Kafejnīca bija liela un gaiša. Uz daudzajiem galdiņiem plašajā telpā dega nelielas lampas. Smaržoja pēc kūkām un tikko uzlietas kafijas. Viesmīles melnās kleitās, aizsējušas mazus, mežģīņotus priekšautiņus, rosījās ap galdiņiem.
Tēvs izraudzījās galdiņu pie loga. Viņi apsēdās. Tēvs aizkūpināja cigareti, plaukstu mutei priekšā aizlicis, noklepojās, tad atspieda elkoņus uz galda. Viņš izskatījās ļoti noguris, un viesmīlei vajadzēja viņu divreiz uzrunāt, lai uzzinātu, ko atnest. Attapies viņš palūdza kafiju un glāzi kokakolas Kimam.
— Piezvanīsim tavai māsai, — viņš uzrunāja māti. — Varbūt viņa būs ar mieru atbraukt uz pāris dienām, būtu labāk, ja tu nebūtu tik garu laiku viena mājās.
— Vai krustmātei Birgitai? — Kims apvaicājās.
Tēvs pamāja. — Esmu pārliecināts, ka viņa atbrauks,
uzzinājusi, kas noticis.
— Kālab tu pats uz dažām dienām neizbrīvējies? — māte jautāja. — Tas taču ir iespējams. Tavs birojs bojā neaizies, ja tevis tur kādu nedēļu nebūs.
— Protams, neaizies. Taču tieši tagad man ir ļoti daudz darba. — Viņš nopūtās. — Es neticu, ka varētu tev ko palīdzēt. Turklāt darbs mani novirza uz citām domām. Vēl man dažu labu reizi nāksies izbrīvēties, kad būs jābrauc uz klīniku.
Viesmīle atnesa kafijas kanniņu un kolas glāzi.
Kims iedzēra mazu malciņu un iespiedās dziļāk polsterētajā sēdeklī. Viņam sala. Kafejnīcā bija omulīgi un silti, bet Kima zeķes un kurpes bija caurcaurēm samirkušas un viņam vajadzēja krietni savaldīties, lai nesāktu klabēt zobi. Viņš iedzēra vēl malciņu, uzmanīgi nolika glāzi atpakaļ uz galda un sāka skatīties ārā pa logu. Debesis vēl joprojām bija nomākušās, bet lietus pilnīgi mitējies un uz ielas atkal kustējās cilvēki, ari automobiļu bija vairāk. Spožie gaismekli uz kafejnīcas galdiņiem atspoguļojās loga rūtī, un, ciešāk ielūkojoties, Kims varēja saskatīt savu vecāku atspulgu, tāpat arī pārējos viesus, it kā viņš sēdētu pie milzu spoguļa, kas nezin kāpēc kļuvis caurspīdīgs un pavēris viņam ieskatu citā, fantastiskā pasaulē. Vienu īsu mirkli ainava ārā aiz loga viņam šķita tik sveša, it kā iela vairs nebūtu iela, bet
ērmota taka, kas ved cauri eksotiskiem betona džungļiem, un cilvēki nebūtu cilvēki, bet neizprotami, teiksmaini radījumi, un mājas ielas otrā pusē — augsta cietokšņa robotie mūri, aiz kuriem ir tumši noslēpumi. Tad šī sajūta izgaisa, un viņš atkal neredzēja nekā cita kā ļoti parastu ielu pelēkā, nemīlīgā rudens pievakarē. Soļus švīkādams, logam patlaban garām kumuroja vecs vīrs, pagājās, apstājās un panācās atpakaļ, lai pa apsvīdušo logu ielūkotos kafejnīcā.
Kims pārsteigts ieskatījās vecajā. Viņš to uzreiz atpazina: tas pats sirmais bārdainis, ko viņš pirms brīža bija sastapis klīnikā. Zilā uzsvārča vietā viņam tagad mugurā bija brūns mētelis, krietni par lielu, jo piedurknes tik garas, ka plaukstas tajās pazuda. Sirmie salijušie mati nekārtīgās šķipsnās lipa pie galvas. Nu viņš ejot tiešām balstījās uz resna, zaraina spieķa, ko turēja uz priekšu pastieptajā rokā. Ar piedurkni noslaucījis slapjo loga rūti, viņš piespieda pie tās seju.
