viņš pavēstīja. — Liekas, ka tiem pagaidām pieticis.
— Vai līdz Pazudušajai upei vēl tālu? — Kims jautāja.
Rangarigs papurināja galvu. — Gājiens stundām četrām, nu, piecām, — viņš pārlaboja, pametis sānisku skatienu uz Kelhimu.
Viņi devās uz priekšu. Atpūtas vieta drīz vien palika tālu aiz muguras. Izņemot pa klusai nopūtai, kas šad tad izlauzās Kelhimam, neviens neizdvesa ne skanas. Dī- vainā nospiestība, ko Kims jau pirmāk bija kanjonā izjutis, uzmācās no jauna, tikai daudz daudz spēcīgāk. Kima skatiens bailīgi maldījās gar aizas it kā nopulētajām sienām, un viņš juta, ka nospiestība pārvēršas par bailēm, kas žņaudza rīkli ciet. Un viņš nebija vienīgais, kam tik nejēdzīgi ap dūšu. Arī Gorgs aizvien biežāk sāka raudzīties atpakaļ ar nervozu saspringumu skatienā, un vienu mirkli Kimam pat likās, ka arī pūķa stingajos vaibstos viņš pamanījis bailes. Nu viņš sāka izprast, kāpēc šis bezdibenis nosaukts par Dvēseļu aizu. Te bija baiļu dzimtene, bet varbūt aiza pati par sevi bija baiļu iemiesojums. Tādu baiļu, no kurām neviens nespēj izbēgt — ne liels, ne mazs, un kuras uzbruka ikvienam, kas spēra soli šai aizā. Kima sirds sāka vispirms strauji pukstēt, tad trakot, un drīz vien viņam vajadzēja sakopot visu gribasspēku, lai negrieztos atpakaļ un, skaļi brēcot, nemestos projām. Laiks vilkās mokoši lēni, un pēc brīža Kims jau bija tā notrulis, ka vispār vairs nespēja domāt, un tik baiļu pārpilns, ka pats gandrīz bija pārvērties par bailēm. Elpa plūda nevienādiem grūdieniem, un vairākkārt viņš akli atsitās pret aizas sienu un nostiepās gar zemi visā garumā.
— Drīz… — dvesa pūķis, — būsim… galā…
Aiz katra vārda viņš ievilka elpu tik čerkstoši, ka tas viņam šķita maksājam milzu piepūli.
Kimu mierināja vienīgi doma, ka vajātājiem droši vien klājas gluži tāpat. Bet, kad mēģināja iedomāties barona Karta melno metāla ģīmi, viņš sāka par to šaubīties. Barons un tam līdzīgie bija tumsas radījumi, ļaunuma kalpi. Vai tādi vispār spēja izjust bailes? Vai tieši tas viņus nedarīja tik stiprus un briesmīgus ka viņi nepazina baiļu?
Kaut kad — kā Kimam likās, pēc veselas mūžības — viņiem priekšā pavīdēja gaišs blāzmojums. Soļi uzreiz kļuva raitāki, un pēc šķietami bezgalīgi garām minūtēm viņi nostājās pie plašas piltuves veida ieplakas, kas Kimam neviļus atgādināja milzīgu eksplozijas krāteri. Ieplakas otrā pusē aiza turpinājās. Bet starp šīspuses ieeju un viņpuses izeju pletās virpuļainiem atvariem un šļa- katainiem, putainiem viļņiem pārklāta ezera virsma. Dobja šalkoņa sadrebināja pamatu zem kājām, un gaiss bija miklumā smags un pelējuma dvakas piesātināts.
Notika kaut kas dīvains. Tikko viņi bija no aizas izgājuši ieplakā, bailes izzuda, kā ar roku atņemtas, un palika vienīgi truls smagums it kā pēc pārciesta murga.
Kims pārguris noslīga pie klints sienas zemē. Visi locekļi šķita ar svinu pielieti.
— Vai tā ir viņa? — viņš jautāja. — Pazudusī upe?
Gorgs nopietnu ģīmi pamāja: — Jā, mazs gabaliņš.
Šeit tā izplūst virszemē, bet tik vien, lai tur tālāk atkal pazustu klintī. Vai redzi?
Kima skatiens sekoja milža izstieptajai rokai un pamanīja klintī nelielu robainu caurumu, ko straujais ūdens aizkars gandrīz pilnīgi noslēpa. Ezeram apkārt veda plata klinšaina taka tieši uz šo alu — ērts, līdzens ceļš, šķietami bez kādiem šķēršļiem.
— Un, — Kims vilcinādamies jautāja, — kāarUguns- rīkli?
Šoreiz atbildēja Rangarigs:
— Viņš zina, ka mēs esam šeit. Jau sen zina. Nekas no tā, kas notiek Dvēseļu aizā, viņam nepaliek apslēpts.
— Un kur viņš ir?
Rangarigs dimdoši iesmējās: — Varbūt nobijies. Droši vien viņam ilgi nav bijis tāda ciemiņa kā es. — Tomēr smiekli neskanēja diezin cik jautri.
