«… Komandiera Arkanas sejā pēdējos mirkļos iegula aizvien smagākas raizes. Piere pārklājās ar sīku, spīdīgu sviedru pērlīšu tīklu, un pelēko acu skatiens šķita it kā piesūcamies pie ekrānā redzamās bezgalīgās plakanās panorāmas. Ar cilvēkiem, mašīnām un spožajiem kom- pjūteriem pieblīvētajā «VVarlord II» kaujas kabīnē bija iestājies nedabisks klusums. Neviens nerunāja, pat jonu motoru dobjā duna, kas pēdējos gados bija kļuvusi par neatņemamu komandas dzīves sastāvdaļu, šķita pēkšņi tā kā pieklususi, itin kā pat bezdvēseles mašīna milzīgā kosmosa kuģa ķermenī nojaustu briesmas, kas sāka veidoties ap to un tās radītājiem…»
Izdzirdis veramies namdurvis, Kims pacēla acis no grāmatas. Viņš ielika kreisās rokas rādītājpirkstu starp nule lasītajām lapām, aizvēra grāmatu un ar visu grāmatu aizgāja pie rakstāmgalda. Uz rūpīgi nospodrinātās galda virsmas pacēlās vesels krāvums — mācību grāmatas, burtnīcas, papīri, dzēšgumija mazas futbolbumbiņas izskatā — viss apzinīgi sagubots, lai nosegtu itin svaigu iededzinājumu, kas bija radies pārlieku veiksmīgā eksperimentā ar vates kumšķi, palielināmo stiklu un sauju nolauztu sērkociņu galviņu. Kims paņēma papīra lapu, salocīja un, nožēlā plecus paraustījis, ielika to starp grāmatas lapām, kur bija turējis pirkstu, un aiznesa grāmatu atpakaļ uz plauktu. Plaukts bija piestūķēts ar lielu daudzumu dažādu iespieddarbu: dažiem komiksiem (kādreiz bagātīgas kolekcijas nožēlojamām, ar gumijas lenti apžņaugtām un tālākajā kaktā aizstumtām paliekām), mazliet vairāk neliela formāta grāmatiņām mīkstos vākos, vēl lielākā daudzumā «lubu burtnīcām», kā tās dēvēja tēvs, un kādu duci vai maķenīt vairāk dārgu, audeklā iesietu cietvaku grāmatu. Grāmatu āriene liecināja, ka tās —
vismaz lielākā dala — bieži tiek cilātas un lasītas. Daži
iesieto grāmatu eksemplāri gan izskatījās gluži jauni — kā no veikala — un tādi arī bija. Tās bija sadāvinātās grāmatas, kas Kimu neinteresēja, un viņš tikai pieklājības labad bija tās ielicis godavietā, pat nedomādams tās kādreiz lasīt.
Lejā priekšnamā atskanēja mātes soļi. Kims nopūzdamies novērsās no grāmatplaukta, aizgāja līdz durvīm, tomēr vēlreiz pagriezās atpakaļ pie rakstāmgalda un cik necik pārkārtoja haosu tā, lai izskatītos, ka viņš visu pēcpusdienu tur cītīgi strādājis, nevis iegrimis jaunākajā «Zvaigžņu karu» izdevumā. Viņš atšķīra matemātikas grāmatu tai vietā, kur lapai bija ielocīts stūris/ieslēdza kabatas kalkulatoru un nolika tam blakus lapu, uz kuras jau skolā matemātikas stundā bija veltīgi sācis risināt uzdevumu. Matemātika… un ne tikai tā, bet jebkurš mācību priekšmets, kam kaut kāds sakars ar skaitļiem, nesaistījās ar viņa spēcīgākajām dotībām. Kopš pirmās skolas dienas viņš bija karastāvoklī ar matemātiku, un septiņarpus gados, kas bija aizritējuši kopš tā laika, nekas nebija mainījies. Skaitļi viņam pagalam nepatika, un kāda nelabā dēļ viņam gan vajadzētu zināt, kā jāatrisina vienādojums ar diviem nezināmajiem, ja viņam pieder kabatas kalkulators?
Viņš kritiski aplūkoja rakstāmgalda ekspozīciju, pievienoja tai vēl tikko nosmailētu zīmuli un tad, pats sev apmierināti pamājis ar galvu, devās uz durvīm. Jautājumā par uzdotajiem mājas darbiem viņa vecāki jokus nepazina. Droši vien pēc vakariņām tēvs, kā parasts, palūgs uzdevumu burtnīcu un, pieri grumbās savilcis, sāks to pētīt. Ek… var jau būt, ka vakarā vēlreiz vajadzēs pamēģināt to pretīgo uzdevumu atrisināt. Un visļaunākajā gadījumā varēs rītrītā klasē no kāda norakstīt.
Viņš atvēra durvis, tomēr ļāva vēlreiz skatienam pārslīdēt pār piestūķēto grāmatplauktu. Nekā darīt — komandierim Arkanam būs jāpaciešas līdz rītdienai, pirms varēs vest «VVarlord II» izšķirošajā kaujā pret telepātis- kajiem augu briesmoņiem.