Kims satrūkās. Vecā vīra skatiens neklīda pa telpu pāri viņu galdiņam, bet gan šķita urbjamies tieši Kima acīs, un, kaut arī svešinieka sejā nepakustējās ne muskulītis, zēnam likās, ka tas viņam uzsmaida. Arī viņš pasmaidīja. Pārsteiguma izbīlis izgaisa. Dīvainā, neizprotamā kārtā grumbainā seja Kimam iedvesa uzticību. Likās neiespējami, ka šis cilvēks spētu būt Jauns, pilnīgi neiespējami. Viņš izskatījās kā labestības iemiesojums no kādas lugas vai filmas. Labsirdīgs, sirms vectētiņš vai — vēl drīzāk — gudrs, labestīgs burvis.
Tēvs nokremšļojās. Kims, juzdamies vainīgs, novērsās no loga un blenza savā glāzē. Protams, nejēdzīgi — iztēloties nezin ko par svešu klaidoni, kamēr māsiņa guļ nemaņā tur lielajā, pelēkajā cietumā un varbūt pat mirs.
— Ejam, — sacīja tēvs, piecēlās, nolika uz galda naudu un atnesa no garderobes virsdrēbes. Viņi izgāja no kafejnīcas. Kims paraudzījās visapkārt, meklēdams veco vīru, taču nekur to neredzēja. Laikam būs devies tālāk, cerēdams atrast kādu siltu, sausu vietiņu.
Pār pilsētu lēnām nolaidās krēsla. Automobiļi brauca ar ieslēgtām ugunīm, un slapjais asfalts atspulgoja starmešu spilgto gaismu tā, ka mašīnas šķita slīdam kā laivas pa platu, nekustīgu kanālu, kurā spoguļojās zvaigžņotā debess. Arī namos iedegās gaisma.
Pulkstenis bija gandrīz astoņi, kad viņi nokļuva mājās. Debesīs bija iekāries bāls pusmēness, kas
apsudraboja jumtus un māju priekšdārzos apdzēsa puķēm krāsu.
Mājās viņus apņēma tīkams siltums. Pakāris slapjo jaku priekšnamā, Kims steidzās uz savu istabu pārģērbties. Atvērtā grāmata ar neatrisināto matemātikas uzdevumu gulēja uz galda, kā viņš to bija atstājis, un kabatas skaitļotāja zaļās uguntiņas vērās viņam pretī kā divas kvēlojošas actiņas.
Iegājis pa durvīm, Kims pastiepa roku, lai ieslēgtu elektrību, bet neviļus ļāva tai noslīgt gar sāniem. Viņš pūlējās tikt skaidrībā par ērmoto, neizprotamo sajūtu, kas viņu pēkšņi bija pārņēmusi. Istabā nekas nebija mainījies, un tomēr viss likās citāds, svešāds un noslēpumains. Pa logu istabā plūda sidrabaina mēnesgaisma, un loga ietvara krusts meta garu, melnu ēnu uz paklāja. Šķērskoka labās puses ēna gluži kā roka aizstiepās tieši uz grāmatplauktu, bet otra nozuda kaut kur paklāja smilškrāsas un brūnajā rakstā. Kims vilcinādamies paspēra soli dziļāk istabā, pārsteigts samirkšķināja acis un atkal apstājās. Vienu mirkli viņam bija licies, it kā paklāja raksts sakustētos, gaišās un tumšās kontūras pārvietotos un izveidotu pavisam citu ainu. Vienu īsu, īsu mirklīti viņam šķita, ka redz veselu miniatūrainavu ar upēm un kalniem, aizām un mežiem, un plašiem auglīgiem līdzenumiem. Ausīs ieskanējās dzidri, līksmi smiekli.
Tad lejā noklaudzēja ārdurvis, un telpa no jauna pārvērtās par viņa parasto, visai nekārtīgo istabu. Kims nopūtās, iededza gaismu un pārģērbās. Tad nogāja lejā uz virtuvi.
Māte pa to laiku bija uzvārījusi tēju un cēlusi galdā maizi, sviestu un aukstu cepeti. Tēvs sēdēja pie loga, raudzījās tumsā un atkal smēķēja.
Viņi paēda klusēdami. Tad tēvs piecēlās, aizgāja uz dzīvojamo istabu un ieslēdza televizoru, bet māte sāka mazgāt traukus.
Kims kādu brītiņu pasēdēja noraudzīdamies, tad atstūma krēslu un sacīja, ka iešot augšā un pabeigšot risināt matemātikas uzdevumu.
