Un viņi devās tālāk. Tālāk uz rietumiem pretī saltumam un neziņai. Zem klajām debesīm iešana bija vieglāka, un, lai gan ieleja bija sētin nosēta ar dažāda lieluma akmeņiem un klintsbluķiem, viņi tomēr virzījās uz priekšu raiti. Drīz vien alas ieeja bija pazudusi skatienam, un līdz ar to izbālēja atmiņas par pārciestajām mocībām, līdz palika vienīgi fiziskais nogurums un trula nomāktība kā pēc smaga murgpilna sapņa. Ieleja kļuva līdzenāka, un upe sāka plūst rāmāk un platākā gultnē, līdz gabalu tālāk starp diviem pakalniem no jauna pazuda. Ceļiniekus atkal sāka mocīt izsalkums un slāpes, bet arī šeit nebija nekā ēdama. Starp klintīm auga sūnas un pašķidri krūmeļi, arī pa kādai ogai, tomēr neviens neuzdrošinājās tās nogaršot. Vienīgi skats uz pakalnu virkni ielejas otrā malā viņiem piešķīra spēku. Aiz pakalniem gan bija neziņa, tomēr arī cerība uz siltu pajumti, gultu un kaut ko ēdamu.
Saule jau slīdēja uz apvārsni, kad viņi sasniedza pakalnus. Kelhims, kas aiz sāpēm vairs tikko vilka kājas, stenēdams nolikās upes krastā un noguldīja galvu uz ķetnām. Arī pārējie sagūla, tikai Gorgs savā neizsmeļamajā enerģijā uzsteidzās pakalnā un drīz vien nozuda kalna otrā pusē.
Kims pārguris atlaidās un aizvēra acis. Bija auksts, un vējš, kas, nākdams no austrumiem, vēdīja pāri ielejai, atnesa līdzi ziemas un sniega dvesmu. Tomēr šeit upmalā viņi bija cik necik no tā pasargāti, un saulei vēl pietika spēka atsildīt viņu mitrumā sastingušos locekļus un iedvest viņos dzīvību. /
Brītiņu Kims palika sūnā nekustīgi guļam, pirms atkal atvēra acis, lai palūkotos, kā klājas Kelhimam.
Lācis šķita zaudējis samaņu. Viņš gulēja uz sāna, visas četras kājas atstiepis, un nekustējās. Tikai reta ievai- dēšanās liecināja, ka viņš vēl dzīvs.
Blēņas! Kims sirdīgi sevi norāja. Tik drīz neviens nemirst. Kur nu vēl tāds stiprinieks kā Kelhims. Tikai smagais piekusums viņu pārmācis. Kims nometās zemē pie lāča un tikai tad pamanīja, ka otrā pusē pietupies Ado un prasmīgiem pirkstiem rīkojas ap ievainoto plecu.
— Vai tu varēsi viņam palīdzēt? — Kims jautāja.
— Ne tik labi, kā es vēlētos, — Ado atzinās. — Tēvs gan būtu mācējis palīdzēt, par to es nešaubos. Es nekā daudz nespēšu. Vienīgi varbūt mazināt sāpes, un arī tikai uz brīdi. Brūce izskatās nejauka. Cik tā veca?
— Trīs dienas, — Kims atteica.
Ado palocīja galvu. Viņš vēl Kimam neizprotami pačubinājās ap Kelhima plecu, tad piecēlās.
— Ļausim viņam pagulēt, vismaz tik ilgi, kamēr atgriezīsies Gorgs, — viņš sacīja.
Viņi pagājās mazu gabaliņu tālāk, lai netraucētu Kelhimu. Ado ar galvu pamāja uz Privinu, kas arī bija saritinājies uz cietās zemes un likās aizmidzis.
— Vai viņš tiešām ir princis? — Ado jautāja.
— Jā, — Kims skumji atteica. — Princis bez karaļvalsts, tieši tāds pats kā tu. — Bridi vilcinājies, viņš tomēr nenoturējās un izteica jautājumu, kas viņu visu laiku nodarbināja:
— Vai tas, ko izdarīja tavs tēvs, — viņš vilcinādamies iesāka, — es domāju — to visu ar ūdeni… kas tas bija? Burvestība?
Ado pasmaidīja. Par spīti visam, ko Kims pats bija piedzīvojis un no Privina un pārējiem dzirdējis, viņu tomēr vēl joprojām mulsināja vienaldzība, ar kādu Pasakzemes iedzīvotāji uzņēma nāvi. Bet varbūt, — viņš nodomāja, un šī doma viņu iepriecināja, — tikai neziņa piešķir nāvei drausmas. Viņa dzimtenē cilvēki vēl nebija iemācījušies uzskatīt nāvi par to, kas tā īstenībā ir: par dzīvības daļu.
