Atsitiens pret zemi Kimu apdullināja. Lai kaut drusku mazinātu kritiena sparu, viņš bija mēģinājis kūleņot, taču šī akcija iznāca novēlota. Viņš nonāca pie zemes ar pilnu
kritiena spēku, atsitās pret cietokšņa sienu un zaudēja samaņu.
Saule stāvēja augstu debesīs, kad Kims atmodās. Labā roka neciešami sāpēja, laikam bija lauzta. Galvā dūca un dunēja. Viņš bija iekodis mēlē, mute satecējusi pilna asiņu, piere karsa.
Acis atvēris, viņš mirkšķinot vērās spožajā saulē, tad iestenēdamies pagrieza seju uz otru pusi. Viņš gulēja izstiepies mūra pakājē. Melnā akmens siena slējās augšup viņam turpat līdzās, un logs, pa kuru viņš bija izlēcis, šķita neiedomājami augstu un tālu.
Brīdi viņš vienkārši gulēja nekustēdamies un brīnīdamies, ka vēl ir dzīvs. Tad pagriezās uz sāniem, taustīja sāpošo delmu un ar pirkstiem izbraucīja garo pušumu, kas stiepās no elkoņa līdz plaukstai. Sāpēja gan, tomēr likās, ka kauls nav lauzts. Kims sakoda zobus un pamēģināja, vai var savilkt roku dūrē; tad, atspiežoties ar muguru pret mūri, uzmanīgi apsēdās. Lai gan saule spīdēja jo spoži un visu dienu bija mūri sildījusi, akmens pie muguras tomēr bija salts.
Kima uzmanību piesaistīja troksnis. Viņš pievēra acis un klausījās balsīs. Tās skanēja kaut kur augstu virs viņa. Satrauktas balsis, kas klaigāja cita caur citu. Nogranda skaļi izrēkta komanda, un tūliņ pēc tam viņš izdzirda skaņu, kas rosināja priekšstatu par daudzu zābakos ieautu kāju soļu dunu.
Meklē mani, — Kims nīgri nodomāja. Viss cietoksnis bija sacelts kājās. Par spīti draudošajām briesmām, Kims nespēja atturēties, gandarījumā nepavīpšnājis. Nu gan Borāss plosīsies. Pašreiz viņš laikam dzen savus bruņotos melnos vergus kā vistu baru sev pa priekšu cauri visiem pils gaiteņiem un līkloču ejām.
Kims piespieda ievainoto roku cieši pie ķermeņa un pierausās kājās. Jāpazūd no šejienes iespējami ātrāk. Gan jau agrāk vai vēlāk Borāss tomēr sapratīs, ka Kims paveicis neiespējamo un izbēdzis no Morgonas mūriem. Tad viņš izsūtīs savus karotājus un tie plašā apkārtnē apvērsīs ik akmeni, lai vinu atrastu.
Kims noliecās pacelt savu zobenu, taču tūliņ ļāva tam nokrist zemē. Zobena asmens bija salūzis. Taču ar ievainoto roku viņš zobenu tikpat nebūtu varējis lietot. Uzmanīgi viņš sāka pētīt bēgšanas iespējas, lai nokļūtu ielejā. Šai pusē klints krita stāvus lejup, tajā netrūka nelīdzenumu, spraugu un asu šķautņu, taču nekas no tā nederēja par slēpni. Turklāt būtu pārlieku riskanti, bēgot no vesela vajātāju bara, rāpties lejup pa stāvo krauju. Nekā — uz ieleju veda tikai viens vienīgs ceļš, proti, tas pats, pa kuru viņš bija te ieradies. Tāda doma viņam nepatika. Līkumainajai kalnu takai nebija gandrīz nekāda aizsega. Un Borāss gan arī nevilcināsies jau laikus noslēgt šo ceļu.
Gaidīt nedrīkstēja. Kims atgriezās pie cietokšņa mūra, uzmeta vēl pēdējo skatienu šaurajam logam un tad sāka ar kreiso roku taustīties gar salto mūri uz priekšu.