— Tas nav nepieciešams, — sacīja māte, noslaucīdama rokas. — Ja negribi, vari rīt uz skolu neiet, es uzrakstīšu zīmi. Šī bija smaga diena. Mums visiem. Lūkosim visi kārtīgi izgulēties. Pasaki tēvam arlabunakti un ej vien augšā.
— Vai drīkstu vēl stundiņu palasīt?
Māte pasmaidīja. — Pusstundu. Izņēmuma kārtā.
Kims negāja tieši uz savu istabu, bet pagāja tai un arī vecāku guļamistabai garām uz māsas istabu. Nospiežot durvju rokturi, viņam mazliet iedrebējās pirksti, tāpēc viņš steigšus sāka taustīties pēc slēdža. Tikai tad, kad lampas spožā gaisma bija sadzinusi visas ēnas kaktos, viņš uzdrošinājās ieiet istabā.
Tā mats matā līdzinājās Kima paša istabai. Pirms trim gadiem, pārbraucot uz jauno māju, vecāki bija iegādājušies divas pilnīgi vienādas bērnistabu iekārtas. Pat paklājs un aizkari bija vienādi, tikai uz Rebekas rakstāmgalda skolas grāmatu vietā krāšņojās ar krāsainiem zīmuļiem sašvīkāti «zīmējumi» un grāmatu plauktiņš nebija tā piebāzts kā viņējais.
Nekā īpaša nedomādams, Kims piegāja pie grāmatplaukta un izvilka vienu no krāsainajām bilžu grāmatām, atvēra to, mirkli paraudzījās košajos attēlos, tad nošvirk- stināja pirkstos grāmatas lapas, aizvēra grāmatu, nolika to atpakaļ plauktā un novilka pirkstus gar visu grāmatu muguriņām. Protams, gandrīz tikai bilžu grāmatas kā daždien četrus gadus vecam bērnam, taču bija ari dažas pasaku un teiku grāmatas, ko māte lasīja māsai priekšā, lāgiem pastāstīdama šo to arī no atmiņas. Šīs grāmatas Kimu sevišķi neinteresēja. Stāsti par Aizspoguļa zemēm un Aizlaika valstīm bija pasaciņas maziem skuķēniem, nevis tādiem gandrīz jau pieaugušiem puišiem kā viņš.
Kims apgriezās, izgāja no māsas istabas un, pirkstgalos pacēlies, lavījās uz savējo gandrīz tā, it kā viņš baidītos tikt pārsteigts, darot kaut ko aizliegtu. Viņš dzirdēja māti klusā balsī runājam pa telefonu. Mirkli pastāvējis kāpņu laukumiņā, viņš klusām ieslīdēja savā istabā. Viņš noģērbās, nodzēsa lielo gaismu un, iededzis lampu pie gultas, paņēma no plaukta «Zvaigžņu karu» pēdējo sējumu «Telepātu uzbrukums».
Bez pūlēm viņš atrada vietu, kur bija pārtraucis lasīšanu, tomēr neparko nespēja piesaistīt uzmanību grāmatai. Viņš bija sasniedzis vissaistošāko vietu, kad komandierim Arkanam vajadzēja izlemt, vai ar «VVarlord II» ielaisties izšķirošajā kaujā pret tehniski spēcīgākajiem telepātiskajiem briesmoņiem vai arī glābt kuģi un ļaut šausmoņiem brīvu ceļu galaktikā. Burti bezjēdzīgi lēkāja Kimam acu priekšā.
Kims aizvēra grāmatu, mirkli saīdzis pablenza griestos un mēģināja vēlreiz.
Nekā. Lai cik ļoti viņš centās koncentrēties, prātu visnotaļ tirdīja citas domas. Kaut gan viņš nopūlējās uzskatāmi iztēloties komandiera Arkanas kalsno, bārdaino seju, visu laiku aiz tās rēgojās māsas sīkā, bālā, milzīgajā gultas tuksnesī sagūstītā, it kā apmaldījusies sejiņa.
Pie durvīm klauvēja. Kims iztrūcies nolika grāmatu blakus, pieslējās sēdus un aicināja: — Iekšā!
No gaiteņa istabā ieslīdēja gaismas trijstūris. Kims dzirdēja māti priekšistabā vēl joprojām runājam pa telefonu.
— Vai es tevi iztraucēju? — tēvs jautāja.
Kims neatbildēja. Tēvs aizvēra durvis un pienāca pie gultas. Pastūmis segu sānis, viņš apsēdās uz gultas malas. Ar iecietīgu smaidu sejā viņš paņēma rokā Kima grāmatu.
