Lai gan Kims tikai mazdrusciņ bija pastūmis paātrinātājkloķi uz priekšu, tomēr pilsēta itin kā gāzdamās aiz- gāzās projām. Nepilnā pusminūtē tā vispirms saruka par mirguļojošu uguņu jūru, pēc tam par neskaidru traipu, un vispēdīgi to aprija nakts. Kims piesardzīgi pagrozīja stūri, sagrieza mašīnu uz sāniem un, plašu loku mezdams, lidoja uz ziemeļiem. Tālu zem viņa parādījās upe — tieva, melna lentīte, pār kuru vietumis klājās nemierīgi pelēki mākoņi; tā stūrgalvīgi locījās uz jūras pusi. Kims nolaida mašīnu nedaudz zemāk, ar asajām spārnu smailēm pārgrieza kādu mākoni un uzmanīgi palielināja ātrumu. Mašīna vibrēja. Zeme tālu lejā saplūda dažādu pelēkuma nokrāsu vienmuļībā. Fantastiskā ātrumā dziļi lejā pazibēja un nozuda
gaismas plankumi — pilsētas un ciemi, un nepilnas trīs minūtes pēc starta klāt bija jūras krasts.
Debesis virs jūras bija skaidras. Dūmakā tinies Mēness apspīdēja nekustīgo ūdens klaju, un, kad Kims, sāniski piešķiebies, paraudzījās lejup, viņš ieraudzīja uz ūdens līmeņa sīku, dzēlīgi spožu gaismas punktiņu — tur atspulgoja kā saule spožā atomliesma, kas viņu nesa projām no Zemes.
Lejā parādījās kāda sala, izauga par milzīgu zemes masu un tūliņ atkal nogrima naktī. Kims pavirzīja paātrinājuma kloķi vēl tālāk uz priekšu, juta vareno dzinēju vibrāciju un nerimtīgi vēl palielināja ātrumu. Pēdīgi viņš traucās tik ātri, ka redzēja: Mēness atstājis savu vietu un sāk klīst pa debess velvi.
Armatūras pultī uzmirgoja sarkanā brīdinājuma spuldzīte, drīz iedegās vēl viena un piedevām iesīcās brīdinājuma signāls. Kims paraudzījās ārā pa kabīnes logu un ieraudzīja, ka nesējvirsmas smailais priekšgals gailē tumši sarkans.
Nožēlā nopūzdamies, Kims atvilka paātrinātāja kloķi atpakaļ. Ātrums samazinājās. Sīciens apklusa, un dažus mirkļus vēlāk apdzisa brīdinājuma spuldzīte. Odzīte bija ārkārtīgi ātrs kuģis, un, kaut arī varēja sacensties ar visātrākajām lidmašīnām, tomēr konstruēta kuģošanai kosmosā. Ja vispār jebkad būs iespējams palaist abus dzinējus ar pilnu jaudu, tad vienīgi tur.
Kims vēl palēnināja gaitu un nolaidās zemāk. Odzīte sāka mazliet grīstēt, taču viņš tūliņ to uztvēra un pēc trīskārtīga salto iegrieza mašīnu atpakaļ pirmējā kursā. Pēkšņi viņš izjuta ciešu saikni ar lidaparātu. Viņi vairs nebija mašīna un pilots, bet gan viena, kopā sakususi būtne.
Jūra tālu lejā aizslīdēja kā svina masa bez krastiem.
Pie apvāršņa iznira tieva, balta līnija, kas dažās sekundēs izauga par varenu, sniega klātu ledus krastu, aiz kura pletās milzīgs saltuma un ledus tuksnesis ar sasalušu gaisu. Kims nolaidās zemāk, stipri samazināja ātrumu un ļāva sava kuģa ēnai kā lielam putnam planēt pār Mēness apspīdēto ledāju. Uz ledus parādījās sīks punktiņš, kas kumuroja uz ziemeļiem, atlieca galvu un noskatījās pakaļ tādai neredzētai parādībai. Kims jautri iesmējās un, sveicinādams leduslāci, simboliski sašūpoja kuģa spārnus, bet pēc tam no jauna uzņēma ātrumu. Ledus pārvērtās par mirdzošu virsmu, uz kuras nekā atsevišķa vairs saredzēt nevarēja.
Mazais magnētiskais kompass armatūras dēlī sāka rotēt. Adata trīsuļoja, mirkli kā neprātīga griezās pati ap savu asi un apmetās apkārt par simt astoņdesmit grādiem, kad Odzīte pārdrāzās pāri Ziemeļpolam un devās pretī rītam.
Diena ausa, kad Kims atkal ievirzīja kursu virs jūras. Kā fantastiski paātrinātā filmā Saule — mazs, kvēlojošs kamolītis — pacēlās virs apvāršņa, bet tad izauga par liesmainu plakni, kuras gaisma sāpīgi dzēla acīs pat caur sejsega dūmstiklu, stāvus uzkāpa debesīs, lai tikpat strauji nozustu aiz kosmosa kuģa. Uznāca nakts, kas pagāja tikpat strauji kā diena, kad Odzīte vēlreiz apsteidza Sauli. Lejā visu laiku līdz bezgalībai stiepās jūra — bez krastiem, bez salām, pilnīgi nekustīga. Un atkal vesela diena aizritēja dažās minūtēs. Kuģis nesa Kimu aizvien tālāk, tālāk uz dienvidiem, tālāk, nekā jel viens cilvēks nokļuvis, nekā jel viena doma aizlidojusi.
Kad debesis trešo lāgu satumsa un tur uzmirdzēja zvaigžņu krāšņums, pie apvāršņa parādījās taisna, melna līnija šķērsu pāri jūrai.
Odzīte samazināja ātrumu.
