Klints siena nebija pārāk augsta, bet šļakstošā ūdens radītā smalkā dūmaka, kas klints nojumi piepildīja kā migla un ledaini salta nogula pāri visam, padarīja lejup- kāpienu bīstamu. Akmens bija mikls un glums, tā ka atbalsta nebija ne rokām, ne kājām. Kims pirms katra soļa pārliecinājās, lai kāja būtu droši nostiprinājusies un labā roka atbalstījusies pret sienu, un tikai tad atlaida kreiso roku, lai ar slapjiem pirkstiem lūkotu sienā sataustīt kādu grambu vai plaisiņu. Muskuļi bija nedabiski saspringti, un ik pēc dažām minūtēm viņš jau bija paguris līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Turklāt lejupkāpienā vēl nebija paveikts ne pusceļš.
Viņš uz mirkli apstājās, aizslāpis cīnījās pēc elpas un paraudzījās lejup. Šaurā taciņa atradās apmēram desmit metru zem viņa. Gorgs un Privins jau bija lejā un norūpējušies skatījās augšup uz viņu. Milzis salika plaukstas pie mutes kā piltuvi un kaut ko kliedza. Taču lejup krītošo ūdens masu brāzmas viņa balsi noslāpēja.
Kims zināja, ko Gorgs grib viņam pateikt. Lejup rāpdamies, viņš bija pārāk novirzījies pa kreisi. Mazliet vairāk uz labo pusi ceļš bija vieglāks, taču Kimam nebija ne spēka, ne apņēmības vēlreiz rāpties kādu gabalu gar sienu augšup. Un tā viņš taustījās centimetru pa centimetram uz priekšu, līdz beidzot bija ticis tik tālu, ka Gorgs, izstiepis rokas, varēja viņu satvert ap gurniem.
— Laidies vaļā! — Gorgs uzsauca.
Atviegloti nopūzdamies, Kims paklausīja. Gorgs nocēla viņu no sienas kā rotaļlietiņu un saudzīgi nostatīja uz kājām.
— Vai viss kārtībā?
Gorgs to izbļāva pilnā rīklē, tomēr ūdens dārdos vārdi bija tik tikko saprotami. Kims pamāja un tad, sekodams pārējo priekšzīmei, skatījās vairs vienīgi uz augšu.
Gandrīz divas dienas (katrā ziņā pietiekami ilgi, lai būtu paguvuši līdz nāvei nogurt, maldoties pa šo apakšzemes labirintu) viņi bija sekojuši Pazudušās upes tecējumam, un ceļš ne brīdi nebija pavisam bez problēmām. Tomēr šī salīdzinājumā vienkāršā klintssiena it viegli varēja kļūt viņiem, vismaz vienam no viņiem, liktenīga.
— Nu? — Gorgs rēca. — Kā izskatās?
Kims būtu varējis zvērēt, ka milža balss tur augšā nav sadzirdama. Tomēr tūliņ pēc tam pār klintsmalu pārliecās izspūrusi galva ar vienu aci. Kelhims norūca atbildi, kuras vārdus viņi gan nesaprata, bet kuras jēga bija skaidra. Lācis bija aizgājis uz priekšu tālāk izlūkot taku, kas viņus bija atvedusi līdz šim atlūzušajam klintsbluķim, cerot, ka to varētu apiet. Acīmredzot viņš nebija guvis panākumus.
Kāpiens pāri sienai lācim ari neievainotam būtu praktiski neiespējams. Turklāt ievainojums bija iekaisis, tā ka sāpes plecā gandrīz nepanesamas un nabagam apgrūtināja iešanu pat pa līdzenu vietu. Bulta gan nebija bijusi saindēta, tomēr laikam pastāvēja arī kāds negatīvs atgrieze- niskums Pasakzemes fantastiskajiem dziedniecības spēkiem. Vismaz līdz šim nekādi mēģinājumi atvieglot lācim ciešanas nebija līdzējuši. Ievainojuma brūce neparko negribēja dzīt.
Gorgs mēmā niknumā vīstīja dūres.
— Būtu jel mums kaut virve bijusi, — viņš purpināja, — kaut kas, pa ko viņš varētu norāpties lejā.
Neziņā viņš blenza uz krācošo ūdenskritumu, it kā gribētu tam piedēvēt vainu par viņu izmisīgo stāvokli.
— Paejiet malā! — Kelhims sauca no augšas. — Es lēkšu.
Gorgs viennozīmīgi pielika pirkstu pie deniņiem un nekustēja ne no vietas.
— Dulns esi, vai? — viņš atsaucās. — Gribi salauzt pēdējos kauliņus?
— Ja tu nelasīsies nost no ceļa, var gadīties, ka ielaužu tavu cieto pauri! — Kelhims pārskaities rēca. — Brīvē vietu! Kas tur — nieka desmit metri!
Gorgs vēl vilcinājās. Taču viņi visi saprata, ka beigu beigās Kelhimam citas izejas nebūs. Atpakaļceļa nebija. Pat ja lācim vēlreiz izdotos atrast ceļu atpakaļ uz Dvēseļu aizu, viņš nemūžam netiktu garām briesmonim, kas tur katram uzglūnēja. Nemaz nepieminot to, ka Kelhims bija daudz par vārgu, lai vēlreiz noietu tādu ceļa gabalu.
Klints malai lācis tuvojās piesardzīgi, paostīja gaisu un tad pavēlnieciski pacēla ķetnu. Gorgs nopūzdamies pagāja sānis. Viņiem aiz muguras kā pērkons granda ūdenskritums, gāzdamies lejup tik dziļi, ka ūdens likās pazūdam melnā bezdibenī. Lejā tas pret pamatni droši vien atsitās ar neiedomājamu spēku. Masīvā klints zem viņu kājām tikko manāmi trīcēja, un, ja labi ieklausījās, varēja sadzirdēt ūdens masu dobjo dunu.
Gorgu nebiedēja pats lēciens. Kelhims savā mūžā droši vien bija lēcis no lielākiem augstumiem, un viņa augumam desmit metri tāds palēciens vien bija. Bīstamība slēpās citur — apmale bija tik tikko pusotru metru plata, turklāt mazliet slīpa, mitra un gluma. Ievērojot, ka Kelhims ir ievainots, nekādas labās izredzes tikt lejā sveikam viņam nebija.