— Šī, protams, ir interesantāka par skolas uzdevumiem? — tēvs jautāja, ar zodu pamādams uz grāmatu, ko turēja rokā.
Kims pamāja.
Tēvs laikam nekādu īstu atbildi nebija gaidījis, jo turpināja: — Vai tu zini, ka es arī lasīju tamlīdzīgas, kad biju tāds kā tu?
Kims izbrīnījies palūkojās tēvā. Viņa tēvs un — fantastiski romāni?
Tēvs pasmaidīja. — Jā gan, vari man ticēt. Skolas gados es šitos rītin apriju. Un ne tikai es. Mani draugi bija uz tiem tikpat kāri. Mēs pat dibinājām klubus apmaiņai ar grāmatām.
— Tu… tiešām arī tu kādreiz esi lasījis zinātnisko fantastiku? — Kims neticēdams jautāja.
— Kālab gan ne? — Tēvs piecēlās un piegāja pie plaukta. — Mana mīļākā sērija bija «Kosmosa kuģis «Orions»», bet par to tu laikam nekā nezini?
Kims padomāja. Viņa skolasbiedrs Tomass reiz bija atnesis uz skolu drausmīgi vecu, nodriskātu grāmatu ar šādu nosaukumu, bet neparko nebija uzticējis citiem to palasīt.
— Liekas, ka man tās lubas vēl saglabājušās. Kādā kastē bēniņos vēl jābūt labai tiesai.
— Vai tu man tās dosi?
Kimam par lielu pārsteigumu, tēvs atkārtoja: — Kālab ne? — un sāka citu pēc citas cilāt grāmatas, aplūkoja zīmējumus uz vākiem un lika atpakaļ plauktā.
— Redzu, ka tikpat tevi neatturēšu no šito sēnalu lasīšanas, gan jau tu kādreiz apjēgsi, ka kabatas naudu var tērēt arī par vērtīgākām lietām. Ja gribi zināt, — viņš piebilda, nolikdams pēdējo grāmatu atpakaļ plauktā un paņemdams rokā vienu no Kima gaužām rūpīgi samontētajiem kosmosa kuģu modeļiem, — es ļoti labi saprotu, kas tevi tā valdzina šinīs piedzīvojumos.
— Tiešām? — Kims ar dziļu maigumu uzlūkoja kosmosa kuģu modelīti, ko tēvs turēja rokā. Par to viņš bija iztērējis visu nedēļas kabatas naudu. Četrus vakarus nostrādāja, kamēr skaizdamies un sodīdamies sastiprināja visas mazītiņās anteniņas, sensorus un lāzerstarotājus.
— Protams, — tēvs nopietni atteica, — jo dzīve šajos stāstos rit daudz vienkāršāk nekā īstā dzīve, vai ne? Ne skolas, ne ļaunprātīgu skolotāju, ne vecāku, kas spiež jaukā laikā nīkt pie mācību grāmatām. — Viņš piemiedza acis. — Sēdies tik kosmosa kuģī un — aidā! — projām Visumā.
— Tā tak nemaz nav! — Kims sašutis attrauca.
— Ir gan, — tēvs rāmi palika pie sava. — To visu es itin labi zinu. Kad biju tik liels kā tu, pats esmu stāvējis blakus komandierim Maklinam «Oriona» komandpunktā un drebējis uztraukumā, kad Varžu kosmosa kuģi tuvojās Zemei, lai uzbruktu. — Smaidīdams viņš pagrozīja modelīti rokās un jautāja:
— Kas tad šis tāds ir?
— Odzīte, — Kims dedzīgi skaidroja, — iznīcinātājs. Komandā tikai divi cilvēki. Tam ir drausmīgs ātrums un praktiski tas ir nenotverams un neiznīcināms. — Viņš norādīja abus mazos, smailos ērkšķīšus zem lidotāja kabīnes, kas bija segta ar stiklaplastu. — Redzi — tie ir lāzera lielgabali.
— Aklāzera lielgabali, skat, skat, — tēvs noteica. Kims uzmeta viņam vērīgu skatienu, taču velti meklēja viņa sejā zobgalību; tēvs izskatījās pilnīgi nopietns. — Mēs savā laikā bijām modernāki, — viņš atcerēdamies stāstīja.