— Burvestība? — Ado šo vārdu tik dīvaini uzsvēra, ka Kims netika pie skaidrības. — Tu varbūt tā sacītu. Jā, laikam tā ir burvestība. Bet es to dēvēju citādi.
— Kā?
Ado atkal pasmaidīja. Tad viņš pagriezās un brīdi cieši noraudzījās uz upi, it kā tur meklēdams atbildi uz Kima jautājumu.
— Pirms uzradās Borāss, mans tēvs bija Ezeru karalis, — viņš atgādināja. — Un tagad laikam tāds esmu es, — viņš klusu piebilda. — Kaut gan neesmu pie tādas domas vēl pieradis. Pastāv… pastāv saikne starp cilvēku un apkārtējo pasauli — dabu, ja tā tev patīk labāk. Es par jūsu pasauli nekā daudz nezinu, taču man šķiet — jūs dabu uzskatāt par kaut ko tādu, kas bija pietiekami laba, lai jūs radītu, un tagad ir pietiekami laba, lai jūs to izkalpinātu. Lai to nežēlīgi izmantotu, saērmotu, pārveidotu, kā vien jums ienāk prātā.
Kims grasījās runāt pretī, bet tad pārdomāja. Varbūt Ado izteicās visai asi, tomēr nebija noliedzams, ka tā tiešām ir.
— Bet tāda pieeja ir aplama, — Ado turpināja. — Mēs esam dabas dala, turklāt varbūt nemaz tik pārāk svarīga. Un mēs esam ar dabu saistīti ciešāk, nekā vairums no mums to nojauš. Ir cilvēki, kas šo saistību izjūt ciešāk nekā pārējie, un to vidū ir daži — pavisam nedaudzi, bet katrā ziņā tādi ir, kas šo saikni prot īpašā veidā izmantot.
Kims brīdi pārdomāja Ado vārdus.
— Vai to, ko izdarīja tavs tēvs, — viņš vilcinādamies jautāja. — Vai arī tu to spētu?
Ado papurināja galvu. — Nē, vismaz pagaidām vēl ne. Varbūt kādreiz vēlāk spēšu. Pagaidām vēl nezinu. Nezinu pat, vai es to vēlos.
Kims gribēja vēl daudz ko jautāt, bet tai brīdī atgriezās Gorgs un elsdams pūzdams nosēdās starp abiem zēniem.
— Nu?
— Viņpusē upe turpinās, — milzis paskaidroja visiem zināmo. — Tur ir arī pa kādam kokam. Ne īsts mežs, bet koki un zāle. Varbūt mums tur palaimēsies atrast ko ēdamu. Bet auksti gan tur ir. Man tā vien liekas, ka drīz sāks snigt — Gorgs noskurinājās, it kā sajustu aukstumu, pat šai pusē pārnācis. Viņš uzstatīja milnu kā mietu un, uz tās atbalstījies, pieslējās kājās.
— Iesim tālāk, — viņš nomurdēja. — Labāk pārnakšņosim viņā pusē.
Kims norādīja uz Kelhimu. — Viņš ir iemidzis. Manuprāt, vajadzētu ļaut viņam atpūsties.
Gorgs mirkli paprātoja. — Tur otrā pusē būs labāka atpūšanās, — viņš noņurdēja. — Un drošāka. 20» 307
— Drošāka?
Gorgs palocīja galvu. — Reiz jau mēs tā jutāmies drošībā, mazo varoni, — viņš atgādināja. — Pārliecīgā drošībā. Man negribētos otrreiz pieļaut tādu pašu kļūdu. — Viņš liegi papurināja lāci, līdz tas ierūkdamies atvēra aci. Gorgs paskaidroja savu priekšlikumu, un Kelhims nepretodamies slējās augšā. Arī Brobings un stepes princis žāvādamies piecēlās un paklausīgi klumburoja Gorgam aiz muguras augšā pakalnā. Kims gāja pēdējais. Kaut arī katrs solis prasīja lielu piepūli, viņš ļoti labi saprata milža domu. Ieleja arī viņam nepatika, un cerība atkal reiz ieraudzīt zaļumu, zāli un kokus gandrīz ļāva aizmirst lielo nogurumu.
Kalna korē uzkāpis, Gorgs apstājās un sagaidīja pārējos.
— Tur lejā krastmalā zem kokiem man šķiet laba vieta apmetnei, — viņš sacīja.
Kims, pat lāgā nepaskatījies, piekrītot palocīja galvu. Spēka viņam bija vairs vienīgi tik, lai noturētos kājās. Un arī tas vairs nebūs ilgi.
— Vēl tikai pavisam mazu gabaliņu, — Gorgs centāsvinu uzmundrināt.
