Stundu stundām Kims gāja pa Varavīksnes tiltu. Pasauļu siena palika aiz muguras un līdz ar to pazuda arī pēdējā saikne ar tiešamību. Viņam nebija ne jausmas, kādu gabalu nogājis un vai vispār kustas uz priekšu. Likās, ka kājas tiltam nemaz nepieskaras, un, kad pieliecies viņš pataustīja varavīkšņaino pamatu, tad nejuta nekā. Varbūt viņš nemaz nevirzījās uz priekšu, bet varbūt ātrāk par domu slīdēja pa lielo tukšumu starp pasaulēm — viņš nezināja nekā.
Kaut kad — varbūt pēc stundām, varbūt minūtēm, varbūt gadiem, jo laika sajūta bija izzudusi tai brīdī, kad viņš uzkāpa uz tilta — iznira klints apmale, tāda pati kā tā, no kuras viņš devās ceļā, tikai šeit nebija pasauļu sienas, vienīgi bezgalīgs līdzens klajums tādā krāsā, kādu viņš nekad mūžā nebija redzējis. Viņš gribēja apstāties un mierīgi visu apskatīt, bet kājas patvaļīgi gāja vien tālāk, un jau pēc dažiem acumirkļiem viņš nokāpa no tilta un nokļuva uz cieta pamata.
Pagriezis galvu atpakaļ, viņš redzēja, kā varavīksne viņam aiz muguras pamazām izbālē. Krāsām zuda mirdzums, tās kļuva caurspīdīgas, līdz izgaisa pavisam.
— Esi sveicināts, cilvēk! — atskanēja spēcīga balss. Kims parāvās atpakaļ. Viņa priekšā tupēja milzīgs
melns putns. Līdzīgs ērglim, tikai daudz daudz lielāks, ar nespodri melnu spalvojumu un bīstama izskata knābi rokas delma garumā.
— Kas tu tāds esi? — Kims nedroši apvaicājās.
— Mans vārds ir Roks, — atbildēja melnais putns.
— Esmu pēdējais postenis, Varavīksnes sargs un Bezgalības lielkungs. Un kas tu tāds esi?
— Mani sauc Kims, — viņš atbildēja stingrā balsī, lai gan putna izskats viņā modināja tādas bailes, ka ceļi sāka trīcēt. — Un es eju meklēt Varavīkšņu karali.
Vienu brīdi putns caururbīgi vērās Kimā un tad sāka kērkdams smieties.
— Tu? — tas noprasīja, kad bija atkal ticis pie elpas.
— Tu gribi nokļūt pie Varavīkšņu karaļa? Akurāt tu? — Un negaidot kļuva nopietns. — Kādēļ?
— Eju lūgt palīdzību.
— Palīdzību? Kam? Tavas problēmas šeit nevienu neinteresē.
— Negribu nekā pats sev, — Kims steidzās paskaidrot. — Gribu lūgt palīdzību Pasakzemei. Tās ļaudis ir lielās briesmās.
— Pasakzemei… — Roks domīgi piešķieba galvu.
— Jā, liekas, ka esmu šo nosaukumu kādreiz dzirdējis. Un kāpēc tu iedomājies, ka šeit varētu būt kāds, kas interesējas par jūsu problēmām?
— Es… orākuls… — Kims stomījās. — Gribēju sacīt, ka ir tāds pareģojums…
— He, nieki! — Roks viņu pārtrauca. — Pareģojums! Mazu bērnu pasakas. Jūs, cilvēki, jau vienmēr esat kaut ko pareģojuši — labu vai ļaunu, vai ko nu par šādu vai tādu uzskatāt. Tīrākās blēņas. Jūs vienmēr sapareģojat visu tā, kā pašiem iznāk izdevīgāk. Ja gribi, lai tevi palaižu garām, tad izdomā gan kaut ko jēdzīgāku.
Kims gandrīz krita izmisumā. Piekļūt tik tuvu mērķim un nu varbūt viss velti — tāda stulba putna dēļ.
— Gar maniem nolūkiem tev nav nekādas daļas, — viņš nikni atcirta. — Lai nokļūtu līdz šejienei, esmu pārvarējis daudz lielākas briesmas. Es nu gan neļaušos, ka tu mani aizturētu!
Roka it kā pati no sevis aizslīdēja pie jostas, un brīnumainā kārtā zobens atkal atradās makstī, it kā nekad nebūtu ticis aizmests projām. Visas cēlās apņemšanās bija izkūpējušas. Ar apņēmīgu kustību viņš izņēma zobenu, draudīgi piegāja pie Roka un uzsauca:
— Pazūdi! Atbrīvo ceļu!
Roks uzjautrināts pasmējās: — Nekļūsti jel smieklīgs, cilvēciņ!
Kimam sametās sarkans gar acīm. Viņš pavēzēja ieroci un cirta no visa spēka pa melno spalvaini. Taču asmens atlēca, kā pret akmeni atsities.
— Ohooo! — Roks pabrīnījās. — Kauna nemaz neproti! — Viņš pacēla vienu kāju, ar rotaļīgu kustību paspēra Kimu nostāk un draudīgi noklabināja knābi. — Neesi jau pirmais, kas mēģina ar mani runāt varmācīgā valodā.
Kims nikni iekliedzās un cirta pa Roka knābi. Putns ne aci nepamirkšķināja, bet paplēta spārnus un uzlēca Kimam uz krūtīm.
— Beidz ākstīties! — viņš draudīgi uzsauca. — Ja tev nav labāku argumentu kā zobens, tad būs prātīgāk, ja tīsies atpakaļ uz turieni, no kurienes esi nācis.
Kims jutās gaužām atvieglots, kad putns no viņa atlaidās un nometās atpakaļ savā vietā. Pēkšņi Kims pats sev šķita nožēlojams. Viņš nesaprata, kas viņam tā uzreiz bija uznācis — mesties Rokam virsū ar ieroci; viņš nokaunējās. Juzdamies vainīgs, viņš iebāza zobenu atpakaļ makstī.
— Es… — viņš sastomījās. — Piedod, Rok. Bet es, zini, esmu jau gandrīz aizmirsis, ka ir arī citādas iespējas, kā tikt pie mērķa, nevis ar ieroci rokā.
Roks samirkšķināja acis. Tad piecēlās un apgriezās, un nu Kims redzēja, ka putns ir melns tikai no vienas puses. Otra puse tam bija balta, turklāt tik mirdzoši balta, ka Kims apžilbis aizsedza acis ar plaukstu.