— Mums bija milzīgi kosmosa kuģi — četrus piecus kvadrātkilometrus lieli un apbruņoti ar ieročiem, kas spēja iznīcināt veselu planētu.
«VVarlord II» arī to var, — Kims piebilda.
— VVarlord?
— Komandiera Arkanas kuģis. Tik liels kā Mēness, bet kustīgs kā gaismas stars, — Kims citēja reklāmas tekstu no «Zvaigžņu karu» pēdējā vāka. — Bet mazos iznīcinātājus izmanto speciāliem uzdevumiem. Tie ir tik mazi, ka var startēt gandrīz no jebkuras vietas un arī nosēsties gandrīz visur. Un, uzbrukdami veselos baros, tie ar savu milzīgo ātrumu ir bīstamāki nekā lielie kuģi.
Tēvs smaidīja. Nolikdams modeli atpakaļ uz plaukta, viņš savā nodabā nopurpināja: — Lielo kosmosa kuģu laiks, paldies Dievam, šķiet pagājis. — Un skaļi noteica:
— Ienācu galvenokārt tāpēc, ka nebiju tev novēlējis labunakti. Atvaino, lūdzams.
— Tas taču nekas.
Aizgājis līdz durvīm, tēvs vēlreiz pagriezās atpakaļ.
— Par tavām grāmatām sarunu turpināsim rīt. Varbūt mums izdosies panākt, ka tas tavs komandieris… kā viņu sauc?
— Arkana, — sacīja Kims.
— Ka komandieris Arkana salīgst mieru ar taviem mājas uzdevumiem. — Tēva skatiens pievērsās rakstām- ^aldam, un viņš piegāja pie tā, lai izslēgtu kalkulatoru. Pēc tam viņš izgāja ārā.
Kims nožāvājās, salika rokas aiz galvas un pievēra acis. Piepeši viņš jutās drausmīgi noguris. Gribējās dzert, un mirkli viņš prātoja, vai tomēr nenoiet lejā uz virtuvi un neizdzert glāzi piena. Taču nogurums bija stiprāks. Viņš pagriezās uz sāniem, izdzēsa gaismu un aizvēra acis.
Gandrīz tūliņ viņš aizmiga, bet miegs bija nemierīgs. Viņš grozījās no vieniem sāniem uz otriem. Viņu mocīja nejauks, murgains sapnis, kur jukujukumis rādījās gan klīnika, doktors Šreibers, komandieris Arkana un maza, bāla sejiņa, kas draudēja noslīkt lielā, baltā okeānā. Viņš lūkoja sev iekniebt, bet murgs viņu turēja gūstā. Viņš ievaidējās, saspringa un pēdīgi, paklusu iekliegdamies, pamodās.
Sirds dauzījās kā negudra. Mutē bija rūgta, metāliska garša, pidžama lieliem, mikliem plankumiem lipa pie krūtīm un muguras.
Kims papurināja galvu un pāris reižu norīstījās, lai atbrīvotos no rūgtās garšas mutē.
Mājā valdīja pilnīgs klusums. Mēness bija aizslīdējis tālāk un vairs neiespīdēja istabā. Nakts aiz loga bija melnum melna.
Pēkšņi Kims izdzirda klusu, čīkstošu troksni.
Sirds satraukumā sāpīgi salēcās līdz pašam kaklam, un Kimam likās, ka pār muguru noslīd salta elektrizējoša roka.
Troksnis nemitējās. Nu Kims atskārta, no kurienes tas ceļas. Čīkstēja vecais šūpuļkrēsls, kas stāvēja līdzās viņa gultai.
Lēnām, sirdij drebot, viņš atvēra acis, pavērsa tās pret griestiem un tad piesardzīgi ļāva skatienam slīdēt gar sienu uz leju. Piepeši viņš skaidri sajuta, ka bez viņa istabā atrodas vēl kāds!
Mirkli viņš cieši sažmiedza plakstus, tad saņēma dūšu un piespiedās paraudzīties uz sienu otrpus gultai. Uz baltajām, grubuļainajām tapetēm skaidri iezīmējās kustīgā šūpuļkrēsla ēna. Un krēslā — vīrieša siluets.
Klusu iekliegdamies, Kims apsviedās apkārt, uzslējās sēdus un piespiedās ar muguru pie sienas. Šūpuļkrēsls lēnām līgojās un tajā sēdēja vecs, sirms, bārdains vīrietis, kas tumšām acīm raudzījās uz Kimu. Tas bija vakarā divi lāgi redzētais sirmgalvis.
