125599.fb2 PASAKZEME - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 16

PASAKZEME - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 16

XX.Viņš pamodās no tā, ka pieri noglauda vēsa roka

Viņš pamodās no tā, ka pieri noglauda vēsa roka. Viņš gulēja mīkstā gultā, silta saulīte kutināja viņam seju, un no kaut kurienes ausīs sitās liega mūzika.

Tas nav iespējams, viņš domāja. Es taču esmu miris! Viņš jo skaidri atcerējās melnās bultas, un viņam pat likās, ka dzird spalgo skaņu, bultām urbjoties cauri viņa bruņutērpam.

—  Nu, — ierunājās pazīstama balss. — Kā tev klājas? Kims plaši iepleta acis un neticīgi raudzījās sejā, kas

rūpju pilna bija noliekusies pār viņu.

— Privin!

Stepes princis pamāja. — Tas pats gan, mazo varoni.

—   Bet kā gan… — Kims piecēlās sēdus un nometa segu. Viņš bija kails, ja par apģērbu neuzskata šauru, baltu gurnu jostu, un viņa āda bija vesela, uz tās nebija ne mazākās skrambiņas. — Privin, — viņš atkārtoja. — Tu… tu esi dzīvs!

—  Ko nozīmē — tu? — ierunājās cita balss gultas otrā pusē. — Mēs!

Kims strauji apsviedās un lāgā nespēja aptvert.

—Ado! — viņš iesaucās. — Tu arī? Varbūt pat Kelhims…

—  Jā, arī viņš, — sacīja Ado. — Un Gorgs, un Ran­garigs arī.

—   Tad… tad jūs visi esat dzīvi! Un atgriezušies! Vai jums izdevās pierunāt ledusmilžus, lai tie jums palīdz?

Privins iesmējās: — Nē, Kim. Viņi mūs kopa, kamēr atveseļojāmies. Viņi atrada ari Gorgu un pūķi — abi bija smagi ievainoti un, drudzī mocīdamies, maldījās kalnos. Bet ledusmilži mūs pavadīja tikai līdz savas valsts robežai. At­likušo ceļa gabalu mēs atlidojām uz Rangariga muguras.

Nu Kims vairs nesaprata nekā. Viņš mulsi papurināja galvu, tad piecēlās un, ceļgaliem drebot, piegāja pie loga. Zeltaina saules gaisma ieskāva Gorivinnas stikla sienas liesmainā oreolā, un lejā pagalmā sīki kā raibas skudriņas ņudzēja cilvēki.

—   Bet kā…? — Kims stomīdamies jautāja. — Es ne­saprotu…

— Tu ari nevari to saprast, — sacīja Ado. — Bojāeju bija pareģojis Borāss pats. Bet ari viņš neizzināja patiesību.

—  Es nesaprotu neviena vārda, — Kims atzinās. — Kā jūs gadījāties šeit? Kā tas nākas, ka Gorivinnā nav iz­postīta? Es taču pats redzēju, kā gruva tās vaļņi…

Privins ar draudzīgu rokas mājienu viņu pārtrauca.

—  Tavs apjukums ir pilnīgi saprotams, Kim, — viņš sacīja, — bet lai cits tev izskaidro visu, kas noticis. Ģēr­bies ciet, ja jūties pietiekami vesels.

Vesels? Kims jutās tik labi un tik atspirdzis, kā sen nebija juties. Viņš aizgāja atpakaļ pie gultas, palūkojās uz melno bruņutērpu, bet tad atmeta domu par to un apģērba vienkāršas pelēkas drēbes, kas atradās turpat līdzās uz krēsla. Neprazdams izskaidrot, viņš tomēr skai­dri juta, ka bruņutērps vairs nav vajadzīgs.

