Pār Gorivinnu gulēja biezs dūmu un liesmu mākonis, un pils stikla mūros un sienās atbalsojās kaujas troksnis, ieroču šķinda un ievainoto kliedzieni. Ezera sudrabainā virsma bija pārvērtusies par kaujas lauku, un simtiem mazo, kustīgo laivu velti centās atturēt un padzīt milzīgos ienaidnieka kaperkuģus. Ezera ūdens šķita vārāmies, un, kur to nebija uzvandījušas degošu kuģu paliekas vai grimstoši vraki, tas sārtojās no kritušo asinīm. Gorivinnā dega vairākās vietās, un pirmais no trim cits aiz cita saceltajiem aizsargvaļņiem, ienaidniekam uzbrūkot, jau bija kritis: torņi sagrauti, mirdzošās stikla sienas sašķaidītas vai pārvērstas neglītās, sodrējos nomelnējušās drupās. Arī otrs valnis bija apdraudēts. Pagaidām vaļņa aizstāvji vēl noturējās pret uzbrucēju plūdiem, taču zemesrags un klajums aiz tā bija gluži melns no karotājiem. Saule satumsa no šurp un turp svelpjošo bultu krusas un degošajiem šāviņiem. Melno karaspēks bija pievedis milzīgas katapultas, kas trieca pret pils sienām un vārtiem lielus klintsakmenus un asas stikla lauskas — ieņemtā vaļņa drumslas, un, kaut arī Gorivinnas drosmīgo aizstāvju bultas gandrīz vienmēr trāpīja mērķī, tomēr likās, ka ikviena kritušā uzbrucēja vietā kā no zemes izaug trīs citi, un ienaidnieka rindas pildījās gandrīz straujāk, nekā tika sagrautas.
Mūra virsotnē, augstu virs lielajiem bronzas vārtiem, kas uzbrucējus vēl šķīra no Gorivinnas pēdējā aizsarg- vaļņa, stāvēja pasīks, baltā tērpts tēls. Šķita, ka ap pleciem tam liesmo oreols, un, lai cik bultu un šķēpu lidoja augšup to iznīcināt, neviens netrāpīja, bet aizdegās pusceļā un sabirza pelnos.
Akmeņu un stikla šķembu krusa atkal nošķīda pret valni, un šoreiz mūri no triecieniem šķita sazvārojamies. Atskanēja dobjš, čerkstošs troksnis, un pie pašiem vārtiem parādījās robaina plaisa. Uzbrucēju rindās uzbangoja mežonīgas gaviles. Simtiem melno jātnieku kā pēc komandas metās turp, lai ielauztos pilī.
Taču Gorivinnā vēl nekapitulēja. Temistokls pavēl- nieciski pacēla roku, un no vaļņa nolija bultu lietus, izsitot vairāk nekā pusi jātnieku no segliem. Tomēr atlikušie neapstājušies lauzās tālāk. Pieauļoja palīgspēki un pāri saviem kritušajiem biedriem tiecās uz izsisto plaisu. Atkal iedziedājās gorivinniešu loki, un atkal uzbrucēji maksāja augstu asinsmaksu par savu pārdrošību. Bet lai krita cik krizdami, Borāsa rezerves šķita neizsmeļamas.
Drīz vien visa zeme bija melna no kritušajiem karotājiem, bet visu laiku ar negantiem kaujas kliedzieniem nāca jauni klāt. Un arī pils aizstāvji cieta smagus zaudējumus. Ja kāds strēlnieks, nāvīgi ievainots, krita, viņa vieta pēc tam parasti palika tukša, jo nebija vairs neviena, kas varētu tur stāties.
— Uzbrukumā! — Temistokls pērkonbalsī pavēlēja. Kaut arī valdīja kaujas troksnis, viņa balss bija dzirdama visā pilī, gluži kā viņš pats bija redzams no jebkuras vietas Gorivinnā.
Mizīgie bronzas vārti plaši atdarījās, un, jaunas bultu krusas nebīdamies, Kaivalonas stepes jātnieki auļoja uzbrucējiem pretim.
— Likās, ka zeme nodreb, kad abi karaspēki sastapās. Bez ieročiem, vienīgi ar trīsstūrainajiem vairogiem no morgoniešu bultām pasargāti, stepes jātnieki, izveidojuši ķīli, metās pret ienaidnieku falangu. Tērauds skanēja, zirgi cēlās divkājās, cilvēki sastapās tuvcīņā, un uz bridi uzviļņoja tādi putekļi, ka nebija iespējams atšķirt draugu no naidnieka. Morgoniešiem bija liels skaitliskais pārsvars. Viņi droši vien bija iedomājušies, ka neapbruņotos pretiniekus pieveiks ar smieklu. Pārāk vēlu tie atjēdza, ka ir rūgti maldījušies. Viegli varēja iedomāties, ka stepes jātnieki nav spējīgi cīnīties, taču viņu rokas un kājas, elkoņi un ceļgali pārvērtās par neatvairāmiem ieročiem. Viens melnais jātnieks pēc otra beigti vēlās ārā no segliem vai tika padarīti kaujai nederīgi. Kauja ilga tikai dažas minūtes. Melno jātnieku falanga paira, veidojās no jauna un tad sabruka pavisam. Kad stepes jātnieki grieza savus zirgus apkārt, aina liecināja, ka uz katriem desmit Morgonas jātniekiem, kas gulēja asinīm piemirkušajā zemē, bija kritis viens stepes jātnieks.
Uz bridi kauja iestrēga. Melnais karapūlis vilkās atpakaļ kā liels, neveikls zvērs, ievilka elpu un no jauna vēlās virsū stikla mūriem.
Piepeši tumšā sega virs kaujas lauka pārplīsa. Gaisu piepildīja dzidra, dziesmai līdzīga skaņa. Un tad pār debesīm pārdrāzās plata, visās krāsās margojoša varavīksne un noliecās pašā kaujas lauka vidū.