Kims, gaisu tverdams, norīstījās un cieši piespieda plaukstas pie sienas, lai apvaldītu trīsas.
— Kas… kas jūs esat? — viņš aizsmacis jautāja, ar mokām izrunādams vārdus.
Vecais atkal pasmaidīja dīvaino smaidu, kas nesakustināja nevienu muskuli viņa sejā.
— Tu mani pazīsti, — viņš mierīgi atbildēja. Balss bija dziļa un skaidra. Tāda viņam labi piederējās. Kims nemaz nespēja iedomāties, ka viņam varētu būt citāda balss. Droši vien komandierim Arkanam ir tāda balss.
— Man… man šķiet, ka esmu jūs vienreiz jau redzējis.
— Divreiz, — sirmgalvis viņu pārlaboja. — Pirmoreiz slimnīcā, kad biji pie savas māsiņas, un otrreiz — vēlāk uz ielas. Vai to tu neatceries?
— Atceros. Vai jūs… jūs pazīstat Rebeku? — viņš pārsteigts jautāja.
Pār sirmgalvja seju pārslīdēja uzjautrināts smaids. Viņš pārstāja šūpināt krēslu, izslējās taisni un ar kreiso roku noglauda bārdu.
— Protams, es pazīstu tavu māsiņu, Kim, — viņš sacīja. — Un pazīstu arī tevi, jo viņa man ir daudz par tevi stāstījusi.
— Jūs… bet kā… es nesaprotu… — Kims stomījās.
— Es pazīstu jūs abus. Pazīstu arī tavus vecākus un tavu krustmāti Birgitu, bet viņi mani nepazīst. Man gribētos sacīt — diemžēl. Bet, lūdzams, dari man prieku un neuzrunā mani ar «jūs». Mēs taču esam draugi, vai ne?
Kims priecīgi pamāja. — Labprāt, ja jums… ja tev nav iebildumu. Bet kādā vārdā lai es tevi uzrunāju?
— Sauc mani, kā vien gribi, — vecais atbildēja. — Varbūt par Arkanu. Man šķiet, ka šis vārds tev patiktu.
Arkana? Kims apsvēra. Komandieris Arkana ir augumā lielāks par šo veco vīru, jaunāks un spēcīgāks, un viņa sejas vaibstos nav sirmgalvja gudrās labestības, viņa seja pauž spēku un apņēmību.
— Komandieris Arkana tu neesi, — Kims noteikti paziņoja.
Vecais pavīpsnāja. — Nekā, Kim, esmu gan, taču arī Gandalfs,Merlins un Cilvēks no Mēness — kā vien vēlies. Man sadoti dažādi vārdi, un man tie visi ir pa prātam. — Redzēdams Kima mulsumu, viņš, vieglītēm papurinājis galvu, piebilda: — Ja tev tīk, sauc mani par Temistoklu. Tā mani allaž dēvēja tava māsiņa.
— Par Temistoklu? — Galvu piešķiebis, Kims noskatīja sarunu biedru. Tāds vārds viņam šķita piemērots. — Labi. Bet kā viņa varēja tevi uzrunāt? Vai tad viņa tevi pazīst?
— Protams, — Temistokls atteica. — Mēs ar tavu māsu esam sirsnīgi draugi. — Viņš pacēla roku. — Mieru, Kim, mieru! Mums gan nav daudz laika, bet es tev visu paskaidrošu. Atnācu šurp lūgt tavu palīdzību.
— Manu palīdzību? — Kims brīnīdamies pārjautāja. Kā gan viņš, nieka puišelis, varētu palīdzēt tik gudram cilvēkam kā Temistokls?
— It kā nolasījis Kima domas, sirmgalvis pasmaidīja.
— Ir kaut kas, Kim, — viņš klusu sacīja, — kur palīdzēt vari tikai tu. Vai, citiem vārdiem sakot, ir kāds, kam palīdzēt spēj vienīgi tu, neviens cits. Ari es ne. Tā ir tava māsiņa.
— Rebeka? — Kims, elpai aizraujoties, iesaucās. Temistokls pamāja.
— Bet… kā tu vispār pazīsti Rebeku?
— Pazīstu viņu jau sen, — Temistokls paskaidroja.
— Viņa bieži ir mani apciemojusi tur, kur es dzīvoju. Tur viņai ir daudz draugu. Īstenībā, — viņš domīgi piebilda,
— tur visi viņu ieredz un mīļo. Tāpēc ir vēl jo svarīgāk, lai tu nāc mums palīgā.