Pēkšņi Kims iztrūkās no prātojumiem. Kelhims apņēmīgi panācās uz priekšu un metās pāri sienas apmalei. Vienu sekundes sīkdaļu viņš šķita nekustīgi pakaramies gaisā. Tad triecās lejup. Kritiena laikā viņš saritinājās par milzīgu vilnainu kamolu un ar briesmīgu spēku atsitās pret klints pamatu. Viņa sāpju kliedziens saplūda ar ūdenskrituma dunu. Kelhims neglābjami ripoja uz bezdibeņa malu un izmisīgi meklēja, kur pieturēties. Vienu drausmīgu mirkli likās, ka viņš tiešām pazudīs. Gorgs palēcās uz priekšu, ieķērās lācim kakla vilnā un no visa spēka rāva viņu atpakaļ.
Kelhims iekunkstēdamies sabruka. Ievainojums plecā no jauna panāca vaļā, un tumšas asinslāses sajaucās ar ūdens pilieniem vilnā.
Gorgs nometās ceļos draugam blakus un liegi, gandrīz maigi pieskārās tā ķetnai. Kelhims ierūcās. Pirmo reizi, kopš lāci iepazinis, Kimam likās, ka rūciens skan mazliet drebelīgi.
Trijatā viņi palīdzēja Kelhimam piecelties.
— Atpūtīsimies brīdi, — ieteicās Privins. — Tāds kā tagad, viņš nekādā ziņā nespēs paiet.
Kelhims nīgri papurināja galvu.
— Ja es tagad palikšu guļam, es mūžam vairs nepie- celšos, — viņš stingri noteica. — Man tās alas un pazemes ejas, nudien, līdz kaklam. Es vairs lāgā neatceros, kā izskatās debesis.
Kims uzlūkoja lāci dziļā līdzjūtībā. Ar žirgto tērgāšanu Kelhims centās noslēpt, cik nejēdzīgi īstenībā jūtas. Taču mazliet viņi visi izjuta to pašu. Ceļā uz Kaivalonu un vēlāk no Gorivinnas uz šejieni viņi bija pārdzīvojuši vēl lielākas grūtības, taču daudz smagāk nekā fiziskās mokas viņus nomāca ūdens nemitīgā šalkoņa un dārdi. Kimam sala. Kopš divām dienām sala nemitīgi, un vēl grūtāk panesams nekā aukstums bija pastāvīgais drēgnums, kas bez žēlastības spiedās cauri ne tikai drēbēm, bet šķita lienam zem ādas pa visu ķermeni. Kimam likās, ka aukstums viņu pārņēmis tā, lai viskarstākā uguns nekad vairs nespētu sasildīt.
Apmale veda stāvus lejup un pēdīgi izbeidzās trapeces veida pārkaru klintī, no kuras tālāk uz leju veda it kā dabiskas kāpnes. Kims piesardzīgi paliecās paskatīties, un viņam noreiba galva. Pa šo laiku viņi, šķiet, bija nokļuvuši krietnu gabalu dziļāk, jo nu jau varēja saredzēt pašu aizas dibenu. Ūdenskritums gāzās melnā, gandrīz apaļā ezerā, virs kura vairāk nekā simt metru augstumā pacēlās milzīga putu puslode. Ūdens masu dārdi bija kļuvuši tik skaļi, ka sarunāšanās vairs nebija iespējama. Kims iebakstīja Gorgam ar elkoni un norādīja uz leju. Milzis strupi pamāja. Uzmetis rūpju pilnu skatienu lācim, viņš pirmais sāka kāpt lejup.
Viņi tika uz priekšu raitāk, nekā bija cerējuši. Klints patiesi veidoja kāpnes, un tās virsma bija tik raupja, ka varēja droši spert soli. Tomēr pagāja vairāk nekā stunda, līdz viņi beidzot nonāca pazemes ezera krastā. Dīvainā kārtā šeit troksnis nebija tik nepanesami skaļš kā augstāk. Laikam klinšu šahta, caur kuru viņi bija nokāpuši, spēja troksni pastiprināt vai apslāpēt.
Kims domīgi nolūkojās uz burbuļojošo ūdens virsmu. Šis ezers bija daudz lielāks nekā tas, kur mitinājās Ugunsrīkle. Iztece bija vairāk nekā simt metru plata un nenosakāmi dziļa. īsta upe, kas plūda šeit pa zemes dzīlēm. Kims pietupās un piesardzīgi iebāza pirkstu ūdenī. Tas bija siltāks, nekā viņš bija gaidījis, un no Pazudušās upes krāčainās straumes vairs nekas nebija palicis.
Kims piecēlās, samiedza acis un lūkoja ar skatienu izsekot straumei. Arī šeit margoja tā pati dīvainā zaļganā gaisma, kas viņus pavadīja visu laiku un kam viņi līdz pat šim brīdim nebija pratuši rast izskaidrojumu. Tikai šeit lejā gaisma bija daudz vājāka. Viss, kas atradās tālāk par apmēram pieciem metriem, bija tikai neskaidri samanāms. Ērmotā kārtā viņi tomēr varēja pārredzēt milzīgo alu visā tās platumā. Šķita, ka vājāka kļuvusi vienīgi gaismas intensitāte, bet ne pati gaisma.
— Un ko nu tālāk? — Privins izteica jautājumu, kas nomocīja visus.
Gorgs bezcerīgi paraustīja plecus.
— Nezinu. Neviens, kas varbūt jel kad tik tālu atnācis, nav atgriezies.
Kims to apšaubīja. Ja būtu tā, kā teica milzis, ,.tad neviens nezinātu, kas atrodas aiz Pazudušās upes; un vēstis par Ledaino tuksnesi un Pasaulsgala cietoksni, un visām briesmām, kas viņus vēl gaida, nebūtu nokļuvušas līdz Gorivinnai. Taču viņš nekā neteica.
