Viņu bija septiņi. Seši slaidi, liela auguma karotāji mirdzoši melnās bruņās; lokus un bultas tie turēja šaušanas gatavībā. Un viņiem pa priekšu, milzīgs un draudīgs, vienīgais ar lielu, melnu ķēdē iestiprinātu lodi apbruņots, barons Kārts. Dziļi pār zirgu kakliem nolīkuši, melnie nāves vēstneši tuvojās — vēl tie bija trīssimt, vēl divsimt metru atstatu, taču attālums ar katru acumirkli saruka.
Kims sagrāba zobenu ciešāk. Melnais asmens viņa rokās šķita ietrīcamies. Pagāja brīdis, pirms Kims pamanīja, ka netrīc vis asmens, bet trīc viņš pats un nevis no bailēm vai aukstuma, bet gan no satraukuma. Viņam līdzās sadursmei sagatavojās Privins. Acis princim bija ciet, ķermenis dīvaini atslābināts. Un Privinam aiz muguras divkājās izslējās Kelhims, ieņemdams lāčiem raksturīgo cīņas stāju. Taisni izslējies, ķetnas uz priekšu pastiepis, viņš bija krietni lielāks par melnajiem jātniekiem zirgu mugurās.
Kims mierīgi raudzījās pretī jātniekiem. Jebkurā citā reizē viņi būtu viegli tikuši ar uzbrucējiem galā. Bija taču tikai septiņi, un Kelhims viens pats atsvēra četrus vai piecus melnos. Brobingu un Privinu Kims jau bija redzējis cīņā un zināja, ka no tiem var daudz gaidīt, un arī viņš pats bija iemācījies rīkoties ar vairogu un zobenu. Bet šoreiz kārtis bija slikti sadalītas. Lai arī Kelhims centās sāpes neizrādīt, ievainojums viņu tomēr gauži mocīja. Ado nepavisam nebija sagatavots cīņai uz dzīvību un nāvi, un atklātajā, līdzenajā laukā jātniekiem bija lielas priekšrocības.
Gandrīz tā, it kā šī doma būtu kļuvusi par signālu uzbrukumam, pieauļojošo jātnieku rinda sadalījās. Pa labi un pa kreisi uz katru pusi izvērsās pa trim jātniekiem, lai uzbruktu no abām pusēm reizē. Tikai barons Kārts ar savu milzīgo zirgu jāja taisni pie Kima. Gaisā nošalca melnu bultu kārta. Kims ar vairogu metās aizsargāt Ado un uztvēra vienu nāvējošo šāviņu. No atsitiena viņš sastreipuļoja. Pa acu galam viņš redzēja, kā Privins pietupdamies izvairījās no bultas, kas nosvilpa tam pāri galvai. Barons Kārts, spalgi iekliedzies, pacēla savu ieroci. Dzelkšņainā bumba, iestiprināta rokas delma garuma ķēdē, sāka griezties dziedošā nāves aplī. Taču līdz sitienam viņš netika.
Notika kaut kas ar gaismu. Tā kļuva dzeltena, mirkli noplaiksnīja, tad norima un palika viegli kvēlojam. Ar katru mirkli biezēja migla un aukstums šķita sablīvējamies.
— Stāt!
Balss nodārdēja viņu galvās, ķermeņos, ledū un gaisā. Tā bija tik valdonīga pavēle, ka Kims palaida zobenu vaļā un ar rokām aizspieda ausis. Divi vai trīs melnie jātnieki izkrita no segliem, kad viņu pārbiedētie zirgi spēji saslējās pakaļkājās; arī melnais barons ar pūlēm tik tikko noturējās seglos. Jātnieku izveidotā uzbrukuma ierinda dažos mirkļos bija pilnīgi pajukusi.
Pamanījis kustību, Kims iztrūcies apsviedās apkārt. No miglas iznira milzīga ēna. Miglas vāli pašķīrās, un starp kaujiniekiem strauji ietraucās balts milzu jātnieks.
Apbrīnas un baiļu sajaukumā Kims vēroja svešo. Gan zirgs, gan jātnieks bija pilnīgi balti — tādā pašā pienainā baltumā kā ledus, pa kuru viņi vairākas stundas bija nākuši. Jātniekam mugurā bija biezs kažoks, bet kājās — ar kažokādu izoderēti ādas zābaki, kas sniedzās līdz gurniem. Ari viņa kumeļu no spelgā aukstuma sargāja balts kažokādas pārklājs. Jātnieks bija milzum liels — ne tik daudz augumā, kaut gan viņš patiesi bija ļoti liels, bet gan izstarojuma dēļ, nesatricināma spēka un pārākuma auras dēļ, kas viņu apņēma kā neredzams aizsargtērps. Tas būtu bijis cienīgs pretinieks Gorgam, Kims skumji iedomājās.
Melnie jātnieki kārtojās no jauna. Barons Kārts bija savaldījis savu zirgu, un arī tie, kas bija novēlušies no zirgiem, tagad aši sakāpa atpakaļ seglos un nostājās aiz sava vadoņa.
— Vācies nost no kājām! — iešņācās Kārts. Pat šinī apkārtnē viņa balss skanēja salti.
Ledusmilzis ļoti noteikti papurināja galvu.
— Nē. Šeit kauja nenotiks, Kart. Šeit ne.
Kārts nikni atmeta galvu un uzsauca asu pavēli. Divi viņa jātnieki strauji apgrieza zirgus, izvilka zobenus un lēkšoja pie baltā milža. Tas mierīgi nogaidīja, līdz abi jātnieki bija klāt, un tad pacēla roku. Divkāršs briesmīgs bļāviens saplosīja gaisu. Zirgi un jātnieki nokrita kā zibens nosperti un palika nekustīgi guļam. Vienā mirklī viņu ķermeņi pārklājās ar ledus kārtu.