Viņš bija izvēlējies aplamo virzienu, tāpēc vajadzēja gandrīz pilnīgi apiet apkārt visam cietoksnim, iekams parādījās ieapaļie vārti. Sarūsējušais režģis bija nolaists. Neviens sargkareivis redzams nebija, arī sekotājus nemanīja; tas, protams, neko nenozīmēja. Aiz šaurajām šaujamlūkām abās vārtu pusēs varbūt neskaitāmi acu pāri vēroja apkārtni. Gandrīz puskilometru ceļš veda taisni lejup pa kalnu un tikai pēc tam ieliecās mežā. Kims mirkli vilcinājās. Skatiens aizdomīgi pārslīdēja pār mūra apmales dzeguļiem. Kims zināja, ka tur augšā dežurē sardze. Viņš bija uzskrējis virsū vienam no posteņa sargiem, un līdz ar to gandrīz būtu beigusies viņa bēgšana. Pašreiz gan uz mūra neviena nemanīja, taču posteņa kareivis varēja jebkuru mirkli savā apgaitā iet gar šo vietu, un, ja Kims tobrīd būtu lejā uz ceļa, tad viss pagalam. Bet varbūt, Kims prātoja, Borāss atsaucis visus sargus no posteņiem un iesaistījis tos pils pārmeklēšanā.
Ilga prātošana nekā nespēja līdzēt. Ar katru neizmantotu sekundi pieauga iespēja, ka Borāss beidzot būs visu pareizi izsecinājis un sāks attiecīgi rīkoties. Izlēmis, kas darāms, Kims pameta mūri un sāka kāpt lejup.
Pirmie piecsimt metri šai ceļā kļuva par garākajiem visā Kima mūžā. Nepārtraukti viņš vēroja apkārtni un ik pēc mirkļa, sirdij drebot, skatījās atpakaļ uz pils vārtiem, gatavs ieraudzīt veselu melno jātnieku rotu izdrāžamies pa tiem.
Taču šoreiz likās, ka liktenis viņam labvēlīgs. Viņš sasniedza ceļa līkumu, iegriezās aiz vienas no milzīgajām klintīm, kas slējās akmeņainā ceļa abās malās, un nekustēdamies, elpu aizturējis, ausījās. Augšā cietoksnī viss palika klusu. Vienīgie trokšņi bija viņa paša dunošie sirdspuksti un vēja nemitīgās gaudas, kas atbalsojās klintīs un klinšu spraugās.
Kims iznāca no sava aizsega, pameta ašu skatienu uz nule noieto ceļu un gāja tālāk.
Sāka jau krēslot, kad viņš sasniedza kalna pakāji. No dūksnāja augšup kāpa pelēkmelna migla, un vējš vairs nebija vienkārši dzestrs, bet gan sveloti salts. Kājas Kimam gandrīz vairs neklausīja.
Tad negaidot ceļš izbeidzās. Klints stāvā siena kritin iekrita līdzenā purvainē, no kuras cēlās miglas vāli un mikls saltums. Izklaidu puduros auga nedaudzi kroplīgi koki, bet zem tiem — ērkšķu krūmi un vārga, bālgana zāle. Pamats Kimam zem kājām šūpojās, pēc katra soļa purvā palika kājas iespiedums, kas tūliņ piesmēlās ar ūdeni. Labāku orientieri vajātāji nevarēja vēlēties.
Kims mirkli padomāja, tad noāva zābakus un gāja basām kājām. Tādas pēdas mazāk dūrās acis. Ja vēl mazliet palaimētos, vajātāji tās tumsā vispār nepamanītu.
Apvidus kļuva arvien necaurejamāks. Koki auga ciešāk kopā, ērkšķājs vietumis bija tik biezs, ka tam cauri Kims izlauzās ar lielām grūtībām. Lūstošo zaru knakšķi droši vien aizskanēja kilometriem tālu. Jau pēc brīža Kims bija sadurstīts asiņains. Skafandrs vienās vienīgās skrandās.
Pēdīgi vairs nebija iespējams izlauzties caur ērkšķaino biežņu. Kims apstājās un neziņā palūkojās visapkārt. Pa kreisi, meža puslokā ieskauts, spīgoja neliela ezera spogulis. Likās, ka gar tā krastu aizvijas šaura taciņa. Otrā krastā rēgojās it kā šķirtne koku starpā. Kims mainīja virzienu, sodīdamies lauzās cauri krūmiem, pāri ķeburainām saknēm un pēdīgi nonāca līdz ezeram. Degunā iesitās sasmakuša ūdens dvaka.
Kima skatiens aizklīda uz rietumu pusi. Palsajā mē- nesgaismā skaidri iezīmējās Ēnukalni — milzīgs melns mūris, kas nepārvaramā augstumā ieslēdza pasauli un sniedzās līdz zvaigznēm. Debesis bija skaidras, tomēr Kims nespēja saredzēt kalnu virsotnes. Iedoma, ka varētu pāriet šos kalnus, tagad, tos redzot, šķita smieklīga.
