Borāss smaidīja. Kad viņš pakustināja rokas, pirkstos uzmirdzēja zelta gredzeni. Atspiedies uz troņa roku balstiem, viņš paliecās tālu uz priekšu.
— Jā, — viņš sacīja, — es esmu Borāss. Un sveicinu tevi Morgonas pilī, Kim. Ilgi man nācās tevi gaidīt.
— Mani? — Kims pārteigts iesaucās.
—Tevi. Vai ari kādu tev līdzīgu, — atteica Borāss, — tas nav svarīgi.
- - Bet…
Borāss pavēlnieciski pacēla roku. — Pacietību, Kim. Kad pienāks laiks, tu visu uzzināsi.
— Es negribu nekā uzzināt, es…
— Klusē! — uzrēca Borāss. — Neesmu tevi saucis šurp, lai ar tevi strīdētos.
— Saucis mani šurp?
— Protams. Tu šeit esi tikai tāpēc, ka es tā vēlējos. Pret manu gribu neviens nedrīkst kāju manā valstī spert. Es atļāvos tai smieklīgajai lidmašīnai, ar kuru tu plivinājies apkārt, mazliet pārmainīt kursu.
— Tu? — Kims pagalam pārsteigts iesaucās. — Tas biji tu? — Viņš atcerējās nezināmo spēku, kas bija Odzīti novirzījis no kursa un viņu pašu gandrīz nogalinājis.
— Tātad… tātad tev esmu parādā pateicību par nogā- šanos, — viņš nikni iesaucās.
— Borāss sāji pavīpsnāja, nošņāca: — Cst, cst! — un atliecās pret troņa atzveltni. — Tu uz visu skaties no aplama redzes viedokļa, Kim. Tev jāpateicas man nevis par nogāšanos, bet gan par savu dzīvību. Ja barons Kārts ar saviem vīriem nebūtu īstā laikā gadījies tai vietā, tu būtu nomiris.
— Barons Kārts?
— Gaužām pareizi. Savus viesus es allaž sagaidu ar pienācīgu godu. Taču redzu, ka tu to neproti novērtēt. Barons Kārts ir mana izredzētā uzticības persona. Vari uzskatīt par pagodinājumu, ka nosūtīju viņu un viņa gvardi, lai tevi atved.
Kims uzmeta ašu skatienu melnajam bruņiniekam un tad atkal pievērsās Borāsam.
— Ko tu no manis gribi?
— Prātīgs jautājums, Kim. Diemžēl vieglāk ir pajautāt, nekā atbildēt.
Kims aizdomīgi nopētīja veco burvi. Gribot negribot viņam nāca prātā, ko Temistokls bija sacījis par Borāsu. Un paša piedzīvotais viņu vēl jo vairāk mudināja ļoti uzmanīties. Viņš nolēma pamatīgi apsvērt katru burvja vārdu, pirms atbildēt.
— Jādomā, ka brālis būs tev par mani stāstījis.
— Brālis… Tavs brālis? — Kims ārkārtīgi pārsteigts jautāja.
Borāss palocīja galvu. — Tā gan. Mēs ar Temistoklu esam brāļi. Jāatzīst — visai atšķirīgi brāli. Mūsu ceļi reiz…izšķīrās. Tas notika loti loti sen.
Skaidrs! — nodomāja Kims. Tāpēc viņi abi izskatās tik līdzīgi. Būtu gan vajadzējis pašam to atskārst.
— Jā, stāstīja, — Kims apstiprināja. — Pateica arī, ka tu esot sagūstījis manu māsu.
Borāss nicīgi atmeta ar roku. — Temistokls izmanto katru iespēju, lai sarunātu par mani ko nelabu.
— Tas tātad nav taisnība?
Borāss paraustīja plecus.
— Tava māsa ir šeit, — viņš sacīja. — Tas ir tiesa. Un arī tas ir tiesa, ka viņa neatstās Morgonas pili, iekams… nenotiks tas, kam jānotiek.
— Rebeka ir šeit? — Kims iesaucās. — Es gribu viņu redzēt!
— Visu pēc kārtas, puisīt, — Borāss sacīja. — Savu māsu tu ieraudzīsi, kad būs pienācis laiks. Vispapriekš es gribu zināt, kālab Temistokls tevi sauca šurp.
— To tu zini tikpat labi kā es.
Borāss apbēdināts nogrozīja galvu.
— Nezinu vis, un ari tu to nezini. Tu tikai domā, ka zini. Bet vienalga, ko viņš tev sasolījis, es tev solu vairāk. Darbojies kopā ar mani, un tev būs viss, ko vien vēlēsies. Vara, bagātība, mūžīga dzīvošana — viss.