— Tie ir prāta vārdi, Kim, — Roks noteica. Balss tam skanēja tā, it kā tiktu piesists pie milzīgas plāna stikla glāzes. — Un es tevī izlasu, ka tu tiešām arī domā tā, kā runā. Tā ir labi, jo ar varmācību un naidu sirdī neviens nevar nokļūt Varavīkšņu pilī. Tu tātad esi atnācis lūgt palīdzību?
Kims pazemīgi palocīja galvu.
— Un ko tu darīsi, ja tev tā tiks liegta?
— Es… es nezinu, — Kims mulsi atteica. — Atklāti sakot, vispār neesmu par to padomājis.
Roks brītiņu klusēja. Tad papurināja galvu.
— Tāds kā tu man vēl nekad nav patrāpījies, — viņš nopurpināja. — Atnāk šurp un pat nezina, ko īsti grib.
Ko tad tu domā teikt Varavīkšņu karalim?
— Lūgšu, lai viņš paglābj Pasakzemi.
— Pasakzemi. Tātātā. Tu takesi naivs, vai sajēdz ar?
— Neesmu vis naivs! — Kims uzbrāzmoja. — Es…
Roks strauji apsviedās apkārt un pievērsa viņam atkal savu melno pusi.
— Nu — ko tad? — viņš glūnlgi noķērca. — Dod tik vaļā, dumjais, mazais karstas putras strēbēj! Turpini tādā pašā garā!
Kims apjucis salika rokas uz muguras.
— Lūdzu, atvaino, — viņš klusu sacīja. — Zinu, ka dažkārt esmu nesavaldīgs, bet…
— Bet tu domā, ka es to sapratīšu — pēc visām tām briesmām, ko esi pārcietis, — Roks pabeidza teikumu un pagrieza atkal balto pusi. — Var jau būt, ka tev taisnība, mazo varoni. Esmu spiests atzīties, — viņš noķērcās, — ka man tevis dēļ iznāk lauzīt galvu. Nevaru tevi laist tālāk, ja tev nav stingrāka pamatojuma, bet nevaru ari tevi sūtīt atpakaļ, jo tāda atpakaļ nemaz nav. — Viņš nogrozīja galvu. — Man te nākuši šādi tādi. Vieni kāroja varu un slavu, otri kāroja zeltu vai… — viņš iesmējās, it kā stāstītu varenu joku, — vai nemirstību. Bet tāds, kas nezina, ko grib, vēl nekad nebija šurp nācis.
— Es taču zinu, ko gribu, — sacīja Kims.
— Nezini vis. Tu gan iedomājies, ka zini, tomēr maldies. Es visā nopietnībā prātoju — ko lai ar tevi iesāku? — Viņa baltās puses acs nopētīja Kimu ar dīvainu, ilgu skatienu. Tad pēkšņi viņš palocīja galvu, piegāja Kimam soli tuvāk un paplēta spārnus.
— Sēdies man mugurā, — viņš aicināja. — Tas gan ir pret noteikumiem. Bet šeit, kā tu droši vien saproti, es tevi arī nevaru paturēt. Lai citi palauza galvas, ko ar tevi iesākt.
Kims paraudzījās uz Roka milzīgajiem spārniem, un viņam iešāvās prātā Karta brīdinājums. Vai šis bija viens no tiem slazdiem, no kuriem Kārts viņu bija brīdinājis?
Bet varbūt melnais barons vienīgi gribēja ar saviem pēdējiem vārdiem viņa sirdī iesēt aizdomas?
— Nu nāc tak šurp, kamēr vēl neesmu pārdomājis, — Roks skubināja. Viņš pagrieza galvu, un mirkli Kims atkal redzēja viņa melno pusi un launīgo spīdumu acī. Tad viņš bezpalīdzīgi paraustīja plecus, uzlēca Roka platajā mugurā un cieši pieķērās pie spalvām.
Roks ieskrējās un tad ar stingru atspērienu pacēlās gaisā. Kims ierāva galvu plecos un nolaida sejsegu, kad ledainais gaiss sāka sisties sejā. Ar spēcīgiem spārnu vēzieniem Roks cēlās arvien augstāk.
— Uz kurieni mēs lidojam? — Kims pārkliedza gaisa šalkoņu.
— Ne uz kurieni, — Roks atsaucās. — Jo te nav ne «šeit», ne «tur». Ja tu tiešām gribi uz Varavīkšņu pili, tad nav tālu, bet, ja tu šaubies, tad nesasniegsi to nekad, kaut ietu uz turieni tūkstoš gadu.
Kims nopūtās. Būtu bijis pārāk jauki saņemt skaidru, viennozīmīgu atbildi. Roks lidoja ātrāk, aizvien ātrāk, līdz klajums lejā zem viņiem šķita joņojam kā lidojošais paklājs. Pat Rangarigs ne tuvu netika sasniedzis tādu ātrumu, Kims ar klusu nožēlu nodomāja. Pēc brīža Roka spārnu vēdas kļuva gausākas, līdz beidzot viņš lēzenā lokā nolaidās līdzenumā un teica Kimam, lai kāpjot zemē. Kims vilcinādamies paklausīja. No solītās Varavīkšņu pils ne ziņas, ne miņas. Līdzenums bija klajš un tukšs.
— Kur mēs esam? — Kims klusu jautāja.
— Pie mērķa, — atbildēja Roks un šoreiz nostājās tā, ka Kims vienlaikus varēja redzēt abas puses — gan melno, gan balto. — Gandrīz. Tālāk mēs tevi vairs pavadīt nevaram. Vai tu mērķi sasniegsi, ir atkarīgs vienīgi no tevis paša. Ja no visas tiesas gribēsi, tad līdz galam tiksi.
To pateicis, Roks ar spēcīgu atspērienu atkal pacēlās gaisā, apmeta vēl loku un tad, spārnus rāmi vēzējot, aizlidoja. Kims noskatījās tam pakaļ, līdz tas saruka par sīksīciņu punktiņu un tad pazuda pavisam.
Kims neziņā palūkojās visapkārt. Līdzenums palika tukšs, kā bijis, un viņš pat nesaprata, no kuras puses atlidojis. Velti viņš centās ieraudzīt apvārsni vai kādu citu norobežojumu. Viņš bija viens, pilnīgi viens un pirmoreiz mūžā sāka izprast, ko īsti nozīmē vārds «vientulība».
Viņš vēlreiz apgriezās pats ap savu asi un tad sāka iet, vienkārši iet, nedomādams, kādā virzienā. Soļi bija dīvaini viegli, viņš nejuta ne sava ķermeņa, ne bruņutērpa svaru. Tad sāka skaitīt soļus, lai vismaz aptuveni zinātu, cik tālu noiets, taču, ticis līdz pieciem simtiem, tad līdz tūkstotim un beidzot līdz diviem tūkstošiem, no skaitīšanas atteicās. Kā Roks sacīja? Ja no visas tiesas gribēsi, tad līdz galam tiksi. — Jā! — Viņš gribēja no visas tiesas. Un ies tālāk, vienalga, cik tālu.