Uz vairākām sekundēm izbrīnā sastinga gan uzbrucēji, gan aizstāvji. Tūkstošiem seju pievērsās fantastiskajai parādībai; viena sirdspuksta ilgumā kauja bija zaudējusi dzīvību. Daudzbalsīgs šausmu kliedziens no melno jātnieku rīklēm saplosīja klusumu. Pa varavīksnes tiltu drosmīgā jājienā tieši no debesīm pieauļoja zeltā bruņoti jātnieki, kuru vadonis bija maza auguma un pilnīgi melnā bruņutērpā. Zeltotie jātnieki sasniedza zemi un metās pašā melnās armijas sirdī. Neviens vairogs, nekādas bruņas, pat vissīkstākā pretestība nespēja tos aizturēt. Ar neatvairāmu spēku tie izlauza eju melno pulkā un auļoja uz pili. Sākumā bikli, tad aizvien daudzbalsīgāk Pasakzemes karotāju rindās cēlās kaujas sauciens, no kura pils stikla mūri likās notrīcam:
— Glābiet Gorivinnu!
Tikpat lielā mērā kā aizstāvjiem radās jauna drosme, melno jātnieku vidū sāka celties panika. Pirmo reizi kopš piecām dienām, kad kauja bija sākusies, melno karotāju rindas sašķobījās un tie vilcinājās mesties pretim ienaidniekam. Aizvien vairāk karotāju pagriezās uz bēgšanu, un, kad zeltainie jātnieki Kima vadībā sasniedza pirmo sabrukušo valni, tie dzina sev pa priekšu izkliedētu melno jātnieku pulciņu un beigu beigās piespieda tos bēgt. Otra vaļņa smagie bronzas vārti plaši atvērās, un jātnieki ieauļoja ar stikla flīzēm nobruģētajā pagalmā. Simtiem vīriešu un sieviešu saplūda pagalmā, palīdzēja jātniekiem izkāpt no segliem un spirdzināja tos ar ēdieniem un dzērieniem. Uz bridi Gorivinnai atkal bija radušās cerības.
Arī Kimu skāra gaviļu vilnis. Kaut arī viņš sirdīgi pretojās, tomēr viņu izcēla no segliem un triumfa procesijā pārnesa pār pagalmu. Viņam nekas cits neatlika, kā nogaidīt, līdz sajūsma noplaka un viņš atkal tika pats uz savām kājām.
— Kur ir Temistokls?
Kāds parādīja uz nocietinājumu viņam aiz muguras. Kims pagriezās un ieraudzīja balti tērpto burvi, kas nosteidzās pa kāpnēm lejā no mūra, izbrīvēdams pūlī sev ceļu.
— Kim! — viņš priecīgi iesaucās.- — Lai slavēti dievi! Tu dzīvs!
— Jā, un, kā redzi, neesmu atgriezies viens! — Kims norādīja uz zeltbruņotajiem jātniekiem, kas pulcējās ap viņu. — Es atvedu palīdzību un glābiņu Gorivinnai!
— Tu dzīvs! — Temistokls atkārtoja, it kā nebūtu Kima vārdus nemaz dzirdējis. — Tu nespēj iedomāties, kā mēs raizējāmies par jūsu pazušanu. Kur ir pārējie — Gorgs, Kelhims, pūķis un Privins?
Kima triumfa jūsma noplaka vienā rāvienā, viņu pārņēma smagas skumjas. — Gorgs un Rangarigs ir pagalam, — viņš klusu sacīja. — Viņi labprātīgi ziedojās, lai glābtu mani un pārējos. Mani draugi palika pie pasauļu sargiem.
— Pie pasauļu sargiem? — Temistokls atkārtoja, vairāk runādams pats ar sevi. — Vai tu biji tur? Pasaulsgala cietoksnis tātad tiešām pastāv?
— Jā. Es tur biju. Un biju arī kādā vietā, kas ir vēl daudz fantastiskāka par Pasaulsgalu.
— Tu… tu redzēji Varavīkšņu karali?
— Jā, Temistokl. Un vēl vairāk. — Brīdi vilcinājies, Kims sāka īsi pārstāstīt, ko piedzīvojis. Kad viņš bija beidzis, visā pagalmā iestājās apbrīnas pilns klusums.
— Tātad tā ir patiesība, — burvis beidzot nomurmināja. — Varbūt viss tomēr vēl nav zudis. Varbūt ir iespējams Gorivinnu glābt.
— Tā tiks izglābta, — Kims dziļā pārliecībā apgalvoja. — Varavīkšņu karalis man apsolīja pats ierasties, un viņš vārdu turēs.
Temistokls pasmaidīja. Tas bija skumjš, bezcerīgs smaids, ko Kims nesaprata, bet kas viņam uzdzina drebuļus.
— Nāc līdzi! — Temistokls aicināja. Viņš paņēma Kimu aiz rokas, pārveda pāri pagalmam pie nocietinājuma un klusēdams norādīja uz šaurām kāpnēm, kas veda augšā uz dzegām. Kims sekoja burvim augšup. Kareivji aiz nocietinājuma bijīgi pakāpās sāņus, lai palaistu viņus garām.
Burvis aizveda Kimu līdz vaļņa vidum, kas bija tieši virs lielajiem bronzas vārtiem.
— Skaties, — viņš sacīja.
Klajums, kas pletās aiz pils, bija gluži melns no ienaidnieka kareivjiem. Melno karapulks gan vēl nebija atguvies no trieciena, taču no austrumiem plūda pastiprinājums. Pulks aiz pulka, jātnieki aiz jātniekiem. Mazas grupiņas, ne vairāk par desmit vai piecpadsmit vīru, cituviet simti; un vienu brīdi pat likās, ka apvārsnis sakustējies, kad pienāca milzīgs pulks, varbūt savs tūkstotis karotāju, un apvienojās ar armiju, kas jau bija izvietojusies un gaidīja.