Aizvien dziļākā izbrīnā Kims vēroja veco burvi. Viņš taču bija tikai nevarīgs gūsteknis šai melno bruņinieku cietoksnī, bet Borāss viņam piedāvāja sadarbību.
— Tu… — viņš stostījās, — tu gribi…
— Tevi! — nodārdināja Borāss. — Tavu solījumu un uzticību, ne vairāk un ne mazāk. Mans strīds ar brāli ilgst jau neskaitāmus gadus. Esmu spiests bez mitas aizstāvēties pret viņa intrigām, nekad nespēdams justies drošs ne par savu pili, ne savu valsti. Cīnies kopā ar mani, un mēs uzvarēsim. Te- mistoklam nav nekā, ko likt pretī mūsu apvienotajai varai.
— Varai? — Kims atjautāja, nespēdams dzirdētajam noticēt.
Borāsa lūpās pavīdēja vārs smaidiņš: — Zinu, ko tu pašreiz domā. Bet tu kļūdies. Tevī snauž spēks, vara, kas varbūt ir stiprāki, nekā Temistoklam sapnī rādās. Bet viens pats tu nespēj tos atmodināt. Es to spēju. Nāc pie manis, un mēs noslaucīsim to kauna traipu no Visuma kartes. Kopā mēs būsim vareni, Kim. Visvareni!
Kims nodrebēja. Atmiņā zibenīgi vēlreiz parādījās pelēkais, slimais apvidus, pa kuru viņš bija vests. Ēnu valsts. Un redzēja, kā šī valsts plešas, pārplūst kā drausmīgs vilnis, aprijot zemi pēc zemes, pasauli pēc pasaules un beidzot pārņem visu kosmosu, pārvēršot to par šausmu un ciešanu Visumu.
— Nemūžam! — viņš iesaucās.
Borāss nepavisam neizskatījās pārsteigts. Smīnēdams viņš aplūkoja dārgakmeni vienā no saviem gredzeniem, ko nēsāja pirkstos.
— Tādu atbildi es gaidīju, — viņš vienaldzīgi noteica. — Vismaz iesākumā. Bet laika mums ir papilnam.
— Laika?
— Esmu loti pacietīgs, Kim, — Borāss it maigi turpināja. — Tev būs iespēja savu lēmumu pārdomāt.
— Nemūžam! — Kims ļoti noteikti atkārtoja. — Tu vari mani desmit gadu vārdzināt savā cietumā, tikpat es necīnīšos tavā pusē.
— Iespējams. Bet varbūt pēc divdesmit gadiem. Vai pēc simt gadiem. Mums pieder mūžība, Kim. — Viņš apmierināts nosmējās. — Īstenībā man tava piekrišana nemaz nav vajadzīga. — Viņš runāja kā tērzēdams. — Tu jau tagad esi pusceļā pie manis. Vienīgi tu to vēl nezini. Taču, ja arī zinātu, tu būtu bezspēcīgs. Tieši otrādi — zināšana tikai paātrinātu tavu rīcību. Tu jau sāc mani ienīst. Nē, pašreiz tu vēl to nejūti. Tu sāksi to just, kad būsi pavadījis pirmās dienas karcerī. Tad tu jutīsi, kā tevī aug un veidojas naids, kā tas izplešas — lēnītiņām un neapturami. Tu gan centīsies to atvairīt, bet tas tev neko nelīdzēs. Tu nīksi tumšā, klusā karcerī, gluži viens pats ar sevi un savu naidu, un pēc laiciņa tu vispār vairs nedomāsi par to, ko esmu nodarījis tev un tavai māsai. Pēc tam tu sāksi kalt plānus. Plānus, kā izlauzties un aizbēgt. Bet tu labi zini, ka no bēgšanas nekas nevar iznākt. Un pēc tam — kaut kad — tu sāksi gudrot par manis noslepkavošanas iespējām. Nekā cita tu vairs nedomāsi kā vien par naidu un par atriebību. Un tad, Kim, kad naids tevi būs sadeldējis, tu būsi ar mieru. — Viņš paliecās uz priekšu, saņēma rokas un atbalstīja tajās zodu.
— Jā, — viņš sacīja. — Temistoklam bija taisnība ik vārdā, ko viņš tev par mani ir teicis. Es valdu pār Ēnu valsti, pār Ļaunuma valsti. Un naids ir ļaunums. Viens no mūsu stiprākajiem virzītājspēkiem. Par spīti tava paša gribai, naids pārņems arī tevi. Un tad, Kim, tad tu piederēsi man!