Viņi vēlreiz apgāja apkārt ezeram, lai pārliecinātos, ka citas izejas no alas tiešām nav un ka, tik tuvu nokļuvuši pie mērķa, viņi vairs nevar nomaldīties no īstā ceļa. Tad viņi cits pēc cita devās iekšā zemajā ejā, pa kuru no ezera aizplūda ūdens masas. Ejas griesti bija viegli ieliekti un tik zemi, ka Gorgam vajadzēja briesmīgi salīkt uz priekšu, lai neatdauzītu pakausi. Kimam likās, ka viņš gandrīz fiziski izjūt tās neskaitāmās melno klinšu tonnas, kas blīvējas virs viņiem. Kaut gan šeit ceļš bija pietiekami plats, lai visi varētu iet cits citam blakus, Kimam uzmācās drausmīgas bailes, ka griesti un sienas neatturami spiežas kopā un žņaudz viņam elpu ciet.
Tad ceļš pamazām atkal kļuva šaurāks un no upes aizvien biežāk sāka slieties ārā klinšu smailes, ap kurām ūdens sakūlās putās vai saplūda mazos atvariņos.
— Nu vairs nevarētu būt tālu, — norūca Kelhims, — nevarētu būt tālu.
Gorgs piekrītot pamāja. — Vajadzētu vēlreiz atpūsties, — viņš teica.
— Tagad, kad esam jau gandrīz pie mērķa?
— Tieši tāpēc, ka gandrīz pie mērķa. Mēs visi esam piekusuši, un neviens nezina, kas mūs sagaida kalnu otrā pusē. Varbūt labāk būs, ja mēs tur iziesim atpūtušies.
Pret šo ierosinājumu nevienam iebildumu nebija. Visi patiesi bija tā piekusuši, ka vairs neturējās kājās. Un milzim bija taisnība. Upe drīz izkāps no savas pazemes gultnes; tāpēc labāk, ja viņi tad būs spirgti un spēcīgi. Varbūt vajadzēs bēgt, varbūt cīnīties — kas to lai zina.
Viņi atkāpās līdz alas sienai un sagūla cits citam cieši blakus. Ūdens dārdoņa arī šeit vēl bija pārlieku skaļa. Tomēr, par spīti troksnim un miklajam saltumam, viņi iemiga, tikko apgūlušies.
Kimam likās, ka viņš nav ne piecas minūtes nogulējis, kad viņu kāds visai spēcīgi sapurināja pie pleca un tūliņ ar plaukstu aizspieda viņam muti, lai viņš ir neiepīkstētos.
Kims pietrausās sēdus un apjucis paraudzījās Privinā. Stepes princis lēnām atvilka roku un pielika pirkstu pats sev pie lūpām.
Kims saprata un palocīja galvu.
— Kas ir? — viņš čukstus pavaicāja.
Privins ar īkšķi norādīja uz aizmuguri.
— Tur kāds nāk, — viņš tāpat čukstus atbildēja.
— Liekas, ka mums seko pa pēdām.
— Melnie? — Kims izbijies jautāja.
Privins paraustīja plecus.
— Gorgs aizgāja atpakaļ paskatīties, — viņš čukstēja.
— Bet labāk sagatavosimies ātrai bēgšanai.
Kims nekavēdamies piecēlās, apjoza zobenu un piesprādzēja vairogu pie kreisās rokas. Mirkli vilcinājies, viņš izvilka zobenu no maksts un sniedza Privinam.
— Ko lai es ar to iesāku?
— Atvairies. Tev taču nav sava ieroča.
Stepes princis pasmaidīja, sniedza zobenu atpakaļ un papurināja galvu. — Man tas nav vajadzīgs.
— Zinu, — Kims sacīja. — Es redzēju, kā tu cīnījies aizā — arī bez ieroča. — Bet… — Privins, viņu pārtraukdams, atmeta ar roku. — Tu mani nesaproti. Mēs nelietojam ieročus. Neviens.
— Tu gribi sacīt…
— Gribu sacīt, ka neviens stepes jātnieks nekad neņemtu rokā ieroci, — Privins paskaidroja. — Esam iemācījušies aizstāvēties bez tiem. Mēs nicinām ieročus un nicinām visus, kas tos lieto.
— Bet vairogu taču man dāvinājāt jūs?
— Ieroči nogalināšanai un vairogs, ar ko aizsargāties, gan nav viens un tas pats, vai ne? — Privins zobgalīgi atjautāja. Taču tūliņ viņš kļuva nopietns. — Jādomā, ka to mēs varēsim pārspriest vēlāk. Man šķiet, es kaut ko dzirdu.
Viņi izgāja no sienmalas ēnas un saspringti raudzījās lejup uz ceļu. Pa to lamzāja šurp Gorgs, turklāt pavisam ne klusu.
— Kur Kelhims? — Kims čukstēja.
Privins klusēdams norādīja uz aizmuguri. Viena no tumšajām ēnām ceļmalā šķita mazliet par apaļu un spurainu, lai būtu akmens, un, tuvāk ieskatoties, Kims ievēroja sarkankvēlu punktu Kelhima acs augstumā. Kims atzinīgi pamāja. Ja barona Karta melnie jātnieki tiešām viņiem būtu sekojuši līdz šejienei, tad piedzīvotu nepatīkamu pārsteigumu.
Gorgs pāris soļos bija klāt. Pār plecu viņam gulēja šļaugans, nedzīvs ķermenis. Milzis izskatījās visai satriekts.
— Brobings! — iesaucās Privins, atpazinis nesamo.
Gorgs saudzīgi noguldīja zemnieku zemē un pussoli
atkāpās. Kims notupās, aptaustīja nemaņā gulošā seju un kaklu un atvieglots uzelpoja. Brobinga pakausī bija sacēlies pamatīgs puns, tomēr viņš elpoja, un, kad Kims viņam iešļāca sejā sauju ūdens, viņš ievaidēdamies atvēra acis.
— Ko tu viņam nodarīji, Gorg?
Milzis mulsi grieza īkšķi ap īkšķi.
— Man… man tiešām ļoti žēl, — viņš stomījās. — Bet viņš tik paslepeni līda uz manu pusi… un gaisma jau te arī nekādenā nav… es viņam tikai drusku piedūros, nudien, es…
— Labi jau, labi. Viņš sāk atjēgties.
Brobings tvēra pie galvas un sarāvās.
Privins noliecās pār viņu. — Kā tev ienāca prātā mums sekot? — viņš pārmezdams jautāja. — Gorgs tev gandrīz ielauza galvaskausu, jo noturēja par melno.