— Tas šādi turpinās jau vairāk dienu, — Temistokls mierīgi paskaidroja. — Šeit tu redzi tikai daļu Borāsa armijas. Viņa karotāju skaits ir neizsmeļams. Iespējams, ka vīri, ko tu atvedi, ir varoņi, varbūt paši lielākie, kādi Pasakzemei jel kad bijuši. Taču pat tad, ja ikviens no viņiem būtu tūkstoš melno jātnieku vērts, ir tad mums nav nekādu izredžu.
Kims neizpratnē uzlūkoja burvi.
— Vai tad tu mani nesaprati? — viņš iesaucās.
— Neba viņi vien ir mums apsolītā palīdzība. Varavīkšņu karalis pats ieradīsies un sakaus Borāsa karapulkus.
— Vai tu tiešām tam tici? — Temistokls jautāja.
— Protams!
— Kaut jel tev būtu taisnība.
— Viņš katrā ziņā ieradīsies! — Kims apgalvoja.
Temistokls papurināja galvu. — Nav jēgas tā pieķerties sapnim, Kim. Tas ir bezjēdzīgi un bīstami. Arī es uz brīdi tam pieķēros. Nē, Kim. Mēs esam zaudējuši. Nekāda vara pasaulē nespēj aizkavēt Borāsu ieņemt Gorivinnu. Tu esi darījis visu, kas tavos spēkos, varbūt pat vairāk. Bet beigas tik un tā.
— Tu nedrīksti tagad padoties! — Kims uzsauca.
— Tieši tagad ne!
— Es arī tā domāju, — ierunājās kāda balss viņiem aiz muguras.
Temistokls pārsteigts pagriezās. Viņam aiz muguras stāvēja slaids vienkāršās brūnās drēbēs ģērbies jauneklis.
— Mūsu mazajam varonim taisnība, Temistokl. Tu pārāk ātri atsakies no cīņas. Vēl tā nav zaudēta.
Temistokls izbrīnījies raudzījās svešiniekā. — Kas jūs esat? Un no kurienes jūs nākat?
— Kas esmu? Nu, ja tu neticēji Kimam, tad droši vien neticēsi arī man.
— Jūs tātad esat… — Temistokls nepabeidza teikumu.
— Tam, kas es esmu, nav nekādas nozīmes, Gorivinnas kungs. Daži mani sauc par Varavīkšņu karali, daži citādi. Bet es katrā ziņā esmu tas, ko jūs gaidījāt.
— Un… jūs ieradāties, lai mums palīdzētu?
— Ne jums, — Varavīkšņu karalis viņu pārlaboja. Viņš norādīja uz Kimu. — Viņam. Bet galu galā tas pats jau vien iznāk. — Viņš paskatījās uz melno armiju un sagrauto valni pie kājām un nopūtās.
— Redzu, ka jūs tiešām esat lielās grūtībās, — viņš klusu noteica.
Temistokls pamāja. — Kad otrs valnis kritīs, mums } vairs nav vīru, kas aizsargātu trešo.
Varavīkšņu karalis kaut ko prātoja. Piepeši viņš izslējās, ar galvas mājienu norādīja uz pagalmu lejā un sacīja:
— Ejam!
Viņi pameta mūri un gāja lejup. Ļaudis pagalmā pašķīrās, lai atbrīvotu viņiem ceļu uz vārtiem.
— Atveriet vārtus! — pavēlēja Varavīkšņu karalis.
Temistokls pavēlnieciski pacēla roku, un divi vīri iedarbināja slepeno mehānismu, kas bez trokšņa atvēra daudztonnu smagos bronzas vārtus.
Laukums starp vārtiem un sagrauto pirmo valni bija tukšs. Melnie karotāji, kas dzīvi bija izglābušies no zeltaino jātnieku uzbrukuma un no pils aizstāvju raidīto bultu lietus, tagad bija atvilkušies krietni tālu aiz vaļņa. Trijotne šķērsoja ar kritušajiem un stikla lauskām sētin nosēto laukumu un uzrāpās pirmā vaļņa robainajās drupās. No šejienes melnais karapulks izskatījās vēl draudīgāks. Izskatījās, it kā pati stepe, nomelnējusi un bīstama, veltos aizvien tuvāk.
Kims sažņaudza dūres, lai nebūtu manāms, kā viņam trīc rokas. Viņš nebija gļēvulis, ko bija uzskatāmi
pierādījis. Taču šis skats bija gandrīz neizturams. Pirmā karotāju rinda nebija no viņiem tālāk par desmit metriem, pietiekami tuvu, lai redzētu viņu naidīgos skatienus, saostu vinu sviedrus.
— Morgonas vīri! — uzsauca Varavīkšņu karalis. Viņa balss noskanēja pāri stepei tik vareni, it kā runātājs stāvētu blakus. — Uzklausiet mani! Jūsu cīņai nav izredžu. Jūsu barveži jums melojuši, teikdami, ka Gorivinnu iespējams ieņemt. Jūs cīnāties par aplamu lietu un, ja to turpināsiet, mirsiet bezjēdzīgā nāvē.
Mirkli viņš pagaidīja, lai vārdi iedarbotos. Tad turpināja:
— Ejiet no šejienes projām, un nevienam no jums nekas Jauns nenotiks! Nolieciet ieročus, un es galvoju par jūsu drošību.
Viena vienīga melna bulta nošņāca gaisā un ieurbās stiklā viņam pie kājām.
— Metiet mieru! — Varavīkšņu karalis lūkoja kareivjus pārliecināt. — Jūs cīnāties aplamajā pusē. Ļaunie spēki nedrīkst uzvarēt!