Kims, galīgi apjucis, purināja galvu.
— Bet es… nekā es nesaprotu, — viņš sacīja. — No kurienes tu nāc? Kur tas ir? Un kā es varētu tev palīdzēt?
— No kurienes es nāku? — Temistokls atkal pamāja. Likās, ka ikvienu teikumu viņš pabeidz ar galvas mājienu. — To zemi, no kuras es nāku, sauc par Pasakzemi.
— Par Pasakzemi?
— Tādā vārdā tava māsiņa to nosauca. Mums tas iepatikās, un mēs to pieņēmām.
— Un Pasakzeme ir…
— Zeme. Valsts. Pasaule. Sauc to, kā gribi, Kim. Tava māsiņa bieži tur ciemojās, un mēs aizvien cerējām, ka viņa kādreiz atvedīs arī tevi. Mums ciemiņi patīk. — Viņš nopūtās un paplestiem pirkstiem izbraucīja bārdu.
— Diemžēl noticis kaut kas tāds, ko neviens nevarēja paredzēt. Un tālab es esmu šeit.
Kims pašļūca gultā gabalu uz priekšu, pievilka kājas un aptvēra ceļgalus ar rokām. Viņa skatiens kā hipnotizēts nelaidās vaļā no Temistokla lūpām.
— Tavai māsiņai Pasakzeme ir līksmes, jautrības un brīnišķīgu rotaļu zeme, — Temistokls nopietni skaidroja,
— bet arī pie mums daudz kas ir tāpat kā jūsu pasaulē. Tur tāpat ir labais un ļaunais, un, ja arī mēs līdz šim esam bijuši stiprāki un spējuši ļaunos spēkus savaldīt, tie tomēr pastāv. Tava māsa bieži viena pati aizklīda tālās pastaigās, taču nekad viņai nekas ļauns neatgadījās. Mēs, raugi, visu laiku vērīgi uzmanām ļaunos spēkus. Taču reiz tava māsa iegāja pārāk dziļi mežā, tik dziļi, ka aizslīdēja no mūsu uzmanības loka. Mēs savas robežas apsargājam stingri, bet Ēnukalnos ir tādi ceļi un takas…
— Ēnukalnos?
— Jā, uz mūsu zemes robežas. Tie kalni ir augstāki par Mēnesi un met tik dziļu, tumšu ēnu, ka nekas dzīvs tai nespēj izspiesties cauri. Tomēr pāri kalniem ved daži ceļi, kas nav zināmi pat mums. Un tava māsiņa atklāja vienu šādu ceļu. Viņa pārgāja kalnu otrā pusē.
— Un pēc tam? — Kims, elpai aizraujoties, jautāja.
Temistokls mirkli klusēja un cieši paraudzījās uz zēnu.
— Viņu notvēra. Ēnu valdnieks Borāss ieslodzīja viņu vienā no saviem cietumiem.
— Bet jūs… — Kims satraukts iesaucās. — Jums viņa jāatbrīvo!
— Tas nav iespējams, Kim, — Temistokls skumji atteica.
— Ikviens Pasakzemes iedzīvotājs, kas sper soli Ēnu valstībā, pats tūliņ pārvēršas par ēnu. Tici, ka es nežēlotu savu dzīvību, lai atpestītu tavu māsiņu, bet tas nav iespējams. To mēģinādams, es tikai spēcinātu Borāsa varu. Man pat liekas, ka viņš tavu māsu tur gūstā vienīgi tādēļ, lai iznīcinātu mani un visu Pasakzemi.
— Un tu domā, ka es varētu aiziet turp, nekļūstot par ēnu?
Temistokls pamāja.
— Jā, Kim. Ikviens jūsu pasaules apdzīvotājs var brīvi uzturēties Ēnu valstībā. Arī tu.
Mirkli padomājis, Kims atmeta segu un izlēca no gultas.
— Ko tad mēs vēl kavējamies? — viņš noprasīja. — Ejam.
Temistokls palika sēžam.
— Es zināju, ka tu būsi ar mieru palīdzēt, — viņš sacīja. — Bet man tevi jābrīdina. Tu vari nokļūt briesmās.
— Tas nekas.