Un tomēr — ceļam ir jābūt. Rebeka to bija atradusi.
Atradīs arī vinš.
Kims apgāja apkārt ezeriņam un atkal nozuda mežā. Caur koku pinkupinkainajām lapotnēm neizlauzās neviens gaismas stariņš. Vienīgi ezerā atstarotās mēnesnīcas atblāzma pa stumbru starpu ļāva apkārtni drīzāk apjaust nekā saredzēt. Rokas kā aklais uz priekšu izstiepis, Kims taustījās tālāk. Viņš atdūrās pret koku, ieplēsa vaigā skrambu un sajuta pirkstus pieskārāmies kaut kam siltam, mīkstam, glumam. Klusu iepīkstoties, aizšāvās projām kaut kas tumšs, spalvains un neizsakāmi nejauks. Kims riebumā nopurinājās. Un pēkšņi jutās itin priecīgs par to, ka tumsā nevarēja pilnībā saredzēt visu, kas atradās viņam apkārt.
Taka vijās starp kokiem uz priekšu, līdz izbeidzās, gluži kā avots, kas ietek upē, uz plata ar zāli un sūnām apauguša meža ceļa. Kims brītiņu vilcinājās. Pa ceļu viņš varētu virzīties uz priekšu krietni ātrāk, bet būtu pilnīgi neaizsargāts.
Ilgi nedomājis, viņš tomēr izgāja uz ceļa, pagriezās uz rietumiem un sāka soļot. Ievainotā roka sāpēja, taču pati iešana pa līdzeno sūnākli ar divām taisni iebrauktām riteņu sliedēm vairs nekādas grūtības nesagādāja.
Nosoļojis minūtes desmit, viņš izdzirda troksni. Apstājies viņš pagriezās un pūlējās kaut ko saskatīt.
Melnā ēna tik tikko bija atšķirama pret tumšo meža blīvu, un, ja nomaldījies mēnesstars nebūtu ievizējies uz bruņām, Kims droši vien briesmas būtu pamanījis par vēlu. Bet nu viņš aši pasitās sānis, izlauzās cauri ērkšķā- jam un nometās zemē aiz koka.
Melnais jātnieks aizauļoja viņam garām. Likās, ka zirga pakavi pašķieda zemi turpat viņam līdzās, un vienu drausmīgu acumirkli Kims iedomājās, ka ieskatījies jātniekam tieši melnajās acīs aiz sejsega. Taču jātnieks aizdrāzās tālāk, gaitu nepalēninot.
Kims atviegloti uzelpoja. Cik maz bija trūcis! Būtu pieticis vienu sekundi novilcināties, un milzenis būtu viņu samalis zem zirga pakaviem.
Briesmas tomēr nebija pārvarētas. Pēkšņi iedrebējās visa zeme. Dobja duna vēstīja par vesela jātnieku bara tuvošanos.
Kims piesardzīgi pacēla galvu.
Pieci, septiņi… divpadsmit vai vēl vairāk melno, tērauda bruņās tērpto jātnieku tuvojās viņam. Acīmredzot pirmais bija jājis izlūks, kuram tagad sekoja visa grupa. Kims pamanīja, ka šie vairs nedrāžas tādā ātrumā kā pirmais jātnieks. Arī viņi lēkšoja visai strauji, tomēr brīdi pa brīdim pievilka pavadu un vērīgi pārskatīja abas ceļa puses un ar garo šķēpu sirpjveidīgajiem galiem izbakstīja ceļmalas krūmus.
Mani meklē! Kims nodomāja. Beidzot Borāss pareizi izsecinājis notikušo un iztriecis visu savu armiju pārmeklēt mežus un purvus Morgonas apkārtnē.
Klusām uzcēlies ceļos, viņš atmuguriski rāpās dziļāk mežā.
Pēkšņi viņa kājai pieskārās kāda roka, iztrūkusies atrāvās, bet tad satvēra potīti ciešāk.
Kims sastinga.
— Tikai ne skaņas! — viņam aiz muguras atskanēja čuksts. — Melnajiem nešķīsteņiem ir ausis kā lūšiem. Ja tu kaut iepīkstēsies, mēs būsim viņiem nagos!