— Es tevi brīdināju, Kart! — Ledusmilzis sacīja. — Aizvāc savus kareivjus, lai ar viņiem un arī ar tevi nenotiek tas pats. — Viņš pagrieza galvu, ar vērtējošu skatienu nomērīja Kelhimu un pārējos, bet tad pievērsās Kimam. — Un nu ir tava kārta, Kim Larsen. Mēs tevi gaidījām. Tevi un tavus draugus. Vēlu gan jūs ierodaties.
Kims satrūkās. — Tev… tev zināms mans vārds?
Pār baltā milža vaigu pārslīdēja smaids.
— Protams, — viņš atbildēja. — Gan tavs, gan arī tavu draugu vārdi. Es zinu, kādā nolūkā esat šeit, un zinu arī, kā esat ieradušies. It nekas no tā, kas kaut kur mūsu valstī notiek, nepaliek mums apslēpts.
— Bet kādēļ… — Kims stostījās, — kas… tu tāds esi?
— Mums sadots daudz vārdu, un viens ir tikpat labs, kā otrs. Man šķiet, ka Pasakzemes ļaudis mūs dēvē par pasauļu sargiem.
— Par pasauļu sargiem? — Kims brīnīdamies atkārtoja. — Ko tas nozīmē?
— Gan uzzināsi. Bet nu nāciet! — Viņš apgrieza zirgu, pamāja ar roku un lēnām jāja pa priekšu. Miglas siena saira, un, kur vēl nupat bija pleties kails ledus tuksnesis, ceļinieku izbrīnītajiem skatieniem pavērās krāšņs no ledus un sniega uzcelts cietoksnis. Mirdzoši ledus tilti savienoja cietokšņa augstos torņus, kas slējās debesīs, un virs plaši atvērtajiem vārtiem greznojās Bezgalības simbols — gulošs astotnieks.
Kelhims pārsteigumā iekliedzās.
— Pasaulsgala cietoksnis, — viņš norūca.
Baltais jātnieks apturēja zirgu un pagaidīja, kamēr
Kims un Kelhims tika viņam blakus.
— Ejta pa priekšu. Jūs gaida.
Kims vilcinājās. Kārts un četri atlikušie jātnieki nebija izkustējušies no vietas. Taču Kims juta Karta naidpilno skatienu urbjamies mugurā.
— Ejta pavisam droši, — sacīja pasauļu sargs. — Šeit jums nekas nevar notikt. Pasaulsgala cietoksnis ir miera vieta. Borāsa vara šeit neiesniedzas.
Viņi paklausīja un tuvojās vārtiem, bet jātnieks palika viņiem aiz muguras urt likās lēnām sakustam ar miglu. Kims pats sev šķita neiedomājami sīks un pazudis, kad viņi iegāja pa Pasaulsgala platajiem vārtiem — sakauts, aizklīdis pulciņš, no kura kādreizējās drosmes un optimisma gandrīz nekas vairs nebija atlicis. Šis pēkšņais, negaidītais glābiņš viņam likās īsts brīnums. Taču tai pašā laikā viņam no jauna iešāvās prātā, ko bija sacījis pasauļu sargs. Nekas no tā, kas notiek mūsu valstī, mums nepaliek apslēpts…
Vai tas nozīmētu, ka vīni visu laiku atradušies Baltā milža aizsardzībā? Kimam negribējās izdomāt šo domu līdz galam. Ja jau tā, tad Gorga upuris bijis veltīgs.
Viņi iegāja plašā apledojušā iekšpagalmā. Kims izdzirda klusu skaņu. Pagriezies viņš ieraudzīja lielos vārtus aizveramies. Sētsvidū viņi palika stāvam, nesaprazdami, ko tālāk darīt. Torņi un mūri blīvi slējās augšup — līdzenas, mirdzošas sienas bez logiem un durvīm. Cietoksnis mazliet līdzinājās Gorivinnai, tikai viss, kas tur bija no stikla, šeit bija veidots no ledus un sniega un mirdzēja sterilā baltumā, nevis laistījās mirdzošās krāsās kā tur. Kur Gorivinnā rotājās arhitektonisks līniju skaistums un grācija, šeit valdīja rāmums un majestātisks diženums. Un klusums, baismīgs klusums.
Viena gludā siena, kā neredzamas rokas bīdīta, pavērās, un pagalmā kāds iznāca. Izskata ziņā tas būtu varējis būt brālis milzim, kurš viņus klajumā izglāba, tikai šim trūka varenības un dziļā miera, kas staroja no pirmējā.
— Esiet sveicināti Pasaulsgalā, pilī, kur beidzas laiks, — svešais sveicināja. Kimam šie vārdi likās nedaudz teatrāli, tomēr viņš saņēmās un nopietni palocīja galvu. Ledus- milzis klusēja, it kā gaidīdams atbildi, bet tad paraustīja plecus un aicinot pamāja ar roku.
— Nāciet man līdzi, es jūs aizvedīšu uz jūsu istabām, kur dabūsiet paēst un kur apkops jūsu vainas.
Piedāvājums gan skanēja gaužām vilinoši, tomēr visi pieci palika stāvam kā zemē iemieti un negrasījās aicinājumam sekot.
— Jums ne no kā nav jābaidās, — ledusmilzis smaidot sacīja. — Jūs atrodaties pasaules visdrošākajā vietā.
— Neba par to ir runa, — Privins atteica. — Mēs nedrīkstam zaudēt laiku. Mūsu…
— Jūsu ceļš izbeidzas šeit, — ledusmilzis viņu pārtrauca, vēl joprojām laipnā, bet ļoti noteiktā tonī.