Privins un Ado pacietīgi gaidīja, līdz viņš apģērbās. Tad Ado aicinādams norādīja uz durvīm, un Kims, ie­dams vidū starp viņu un Privinu, izgāja no istabas. Pa pazīstamo ceļu cauri stikla gaiteņiem viņi devās uz troņa zāli, un visur viņi sastapa jautrus, smejošus cilvēkus, vīriešus, sievietes, bērnus, fejas, laumas un citas pasaku būtnes. Itin nekas vairs neatgādināja drausmīgās kaujas, kas te vēl nesen bija notikušas. Likās, ka Gorivinnā un tās iedzīvotāji vispār nekā nezina par melnā karaspēka ie­brukumu.

Kims kļuva nevaldāmi ziņkārīgs, tomēr noturējās, nekā nevaicājis. Un tad viņi pēdīgi stāvēja pie troņa zāles durvīm.

—   Sagatavojies pārsteigumam, — Privins noslēpu­maini sacīja. Kims jautājot pavērās uz stepes princi. Tad pastiepa roku un atvēra durvis.

Lielais galds zāles vidū bija nebojāts, tam visapkārt dažādi, cits no cita atšķirīgi krēsli — ikviens lielumā un formā piemērots tam, kuram tur jāsēž.

—  Temistokls! — Kims pārsteigts iesaucās. — Akača karalis! Harkvans!

Tur viņi patiesi visi sēdēja. Temistokls, stepes karalis, Ado tēvs — nu vairs nepavisam vecs, noskumis sirm­galvis, bet varens karalis brīnišķā tērpā ar mirdzošu kroni galvā. Brobings ar visu dzimtu, Taki, Gorgs un Kelhims — vēl daudzi jo daudzi. Visi, kas bija gājuši kopā ar Kimu, plecu pie pleca ar viņu cīnījušies un bija krituši, nu sēdēja, sapulcējušies ap garo galdu, visi sveiki un veseli, visi gaiši smaidīja pretī Kimam.

Privins uzmundrinot iedunkāja Kimu mugurā, un Kims aizklupšus pietenterēja pie galda.

—    Sēdies, Kim, — Temistokls laipni aicināja. Viņš norādīja uz brīvu vietu galda augšgalā, un Kims, vai plīsdams aiz ziņkārības, paklausīja.

—  Jūs dzīvi! — Šie vārdi izteica visu, ko Kims pašreiz izjuta — bezgalīgo atvieglojumu, nevaldāmo prieku, ka atkal sastapis par mirušiem turētos draugus.

— Jā, Kim, mēs esam dzīvi. Gorivinnā atjaunota senā­kajā spožumā. Nevienam Pasakzemes iedzīvotājam nav noticis nekas ļauns, — Temistokls stāstīja, — un Vara­vīkšņu karalis atkal valda savā Laika un Telpas pilī.

—   Mēs par vislabāko ieskatījām aizsūtīt Privinu un Ado tevi pamodināt un sagatavot pirmā trakā pārstei­guma pārvarēšanai, — ierunājās Gorgs un piemiedza aci.

—  Bet kā tas vispār var būt? — Kims galīgā neizpratnē jautāja. — Es taču pats redzēju, kā…

Temistokls pacēla roku.

—    Viss, ko tu piedzīvoji, bija patiess, — viņš rimti sacīja. — Viss notika tā, kā vajadzēja notikt, un tomēr ir tā, it kā Borāsa nekad nebūtu bijis.

—   Aha, — Kims noteica tik pārsteigtā balsī, ka Te­mistoklam ar varu nācās novaldīt smieklus.

—  Borāss pats tev izskaidroja visu notikušo, — burvis smaidot turpināja. — Vai atceries, ko viņš tev sacīja par labā un ļaunā mijiedarbību cilvēkā?

Kims pamāja: — Ka ikvienā cilvēkā iemājo tiklab viens, kā otrs.