Kims devās lejup pa kāpnēm, nolēkdams visus pēdējos četrus pakāpienus uzreiz. Viņš nebija maldījies — vecāki tiešām bija pārradušies mājās abi. Priekšnamā karājās mātes mētelis un tēva apdilusī vējjaka, kuru Kims atcerējās kopš visagrākās bērnības un no kuras tēvs laikam vēl simt gadu nešķirsies. Durvis uz dzīvojamo istabu bija tikai pievērtas, un pelnutraukā uz priekšnama galdiņa kūpēja tikko aizdedzināta cigarete.
Kims pārsteigts savilka pieri grumbās. Tēvs taču pirms pieciem mēnešiem tika nolēmis atmest smēķēšanu un līdz šim bija savu vārdu turējis. Dīvaini, ka atkal sācis smēķēt un tikpat dīvaini, ka vispār jau ir mājās. Pulk7 stenis vēl nebija pat četri, un parasti tēvs nekad nepār- radās no darba pirms sešiem.
Vecāki bija dzīvojamā istabā. Kims dzirdēja viņu balsis, bet nevarēja saklausīt vārdus. Vēlreiz uzmetis izbrīnītu skatienu kūpošajai cigaretei, viņš iekrampēja īkšķus aiz jostas un iegāja dzīvojamā istabā.
Tēvs un māte sēdēja uz tahtas. Televizoram bija izslēgta skaņa. Uz galda Kims redzēja aizsāktu cigarešu paciņu, oranžo šķiltavu un tīru pelnutrauku. Kims izbrīnījies konstatēja, ka istabā iestājies pilnīgs klusums. Viņam ienākot, vecāki kā pēc komandas bija apklusuši un vienīgā dzirdamā skaņa bija lielā vecmodīgā stāvpulkstena klusā tikškēšana.
/ /
— Sveiks, Kim, — māte klusu ieteicās. Viņa izslējās taisnāk, atglauda matu šķipsnu no pieres un atspieda rokas pret ceļiem. — Man likās… es domāju, ka tu esi savā istabā un…
Kims samirkšķināja acis. Māte runādama gaužām reti tā minstinājās. Viņa bija ļoti mierīgas un savaldīgas dabas un apsvēra katru vārdu, ko izteica.
— Vai tu… jau esi izmācījies? — viņa jautāja.
Kims vispirms pamāja, tad papurināja galvu un vispēdīgi kaut ko nomurmulēja, ko varēja iztulkot kā «jā» vai «varbūt», arī kā «gandrīz» vai «tikpat kā».
Tēvs nopūtās. Vecās tahtas ādas polsterējums nokrakšķēja, kad arī viņš paslējās un neveikli sniedzās pēc cigaretēm un sķiltavas. Kims mulsi pamīņājās un izvilka aiz jostas aizbāztos īkšķus. Pēkšņi viņš atskārta, kāpēc vecāki tik nervozi.
— Jūs… jūs laikam bijāt slimnīcā? — viņš ievaicājās.
Mātes sejai pārslīdēja ēna, un Kimam piepeši likās, ka
viņš izteicis kaut ko briesmīgi aplamu.
— Apsēdies, dēls, — tēvs aicināja.
Kims neizpratnē palūkojās caur cigaretes zilajiem dūmiem uz tēvu un nedroši apsēdās krēslam uz pašas maliņas. Dēls… Tā tēvs viņu mēdz uzrunāt vienīgi dusmās vai ļoti labā noskaņojumā, vai arī lielā satraukumā. Vārdā tēvs viņu sauca reti, parasti dēvēdams par Kripatu, sīko, junioru vai pat sacīja — filius. Bet, ja teica — dēls, tad tas nozīmēja ko sevišķu.
— Es… — tēvs nopietni iesāka, tad pārlaboja: — Māte un es gribam ar tevi aprunāties.
Ar katru mirkli Kims sāka justies nejēdzīgāk. Viņam šķita, ka zina, par ko tēvs grib runāt, bet viņš to negribēja dzirdēt. Viņš paraudzījās uz māti un sašļuka vēl vairāk. Māte bija ļoti bāla ar tumšiem lokiem zem acīm. Viņa it kā skatījās uz Kimu, taču skatiens šķita slīdam cauri gan viņam, gan krēsla atzveltnei un izzūdam kaut kur tālumā. Viņa smaidīja dīvainu skumju smaidu, un Kims pamanīja, ka mātes pirksti bez mitas kustas.
— Jūs bijāt pie Bekijas, vai ne?
Tēvs pamāja. Viņš nospieda cigareti un ar filtru zīmēja līnijas traukā sabirušajos baltajos pelnos.
— Jā, mēs bijām… pie māsiņas, — viņš pēc brītiņa atbildēja. Viņš uzlūkoja Kimu pāri briļļu šaurajiem zelta ietvariem un atspieda elkoņus uz galda, tad sakļāva plaukstas un atbalstīja tanīs zodu. Tā viņš darīja ikreiz, kad vajadzēja kaut ko pārdomāt vai kaut ko svarīgu paskaidrot.