Vesels slaidu, melnu bultu spiets lidoja uz valni. Taču neviena bulta nesasniedza mērķi. Pusceļā tās eksplodēja, uzmirdzot visās varavīksnes krāsās, un izgaisa.
Varens, daudzbalsīgs kaujas sauciens atskanēja melno karotāju rindās. Karaspēks sakustējās un vēlās tuvāk kā milzīgs melns vilnis. Kims iztrūcies gribēja kāpties atpakaļ, bet Temistokls ar dzelžainu tvērienu viņu noturēja aiz rokas.
Varavīkšņu karalis stalti izslējās un izstiepa rokas pret debesīm. Tievi, krāsaini gaismas staru diedziņi uzdzirkstīja no viņa pirkstu galiem uz augšu, un piepeši debess uzliesmoja spilgtā, ārkārtīgi intensīvā gaismā. Varavīksne, lielāka un varenāka, kādu Kims jebkad bija redzējis, izpletās pār debess velvi, un no tās zibeņi cits aiz cita šāvās lejup uz melno karapūļi, iegremdēja to krāsu un gaismas plūsmā, un tie kūleņiem vien vēlās ārā no segliem.
Karaspēka kustība apstājās. Gaismas aizkars nolija no debesīm un apmēram četrdesmit metru platumā nospieda pie zemes gan cilvēkus, gan zirgus. Taču Kims ievēroja, ka karotāji nav nogalināti. Kad zibens trāpīja, viņu bruņutērpi iekvēlojās, zaudēja melno krāsu un pārvērtās par parastu metālu. Kad viens jātnieks novēlās no zirga Kimam tiešā tuvumā, Kims redzēja tā sejā ārkārtīgu izbrīnu, it kā tas pēkšņi būtu pilnīgi pazaudējis atmiņu un vairs neatjēgtu, kas pats ir un kā te gadījies. Un Kims saprata, ka Varavīkšņu karaļa zibšņi nevienu nenogalina, vienīgi salauž Borāsa burvju varu. Zibeņi pēra melno armiju bez apstājas, un debesīs plandīja bengāliskās ugunis. Kaujas saucienus sen bija nomijuši izmisuši brēcieni pēc palīdzības, un uzbrukums bija pilnīgi apturēts.
Taču Kims ievēroja kaut ko tādu, ko, šķiet, nebija pamanījis ne Temistokls, ne Varavīkšņu karalis. Debesīs joprojām liesmoja vistrakākās krāsas, taču tām pa vidu pēkšņi bija uzgadījušies mazi melni punktiņi, sīki tumši caurumiņi gaismas aizkarā, kas bija aizsedzis mākoņus. Un ar katru zibeni, kas šāvās lejup, ar katru jātnieku, kas izvēlās no segliem, punktiņu saradās aizvien vairāk, it kā ar katru pieveiktu karotāju varavīksne maķenīt padzistu, mazdrusciņ zaudētu spēku. Drīz vien varavīksne sāka izskatīties bakurētaina un caurumaina un izplūda lielos, neglītos traipos, starp kuriem krāsu košums aizvien vairāk izbalēja. Vēl pēc brīža varavīksne sāka plūksnoties, izplēnēt atsevišķās, tādās kā kožu saēstās plēksnēs. Zibeņi, kas šāvās lejup, nepavisam vairs nebija tik spilgti kā pirmējie, kad no tiem krita simtiem jātnieku; tagad kāds nozibsnīja tikai šad un tad.
Arī gaismas aizkars zaudēja spēku. Gan arī tagad pret valni tēmētās bultas joprojām gaisā iekvēlojās un izgaisa, tomēr tās pielidoja ievērojami tuvāk.
— Temistokl! — Kims šausmās iekliedzās. — Skaties!Temistokls pamāja. Nu arī viņš laikam beidzot bija
pamanījis briesmas.
— Atpakaļ! — viņš uzsauca. — Atri!
Kims vēl vilcinājās. Melno karaspēks lēnām, tomēr nepielūdzami tuvojās. Kims mocījās neziņā — gribējās pašam paglābties drošībā, bet gribējās arī palīdzēt Varavīkšņu karalim.
Vēl aizvien no debesīm lejup šāvās spoži zibšņi. Taču drausmīgākais varavīksnes sairšanas process ar katru brīdi kļuva straujāks.
Un tad piepeši notika kaut kas baismīgs. Virs karaspēka sabiezēja tumsa, uzvilnīja liels miglas blāķis; tumsa bija gandrīz sataustāma un rītin aprija gaismu. Un tās vidū uzplaiksnīja milzīga kārna seja.
— Borāss! — Temistokls šausmās iekliedzās. Briesmīgi smiekli satricināja Gorivinnas mūrus.
— Jā, Temistokl, tas esmu es! — parādība ierunājās.
— Jūsu laiks nu beidzot pagājis! Mani plāni ir īstenojušies ātrāk un labāk, nekā es jebkad biju iedrošinājies cerēt.
Paldies par jūsu palīdzību. It īpaši tev, Kim. Bez tevis es nemūžam nebūtu mērķi sasniedzis.
Kims ar varu apspieda izmisušu kliedzienu. Viņš sāka nojaust, ka pieļāvis šausmīgu kļūdu.
Atkal noplaiksnīja balts zibens no debesīm, ieurbās tieši Borāsa milzīgajā attēlā un noslīdēja zemē, attēlam nekā nenodarot. Kims aši pagrieza galvu, lai palūkotos uz Varavīkšņu karali. Un redzēja, kā slaidais augums sagrīļojas. Karaļa vaigs saviebās kā drausmīgā piepūlē. Uz viņu raidītās bultas viņu jau gandrīz sasniedza.