—   Jā, tomēr vēl kaut ko, kas ir pat svarīgāk un kā īsteno būtību Borāss acīmredzot pats neprata saskatīt. Arī man tas visdziļākajā būtībā palika neizprasts, līdz es ieraudzīju Melnā dižkunga vaigu. Proti, ka tie viens bez otra nespēj pastāvēt; ka neviens cilvēks nav absolūti labs vai absolūti ļauns. Labais un ļaunais ir kā viena veseluma divas savstarpēji saistītas daļas. Nomaitā vienu, un tu neizbēgami iznīcināsi arī otru. Savā tīkojumā pēc varas un varmācībā Borāss aizmirsa, ka galu galā viņš ir tikai daļa no manis, gluži tāpat kā Melnais dižkungs ir daļa no tevis. Ja Borāss būtu apmierinājies ar mūsu pakļaušanu, viņš būtu varējis uzvarēt, bet viņš kāroja mūs pilnīgi un galīgi iznīcināt, un, tā kā viņam tas izdevās, viņš iznīci­nāja arī pats sevi.

—  Tu gribi sacīt, ka viņš vairs nav dzīvajo vidū? — Kims piesardzīgi apvaicājās.

Temistokls uzmeta viņam caururbjošu skatienu. — Nē, negribu, Kim. Bet viņš un es atkal kļuvām par vienu tai brīdī, kad viņš mani iznīcināja. Tāpat kā Mel-' nais dižkungs atkal kļuva par daļu no tevis, kad tu miri no Borāsa bultām. Viņi abi atkal dzīvo mūsos, un sargies to jel kad aizmirst!

—  Un Morgona? — Kims prašņāja tālāk. — Morgona un Ēnu valsts?

—   Tās beidza pastāvēt tai brīdī, kad Gorivinnā sa­gruva drupās. Jo, gluži tāpat kā Morgonas karapūļi nebi­ja nekas cits kā Pasakzemes iedzīvotāju melnie spoguļ­attēli, arī Morgona bija vienīgi Gorivinnas negatīvais atspulgs. Tā bija Borāsa vienīgā kļūme. Viņš aizmirsa, ka atspulgs var būt redzams vienīgi tik ilgi, kamēr eksistē oriģināls. Tā viņš galu galā pats sevi iznīcināja. Cīņā ir iespējams, ka ļaunais uzvar labo. Bet Borāss aizmirsa, ka varmācība galu galā vienmēr vēršas pati pret sevi.

—   Tad tagad viss ir tā, kā bija agrāk? — Kims, vēl arvien nespēdams ticēt, jautāja.

— Jā. Ēnu valsts atkal ir zeme, kur cilvēki spēj būt laimīgi. Morgonas vairs nav, un melnais karaspēks pazudis kā ļauns rēgs. Taču tas viss bija nepieciešams. Vienīgi pēc pilnīga zaudējuma mēs galu galā varējām uzvarēt

Kims ilgi pārdomāja burvja vārdus. Ļaunais nevar pastāvēt bez labā. Bet arī labais bez ļaunā ne. Tas pa­stāvīgi ir un būs viņos. Temistoklā, Ado, viņā pašā — visos. Melnais dižkungs vienmēr glūnēs, gatavs lēcie­nam, lai pirmajā vājuma brīdī uzmestos par kaklakungu.

Jā gan, viņi bija uzvarējuši, tomēr nekad nedrīkstēja zau­dēt modrību, jo pilnīga uzvara pār otru pusi nav ie­spējama. Un, ja gūta šāda mācība, tad tas bijis pūliņu vērts.

—  Un Rebeka? — viņš vaicāja.

Temistokls piecēlās un aizgāja pie durvīm. Kad viņš tās atvēra, ārpusē stāvēja meitenīte ar gaišām biželēm. Sejiņa vairs nebija ne bāla, ne iekritusi, bet gan sārta un veselīga, un acīs dzirkstīja nebēdnība.

—   Rebeka! — Kims līksmi iesaucās. Viņš tik strauji pietraucās kājās, ka krēsls rībēdams apgāzās, pieskrēja pie māšeles un to apskāva. — Tu esi brīva! — viņš sauca. — Vesela un brīva!

Temistokls smaidīdams stāvēja blakus un gaidīja, līdz atkalredzēšanās gaviles mazliet noplaks. Tad viņš no- kremšļojās.

Kims atjēdzās pirmais. — Nu taču viss ir labi, — viņš sacīja.

—   Vēl atliek nokārtot tikai vienu, — Temistokls no­pietni piebilda.

—  Ko tad?