— Ko tas nozīmē? — Kims izbijies jautāja.
— Jūsu ceļam šeit ir gals, jo šeit beidzas visi ceļi. Neviena taka, ne ceļš, ne lielceļš neved no Pasaulsgala tālāk.
— Bet… tur otrā pusē taču arī kaut kam jābūt, — stomīdamies ieteicās Kims.
Ledusmilzis nopietni papurināja galvu. — Vienīgi Nekas. Šeit beidzas jūsu pasaule.
— Mūsu pasaule? — Privins modri uztvēra. — Ko tas nozīmē — mūsu pasaule?
— Pasauļu ir vairāk nekā viena vien, stepes princi, — ledusmilzis pacietīgi paskaidroja. — Ir bezgala daudz pasauļu, tāpat kā cilvēku ir bezgala daudz un tiem ir bezgala daudz domu. Ikviens no jums sevī nes vairāk pasauļu, nekā kosmosā ir planētu. Un visām kopīgs ir tikai tas, ka šeit tās beidzas.
— Tātad ceļš tomēr ir, tikai tas nav domāts mums? —
Privins nedevās mierā.
— Viens ceļš ir, — ledusmilzis vilcinādamies atteica, — bet tas ir bīstams un šaurs un nav domāts tādām būtnēm kā jūs. Tagad nāciet līdzi. Vēlāk būs laika diezgan par to parunāt.
Viņš pakāpās sāņus, un tūliņ pagalmā uzradās otrs, trešais, ceturtais un piektais ledusmilzis, līdz katram Kima ceļabiedram bija pa pavadonim, kuram viņi, kaut arī negribīgi, tomēr sekoja uz pili. Gaiteņi bija šauri un augsti, tik augsti, ka griestus nevarēja saredzēt un radās iespaids, it kā viņi staigātu pa cietokšņa mūru iekšpusi.
Kima pavadonis norādīja uz durvju aili, kas piepeši atdarījās, kaut vēl nupat tur bija tikai gluda ledus siena.
— Ej iekšā, Kim.
Kims nedroši paraudzījās apkārt, meklēdams pārējos. Viņam nepatika tikt no tiem atšķirtam, tomēr viņš redzēja, ka nav nekādas jēgas pretoties. Ledusmilžu lēnīgā laipnība tomēr neļāva mānīgi noticēt, ka viņu noteikumus būtu iespējams pārkāpt.
Kims padevīgi nopūtās un sekoja savam pavadonim blakustelpā. Durvis viņiem aiz muguras atkal pazuda, sakusdamas ar sienu.
Kims brīnīdamies raudzījās visapkārt. Telpā nebija ne durvju, ne logu, tomēr tā bija gaiša kā dienā. Vienu sienu aizņēma plata, ērta gulta, tai priekšā stāvēja galds un krēsls ar augstu atzveltni. Uz galda bija ar augļiem, gaļu un maizi bagātīgi piekrauti trauki, bet vēderainās krūzēs kūpēja karsti dzērieni. Viss šai istabā, pat mēbeles un trauki, kuros atradās ēdieni, bija no ledus. Un tomēr telpā bija silti un mājīgi, pat ļoti silti.
— Tagad atstāšu tevi vienu, — sacīja Kima pavadonis. — Ēd un dzer, un atpūties. Vēlāk es atkal ienākšu un apkopšu tavas brūces.
Kims gribēja pretoties, bet ledusmilzis ātri apgriezās un izgāja ārā tieši cauri blīvajai sienai. Kims vēl labu brīdi kā apstulbots vērās uz sienu tai vietā, kur pavadonis bija pazudis. Viņš svārstījās starp aizvien kvēlāko vēlēšanos atkal reiz izgulēties siltā, mīkstā gultā un starp izsalkumu. Pēdīgi izsalkums uzvarēja. Piesardzīgi Kims apsēdās uz šķietami trauslā krēsla un tvēra pēc šķīvja, kur smaržoja cepeša šķēles. Gaļa vēl bija tik karsta, ka viņš gandrīz apdedzināja pirkstus. Ledus šķīvis tomēr nekūsā. Bet Kims bija sen beidzis brīnīties par visu neiedomājamo un neiespējamo, kas šeit notika. Nekas cits neatlika kā samierināties.
Paēdis viņš piecēlās, izstaipīja nogurušos locekļus un aiztenterēja līdz gultai. Arī gulta, kā jau domājams, bija no ledus, un gultas drānas šķita izaustas no sniegpārslām, tik mīkstas un pieglaudīgas tās bija. Kims apgūlās, sasedzās un jau pēc dažām sekundēm aizmiga.
Šoreiz murgi viņu nemocīja. Pamodies viņš jutās tik atspirdzis un spēcīgs, kā sen nebija juties. Kamēr viņš gulēja, istabā kāds laikam bija ienācis. Galds bija nokopts, un izšķērdīgās svētku maltītes vietā bija saliktas sātīgas, bagātīgas brokastis, bet pie gultas atradās mutesbloda ar siltu ūdeni.
Kims paēda, nomazgājās (tieši šādā secībā, jo piepeši izjuta tīri bērnišķīgu prieku rīkoties pretēji labas audzināšanas noteikumiem) un sāka gaidīt, kas notiks tālāk.
Viņa pacietība netika bargi pārbaudīta. Siena bez skaņas pašķīrās, un ienāca viņa kopējs.
— Nu, — ledusmilzis laipni ierunājās, — ceru, ka ar uzņemšanu esi apmierināts?
Kims pamāja. — Ļoti. Jūtos tik labi, kā sen neesmu juties. Sirsnīgs paldies par to visu.
Arī ledusmilzis pamāja. — Tu droši vien biji pārlieku noguris.