— Ciet klusu! — Kims kliedza. Ar abām rokām viņš aizspieda ausis un sarāvās čokurā kā skaudrās sāpēs. — Ciet klusu! — viņš no jauna iekliedzās. — Ciet klusu! Ciet klusu!
Borāss sāka skali smieties.
— Tu jau sāc to izjust, vai ne? Bet vēl tu neesi tam sagatavots. Vediet viņu projām!
Kims reaģēja zibenīgi. Melna, cimdota roka tvēra pēc viņa, bet viņš to pasita sānis. Lāzerpistole it kā lektin ielēca rokā.
— Ne soli tuvāk! — viņš uzkliedza.
Borāss ierēcās smieklos. — Grābiet ciet! — viņš pavēlēja.
Viens bruņinieks paspēra soli tuvāk, un Kims nospieda gaili.
Nekas nenotika.
Kims, acīm neticēdams, noraudzījās uz ieroci, nospieda gaili vēlreiz, tomēr nāvējošais zibens neuzliesmoja.
— Nelga! — ņirdza Borāss. — Vai tu tiešām iedomājies, ka es te vēl sēdētu, ja jūsu ieroči šai zemē darbotos? Kāpēc, tavuprāt, saniknojās tas kuģelis? Šeit nespēj darboties nekāda tehnika, itin nekāda! — Vēl nupat smējies, viņš bez pārejas sadrūma. — Bet ja jau tev tā patīk spēlēties ar zibeņiem, man nav žēl!
Viņa roka pašāvās uz priekšu kā čūska dzēlienam. Pār pirkstiem sprakstēdama pārskrēja zila dzirkstele, šāvās taisni uz Kimu un izsita tam ieroci no rokas.
Kims iekliedzās. Atstreipuļojis soli atpakaļ, viņš saķēra roku. Neprātīga sāpe plosīja visu roku līdz pat
plecam. Pēc tam muskuļos zuda jebkāda sajūta. Roka noslīdēja lejup kā paralizēta.
Viens melnais bruņinieks sagrāba Kimu, rupji viņu pagrieza un stūma ārā no zāles. Borāsa ņirdzīgie smiekli viņam skanēja nopakaļ vēl gaitenī.
— Gan mēs atkal tiksimies, Kim! — Borāss sauca. — Drīz vien. Varbūt drīzāk, nekā tev gribēsies. Padomā par to. Un arī par to, ko es tev pareģoju.
Tad aiz Kima un viņa pavadoņa sakļāvās smagais aizkars, apklusinot Borāsa smējienu.
Bruņinieks veda Kimu pa kāpņu un gaiteņu labirintu aizvien dziļāk cietokšņa iekšienē. Kims ir nedomāja par bēgšanu. Viņš saprata, ka no sava uzrauga atbrīvoties nespēs. Un, pat ja spētu, viņš neglābjami apmaldītos cietokšņa neskaitāmajos gaiteņos un zālēs. Nē, jāgaida vien labāka izdevība.
Vispēdīgi viņi nokļuva zemā ejā, kur nebija neviena loga vai citas gaismas spraudziņas. Kaut kas šaušalīgi zaļgani spīdēja. Tie bija trūdoši atkritumi uz klona un lāmas ar sastāvējušos ūdeni. Tas viss neciešami smirdēja.
Bruņinieks atvēra smagas koka durvis. Vairāki pakāpieni veda lejup aklā būcenī. No griestiem pilēja ūdens. Kad Kims vilcinādamies spēra soli pāri slieksnim, pār viņa kāju kā ēna pāršāvās žurka un iespiegdamās pazuda tumsā.
Tūliņ pēc tam durvis aiz viņa aizcirtās. Kims palika stāvam, sažņaudza rokas dūrēs un gaidīja, kad beigs trīcēt ceļgali.
Sagūstīts — neglābjami. Viņš atcerējās visu, ko Temistokls bija stāstījis par Ēnu valsts valdnieku un viņa pazemes cietumiem.
Nekad nevienam cilvēkam neesot izdevies dzīvam izkļūt no Borāsa karceriem.
Viņš nezināja, cik laika pagājis. Trīsreiz viņš bija licies uz miklā klona pagulēt. Reizes septiņas vai astoņas viņam pa šauru atvērtnīti durvju augšdaļā bija iestumts trauks ar ūdeni un mazi rūgtenas maizes kumosiņi, ko viņš, kaut ar pretīguma sajūtu, tomēr apēda. Stundu pēc stundas viņš vadīja cietuma absolūtajā tumsā un kala bēgšanas plānus — visus vienādi lieliskus un vienādi bezcerīgus. Beidzot, kad Kims ceturto lāgu bija apgūlies un, par spīti sāpošajiem locekļiem un drudža karstumam galvā, iemidzis, atvērās karcera durvis.