It kā šī doma būtu bijusi atslēga — ar katru jaunu mirkli Nekā ainavā sāka iezīmēties brīnišķīga, visās varavīksnes krāsās zaigojoša pils. Kā apburts Kims vērās uz augstajiem mūriem un torņiem, kas krāsu žilbumā cēlās pret debesīm. Varavīkšņu pils… Piemērotāka nosaukuma šim krāsu un formu sapnim nebija iespējams iedomāties. Pat Gorivinnā un Pasaulsgala cietoksnis likās pavisam nenozīmīgi salīdzinājumā ar Varavīkšņu pili. Kamēr Kims stāvēja un skatījās, abu senāk redzēto piļu aina atmiņā sāka bālēt, līdz izzuda pavisam.
Skats uz pili Kimam aizrāva elpu. Veltīgi viņš centās iedomāties matēriju aiz krāsu mirdzuma, kas tālu sniedzās pāri pazīstamajam spektram. Tās bija krāsas, kādas viņš nekad agrāk nebija spējis iedomāties. Krāsas, kam cilvēku valodā nebija nosaukuma, kādas cilvēka acs nekad nebija skatījusi.
Pils mūra apakšējā trešdaļā atvērās milzīgi krāšņi vārti tā, kā veras vaļā puķes ziedkauss, un pa tiem izplūda plata, mirdzoša varavīksne, nolija pār klajumu, izveidojot tikpat platu, mirdzošu ceļu. Kims vilcinādamies uzgāja uz tā, un likās, ka zem viņa kājām eksplodē visbrīnumainākās krāsas.
Lēnām, brīnumu pilnīgi apmāts, Kims sāka iet uz pils pusi. Taču viņš nedeldēja telpisko attālumu vien. Viņš pat nepamanīja, ka ar katru soli, ko spēra, tuvojoties margojošajām sienām, viņš paietas soli atpakaļ pats savā pagātnē. Apgrieztā notikumu kārtībā viņš vēlreiz pārdzīvoja visu ceļojumu — dienu pēc dienas: ik solis viņu aizveda atpakaļ par vienu stundu, ik desmit metri — par vienu dienu. Gluži kā atpakaļiski ritinātā filmā, viņš vēlreiz skatīja visus notikumus. Vēlreiz atgriezās Pasaulsgala cietoksnī, vēlreiz piedzīvoja kauju ar Ugunsrīkli, izgāja cauri Dvēseļu aizai, vēlreiz, vēja un Rangariga spēcīgo spārnu nests, lidoja pāri Pasakzemes bezgalīgajām tālēm. Pēc tam ceļojums turpinājās uz Gorivinnu, Kaivalonu, Ēnukalniem, un līdz ar katru soli viņā izdzisa atmiņas.
Ieiedams pa Varavīkšņu pils plaši atvērtajiem vārtiem, Kims vairs nezināja, kālab nācis šurp, nezināja, kur atrodas, nezināja pat sava vārda. Piepeši viņš bija vairs tikai ziņkārīgs, brīnumu pārņemts bērns, kas priecājās par visu brīnišķīgo, ko atklāja viņa acis. Aizmirsti bija gan draugi, gan ienaidnieki, un līdz ar to norimušas bailes. Lielie vārti viņam aiz muguras aizvērās, un viņš neizjūta nekā cita kā vienīgi apbrīnu un prieku par krāsām sev visapkārt. Izgājis pa zilmirdzošu un ar zeltu cauraustu oranžkrāsas gaiteni, viņš beidzot sasniedza citas, mazākas durvis.
Pa tām viņš iegāja burvīgā dārzā. Veci, kumpaini koki deva tīkamu pavēni, sulīgajā zālē ziedēja tūkstošu tūkstošiem raibu puķu, apkārt lidinājās tauriņi ar košiem, caurspīdīgiem spārniņiem, un no dārza pretī skanēja līksmu putnu koris.
Kims izgāja no durvju ailes dārzā. Siena viņam aiz muguras aizvērās, it kā durvju nemaz nebūtu bijis. Vienu mazu mirklīti Kims šķitās dzirdam brīdinātāju, kas čukstēja: tieši tas, kas liksies pavisam nekaitīgs, varbūt būs visbīstamākais. Bet doma izgaisa, iekams viņš to paguva izdomāt līdz galam, un jau nākamajā acumirklī viņš bija to aizmirsis.
Kājas līdz potītēm grima mīkstā zālē. Viens no lielajiem raibajiem tauriņiem bez baiļu uzlaidās un palika uz Kima izstieptās rokas. Kims brīdi vēroja, kā kustas tauriņa trauslie taustekļi, tad ar īkšķa nagu viegli noglauda tam muguru un pacēla roku — lai lido tālāk. Pa dārzu, jautri līkumodams, gulgoja strautiņš, dzidrs kā stikls. Kims nometās strautmalā uz ceļiem, pasmēla un iedzēra pāris sauju ledainā ūdens. Tas bija gards — gardāks par visu, ko viņš jebkad dzēris.
No kaut kurienes skanēja viegla, līksma mūzika. Kad Kims pacēla galvu, viņš ieraudzīja no tuvējās mežmalas izplīvojam pulciņu brīnum jauku feju, kas dziedāja un dejoja burvīgās mūzikas pavadījumā. Kims piecēlās un pamāja ar roku. Fejas apstājās, pārtrauca dziesmu un ziņkārīgi raudzījās uz Kimu.
— Nebaidieties, — Kims sacīja, — es jums pāri nedarīšu.
Viņš pārlēca pār strautu, aizskrēja pa garo zāli pie fejām un netālu no tām apstājās. Tās bija lielas, ļoti lielas un tik slaidas, ka šķita — teju teju pārlūzis. To ķermeņi bija caurspīdīgi kā piena stikls, tā ka gaisma un saule tām vizēja cauri, un pašas fejas likās kā no mākoņiem veidotas.
— Esi sveicināts! — viena uzsauca. — Kas tu esi?
Kims sāka domāt.
— Es nezinu, — viņš pēc brītiņa godīgi atzinās. Viņam kļuva skumji, ka aizmirsis savu vārdu, un viņš nokaunējās no fejām. Bet burvju būtnes viņa aizmāršību nelikās ņemam ļaunā.