— Jā. Bet tagad jūtos lieliski. Vai es ilgi nogulēju?
— Divas naktis un vēl vienu dienu, — ledusmilzis atbildēja.
— Divas naktis? — Kims iztrūcies iesaucās.
— Tu biji pārguris, Kim. Mēs parūpējāmies, lai tavs ķermenis atgūst mieru, kas tik ilgi tam bija laupīts.
— Divas naktis… — Kims atkārtoja. — Zaudētas divas naktis un viena diena.
— Nekas nav zaudēts, Kim. Neraizējies. Šeit beidzas ne vien jūsu pasaule, bet arī jūsu laiks. Kad tu iziesi no Pasaulsgala, nebūs pagājusi pat stunda. Bet nu nāc. Mums ar tevi jāparunājas.
Milzis izgāja gaitenī un aicināja Kimu līdzi.
— Kas ir ar citiem? — Kims satraukts jautāja. — Ar Privinu un Ado, un Brobingu? Un kā klājas Kelhimam?
— Viņi vēl atpūšas, — atbildēja ledusmilzis, kamēr viņi nesteigdamies gāja pa gaiteni uz priekšu. — Lāča ievainojums izskatījās aplam nelāgi. Paies diezgan ilgi, līdz viņš atgūs spēkus. Bet neuztraucies — viņš to pārcietīs. Jūs ielaidāties lielā riskā, — viņš pēc klusuma brīža piebilda.
Viņi gāja lejup pa platām, garām kāpnēm, cauri vēl daudziem augstiem, šauriem gaiteņiem un vispēdīgi apstājās pie aizslēgtām durvīm. Durvju mirdzošajā augšdaļā bija iegravēts bezgalības simbols — gulošais astotnieks, ko Kims bija ievērojis arī virs lielajiem vārtiem.
— Ej iekšā!
Kims paklausīja. Durvis bez trokšņa atvērās, un Kims iegāja augstā hallē ar kupolveida griestiem. Gar sienām slējās apaļas, spīdīgas zilganbalta ledus kolonnas. Gaisotne zālē bija dīvaina, gandrīz nomācoša, un, kad Kims vilcinādamies pa spožo grīdu tuvojās galdam zāles vidū, viņam šķita, ka jūt it kā pavisam viegli uzdvesmojam atskārtu par to, ko nozīmē redzētais simbols. Bezgalības dvesmu. Viņš nodrebēja.
— Nāc tuvāk, Kim, — aicināja vidējais no trim pasauļu sargiem, kas sēdēja ap pusapaļo galdu un vērīgi raudzījās Kimam pretī. — Nu, kad tu esi atpūties un paēdis, pienācis laiks parunāties.
Kims norīstījās. Nespēdams izskaidrot, viņš šķitās sadzirdējis runātāja balsī tādu kā ļaunu priekšnojausmu.
— Tavi draugi un tu esat uzņēmušies lielu risku, lai nokļūtu šeit. Jau daudzi pirms jums ir mēģinājuši sasniegt Pasaulsgalu, taču tikai dažiem retiem tas ir izdevies.
— Bet .es nemaz negribēju nokļūt Pasaulsgalā, — Kims nedroši sacīja. — Es gribēju nokļūt pie…
Pasauļu sargs ar ašu rokas kustību viņu pārtrauca.
— Mēs zinām, kas bija tavs mērķis, Kim. Bet tev būs zināt, ka tavs ceļojums beidzas šeit. Līdz šim vēl nevienam nav izdevies aiziet ceļu līdz Varavīkšņu karalim.
Vismaz ne turp un atpakaļ.
— Bet vai tāds ceļš ir? — Kims jautāja.
Pasauļu sargs pasmaidīja.
— Jā, ir, — viņš sacīja, — bet nevienam cilvēkam nav vēlēts to redzēt.
— Man tomēr jātiek pie viņa! — Kims uzbrāzmoja. — Vienīgi viņš vēl spēj glābt Pasakzemi no bojāejas!
— Viņš to varētu gan, Kim. Bet pat tad, ja mēs tev atļautu iet savu ceļu tālāk, tu nemūžam nenokļūtu pie mērķa. Tiltu pār Neko ir cēlušas būtnes, kas pārākas par jums, cilvēkiem, apmēram tādā pakāpē, kādā jūs esat pārāki par skudrām. Pat mēs nespējam nojaust viņu varenību. Neviens cilvēks nespēj pārvarēt briesmas, kas uzglūn šā ceļa malās.
— Ļaujiet jel par to parūpēties man pašam, — sacīja Kims. — Ļaujiet man vismaz pamēģināt. Rangarigs, Gorgs un pārējie nedrīkst būt velti miruši. Ja… ja es to neiespēšu, — viņš izmisis nobeidza, — Pasakzeme aizies bojā.
— Vai tev līdz šim brīdim nav ienācis prātā padomāt, kālab īstenībā esam mēs? — pasauļu sargs tiešas atbildes vietā apvaicājās. — Mēs neesam šeit vienīgi tāpēc, lai jūs, cilvēkus, pasargātu no pārkrišanas pāri pasaules malai. Mēs esam šeit, lai sargātu bezgalību.
— No mums?
— Nojums un no katra, kas grib tajā ieiet. Taču mūsu galvenais uzdevums ir tādus vieglprātīgus nelgas kā tu paglābt no posta. Ja mēs tev ļautu iet, tas būtu tavs gals.
— Bet jūs taču nevarat.. — Kimssastostījās. — Es gribu sarit., jums taču vajag… Pasakzeme aizies bojāja…
— Ja tu tai nepalīdzēsi, mazais varoni? — pasauļu sargs labsirdīgā zobgalībā jautāja. — Vai tu tici, ka varēsi panākt vairāk nekā Temistokls, vairāk nekā visi spēcīgie Pasakzemes burvji, vairāk nekā varenie karapulki, ko Borāss sūta kaujās pret jums? Vai tu tiešām tam tici?