Izdzirdis sarūsējušo viru čīkstoņu, Kims samiegojies uztrūkās. Vārga sarkana blāzma iespīdēja no gaiteņa šaurā trijstūrī un apgaismoja lielo melno bruņinieku, kas pa to laiku bija ienācis karcerī.
— Ejam! Mūsu kungs grib ar tevi runāt.
Kims paklausīgi palocīja galvu un drebošiem ceļgaliem pieslējās kājās. Šai brīdī viņš juta, cik bezspēcīgs bija kļuvis. Pie ilgās tumsas pieradušās acis gaismā sāpēja, un, kad bruņinieks, roku viņam uz pleca uzlicis, viegli stūma viņu augšup pa kāpnēm, viņš aiz sāpēm gandrīz iekliedzās. Viņš paklupa un būtu nokritis, ja pavadonis nebūtu zibenīgā ātrumā viņu satvēris.
Kims dusmīgi nopurināja melnā roku un gāja tālāk pats saviem spēkiem. Viņš jutās tik nožēlojams un vārgs, ka ceļš likās daudz garāks, nekā pirmoreiz ejot. Viņam ļoti būtu gribējies brītiņu atpūsties, taču uzraugs viņu bez žēlastības dzina uz priekšu.
Sasnieguši troņa zāli, viņi pa šaurām vītņu kāpnēm kāpa vēl augstāk. Kāpņu galā bija būcenis ar zemiem griestiem, bet no tā durvis veda ārā uz apaļu, ar metru augstu apmali apjoztu torņa laukumiņu.
Tur stāvēja Borāss un viņu gaidīja. Burvis bija tērpies platā, melnā ar sudraba diegiem izšūdinātā mētelī. Rokā viņš turēja tievu sudraba zizli, visai līdzīgu scepterim, ko apvija sudraba čūska ar ieplestu muti.
Izejot saules apspīdētajā laukumiņā, Kims ar plaukstu piesedza acis.
— Nu, — Borāss bez ievada ierunājās. — Vai esi pārdomājis? — Ar rokas mājienu viņš atlaida bruņinieku un, muguru pret apmali atspiedis, nostājās Kimam pretī.
Brīdi viņš klusēdams vēroja Kimu.
— Tu nevēlies atbildēt, — viņš lietišķi konstatēja. — To es jau ar bažām paredzēju. Varbūt vajadzētu tevi vēl uz kādu laiku iespundēt. — Viņš domīgi grozīja pirkstos sudraba zizli un acīm redzami gaidīja atbildi.
Kims stūrgalvīgi klusēja. Borāss nekādā ziņā nebija licis viņu uzvest augšā no pazemes cietuma, lai ar viņu patērzētu. Kaut ko tas no viņa gribēja, kaut ko, kas nevarēja vis tik ilgi gaidīt, kā vecais centās Kimam iegalvot.
— Ceru, ka tu biji ar savu mitekli apmierināts, — Borāss zobgalīgi uzbilda. — Morgonas pils gan nav iekārtota tik augstu viesu uzņemšanai, kāds esi tu, bet mēs darām, ko varam.
— Tā nekas, — Kims ironiski atsaucās. — Man ir bijušas labākas guļvietas, bet es nesūdzos.
Borāss iesmējās.
— Tu man patīc, Kim, — viņš sacīja. — Nezinu, vai tava izturēšanās liecina par vīra drosmi vai par bērna tiepību, bet tu man patīc. Panāc šurp.
Kims negribīgi paklausīja aicinājumam un piegāja pie apmales. Borāss apgriezās, pārliecās pār akmens margām un pamāja ar zizli uz rietumiem.
— Mana valstība, — viņš lepni sacīja. — Viss, cik tālu vien tu vari saredzēt, pieder man. Starp šīm kalnu grēdām nav nevienas dzīvas radības, kas pretotos manām pavēlēm.
Viņi stāvēja cietokšņa visaugstākā torņa galā. Skatiens netraucēts varēja aizklīst pāri visām pelēkajām zemes tālēm, pāri mežiem, līdzenumiem, purviem līdz pat Ēnukalnu grēdas pakājei. Kims lūkoja noteikt attālumu, taču sniegiem klātās kalnu virsotnes to neļāva, jo bija neiedomājami augstas. Viņš redzēja vienīgi, ka attālums ir milzīgs — varbūt sasniedzams trijās četrās dienās, varbūt vēl daudz lielāks.