Kims nopūtās. Tad sapurinājās un tenterēja milzim nopakaļ pa nogāzi lejup un tālāk līdz kokiem apaugušajai krastmalai. Kelhims nometās zālē pašā krastā un tūdaļ no jauna iemiga. Arī Kims ierīkojās koka pavēnī. Viņš bija noguris, neizsakāmi noguris, taču trakāk par nogurumu mocīja izsalkums. Vienbrīd viņam sametās pavisam nelabi un mutē sakāpa neganti rūgta garša.
— Vajadzētu nostādīt sardzi, — ieteica Brobings.
— Jā, — Gorgs piekrita. — Un sasiet plostu. Straume gan nav nekāda varenā, bet ceļošana kājām man pamazām sāk apnikt. Vai aizdosi man savu zobenu?
Kimam vajadzēja vairāk sekunžu, lai saprastu, ka runāts tiek ar viņu. Viņš pasniedza Gorgam ieroci, pacēlās sēdus un noskatījās, kā milzis apbrīnojamā ātrumā sacirta lielu daudzumu jaunu kociņu, bet tievākos zarus no lielajiem kokiem vienkārši nolauza.
Tad nogurums ņēma virsroku un apmigloja viņa domas. Viņš noslīga pie zemes un izstiepās visā garumā. Gorgam taisnība — šeit bija jūtami vēsāk nekā pakalna viņā pusē un gaiss smaržoja pēc sniega. Kims nožāvājās. Tad apvēlās uz otriem sāniem un atbalstīja galvu uz rokas delma kā uz spilvena. Saule rietēja un apvija pakalnu apaļās kontūras ar liesmainu vainagu. Mirkli pirms īstās iemigšanas Kimam likās, ka uz pakalna kores kaut kas sakustas — nekas vairāk kā ēna, kas uz sekundes sīkdaļu aizslīdēja priekšā saulei un atkal pazuda.
Liela auguma spīdošā melnā metālā ietērpta jātnieka ēna. Taču, nepaspējis izdomāt domu līdz galam, Kims aizmiga.
Arī šoreiz viņam nebija novēlēts salds miegs. Nevarēja teikt, ka viņu mocītu murgaini sapņi — vismaz viņš nekā tāda neatcerējās, tomēr vairākkārt trūkās augšā, jo šķitās sadzirdējis aizdomīgus trokšņus. Taču vienmēr viņu pamodināja vienīgi paša nemierīgie sirdspuksti. No rīta Kims pamodās līdz ar pirmo ausmas blāzmiņu un, kaut arī vēl jutās noguris, nolēma celties augšā. Modās neskaidra atmiņa — kāds bija kaut ko runājis par sargposteņiem. Viņš pacēla galvu un ieraudzīja milzi kopā ar Ado sēžam pie maza ugunskuriņa un sildām rokas virs liesmām.
Klusu, lai nepamodinātu citus, Kims piecēlās un aizslīdēja pie ugunskura. Gorgs izskatījās noguris un negulējis. Sejā iegrauzušās jaunas grumbas, kādas tur līdz šim nebija redzamas, un āda nemierīgajā uguns gaismā izskatījās pelēka un neveselīga.
Kad Kims apsēdās, milzis pacēla galvu.
— Tu jau nomodā?
Kims papurināja galvu. Viņš pastiepa rokas virs liesmām un berza pirkstus citu pret citu. Tikai tagad, siltumā viņš pamanīja, cik auksts kļuvis rīts. Zāle bija pārvil- kusies ar salnu. — Nē, pamodies vēl neesmu, — Kims nomurmināja, — es tikai izliekos. — Viņš pievilkās tik tuvu pie uguns, ka liesmas sāka snaikstīties gar viņa bruņām, tomēr viņam joprojām sala. — Un kas ar jums? Vai esat tādi agri cīruļi vai arī vispār neesat gājuši gulēt?
— Gan vienādi, gan otrādi, — atbildēja Ado. — Mēs ar Gorgu sardzē nomainījāmies.
— Kālab nepamodinājāt mani? — Kims vaicāja. — Es arī būtu varējis savu laiku sargāt.
Gorgs iesmējās, un Kims nolēma labāk mainīt tematu.
— Kā tad kulsimies tālāk?
— Gorgs ar galvas mājienu norādīja uz upi. Pie krasta šūpojās bezveidīgs plosts. Par mākslas darbu to dēvēt nevarēja, taču tas bija pamatīgs un pietiekami liels, lai visi, ciešāk saspiežoties, uz tā novietotos. Gorgs droši vien bija pie tā nostrādājis pusi nakts.
Kims atzinīgi palocīja galvu. — Ja tu tagad vēl no piedurknes izbursi ceptu vistu, — viņš sacīja, — tad tu man pa īstam iepatiksies.