Brobings atkal ievaidējās. Ar mokām pieslējies sēdus, viņš satvēra galvu abās rokās.
— Prom… — viņš ar pūlēm izdvesa. — Jums… jābēg. Es nācu jūs brīdināt.
— Brīdināt? No kā?
— No melnajiem jātniekiem. Viņi dzenas jums pakaļ.
— To mēs manījām, — norūca Kelhims, kas bija pielāčojis no aizmugures un, galvu grozīdams, aplūkoja zemnieku. — Viņi bija aizā jau pirms mums un mūs tur sagaidīja. Mazliet mēs viņiem plānus tomēr sajaucām.
Brobings papurināja galvu. Tad sāka stāstīt:
— Tas nav tas, Kelhim. Es… Kad jūs aizgājāt, mēs sākām meklēt piemērotu paslēptuvi nākamajai nedēļai. Nebijām vēl necik tālu tikuši, kad es izdzirdu aizdomīgus trokšņus. Noslēpu ģimeni un gāju lūkot. Ieraudzīju veselu melno jātnieku armiju.
— Cik īsteni? — Gorgs vaicāja.
— Nezinu. Tā ap pieci simti. Varbūt vairāk. Viņi bija ceļā uz aizu.
— Pieci simti! — Gorgs iztrūcies iesaucās.
— Tad tie, ko satikām, bijuši tikai tādi izlūki, — Kelhims lietišķi konstatēja.
— Laikam gan, — Brobings piekrita. — Es tūliņ steidzos atpakaļ pie savējiem aprunāties, kas darāms. Nospriedām, ka man jālūko jūs pabrīdināt. Savējos es nobēdzināju drošā kalnu slēpnī un pats posos ceļā.
— Bet kā tu tiki Kartam garām? Un Ugunsrīklei?
— Netiku, — Brobings atzinās. — Vismaz ne tieši. Man palaimējās neieskriet akurāt melnajam baronam rokās. Un aizā valdīja milzīgs uztraukums. Likās, ka tur tikko bija notikusi kauja. Melnie laikam bija cietuši smagu sakāvi, tomēr garām es viņiem nebūtu ticis. Tālab uzmeklēju slēpni un nogaidīju, kamēr pienāk galvenie spēki. Kad nu šie devās tālāk, es drošā attālumā sekoju. Cerēju, ka kaut kur radīsies iespēja no šiem atkratīties.
— Nu, un pēc tam?
— Jātnieki nonāca līdz Pazudušajam ezeram, — stāstīja Brobings, — un metās uzbrukumā Ugunsrīklei.
— Vai tu runā nopietni?
— Jā gan, — sacīja Brobings. — Cīņa bija drausmīga. Melnie jātnieki bija atvilkuši milzu katapultas, ar kurām trieca briesmonim virsū milzīgas bultas un klints- akmeņus, taču šāviņi pret viņu lūza un šķīda kā skali. Un tad Ugunsrīkle pārgāja pretuzbrukumā.
— Vai kaut kur manīji Rangariga pēdas? — Kims klusu ievaicājās.
Brobings skumji uz viņu paskatījās. — Nē, itin nekur. Man gauži žēl.
— Un kas notika tālāk? — Gorgs urdīja.
— Cīņa ilga droši vairāk nekā stundu, — Brobings turpināja. — Daudzi melnie jātnieki krita. Taču beidzot arī Ugunsrīkle vairs nespēja turēties pretī pārspēkam. Melnie viņu piebeidza, un atlikušais karaspēks gāja tālāk. Pazudušā ezera krastā viņi iekārtojās uz naktsguļu. Es nogaidīju tumsu, tad ieniru ūdenī un šiem garām iepeldēju alā.
— Bīstams numurs.
Brobings atmeta ar roku. — Ne tik bīstams, cik izklausās. Jātnieki jutās drošībā, un sargkareivji gulēja tikpat cieši kā pārējie. Kas gan lai viņiem tur būtu uzbrucis? Es mierīgi iv 291 tiku garām un pa straumi peldēju uz priekšu vien. Un te nu es esmu.
Gorgs nopūtās. — Jā, te nu tu esi. Cik tālu šie vēl ir aiz mums?
— Diemžēl tikai dažu stundu jājienā, — Brobings noraizējies sacīja. Un atvainodamies piebilda: — Es vienu brīdi tanīs alās apmaldījos un tikai ar mokām izkūlos atpakaļ.
— Un mēs te jutāmies pārlieku mierīgi un bez jēgas izniekojām laiku, — Gorgs sūkstījās. — Tūliņ jāiet tālāk! — Acis samiedzis, viņš raudzījās augšup pa upi, it kā gaidītu jebkuru mirkli parādāmies vajātājus.
— No sirds pateicamies tev, ka tu uzdrošinājies meklēt mūs rokā, lai brīdinātu, — sacīja Kims. — Iespējams, ka tu izglābi mums dzīvību.
Brobings kautrīgi pasmaidīja. — Jūs arī riskējāt ar savām dzīvībām, lai glābtu mūsējās, — viņš atgādināja. Tad piecēlās, piegāja pie upes un iemērca plaukstas ledainajā ūdenī.
— Cik tad palicis to, kas tagad nāk šurp? — jautāja Privins, kad Brobings bija atsvaidzinājies un sprauslādams atgriezās.
— Cīņa ar Ugunsrīkli viņiem prasīja smagus upurus, bet vairāk par simtu vēl būs, — viņš, mirkli apsvēris, sacīja.
— Ko mēs vēl gaidām? — Gorgs noprasīja. — Atiet! Jo drīzāk tiksim ārā no šitām alām, jo labāk.
Viņi devās ceļā. Kelhims, kuram noteikti bija visasākie jutekļi, noslēdza gājienu. Doma par ienaidnieku, kas bija jau varbūt turpat aiz muguras, dzina viņus straujā tempā. Upes gultne pakāpeniski atkal kļuva šaurāka, straume spēcīgāka. Vēlreiz viņiem vajadzēja rāpties lejup pa stāvu, ar gružiem un vaļējiem akmeņiem klātu rampu, līdz beidzot viņi nonāca lielā, velvētā alā, kuras vi- ņgalā vīdēja mazs pelēks plankumiņš. Dienasgaisma. Kimam izlauzās atvieglojuma nopūta. Līdz alas tālajam galam vēl bija divu vai pat trīs stundu gājiens. Pēc visa pārciestā tā bija smieklīgi nenozīmīga piepūle. Viņi apstājās un pagaidīja Kelhimu, kas brīvprātīgi bija atpalicis, lai izlūkotu, vai melnie jātnieki netuvojas.