Borāss sekoja viņa skatienam un ļaunīgi iesmējās.
— Tu domā par bēgšanu, vai ne? Vajadzēs vien tev samierināties ar domu, ka bez manas atļaujas nav iespējams aiziet no Morgonas. Pirms tevis jau dažs labs to ir mēģinājis.
Kims tādās valodās neielaidās.
— Ko tu gribi? — viņš noprasīja.
— Tu to zini. Pirms četrām dienām es tev kaut ko piedāvāju. Tagad atkārtoju to vēlreiz.
— Un es atbildu — nē.
Borāss labu brīdi klusēja. Vējpūta saplivināja viņa plato paltraku, un Kims uz mirkli ieraudzīja, ka zem tā burvis tērpies spoži melnās bruņās.
— Nu labi, — Borāss beidzot ierunājās. — Varbūt esmu novērtējis tevi pārāk zemu. Spēlēsim ar atklātām kārtīm. Man īstenībā nav tik daudz laika, kā centos tev iestāstīt.
— Zinu, — Kims nomurdēja, — citādi tu nebūtu licis mani atvest šurp.
Borāsa acīs uzzibēja niknums.
— Tu esi varen gudrs, Kim, — viņš sacīja, — gandriz pārlieku gudrs. Bet kā jau sacīju — es spēlēšu ar atklātām kārtīm. Man piedurknē noslēpts vēl viens trumpis.
— Proti? — Kims jautāja.
— Tava māsa.
Kims sarāvās. Taču pār lūpām viņam neizlauzās neviena
skaņa. Viņš tikai mēmā niknumā sažņaudza rokas dūrēs.
Borāss zobgalīgi pavīpsnāja. — Viņdien tu teici, ka vēlētos māsu redzēt. Labi, šo vēlēšanos es tev izpildīšu. Varbūt pēc tam tu mazliet nāksi pie prāta. — Ar sparu viņš atgrūdās no torņa apmales, devās uz izeju un pamāja, lai Kims viņam seko.
Ceļš veda lejup pa stāvām kāpnēm, pa bezgalīgiem gaiteņiem, garām neskaitāmām durvīm un gaiteņu atzarojumiem. Sākumā Kims centās ceļu iegaumēt, tomēr drīz vien redzēja, ka nekas neizdosies. Likās, ka Morgona ir viens vienīgs milzu labirints. Viņš nespēja saprast, kā vecais burvis un viņa melnie bruņinieki spēj tanī orientēties.
Pie kādām augstām, aizslēgtām metāla durvīm viņi apstājās. Kims nekur neredzēja ne atslēgas caurumu, ne kliņķi. Borāss viegli pieskārās durvīm ar savu zizli. Ie- dzinkstējās dzidra zvana skaņa, un metāla plātne šņākdama ieslīdēja sienā.
Kims apžilbis aizvēra acis. Pretī viņam plūda zvīļa gaisma. Pagāja labs brīdis, līdz acis aprada ar lielo spožumu. Seju ar plaukstu piesedzis, viņš iegāja pa durvīm.
Šī telpa ļoti atšķīrās no visa, ko viņš līdz šim Morgonā bija redzējis. Sienas bija no metāla, bet griesti — milzīgs izliekts viengabala spogulis.
Kims iekliedzās.
Telpas spoguļspodrā dibensiena pašķīrās un pavēra skatienam melnu akmens pjedestālu. Uz tā pulētās virsmas stāvēja liels stikla zārks. Un zārkā gulēja sīks, bāls augumiņš.
— Rebeka!
Borāss pat necentās slēpt, ka šis brīdis viņam sagādā tīksmi.
— Jā, Kim. Tava māsa. Tu taču gribēji viņu redzēt, vai ne?
Kims paspēra soli tuvāk, bet atsitās pret neredzamu sienu.
— Ko tu esi viņai izdarījis? — viņš drebošā balsī jautāja.
— Nekā, — Borāss atteica. — Un, atbildot uz tavu nākamo jautājumu, varu sacīt, ka arī turpmāk es viņai nekā nedarīšu. Viņa guļ, tas ir viss. — Vecā lūpas savilkās ļaunīga smaida vieplī.
— Pārāk mierīgs tas miegs vis nav, — viņš turpināja. — Viņa guļ gan, bet tomēr ir nomodā. — Viņš piesita rādītājpirkstu sev pie deniņiem. — Aizmidzis ir ķermenis, bet gars visu laiku nomodā. Un viņa gulēs tik ilgi, cik es gribēšu. Nekāds spēks pasaulē nespēj viņu atmodināt, Kim. Vienīgi es. Un jāizlemj ir tev.