Kims apjucis palūkojās uz kontrolaparātiem un pavilka paātrinātāja kloķi. Taču šoreiz mašīna viņa pavēlēm nepaklausīja. Tieši otrādi — tā lidoja arvien lēnāk un rāmi, bet neatlaidīgi sēdās.
Kims piesardzīgi pakustināja vadspieķi pa labi. Odzīte sagūla uz sāniem un uzņēma garu, lejup liektu loku. Kims atvieglots uzelpoja. Pagaidām lidaparāts vismaz paklausīgi uzņēma kursu, kādā viņš to ievadīja.
Viņš atkal pacēlās augstāk, ievirzīja kuģi taisnā kursā un ziņkārīgi sāka vērot ainavu dziļi lejā. Vēl aizvien viņš lidoja pārāk augstu, lai saredzētu kaut ko tieši, tomēr arī tagad redzamais viņam uzdzina drebuļus. Tur lejā bija klintis. Kails, stiklains akmens, drausmīga vienmuļība — pelēkums un ēnas, un atkal pelēkums. Pasaule tur lejā šķita neizveidota — tukša skatuve, uz kuras vēl nav uznākusi dzīvība, uz kuras vēl nav zemes, pat smilts, ir vienīgi kaili, nedzīvi klinšakmeņi.
Kims sadrebēja kā salā. Tā — tur lejā — droši vien ir Ēnu valstība, par kuru tika stāstījis Temistokls.
Ar piepūli atrāvis skatienu no baismīgās ainas, viņš pacēla sejsegu un, acis samiedzis, nolūkoja apvārsni. Kaut kur vajadzēja būt Ēnukalnu grēdai.
Pagāja labs brīdis, iekām viņš atskārta, ka melnā ēna vis nav apvārsnis, bet ka tie ir — kalni!
To apjēdzis, Kims iekliedzās izbīlī un pārsteigumā. Temistokls gan bija sacījis, ka Ēnukalni esot augstāki par Mēnesi, taču tai brīdī Kims bija nodomājis, ka vecais burvis pārspīlē.
No sastinguma viņš atjēdzās tad, kad uz pults uzmirgoja vesela baterija sarkanu brīdinājuma spuldzīšu. Viņš sasparojās, satvēra stūri un parāva mašīnas straujo priekšgalu stāvus augšup. Odzītes mērinstrumenti raustījās kā negudri, veltīgi mēģinot noteikt šo murgaino kalnu augstumu, masu un grēdas garumu. Kims, ilgi nedomājis, izslēdza šīs ierīces un koncentrēja visus pūliņus vienīgi uz to, lai stūrētu lidaparātu līdztekus vertikālajām klinšu sienām.
Bija zudusi jebkāda laika izjūta. Varbūt aizritēja tikai daži mirkļi, varbūt pagāja stundas, līdz beidzot virs viņa, melnu mākoņu blīvēs tītas, iznira Ēnukalnu virsotnes. Dziļi ievilcis elpu, viņš iedarbināja dzinējierīces ar maksimālo jaudu, pacēla Odzīti pāri kalnu virsotnēm un lēnām iegrieza to atpakaļ horizontālā stāvoklī.
Brīdi viņš lidoja līdztekus kalnu rindai. Klintis uz abām pusēm slīga lejup tik dziļi, ka Kims pat aptuveni nespēja saskatīt kalnu pamatni. Likās, ka kalni aug ārā no bezgalības.
Kims no jauna samazināja ātrumu, uzlika rokas uz stūres, tad nolaida tās gar sāniem. Te nu viņš bija. Ēnu- kalni sasniegti un pārvarēti. Taču ar to pašu Kima gudrība bija galā. Temistokls bija solījies te kaut kur viņu gaidīt. Bet nebija pateicis — kur.
Kima skatiens aizķērās pie rācijas. Viņš nopūtās, papurināja galvu un atkal pievērsās stingajai kalnu roboto virsotņu ainavai, kas pamazām sāka likties vienmuļa. Kalnu smailes sniedzās ārā no melnās nekurienes kā plēsīga briesmoņa zobi. Nē, nē, pa radio Temistokls ar viņu nerunās, lai dotu norādījumus, kur piezemēties. Kā Temistokls sacīja? «Ikvienam cilvēkam jāiet savs ceļš. Arī tev. Atrodi. Tu to spēj.»
Kims pasmaidīja. Skaidrs. Viņam pašam jāatrod ceļš. Temistokls vēl bija ietilpinājis kādu ļoti svarīgu noteikumu: vienīgi tas, kas.pats saviem spēkiem atrod ceļu uz
Pasakzemi, spēj pārvarēt visas iespējamās briesmas, kādas tam var uzbrukt.
Tikko manāma vibrācija iztrūcināja Kimu tā, ka viņš sarāvās. Paraudzījies pa lodziņu, viņš redzēja, ka mašīnas smailais priekšgals tiecas mazliet novirzīties pa labi. Tūdaļ viņš atgrieza mašīnu vecajā kursā. Taču vieglā, tomēr spēcīgā vilkme nezuda. Izmantojot dzinēj ierīces, Kims vēl spēja lidaparātu noturēt vēlamajā kursā, bet pietika palaist stūri vaļā, kad uzreiz juta iedarbojamies neredzamu spēku. Un instrumenti rādīja, ka vilkme ar katru mirkli kļūst spēcīgāka.
Aizritēja minūtes. Dzinējierīču rēkoņa kļuva aizvien spalgāka, jo mašīnai vajadzēja patērēt aizvien vairāk spēka, lai atvairītu noslēpumaino vilkmi. Korpusa noslogojums kļuva bīstams, un Odzītes līdzenā gaita pārvērtās par kratelīgiem aulēkšiem.
Pēdīgi Kims atteicās no cīņas. Odzīte bija spēcīgs kuģis, taču spēkiem, kas tagad to ietekmēja, tā pretoties nespēja.