— Tu man devi arī iespēju pieveikt savu sīvāko ienaidnieku, Kim, — Borāss ņirdzīgi turpināja. — Tur, kur viņš mīt, savā nolādētajā gaismas un krāsu pilī, viņš mūžam man būtu palicis nesasniedzams, jo pat manas varas nepietiek noiet Bezgalības ceļu. Bet tu viņu izvilināji no dzimtās vietas un piedabūji ierasties šeit, kur viņš ir vājš un ievainojams. Paldies, Kim. Tu biji mans uzticamākais sabiedrotais!
Atkal nograndēja tukšie, dobjie smiekli. Tad debesīs nošķīda melns, stūrains zibens, pilnīgi izdzēsdams varavīksni un ietīdams Varavīkšņu karaļa augumu melnā mākonī. Vairākas sekundes turpinājās gaismas un tumsas cīņa. Virs kaujas lauka eksplodēja krāsas.
Tad Varavīkšņu karaļa aizsardzība sabruka. Viņš iekliedzās un bez dzīvības saļima.
Melnais karaspēks auroja neprātīgās gavilēs. Izkliedētās rindas kārtojās no jauna, un, it kā paklausot nedzirdamai pavēlei, milzīgais karapūlis sāka virzīties uz Gorivinnu.
— Atpakaļ! — kliedza Temistokls. — Mums jābēg!
Viņi strauji pagriezās, noslīdēja lejā gar vaļņa drupām un skrēja uz bronzas vārtiem, kas pavērās. Zeme viņiem zem kājām nodrebēja, kad simtu simtiem melno jātnieku metās viņus vajāt.
— Ātri! — uzsauca Temistokls.
No Gorivinnas uz vajātājiem bira bultas un smagie šāviņi no katapultām. Tikko bēgļi bija iekļuvuši pagalmā, lielie vārti sāka vērties ciet. Taču par vēlu. Bronzas vārti sašūpojās no melnā karapūļa uzbrukuma spēka. Vairāk, aizvien vairāk melno jātnieku, rēkdami un ieročus vicinādami, spiedās pagalmā. Jau dažus mirkļus vēlāk sākās briesmīga tuvcīņa. Gorivinnas aizstāvji pretojās ar izmisuma drosmi. Tomēr pa varmācīgi atlauztiem vārtiem plūda iekšā arvien vairāk ienaidnieku.
Kims zibenīgi pasitās sānis, izvairoties no melnā jātnieka, kas gatavojās viņam uzbrukt. Izrāvis zobenu no maksts, viņš atsita melnā cirtienu, bet pašu jātnieku ar labi tēmētu sitienu izcēla no segliem. Taču tūliņ parādījās otrs ienaidnieks, aiz tā trešais un ceturtais, un Kimam vajadzēja atkāpties arvien tālāk. Viņš pameta skatienu apkārt, lai redzētu, kur atrodas viņa zirgs, un sāka bez žēlastības cirst sev ceļu. Zirgu viņš atrada, ielēca seglos, atgrūda melno jātnieku, kas grasījās viņu saķert aiz kājas, un raušus strauji apgrieza zirgu.
— Varoņi! Stepes jātnieki! — viņš centās pārkliegt kaujas troksni. — Pie manis! Pulcējieties! — Ar zobenu viņš norādīja uz trešā vaļņa vārtiem un palaida zirgu auļos. Pirmajā mirklī izskatījās, it kā viņš gatavotos bēgt. Tad viņa jātnieki jau bija sasnieguši vārtus un izveidojuši ap viņu pusloku.
— Atvērt vārtus!
Vārti atdarījās, un Kims ar rokas kustību pavēlēja jātniekiem izvērsties. Pusloks pārveidojās par ķīli, kas, ienaidniekus spīvi šķaidot, iebrāzās melno rindās, vēlreiz izvērsās, bet nu šaurā, taisnā ejā, ko izveidoja divkārša jātnieku rinda šķērsām pāri pagalmam līdz trešajam valnim. Tiklīdz melnie jātnieki atskārta, kāds Kimam plāns, tie uzbruka vēl sparīgāk. Tomēr divkāršā rinda izturēja, un pils aizstāvji pa eju cits pēc cita paglābās aiz trešā, vēl neskartā vaina.
Kims cīnījās priekšējā rindā. Viņa bruņutērps drīz vien bija iedauzīts un saplosīts no cirtieniem, kas nolija pār viņu. Bet viņš cīnījās kā apreibis, cīnījās, aizmirsis sāpes, turēdams prātā vienu vienīgu domu — paglābt drošībā cik vien iespējams vairāk Pasakzemes vīru. Un ikviens karotājs viņa pulkā cīnījās tikpat drosmīgi — zeltbruņotie varoņi kopā ar brūnajiem neapbruņotajiem stepes jātniekiem un zaļajiem šķēpnešiem no ziemeļiem. Pārspēks bija milzīgs, bet vīri cīnījās ar nekad un nekur nepieredzētu drosmi. Kur viens krita, tur biedrs, kas līdzās, turpināja cīņu ar divkāršu sparu un atsvieda melno uzbrucēju atpakaļ. Beidzot bēgļu plūsma sāka apsīkt un Kims deva atiešanas pavēli. Divkāršā rinda noslēdzās, saruka par zobenu un šķēpu apli un sāka lēnām kāpties atpakaļ uz valni.
Tikai nedaudzi sasniedza drošo patvērumu viņpus vaļņa. Kad vārti aiz tiem aizvērās un Kims pārguris izšļuka no segliem, viņam gribot negribot nācās atzīt, ka vairums viņa karotāju par glābšanas akciju samaksājuši ar dzīvību. Pats pavisam bez spēka palicis, viņš atspiedās pret zirga sāniem un aizvēra acis. Viņu pārņēma izmisums. Kad viņu aizskāra maiga roka un viņš paraudzījās Temistokla sejā, daudz netrūka, lai viņš sāktu raudāt.