— Esam gan paveikuši! — sacīja Privins. — Es vairs neticēju, ka jel kad vēl skatīšu debesis un sauli.
Kims gaužām labi saprata Privinu. Viņš bija pārdzīvojis to pašu, un arī Gorgam acis priecīgi iespīdējās, kad pēc tik daudzām dienām ieraudzīja gaismu, īstu, dabisku gaismu, nevis slimīgo pelēko blāzmiņu, kas šķita atstarojam no sienām un griestiem.
Labu brīdi viņi stāvēja akmeņainās nogāzes piekājē un klusēdami kavējās katrs savās domās, ikviens priecīgs, ka arī pārējie klusē.
Beidzot Gorgam aptrūka pacietības.
— Iešu pameklēt Kelhimu, — viņš ierunājās. — Tas neiedomājamais lempis tak ir spējīgs ne par šo, ne par to iekrist šiem nagos. — Protams, aiz rupjajiem vārdiem viņš tikai slēpa rūpes par draugu. Viņš griezās atpakaļ un devās pa nogāzi augšup.
Gorgs nebija pagājis ne pāris metru, kad lācis šņākdams un aizelsies parādījās nogāzes augšgalā un triecās lejup kopā ar putekļu un akmeņu lavīnu.
— Nāk! — viņš rēca. — Melnie nāk!
Milzis ar platu lēcienu paglābās no akmeņu lavīnas un lāča.
— Ja tu pakliegtu vēl skaļāk, — viņš nomurdēja, — tad viņiem vispār nebūs vajadzības papūlēties, lai mūs atrastu.
— Prom! — Kelhims uzsauca. — Tikai ātrāk prom!
Tūliņ vini būs klāt!
— Mieru, tikai mieru! — kušināja Gorgs, pārmeta milnu pār kreiso plecu un cīņas priekā izslēja zodu uz priekšu. — Ko nozīmē — tūliņ? Un cik šo ir?
Kelhims dusmīgi nosprauslojās. — Tūliņ nozīmē tūliņ. Pēc dažiem mirkļiem. Laikam viņi mani redzēja. Un cik viņu ir? Skaitījis netiku, bet katrā ziņā vairāk, nekā mēs spējam izturēt. Turklāt ir pārspēkā, jo sēž zirgos.
— Viņi tiešām ieradušies ar visiem zirgiem? — Kims neticēdams pārjautāja.
— Jā. Tikai nejautā man — kā. To es neprotu izskaidrot. Vai viņi nolaiduši zirgus lejā trosēs vai kā — nesaprotu. Bet nu gan ejam! — To pateicis, viņš pagriezās pret izeju un lamzāja, cik ātri spēja, pārējiem pa priekšu.
Kims nespēja dzirdēto aptvert. Zirgi? Šeit pazemē? Jau viņi bija izcietuši trakas mokas, lauzdamies gar upi uz priekšu; taču ko tāds pārgājiens nozīmē ar zirgiem un pilnā bruņojumā! Bet ne velti viņš pats bija pieredzējis, ar kādu nežēlību Kārts dzina kareivjus uz priekšu. Cilvēka dzīvība tam nebija vērta nenieka.
Ūdens šalkoņā ielauzās zvērīgs kliedziens. Kims skriedams atskatījās un pārbijās. Nogāzes augšgalā bija izniris pilnīgi melnā tērpts karotājs, un tumsā aiz viņa kūņojās daudz citu tādu pašu melnu kareivju.
Kims instinktīvi ierāva galvu plecos, kad melnais izkliedza skadru pavēli un melnu bultu krusa no augšas nosvilpa pār viņiem. Taču tās vairs nespēja viņus aizsniegt. Bultas, nekā ļauna nenodarīdamas, atsitās pret klintīm un pazuda ūdenī.
Nu kraujā parādījās pirmais jātnieks, tad vēl viens, vēl viens, līdz beidzot, šķiet, visa ala bija pilna sprauslājošu, uz vietas mīņājošos zirgu. īsa pavēle, un pirmais jātnieks jāšus uzmanīgi vadīja savu kumeļu pa krauju lejup. Zirgs iztrūcies iezviedzās un atmeta galvu, taču jātnieks bez žēlastības dzina viņu lejup. Pirmajam sekoja nākamais zirgs, un tad — it kā pati tumsa būtu atdzīvojusies, kraujā saradās vesels karapulks, kā Brobings bija sacījis — savs simts jātnieku. Vienam zirgam uz irdenās pamatnes samisējās gaita, tas klupa, izmeta jātnieku no segliem un krītot uzgāzās tam virsū. Līdz ar viņiem dārdēdama lejup nobruka akmeņu lavīna, aizraujot līdzi vairākus jātniekus, nogalinot cilvēkus un zirgus. Taču virzīšanos uz priekšu tas aizkavēja tikai par dažām sekundēm.
— Ātrāk! — rēca Gorgs. Ar vienu lēcienu viņš panāca Privinu, pacēla princi kā lupatlelli un uzsēdināja to Kelhimam uz platās muguras. Lācis ierūcās, kad Privins pieskārās viņa ievainotajam plecam, taču tad nometās četrrāpus un plēsa prom gandrīz tikpat ātri kā zirgs. Gorgs sagrāba pagurušo Brobingu, un tad ari Kims juta, ka viņu saķer milzīga roka un Gorgs viņu pasit padusē kā vienkāršu nešļavu. Tad Gorgs metās skriet — tik ātri, ka Kimam gandrīz noreiba galva. Lāci viņi driz vien panāca. Tomēr Kims saprata, ka ne lācis ar ievainoto plecu, ne milzis ar divkāršo nastu ilgi tādu skriešanu neizturēs.