Viņš atlaida stūri, atslīga sēdeklī un ar drebošu sirdi vēroja, kā neredzamā vilkme dažbrīd nospieda mašīnu lejup cieši pie kalnu sāniem. Dzinējierīces iekaucās. Kaut kas ar troksni atsitās pret kabīnes stiklaplasta apvalku tā, ka caurspīdīgajā rūtī palika gara, neglīta švīka. Gandrīz minūti Odzīte tikpat kā vertikāli drāzās dziļumā, tad samazināja ātrumu un sāka planēt lejup. Lejā parādījās akmeņains līdzenums, ko izraibināja brūni un smilškrāsas plankumi, taču drīz klintaini nomainīja rāms okeāns, pēc tam atkal kalni, tomēr to sniegotās galotnes ne tuvu nesasniedza Ēnukalnu augstumu, kaut ari šie, šķiet, pārsniedza Zemes augstākās kalnu virsotnes. Odzīte no jauna pacēlās augstāk, elegantā lokā pārlidoja kailās kalnu virsotnes un tad traucās pretim ielejai, kas atklājās aiz kalniem.
Un šai mirklī dzinējierīces pārstāja darboties.
Viena sirdspuksta ilgumā Kims sēdēja kā paralizēts, cenzdamies aptvert neaptveramo. Ne tikai dzinējierīces, arī instrumentu apgaismojums, skābekļa piegāde — viss uz Odzītes borta bija beidzis pastāvēt. Kosmosa kuģis pēc inerces aizšāvās tālu ielejā kā izmests šķēps un tad sāka krist lejup kā akmens. Pasaule visapkārt iedauzītajai pilota kabīnei pārvērtās par prātā sajukušu kaleidoskopu, kur ņirbēt ņirbēja krāsas un kontūras. Gaiss svilpa gar mašīnas sāniem, un Kims juta, ka ātrums ar katru sekundi pieaug.
Kims izmisis parāva stūri uz savu pusi. Mašīnu negaidot ķēra graujošs trieciens, kaut kas nobrīkšķēja, it kā metālam lūstot, kad gaiss atsitās pret kuģa šasijām. Šāda tipa iznīcinātājs pēc sava veidojuma ir tipisks kosmosa kuģis. Tā aerodinamiskā forma un dzinēj ierīču milzīgais spēks dod tam iespēju manevrēt arī kādas planētas gaisa plūsmās. Bet no iedomas, ka šādu iznīcinātāju varētu izmantot kā planieri, jebkuram kosmonautam mati saceltos stāvus.
Taču Kims nebija jebkurš kosmonauts. Viņš bija vislabākais. Jau apmācību laikā viņš ar savām spējām bija pārsteidzis skolotājus, un pēc tam ilgie kosmosā pavadītie gadi un bīstamās operācijas, kad tiklab viņa, kā biedru dzīvības bija atkarīgas vienīgi no tā, ka savu lidmašīnu viņš vadīja mazdrusciņ labāk nekā pretinieki, bija viņu padarījuši par labāko iznīcinātāju pilotu, kāds flotē jebkad dienējis.
Šinī brīdī, kad zeme tuvojās arvien straujāk un dzīvot varbūt atlicis tikai pāris sekunžu, Kims pārspēja pats sevi un iedrošinājās darīt to, ko pirms viņa vēl neviens nebija iedrošinājies.
Izmisīgi viņš vienlaikus darbināja augstuma un sānisko stūri. Kuģa straujais lejup kritiens pārgāja nekontrolējamā grīstē. Mašīna apmeta puscilpu un bīstami pietuvojās klinšu sienai. Uz mirkli skatu pa kabīnes logu aizpildīja vienīgi pelēkraibais akmens.
Tad Kims uz īsu brīdi atguva kontroli pār mašīnu. Pametis skatienu uz mutuļainajām mākoņu masām virs galvas, viņš no jauna koncentrējās tam neticamajam uzdevumam, ko vajadzēja paveikt, ja gribēja palikt dzīvs. Mašīnu ķēra smags sitiens, tā ka tā ievaidējās visās salaiduma vietās, un piespieda to vēl tuvāk pie klints sienas.
Kims sāka svīst. Uzmanīgi, milimetru pa milimetram, viņš grieza stūri. Līdz zemei vairs nebija pat pilna jūdze.
Klintis tuvojās bez žēlastības, kamēr mašīna stāvā leņķī triecās pretī zemei.
Pēkšņi gaisa svelpšanu vairs nedzirdēja. Kuģis drebēja, kratījās un vienu šausmīgu mirkli strauji iegrima. Bet tad smailais priekšgals lēnām sāka celties aušup.
Kims uzelpoja. Briesmas gan vēl nebija pārvarētas, tomēr tagad viņš apzinājās, ka ir, kaut arī ļoti niecīga, iespēja izglābties. Kā visos kalnos, arī šeit pūta spēcīgi, mainīgi vēji, kas cieši gar klinšu sienām brāzmoja augšup; tie bija pietiekami stipri, lai noturētu pat tik smagu ķermeni kā Odzīte. Tas bija vecs planierlidotāju triks — kalnos izmantot augšupvirziena vējus, un Kims šo negaidīto iespēju bija aptvēris vienā mirklī. Protams, viņam nebija ne jausmas, vai šāds paņēmiens noderēs arī ar tik smagu lidaparātu kā Odzīte, taču no drausmīgās piezemēšanās viņu šķīra tikai dažas sekundes, tāpēc nebija laika prātot.
Kuģis kaukdams brāzās gar klinšu sienu, pacēlās pār- simt pēdu uz augšu, tad, ātrumu zaudējot, iegrima, tomēr, kad Kims ļoti uzmanīgi kustināja stūri, atkal pašāvās augšup. Kā pār ūdensvirsmu plakaniski mests akmens, mašīna lēkāja, mezdama aizvien lielākus lokus gar klintīm un vienlaikus zaudējot ātrumu.