— Tava māsiņa… Rebeka… ir loti slima, Kim, — viņš turpināja.
Kims pamāja. — Es zinu, — viņš sacīja, — viņai vajag…
Tēvs viegli papurināja galvu. — Ne tās aklās zarnas dēl, draudziņ.
— Nē? Bet jūs tak sacījāt…
— Jā, sacījām, jo… jo negribējām tevi satraukt.
— Vai tad… vai tā nemaz nebija aklā zarna?
— Bija gan — pamatā — jā. Tikai… — tēvs atkal aizkūpināja jaunu cigareti. — Nezinu… mēs nezinām, kā tev to paskaidrot, — viņš stingrā balsī pabeidza teikumu. — Tu biji līdzi, kad mēs māsiņu aizvedām uz klīniku un… tu dzirdēji arī, ko sacīja doktors Šreibers, ka mūsdienās aklās zarnas operācija nav nekas sevišķs, ka nav ko raizēties un pēc nedēļas Rebeka atkal būs mājās.
Kims pamāja. Pirms trim dienām Rebeka bija žēlojusies par asām sāpēm un sākusi raudāt. Sākumā neviens tam īpašu uzmanību nepievērsa. Rebeka maijā bija kļuvusi četrus gadus veca, bet, tiklīdz viņai kaut kas iesāpējās (vai arī nebija pa prātam), tūliņ uzvedās kā divgadīga. Taču todien viņai kļuva arvien sliktāk un, kad viņa pret vakaru sāka aiz sāpēm vemt, tēvs piezvanīja uz Sarkano Krustu un izsauca ātrās palīdzības mašīnu. Viņi visi aizbrauca līdzi uz klīniku un atgriezās tikai krietni pēc pusnakts. Māte aizsūtīja Kimu gulēt, bet viņš nevarēja aizmigt un vēl ilgi lielajā, klusajā mājā dzirdēja vecāku balsis, kad tie, dzīvojamā istabā sēdēdami, sarunājās.
Protams, doktors Šreibers bija sacījis, ka neesot nekāda pamata uztraukumam. Kims ļoti labi atcerējās sīko, tievo, sirmo vīriņu ar skumjām acīm aiz briļļu stikliem raga ietvarā. Taču tagad viņam nāca prātā, ka pēdējās divās dienās uztraukumu, šķiet, bijis pārpārēm. Tālrunis bija zvanījis biežāk nekā parasti, māte, pretēji savam ieradumam, bija runājusi klusinātā balsī un steigšus centusies nolikt klausuli, kad Kims ienācis istabā. Pakrūtē ietrīsējās sīka, urbjoša bailīte — apmēram tāda kā atgriežoties no skolas ar sliktu atzīmi un tomēr pavisam citāda.
— Radušās komplikācijas, — tēvs klusu turpināja. — Tādas gadoties, kaut arī ļoti reti. Doktors Šreibers mums to paskaidroja, bet… — Tēva balss iedrebējās, un Kimam likās, ka viņš pamanījis tēva acīs asaras. Taču tēvs tūliņ izpūta kuplu dūmu un paslēpās tā aizsegā.
Piepeši notika kaut kas ērmots. Tēvs strauji piecēlās, bet tad pēkšņi sastinga, rokas dūrēs sažņaudzis. Viņš pavēra muti, it kā grasītos runāt, bet tad papurināja galvu un aši aizgriezās.
— Pasaki tu viņam, — tēvs nomurmināja, — es nespēju.
Kima skatiens klīda no tēva muguras uz mātes seju
un atpakaļ.
— Kas… kas noticis ar Bekiju? — viņš pārbijies ievaicājās.
— Viņa… pirms operācijas viņu normāli iemidzināja, — māte neskanīgā balsī stāstīja. — Bet viņa nav no narkozes atmodusies.
Kimam uz mirkli pārstāja pukstēt sirds. Rokas sāka
trīcēt, un rīkle aizžņaudzās.
— Vai viņa… ir pagalam?
Māte uzmeta viņam šausmu pilnu skatienu, tad aizklāja seju ar rokām un iešņukstējās…
— Nē, draudziņ. — Tēvs apsēdās. Un tagad viņam patiesi acīs bija asaras. — Viņa nav pagalam, Kim. Viņa tikai nav atmodusies. Pēc operācijas viņu aizveda atpakaļ uz palātu un gaidīja, ka viņa modīsies, bet viņa nemodās. Vienkārši palikusi guļam nemaņā.
— Un cik ilgi…
— Divas dienas, kopš operācijas, — tēvs Kimu nomierināja. — Tev mēs nekā neteicām, jo cerējām, ka viss nokārtosies labi, bet vēl nupat pirms brīža es zvanīju uz klīniku, un… — Kims juta, cik tēvam grūti runāt, — … un maz cerību, ka viņas stāvoklis drīzumā varētu mainīties.