Piepeši pūķis izslēja g^lvu un ierēcās:
— Hei, Ugunsrīkle! Lien laukā! Es zinu, ka tu tepat esi! — Vārdi atsitās pret gludajām sienām un izķēmotās atbalsīs skanēja pāri ezeram. Rangariga aste nervozi dauzījās, izsizdama no klintīm dzirksteles un drupinādama drumslas.
— Nu, kas būs? — viņš noprasīja. — Tev bail, vai?
Dažas sekundes nenotika nekas. Tad par atbildi noskanēja šaušalīgs rēciens. Ezera vidū ūdens sāka vārīties un burbuļot, un Kima pārbiedēto acu priekšā no ūdens iznira milzīga, melna, spīdīga galva. Tai sekoja garš kakls kā čūska, un pēdīgi, kad Kims jau sāka domāt, ka bries- meklis sastāv tikai no galvas un kakla, no dzelmes pacēlās arī Ugunsrīkles rumpis — milzīgs, nenosakāms veidojums no bruņuplatēm un ragainiem dzelkšņiem, un baismīgiem nagiem.
— Ko tu gribi? — Ugunsrīkle rēca. — Tev te nekas nav
zudis! Manā daļā nevienam nebūs līst — vai esi to aizmirsis?
— Ne mirkli, brālēn. Atnācu piedāvāt tev darījumu.
— Darījumu? — Ugunsrīkle rēca. — Es nekādus darījumus neslēdzu. Kas šurp atnāk, samaksā ar dzīvību. Un kas tie par smieklīgiem ērmiem tev atnākuši līdzi?
— Tie ir mani draugi, — Rangarigs jau miermīlīgāk atteica. — Un mēs gribam tikt pāri ezeram. Ar to arī saistās darījums, ko grasos tev piedāvāt.
— Ak tā? Tad runā vien. Nav nekādas atšķirības, vai apriju jūs visus piecus brītiņu agrāk vai vēlāk. Aprīti jūs tiksiet tā kā tā. Runā vien — ko tu piedāvā?
— Pavisam vienkārši, — Rangarigs atbildēja, cik vien mierīgi spēja. — Tu pārlaidīsi manus draugus neskartus pāri ezeram, bet es tevi nepiespiedīšu apēst pašam savu asti, tu mūsu dzimtas vanckar.
Ugunsrīkle uz mirkli zaudēja valodu. Laikam vēl neviens nebija uzdrošinājies viņu tik briesmīgi apvainot. Tad viņš sāka tā rēkt, ka klinšu sienas sašūpojās.
— Tu uzdrošinies man kaut ko tamlīdzīgu sacīt? Pagaidi, zēniņ, es tev gan parādīšu, kas kuram ko dos apēst. — Viņš izslējās, tad ienira milzīgās putu vērpetēs un pa ūdensapakšu kā torpēda tuvojās Rangarigam.
— Tagad aši! — uzsauca Rangarigs. — Es lūkošu viņu noturēt tik ilgi, līdz jūs sasniegsiet ieeju alā. Bet pasteidzieties!
Visi metās uz priekšu. Taču nebija vēl aizskrējuši ne desmit soļu, kad ūdens virsma krastmalā eksplodēja un briesmeklis kā ļauna murga iemiesojums izšāvās virspusē. Kims skrienot atskatījās un baismās iekliedzās, kad redzēja, cik liels īstenībā ir Ugunsrīkle. Pirmāk, redzot viņu ezera vidū, tas bija izskatījies varens. Taču tikai tagad Kims ieraudzīja šausmoņa īstos apmērus. Atpletās tāda rīkle, kurā pat Gorgs būtu varējis iestāties nesa- liecies. Nu tā šņākdama tuvojās Rangarigam. Pēdējā mirklī zelta pūķis izvairījās un iebelza ar asti Ugunsrīklei pa pakausi tā, ka atvērtā rīkle sašūpojās un pamatīgi noklaudzēja gar klinti. Viens garais, uz iekšu ieliektais zobs nolūza. Ugunsrīkle neganti iegaudojās un sāka mežonīgi plosīties, ar asti nogāza Rangarigu no kājām un aptinās kā čūska tam ap kaklu. Rangarigs ar pūlēm saslējās, cirta galvu šausmonim sānos un ar zobiem dziļi ieko- dās jutīgajā vēderā. Neiedomājama rēkoņa atkal sadrebināja visu ieplaku. Ugunsrīkle izslējās, ierāva Rangarigu sev līdzi dziļumā un iegrimstot uzgāzās tam virsū ar visu augumu.
Kims ar varu atrāvās no briesmīgā skata un skrēja, ko kājas nesa. Pārējie jau atradās tālu priekšā, taču arī Kims bija noskrējis gandrīz pusceļu. Ja Rangarigam izdosies briesmoni vēl pāris mirkļu aizturēt, tad visi būs drošībā.