Gaisā atkal nošņāca jauns slaidu bultu birums; tomēr attālums vēl joprojām bija pārāk liels un neviena bulta netika bēgļiem bīstamā tuvumā, taču tuvāk nekā iepriekšējā kārta. Pirmie jātnieki jau bija sasnieguši kraujas pak 'ji un traucās, cik jaudas. Zirgiem nebija viegli skriet pa 0 ubuļaino, asiem, šķautņainiem akmeņiem nosēto zemi; tomēr tie neapšaubāmi spēja ilgāk un vieglāk izturēt skrējienu nekā viņu upuri.
Gorgs gan sāka skriet vēl ātrāk, tomēr aizgūtnēm rāva elpu, un aizvien biežāk viņam aizķērās kājas aiz ceļa nelīdzenumiem, tā ka viņš tikai ar mokām noturējās ne- paklupis.
— Kim!
Kims saausījās. Balss. Tā nebija ne Privina, ne cita ceļabiedra balss. Bet balsi viņš pazina!
— Kim! Milzi! Atpakaļ pie upes!
Gorgs paklausīja automātiski. Tāpat skrējienā viņš apsviedās apkārt, uzlēca uz gandrīz divus metrus augstas klinšu barjeras un sāka pa to skriet kopā ar lāci.
— Zemē!
Viņi atkal paklausīja — instinktīvi, nedomājot. Pēkšņi alā nodārdēja pērkons, atsitās augstajos griestos, sadrebināja klintis. Arī ūdens virsa upē šķita notrīsam. Vienu īsu, mazu mirklīti straume apstājās, tūliņ pēc tam ūdeņi, it kā zem milzīga sprieguma, sacēlās stāvus. Sekoja dobjš duniens. Ūdens uzšļakstīja, mezdams putas desmit līdz piecpadsmit metru augstumā, atlija atpakaļ gultnē un krastos, bet tad cēlās augšup no jauna. Pelēki viļņi ar putu cepurēm vēlās pāri krastam, apšļakstīja klintis, šaustīja zirgu kājas. Taču jātnieki, ja arī pamanīja briesmas, nelikās par tām ne zinis. Neapjukuši viņi dzina zirgus uz priekšu arī tad, kad pirmajam uzplūdam sekoja otrs, varenāks, un ūdens sāka kūsāt un vārīties.
— Tur! — Gorgs uztraukts iesaucās. — Skatieties!
Visu skatieni sekoja viņa izstieptajai rokai. Upes vidū
ūdens sāka griezties virpulī. Ātrāk, aizvien ātrāk tas vēr- pās aplī, izveidojās par piltuvi, kuras centrs iegrima arvien dziļāk, līdz šī neprātīgā straume bija piepildījusi pusupes. Neiedomājama dārdoņa plēsa ausis pušu. Kims piespieda rokas pie galvas un, sāpēs saviebies, ar asaru pielijušām acīm noraudzījās uz jātniekiem, kas tuvojās. Tas bija tikai mazs pulciņš, kas steidzās galvenajiem spēkiem pa priekšu — varbūt desmit vai divpadsmit vīru, un viņu augumi gandrīz nebija saredzami aiz sīko lāsīšu aizkara, kas cēlās no kūsājošās ūdens virsas. Un tad upe eksplodēja.
Vismaz Kimam pirmajā mirklī likās, ka upe sašķīst drausmīgā eksplozijā un izkāpj no gultnes. Ala sagrīļojās. No tās griestiem vēlās akmeņi, un, kad putu dūmaka virs upes bija izklīdusi, viņi redzēja pacēlušos milzīgu mirguļojošu ūdenssienu, kas ar pirmatnēji drausmu rēkoņu vēlās uz krastu un gāzās virsū šausmās sastingušajiem jātniekiem. Gan tie vēl mēģināja pagriezt zirgus atpakaļ un aizbēgt, bet — par vēlu. Vilnis dārdēdams pārskrēja pāri krastam un, sašķīzdams pret klintīm, aprija zirgus un jātniekus.
Kims ierāva galvu plecos, saritinājās pavisam mazs un, elpu aizturējis, gaidīja, līdz vilnis aizplūdīs. Klints gan bija vilnim atņēmusi lielāko daļu spēka, tomēr Kimam bija tāda sajūta, it kā tūkstoš veseru no visa spēka dauzītu kopā viņa bruņas. Rīstīdamies, ar mokām elpu krūtīs raudams, viņš pacēlās, kaut kā uzrausās kājās un skatījās, kas noticis ar pārējiem. Tie bija tikpat satricināti kā viņš, tomēr likās, ka neviens nav nopietni cietis.
— Kas… kas tas bija? — jautāja Privins.
Atbildes vietā Kims, nekā neteikdams, norādīja uz upes vidu. Apmēram vidū starp viņu patvertni un alas izeju no trakojošā ūdens augšup slējās slaida klintssmai- le. Div' mazi baltās drānās tērpti augumi skaidri iezīmējās ļ. it pelēcīgo gaismu alas ieejā.
— Kas tie tādi?
— Ado, — atbildēja Kims. — Ado un viņa tēvs Akača karalis.
— Tu viņus pazīsti?
— Jā. Esmu viņus saticis… sen. Bet vinu klātbūtne šeit
mani pārsteidz tikpat stipri kā jūs. — Kims gribēja vēl ko sacīt, taču šai mirklī viņus atkal sasniedza Ado balss, pārspējot upes dārdoņu:
— Bēdziet! Jums draud briesmas! Steidzieties ārā no alas! Mēs jums sekosim!
Ne mirkli nevilcinādamies, visi pameta patvertni un skriešus metās projām. Kims iztrūcies pavērās apkārt. No jātnieku pulciņa, kas bija viņiem dzinies pakaļ, vairs nebija ne miņas. Upe bija tos aprijusi. Taču tas vēl nenozīmēja, ka briesmas pārvarētas. Neiztrūkstoties par bojā aizgājušo biedru likteni, pulcējās liela uzbrucēju vienība.
— Pa kreisi! — kliedza Ado. — Prom no upes!
Bēgļi paklausīja. Krastmalā pamatne bija gluda un
iešanai labāka nekā klinšainais, nelīdzenais pamats tālāk; taču viņiem vēl skaidri stāvēja acīs drausmā ūdenssiena, kas bija aprijusi jātniekus.