— Tas nekas, — feja, kas pirmā bija ierunājusies, viņu mierināja. — Tad tu iederies mūsu pulkā. Mums arī nav vārdu. Mums vārdu nevajag. Vai tev vajag? Ja tev tīk, vari izvēlēties, kādu gribi.
Kims papurināja galvu. — Ja jau jums nav vajadzīgi vārdi, tad man arī nevajag.
Fejas pasmējās: — Jauki. Nāc, parotaļājies ar mums. Vai gribi nākt mūsu pulkā?
— Jā, labprāt, — Kims priecīgi piekrita un sāka kopā ar fejām dziedāt un dejot. Viņi slaaidīja pa pļavu, paplosījās gar strautu un beidzot atgriezās mežmalā.
— Nāc mums līdzi, — viena feja aicināja. — Mums zināma vieta, kur var vēl daudz jaukāk rotaļāties. Un tur ir daudz patīkamu ļaužu. Tādu kā tu.
— Kā es? — To Kims nespēja aptvert. Bet fejas bija pamodinājušas viņā ziņkāri, un viņš tām sekoja. Taču, aizgājis koku pavēnī, viņš jau atkal bija aizmirsis, kādēļ īsti gājis fejām līdzi. Viņš bija priecīgs jau tādēļ vien, ka varēja ar tām kopā dziedāt un rotaļāties. Visi kopā viņi izskrēja cauri mežiņam, kur auga koki ar gludiem, apsūnojušiem stumbriem, un pēc brīža sasniedza pļaviņu; tur bija vēl ne tikai daudz feju, bet arī lērums dažādu citādu būtņu — puscilvēki puszirgi, cilvēkveidīgi radījumi ar krāšņiem spārniem, tērpušies garās, baltās drānās, un arī tādi paši cilvēki kā viņš. Visi izskatījās līksmi un apmierināti, un viņu dziedāšana un smiekli skanēja vai līdz meža vidum.
Daži vīrieši pameta kauliņu spēli, kad feju pulciņā pamanīja Kimu. Neviens netaujāja viņa vārdu, nedz arī,kas viņš ir un no kurienes uzradies. Nevilcinādamies vini uzņēma Kimu savā vidū, un Kims uzreiz jutās pie viņiem piederīgs — kā viens no lielas, laimīgas ģimenes locekļiem. Priecīgu prātu viņš devās jaunajiem draugiem līdzi uz ezeriņu klajuma malā, karināja kājas ūdenī un no sirds iesmējās, kad kāds no jaunajiem draugiem jokodams viņu pagrūda un viņš uz vēdera ieplunkšķēja ūdenī. Rāpus izrausies krastā, viņš nopurināja ūdeni un tīrās pārgalvības labad pats vēlreiz — nu atmuguriski — iemetās ūdenī.
Otrreiz krastā rāpdamies, viņš ieraudzīja laumiņu. Tā bija maza, tieva būtne, trausla kā stikls, ar smalkiem, gracioziem locekļiem. Tērps kā no saulstariem izausts, un sejiņa tāda pati kā viss augumiņš — sīka, balta, vārīga. Rebekas sejiņa. Šī atziņa ķēra Kimu kā āmura belziens. Un mirkli pēc mirkļa atdzīvojās atmiņa, kas viņš ir, kāpēc šurp nācis un kāds ir vina uzdevums. Laumiņa klusēdama skumji viņā noraudzījās.
Kims ievaidējās. Piepeši viņš saprata, cik tukša un bezjēdzīga ir jautrība viņam visapkārt. Tā nebija sirds- prieka līksme, tā bija aizmiršanās jautrība, par kuru jāmaksā ar galēju sastingumu. Visi šie cilvēki, ikviens no tiem, reiz bija nākuši to pašu ceļu, ko viņš, tomēr nav Varavīkšņu karali ne acīs redzējuši. Viņiem visiem ceļš izbeidzies tepat — šinī brīnišķajā, apburtajā Aizmiršanās dārzā, vietā, kur visas vēlēšanās kļūst nesvarīgas, visas rūpes nenozīmīgas. Par to, lūk, domāja Kārts. Par šo pēdējo bīstamo šķērsli ceļā pie Varavīkšņu karaļa: galēju aizmiršanos, pilnīgu personības zudumu. Arī viņš pats, Kims, bija visu aizmirsis — jau sen pirms nākšanas uz šejieni, jā, jau pirms iziešanas no Gorivinnas viņš bija aizmirsis sava ceļojuma īsto mērķi. Viņš taču bija devies ceļā, lai atbrīvotu māsiņu no Borāsa gūsta.
Un viņš to izdarīs.
Viņš grasījās apgriezties un doties atpakaļ uz mežmalu, kad ievēroja dīvainu klusumu. Dziesmas un smiekli apklusuši; cilvēki un pasaku būtnes, nekustīgi sastinguši, raudzījās uz viņu. īsu brīdi viņam pat likās, ka bezrūpību viņu acīs nomijušas aizdomas un naidīgums.
— Palaidiet mani garām, — viņš sacīja vīru pulciņam, kuri bija pārtraukuši kauliņu spēli, lai aizsprostotu viņam ceļu. Vīri nepakustējās.
— Laidiet! — Kims atkārtoja. — Man jātiek projām.
— No šejienes neviens nevar aiziet, — kāds vīrietis mierigi atteica. — Aiziedams tu sapostītu mūsu laimīgo dzīvi. — Balsī skanēja nepārprotams drauds.
Kims saspringa. Viņš gluži vienkārši nevarēja iedomāties, ka šie līksmie cilvēki pēkšņi varētu kļūt bīstami.
— Paliec, — kāds cits miermīlīgi ierunājās. — Šeit ir skaisti. Kaut kad sen mēs visi esam atnākuši šurp, pilni plānu un cerību — gluži kā tu, un visi esam te palikuši un kļuvuši laimīgi. Tu pats redzēsi, cik viegli tas notiek. Drīz vien būsi aizmirsis itin visas savas raizes un jutīsies līksms. Uz laiku laikiem. Šeit nav ne vecuma, ne nāves.
Kims palūkojās uz laumiņu, kas izskatījās pēc Re- bekas, un ilgi nenolaida acu no tās.
— Es nevaru, — viņš sacīja. — Lūdzu, saprotiet mani. Es nevaru šeit palikt, jo tad pieviltu daudzus.
— Drīz tu viņus būsi aizmirsis. Vienalga, kādā nolūkā esi šurp nācis, tas nav svarīgi. Ja paliksi, būsi laimīgs. Un vai cilvēka dzīvē ir kas svarīgāks par laimi?
Kims pamāja: — Jā, ir. Un nu laidiet mani garām.