Kims pamatīgi pārdomāja atbildi. Neapzināti viņš juta, cik daudz no tās atkarīgs un ka pašreiz neder remdens «jā» vai «nē». Viņš juta, ka šai mirklī pasauļu sargs viņam ielūkojas pašā sirdī.
— Jā, — viņš atbildēja, un tā bija viņa visciešākā pārliecība. Viņš gluži vienkārši zināja, ka milzīgās, skaistās Pasakzemes liktenis tagad un vienmēr atradīsies viņa, maza, viegli ievainojama zēna rokās.
Pasauļu sargs pamāja.
— Ja tā ir tava brīvā griba, tad tu vari iet, — viņš sacīja. — Bet tev jāzina: līdz ar aiziešanu no Pasaulsgala cietokšņa tev zūd mūsu aizsardzība. Arī pirms tevis ir bijuši drošinieki lēcienam tur, kur vairs nav nekā, Kim, lieli, drosmīgi varoņi. Atgriezies tomēr nav neviens.
— Es zinu, — Kims nomurmināja, — bet man tas jādara.
Piepeši viņam kaut kas iešāvās prātā. — Kāpēc jūs mums nepalīdzat? — viņš noprasīja.
— Kāpēc lai mēs to darītu?
— Varbūt Borāss neaprimsies, iekarojis Pasakzemi, — Kims sacīja, kļūdams drošāks. — Varbūt viņa vara sniedzas tālāk, nekā jūs domājat. Vienreiz viņš jau padarīja neiespējamo par iespējamu un ar sava drausmīgā pavadoņa — Melnā dižkunga palīdzību izgāja no Ēnu valsts un pārgāja pār Ēnukalniem. Kālab lai viņš…
— Gan mēs pratīsim aizstāvēties, ja radīsies vajadzība, — pasauļu sargs viņu pārtrauca. — Nav mūsu varā lemt citu likteņus. Jūsu darīšanās mēs nejaucamies. Pat gribēdami, mēs to nevarētu. Arī mēs esam tikai maza telpas un laika daļiņa. Pāri mums stāv varenāki nekā mēs. Un nu, — pasauļu sargs citādā noskaņā piebilda, — pārbaudi vēlreiz savu sirdsapziņu. Ja tava stingrā apņemšanās ir iet, Pasaulsgala pils vārti tev atvērsies. Tikai tev, Kim, tev vienam. Taviem pavadoņiem jāpaliek te. Bezgalības tilts nes tikai vienu vienīgu ceļotāju.
Kims gribēja atbildēt, bet pasauļu sargs pacēla roku.
— Vēl kaut kas, mazo varoni. Tu šeit ieradies vajāts. Mūsu bezpartijiskums aizliedz jebkādu iejaukšanos. Tāpēc ceļu uz Neko atradīs arī tavs vajātājs.
Kims saspringti domāja. Pasauļu sarga sarežģītais sakāmais varēja nozīmēt vienīgi to, ka barons Kārts viņam sekos.
— Viens pats, — apstiprināja pasauļu sargs, kas patiesi laikam prata lasīt Kima domas. — Viņa pavadoņi paliks šai pusē — tāpat kā tavējie. Nu? Vai vēl joprojām esi gājējs?
Kims klusēdams pamāja.
Vienu brīdi nenotika nekas. Tad piepeši zāles kontūras viņa acīs sāka izplūst. Kad Kims atkal spēja skaidri skatīties, viņš stāvēja lielā gaišpelēkā līdzenumā. Labi pazīstams smagums novilka kreiso roku, un, pārlaizdams pats sev skatienu, viņš redzēja, ka ir tērpies melnajās bruņās un rokā tur vairogu.
Pacēlis acis, viņš ieraudzīja gludu, bezgala augstu mūri, kas uz abām pusēm izzuda bezveidīgā pelēkumā. Nebija vairs ne vēsts ne no cietokšņa, nedz arī no sniegotās ainavas.
Kims nodrebēja un apgriezās pats ap savu asi. Pelēkais līdzenums stiepās uz abām pusēm līdz bezgalībai — kā apmale, kas varenā pasauļu mūra pakājē tiecās uz Neko.
Kims ilgi nostāvēja un noraudzījās melnajā bezgalībā, kas pletās aiz līdzenuma. Tas nebija samtainais, zvaigžņu piemirdzētais Kosmosa melnums, kādu viņš bija gatavojies ieraudzīt, nedz ari tukšums starp planētām. Tas bija tieši tas, ko pieminēja pasauļu sargs — Nekas.
Absolūtais Nekas.
Kims ievaidējās. Locekļi viņam sāka trīcēt, un dvēselē kā asiem nagiem grauzās neaprakstāma, nāvējoša pamestības sajūta. Un tomēr viņš nespēja novērst skatienu.
Cilvēka gars nav radīts tā, ka tas spētu nostāties vaigu vaigā ar Neko. Mēs varam iedomāties tukšumu, varbūt ari aiz kādas stērbeles satvert bezgalību. Bet Nekas — kaut kas tāds, kur nav pat tukšuma, nav telpas, nav vientulības — kaut kas tāds nav ietilpināms mūsu iztēlē. Pati Nekā ideja ir tik abstrakta, ka tā veidols, tā patiesā klātbūtne, kas jau pati sevī ir pretruna, cilvēku var padarīt vājprātīgu. Kims pēkšņi saprata, par kādām briesmām bija runājis pasauļu sargs. Nebija ne slazdu, ne briesmoņu, ne naidnieku, kas uzglūn ceļa malā. Nekas bija slazds pats par sevi, kārīgs zirnekļa tīkls, kurā sapinas cilvēka gars. Labirints ar nebeidzamām ejām, līkloču takām, kur domas neglābjami nomaldīsies.