— Kā — vai tu domā, ka viņa nekad vairs nepa- modīsies? — Kims jautāja. Doma, ka cilvēks var iemigt un vairs nepamosties, likās neaptverama. Tādas lietas notiek tikai pasakās, ko stāsta maziem bērniem, bet īstenībā nekā tāda nav! Viņā modās spīts, kas uz mirkli nomāca pat bailes. Nē, nekas tamlīdzīgs nedrīkst notikt ne ar vienu cilvēku, kur nu vēl ar vina māšeli!
— Mēs ar māti tagad brauksim uz klīniku. Doktors Šreibers grib ar mums tikties.
— Es braukšu līdzi! — Kims iesaucās. Tēvs papurināja galvu.
— Tas nebūs iespējams, Kim. Tu zini, ka bērnus, kam vēl nav četrpadsmit gadu, palātās iekšā nelaiž.
— Tad es pagaidīšu vestibilā, — Kims neatlaidās. — Gribu zināt, kā Rebekai klājas. Man gribētos viņu arī redzēt.
Tēvs grasījās kaut ko bilst, bet māte sacīja: — Lai brauc vien līdzi.
Nenogaidījis tēva atbildi, Kims pietraucās kājās un pa trim pakāpieniem uzreiz drāzās augšup. Kad vecāki bija saģērbušies, viņš atgriezās, nesdams rokās noplukušu, nosmulētu drēbes lācīti, kam trūka labās auss un vienas stikla acs. Rebekas mīļāko rotaļlietu. Lācīti ieraudzījusi, māte sarāvās, novērsās un atkal sāka raudāt. Kimam ienāca prātā, ka patiesi nav jēgas ņemt lācēnu līdzi. Neveikli viņš grozīja rotaļlietu rokās un skatījās, kur varētu to nolikt.
— Būs jau labi, draudziņ, — tēvs ieteicās, — ņem vien to līdzi.
Kad viņi pa mazo priekšdārziņu gāja uz mašīnu, sāka līt. Debesis jau visu dienu bija nomākušās, un, lai arī smagie lietus mākoņi ik pa brīdim pašķīrās un palaida cauri siltus saules starus, bija kļuvis vēss. Rudens bija uznācis visai agri. Vēl gan glīto ģimenes māju priekš- dārzos kuploja un ziedēja rudens puķes, prognozes tomēr drīzumā solīja salnas. Arī lietus, kas lija rupjām lāsēm, radīja izjūtu, ka tuvojas aukstais gadalaiks.
Apkakli uzslējis, tēvs pirmais aizskrēja pie mašīnas.
— Mums jāpasteidzas. Doktors Šreibers solījās mūs gaidīt puspiecos. Un ielas tik pilnas…
Kims ierausās pakaļējā sēdeklī. Viņi devās ceļā. Sāka aizvien stiprāk līt. Ielas pamazām pārvērtās par lieliem pelēkblāviem spoguļiem, kuros automobiļiem sekoja to izplūdušie atspulgi. Krēsloja, un mašīnā pamazām vien spiedās iekšā dzestrs mitrums. Tēvs ieslēdza sildītāju. Ventilators zuzēja, izplatīdams patīkamu siltumu. Taču Kimam kļuva arvien aukstāk. Uz platā aizmugures sēdekļa viņš čurnēja, čokurā sarāvies, rokas jakas kabatās sabāzis, tomēr sākumā mašīnā iekļuvušais dzestrums saldēja viņu vai līdz kaulam. Siltais gaiss nepiekļuva pat pie ādas — likās, siltumu aiztur kāda neredzama, viņa ķermeni apņēmusi aizsargkārta. Viņš cieši piekļāva pie krūtīm veco, apdriskāto plīša lācīti. Tad ieskatījās priekšējā spogulītī un pamanīja, ka tēvs viņu vēro. Piepeši viņš atskārta, ka laikam izskatās smieklīgs — aukstumā drebinādamies, rokas kabatās sastūķējis, ar spēļu lācīti azotē. Apmulsis viņš nolika lācēnu sev blakus, sagriezās un piespieda degunu pie mašīnas aizsvīdušā loga.
Pilsēta palika aiz muguras, viņi izbrauca uz autostrādes, un tēvs piedeva gāzi. Spidometra adata strauji kāpa augšup un apstājās gandrīz pie simtkilometru iezīmes. Tēvs viņam bieži bija skaidrojis, ka uz slapjiem ceļiem nekad nevajagot pārsniegt astoņdesmit kilometru ātrumu, bet šodien viņš laikam pats bija šo likumu aizmirsis. Mašīna ieslīdēja apbraukšanas joslā un, saceldama aiz sevis pelēku pilieniņu dubultplīvuri, aizdrāzās garām kravas mašīnu kolonnai.