Gorgs bēdīgi papurināja galvu. — Gaužām žēl, Kim. Esmu izlūkojis visu apkārtni, bet šī zeme ir kā izmirusi. Itin nekā. Pat neviena putna!
Izmirusi zeme… Kimam pārskrēja drebuļi — ne no aukstuma vien. Gorgs bija izteicis to, ko Kims neapzinoties bija izjutis. Ar visiem kokiem un cietajā zemē izaugušajiem zāles kumšķiem šī zeme tomēr bija mirusi. Varbūt ne gluži mirusi, bet pavisam savādāka nekā viss cits līdz šim iepazītais — it kā viņi būtu ielauzušies apvidū, kas nebija domāts tādai dzīvībai, kādu viņi pazina.
— Kad dosimies tālāk? — viņš apvaicājās, ne tādēļ, ka tas viņu ļoti interesētu, bet vienkārši gribēdams ievirzīt domas citās sliedēs.
— Tiklīdz būs kļuvis pavisam gaišs. Kelhims varēs uz plosta turpināt nomiedzi, un tu arī, ja vēlēsies. Ilgāk mēs vairs nedrīkstam laiku nelietīgi tērēt.
Vienu mirkli Kima domas pakavējās pie drūmā redzējuma iepriekšējā vakarā pirms miegā laišanās. Pie melnā jātnieka vai, pareizāk sakot, pie melnā jātnieka ēnas, kas bija ielavījusies viņa sapņos. Ienāca prātā — vai derētu par to pastāstīt Gorgam, bet tad nolēma nestāstīt. Sapnis vien, nekas vairāk. Nebija nekādas jēgas darīt draugus nemierīgus.
Kima skatiens taustījās pār krēslā tītajiem pakalniem un aizķērās pie kokiem upes pretējā krastā. Iepriekšējā vakarā viņš bija pārāk noguris, lai tos pamatīgāk aplūkotu, toties tagad ievēroja, ka tie ir visai ērmoti koki; tādus viņš vēl nekad nebija redzējis. Stumbri gludi un rītausmas mijkrēslī izskatījās kā nolakoti, bet tievie zari un zariņi kā no stieplēm izliekti — stīvi ar asiem leņķiem. Arī zāle zem kājām bija svešāda. Zaļumam bija kaut kādas vārdā grūti nosaucamas krāsas piejaukums un stiebri, lai gan plāni un lokani, tomēr bija kā mazi, asi duncīši. Pat krastmalas akmeņi visi bija stūraini, ar asām šķautnēm, it kā šeit viss būtu veidots un sagatavots pašaizsardzībai un aizstāvībai. Aizstāvībai — pret ko? Kims neviļus pats sev pajautāja. Taču domu līdz galam viņš neaizšķetināja, jo tai brīdī Gorgs stenēdams rausās augšā un posās uz pakalnu kori. Ado viņam piebiedrojās, un beidzot ari Kims slējās kājās, lai abus panāktu.
Kad viņi uzkāpa pakalna virsotnē, pie apvāršņa parādījās bāla oranžsarkanas gaismas strēlīte. Ēnas ielejā pamazām sāka bālēt. Vienīgi stūrainās pakalnu virknes priekšā pie ieejas ielejā palika asa, kā ar lineālu novilkta līnija, kas šķīra gaišo no tumšā, it kā tieši tur nakts stūrgalvīgi liegtos atkāpties. Dīvaini — kalni tur nemaz nebija sevišķi augsti, un, kad Kims atcerējās tos milzu augstumus, ko viņi bija izkāpelējuši, tad šī ainava bija tikai kā milzum liels burbulis zem ļoti plāna klinšu pārsega. Un arī tālākie kalni bija pārsteidzoši zemi — vismaz salīdzinājumā ar tām varenajām aizām un klinšu nogru- vēm, ko viņi savos gājienos bija pieveikuši. Ja padomāja par dažādajiem augstumiem, kādos tecēja Pazudusī upe, tad jāpieņem, ka šis novads atrodas krietni zemāk par Pasakzemi. Varbūt viss apvidus nebija nekas cits kā viena vienīga neaptverami liela ieleja.
Kims jau grasījās griezties apkārt un doties atpakaļ uz apmetnes vietu, kad pamanīja sakustēšanos melnajās ēnās ielejā. Iztrūcies viņš sagrāba milzi aiz rokas un norādīja lejup.
Gorgs ieņurdējās. Seja viņam saspringa. Arī viņš likās pamanījis sakustēšanos, un, saulei kāpjot arvien augstāk debesīs, atklājās daudz jaunu sīkumu. Un, jo vairāk to atklājās, jo lielāks auga izmisums Kima sirdī. Patiesība vairs nebija noliedzama.