Kims rīkojās ar stūri tik uzmanīgi kā mūzikas virtuozs ar savu instrumentu. Viņš zināja, ka nedrīkst pārāk zaudēt ātrumu, lai nenogāztos dziļumā kā akmens.
Stūre viņa rokās sāka liegi drebēt. Kims saprata, ka pienācis kritiskais brīdis. Vēlreiz viņš parāva mašīnu augšup, piespieda to plašā lokā attālināties no klintssienas un tad laidās lejup.
Likās, ka zeme lēkšus lec pretī. Zem mašīnas pazibēja tumša upes josta, tad Kimam šķita, ka viņš redz kailas zaļganbrūnu koku galotnes, kas stiepās Odzītei pretī kā alkatīgas ķetnas. Kaut kas skrāpējās gar kuģa korpusu. Odzīte vēlreiz parāvās gaisā un apmeta kūleni. Ncilūza viens spārns. Kaut kur kaut kas eksplodēja, un tad pasaule nogrima plīstošu stiklu, liesmu un lūstoša metāla haosā.
Kad Kims pamodās, gaisu pildīja deguma smaka. Kakls viņam sāpēja, un mugurā bija tāda sajūta, it kā pa to kāds būtu pacietīgi bradājis. Viņš piesardzīgi pakustējās, pacēla roku pie kakla un ievaidēdamies tūliņ parāva atpakaļ. Pirksti bija aplipuši ar asinīm.
— Palieciet guļam, jaunais kungs, — viņam aiz muguras ierunājās dobja balss. Kims satrūkās. Viņš gribēja pagriezt galvu, taču caur kaklu un pleciem kā uguns izšāvās traka sāpe un piespieda viņu palikt nekustīgi guļam. Tuvojās soļi, un tad pār viņu noliecās melna, spīdīga seja.
— Vai ciešat lielas sāpes, jaunais kungs? — balss atkal ieteicās.
Kims piesardzīgi papurināja galvu. Viņš gribēja atbildēt, bet nespēja nekā vairāk kā nevarīgi krekšķēt.
Melnā seja pieliecās viņam tuvāk. Sprakstošās uguns atblāzma no klajuma otras malas pārlēja to ar zibošiem gaismas atspulgiem, piešķirot tai biedīgu izskatu.
Kims nodrebēja. Milzīgais melnais stāvs ar nekustīgo seju viņu biedēja.
Viņš sakoda zobus, atspiedās uz elkoņa un lūkoja pieslieties sēdus, bet melnais viņu nevarmācīgi atspieda atpakaļ.
— Jūs nedrīkstat kustēties, jaunais kungs. Jūs esat ievainots.
Melnā cimdā tērpta roka sāka darboties ap Kima kaklu. Pirmajā mirklī viņš juta svelošas sāpes, taču tūdaļ tās mitējās, pārvēršoties tīkami vēsā sajūtā. Kims paskatījās vērīgāk uz savu glābēju. Tumsā, kas valdīja visapkārt, to varēja apjaust vienīgi kā lielu, melnu ēnu pret zvaigžņotajām debesīm. Tomēr tik daudz Kims saredzēja, ka viņš neraugās dzīvā sejā, bet gan melnā metāla maskā, kas bija bruņucepures sastāvdaļa. Likās, ka šis cilvēks no galvas līdz kājām ietērpts melnā, spīdīgā metālā. Bruņinieks — milzīgs, melns bruņinieks, Kims pārsteigts konstatēja.
— Kas… tu tāds esi? — Kims jautāja. Un atcerējās Te- mistokla brīdinājumu. Iespējams, ka Pasakzeme ir brīnišķīga vieta, ko neviena cilvēka acs vēl nav skatījusi. Bet šeit netrūkst arī briesmu. Samērā reālu briesmu, kā pierādījis viņa paša liktenis. Melnais bruņinieks notupās uz viena ceļgala un pa savas maskas šaurajām acu atverēm labu bridi klusēdams vēroju Kimu.
— Kārts, — viņš beidzot sacīja, — mans vārds ir Kārts, jaunais kungs. Bet jums nevajadzētu runāt. Tas jūs pārāk piepūlē.
Kims dusmīgi sarauca pieri. Jā, viņš jutās nožēlojami, tomēr negribēja, ka ar viņu apietas kā ar mazu bērnu. Viņš atstūma roku, uz elkoņiem atspiedies, saslējās, bet tūliņ atslīga atpakaļ, jo sareiba galva.
— Es jums sacīju, ka nedrīkstat piepūlēties, jaunais kungs, — Kārts noteica ar vieglu pārmetuma pieskaņu balsī. — Jūs vēl esat pārāk vārgs. Neraizējieties. Mēs esam pie jums.
Kims samirkšķināja acis. Likās, ka visapkārt sāk griezties raibi apļi.
— Kādi mēs? Kas… jūs vispār esat? Un kā es te gadījos?
Kārts pagrozīja galvu.
— Par daudz jautājumu uzreiz, jaunais kungš, — viņš sacīja. — Mēs — tas nozīmē manus kareivjus un mani. Mēs ieradāmies, lai jūs sagaidītu.
Kimam būtu nākuši smiekli, ja vien viņš nejustos tik nejēdzīgi. — Zinu, ka esam ieradušies par vēlu, — it kā nolasījis Kima domas, noteica Kārts. — Redzējām gan jūsu mašīnu nokrītam, bet nekā nespējām līdzēt.
— Vai mašīna ir smagi cietusi? — Kims jautāja.
Kārts pagrieza galvu uz to pusi, no kuras blāzmoja
sarkanā gaisma un skanēja liesmu sprakstoņa.