Bet, it kā nolasījis Kima domas, Ugunsrīkle šo pašu mirkli atrāvās no pretinieka un mazām, ļaunīgām ačelēm noraudzījās pāri ūdenim.
— Nodevība! — viņš ierēcās, ar mežonīgu kustību atsvieda Rangarigu nostāk un grasījās mesties uz galvas ūdenī, lai atsāktu vajāšanu. Rangarigs ar zobiem iekam- pās tam astē, kādus piecus vai sešus metrus garu gabalu no tās nokoda un ar vienu palēcienu uzmetās briesmonim uz platās muguras. Ugunsrīkle gaudoja, purinājās un steidzās ātrāk tikt ūdenī. Pēdējais, ko Kims no abiem pretiniekiem redzēja, bija Rangariga plaši ieplestie spārni un nezvēra alkatīgā, milzīgā līdz galam vaļā atplestā rīkle. Tad abi ķermeņi pazuda aiz verdoša, mutuļaina, saputota ūdens aizkara.
Aizelsies Kims sasniedza alu. Viņš vēl gribēja pagriezties un paskatīties, kas notiek ar Rangarigu, bet Gorgs viņu bez žēlastības sagrāba, pacēla un ienesa alā.
Kims neganti spārdījās ar kājām un sitās ar rokām.
— Laid mani zemē! — viņš ķērca. — Mums jāiet palīgā Rangarigam! Viņš ir mūsu draugs. Mēs nedrīkstam viņu pamest!
— Tu nevari viņam nekā līdzēt, Kim, — Gorgs sacīja. — Mēs neviens to nevaram.
— Bet viņš būs pagalam! — Kims kliedza. — Tas briesmonis vinu nomaitās!
— Varbūt, — sacīja Gorgs. — Taču cerēsim, ka viņš vēl spēj palidot Viņš redzēja, ka mēs esam drošībā. Varbūt viņam izdosies aizlidot un paglābties no tās riebīgās čūskas.
Kimam stāvēja prātā pēdējais zeltainais uzzibsnījums aiz mutuļainā ūdens aizkara, un viņš zināja, ka Gorgs pats netic saviem vārdiem. Tad Kima izmisums lēnām izgaisa, atstādams viņu trulā pusnemaņā.
— Es zinu, ko tu pārdzīvo, Kim, — Gorgs lēnīgi turpināja. — Un tici, ka mums ikvienam sāp tāpat kā tev. Bet Rangarigs zināja, uz ko ielaižas, un zināja arī, ka nav briesmonim pretinieks.
— Bet kālab… — Kims šņukstēja, — kālab viņš…
— Viņam tas bija jāuzņemas, — Gorgs sacīja, — jo mums citas iespējas nebija. Un viņš to darīja no laba prāta. Es darītu tāpat, ja rastos vajadzība, un Kelhims, un Privins arī. Ikviens no mums atdotu dzīvību, lai glābtu Pasakzemi. Neaizmirsti — arī tu to darītu.
— Bet Rangarigs…
— Zinu — bija tavs draugs.
Pamati zem viņu kājām nodrebēja. No alas ieejas puses atvēlās drausmīga rēkoņa. Un tad piepeši iestājās miers.
— Viss beidzies, — nomurmināja Gorgs. — Vienalga, kā beidzies, neviens no mums vairs nespēj nekā grozīt. Un varbūt… — viņš klusu piebilda, — varbūt viņš izglābies. Pat noteikti! — Viņš uzmundrinot uzsita Kimam pa plecu. — Nāc, ejam tālāk! Laika maz. Pārējie mūs gaida.
Lēniem, gurdeniem soļiem Kims vilkās milzim pa priekšu. Celiņš, kas veda pa klinti gar mutuļojošo ūdeni, bija ļoti šaurs. Gorga roka visu laiku bija Kimam uz pleca, lai tūliņ varētu grābt, ja zēnam uz glumā pamata paslīdētu kāja. Iegāšanos upes virpulī viņš neizturētu.
Kelhims un stepes princis viņus sagaidīja uz klints ciļņa, kas iestiepās putainajā ūdenī kā balkons un noderēja par patvērumu visiem.
Lācis, klusu ierūcies, iebikstīja ar mitro purnu Kimam sānos, lai vinu uzmundrinātu.
— Liecies mierā! — Kims rupji uzsauca. Viņš saprata, ka izturas aplam, bet citādi nespēja; vajadzēja nodarīt otram pāri tāpēc vien, ka pašam sāpēja. Tad Kims satrūkās par savu reakciju un atvainodamies uzsmaidīja lācim.
Privins vāri pieskārās Kimam pie pleca.
— Nedrīkst krist izmisumā, — viņš klusu sacīja. — Rangarigs dzīvo, es to skaidri jūtu. Kamēr tu par viņu domā, viņš dzīvo.
Kims pacēla galvu. Skumji pasmaidījis, viņš aizvēra acis. Jā, viņš nodomāja, kamēr pūķi kāds pieminēs, tas dzīvos. Un viņš cieši apņēmās nekad neļaut Rangarigam nomirt.