Temistokls satvēra Kimu un Rebeku katru pie vienas rokas. Pie galda sapulcētie varoņi piecēlās, un burvis viņiem garām aizgāja līdz Gorivinnas tronim.

—  Tas pieder jums, — viņš vienkārši paziņoja. — Jūs abi izglābāt Gorivinnu, tāpēc jums pieder godavieta Pa­sakzemes priekšgalā.

Kims izbijies papurināja galvu.

—  Nē, — viņš sacīja, — es negribu.

Temistokls pasmaidīja: — Bet jums tā pienākas. Ja nebūtu jūsu, ļaunais būtu uzvarējis un Pasakzeme gad­simtiem būtu pakļauta tirānijai.

Bet Kims stingri palika pie sava: — Mēs darījām vienīgi to, ko būtu darijis jebkurš cits. Mums nekas tāds nepienākas.

— Kā tu vēlies, Kim. Bet tronis jūs gaida. Kad vien tev ienāks prātā, tu vari tanī uzkāpt, un visa Pasakzeme tev kalpos.

Laiks aizritēja. Dienas rāvās īsākas, naktis kļuva sal­tas, un vienu rītu pār Pasaku pils stikla dzegām bija noklājies pirmais sniegs. Kims un Rebeka dzīvoja laimīgi un apmierināti, un, kaut arī viņi nepieņēma troni, tomēr ikviens Pasakzemes iedzīvotājs pret viņiem izturējās godbijīgi kā pret valdniekiem, un nebija neviena, kas nebūtu viņu draugs. Viņi apceļoja visu zemi, apciemoja Takus un Brobingu sētu, nedēļām ilgi nodzīvoja Akača karaļa zemē un allaž bija gaidīti viesi Kaivalonas cie­toksnī stepē, jo arī šī pils bija atguvusi kādreizējo skais­tumu. Pamazām aizmirsās viss briesmīgais, ko viņi bija piedzīvojuši, un pavasarī reizē ar sniegu izkusa un izzu­da arī atmiņas par Borāsu un Morgonu. Pavasarī viņi devās lielā ceļojumā pa visu Pasakzemi — Rangariga zelta spārni viņus aiznesa uz jebkuru vietu. Viņi skatīja brīnumu brīnumus, ko neviena cilvēka acs nebija re­dzējusi, nedz arī jel kad ieraudzīs.

Taču kādu dienu, kad viņi jau sen bija atgriezušies no sava ceļojuma, Kimam un Rebekai gadījās būt troņa zālē. Un pēkšņi, ne ar pušplēstu vārdu nesarunājuši, abi devās

tieši uz Pasakzemes koka troņa sēdekli. Akmens stabi abpus tronim iekvēlojās, un, kad brālis ar māsu viens otram blakus apsēdās cietajā, platajā sēdeklī, liels spožums pārspēja saules gaismu, kas lija iekšā pa logiem.

Brīnum jauks silts nogurums pārņēma bērnus un, roku rokā saķērušies, abi iemiga.

—  Kim! Mosties!

Kāds Kimu maigi, bet neatlaidīgi purināja pie pleca. Un pazīstama balss neparko nedeva mieru: — Kim, mos­ties! Mums jābrauc! Ātri!

Kims samirkšķināja, tad pilnīgi atvēra acis un izbrī­nījies raudzījās mātes sejā. Istaba bija tumša, tikai no gaiteņa iespīdēja šaura, dzeltena gaismas švīka. Modi­nātājpulkstenis pie viņa gultas bija ticis līdz puspieciem. Kims miegaini nobraucīja ar plaukstām seju, pieslējās sēdus un nomurdēja:

—   Kas noticis? Kur ir Temistokls un kā es nokļuvu šeit?

—   Tu būsi sasapņojies, draudziņ, — māte mierinot noteica. — Celies un veikli saģērbies. Mums jābrauc uz klīniku!

—    Klīniku? — Kims samulsis atkārtoja. Viņš atsita segu un neveikli izcēla kājas no gultas. Viņš dzirdēja tēvu priekštelpā runājam pa telefonu. Kad viņš izkāpa no gultas un vilcinādamies sāka meklēt drēbes, māte ašiem soļiem izgāja no istabas.