Starp idintīm lejā upes krastā ņudzēja jātnieki.
Melnie jātnieki.
To nebija vairs tik daudz kā pēdējoreiz, varbūt tikai divdesmit vai trīsdesmit kareivju, bet arī ar tādu mazumiņu pietiktu, lai šajā neaizsargātajā klajumā viņus visus sešus piebeigtu. Un grupas priekšgalā pat iztālēm izcēlās milzīga auguma karotājs melnās bruņās.
— Barons Kārts, — nomurmināja Kims.
Melnie vēl bija vismaz drošas stundas jājienā un uz klinšainās pamatnes nekādu lielo ātrumu attīstīt nevarēja. Bet Kims saprata, ka viņu laika priekšrocība jo ātri saruks, tiklīdz jātnieki būs šķērsojuši ieleju un tikuši pāri pakalnu grēdai. Pat ar plostu viņiem neizdosies sasniegt auļojošu zirgu gaitas ātrumu.
— Velti, — viņš savā nodabā noteica. — Viss velti. Rangariga nāve, Akača karaļa bojāeja… — Palika pēdējais glābiņš — Laurina mētelis. Tomēr kaut kas spieda domāt, ka tam vēl nav pienācis laiks.
— Stāvi klusu! — uzsauca Gorgs. Balss viņam drebēja un sejā zvēroja tāds niknums, ka Kims neviļus soli atkāpās.
— Nekas nav bijis velti! — Gorgs dārdināja. — Mums vēl ir laiks. Aizskrien un pamodini pārējos. Jums tūliņ jābrauc projām!
— Mums? — Kims neizpratnē jautāja. — Kāpēc mums? Vai tu…
— Es palieku, — Gorgs stingri noteica. — Kā prazdams es viņus aizturēšu.
— Tu esi traks! — Kimam paspruka. — Tu nejēdz, ko runā. Palikt tev nozīmētu drošu nāvi.
Gorgs aizsmacis iesmējās. — Viņu nav daudz un…
— Viņu ir pārāk daudz! — Kims viņu pārtrauca. — Arī tev.
— Vai grasies mani apvainot? — Gorgs apskaitās. — Ar saujiņu melno jātnieku nepietiek, lai piespiestu mani bēgt.
Kims papurināja galvu. — Es nepieļaušu, ka tu ziedojies, — viņš stingri noteica. — Ja mēs paliekam te visi,
tad varam viņus ievilināt lamatās. Tā mums būtu izdevība…
Gorgs neatbildēja, bet pārtrauca pārrunas pa savai modei. Nekā neteicis, viņš satvēra Kimu kā kartupeļu maišeli un, padusē iežmiedzis, platiem soļiem drāzās lejup pa nogāzi, nelikdamies ne zinis par Kima protesta brēku.
Kima brēcieni pamodināja pārējos.
— Kas noticis? — Privins mulsi jautāja, berzēdams miegu no acīm.
— Melnie jātnieki, — sacīja Gorgs. — Apmēram divdesmit. Jums tūliņ jābrauc projām. Pēc stundas šie būs klāt!
Mirkli Privins galīgā neizpratnē blenza uz milzi un tad vienā lēcienā bija kājās. Viņš nostājās Kima pusē. Arī viņš negribēja pieļaut, ka Gorgs viens paliek uz vietas.
—Pietiks! — Gorgs pavēlēja. — Es laikam zinu, ko daru.
Kims tomēr pat nedomāja piekāpties.
— Nezini vis, — viņš tiepās. — Tu mums esi vajadzīgs, Gorg. Neviens nezina, kādas briesmas mūs vēl ceļā gaida.
— Ja neviens nepaliks aizkavēt melnos, tad vispār vairs nebūs nekādu briesmu, — Gorgs mierīgi atbildēja. — Tad viņi pēc divām stundām būs mūs panākuši.
— Atstājiet mani te, — ierunājās Kelhims, kas līdz šim klusēdams bija noklausījies strīdā. — Kimam taisnība. Tevis viņiem varbūt vēlāk vajadzēs. Turpretim es… — viņš ar izteiksmīgu žestu norādīja uz savu nelietojamo ķetnu un bezveidīgi pietūkušo plecu, — esmu jums vienīgi par nastu. Tāds kroplis kā es nav nekāds zaudējums.
— Un ko tad tu tāds ievainots domā nodarīt melnajiem? — noprasīja Gorgs.
Kelhims dobji iesmējās. — Var jau būt, ka es vairs neesmu gluži tāds, kāds biju. Bet Kartam sagādāt nepatikšanas es vēl spēju! Es nepieļaušu, ka tu paliec.