Rinda draudīgi pievirzījās tuvāk. Kims neviļus sāka kāpties atpakaļ, līdz stāvēja ūdenī līdz puslieliem.
— Mēs neļausim tev aiziet, — draudēja kāds cits vīrs. Kimam kļuva nemierīgi ap sirdi. Ikviens no šiem vīriešiem fiziski bija stiprāks par viņu, un nu tie vairs nebija bērnišķīgi rotaļbiedri, tagad tie bija bīstami pretinieki.
— Kālab jūs negribat, ka es aizeju? — viņš drebošā balsī jautāja. — Man nekā no jums nevajag. Jūs varat palikt šeit un darīt visu, kas tīk.
— Tu visu sapostītu. Vēl nekad nevienam no mums nav izdevies šo vietu atstāt. Un tā ir labi. Ja tas kādam, kaut vienam, izdotos, mēs saprastu, ka neesam savu mērķi sasnieguši, ka aiz šī dārza ir vēl cita dzīve, un vairs nespētu būt laimīgi. Taču, dzīvojot tā kā tagad, vismaz spējam aizmirst, ja arī nebija lemts sasniegt kāroto mērķi.
Kima roka pieķēra pie jostas. Zobens nošvīkstēdams izslīdēja no maksts, tomēr viņš pats sev šķita smieklīgs. Pārspēks bija simtkārtīgs.
Kad rinda spiedās virsū, viņš pakāpās vēl soli. Apmetnis, slapjš un smags, sitās gar kājām un vilktin vilka viņu atpakaļ.
Apmetnis! Laurina mētelis!
Kims bija burvju mēteli gandrīz pilnīgi aizmirsis. Šai mirklī viņš atcerējās tā brīnumdarītāja spēku, kaut visu laiku bija to valkājis vienkārši kā mēteli.
Pirksti krampjaini ieķērās smalkajā audumā. Aiznes mani projām! viņš domās lūdzās. Padari mani neredzamu!
Taču nekas nenotika. Mētelis neatsaucās, un vīru pulks spiedās arvien tuvāk.
Domas Kima galvā joņoja. Droši vien viņš kaut ko izdarījis aplam. Viņš mēģināja vēlreiz — no visa spēka, ar karstāko sirdsdedzi. Bet arī šoreiz mēteļa burvju spēks nedarbojās.
— Met mieru! — ierunājās viens vīrs. — Svied ieroci projām un aizmirsti, kālab esi šurp nācis. Tas nebūs grūti!
Kims izmisumā iekliedzās, pacēla zobenu virs galvas un metās uz priekšu. Pretinieku rindu pāršalca brēciens. Aklās bailēs Kims sita uz visām pusēm un izbrīvēja sev eju cauri pārbiedēto vīru pulkam. Klupdams viņš traucās uz priekšu, nogāza vienu pretinieku gar zemi, bez žēlastības zvetēja plakaniski ar zobenu, kad kāds cits grasījās mesties viņam virsū. Sāpēs dobji ievaidoties, uzbrucējs nogāzās zemē, un Kims tenterēja tālāk. Rokas stiepās pēc viņa, tvēra apmetni, tvēra ieroci, pūlējās viņu pašu noraut zemē. Kims sita ar zobenu, spēra, skrāpēja un vēlreiz tika pie atelpas.
Bet atelpa nebija ilgāka par dažām sekundēm. Kentaura mugurā pieauļoja milzīgs bārdainis, novēzēja milnu un izsita Kimam zobenu no rokas. No daudzbalsīgā uzvaras kliedziena Kimam aizkrita ausis.
Trešo lāgu viņš piesauca mēteļa burvju spēku.
Pār klajumu nodimdēja dzidra zvana skaņa. No debesim nolaidās mirdzoša varavīksne, izdzenāja uzbrucējus un iekļāva Kimu kā mīksts, pieglaudīgs mētelis. Siltums un drošības sajūta iestrāvoja viņā, un jau nākamajā mirklī izgaisa bailes.
Kims jutās kā neredzamu roku pacelts. Ezers, klajums un beidzot viss apburtais dārzs it kā aizslīdēja zem viņa projām. Piepeši viņam uzmācās liels gurdenums. Tā pati brīnišķīgā siltuma sajūta, ko viņš bija pārdzīvojis toreiz Gorivinnas troņa zālē, kad ar viņa muti runāja orākuls, sajūta, it kā viņam pieskartos liela, maiga sargātāja roka.
Bet viņš nepaguva šai domai pieķerties, kad iegrima dziļā bezsapņu miegā.
Viņš pamodās mīkstā, jaukā gultā. Skanēja liega mūzika un kaut kur arī balsis, kas klusu sarunājās tā, ka vārdus nevarēja saprast. Vispirms viņš samirkšķināja, tad strauji atvēra acis un pacēlās sēdus. Gulta atradās vienkāršā nelielā istabā ar baltām sienām un baltiem griestiem.
— Tu tātad katrā zinā vēlies runāt ar Varavīkšņu karali? — ieteicās maiga balss. Kims satrūcies apsviedās apkārt un ieraudzīja jaunu, vienkārši tērptu vīrieti — tikai nedaudz vecāku nekā viņš pats, uz sliekšņa starp zēnu un jaunekli, kas stāvēja pie sienas, rokas pār krūtīm sakrustojis, un labsirdīgā zobgalībā vēroja Kimu.
— Kas tu esi? — Kims jautāja.
— Vispirms atbildi uz manu jautājumu, — jauneklis sacīja. — Kāpēc tu gribi runāt ar valdnieku?
Kims vilcinājās.
— Vari mierīgi atbildēt. Te tev vairs briesmas nedraud. Tu esi drošībā.
— Tā jau man dažu labu reizi ir licies, — Kims nopurpināja.
Jauneklis pasmaidīja. — Visai pamatotas aizdomas. Bet šeit tu vari tās aizmirst.
— Tomēr… — Kims apņēmīgi papurināja galvu. — Es savu vajadzību atklāšu vienīgi pašam Varavīkšņu karalim, nevienam citam.
Jauneklis smagi nopūtās.
— Nu labi, — viņš sacīja, ar strauju kustību atraudamies no sienas un iedams uz durvju pusi. — Nāc man līdzi. Es tevi aizvedīšu pie viņa.
Kims pārsteigts izlēca no gultas.
— Vai… vai tad tas izdarāms tik ātri? — viņš izbrīnījies jautāja.