Kims aizvēra acis. Viņš centās iedomāties, kā tam vajadzētu būt — nekustīgi gulēt, visu ap sevi dzirdēt un just, nespēt pakustēties, būt ieslodzītam neredzamā cietumā. Četras dienas Borāsa tumšajā pazemes kazemātā gandrīz bija viņam laupījušas prātu. Bet tas, kas jāpārcieš māsiņai, bija daudzkārt ļaunāks.
' ' X
— Tu… nezvērs! — viņš iesaucās. — šausmoni! Tu… —
Dūres sažņaudzis, viņš tuvojās Borāsam.
Borāss smējās. — Tu mani godā par nezvēru, — viņš uzjautrināts sacīja. — Māsas liktenis taču ir tavās rokās,
Kim. Pietiek viena tava vārda, lai es vinu tūliņ atmodinātu. Tūdaļ uz vietas, ja tu vēlies.
Kims pēkšņi atskārta, ko Borāss bija domājis, teikdams, ka Kims sākšot viņu ienīst. Šai brīdī Kimam patiesi nebija citas vēlēšanās, kā mesties virsū ļaunajam vecim un to nožņaugt.
Borāss sāka jautri krekšķēt.
— Uz priekšu, Kim! Uz priekšu! Tu esi uz pareizā ceļa! Rau, kā tu jau sāc mani ienīst.
— Tas… tas nav tiesa, — aizsmakušā balsī atsaucās Kims.
— Ir gan tiesa. Es zinu. Lasu tevī kā atvērtā grāmatā. No manis tu nekā nespēsi noslēpt. Atzīsti, ka esi zaudējis.
Kims ievaidējās. — Es…
— Tev nav izejas, — Borāss neatlaidīgi turpināja. — Tu vari atpestīt māsu no mokām un brīvprātīgi nostāties man blakus. Bet tu vari arī viņas ciešanas paildzināt — dienām, nedēļām, varbūt mēnešiem, līdz naids būs tevi pilnīgi pārmācis. Tev nav izvēles. — Pēdējā draudzīgas zobgalības drusciņa Borāsa balsī bija izdzisusi. — Izšķiries! — viņš pavēlēja.
Kims bija kā paralizēts. Pilnīgā nevarībā un bezspēcībā viņš noraudzījās uz stikla zārku.
— Rebeka, — viņš čukstēja. Acis pieplūda pilnas asaru.
— Labi, — noteica Borāss. — Redzu, ka tas tev mazliet par smagu. Dodu tev vēl stundu laika apdomāties. Bet ne sekundi ilgāk. Viņš pacēla zizli, un mirguļojošā metāla siena ieslīdēja starp viņu un zārku.
— Tagad nāc līdzi!
Kims izģeņģerēja burvim aiz muguras no zāles. Viņu priekšā iznira melns stāvs, ko Kims redzēja neskaidri caur asaru miglu.
— Aizved viņu uz troņa zāli, — Borāss pavēlēja, — un uzmani labi!
Melnais bruņinieks uzlika Kimam smagu, bruņucim- dā tērptu roku uz pleca.
Borāss pagriezās un ašiem soļiem aizgāja, bet Kims ar savu pavadoni devās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija nākuši.
Pamazām Kima domas noskaidrojās. Viņš trīcēja pie visām miesām, rīkle bija izkaltusi un aizžņaugta. Viņš saprata, ka Borāsam taisnība katrā vārdā: viņam nebija izvēles.
Viņi sasniedza kāpņu platformiņu. Kims klupa, pēdējā mirklī pieķērās pie sienas un par mata platumu nenogāzās pa trepēm. Bruņotā roka noslīdēja no viņa pleca. Kims uz mirkli apstājās, puslīdz pagriezās atpakaļ un raudzījās neizteiksmīgajā metāla ģīmī.
— Tālāk! — pavēlēja milzis un draudīgi pacēla roku.
Kims atkal stingi skatījās uz priekšu. Kāju uz nākamā
pakāpiena likdams, viņš no visa spēka iegrūda elkoni milzim krūtīs.
Rokai cauri izskrēja asa sāpe. Bruņinieks iekliedzās, noplivināja rokas pa gaisu un atmuguriski nogāzās pa trepēm, vēl pāris metru pašļūca uz priekšu un palika guļam. Kims iztrūcies noraudzījās nekustīgajā ķermenī. Viņš nemaz nebija domājis. Bija rīkojies instinktīvi.