— Nekļūsti smieklīgs! — Gorgs rāmi atteica. — Jūs tagad visi kāpsiet uz plosta un zudīsiet kokos. Ja mēs te vēl ilgi ķēpāsimies, viss nokārtosies pats no sevis. Tad šie savāks mūs visus.
— Es palieku, — sacīja Kelhims.
Gorga acis samiedzās šaurās spraudziņās. — Ak tā?
Kelhims draudīgi sacēlās pakaļkājās. Pirmoreiz pēc ilgāka laika Kims atkal redzēja, cik lācis ir liels un varens pat salīdzinājumā ar Gorgu. Milzis gan pārsniedza Kelhimu vairāk nekā par divu galvu tiesu, toties lācis bija daudz masīvāks un druknāks.
— Es palikšu šeit, — Kelhims atkārtoja. — Un ja tev kaut kas pret to iebilstams, tad vajadzēs ar mani pacīnīties.
Vienu mirkli likās, ka Gorgs pieņems izaicinājumu. Taču tad viņa saspringtais ķermenis atslāba un sejā parādījās tāda kā nožēla.
— Ja tev tā šķiet pareizi, — viņš klusu sacīja, — tad tikai neaizmirsti, ka pats to vēlējies.
Viņš pagāja sānis, nogaidīja, kamēr lācis, vēl aizvien divkājās izslējies un abas ķetnas draudīgi uz priekšu izstiepis, pagāja viņam garām, un tad no visa spēka uzgāza ar milnu tam pa pakausi. Kelhims nogāzās kā nopļauts un palika guļam.
Privins šausmās iekliedzās: — Ko tu izdarīji?
— Vienīgi to, kas bija vispareizāk, — Gorgs atbildēja, nepagodinājis stepes princi pat ar skatienu. — Šitais nelga būtu bez apdoma sevi nobeidzis. — Nometis milnu zālē, viņš stenēdams pacēla lāča smago ķermeni un aiznesa to uz plostu. — Un nu jūs, — viņš nepacietīgi mudināja, kad bija Kelhimu noguldījis uz mitrajiem koku stumbeņiem. — Pasteidzieties!
Kims, Brobings, Ado un Privins, cits aiz cita, novietojās uz plosta. Gorgs satvēra pinekli, kas turēja plostu un, daudz negudrodams, to pārrāva. Plosts sazvārojās, atspērās pret straumi un lēnām sāka slīdēt projām no krasta uz upes vidu.
Kelhims pamodās tikai pret pusdienlaiku. Viņam bija drudzis, un viņš murgoja. Plecā iecirstā brūce bija vēl stiprāk iekaisusi un sāka izplatīt nelāgu smaku. Ado kādu brīdi ap to noņēmās, tad, galvu papurinādams, piecēlās un nelaimīgs palūkojās uz lāci.
— Man ļoti žēl, vecīt, — viņš klusu sacīja, — bet vairāk es tev līdzēt nespēju.
Brītiņu viņš raudzījās Kimam acīs, tad pievērsa skatienu ūdeņiem, kas strauji traucās garām.
— Ja negadīsies kārtīga palīdzība, viņš nomirs, — Ado sacīja. Pateica to pavisam mierīgi, viņa balsī neskanēja ne sēras, ne sarūgtinājums.
Un tomēr Kimu pārņēma tāda sajūta, ka ik vārds duras krūtīs kā nokaitēts duncis. Nomirs…
Vai viņu ceļojums patiesi bija vienīgi ceļojums nāvē? Vai katru no viņiem beigu beigās nesagaidīs nekas cits kā bezjēdzīga nāve? Acu priekšā vēlreiz aizslīdēja visi viņu ceļojuma izšķirošie mirkļi: vispirms Rangarigs, lielais, labestīgais, neuzvaramais pūķis, nešķīsti nokauts nežēlīgā cīkstiņā, kritis par mērķi, kuru viņi, domājams, nekad nesasniegs, kura varbūt vispār nemaz nav. Tad Akača karalis, skumjais sirmgalvis, kas vēlreiz bija sacēlies pret savu likteni un pēc apspiestības gadu desmitiem beidzot pavērsies pret saviem mocītājiem un par to samaksājis ar dzīvību. Tagad Gorgs, varenais, mīlamais milzis, kas īstenībā nebija nekas cits kā krietni pāraudzis puika un kas Kimam, pašam līdz pat šim brīdim neapzinoties, bijis pats mīļākais no visiem. Arī Gorgs pagalam, Kims to zināja; miris tāpēc vien, lai viņiem dotu pāris stundu laika priekšrocību. Un nu Kelhims. Debestiņ mīļo, vai tiešām tie visi bija nākuši līdzi vienīgi tāpēc, lai viņam blakus vai pat viņa vietā mirtu?