— Paraugieties pats, — viņš sacīja, pastūma plaukstas Kimam zem pleciem un saudzīgi pacēla viņu sēdus.
Odzīte gulēja metrus piecdesmit no viņiem platas, izdegušas švīkas galā. Kā varens šāviņš tā bija izrāvusi dziļu bedri, saplosīdama krūmus, koku saknes un mazākus kociņus, un pēdīgi sašķīdusi pret milzīga ozola stumbru. Slaidais korpuss bija saspiests un vairākās vietās pārsprādzis. Abās pusēs sadrupušajam kosmosa kuģim dega mežs. Brīdi Kims vēroja liela auguma melnus vīrus, kas skraidīja ap ugunsgrēku un pūlējās to apdzēst. Tad viņš, klusu nopūzdamies, aizvēra acis. Odzīte vairs nekad nekur nelidos.
— Jums, jaunais kungs, gadījās laime nelaimē, — Kārts ierunājās. — Mašīnai atsitoties pret zemi, jūs tikāt izmests ārā.
— Varena laime, — Kims nomurdēja, — par mata tiesu neesmu nolauzis sprandu. — Viņš uzmeta Odzītei pēdējo nožēlas pilnu skatienu, papurināja galvu un pūlējās pats saviem spēkiem noturēties sēdus. Tas arī puslīdz izdevās.
— Tu saki — jūs esot jājuši man pretī?
Kārts pamāja. — Jā. Mūsu kungs vēlēja, lai jājam parādīt jums ceļu.
— Jūsu kungs? — Kims paraudzījās uz milzeni bruņinieku. — Tu gribi sacīt — Temistokls?
Kārts vilcinājās. Pakāpies soli atpakaļ, viņš asi palocīja galvu. — Es kopā ar saviem kareivjiem jūs droši aizvedīšu uz Morgonu.
— Morgonu?
—Uz mūsu kunga pili, — melnais bruņinieks atbildēja. — Jūs tiekat gaidīts. Viss sagatavots jūsu uzņemšanai.
— Man itin labi pietiek ar šo pirmo uzņemšanu, — Kims, sāpīgi pavīpsnādams, noteica. Vēlreiz viņš mēģināja piecelties, bet, sāpēs iekunkstēdamies, atkrita atpakaļ.
— Palieciet vien guļam, jaunais kungs, — Kārts atgādināja. — Jūs nespējat paiet.
— Jā jel, jā, — Kims nošņācās. — Redzu. — Viņš aptvēra ar plaukstām potīti un sakoda zobus. — Un beidziet tak reiz jaunkungot, — viņš piebilda. — Mani sauc Kims.
Kārts palocīja galvu. Kimam likās, it kā acis aiz šaurajām spraugām metāla maskā zobgalīgi iezibsnītos.
— Kā pavēlat.. Kim. — Viņš pagriezās, uzsauca dažus vārdus ērmotā, nesaprotamā valodā un pavēlnieciski pamāja. Piesteidzās divi melnās bruņās tērpti vīri, satvēra Kimu aiz padusēm un pacēla gaisā kā paijiņu.
— Hei! — Kims iesaucās. — Kas te notiek?
— Mums ir sagatavots pajūgs. Jāt jūs nespējat. Un mums jāsasniedz Morgona, pirms ataust gaisma. — Kārts pagriezās un stīviem soļiem devās uz mežmalu. Kimam šķita, ka viņš neiet kā cilvēks, bet gan kā liels, pirmšķirīgs robots.
Bruņinieki aiznesa Kimu pāri klajumam uz mežu. Tur pie kokiem bija piesiets vismaz ducis lielu, melnu, spēcīgu zirgu ar melniem segliem un galvas aizsargbruņām. Pie segliem karājās ieroči un milzīgi, trijstūraini vairogi. Zirgi šņākuļoja, mētāja galvas un lūkoja jātniekiem iekost Viens no bruņiniekiem ar cimdotu roku iesita tuvāk stāvošajam zirgam pa purnu.
Kārts norādīja uz četrriteņu kulbu, kas stāvēja patālāk no zirgiem.
— Diemžēl nevarējām sameklēt jums cienīgāku braucamo, — viņš paskaidroja. — Bet arī šinī jūs tiksiet līdz Morgonai. Nav jau tālu.
Abi nesēji saudzīgi noguldīja Kimu ar spilveniem iztapsētajos ratos un, paklausot sava barveža mājienam, aizgāja. Kims ierīkojās iespējami ērtāk, atbalstīja galvu pret roku un, vēl nekā neapjēgdams, paraudzījās apkārt.
Šis mežs, bruņinieki ar saviem lielajiem, neglītajiem zirgiem un apkārtējā tumsa viņam nepavisam nepatika. Viņš atradās šeitīsu brīdi, tomēr jau izjuta, ka Pasakzeme ir citāda, pavisam citāda kā Temistokla iztēlotā. Un viņam uzmācās neatvairāma nojauta, ka šis nav vienīgais nepatīkamais pārsteigums, kas viņu te gaida.
Pagriezis galvu, viņš ļāva skatienam aizslīdēt melnā meža biezoknī. Koki, lai gan lieli un spēcīgi, tomēr dīvainā kārtā šķita it kā kropli un slimi. Stumbri augstumā pacēlās metrus desmit vai piecpadsmit, tur sazarojās, un plaši ieplestie zari Kimam šķita kā grābienam saliekti milzu pirksti, un ēnas starp kokiem likās nedabiski tukšas un melnas, pavisam nelīdzinādamās ēnām, bet gludām bezveida plaknēm.