—  Pasteidzies, — viņa, ārā iedama, atkārtoja, — mums tūliņ jābrauc. Pa ceļam es tev visu paskaidrošu.

Ar miegu kaudamies, Kims ģērbās. Domas galvā jau­cās kā saliekamo bildīšu nesaskanīgās daļiņas, un, nu­dien, nenācās viegli koncentrēties tik vienkāršam dar­bam kā krekla aizpogāšana. .

Kas noticis? Vēl nupat, nupat viņš taču sēdēja Pasak­zemes pils tronī. Bet tagad atrodas šeit, savā tumšajā, vēsajā istabā, abi vecāki tik traki satraukti un nakts vidū raus viņu ārā no mājas.

Paņēmis no krēsla adīto jaku, viņš gāja uz durvīm un iededza gaismu. Aizsāktie mājasdarbi gulēja uz galda, it kā tiešām būtu pagājusi tikai .viena nakts, un turpat uz grīdas arī atvērtā grāmata, ko viņš bija lasījis.

Kims nodzēsa gaismu un, galvu neizpratnē grozī­dams, devās uz apakšstāvu. Tēvs joprojām runāja pa telefonu. Viņš jau bija uzvilcis vējjaku; mati spuraini, uz visām pusēm pajukuši, arī noskūties laikam nebija iznā­cis laika, tā ka viņš mazliet izskatījās it kā būtu vecā, spurainā Taka brālis.

Ieraudzījis uz kāpnēm Kimu, tēvs nolika klausuli. Māte iznāca no virtuves, ar plaukstu noglauda matus un devās uz durvīm.

—    Piezvanīja no klīnikas, — viņa sacīja. — Mums jābrauc pie māsiņas. Žigli.

—  Kāpēc klīnika? Rebeka taču ir vesela.

Tēvs nesaprašanā uzlūkoja Kimu. Bet mātes gurdajā sejā piepeši atspīdēja prieks.

— Jā, Kim, — viņa līksmi iesaucās. — Māsiņa ir vesela. Noticis brīnums!

—  Labais brīnums, — Kims sašutis noteica. — Sevišķi viegli jau nu tas vis nenāca.

Taču ne tēvs, ne māte neklausījās viņa vārdos. Viņi visi trīs izgāja ārā, un Kims ar māti celiņa malā saldami gaidīja, līdz tēvs izbrauc mašīnu no garāžas.

Ielas bija tukšas kā izslaucītas, kad viņi pa aizmigušo pilsētu brauca uz autostrādes pusi. Ceļā viņi sastapa vienu vienīgu mašīnu, un, pāris minūšu vēlāk traucoties pāri Dienvidu tiltam, likās, ka pat upe zem tā aizmigusi. Kims prātoja: diezin vai stāstīt vecākiem par saviem un

Rebekas piedzīvojumiem Pasakzemē, taču nosprieda, ka pašreiz tie noteikti viņā neklausīsies. Bez tam viņam bija aizdomas, ka tik un tā nenoticēs. Vismaz šai mirklī.

Riepām nočirkstot, tēvs iegrieza Moru ielā. Liela un tumša priekšā gulēja klīnika. Dažos logos vēl aizvien, bet varbūt — jau, dega gaisma. Tēvs stūrēja taisni uz ie­brauktuvi, izkāpa un labu brīdi tielējās ar nīgru nakts­sargu aiz lodziņa. Pēdīgi vecais piekrītot pamāja, tēvs atgriezās mašīnā un iedarbināja motoru. Baltsarkanais bomis, klusu čīkstēdams, pacēlās, un šoreiz viņi nobrauca visu ceļu gar ķirurģisko klīniku, kur iepriekšējā dienā bija kātojuši kājām. Brīdi viņiem vajadzēja pagaidīt pie aiz­slēgtām durvīm, līdz beidzot iedegās gaisma un nakts- māsa durvis atdarīja.

— Larsena kungs ar kundzi, vai ne? — viņa vaicāja.