Uz vienu mirkli Kima bēdās uzliesmoja spējš niknums. Viņš gandrīz vēlējās, kaut barons Kārts turpinātu viņus vajāt, lai viņi varētu vēlreiz nostāties viens otram pretī, vēl vienu vienīgu reizi, lai viņš tad varētu tam atmaksāt visu ļauna darījumu.
Kims maigi noglāstīja lāča galvu un saldams piekļāvās tā kažokam. Saule bija sasniegusi augstāko punktu savā dienas ceļā, tomēr gaiss kļuva arvien saltāks. Starp kokiem upes krastos šur tur bija sakrājušās nelielas sniega sanesas, un debesis rietumu pusē bija aizvilkušās ar zemiem, pelēkiem mākoņiem. Ledainais vējš pūta vēl sirdīgāk, un plosta koku spraugās krājās salna. Laikam jau vēl šai pašā dienā sāks snigt.
Kims saritinājās apaļš kā bumbulis, ieraka seju lāča mīkstajā vilnā un lūkoja aizmigt. Plosts nesteidzīgi peldēja pa upes vidu pietiekami tālu no krastiem, lai būtu drošībā gan no bultām, gan no šķēpiem. Pagaidām vajātāji vēl nebija manāmi. Vai nu Gorgam bija izdevies piespiest melnos jātniekus bēgt, vai ari tie pazaudējuši viņu pēdas. Bet šī cerība bija tik niecīga, ka Kims gan tai labprāt pieķērās, tomēr sirds dziļumos noticēt nespēja. Gan jau melnie jātnieki pamanīs, ka viņi cirtuši kokus, un vajadzīgo no tā izsecināt nenāksies grūti.
Kļuva vēl aukstāks. Krastos cits pēc cita pazuda koki. Upei gar abām malām pletās sniega klaji un plaši melnu, kailu klintsakmeņu lauki. Vēlā pēcpusdienā uz ūdens parādījās pirmais apledojums, vēl trausls un plāns kā stikls, tomēr — priekšvēstnesis tam, ko varēja gaidīt vēlāk. Saldami, pusapdulluši no aukstuma, visi saritinājās ap Kelhimu, lai pagulētu. Saule norietēja, un plosts slīdēja tālāk pa plato, rāmo upi. Kims drīz iemiga, tomēr bieži modās, kad lielāki, cieti ledus gabali atsitās pret plostu, un vienreiz kaut kas zem plosta noskrāpējās tik spēcīgi, ka likās — plosts tūdaļ sairs. Taču tas izturēja, un viņi peldēja tālāk naktī un neziņā.
Kims pamodās, kad plosts, skaļi noņirkstēdams, uzskrēja sēklī. Viņš uzrausās sēdus un, atbalstu meklēdams, grābstījās visapkārt, līdz satvēra kaut ko aukstu un cietu.
Viņiem apkārt viss stinga ledū. Ledū, kas, augstā, mirguļojošā mūrī sastindzis, šķērsu cēlās pāri upei, ar asām smailēm pāri ūdens virsmai un krastos veidoja fantastiskas ainavas.
— Gala stacija, — Privins lakoniski noteica. — Rādās, ka tālāk mums būs jācilpo kājām.
Kims nespēja pievienoties Privina šķietamajai vienaldzībai. Viņš piecēlās, nomurdēja kaut ko nesaprotamu un pārbijās, kad salā sastingušie muskuļi pretojās kustībām. Pirksti bija aukstumā notirpuši, bet āda kņudēja un dega. Citiem laikam neklājās labāk. Privins un Ado bija bāli un izvārguši. Brobings trīcēdams sita rokas krustām, ledus barjeras malā stāvēdams un pūlēdamies paskatīties tai pāri.
— Vai vari ko saskatīt? — jautāja Ado.
Brobings pamāja. — Jā gan, — viņš sacīja. — Ledus. Cik vien tālu acs rāda. Šur tur upe vēl paņirb, tomēr lielākoties tā ir zem ledus. Skaidrs, ka ar plostu tālāk netiksim.
Nopūties viņš pagājās uz plosta vidu un raudzījās uz krastu. Upe ap šo vietu bija tik sekla, ka varēja redzēt līdz pat dibenam. Bet plosts bija tā ieķīlējies ledū, ka nebija vērts ķerties klāt, lai to izkustinātu. Pat, ja viņiem tas izdotos, straume plostu tūliņ pagrūstu zem ledus.