Klajums pamazām sāka pildīties. Kims saskaitīja pavisam sešpadsmit milžus melnos bruņutērpos; tie devās pie saviem zirgiem. Kims nodrebēja. Kaut kas karavīru kustībās viņam likās dīvains, un tikai pēc brīža viņš atskārta, kas tas ir: viņi kustējās absolūti mērķtiecīgi. Neviens pats neizdarīja ne mazāko nevajadzīgu kustību. Kimam atkal iešāvās prātā roboti, un pār muguru viņam pārskrēja saltas tirpas.
— Izdzeriet šito, — sacīja Kārts, — tas jūs spirdzinās un atjaunos jums spēkus. — Melnais bruņinieks bija pienācis pie ratiem un turēja rokā trauku ar kūpošu, bezkrāsainu dzērienu.
Kims aizdomīgi sarauca degunu. — Kas tas ir?
— Dzēriens, kas jums palīdzēs, — atteica Kārts. Redzot viņa pavēlniecisko žestu, Kims automātiski paņēma trauku, pacēla to pie lūpām, tomēr vēl kavējās dzert
— Vai Temistokls sacīja, kā klājas manai māsai? — viņš apvaicājās, lai iegūtu laiku.
— Par to es nekā nezinu. Man pavēlēts vienīgi jūs aizvest uz Morgonu. Mūsu kungs tevi gaida. Viņš tev pateiks visu, kas vajadzīgs. Un nu dzer.
Pēdējie vārdi izskanēja kā asa pavēle, un tik pēkšņa pāreja uz «tu» arī Kimu pārsteidza. Pēkšņi viņam sāka likties, ka labāk būs darīt to, ko melnais bruņinieks liks. Viņš piesardzīgi pagaršoja šķidrumu. Tas garšoja itin labi, mazliet pēc vistas buljona, taču tam bija vēl kāda citāda, tā kā dūmu piegarša, ko Kims neprata noteikt.
Viņš dzēra lēnām, maziem malciņiem, atņēma trauku no mutes, lai ievilktu elpu, un tad iztukšoja to vienā rāvienā.
— Paldies, — viņš noteica, — tas bija labs.
Kārts izņēma bļodiņu Kimam no rokām un nevērīgi aizmeta.
— Kad būsi gatavs, mēs dosimies ceļā. — Viņa balsī vairs nebija ne vēsts no laipnības, tā skanēja griezīgi un salti.
Kims vērās neizteiksmīgajā metāla sejsegā, un viņā pamodās bailes. Roka automātiski aizslīdēja līdz jostai, meklējot lāzerpistoli. Sajutis tās laidi, viņš atvieglots uzelpoja. Viņš bija pilnīgā neizpratnē par to, kas šeit nav tā, kā vajadzētu būt, un kas viņam vēl varētu draudēt. Bet šie melnie bruņinieki piedzīvotu zilus brīnumus, ja iedomātos viņu uzskatīt par pretoties nespējīgu upuri.
Karta skatiens bija sekojis viņa rokai. Vienu mirkli melnais stāvēja nekustīgs, tad soli atkāpās un caururbjoši paskatījās uz Kimu. Kims jau gaidīja, ka tūliņ viņam atprasīs ieroci. Taču melnais bruņinieks aizgāja pie sava zirga un ielēca seglos.
Atskanēja strupa pavēle, un viņi devās ceļā. Abpus pajūgam zirgi izveidoja divas dubultrindas. Krietnu ceļa gabalu viņi klumburoja pa mežu, un Kims ikreiz sāpēs sakoda zobus, kad rati sakratījās pa dangām, bedrēm vai saknēm. Tad koki palika aiz muguras, un kolonna iegriezās šaurā, dumbrainā ceļā.
Kimam uzmācās smags gurdenums. Galvā sāka sanēt kā bišu stropā, locekli kļuva smagi kā no svina. Pār ceļu bija nolaidies biezum biezs miglas paklājs, un neredzami, tumši pirksti šķita stiepjamies no meža pēc viņa. Kims mulsi papurināja galvu un pārvilka roku pār acīm. Tomēr nogurumu atgainīt neizdevās, tieši otrādi. Radās sajūta, it kā viņam būtu drudzis, un zirgu pakavu duna desmitkārtīgi atbalsojās viņa galvā.
Kims ievaidējās. Rīkle bija izkaltusi, it kā ar kaut ko aizaugusi. Viņam slāpa, bet trūka spēka palūgt kādam bruņiniekam malku ūdens. Debesīs spīdēja bāls pusmēness, un kaut kur kliedza kāds naktsputns; putna kliedziens bija reizē spalgs un čerkstošs un uzdzina Kimam saltus drebuļus.
Mežs viņam acīs apmiglojās. Pār koku zariem, pameža brikšņiem, pat pār ēnām koku starpās nostiepās miglas plīvuri. Kims nemierīgi svaidījās. Vaidēdams viņš mēģināja pakustināt rokas, bet velti. Locekļi bija it kā neredzamām saitēm sasieti. Mežs beidzās, paverot ceļu klinšainam, ļaunīgam, vienmuļam klajumam, kur gaudoja vējš un valdīja ledains aukstums. Tad Kimam likās, it kā viņi brauktu kalnā. Viens no melnajiem jātniekiem, seglos sēdēdams, pagriezās atpakaļ un caur sejsega šaurajām spraugām cieši paskatījās uz Kimu. Kimam uzmetās zosāda. Jātnieka acis bija caurcaurēm melnas. Ne redzokļa, ne varavīksnenes, tikai divi melni, bezdibenīgi akači. Un tomēr acīm piemita hipnotisks spēks, kas Kimam neļāva novērsties no briesmīgās sejas.
Kims iegrima drudžainā pusmiegā, viņu mocīja salti drebuļi un murgaini sapņi. Rati čīkstēdami un palēkdamies kūlās uz priekšu pa nelīdzenu, akmeņainu ceļu. Kimam likās, ka viņš brauc pa drausmīgu apvidu — pār purviem, kur mutuļo un murd dūksnaini ūdeņi, plešas akmeņaini tuksneši un gar ceļa malām klintis grūst baigās aizās. Pēc kāda laika retinātais gaiss kļuva vēl saltāks. Migla bija tik blīva, ka rati un to pavadoņi šķita slīdam pa baltiem mākoņiem.