Aši viņš palūkojās uz visām pusēm, tad nosteidzās pie nokritušā. Bruņinieks kustināja vienu roku un klusu stenēja. Kims pieliecās, izvilka ne visai garo zobenu no maksts un pagriezās, lai bēgtu. Viņš nekā necerēja.
Bēgšanu noteikti drīz atklās, tad arī zobens nelīdzēs. Bet vismaz nevajadzēs mirtbez cīņas, viņš nikni nodomāja. Gan Borāss vēl ilgi pieminēs dienu, kad sagūstīja zēnu Kimu.
Viņš drāzās augšup pa šaurajām kāpnēm, iegriezās pirmajā sāngaitenī, kas gadījās pa ceļam, un skrēja tālāk, ne mirkli neapstādamies ievilkt elpu. Priekšā pavīdēja pelēcīga krēsla. Kims sāka skriet vēl ātrāk, izskrēja cauri zemai vārtu velvei un pēkšņi atradās šaurā, caurvējainā gaitenī.
Grūti pateikt, kurš bija vairāk pārsteigts — Kims vai melnais bruņinieks, kas negaidot iznira viņam priekšā kā no zemes. Gluži tāpat kā pirms brīža uz kāpnēm, Kims rīkojās instinktīvi. Palēca sānis, iespēra bruņiniekam pa lieliem un vienlaikus pacēla zobenu. Bruņinieks sastrei- puļoja, ar savu ieroci atsita zobena cirtienu un nikni ieņurdējās. Spēcīgais trieciens pasita Kimu atpakaļ, viņš atsitās pret sienu un aši ierāva galvu plecos. Pretinieka zobens nošķindēja pret akmeni, apvilka gaisā loku un triecās uzbrukumā otrreiz. Pēdējā acumirklī Kims izvairījās no dūriena, pats tēmēja cirtienu pretiniekam pa roku un tik tikko paglābās no nākamā cirtiena.
Nikniem zobena vēzieniem melnais bruninieks dzina Kimu sev pa priekšu. Kims aizstāvējās, cik spēja, tomēr drīz vien atskārta, ka cīņā ar šo pretinieku viņam nekādu izredžu nav. Soli pa solim viņš tika spiests atpakaļ. Rokas sāpēja no nemitīgajiem belzieniem, kas bira pār viņu bez žēlastības. Aiz muguras viņš sajuta torņa dzeguļu akmens saltumu. Tā bija apmale krūšu augstumā, kas norobežoja gaiteni no cietokšņa pagalma.
Kima zobens sadrebēja no briesmīga cirtiena. Viņš at- streipuļoja atpakaļ un uz slidenā klona zaudēja līdzsvaru. Bruņinieks ierēcās uzvaras priekā, abās rokās novēzēja zobenu nāves cirtienam un metās uz priekšu.
Kims zibenīgi saliecās līkumā, apsviedās apkārt un iespēra ar abām kājām milzim vēderā. Milzīgais vīrs pa- tenterēja Kimam garām un, pats savas inerces nests, pārlidoja pār apmali. Gaisu satricināja briesmīgs bļāviens, kam sekoja dobjš atsitiens pret zemi. Kimam nebija laika papriecāties par savu uzvaru. Pēkšņi viņš redzēja, ka ir vairāku melno bruņinieku ielenkts. Viņš pielēca kājās, manīgi izšāvās pa apakšu vienam zobenam, kas pacēlās triecienam, un skrēja, kā nekad mūžā nebija skrējis. Skrienot viņš pameta asu līkumu, izmetās pa kādām durvīm un paglābās šaurā, līkumainā gaitenī. Tālākceļš veda augšup pa stāvām kāpnēm, kas izbeidzās pie aizslēgtām durvīm. Atsperīgā lēcienā sasniedzis augšējo pakāpienu, Kims strauji apgriezās ap savu asi. Viņa zobens noklaudzēja, plakaniski atsitoties pret pretinieka bruņucepuri. No spēcīgā sitiena bruņinieks sazvārojās un atmuguriski nogāzās pa trepēm, aizraudams līdzi tos, kas atradās aiz viņa. Uz īsu brīdi kāpnēs ņudzēja briesmīgs cilvēku un ieroču murskulis.
Kims sākumā bez panākumiem piņķerējās ap durvju slēdzeni, tad ar izmisīgu grūdienu atsita tās vaļā.
Sekotāji sāka nikni bļaut, redzēdami, ka bēglis, kas jau bija tikpat kā rokā, atkal draud izmukt. Vesels melna metāla vilnis vēlās pa kāpnēm augšup.