— Kālab gan ne? Ceļā uz šejieni, man šķiet, tu esi diezgan nomocījies. — Jauneklis pakustināja roku, un durvis bez trokšņa ieslīdēja sienā. Viņi izgāja šaurā, maigi apgaismotā gaitenī. No tā pa otrām durvīm nokļuva apaļā, pilnīgi tukšā telpā. Jauneklis atkal pakustināja roku. Telpas vidū izslējās slaida balta marmora kolonna. Tās galā atradās stikla bumba dūres lielumā; tā izstaroja liegu gaismu.
— Nu, Kim, saki savu vajadzību.
Kims izbrīnījies paraudzījās viņā. — Es…
— Tu gribēji runāt ar Varavīkšņu karali. Nu — te es esmu. Runā.
Kims, pagalam pārbijies, pussoli atkāpās. — Tu? — Viņam sametās mēle. — Es gribēju teikt… jūs… jūs esat…
— Paliec vien pie tā paša «tu», — noteica Varavīkšņu karalis. — Atšķirību «jūs» un «tu» uzrunā kā pie jums, cilvēkiem, mēs šeit nepazīstam.
— Bet… — Kims stostījās, — man likās, ka jūs… ka tu… būtu…
— Vecāks? — Varavīkšņu karalis smaidīdams jautāja. — Lai būtu gudrs? Varbūt ar garu baltu bārdu un šķidriem matiņiem? — Viņš iesmējās. — Tas cilvēkiem arī tāds maldīgs pieņēmums. Es esmu nemirstīgs. Kālab man jāklimst apkārt kā vārgam sirmgalvim, ja varu izvēlēties jebkādu vecumu? Bet nu par tevi, — viņš negaidot mainīja tematu. — Es vērīgi izsekoju tavu ceļu uz šejieni. Sava vecuma zēnam tu esi ļoti drosmīgs. Vai tu to zini?
Kims impulsīvi pamāja, taču tad samulsis pasmaidīja un papurināja galvu.
— Nav ko lieki kautrēties, — Varavīkšņu karalis no- pietni sacīja. — Simtiem šo ceļu nākuši pirms tevis, un tikai pavisam nedaudzi sasnieguši mērķi, pareizāk sakot — gandrīz sasnieguši. Kopš ilgiem laikiem tu esi pirmais, kas izturējis arī pēdējo pārbaudi.
Kims pasmēja. — Burvju dārzu…
— Jā. Visi, ko tu tur sastapi, līdzīgi nākuši cauri Dvēseļu aizai. Arī viņi pieveikuši vai apmānījuši Ugunsrīkli, un arī pasauļu sargi, un putns Roks nav spējuši tos atturēt. Vienīgi paši ar sevi tie nav pratuši tikt galā.
— Bet kādēļ? — jautāja Kims. — Kādēļ tu esi ierīkojis šo slazdu tik tuvu pie mērķa?
— Tas nav slazds, Kim. Atceries, ko teica Roks, vecais, strīdīgais putns? Mērķi spēj sasniegt tikai tas, kas to grib no visas tiesas. Bet visi tie — visi lielie, stiprie varoņi, īstenībā paši nezināja, kālab šurp nākuši. Viņi apmierinājās ar šķietamiem iemesliem, piemēram: lai iemantotu bagātību vai slavu, vai arī aiz tīra dēku prieka. Vienīgi tas, kas pats sevi izzinājis un zina arī, kāpēc ieradies šeit, var sastapt mani un runāt ar mani, Kim. Tāds kā tu.
Kims, vainīgs juzdamies, pamāja. Arī viņš bija aizmirsis, kāpēc devies ceļā. Viņš bija domājis un ticējis, ka riskē ar dzīvību, lai izglābtu Pasakzemi. Vienīgi, ieraugot mazo laumiņu, viņam bija atvērušās acis.
— Tu esi atnācis, lai glābtu savu māsiņu, — sacīja Varavīkšņu karalis.
Kims pamāja: — Laumiņa. Vai to atsūtīji tu?
— Jā. Ikvienam, kas iegājis Apburtajā dārzā, tiek dota vēl viena iespēja. Taču gandrīz neviens to nepamana.
Kims saņēma visu drosmi, paskatījās Varavīkšņu karalim tieši acīs un vaicāja: — Vai tu man palīdzēsi?
— Palīdzēšu — ko palīdzēšu? — karalis jautāja. — Pieņemsim, ka es būtu ar mieru izpildīt tavu vēlēšanos — tikai vienu vienīgu, Kim — kā skanētu šī vēlēšanās? Vai man atbrīvot tavu māsu no Morgonas kazemāta un jūs abus nogādāt atpakaļ tur, no kurienes esat ieradušies? Bet Pasakzeme tad aizietu bojā ar visiem cilvēkiem, zvēriem un brīnumiem. Vai man glābt Gorivinnu un padzīt melno karapūļus? Bet tad Rebeka paliktu Borāsa varā.
Par kuru vēlēšanos tu izšķirtos?
Kims ilgi klusēja.
— Tu prasi neiespējamo, — viņš beidzot sacīja. — Tu mani piespied izvēlēties tā, kā es nespēju. Es gribētu…
— Tu gribētu, lai es izdaru kā vienu, tā otru, — Varavīkšņu karalis viņu pārtrauca. — Tu saki, ka es tevi nostādu nežēlīgas izvēles priekšā, bet vienlaikus tu aizmirsti, ka esi ieradies kā lūdzējs. Tavu drosmi es cienu, Kim, un tāpēc gribu izpildīt vienu tavu vēlēšanos. Bet tikai vienu vienīgu. Pārdomā labi, iekams to izsaki.
Kims jau grasījās atbildēt, bet Varavīkšņu karalis, galvu papurinādams, viņu atturēja. Uzlicis pirkstu uz lūpām, viņš aicināja Kimu līdzi. Kims piegāja kopā ar viņu pie slaidās marmora kolonnas telpas vidū. Varavīkšņu karalis norādīja uz stikla bumbu kolonnas virsotnē. '
— Ieskaties tanī, — viņš mudināja.
Kims paklausīja. Sākumā viņš redzēja vienīgi pats savas sejas miglaino, viegli izķēmoto atspulgu. Tad bumba pieplūda ar tādu kā miglu, kurā šķita virmojam simtiem tūkstošiem punktiņu. Ieskatoties ciešāk, Kims redzēja, ka ikviens no šiem punktiņiem ir vesela pasaule — tik liela kā Zeme vai Pasakzeme, pasaule ar kontinentiem un jūrām, ar upēm un kalniem, un zemēm. Simtiem tūkstošiem pasauļu ar miljonu miljoniem tautu un tikpat daudziem likteņiem un vēsturēm, katra tikpat sarežģīta un daudzslāņaina kā Zeme, tomēr vienlaikus nenozīmīga un sīka milzīgajā daudzumā.