Kad viņi iegriezās Dienvidu tilta uzbrauktuvē, pār Reinu atvizēja varavīksne. Pati upe bija nespodri gluda, it kā no svina. Zem viņiem pa straumi lēni slīdēja liellaiva. Kims ar skatienu tai sekoja, līdz tā pazuda patiltē, tad atkal pievērsās varavīksnei. Tā nebija ne sevišķi liela, ne sevišķi krāšņa varavīksne, un Kims neviļus sāka prātot, diezin vai varavīksnēm ir sava hierarhija, sākot ar maziem, nenozīmīgiem, tik tikko samanāmiem lokiem un beidzot ar varenajiem, visās krāsās mirdzošajiem tiltiem, kas liecas pāri visai debesij, sniedzoties līdz pat zvaigznēm. Varbūt kaut kur Visuma bezgalībā pat eksistē varavīkšņu karalis, kaut gan Kims nespēja iedomāties, kāds tas varētu izskatīties. Bet Visums taču ir tik liels un brīnumains, un varbūt varavīkšņu karalis mīt uz kādas mazas planētiņas bezgaltālā galaktikā.
Arī tilts palika aiz muguras, un līdz ar to no redzesloka izzuda arī varavīksne, debesis palika bezcerīgi pelēkas. Pār pilsētu savilkās melni mākoņi, un lietus gāza aumaļām, tā ka logu slauķi tik tikko spēja veikt savu uzdevumu. Rupjo lietus lāšu grabēšana uz mašīnas jumta izklausījās kā tāla pērkona duna.
Ceļu Kims zināja labi. Pirms dažiem gadiem viņš pats ar aklās zarnas iekaisumu bija gulējis šinī klīnikā. Gandrīz likās, ka aklās zarnas iekaisums viņiem ir ģimenes kaite. Tēvam šīs vainas dēļ bija jāpārtrauc svarīgs darīšanu ceļojums. Arī mātei bija izoperēta aklā zarna. Un
Kimam pašam bezmaz nācās palikt trešajā klasē uz otru gadu, jo ārsts ieteica kādu laiku atpūsties, un tā viņš nokavēja skolu veselas sešas nedēļas. Tas bija nelādzīgs gads. Tēvs nolīga vienu studentu Kimam par privāt- skolotāju, un, kamēr draugi uz ielas spēlēja futbolu vai klaiņoja apkārt, viņam vajadzēja kvernēt pie skolas grāmatām.
Tēvs pieturēja, paliecās atpakaļ un atvēra durtiņas.
— Kāpiet tepat ārā, — viņš sacīja, — bet es lūkošu ātri sameklēt kādu stāvvietu.
Kims izlēca ārā un, galvu plecos ierāvis, skriešus metās uz klīnikas vārtiem. Apjumtajā vārtu velvē bija saspiedies vismaz ducis cilvēku, meklējot patvērumu no pēkšņās lietusgāzes; tagad tie drūmi vērās debesīs, gaidīdami, vai lietus drīz nepāries; tur bija vīrieši, sievietes, daži bērni un vēl divi tumšmataini vīri baltos virssvārčos, acīmredzot klīnikas darbinieki, izskrējuši iepirkties un lietus pārsteigti.
Kims sabāza rokas dziļāk kabatās, jo redzēja, ka viena sieviete pagriezusies pret viņu un smaidīdama noraugās uz rotaļu lācīti. Kims centās izskatīties iespējami drūms, demonstratīvi iežmiedza lācīti vēl ciešāk padusē un piestājās līdzās mātei, kas, neteikdama ne vārda, atspiedās pret mitro sienu. Kaut kur krietni tālu noplaiksnīja zibens un pēc dažām sekundēm nogranda tāla pērkona atbalss.
Kims drebinājās. Kurpes bija izmirkušas, un nu tikai viņš ievēroja, ka nostājies tieši peļķē. Viņš pakāpās soli sāņus, pārlika lācēnu no kreisās paduses labajā un uzmeta mātei nedrošu skatienu. Akmens velves puskrēslā mātes seja izskatījās sakritusies un pelēka. Ērmoti, — viņš ieprātojās, un negaidot viņam uzmācās neizprotama, nepatīkama sajūta. Viņš taču nekad — patiesi, nekad — nebija īpaši domājis par māti. Viņš, protams, to mīlēja. Māte pastāvīgi rūpējās par viņu, par Bekiju, par tēvu, bet viņam nekad nebija pat prātā ienācis padomāt, kā māte jūtas. Pie viņas varēja vienmēr aiziet — ar jebkuru problēmu, ar jebkuru bēdu, vienmēr viņa pacietīgi noklausījās, vienmēr zināja pateikt kādu labu vārdu, un Kimam tas viss likās gluži dabiski. Taču tagad, vērojot mātes šauro seju, kurā iezīmējās asi vaibsti, kādus viņš līdz šim nebija pamanījis, Kims piepeši saprata, cik daudz spēka un enerģijas mātei vajadzēja, lai vienmēr, kad vien nepieciešams, būtu klāt. Viņš satvēra mātes roku, paspieda to un centās pasmaidīt.