Sasprindzinot visu gribasspēku, Kimam izdevās novērst skatienu. Viņš nopurinājās. Ķermeni pārklāja sīki, salti sviedri.
Niecīgs troksnis mudināja viņu pacelt galvu. Tālu priekšā, attāluma dēļ drīzāk nojaušami nekā saredzami pasaules mūra gludajā sienā atvērās vārti un tajos parādījās milzīgs melnā tēraudā tērpts augums.
Vienu mirkli Kimam iešāvās prātā doma par bēgšanu. Bet ne ilgāk par mirkli. Nebija, kurp bēgt. Viņš varēja bēgt, skriet, taču, vienalga, cik tālu skrietu, visur viņš sastaptu šo gludeno, pelēko līdzenumu Nekā pamalē. Bēgšanas un slēpšanās laiks bija pagājis uz neatgriešanos.
Viņš izvilka zobenu no maksts, satvēra vairogu un devās pretī baronam Kartam.
Mierīgi, vairogu un zobenu stingri turot, melno sejsegu nolaidis, Kims gaidīja pretinieka uzbrukumu. Dažu soļu atstatumā Kārts bija apstājies. Dzelkšņotā bumba vaļīgi kuļājās viņam pie sāniem, un tumšās acis aiz sejsega šaurajām spraugām šķita Kimu noskatām visai nicīgi.
— Ilgi gan, — viņš beidzot ierunājās. Pirmo reizi, kopš Kims pazina melno baronu, tā balsī nebija ne zobgalības, ne augstprātības. Tā pauda cieņu un atzinību. — Ļoti ilgi. Nekad vēl nevienam nav izdevies mani tik ilgi vazāt aiz deguna.
— Un man vēl nekad neviens nav tik neatlaidīgi minis uz papēžiem, — Kims spītīgi atcirta. — Ko tu gribi — cīnīties vai runāt?
Kartam acīs iezibējās smiekli.
— Rāmu garu, mazais varoni, rāmu garu! Mums ir laiks. Daudz laika. Neaizmirsti, ka pēc šīs cīņas no mums abiem dzīvs paliks tikai viens. Nav jāsteidzas. Gan jau nāvei tās tiesa nezudīs.
Kims aizdomīgi vēroja baronu. Vai Karta vārdi būtu jauns triks, lai iemidzinātu viņa uzmanību, lai izdevīgā brīdī nodevīgi uzbruktu?
Kārts papurināja galvu. — Tu mani apkauno, Kim. Es cīnos nikni, un, ja tu ceri uz žēlastību, tu pievilsies. Taču es allaž cenšos spēlēt godīgi.
Kims sarāvās kā no pātagas cirtiena.
— Tu… vai tu lasi manas domas? — viņš jautāja.
Kārts pamāja. — Kopš pirmā mirkļa, Kim.
— Bet… bet kā…
Kārts iesmējās. Metāla sejsegs izķēmoja smieklus, pārvērzdams tos dobjā čarkstoņā.
— Tu laikam sev jautā, kā tev izdevās izbēgt. Gudrs jautājums. Un šai brīdī, kad drīz viss izšķirsies vai nu
vienādi, vai otrādi, es tev varu to pateikt. Tas ir, ja vien tu vēlies uzzināt patiesību.
— Lūdzu, — Kims sacīja, ar pūlēm apvaldot balsi.
— Tev tā neliksies patīkama, mazo varoni.
— Runā!
Kārts paraustīja plecus. — Viss bija izplānots, Kim, — viņš mierīgi sacīja. — No paša sākuma. Katrs tavs solis bija izplānots.
— Bet…
— Vienīgi tu mums sagādāji iespēju uzbrukt Pasak- zemei, — Kārts bez žēlastības turpināja. — Tava bēgšana no Morgonas bija nepieciešama, tāpat arī tava klātbūtne mūsu armijā.
— Tad… tad jūs zinājāt, ka es esmu jūsu vidū?
Kārts atkal iesmējās. — Zinājām? — viņš zobgalīgi
pārvaicāja. — Tieši tā mēs bijām izplānojuši. Tu mums biji vajadzīgs. Vienīgi kopā ar tevi mūsu armijai bija iespējams pāriet Ēnukalnus. Vienīgi tu spēji pacelt šķērskoku ceļā uz Pasakzemi. /
Kims ievaidējās. Viņu sagrāba ar bezpalīdzīgu izmisumu sajaukts salts niknums. Ja tā patiesība, tad viņš, Kims Larsens, bija atbildīgs par visu nežēlīgo un briesmīgo, kas jau noticis un varbūt vēl notiks. Draugu bojāeja, Kaivalonas izpostīšana, katra izlieto asiņu lāse — tikai un vienīgi viņa vaina! Ļaunie bija izmantojuši viņu kā labprātīgu ieroci un tagad ar ņirgu gandarījumu rāda viņam spoguli. Tu, Kim, vienīgais, esi vainojams Pasakzemes ciešanās.