— Zaudējuši, — viņš sacīja, — mēs esam zaudējuši, Temistokl. Visam beigas.
Burvis nolieca galvu.
— Tā nebija tava vaina, Kim, — viņš klusu sacīja. Balss skanēja tā, it kā viņš gribētu lūgt piedošanu. — Nevienam nebija ne jausmas, cik ļauns īstenībā ir Borāss un cik tālu sniedzas viņa vara. Ja kāds ir vainīgs, tad vienīgi es. Es taču tevi ataicināju šurp. Un pirms tam es biju tas, kas pietiekami neuzmanīja tavu māsiņu.
— Un tagad? — Kims jautāja. — Vai spēsim noturēties?
Temistokls bēdīgi papurināja galvu. — Nē, — viņš
sacīja. — Mūsu ir pārāk maz.
Kims palūkojās augšup uz dzeguļiem. Tikai saujiņa karotāju bija nocietinājušies uz mūra un ar uzvilktiem stopiem gaidīja pēdējo uzbrukumu, kas viņus iznīcinās, turklāt viņu vidū nebija neviena, kas nebūtu ievainots un līdz nāvei pārguris.
— Mums jāpadodas, — Kims sacīja. — Varbūt Borāss žēlos viņu dzīvības, ja mēs brīvprātīgi padosimies.
— Es jau to mēģināju, Kim, — atbildēja Temistokls. — Sen pirms tavas atgriešanās. Aizsūtīju vēstnesi pie Borāsa un piedāvāju uzsākt sarunas par Gorivinnas atdošanu bez cīņas.
— Un? '
— Borāss lika pateikt, ka viņš nevēloties saņemt par dāvanu to, kas viņam tik un tā piederot. Viņš gribēja šo cīņu, Kim. Negaidi žēlastības no Borāsa.
No dzeguļiem atskanēja daudzbalsīgs šausmu kliedziens.
— Viņi nāk! Melnais dižkungs nāk!
Temistokls nobāla kā audekls. Melnā dižkunga vārda pieminēšana vien šķita viņu satriecam vairāk nekā visa melnā karaspēka tuvošanās.
Dobjš sitiens nodārdēja vārtos, un pār mūri sīkdams pārskrēja vesels bultu mākonis un nobira pagalmā.
— Atkāpties! — Temistokls pavēlēja. — Atstājiet mūrus un lūkojiet bēgt!
Tā bija lieka pavēle. Likās, ka Melnā dižkunga ierašanās pilnīgi salauzusi aizstāvju drosmi. Trakā panikā viņi pameta pozīcijas, nodrāžas lejā pagalmā vai sāka nocietināties torņos. Arī Kims un Temistokls, saujiņas dzīvajos palikušo pavadīti, atkāpās uz Pasaku pils galveno celtni. Vārti atkal nodrebēja no briemīgajiem zvēlieniem, un uz mūra dzeguļiem parādījās pirmie melnie bruņutērpi. Šur tur noritēja īsa, asa tuvcīņa, bet Gorivinnas pretestība bija salauzta, un nedaudzos, kas vēl pretojās, uzbrucēji pieveica.
Vārti ielūza tad, kad Temistokls kopā ar Kimu bija sasnieguši plato ārējo kāpņu augšgalu. Lielie bronzas vārti ieliecās uz iekšu, mānīgi lēnām līka lejup un pēdīgi ar baigi negantu spēku atsitās pret zemi iekšējā pagalmā. Visa pils šķita sadrebam, un grīdas stikla flīzēs iesprāga plīsumi kā zirnekļa tīkli. Iekšpagalmā ievēlās melno jātnieku vilnis, bet tā priekšgalā garš, ielīcis, platā, melnā apmetnī ietinies stāvs, bet tam līdzās augumā daudz mazāks bruninieks.
Borāss un Melnais dižkungs!
Kims stāvēja kā paralizēts. Viņš raudzījās uz abiem nāvīgākajiem ienaidniekiem, nespēdams sakarīgi domāt. Melnais dižkungs! Trešo reizi viņš sastopas aci pret aci ar Morgonas noslēpumaino karakungu. Taču šī bija pirmā reize, kad viņš to piedzīvoja kaujā un pieredzēja, cik neiedomājami ļauns ir šis punduris.
Bulta nogāza stepes jātnieku, kas bija stāvējis blakus Temistoklam.
— Atkāpties! — Temistokls no jauna pavēlēja. Viņi atkāpās iekštelpās un aizbultēja vārtus. Uz brīdi viņi bija noslēgušies no kaujas trokšņiem un rēkoņas.
— Kurp tagad? — Kims jautāja.
— Uz troņa zāli, — Temistokls atbildēja un tūliņ sāka gariem soļiem steigties pa gaiteni turp. Kad viņi bija nonākuši pie kāpnēm, kas veda uz troņa zāli, viņiem aiz muguras no smagajiem sitieniem nodrebēja aizslēgtie pils vārti. Kims izrāva zobenu no maksts un ar īsu pavēli sasauca pie sevis karotājus. Tika nolemts cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam.
— Nē, Kim, — mierīgi, bet loti noteikti iebilda Temistokls. — Cīņas ir beigušās. — Tad viņš pievērsās nedaudzajiem drosmīgajiem karotājiem, kas bija izturējuši līdz šim brīdim. — Bēdziet, kamēr vēl laiks, — viņš mudināja. — Gorivinnā ir liela, un varbūt jums izdodas atrast labu paslēptuvi vai tikt ārā no pils. Borāsu es pieņemšu viens pats.
Vīri vēl vilcinājās.
— Jā, — pievienojās Kims. — Temistoklam taisnība.
Cits pēc cita karotāji nolaida ieročus un devās projām.
Kims un burvis palika divi vien.
— Un tu? — Temistokls jautāja. — Vai tu negribi bēgt projām?