— Lielās briesmās. Var gadīties… — Temistokls raudzījās Kimam garām uz Rebekas istabas pusi. — Var gadīties, ka tu vairs neatgriezies, — viņš turpināja. — Var gadīties, ka sagūsta arī tevi. Borāss ir varens, ļauns burvis. Viņa vara nav mazāka par manējo.
— Tas nekas, — Kims atkārtoja. — Man nav bail. Tas nelietis vēl nolādēs dienu, kad sagūstīja Rebeku.
Temistokls piecēlās un norādīja uz durvīm. — Labi, ja esi stingri apņēmies, tad nāc man līdzi.
Kims gāja viņam līdzi. Kāpņu laukumiņā gaisma nedega. Temistokls pirmais nokāpa apakšstāvā. Priekšnamā viņš bez skaņas atvēra dzīvojamās istabas durvis.
— Tu tiešām esi apņēmies?
Kims palocīja galvu.
— Lai tad tā arī notiek!
Temistokls ātriem soļiem šķērsoja istabu un apstājās pie lielā, vecmodīgā stāvpulksteņa. Kims ievēroja, ka svārsteklis nekustas, bet pulkstenis tikšķ.
— Man vēl daudz ko vajadzētu tev paskaidrot, — Temistokls sacīja, — bet laiks aizrit pārāk ātri. Es tevi tur sagaidīšu. — Viņš atvēra pulksteņskapja durtiņas un izgaisa.
Kims izbrīnījies paberzēja acis. Vilcinādamies viņš pastiepa roku, pieskārās svārsteklim un atdūrās ar pirkstiem pret pulksteņa aizmugursieniņu.
— Nē, Kim, — viņam galvā atskanēja Temistokla čuksts. — Šis ceļš uz Pasakzemi tev slēgts.
— Bet kā…
— Katrs cilvēks zina ceļu pie mums, — Temistokls turpināja, — bet katram jāiet pašam savs ceļš. Arī tev. Atrodi. Tu to spēj. Pasteidzies. Es tevi gaidu.
Balss apklusa, un tai pašā mirklī pulksteņa svārsteklis sašūpojās un sāka kustēties.
Kims aizvēra pulksteņskapi. Mirkli pastāvējis neziņā, viņš izgāja priekšnamā. Caur ārdurvju ledusstiklu priekšnamā spiedās liega, bālgana gaisma. Viņš nospieda durvju rokturi, izgāja uz āra pakāpieniem un klusām aizvēra aiz sevis durvis.
Mazais kosmosa kuģis Odzīte stāvēja tieši durvju priekšā. Smailie spārnu gali sniedzās līdz pat viņu kaimiņmājas priekšdārzam ielas otrā pusē, un slaidais korpuss šķita satraukumā pulsējam.
Kims noskrēja lejā pa pakāpieniem, ar roku noglauda tumšbrūno ādas tērpu, kas apkļāva viņa augumu kā otra āda, un jau atradās blakus lidaparātam. Viņš nospieda apslēpto sensora taustiņu līdzās šaurajām metāla kāpnītēm, kas veda uz lidotāja kabīni. Atskanēja klusa dūkoņa, kad pacēlās kabīnes stikla pārsegs. Kims ierāpās kabīnē, apsēdās mīkstajā vadītāja sēdeklī un taustījās pēc drošības jostas. Kabīnes pārsegs automātiski nolaidās. Vienlaikus iedegās instrumentu pults apgaismojums un kabīne pieplūda ar maigu zaļu gaismu.
Kims paņēma ķiveri, uzlika to galvā un nolaida sej- segu. Pirksti mērķtiecīgi pārslīdēja sarežģītajai slēdžu, instrumentu un regulatoru pultij, iedarbināja slēdzi pēc slēdža un soli pa solim atmodināja sarežģīto lidaparāta tehniku darbībai.
Deltas veida kosmiskais iznīcinātājs sāka viegli vibrēt. Pusapaļajā vadierīces centrā iemirgojās sīka sarkana uguntiņa. Kims pastiepa roku, vēlreiz dziļi ievilka elpu un tad apņēmīgi nospieda starta pogu.
Abi lidaparāta dzinēji ierēcās. Negants daudzbalsu pērkona grandiens sadrebināja logu rūtis plašā apkaimē. Kima pirksti satvēra paātrinājuma kloķi. Žilbinoša liesma izšāvās no raķetes sprauslām, izlejot neciešami spožu gaismu pār mājām vai visas ielas garumā. Iznīcinātājs grandot sakustējās un spožas ugunsstrūklas nests pacēlās pretī zvaigznēm.