Kims joņoja tālāk. Spēki sāka zust, un zobens rokā kļuva ar katru mirkli smagāks. Viņš līkumoja ap stūriem, drāzās iekšā pa dažādām durvīm, skrēja cauri dažādām tukšām zālēm.
Un tad pēkšņi viņš bija viens. Gaitenis aiz viņa palicis tukšs, un vienīgā dzirdamā skaņa bija viņa paša gārdzošā elpa.
Galīgā pārgurumā Kims apstājās. Vienu mirkli viņam acu priekšā viss sagriezās. Noslīdējis pie sienas zemē, viņš lūkoja atgūt elpu. Sirds darbojās tādā ātrumā, ka sāka sāpēt; ausīs šalca asinis. Ar piepūli viņš atvēra un samirkšķināja acis, lai pārmāktu asaras. Uz šo īso mirkli viņš bija atbrīvojies no vajātājiem. Taču tas nepavisam nenozīmēja, ka nu viņš ir drošībā. Tiklīdz Borāss uzzinās par viņa izbēgšanu, tas pavēlēs pārmeklēt cietoksni līdz pēdējam kaktiņam.
Iedomājoties par ļauno burvi, Kimam uznāca salts, negants niknums. Izjūta, kādu viņš nekad agrāk nebija pazinis, sāka viņā plesties un augt, sāka indēt dvēseli un kā plēsīgs zvērs cirst nagus viņa domās. Kims saprata, ka pirmoreiz mūžā viņš līdz pat sirds dziļumiem sācis kādu nīst. Borāss bija daudz runājis par naidu, taču līdz šim brīdim Kimam tas vārds nenozīmēja gandrīz neko. Un līdz ar to viņš sāka arī apzināties, ka Borāsa pravietojums bijis pareizs. Ja viņš ļausies naidam, tas viņu sagrauzīs, padarīs viņu pašu par tumsas būtni.
No cietokšņa jātiek ārā, lai tas maksā ko maksādams.
Drīz vien Kims atkal nokļuva pie kādām durvīm. Elpu aizturējis, viņš ausījās, tad uzmanīgi nospieda durvju rokturi. Sarūsējušās viras iečīkstējās, un Kims nobijās, ka troksnis sacels kājās visu cietoksni. Aiz durvīm atkal bija tukša telpa. Acīmredzot Morgona sastāvēja vienīgi no gaiteņiem, kas veda no vienas tukšas zāles uz otru. Viņš ātri iešmuka pa durvīm, no iekšpuses tās aizvēra un sāka bailīgi raudzīties visapkārt. Pavisam tukša šī istaba tomēr nebija — pie vienas sienas karājās milzīgs spogulis zeltītā ietvarā, un uz melnajām flīzēm tā priekšā bija uzzīmēta sarežģīta figūra, kas līdzinājās piecstūrainai zvaigznei. Pa logu dienvidu pusē istabā lija saules gaisma.
Kims aizšāva durvīm priekšā bultu, vēlreiz paraudzījās visapkārt un tad salīcis skrēja pie loga.
Pa ceļam viņš ielūkojās spogulī. Attēls, ko viņš tur ieraudzīja, bija drūms un baigs kā daždien viss Morgonā. Spoguļa stikls bija melns. Kima augums tur atspoguļojās kā tumša, nenoteikta ēna, un pat zeltītais ietvars šķita saules starus nevis atstarojam, bet uzsūcam.
Piepeši viņam apreiba galva. Viņš paklupa, nostiepās visā garumā gar zemi un mirkli palika guļam. Viņam uzmācās nelabums un likās, it kā salta, gara roka pastiepusies, lai sagrābtu viņa domas. Ievaidēdamies viņš uzslējās, sapurināja galvu un piesardzīgi taustījās pēc zobena. Tas šķita centneru smags. Ar mokām piecēlies kājās un, jauna nespēka mākts, nevarīgi noslīga pret palodzi. Pie tās turēdamies, viņš, saņēmis pēdējos spēkus, uzvilkās tiktāl, ka varēja paraudzīties ārā.
Cietokšņa siena krita vismaz desmit metru stāvus līdz zemei. Pamatnē rēgojās asas klinšu smailes kā zobi atplestā haizivs rīklē. Bet tieši zem loga melnās sienas pakājē bija neliels sirpja veida smilšains laukumiņš.
Kimam nebija izvēles. Droši vien dzīvs viņš no tāda augstuma zemē nenokļūs. Tomēr šāda nāve viņam šķita žēlsirdīgāka par to, ko viņam nolems Borāss.
Viņš nometa lejā zobenu, uztrausās uz palodzes un, klusu nopūties, krita lejup.