— Uz kurieni? — Kims klusu atjautāja. — Borāss nerimsies, iekams viņš nebūs mani atradis. Ja man izdotos no viņa izsprukt, viņš Gorivinnu nolīdzinātu ar zemi un nevilcinātos sagraut drupās un pelnos visu Pasakzemi. Viņš neliktos mierā, kamēr mani neuzokškerētu. Es palikšu pie tevis.
Temistokls pamāja, it kā nebūtu citādu atbildi gaidījis.
— Tad nāc, — viņš sacīja.
Lēni un gandrīz tik mierīgi, it kā melnā karaspēka un briesmu pasaulē nebūtu, viņi devās augšā pa kāpnēm un iegāja troņa zālē.
Saules piemirdzētā zāle bija tukša. Galds novākts tīrs, un vienu mirkli Kims ļāvās miera un drošības ilūzijai. Bet tad no lejas atskanēja grautiņa trokšņi un dzelžainu papēžu klaudzoņa uz kāpnēm. Melno karotāju bars lauzās iekšā zālē. Temistokls paceltām rokām devās tiem pretī.
— Stāt! Nevienam nebūs apgānīt Gorivinnas svēto zāli!
Likās, ka šie vārdi karotājus ietekmēja. Projām viņi negāja, bet nogaidot sastājās abpus ieejai, ieročus draudīgi pacēluši. Un tad durvīs parādījās Borāss. Viņam blakus mazs un šķietami nenozīmīgs — Melnais dižkungs. Kims, to uzskatīdams, ievaidējās.
Borāss paspēra soli zālē. Ar skatienu nomērojis vispirms Temistoklu, tad Kimu, viņš klusu iesmējās.
— Brāli, — viņš zobgalīgi ierunājās, — tad nu beidzot mēs atkal saredzamies. Cik ilgi man nācās šo mirkli gaidīt!
Temistokls klusēja. Borāss laikam arī atbildi nemaz negaidīja.
— Tāls ceļš bija jānoiet, lai es beidzot piedzīvotu savu vēlēšanos piepildījumu.
—Ko tu gribi? — Temistokls rimti jautāja. — Tu esi mani uzvarējis. Vai tev nepieciešams mani arī apsmiet?
— Ak brāli! — Borāss papurināja galvu. — Man pat prātā nenāk tevi apsmiet. Bet tu taču man neliegsi priecāties par uzvaru. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tu pats man palīdzēji to sasniegt. Vēl gan tā nav pilnīga, tomēr kauliņi jau ir mesti.
— Ja mana nāve ir tas, kā tev vēl trūkst, tad nogalini mani, — sacīja Temistokls. — Tikai nekavējies, dari to ātri.
— Tava nāve? Kālab lai es vēlētos tavu nāvi? Neaizmirsti, ka esam vienu asinu.
— Ko tad tu kāro?
— Tevi, — Borāss skaidri atteica. — Tavu uzticību. Tu man zvērēsi palikt ar mani plecu pie pleca, paklausīt manām pavēlēm un pārvaldīt zemi pēc mana prāta. Es jau ilgus gadus esmu pavadījis Morgonas mūros, un zeme ir par lielu, lai viens cilvēks to spētu pārvaldīt. Kļūsti par manu vietvaldi, un es dāvāšu dzīvību tev un viņam, — viņš norādīja uz Kimu.
Temistokls rūgti iesmējās. — Tev jābūt jukušam, ja tu iedomājies, ka es ielaidīšos ar tevi tādā darījumā.
— Es neuzstāju, lai tu izšķirtos tūliņ, — Borāss atteica.
— Tu mani pavadīsi. Būsi mans viesis, cik ilgi vien tev patiks. Izlemt varēsi vēlāk.
— Tavs viesis? — Temistokls izsmējīgi atkārtoja.
— Tavā karcerī, vai ne?
Borāss nekautrēdamies palocīja galvu. — Tur tev būs vieglāk izšķirties. Bet apdomā tomēr, ka droši vien ir labāk dzīvot manā cietumā nekā mirt šeit.
— Par to uzskati var būt dažādi, — Temistokls atteica.
— Man nepiemīt pārspīlēts varoņgars. Tomēr godīga nāve man vairāk pa prātam nekā dzīve tavā gūstniecībā.
Borāsa vienaldzīgajā sejā pavīdēja slēpts niknums:
— Vai tas ir tavs pēdējais vārds?
Tieši neatbildējis, Temistokls nolika savu spieķi un mierīgiem soļiem pārgāja pāri zālei un nocēla no sienas sudraba zobenu.
— Kā vēlies, — nomurdēja Borāss. Viņš aizraidīja karotājus, kas sargādami bija nostājušies viņam aiz muguras, un pamāja Melnajam dižkungam.
— Vai tu pats necīnīsies?
— Kālab lai es to darītu? Zinu, ka cīņā tu esi pārāks par mani, Temistokl. Vai gaidi no manis bruņniecisku izturēšanos?
Bezspēcīgā niknumā Temistokls papurināja galvu: — Nē, brāli, to es no tevis nekādā gadījumā negaidu.
Melnais dižkungs sāka lēnām mest lokus ap Temistoklu. Burvis mierīgi raudzījās ienaidniekam pretī. Kims skaidri izjuta saspringumu, kas bija pārņēmis abus pretiniekus; tās nebija bailes, bet abpusēja cieņa un apziņa vienam par otra spēku.