Upe atkal sāka vārīties un kūsāt, un vidū, šņākdams no jauna, sāka griezties virpulis. Kimam aizmetās kāja aiz klints grubuļa, viņš nostiepās zemē visā garumā un, augšā celdamies, vēl pameta skatienu uz vajātājiem. Jātnieki bija apjēguši draudošās briesmas un apturēja zirgus. Viņi kavējās neziņā, un Kims jau sāka cerēt, ka tie atkāpsies. Bet tad uz pārkares parādījās milzīga auguma cilvēks mirdzošā melnā bruņutērpā. Kareivji iztrūkušies sāka dzīt zirgus uz priekšu. Laikam pat droša, neizbēgama nāve nespēja viņiem likt sacelties pret barona Karta pavēlēm.
Kims un viņa draugi skrēja tālāk uz alas izeju, mezdami līkločus, kamēr aiz muguras melnajiem jātniekiem otru lāgu uzbruka bojāeja. Visa ala skanēja un atbalsojās kareivju izmisuma brēcienos, zirgu zviedzienos un ūdens dārdos.
Gaiša rūsa uzplaiksnīja ap klints smaili, kur stāvēja Akača karalis. Pēkšņi gaisā izplatījās ass metālisks smārds, it kā pēc spēcīgas elektrības izlādēšanās, un mazu, zilu liesmiņu svītra fantastiskā ātrumā skrēja pa ūdens virsmu uz jātnieku pusi.
— Skrieniet! — ūdens sacelto neganto troksni pārkliegdams, draugiem sauca Ado. — Skrieniet uz dzīvību un nāvi! — Ceļos viegli iešūpojies, viņš ielēca ūdenī un, gluži kā zivs, zibenīgi ātri un dziļi ienirstot, aizšāvās līdz krastam. Ar atplestām rokām viņš izlēca krastā un metās pie Kima un milža.
— Ātri! — viņš sauca. — Tēvs viņus vairs nespēs noturēt, neizsaucot ezera garus!
Kims nesaprata ne vārda, taču pēc pēdējās minūtēs piedzīvotā viņam likās, ka Ado rīkojumiem jāklausa. Viņi skrēja tālāk, klupdami un krizdami pār klintīm, lēca pāri plaisām un šķautnēm, kas bija asas kā naži, līdz pēdīgi, likās pēc veselas mūžības, sasniedza alas izeju. Priekšā pavērās plaša, klinšaina ieleja. Kims gribēja pagriezties atpakaļ, lai palūkotos, kur paliek Akača karalis, bet Ado viņu raušus aizrāva projām no alas izejas un ievilka patvērumā aiz klints ciļņa. Kims tikai uz acumirkli pamanīja slaidu, vāru augumu, kas, par spīti ielīkušajiem pleciem, stalti izslējies, stāvēja klintssmailes galā un raidīja zilas ugunis alas dziļumā. Likās, ka tur bija vēl kaut kas, ko Kims neprata lāgā uzpazīt, bet kas viņam lika nodrebēt. Tas bija kaut kas liels, kūsājošs, pārvarīgs.
Zeme nodrebēja. No alas izlauzās dobjš pērkona dārds un salūza pre* klintīm. Piepeši zeme pacēlās, tad atkrita atpakaļ un t ca lēkāt un kratīties kā saniķojies zirgs. Neiedomājama rēkoņa izlauzās no alas ieejas. Un tad no kalna izšāvās putainas bangas, aizraujot līdzi cilvēkus, zirgus un klinšu drupas un pārplūdinot krastus tālā apkārtnē. Kimam vēl ilgi dunēja un zvanīja ausīs, kad dārdi jau bija apklusuši. Piesardzīgi, gatavs piedzīvot vēl vienu uzbangojumu un ar to saistīto satricinājumu, viņš piecēlās kājās un atskatījās uz alas ieeju; tomēr vēl joprojām pār ūdens virsmu aizvēlās pa putainam vilnim, un šad tad no ūdens izcēlās kaut kas melns un bezveidīgs. Likās, ka visļaunākais ir garām.
Kims ar varu atrāva skatienu no upes un pievērsās Ado, kas sastingušu seju vērās putainajā ūdenī.
— Paldies, — Kims vienkārši sacīja. Varbūt šim bridim vajadzēja cēlākus vārdus, bet Kims vēl bija pārāk pārņemts no visa notikušā, lai izplūstu plašā pateicības runā.
Ado pasmaidīja, taču tūliņ atkal kļuva nopietns.
— Tev nav jāpateicas, — viņš sacīja, nenolaizdams skatienu no upes. — Es jau sen to vēlējos.
Pamazām atgriezās arī pārējie, kas, milzu bangai parādoties, bija pabēguši aiz klints. Ado pavērās uz milzi ar skatienu, kurā bailes jaucās ar apbrīnu, pievērsa uzmanību arī lācim, tomēr tad atkal uzrunāja Kimu:
— Vai pūķa jūsu vidū vairs nav?
Gorgs brīnīdamies sarauca pieri. — Vai tu kaut ko zināji par Rangarigu?
Ado pamāja. — Mums par viņu stāstīja.
Ar smagu sirdi Kims atbildēja uz Ado jautājumu. Taču tad viņš vairs nespēja novaldīt nepacietību un savukārt apbēra Ado ar jautājumiem.
— Kur jūs uzgadījāties? Kā atradāt mūs? Un kā jums ienāca prātā nākt mums pa pēdām?
Ado kā sargādamies pacēla rokas.
— Tikai ne visu uzreiz, Kim. Tas ir garš stāsts. Ļauj vispirms atvilkt elpu.
— Protams, — Kims pamāja. Ado droši vien bija tikpat piekusis kā viņi. Ja vien ne vēl vairāk. — Vispirms atpūties. Mums visiem derētu brīdi atpūsties, — viņš piebilda.
Saule stāvēja debess vidū. Bija pusdienlaiks, bet viņu ķermeņi gandrīz trīs dienas ilgajā gājienā pa apakšzemes labirintu bija paguvuši pierast pie citāda ritma un tiecās pēc atpūtas. Tomēr Gorgam nebija prātā novēlēt viņiem tūlītēju atpūtu. Viņš vēlreiz paraudzījās uz alas ieeju un papurināja galvu.