Kims dziļi ievilka elpu un noslidinājās pāri plosta malai. Līdz gurniem viņš iegrima ledainajā ūdenī. Aukstums sāpēja tik skaudri, ka viņš iekliedzās. Vienu mirkli viņam nogriezās melns gar acīm. Saņēmis vienkop visu gribasspēku, viņš tenterēja tālāk, ar labo roku turēdamies pie ledus barjeras, un grīļodamies tuvojās krastam; ik solis nozīmēja mokas. Jau pēc pirmajām sekundēm kājas kļuva nejūtīgas, un ne vienreiz vien viņam uznāca vēlēšanās padoties un vienkārši ievelties uz mutes ūdenī. Taču kaut kā viņš malā izķepurojās, un pēc maza brītiņa arī pārējie sasniedza krastu un pusnemaņā sastinguši noslīga uz ledus.
— Tālāk! — urdīja Kelhims, kurš pats pēdējais bija pametis plostu. — Jums jāiet tālāk. Ja jūs tagad iemigsiet, pagalam būsiet.
Kims vaidēdams apvēlās uz sāniem. Viņš gribēja tikai gulēt, padoties kārdinošajai nejutībai, kas sāka pārņemt visus locekļus. Instinktīvi viņš zināja, ka Kelhimam taisnība, ka iekšējais siltums nav nekas cits kā nāves priekšvēstnesis, bet viņam bija vienalga. Viņš gribēja gulēt, nekā cita kā vienīgi atpūsties.
Kelhims nesaudzīgi uzrāva Kimu kājās, pagrieza un iegrūda mugurā tik pamatīgu dunku, ka Kims neviļus pastreipuļoja uz priekšu.
— Tālāk! — lācis pavēlēja. — Jums jāiet tālāk, jūs nedrīkstiet apgulties. Tālāk! Jums jāiet tālāk!
Dažus soļus pameimurojis, Kims sabruka uz ceļiem, bet Kelhims gan viņu, gan pārējos bez žēlastības dzina tālāk. Kima drēbes bija ūdenī samirkušas smagas, un viņam likās, it kā miklums bruņutērpā pamazām stingtu un drīz iekals vina ķermeni ledus bruņās.
Sirds Kimam dauzījās tā, ka draudēja pārtrūkt. Gar acīm slīdēja un mijās miglas plīvuri. Un gaiss ar katru elpas vilcienu šķita pārvēršamies šķidrā ugunī, kas dedzināja viņa plaušas. Bet, neizprotamas varas dzīts, viņš devās uz priekšu. Un kustības, kaut arī gausas un ar pastāvīgām sāpēm saistītas, tomēr nepalika bez iespaida. Pamazām viņa ķermenī atgriezās dzīvība, sākumā tā izpaudās kņudēšanā un durstīgās sāpēs roku un kāju pirkstgalos, bet tad sāpes kļuva plosīgas. Pēc tam migla acu priekšā sāka gaist, un viņš sāka apkārtnē saredzēt šo to vairāk nekā tikai izplūdušus apveidus.
Ainava bija vienmuļi balta, bez kontūrām. Nebija nekā — neviena nelīdzenuma, neviena koka vai krūma, kaut vai klintsbluķa, kur piesaistīt skatienu. Apvārsnis pazuda miglā, un vienīgi dažbrīd Kimam šķita, ka balt- pelēkajā dūmakā pavīdētu kādas milzīgas, savādas celtnes apveidi. Taču aina ikreiz pazuda, pirms viņš paguva koncentrēt skatienu uz to.
Piepeši Brobings apstājās un pārbīlī ieplestām acīm norādīja atpakaļ virzienā, kādā viņi bija nākuši. Kims samiedza acis, lai pārskatītu spožo ledus lauku, un šausmās sarāvās.
Uz ledus klaja iezīmējās vairāki melni punktiņi.
— Tās ir beigas, — nomurmināja Brobings.
Kelhims nikni atsaucās:
— Nekas tamlīdzīgs! Ejam! — Viņš sasparojās un sāka iet, aizčāpoja pāris soļu pa ledu un tad pārsteigts apstājās. Neviens netaisījās viņam sekot.
— Nāciet taču! — viņš mudināja. — Mums jābēg!
Ado apņēmīgi papurināja galvu.
— Nav jēgas, lāci, — viņš sacīja. — Mēs tikai notērēsim spēkus. Mums nav, kurp bēgt.
Kelhims jau gatavojās enerģiski atbildēt, tomēr nepateica nekā. Tikai pārlaida domīgu skatienu bezgalīgajam ledus klajumam, kas pletās viņiem visapkārt. Jaunajam Akača karalim bija taisnība. Ledainajā tuksnesī nebija nevienas slēptuves, nekā, kur viņi varētu patverties vai nocietināties.
— Pareizi, — viņš norūca. — Šoreiz vajadzēs cīnīties.
Kims pamāja. Lēnām, apcerīgi viņš izvilka melno zobenu no maksts, sagrāba vairogu ciešāk un, sagatavojies pēdējai, izšķirošajai cīņai, raudzījās pretī jātniekiem, kas tuvojās.