Māte paraudzījās lejup uz viņu un arī pasmaidīja, tikai acis palika nopietnas. Lietus viņas sejā bija saplūdis ar asarām, un pēkšņi viņa paspieda zēna roku tik cieši, ka tam iesāpējās.
Tad cauri lietus strūklām atskrēja tēvs. Ticis vārtu velvē, viņš pāris reižu stingri piecirta kājas, lai nopurinātu ūdeni no drēbēm, tad aplika roku mātei ap pleciem. Kims domāja, ka tēvs sacīs: «Nogaidīsim, kamēr pāries lietus» vai kaut ko tamlīdzīgu, bet viņš, ne vārda nebildis, izgāja cauri vārtu velvei otrā pusē ārā.
Kims no jauna ierāva galvu plecos un nosalis drāzās vecākiem pakaļ. Visi trīs bija slapji līdz ādai, kad sasniedza ķirurģiskās klīnikas masīvo ēku. Tur bija gulējis arī Kims, bet toreiz viss bija licies gaišs un tīkams. Tagad lietus strāvojumā ēka viņam šķita kā drūms cietoksnis, melna, apburta pils, kur mājo dēmoni un raganas, un telepātiski dūksnāju briesmoņi.
Kamēr viņi skriešus tuvojās stikla durvīm, Kima skatiens liptin pielipa lielajai misiņa plāksnei ar uzrakstu:
Diseldorfas universitātes klīnikas ķirurģiskā iestāde
Kimam pārskrēja šermuļi. Viņam nepatika arī «klīnikas» vārds, bet «iestāde» izklausījās neizsakāmi pretīgi. No tāda vārda dvesa netīksme, tas pat modināja bailes, rosināja domāt par cietumiem un vājprātīgo namiem, par nejaukiem, drēgniem pagrabiem, kur ņudzēt ņudz no žurkām un dažādiem kukaiņiem un ož pēc pelējuma. Tomēr pašreiz ceļā uz drūmo betona bluķi tāds apzīmējums šķita īsti piemērots.
Ēkā viņus apņēma smacīgi silta gaisa vilnis. Kims, ātri iemanījies pa virpuļdurvīm, nopurinājās un teciņus vien sekoja vecākiem. Šķērsojuši vestibilu, uz kura flīžu grīdas soļi dīvaini atbalsojās, un izgājuši cauri garai hallei, kur rindojās soli ar augstām atzveltnēm, viņi pēdīgi nokļuva bērnu klīnikas uzgaidāmajā telpā.
— Uzgaidiet, lūdzu, tepat, — tēvs sacīja, — es palūkošos, vai doktors Šreibers jau atnācis. — Viņš norādīja uz krēsliem, iedrošinot uzsmaidīja mātei un pazuda aiz durvīm, kas veda uz ķirurģisko nodaļu.
Kims saudzīgi noguldīja rotaļu lācīti uz galda un apsēdās. Māte palika stāvam un stingi raudzījās uz slēgtajām liftu durvīm. Virs vienām iedegās spuldzīte, noskanēja dzidrs «ping», un durvis atslīdēja vaļā. Kims pagriezās un ziņkāri palūkojās uz liftu. Divi ārsti un māsa tumšzaļos virsvalkos, tīkliņos iesprostotiem matiem un tumšzilām porolona čībām kājās izstūma no lifta baltu slimnīcas gultu. Gultā gulēja vīrietis. Vismaz Kimam tā likās, lai gan neredzēja nekā vairāk kā tumšu matu cekulu un mazliet kaila pleca. Māsa sīkiem, ātriem solīšiem gāja gultai blakus un paceltā rokā turēja stikla trauku
ar dzeltenu šķidrumu. No trauka tieva caurulīte stiepās uz gultu un pazuda zem segas.
Kims paskatījās uz māti, jo dzirdēja, ka viņa atkal sākusi šņukstēt. Viņas skatiens kā hipnotizēts kavējās pie auguma gultā un nenovērsās pat tad, kad ārsti un pacients jau bija pazuduši aiz kādām matēta stikla durvīm.
Vesela mūžība šķita pagājusi, līdz durvis atkal pavērās un atgriezās tēvs.
— Varat nākt, — viņš sacīja, — doktors Šreibers mūs gaida.
Viņi iegāja garā gaitenī ar gaišdzeltenām sienām. Kims nelikās redzam misiņa plāksnīti ar uzrakstu, ka bērniem, kam vēl nav četrpadsmit gadu, ieeja liegta. Gaiteni viņš atcerējās, jo arī viņš bija gulējis šai nodaļā, un, kaut arī bija pagājis diezgan ilgs laiks kopš viņa aklās zarnas operācijas, likās, ka šeit itin nekas nav mainījies. Gleznas pie sienām bija tikpat neinteresantas, un pat asā slimnīcas smaka, ko viņš jau bija aizmirsis, no jauna iesitās degunā; gandrīz varēja nodomāt, ka šeit visiem spēkiem tiek gādāts par to, lai tikai nekas nemainītos. Varbūt smaka bija tā pati, kas toreiz, varbūt viņiem te bija kāda noslēpumaina māka to iekonservēt.