— Tālāk uz leju būs mierīgāk, — viņš purpināja. — Stundas divas trīs mums vēl vajadzētu nosoļot. Man nemaz nepatīk doma, ka mēs apmestos atpūsties tik tuvu pie šitās alas izejas.
Viņi vienojās, ka īsu brītiņu atelsīsies un tad kārtīgi dosies tālāk. Kims nopūzdamies piebilda, ka diezin vai kādam būs izdevies palikt dzīvam Akača karaļa izraisītajā haosā.
— Kā jūs tikāt pāri Ēnukalniem? — viņš vēlreiz mēģināja piedabūt Ado pie stāstīšanas, kad tas pēdīgi bija beidzis vērot upi.
— Vienkāršāk, nekā es domāju, — Ado atteica. — Viss notika tā. Kad tu biji pazudis, melnie sāka mākties mums virsū. Laikam Borāss bija kaut kā uzzinājis, ka tu esi bijis pie mums vai vismaz mežā. Beigu beigās — trīs dienas pēc tavas aiziešanas — kungs ieradās pie mums personiski. Kopā ar baronu Kārtu.
Kims nobijās. — Vai viņi jums ko nodarīja?
Ado papurināja galvu. — Nē. Viņi ieradās rītausmā. Ilgi runājās ar tēvu. Nezinu, ko viņi runāja, bet, kad šie aizgāja, tēvs bija gaužām domīgs. P: as dienas viņš nerunāja ne vārda, tikai sēdēja un visu laiku prātoja. — Ado nopūtās, atspiedās pret klinti un apcirta rokas ap ceļgaliem. Viņam sala, un uz kailajiem delmiem uzmetās zosāda.
— Un tad, — Ado pēc brītiņa turpināja, — tēvs sacīja, ka mums jāejot projām. Man šķiet, Borāss un barons Kārts viņam bija draudējuši. Vai arī prasījuši no viņa kaut ko tādu, ko viņš nevarēja apņemties. Tai pašā vakarā mēs devāmies ceļā.
— Pāri kalniem?
Ado pasmaidīja. — Nē. Mēs Pasakzemē ieradāmies pa tādu pašu ceļu kā tu. Izgājām kalniem cauri pa apakšu. Pazudusī upe nesākas Ēnukalnos, kā jūs esat iedomājušies. Tā sākas Ēnu valstī un arī tur tek galvenokārt pa apakšzemi, pirms šķērso kalnu grēdu. Veselu dienu un nakti mums iznāca nopeldēt, kamēr izkļuvām ārā grēdai otrā pusē.
— Tad laikam tavam tēvam tas ceļš vienmēr bijis zināms? — Kims pārsteigts jautāja.
Ado pamāja. — Jā. Bet tu maldies, ja domā, ka viņš tīšām tevi aizsūtīja neziņā. Mūsu izvēlētais ceļš tev nederēja. Bet varbūt tu spēj četras stundas nopeldēt zem ūdens, neiz- nirstot un elpu neievelkot? — Ado zobgalīgi noprasīja.
— Protams, ka ne, — Kims nokaunējies atteica. Vienu mirkli viņam tiešām bija sanākušas tādas kā dusmas vai vismaz īgnums. — Stāsti tālāk, — viņš mudināja. — Kas notika pēc tam?
— Mēs sasniedzām Kaivalonu un…
— Kaivalonu? — Privins iesaucās. — Tu redzēji Kaivalonu?
Ado pārsteigts paskatījās uz viņu. — Tu Kaivalonu pazīsti?
— Tā ir mana dzimtene. Pirms melno jātnieku ierašanās mans tēvs bija Kaivalonas valdnieks.
— Tad jau tev jābūt Privinam.
Privins nepacietīgi pamāja: — Jā. Bet tam pašreiz nav nekādas nozīmes. Kā tur tagad izskatās?
Ado kādu brīdi kavējās ar tiešu atbildi: — Man gaužām žēl, princi, — viņš beidzot sacīja. — Bet stepes pils ir nodedzināta līdz pamatiem. No kādreizējās godības nav palicis pāri itin nekas. Pils drupās melnie jātnieki ierīkojuši kara nometni.
Privins sakoda zobus. Kaut arī viņš bija redzējis liesmu jūru, patiesība tomēr aizsāpēja līdz sirds dziļumiem. Visiem spēkiem viņš pūlējās sāpes neizrādīt, bet īsti viņam tas neizdevās. /
— Un pēc tam? — Gorgs ziņkāri iejautājās.
— Mēs peldējām tālāk uz Gorivinnu. Nebija viegli nokļūt līdz pilij. Visur ņudzēja Borāsa ļaudis.
— Vai uzbrukums jau sācies?
— Nē. Bet bīstos, ka drīz sāksies. Melnie pili aplenkuši plašā lokā. Neviens netiek pilī iekšā, nedz no tās ārā. Jūs, liekas/esat izsprukuši pēdējā mirklī.
— Bet vai jūs tikāt iekšā?
— Protams. Mēs peldējām pa upi, tad tālāk pa ezeru, tieši melno laivām pa apakšu.
— Un tad?
— Tad vairs nav daudz ko stāstīt. Satikām Temistoklu. Viņi ar tēvu bija pazīstami, lai gan tēvs nekad netika par to runājis. Uzzinājām visu — ir to, ka esat devušies ceļā, ir to, ko esat nodomājuši. Un tā nu nolēmām jums sekot. Tas nebija grūts darbs. Pazudusī upe mūs atnesa tieši pie jums.
— Visīstākajā brīdī, — sacīja Kelhims. — Vēl maķenīt vēlāk, un pagalam mēs būtu.
Ado palocīja galvu. Šai brīdī lieka kautrība neiederējās. Labu brīdi viņš sēdēja, galvu nodūris, tad strauji piecēlās un norādīja uz rietumiem.
— Ejam tālāk. Nedrīkst zaudēt laiku.
— Bet mums taču jāsagaida tavs tēvs, — Kims pretojās. Neviens viņam neatbildēja. Pagāja brīdis, iekams
Kims saprata, ka nav jāgaida. Akača karalis neatgriezīsies. Vairs nekad.