Tēvs pamāja. — Jā. Mēs… es…

Māsa pasmaidīja. — Doktors Šreibers man sacīja, ka jūs ieradīšoties, — viņa klusinātā balsī sacīja. — Lūdzu, nāciet līdzi. Bet klusu gan. Pārējie mūsu pacienti guļ.

Viņi sekoja māsai pa plato, pavisam vārgi apgaismoto vestibilu. Soli, uz kuriem vēl vakar bija sēdējuši cilvēki, tagad izskatījās pamesti un bāri un kaut kā dīvaini cieti un neērti. Kad viņi tuvojās Bērnu nodaļas aizvērtajām stikla durvīm, Kimam pavisam īsu mirklīti šķita, ka ne­redz tajās vis savu un vecāku atspulgu, bet redz tuvoja­mies trīs slaidus gorivinniešus.

Māsa atvēra durvis. Uzlikusi pirkstu uz lūpām, viņa aicināja atnācējus tālāk.

Doktors Šreibers viņus sagaidīja garā, gaišdzelteni izkrāsotā gaiteņa galā. Viņš priecīgi smaidīja, un, lai gan vispār izskatījās negulējis un gurds ar tumšiem lokiem ap acīm, viņa sejā nepārprotami atspoguļojās dziļš atvieg­lojums. Ne vārda neteikdams, viņš vispirms tēvam, tad mātei paspieda roku, pavirši noglauda Kimam galvu un atvēra durvis uz Rebekas palātu.

Māte paklusu iekliedzās, metās pie gultas un piekļāva Rebeku pie krūtīm. Tad viņa piepeši laida vaļā skaļas, nevaldāmas raudas. Taču nu tās bija prieka asaras, jo viņas meitiņa it stalti sēdēja gultā, gan vēl pabāla un mazliet apjukusi, bet pie pilnas apziņas.

—  Tas ir… — tēvs iesāka, aprāvās, gribēja sākt vēlreiz, bet balss atkal aizlūza. Arī viņam acīs spīdēja asaras.

—   Tas patiesi līdzinās brīnumam, — sacīja doktors Šreibers. — Mediķis būdams, es gan nedrīkstu tādu vār­du ņemt mutē, bet tomēr to saku. Kad pirms stundas naktsmāsa mani pasauca, es… — nu arī viņam no dziļa iekšēja satraukuma aizrāvās balss.

Tēvs klusēdams paspieda viņam roku, bet tad ap­skāva sīko dakterīti kā mīlu tuvinieku.

Arī Kims lēnām piegāja pie lielās gultas. Vispirms viņš palūkojās uz mirdzošajiem hromniķeļa aparātiem, kas tagad bija mitējušies mirkšķināt un zuzēt, tad ieskatījās māšelei sejā.

Ne Kims, ne Rebeka ne vārda nebilda par kopīgi piedzīvoto — ne tagad, ne vēlāk. Bet, kad Kims vilci­nādamies pastiepa roku un paņēma vienausaino un vien- acaino spēļu lācīti, kas gulēja uz segas, un sastapās ar māsiņas skatienu, viņš zināja, ka nav sapņojis, ka Pasak­zeme un Gorivinnā patiesi ir — kaut kur.

Lai nu lielie mierīgi tic saviem medicīnas brīnumiem. Viņi abi ar Rebeku zināja labāk. Bet tas paliks viņu no­slēpums. Varbūt, — Kims nodomāja, — varbūt viņi kaut kad vēlreiz aizceļos uz Pasakzemi.

Viņš pieglauda Kelhimu pie krūtīm, tad saudzīgi no­lika atpakaļ uz segas un piegāja pie loga paraudzīties, kā mostas pilsēta.

Volfgangs un Heike Holbeini

PASAKZEME

Formāts 60x84/16. Pasūtījuma Nr. 85").

Līgumcena. Licences Nr. 2-1016. Iespiesta a/s «Preses nams» tipogrāfijā Rīgā, Balasta dambī 3. Iesieta «Paraugtipogrāfijā», Rīgā, Puškina ielā 12.