To atjēgušam, Kimam likās, ka viņš grimst drausmīgā bezdibenī. Kā gan viņš, mazs, vārgs puišelis, lai spēj " ielūkoties tādā spogulī. Taču Kārts bezkaislīgi turpināja:
— Tie bijām mēs, kas tevi atsauca, Kim. Mēs! Nevis Temistokls. Tavu māšeli mēs saķērām vienīgi tādēļ, lai atvilinātu tevi šurp. Mēs zinājām, ka savā izmisumā Temistokls griezīsies pie tevis. Un zinājām ari, ka tu steigsies šurp. Mēs jau sen bijām piesprieduši Pasakzemei bojāeju, bet Ēnukalni mums liedza pieeju. Tikai cilvēks no jūsu pasaules varēja tos pāriet, un, kad tava māšele todien atrada slepeno ceļu un apmaldījās Ēnu valstī, mēs ieraudzījām savu izdevību. Tu, vienīgi tu varēji aizvest karaspēku uz Pasakzemi. Un vienīgi tu spēji iedzīvināt mūsu spēcīgāko ieroci. Melno dižkungu.
— Izbeidz! — Kims iesaucās. — Izbeidz, kad saku!
Kārts salti iesmējās. — Kālab? Vai tu nespēj izturēt patiesību, mazo varoni? Vai tu neesi nācis šurp, lai uzzinātu visu? Lai izlūgtos palīdzību Varavīkšņu karalim? Nu — ceļš uz turieni ir tāls un briesmu pilns, taču tas ved ari pa Patiesības taku. Apjēdz tagad visu, ko esi nodalījis, un liecies mierā.
— Likties mierā? — Kims kliegšus izkliedza. — Pēc visa tā, ko tu esi pateicis?
— Jā. Nav jēgas cīnīties tālāk. Viss, ko tu esi darījis, nācis Pasakzemei par postu. Arī satikšanās šeit iederas mūsu plānā. Met mieru, un es tev dāvāšu dzīvību. Borāsa piedāvājums joprojām paliek spēkā. Pārnāc pie mums, un nāves un pazušanas vietā tu iemantosi varu un bagātību. Pārdomā labi, Kim. Tā ir tava pēdējā izdevība.
Kims enerģiski papurināja galvu. Izmisums bija pārvērties spīvā apņēmībā.
— Nemūžam.
— Kā vēlies. Tā ir tava dzīvība, ko tu tik viegli esi ar mieru zaudēt.
—Vai esi par to tik pārliecināts? — Kims jautāja. — Esmu iemācījies pretoties, Kart.
— Zinu. Un tici — es nekādā ziņā negribu tevi novērtēt pārāk zemu.
— Tad cīnies! — Kims uzsauca.
Viņa zobens nozibēja gaisā, tēmēja uz Karta krūšu- bruņām un nošvīkstēja tukšumā, jo barons zibenīgi pasitās sānis. Kims virpulī apgriezās un strauji pacēla vairogu. Karta bumba sāka riņķot — melna dzelkšņota tērauda nāve — vispirms lēni, tad aizvien ātrāk un beidzot drausmīgā spēkā trāpīja pa vairogu. Kims sagrīļojās un nākamajam sitienam iznira pa apakšu. Kreisā roka bija notirpusi kā nedzīva, un plecu plosīja nežēlīgas sāpes. Kims cirta, pats izvairījās un ar zibenīgu belzienu atsita Kārtu.
Kārts atzinīgi pamāja ar galvu.
— Tu cīnies brangi, — viņš uzslavēja. — Tomēr ne tik labi, kā vajag.
Bumba lidoja atkal, un atkal Privina vairogs sitienu pēdējā mirklī uztvēra. Kims iekliedzās sāpēs un tūliņ cirta atpakaļ. Zobens aizķēra Karta krūšubruņas un noslīdēja gar tām. Tomēr barons no sitiena atstreipuļoja atpakaļ, un Kims uz mirkli ieguva atelpu.
Viņš ievaidējās. Viss kreisais sāns dega kā ugunī. Vairoga kokā rēgojās gari, robaini plīsumi. Vēl pāris šādu belzienu, un cīņa būs galā. Ar pēdējiem spēkiem Kims pacēla zobenu un mānīgi it kā gatavojās līmeniskam cirtienam, taču pēdējā acumirklī pasita ieroci augšup. Kārts pārsteigumā bezmaz aizrijās. Viņš mēģināja pats ar savu ieroci cirtienu uztvert Kima zobens noslīdēja gar to, ķēra Karta cimdoto roku un izsita no tās ieroci.
Kims atlēca atpakaļ un, smagi elpodams, norādīja uz bumbu.
— Pacel! — viņš ar pūlēm uzsauca.
Karta acīs pazibēja izbrīns.
— Pacel! — Kims atkārtoja. — Es necīnos ar neapbruņotu pretinieku.
Kārts noliecās pēc ieroča un strauji palēca atpakaļ.
— Tavi bruņnieciskie niķi tev maksās dzīvību, — viņš sacīja. — Otrreiz tev tādas izdevības vairs nebūs.
Viņš savicināja tērauda bumbu augstu virs galvas, pieliecās un, nikni ņurdēdams, bruka virsū. Kims palēca sāņus, izvairījās no svelpjošās tērauda bumbas un vienlaikus cirta Kartam pa lieliem. Zobens gan atlēca no tērauda bruņām, tomēr cirtiens izsita Kārtu no līdzsvara. Viņš klupa, sāka airēties ar rokām un nostiepās visā garumā. Kims triumfā iekliedzās un pacēla zobenu. Bet viņš nebija rēķinājies ar Karta reakcijas ātrumu. Aši — kā čūska — barons apmetās uz muguras, ar savu ieroci uztvēra cirtienu un no visa spēka spēra Kimam krūtīs. Tēraudā ieautā kāja atsitās pret krūšubruņām un atsvieda Kimu vairākus metrus atpakaļ. Kims rīstīdamies tvēra gaisu. Ķermenim cauri izskrēja negantas sāpes. Viņš nespēja ievilkt elpu, acīm priekšā aizmetās sarkana migla. Neskaidri viņš redzēja Kārtu pielecam kājās un pienākam klāt. Kims instinktīvi aizsedzās ar vairogu un pacēla zobenu mirklī, kad bumba žvingoja lejup. Tā noslīdēja gar zobena asmeni. Nežēlīgs trieciens parāva Kima roku uz augšu, izsita ieroci un pašu notrieca uz ceļiem.