Divkauju atklāja Melnais dižkungs. Mežonīgi iekliegdamies, viņš metās uz priekšu. Zobens pazibēja gaisā un fantastiski straujā kustībā triecās lejup uz burvja galvu, bet pēdējā acumirklī noskanēja, atsitoties pret tā ieroci. Uzbrukuma spēks abus atsita atpakaļ, tomēr cīņa tūliņ bez žēlastības turpinājās. Kims kā apburts raudzījās šinī nepārspējamā izrādē. Nekad vēl viņš nebija redzējis divus tādus pretiniekus. Cirtieni un pretcirtieni mijās tik ātri, ka acs nespēja tiem izsekot un redzēja vairs vienīgi izplūdušus ķermeņu apveidus un zibošus ar zobeniem vilktus puslokus. Temistokls atkāpās, cirta Melnajam dižkungam pa lieliem un savam vecumam neticamā ātrumā aizvēlās pa galda virsu. Melnā dižkunga zobens pāršķēla galdu, bet Temistokls jau atkal bija kājās. Zobeni no jauna, dzirksteles šķiezdami, sitās viens pret otru, un šoreiz Temistokls bija mazliet ātrāks par pretinieku. Viņa zobens neatdarināmā virpuļkustībā it kā apvija Melnā dižkunga ieroci, izsita viņam to no rokas un no visa spēka triecās pa pretinieka bruņucepuri. Melnais dižkungs zaudēja līdzsvaru un atmuguriski nogāzās zemē. Bruņucepure nokrita no galvas un grabēdama aizvēlās.
Kims, ieraudzījis Melnā dižkunga seju, šausmās iekliedzās.
Tā bija viņa paša seja!
Melnais dižkungs nebija neviens cits kā viņš pats.
Dažos mirkļos viņš saprata visu. Zibenīgā ātrumā gar acīm aizslīdēja visa bēgšanas aina no Morgonas — karceris, sadursme, kurā viņš nemūžam nebūtu varējis uzvarēt Bēgot skrējiens pa spogulzāli. Ausīs atkal ieskanējās Karta mirstot čukstētie vārdi, un tagad viņš beidzot saprata, ko tie nozīmēja. Viņš no jauna redzēja sevi skrienam pa lielo, tukšo zāli Morgonā, redzēja lielo, melno spoguli un juta vājumu, kas viņam toreiz uznāca.
Melnais dižkungs bija viņa spoguļattēls! Viņa atspulgs negatīvā, visu viņa ļauno īpašību, visu mūžā domāto nelabo domu negatīvais spoguļattēls.
Arī Temistokls laikam šai acumirklī atskārta patiesību. Viņa roka ar cirtienam pacelto zobenu sastinga gaisā, acis iepletās.
Vilcināšanās mirklis viņam maksāja dzīvību. Melnais dižkungs pietraucās kājās, satvēra zobenu un iegrūda to līdz pat spalam Temistokla krūtīs.
Labu brīdi Kims kā apstulbots tupēja Temistoklam blakus un stingi raudzījās uz nedzīvo ķermeni. Reizē ar burvja nāvi arī viņā kaut kas likās nomiris. Tikai tagad Kims sāka apjaust, ko viņam bija nozīmējis labestīgais, rimtais, vecais vīrs.
— Nu, Kim, — Borāss pēc brīža ierunājās. — Vai tagad tu redzi, cik bezjēdzīga ir jel kāda pretošanās manai gribai. Pats pret sevi tu nespēj cīnīties. To nespēj neviens.
Kims gribēja atbildēt, bet rīkle viņam bija kā aizžņaugta. Viņš nespēja izteikt ne vārda. Viņš raudzījās Melnā dižkunga vaigā — pats savējā — un redzēja tur vienīgi naidu, cietsirdību, patmīlību un ļaunumu. Un tas
esot viņš — Kims Larsens?
— Tas tu esi, — bilda Borāss, nolasījis Kima domas. — Katrā cilvēkā iemīt labais un ļaunais. Nav neviena, kas būtu tikai labs vai tikai ļauns. Viens bez otra nespēj pastāvēt. Vairumā cilvēku uzvar tas, ko jūs dēvējat par labo, bet es — par vājumu. Tikai nedaudzos uzvar patiesi spēcīgais elements, par ko esam izšķīrušies mēs. Temistoklam gan būtu vajadzējis atskārst, kas ir Melnais dižkungs, jo pirms ļoti ilga laika viņš piedzīvoja tādu pašu likteni.
— Tad tu esi…
— Es tev stāstīju, ka mēs ar Temistoklu esam brāļi. Tā tomēr bija tikai daļēja patiesība. Kaut kad ļoti sen mēs bijām viens — tā kā tu ar Melno dižkungu. Un tāpat, kā pēc ieskā tīšanās manā burvju spogulī no vienas personības radās divas — tu un Melnais dižkungs, tā arī no vienas būtnes, kas mēs reiz bijām, radās divas būtnes — Temistokls un Borāss, labais un ļaunais.
Kims ievaidējās. Ar izjūtu viņš precīzi uztvēra burvja vārdus, bet viņa saprāts liedzās tos atzīt.
— Darījums, ko piedāvāju Temistoklam, ir spēkā arī tev, — Borāss turpināja. — Pārnāc manā pusē, un es tev dāvāšu dzīvību. Vēl vairāk — apsolu, ka atlaidīšu brīvē tavu māsu. — Ar valdonīgu žestu viņš norādīja uz troni zāles viņgalā. — Reiz tu jau uz tā sēdēji, Kim. Lai tas pieder tev. Es tev dāvāju iespēju valdīt Pasakzemē.
— To tu nedomā nopietni, — Kims vārgi atteica. — Es izmantotu pirmo iespēju, lai tevi padzītu.
Borāss pavīpsnāja.
— Ai nē, Kim. Tiklīdz tu būsi solījies, tu piederēsi man uz mūžīgiem laikiem. Man ir zināšanas un līdzekļi, kā priekšlaikus novērst jebkuru nodevību.
Kims ilgi klusēja.
Tad viņš izvilka zobenu no maksts un uzmeta Melnajam dižkungam izaicinošu skatienu.
Borāss pacēla roku. Nosīca melnu bultu spiets un izdzēsa Kima apziņu.