Varavīkšņu karalis smaidīdams apsedza bumbu ar abām plaukstām. Vienu mirkli nenotika nekas. Tad mirdzums un zaigojums apdzisa un tā vietā Kims ieraudzīja brīnum skaistu starojošu planētu. Arī tā pazuda, un parādījās pazīstama ainava — stepe, meži un kalni, ezers un tā krastā krāsās mirdzoša pils. Gorivinnā. Bet cik ļoti pārvērtusies! Debesis virs pils dūmos un sodrējos nokvēpušas melnas. Viens stikla aizsargvalnis jau kritis par upuri liesmām. Ezerā peldēja simtiem kuģu un plostu, un visa plašā stepe bija pilna Borāsa melno karapulku.
— Nu tu redzēji, ka pasaule, no kuras tu nāc, ir tikai viena no daudzām, — sacīja Varavīkšņu karalis. — Vienalga, kas tur notiek, viss ir nenozīmīgs, kamēr netiek apdraudēts Lielais Plāns. Pasakzeme var krist Borāsa nagos, bet Visumā tas nekā negrozīs. Jūsu problēmas, lai cik svarīgas jums tās liktos, ir tīrā niecība.
— Tas nav tiesa, — Kims turējās pretī. — Tā nevar būt niecība, ja tik brīnišķīga vieta kā Pasakzeme tiek vai netiek nopostīta. Ja tu esi viszinātājs, tad zini un pazīsti arī Ēnu valsti.
— Zinu un pazīstu. Bet labais un ļaunais atrodas pastāvīgā cīņā, Kim, tie nespēj viens bez otra pastāvēt. Cilvēka dabai ir raksturīgi, ka tā vienlaikus spēj iemiesot svēto un velnu. Bieži jo bieži ļaunais ir sacēlies pret labo, un ne vienreiz vien tādi vīri kā Borāss ir gājuši satriekt Pasakzemes. Bet vienalga, cik ilga ir viņu kundzība, kaut kad — pēc simt, tūkstoš vai simttūkstoš gadiem — liktenis tikpat atkal ir labvēlīgs otrai pusei. Tāpēc, redzi, nav nepieciešams nostāties vienā vai otrā pusē.
— Kaut ko tamlīdzīgu sacīja arī Temistokls, — satriekts nomurmināja Kims. — Tu tātad negribi palīdzēt.
— Tomēr, Kim, ja tu mani pārliecināsi, ka man jāiejaucas, es to darīšu. Bez īsti svarīga iemesla es principiāli nejaucos tautu likteņos.
— Bet Pasakzemes pastāvēšana…
— Nav nekāds svarīgais iemesls, — Varavīkšņu karalis viņu pārtrauca. — Pasakzeme joprojām pastāvēs — ja ne rīt, tad tālā nākotnē. Ja es iejaucos vienreiz, tad tas nozīmē, ka man jāiejaucas vēl un vēl. Pēc tevis nāks citi lūdzēji no citām pasaulēm, no citām tautām. Ja varbūt kādudien tavā vietā man priekšā nostāsies barons Kārts, lūgdams palīdzību, balstoties uz tikpat labiem nolūkiem vai vēl labākiem nekā tu, kā gan es varēšu liegt viņam palīdzību, ja būšu palīdzējis tev?
— Tu būtu ar mieru kalpot ļaunumam? — Kims jautāja, nespēdams tam noticēt.
— Ļaunumam? — Varavīkšņu karalis pasmaidīja. — Kas tad ir ļauns, Kim? Kurai pusei ir taisnība? Taisnība vienmēr ir tai, kurā stāvi tu. Vai tev neliekas, ka barons Kārts un Borāss par savas lietas taisnību ir tikpat pārliecināti kā tu par savējo? Vai tev neliekas, ka viņi ar tādām pašām tiesībām drīkst prasīt manu palīdzību kā tu? Pasakzemē mani uzskata par varenu, varbūt par visvarenu, bet es tāds neesmu. Esmu tāds pats radījums kā tu, tikai citā vietā. Nav manā varā lemt kādas tautas likteni. Arī es esmu tikai niecīgs ķieģelis universa veidojumā, un pār mani stāv varenāki, kas gaužām stingri vēro, ko es daru. Tāpēc neprasi, lai es vieglprātīgi nostājos kādā pusē. To es nevaru un nedrīkstu, ja vien tev tiešām neizdodas mani pārliecināt, ka tas ir nepieciešams. Tikai ņem vērā, ka visās mūžībās, kopš es valdu, pie manis vēl nav bijis neviens, kas būtu varējis mani pārliecināt par to, kam neticu.
Satriekts Kims aizgāja no pasauļu spoguļa. Bumbas starojošais mirdzums apdzisa. Kims jutās kā paralizēts. Viņa sapņi sašķīda kā rotaļlieta, ar kuru viņš nesaudzīgi apgājies. Viņš bija šeit ieradies, nezinādams, kas viņu gaida. Bija visu iztēlojies pārāk vienkārši.
Viss bijis velti, viss. Varbūt Gorivinnā jau šai pašā mirklī iet bojā, un viņš tur nenieka nespēj grozīt. Viņam ļauta viena vēlēšanās, tikai viena vienīga, kad vajadzīgas divas. Glābdams Gorivinnu, viņš māsiņu atstātu ļaunā burvja nagos. Un, glābjot Rebeku, viņš pamestu bojāejai Gorivinnu, kas visas cerības saistīja ar viņu.
Un tad — vienā mirklī viņš pēkšņi atrada atrisinājumu.
— Esmu izšķīries, — viņš noteikti paziņoja. — Tu izpildīsi manu vēlēšanos, vienalga, ko lūgšu?
Varavīkšņu karalis palocīja galvu. — Ja vien tas būs manā varā, izpildīšu.
Kims ar troksni ievilka elpu.
— Visā, kas noticis, vainīgs esmu es, — Borāsa plāns nebūtu īstenojams, ja es nebūtu ieradies Pasakzemē.
— Un ko tu tagad pieprasi?
— Lai, — Kims ar mokām valdīja balsi, — lai viss atkal ir tā, kā bija, pirms mana māsa krita Borāsa gūstā. Lai ir tā, it kā es nekad nebūtu šeit bijis.
Varavīkšņu karalis vilcinājās ar atbildi.
— Es cerēju, ka tu izteiksi šo vēlēšanos, — viņš beidzot sacīja. — Kaut arī tā nav izpildāma.