Tēvs aizsteidzās viņiem pa priekšu pie nelielas stikla kabīnes priekštelpas labajā pusē, pārmija pāris vārdu ar tur sēdošo māsu un gāja tālāk. Pie priekšpēdējām durvīm viņš apstājās, pieklauvēja, mirkli pagaidīja un tad nospieda kliņķi.
Ieejot palātā, Kimam sirds sāka pukstēt straujāk, gandrīz sāpīgi. Telpā bija tumšs. Žalūzijas nolaistas, tā ka pa logu ielauzās tikai dažas pelēcīgas krēslas svēdras. Vienā kaktā dega ar drānu piesegta lampa. No trim gultām aizņemta bija tikai viena, un pār tās galvgali nokārās vesela baterija pīkstošu un mirguļojošu aparātu. Mazā plaukstas lieluma ekrānā regulāri uz augšu un leju lēkāja zaļš gaismas signāls, atstādams aiz sevis mirdzošu sīksīku zvaigznīšu asti. Ekrānam līdzās vienmērīgi tikšķēja trīs dažādi digitālrādītāji.
Mātei pār lūpām izlauzās kluss, apslāpēts kliedziens, kad viņa ar pāris soļiem piesteidzās pie gultas. Pleci viņai notrīsēja klusās raudās.
Tikai tagad Kims pamanīja, ka bez viņiem un Rebekas palātā atrodas vēl viens cilvēks. Doktors Šreibers bija stāvējis pie gultas tik nekustīgi, ka viņa sīkais augums baltajā uzsvārcī gandrīz izgaisa ēnā. Tagad viņš nopūtās, lēnām apgāja apkārt gultai un viegli pieskārās mātei pie rokas.
— Man… man gaužām žēl, Larsena kundze, — viņš klusām ierunājās. Balss viņam bija augsta, ne visai tīkama, tomēr nožēla šķita patiesa. — Bet… man likās pareizāk pateikt jums patiesību.
Māte tikko manāmi pamāja ar galvu. Pirksti viņai visu laiku slīdēja pār segu. — Ir jau labi, ārsta kungs. Paldies par jūsu lielajām pūlēm.
Doktors Šreibers šaubīdamies paskatījās uz Kimu.
— Zēnam stāvoklis zināms, — tēvs paskaidroja. — Es viņam izstāstīju.
Doktors Šreibers pamāja, vairāk it kā pats sev un sabāza rokas baltā ārsta uzsvārča kabatās. — Tā varbūt tiešām ir labāk.
— Jūs varat mierīgi teikt visu, — māte piebilda, galvu nepagriezusi.
— Nav daudz ko sacīt, — vilcinādamies teica doktors Šreibers. — Esam izmēģinājuši visu, kas mūsu spēkos, diemžēl negūstot vērā liekamus panākumus. Vēl, pro- 2» 19 tams, ir par agru… — Viņš papurināja galvu un izvilka rokas no kabatām. — Nav nekādas jēgas jums kaut ko iestāstīt, — viņš stingri un nopietni turpināja. — Tuvākajās dienās es, zināms, pieaicināšu vēl citus kolēģus, bet vispār man šis gadījums nepavisam nepatīk. Vismaz pašreiz, — viņš pasteidzās piebilst. — Mums, redziet, ir zināms, ka šāda parādība mēdz atgadīties. Pats savā praksē es to neesmu piedzīvojis, tāpēc varu balstīties vienīgi uz speciālo literatūru un kolēģu pieredzi. Tā mēdzot notikt… gan reti, bet gadoties. Medicīna cenšas to izskaidrot, bet šai konkrētajā gadījumā neviens no izskaidrojumiem man neliekas piemērojams. Cilvēks gluži vienkārši neatmostas no narkozes. Viss it kā būtu kārtībā. Organisms narkozi pārcietis, anestēzijas iespaids izgaist, bet pacients nemostas. — Viņš apklusa kā vārdus meklēdams. — Ir… ir tā, it kā pacienta gars nevēlētos atgriezties apziņas stāvoklī. It kā to kaut kas aizturētu.
Tēvs sērīgi pasmaidīja.
— Un šis ir… viens no tādiem gadījumiem?
Doktors Šreibers pamāja. — Diemžēl šķiet, ka — jā. Mēs nezinām, cik ilgi tas var turpināties. Dažreiz pacients pēc neilga laika pats no sevis atgūst samaņu, un ļoti retos gadījumos mums izdodas viņu, tā teikt, atgriezt atpakaļ dzīvē. Bet mēs nezinām, kā to darīt un kad tas notiks.
Ja vispār notiks… Kims domās piemetināja. Un jutās pārliecināts, ka ārsts domā tāpat. Ārsts turpināja runāt, bet Kims vairs neklausījās. Nostājies blakus mātei, viņš noraudzījās uz mazo augumiņu nesamērīgi lielajā baltajā gultā.