Drudzis pierima tikai tad, kad uzlēca Saule. Biezais nakts melnums lēnām atkāpās, un tā vietā visu pamazām pārņēma pelēka, neredzamu ēnu piesātināta krēsla; migla gausi un negribīgi salīda atpakaļ slēpņos, no kuriem bija izplūdusi.
Kārts pievilka savam zirgam pavadu, nojāja no ceļa un pagaidīja, kamēr visi bruņinieki pajāja garām.
— Esam galā, — viņš sacīja. — Morgonas cietoksnis klāt.
Kims gurdi pacēla galvu un ar skatienu sekoja Karta rokas norādītajā virzienā. Mazā kolonna devās augšup pa stāvu,līkumainu kalnu taku. Klints izskatījās gluda kā stikls, un akmeņainajās drupās abpus ceļam neauga ne zāles stiebriņš. Ielejā jau svīda diena, bet kalnā vēl joprojām valdīja smagais pelēkums, it kā diena šeit nemaz necenstos pieveikt nakti.
Un takas galā melns un draudīgs rēgojās cietoksnis.
Kima pirksti sažņaudzās ap ratu apmali. Cietoksnis bija milzīgs. Tā melnās, stāvās sienas likās sakūstam kopā ar nakti. Cietoksnim nebija ne logu, ne balkonu, tikai milzīgi vārti ar pusloka velvi, virs kuras rēgojās nolaižama aizsargžoga sarūsējušie, asie zobi, bet blakus tam vesela rinda šauru, augšgalā sasmailinātu šaujamlūku.
Morgona… Šis vārds Kima ausīs skanēja drūmi un draudīgi. Viņš aizvēra acis un pūlējās atsaukt atmiņā Temistokla tēlu. Taču labestīgā sirmgalvja veidols nekādi nebija iekļaujams šinī briesmīgajā, drūmajā cietoksnī.
— Tā ir…
— Morgona, — apstiprināja Kārts. Viņa balsī skaidri varēja sadzirdēt nepacietību. — Mūsu kunga cietoksnis.
— Bet… viss ir gluži citādi, nekā es biju iedomājies, — sacīja Kims.
Kārts pamāja. — Protams. Bet mums jāaizsargājas. Gan tu vēl iepazīsi mūsu zemes skaistumu. Tikai Morgona ir citāda. — Mirkli vilcinājies, viņš paplēta labo roku nenoteiktā žestā un turpināja: — Tā ir mūsu stiprā pils, saproti? Mūsu pēdējais bastions. Ja nebūtu Morgonas, mēs būtu pagalam.
Kims apjucis klusēja. Karta teiktais izklausījās loģiski. Temistokls arī bija pieminējis, ka šinī zemē joprojām ir arī vēl ļauni spēki, no kuriem jāsargās. Varbūt melnajam bruņiniekam taisnība. Varbūt Morgona nepieciešama cīņā ar ļaunajiem. Cietoksnis, kas kalpo aizsardzībai un cīņai un tālab nevar lepoties ar skaistumu. Tomēr — jo viņi tuvojās pilij, jo lielākas auga Kima bailes.
Viņš uzslējās sēdus un mēģināja ielūkoties pilī. Taču nevarēja saskatīt nekā cita kā vienīgi melnas ēnas un miglainus apveidus.
Rati ieripoja pa vārtiem, virs kuriem rēgojās nolaižamie, zobainie režģi. Kims konstatēja, ka mūri ir vismaz desmit metrus biezi. Kārts nebija pārspīlējis — Morgona patiesi bija cietoksnis. Kims nevarēja pat iedomāties uzbrukumu, ko šie mūri nespētu izturēt.
Jātnieki apstādināja zirgus. Ari pajūgs apstājās. Kārts izlēca no segliem, piegāja pie ratiem un pastiepa Kimam pretī roku.
— Nāc! Mūsu kungs tevi gaida.
Viņš atvēra šauras, ar dzelzi apsistas baļķu durtiņas un, vairs ne vārda nebilzdams, palaida Kimu pa priekšu.
Aiz durvīm pavērās zems, šaurs gaitenis, kur no degošām lāpām plaiksnīja gaisma, kas mijās ar dziļām ēnām. Kārts uzlika Kimam uz kamieša roku un iestūma viņu sev pa priekšu gaitenī. Kims pusklupšus paspēra pāris soļu pa akmens klonu, atsitās sienā un uztraukts apsviedās apkārt. Melnais bruņinieks aizvilka durtiņas aiz sevis ciet, aizstūma tām priekšā milzīgu bultu un pamāja ar roku.
-Ej!
Kims vilcinājās. Kārts ar vienu soli bija tam blakus. Viņam vajadzēja pieliekties, lai ar bruņucepuri neatdurtos griestu velvē, tomēr arī tad viņš bija gandrīz metru garāks par Kimu.
Kims noglauda savas lāzerpistoles spalu.
Nē — nav jēgas. Varbūt Kartam ir pamats tā izturēties. Varbūt starplaikā kaut kas noticis, kas tādu uzvedību attaisno.
Kims vairs nepretojās un devās tālāk pa šauro gaiteni, kam abās pusēs slējās akmens sienas. Kārts sekoja viņam mazu gabaliņu aiz muguras.
Pēc brītiņa viņi sasniedza stāvas kāpnes ar šauriem, izmīdītiem pakāpieniem. Uzkāpuši pa tām, viņi nokļuva milzīgā tukšā hallē.