— Nav izpildāma? — Kims iesaucās. — Bet…
— Tas, ko tu prasi, vienkārši ir neiespējams, jo reiz notikušais vairs nav padarāms nenoticis. Bet tu esi izturējis vispēdējo pārbaudi.
— Kādu pārbaudi?
— Vai neatceries? Mani spēj pārliecināt vienīgi tas, kurš patiesi zina, ko grib. Tu pateici, kālab esi šeit. Es tev palīdzēšu.
— Tu…— Kimam satraukumā aizrāvās balss. — Tu tiešām mums palīdzēsi?
— Lūkošu, Kim. Kā jau sacīju — es neesmu visvarens.
Kims neizpratnē norādīja uz pasauļu spoguli. — Bet…
visas tās pasaules. Apburtais dārzs, viss…
— Man tiešām pieder liela vara, Kim. Bet vienīgi šeit, tā spēka centrā, kas Kosmosu satur kopā un vada. Tiklīdz es pametu šo vietu, zūd arī mana vara. — Redzēdams Kima izbīli, viņš mierinot pasmaidīja. — Neraizējies. Tik vājš es arī neesmu, kā tev varbūt šinī mirklī liekas. Arī pārējā pasaulē manā rīcībā ir daži līdzekļi, par kuriem tu pabrīnīsies. Es aizturēšu Borāsu un izglābšu Gorivinnu.
— Tad nāc! — Kims urdīja. Degošā pils viņam vēl joprojām skaidri stāvēja acīs. — Ejam!
— Ne tik strauji, Kim! Vēl jāpaveic daži priekšdarbi. Tev vajadzēs mazliet paciesties.
— Bet Gorivinnā jau tiek aplenkta…
— Borāss to pasaku pili lenc jau četras dienas, — taču pat viņa armijai nepietiek spēka ieņemt pili ar joni. Mēs tur tiksim īstā laikā. Tagad nāc man līdzi. Viņš pagriezās un izgāja no zāles pa tām pašām durvīm, pa kurām bija ienākuši. Tomēr viņi vairs neatgriezās istabā, kur Kims bija pamodies, bet izgāja plašā, saules piemirdzētā pagalmā.
Kimam brīnumos iepletās acis. Plato, no krāsām vien konstruēto kāpņu pakājē pagalmā pulcējās daudz jātnieku. Tie bija spēcīgi vīri zeltmirdzošās bruņās. Tie sēdēja milzīgos baltos zirgos, kuru zeltītie iemaukti un apauši saulē mirdzēja kā ar zvaigžņu zeltu pārlieti. Satraukta murdoņa pārskrēja pār karapulku, kad uz kāpnēm iznāca Varavīkšņu karalis un Kims. Tad nošalca slavinājums tā, ka kāpnes šķita sašūpojamies.
Kims izbrīnā paraudzījās uz Varavīkšņu karali.
— Kas tie par vīriem? — viņš jautāja.
— Vai tu tos nepazīsti? Ieskaties pamatīgāk!
Kims paklausīja un sazīmēja pulkā pāris pazīstamu seju. Šos vīrus — vismaz dažus no tiem — viņš bija redzējis pavisam nesen.
— No Apburtā dārza! — viņš pārsteigts iesaucās. — Tos esmu sastapis Apburtajā dārzā!
— Pareizi. Un viņi uzgavilē tev, Kim, ne man.
— Man? — Kims šaubīdamies pārvaicāja. Gaviles un suminājumi nebeidzās. Jātnieki — viņu bija simti četri vai vairāk — vicināja ieročus un bruņucepures un jūsmīgi sveica Kimu.
— Viņi uzgavilē savam atbrīvotājam, — paskaidroja
Varavīkšņu karalis.
— Atbrīvotājam? Bet kā gan… ko tad es esmu izdarījis?
— Tev vēl nav īsti zināms Apburtā dārza noslēpums? Kur gan tu būtu varējis to uzzināt? Daudzus gadsimtus lielākajiem varoņiem — un tikai tiem — ir izdevies atrast ceļu uz šejieni, tomēr neviens netika tālāk par Apburtā dārza robežu. Tur visi palika sagūstīti līdz tai dienai, kad ieradīsies kāds, kas tos atbrīvos. Proti — tiklīdz kāds cilvēks, izkļuvis no Apburtā dārza, nonāk pie manis, visi gūstekņi tiek atbrīvoti. Daudziem bija jāgaida ilgi, ļoti ilgi. Tāpēc viņi tagad tev uzgavilē, Kim. Viņi šeit jutās laimīgi vai vismaz iedomājās, ka ir laimīgi. Un tomēr gaidīja ierodamies tādu kā tu. Ved viņus, Kim. Viņi tev sekos visur, kurp vien tu vēlēsies.
Kimam apreiba galva. Vēl pavisam nesen viņš sevi uzskatīja par nekam nederīgu un zaudētāju, bet nu viņš pēkšņi noraudzījās uz varenu karaspēku, kas klausīs viņa pavēlēm. Uz karaspēku, kurā bija labākie no labākajiem, leģendārie Pasakzemes varoņi, no kuriem ikviens bija simtkārt drosmīgāks un stiprāks par Borāsa jātniekiem.
— Ved viņus, Kim, — atkārtoja Varavīkšņu karalis. — Ar viņu palīdzību tu Borāsu uzveiksi.
Kims sāka lēnām kāpt lejup. Gaviles pamazām aprima. Kad Kims nokļuva jātnieku priekšā, iestājās gaid- pilns klusums.
Rindas pašķīrās, un viens karotājs pavadā pieveda zirgu — melnu kā krauklis. Kima sirds priecīgi salēcās, kad viņš atpazina savu rumaku.
— Draudziņ! — viņš drebošā balsī iesaucās un maigi paplikšķināja zirga kaklu. Tad apņēmīgi ielēca seglos un satvēra pavadu. Zirgs priecīgi iezviedzās, sapurināja krēpes un sāka nemierīgi dižāties. Kaut Kims jau nu tik ilgi bija projām no Gorivinnas, kur bija savu kumeļu atstājis, tas viņu nebija aizmirsis.
— Mēs esam gatavi, kungs, — ierunājās viens no karotājiem. — Pavēli, un mēs tev sekosim.
— Līdz pasaules galam, — sacīja otrs, un viņam piebiedrojās četri simti citu balsu.
Kims stalti izslējās seglos, apgrieza Draudziņu un izjāja cauri jātnieku ierindai. Pagalma mūri pašķīrās, un viņus uzņēma plata varavīksne.
— Uz priekšu! — uzsauca Kims. Viņš iespieda zirgam piešus sānos un sava karaspēka priekšgalā pa Varavīksnes tiltu aizauļoja bezgalībā.