Rebekas sejiņa uz sabužinātā spilvena izskatījās neiedomājami sīka un arī svešāda. Tievas krāsainas stieplītes pa segas apakšu aizvijās uz spožajiem aparātiem pie sienas. Spīdošā hroma statīvā karājās plastmasas caurule, kas bija piestiprināta ap rokas delmu, un seju klāja caurspīdīga skābekļa maska, tā ka brīvas palika vienīgi aizvērtās acis.
Kims pūlējās norīt rūgto kumosu, kas atkal kāpa kaklā, un ap dūšu viņam kļuva itin šļaugani. Viņš noguldīja plīša lācīti gultā ap to vietu, kur zem segas varēja samanīt māsiņas labo roku, un aši atkāpās no gultas. Viņš aizvēra acis, bet tas nekā nelīdzēja. Tikpat acu priekšā joprojām rēgojās sīkā gultas milzīgajā platajā tuksnesī apmaldījusies sejiņa.
Tikai tad, kad maiga roka pārslīdēja viņa acīm un noslaucīja asaras, Kims pamanīja, ka raud.
Viņš paraudzījās mātes sejā. Māte vairs neraudāja, acis bija sausas, bet to izteiksme viņam lika nodrebēt…
Tēvs vēl brītiņu parunājās ar ārstu. Doktors Šreibers pacietīgi atbildēja uz visiem jautājumiem, savus paskaidrojumus vēl papildinādams ar žestiem.
Tad apmeklētāji izgāja no palātas atpakaļ dzeltenajā gaitenī ar daudzajām vienādajām durvīm un slimnīcas smaku. Viņiem pretī nāca vecs vīrs zilā apmeklētāju uzsvārcī, uz mirkli tas apstājās un draudzīgi uzsmaidīja Kimam.
Kimam vecais vīrs likās visai neparasts. Viņš bija vecs, ļoti vecs un izskatījās tieši tāds, kādu Kims allaž bija iedomājies patiesi vecu cilvēku. Tas gāja salīcis, labo roku mazliet uz priekšu izstiepis, it kā būtu paradis tajā turēt spieķi vai zizli. Kaut augumā mazāks par Kima tēvu, tomēr ļoti plats plecos — droši vien savā laikā bijis varens un spēcīgs. Garie, baltie mati sniedzās gandrīz līdz pleciem, bet sirmā, rūpīgi apgrieztā bārda — no zoda līdz uzsvārča augšējai pogai. Seja bija neskaitāmu grumbu un krunciņu izvagota; ap acīm krunciņas savilkās ciešā tīklā, bet pierē bija iegrebušās trīs vertikālas grumbas.
Vecais vīrs vēlreiz pasmaidīja un, kājas gar zemi vilkdams, pagāja viņiem garām. Kims pārvarēja kārdinājumu un nepagriezās, lai noraudzītos vecajam pakaļ. Droši vien kāds vectēvs, kas atnācis apraudzīt savu mazbērnu.
Šī doma Kimam iepatikās. Šāds vectēvs viņam arī būtu pa prātam. Viņa vecvecāki bija nomiruši, viņam mazam esot, un tā viņš nezināja, kā varētu justies bērns, kam ir vectēvs. Bet, ja būtu, tam vajadzētu izskatīties tādam kā nupat redzētajam.
Kad viņi izgāja no klīnikas, lietus bija mitējies. Klusēdami viņi devās atpakaļ uz galvenajiem vārtiem. Baltā pavārtes velve bija tukša un izskatījās pagalam pamesta. Izdilušajā asfaltā sakrājušās eļļainas peļķes, no velves sienām lielās pļaukās lobījās nost apmetums. Ja ilgāk to pavēroja, bojājumu vietās sāka rādīties raksts — smalka, izlocīta līnija, kas diagonālē stiepās pāri visai sienai un pie vārtiem izvērsās par ērmīgu, daudzpirkstainu roku ar gariem, līkiem nagiem.
Tēvs apstājās, izvilka no kabatas mašīnas atslēgu, bet tad iebāza to atpakaļ kabatā.
— Iesim iedzert kādu tasi kafijas, — viņš sacīja, — man slāpst.
Māte, nekā neteikdama, ieķērās viņam elkonī, vini
aizgāja līdz zebras svītrām un šķērsoja ielu.
Kims uzelpoja, kad klīnika palika aiz muguras. Viņam likās, ka būtu izkļuvis no cietuma, no neredzamiem,
nepārkāpjamiem mūriem iejozta cietuma. Viņš apstājās pašā zebras joslas vidū un nolūkojās uz ieeju. Smagajā, pielijušajā gaisā vārti iegula kā glūnīga briesmoņa kārīgi ieplesta rīkle vai arī kā ieeja dziļā, bezdibenīgā sprostā, kur nav ne izejas, ne gaismas, ne gaisa, ne cerību tiem, kas tur sagūstīti.
Kims nodrebēja. Tad novērsās un aizsteidzās nopakaļ vecākiem.