Kārts ļaunīgā priekā iesmējās.
— Nu, mazo varoni, — viņš ierunājās, taču pašam balss trīcēja piepūlē. — Vai tagad tev nav žēl, ka atvēlēji man izdevību?
Kims nikni klusēja. Zobens gulēja metrus divus viņam aiz muguras. Tikpat labi tas varētu gulēt uz Mēness vai kaut kur Gorivinnā. Viņš bija palicis kailām rokām.
— Pacel savu zobenu, — Kārts sacīja. — Tu man devi iespēju. Tagad es tādu piedāvāju tev.
Kims vilcinājās.
— Tu man netici? — Kārts glūnīgi jautāja. — Paņem zobenu. Es nekautrēšos nogalināt neapbruņotu.
Kims uzslējās un atmuguriski tuvojās zobenam. Kārts ar aizdomīgu skatienu pavadīja katru viņa kustību.
— Pacel! — Kārts nodārdināja.
Kims dziļi ievilka elpu, noliecās un tvēra pēc zobena. Tai pašā mirklī Kārts palēca uz priekšu un, savicinājis bumbu,.laida tai pilnā sparā krist. Kims pasviedās sāņus. Pirksti sažņaudza zobena rokturi. Bumba trāpīja pa vairogu, un tas brīkšķēdams pārlūza vidū pušu. Sitiena spēks notrieca Kimu zemē. Sāpju apžilbināts līdz aklumam, Kims pacirta zobenu uz augšu un gaidīja pēdējo, nāvējošo triecienu.
Nekas nenotika. Zobens Kima rokā smagi nodrebēja, un barons Kārts ar tādu kā krācienu atstreipuļoja atpakaļ. Tērauda bumba noripoja zemē. Patenterējis pāris soļu, Kārts sabruka uz ceļiem un lēnām slīga uz priekšu.
Kims ļoti pārsteigts raudzījās uz sava zobena asmeni. Tas bija asiņains. Taklaikam Kārts bija uztriecies tieši uz zobena.
Lēnām Kims nolaida zobenu, piecēlās un gāja pie sabrukušā milzeņa. Barons gan vēl bija dzīvs, tomēr zeme arvien spēcīgāk sārtojās no viņa asinīm. Kims nometās viņam līdzās zemē un paskatījās acīs; viņš redzēja, ka pār pretinieku savu roku jau pacēlusi nāve.
— Labi… tu cīnījies, mazais varoni… — Kārts ar mokām izteica. — Pārāk labi… runājot par mani… laikam tomēr nevajadzēja… dot tev iespēju. — Viņš nīgri iesmējās. — Diezin, vai tā ir nejaušība vai Augstākā taisnīguma mājiens…
— Taisnīguma?
— Jā, taisnīguma. Varbūt tas ir sods par manu ļaunprātību. Bet varbūt arī tā vajag. Varbūt tev vajadzēja uzvarēt, lai galu galā zaudētu.
Kims brītiņu pārdomāja barona vārdus. Vai mirēja prāts jau tik stipri nojucis, vai arī tas ir vēl pēdējais viltus drauds?
— Klausies, ko es teikšu, Kim, — Kārts dziestošā balsī čukstēja. — Tu kāvies drosmīgi, un, kaut arī mēs esam pretinieki, es cienu drosmi un vīrišķību pat ienaidniekā. Tāpēc došu tev padomu. Un šoreiz tas būs pilnīgi godīgi. — Viņš pieklusa, un, kad turpināja runāt, Kims juta, cik grūti viņam izteikt katru vārdu. — Ceļš, pa kuru tu iesi, ir grūts. Pat man trūktu drosmes to uzņemties. Bet tu vari to pieveikt. Vēro uzmanīgi visu, kas tev ceļā gadīsies. Tieši tas, kas šķitīs pavisam nekaitīgs, varbūt būs visbīstamākais… — Viņš gribēja vēl ko sacīt, bet balss aiztrūka. Elpa aprāvās. Viņš bija miris.
Kims ilgi notupēja pie mirušā. Velti viņš gaidīja, vai nemodīsies kāda uzvaras vai gandarījuma sajūta. Lai kā viņš pārbaudīja savu dvēseli, nekādu tamlīdzīgu jūtu tur neatrada. Vienīgi skumjas. Skumjas un gandrīz pretīgumu pret sevi. Viņš bija nogalinājis cilvēku. Fakts, ka šis cilvēks bija bijis viņa ienaidnieks un šai zemei un tās iedzīvotājiem atnesis neizsakāmas ciešanas, neko negrozīja. Savā sirdī Kims juta, ka ir slepkava.
Viņš piecēlās, noraisīja no rokas sašķaidīto vairogu un noliecās pacelt zobenu. Brīdi viņa pirksti kavējās pie melnā spala, bet acis šai brīdī neredzēja nekā cita kā asinīm notašķīto asmeni.
Viņš atvilka roku. Nē, viņš nodomāja. Vienreiz viņš nogalinājis. Vienreiz par daudz. Nekad viņš vairs to nedarīs.
Pagriezies viņš pagājās tuvāk apmalei un palika stāvam pussoli pirms Nekā. Tilts tur tiešām bija — kā jau pasauļu sargs tika teicis: plats, varenā lokā izliekts, visās varavīksnes krāsās zaigojošs ceļš, kura gals izzuda bezgalībā.
Lēnām, stingriem soļiem, Kims uzkāpa uz tilta un pārgāja pār Nekā slieksni.