— Uzgaidi šeit, — Kārts pavēlēja, — es tevi pieteikšu mūsu kungam. — Iekams Kims paguva atbildēt, Kārts jau bija pazudis kādās durvīs pretējā sienā.
Kims izbrīnījies noraudzījās viņam pakaļ. Sākotnējās bailes pārtapa par niknumu. Nudien, Temistoklam nāksies atbildēt uz vairākiem stipri netīkamiem jautājumiem!
Apskaities viņš skatījās uz durvīm, aiz kurām bija pazudis melnais bruņinieks. Uz mirkli viņam iešāvās prātā nelikties ne zinis par Karta pavēlēm un iet vien viņam pakal. Taču tūliņ viņš tādu iedomu atmeta. Kas
zina, vai Temistokls maz viņu aiz tām durvīm gaida. Un Kimam nebija ne mazākās vēlēšanās apmaldīties šās drūmās pils gaņģos.
Viņš sāka ziņkārīgi lūkoties apkārt. Halles grīda bija izlikta ar spoguļspožām melnām flīzēm, kas Kimam zem kājām šķita kā stikls; un tajās viņš ieraudzīja pats savu izķēmoto atspulgu.
To ieraudzījis, Kims iztrūkās. Viņa skafandrs bija saplēsts, dubļos un asinīs samircis. Seja sakritusies un nogurusi, ap kaklu ciešs asiņains apsējs. Kims pacēla roku, aptaustīja apsēju un pabrīnījās, ka nekas nesāp. Kārts bija brūci kaut kā apstrādājis — to Kims skaidri atcerējās. Pēc tam bija iedevis savādo dziru, un tad viņam uznāca drudzis un murgaini sapņi. Taču brūce likās aizdzijusi.
Kims nometās ceļos, noraisīja apsēju un aptaustīja kaklu. Pavisam niecīga, tikko manāma rētiņa aizstiepās gar kakla kreiso pusi līdz ausij.
Kims piecēlās, nometa apsēju zemē un domās nolūdzās Kārtu. Viena drudzī un murgos pavadīta nakts nebija augsta maksa par tik drīzu izdziedināšanu.
Pār halli noskanēja dzidrs taures pūtiens. Kims pārsteigts pagriezās un palūkojās visapkārt, gribēdams ieraudzīt, no kurienes plūst skaņa. Halles sienas, šķiet, bija no tā paša visu gaismu uzsūcošā melnā akmens, no kā veidotas
Morgonas pils ārsienas, taču vienā sienā bija augsts, šaurs lodziņš, pa kuru varēja saredzēt pils pretējo mūri. Kims aizgāja turp, atspiedās pret palodzi un palūkojās ārā. Pa logu bija redzams plašs pagalms. Debesis joprojām tumšas, taču akmeņainais četrstūris lejā no milzuma kvēpstošu lāpu un kvēlojošu ogļu trauku bija gandrīz tik gaišs kā dienā. Pulciņš melno bruņinieku pārsoļoja pār pagalmu un sāka apmācības. Dobja balss izkliedza pavēles, tad sanāca aizvien vairāk bruņinieku, līdz viss pagalms kļuva melns no lieliem kara bruņās tērptiem augumiem.
— Nu tu vari nākt.
Kims satrūcies apsviedās apkārt. Pāris soļu viņam aiz muguras stāvēja Kārts. Tā skatiens klīda šurp un turp no Kima uz logu. Nebija ne mazākās iespējas uzminēt, ko
viņš domā.
— Kungs tevi gaida.
Kims aizgāja melnajam bruņiniekam garām uz durvīm. Aiz durvīm atkal gaitenis, tad kāpnes un neliela istaba, kurai visa gala siena bija aizvilkta ar melna samta aizkaru. Kārts pasita aizkaru sānis un aicinādams pamāja ar roku.
Kims iegāja zālē, kas atradās aiz aizkara.
Telpa bija milzīga. Augstas, gludas, melnas kolonnas balstīja velvētos griestus. Pie sienām karājās tumši paklāji un ieroči un pie katras kolonnas stāvēja pa mēmam, nekustīgam melnam bruņiniekam. Telpā dvesmoja saltums un nedraudzīgums.
Taču Kims to visu uztvēra diezgan pavirši.
Viņa skatienu ar burvju spēku pievilka varenais melnais tronis, kas stāvēja pie sienas zāles galā. Daudzi augsti, masīvi pakāpieni, kuru malas bija greizas un sašķiebtas, it kā pakāpieni būtu veidoti pēc cilvēku ģeometrijai svešiem likumiem, veda pie troņa. Un tur augšā…
Kims piegāja tronim itin tuvu, apstādamies dažus soļus no tā. Tad viņš palika stāvam kā piekalts, rokas savilkās dūrēs, un viņš, it kā acīm neticēdams, blenza uz troni. Cilvēkam, kas tur sēdēja, bija Temistokla seja. Tie paši baltie mati, bārda — ik grumbiņa, ik sīkumiņš — viss kā Temistoklam.
Un tomēr tas nebija Temistokls.
— Tu neesi Temistokls, — Kims ierunājās.
Vecais vīrs pāris mirkļu klusēdams .noraudzījās viņā.
— Tas tiesa, — viņš beidzot sacīja.
Kims strauji ievilka elpu. Nu viņam beidzot viss kļuva skaidrs. Melnie bruņinieki. Saltā, purvainā, miglainā zeme, tumsa, drausmais cietoksnis — viss pēkšņi kļuva saprotams. Tad viņš ievēroja, kāds klusums iestājies zālē. Nekad mūžā Kims nebija piedzīvojis tādu klusumu.
Viņš saņēma visu drosmi, cik bija atlicis, pagājās soli uz priekšu un atkārtoja:
— Tu neesi Temistokls.
Un ar neiedomājamu piepūli piebilda:
— Tu esi Borāss.