Roka palaida vaļā Kima potīti, un kāds viņu ne visai maigi uzrāva kājās. Tumsā Kims pavirši pamanīja tievu augumu, garas matu šķipsnas un tumšas acis, kas dzirkstīja it kā zobgalīgi, it kā bailīgi.
— Bet nu nāc! Žigli!
Glābējs satvēra Kimu aiz rokas un pieliecies sāka skriet pa koku starpu uz priekšu. Kimam gribot negribot vajadzēja pieskaņoties skrējēja tempam. Viņi lauzās aizvien dziļāk mežā, un Kims sāka bažīties, vai vina ceļvedis jel ko spēj saredzēt. Bija tik akla tumsa, ka viņš tikai neskaidri nojauta ēnu, kas ar mēnessērdzīgā nemaldību vilka vinu sev līdzi.
Pēdīgi koku starpā kļuva gaišāks. Vēl pēc dažiem soļiem viņi sasniedza nieres veida ezeriņu. Mēnesgaismā virs ūdens lidinājās spāru bars, kas pajuka uz visām pusēm, kad
Kims ar savu ceļvedi izkūlās no meža.
Kims palaida vaļā ceļveža roku un pūlējās atgūt elpu. īsais skrējiens bija viņu pagalam nokausējis. Viņš gribēja pateikt paldies, bet aizrijās un sāka slāpdams klepot.
— Tu laikam neesi labā formā?
— Nekā… — Kims rīstīdamies un klepodams pretojās. — Tikai… — tad apklusa un iesmējās. — Pareizi. Neesmu formā. Bet tas ir garš stāsts.
Nu viņam beidzot radās izdevība savu noslēpumaino glābēju tuvāk aplūkot. Zēns augumā nebija neko pārāks par viņu. Gari mati slapjās šķipsnās sniedzās līdz pleciem, un āda sudrabainajā mēnesgaismā izskatījās nedabiski bāla un bezkrāsaina. Tievais augums bija ieģērbts nodilušā maisam līdzīgā paltrakā, no kura rēgojās ārā rokas līdz pleciem un kājas. Seja bija nopietna, bet ne naidīga.
— Ko tu tā blenz uz mani? — svešais jautāja. — Vai nekad neesi otru puiku redzējis?
— Kā nu ne… — Kims mulsi atteica, — bet, ja gribu teikt godīgi — tādu kā tu gan ne.
— Sirsnīgi tencinu, es arī ne. Tu brīnum smalki māki pateikties par to, ka izglābu tev dzīvību.
— Tad nē jel… es nedomāju, — Kims stostījās. — Tikai… sanācis maķenīt par daudz piedzīvojumu un…
— Pastāstīsi vēlāk, — otrs zēns viņu pārtrauca. — Mums jāiet tālāk. — Viņš pamāja ar roku uz mežu Kimam aiz muguras. — Melnie nešķīsteņi nav vakarējie. Ja viņi uzodīs, ka esmu tevi paglābis… — viņš nepārprotamā žestā novilka ar pirkstu pār rīkli. Vienu mirkli Kimam likās, it kā zēnam starp pirkstiem būtu plānas caurspīdīgas peldplēvītes.
— Vienalga, — Kims it svarīgi sacīja. — Es tev pateicos. Ja nebūtu tevis, es droši vien atkal smaktu Borāsa karcerī. Nu, un mani sauc par Kimu.
— Mans vārds ir Adamats, — savukārt bilda vina glābējs, — bet draugi mani sauc vienkārši par Ado. Tas arī neizklausās tikplātīgi. Un nu nāc. Mums tiešām jāpošas tālāk projām. — Viņš pagriezās un ātriem soļiem pazuda biezoknī, tā ka Kims tikai ar grūtībām spēja sekot viņam pa pēdām.
Kādu stundas ceturksni viņi gāja pa mežu krustu šķērsu. Kims jau pēc dažiem soļiem pilnīgi pazaudēja orientāciju, tomēr pamanīja, ka viņi iet rietumu virzienā. Viņi pārbrida dūksnainu strautu, gāja gar tā krastu un beigu beigās atkal nonāca pie viena ezera. Ado ar zīmēm norādīja Kimam, lai paliek stāvam, labu brīdi pērās pa kādu krūmu un tad ar žestu laipni aicināja Kimu pie apaļas, tumšas šahtas, kas bija atklājusies zem krūma.
— Esam klāt.
Kims raudzījās lejā dziļumā. Plati, izmīdīti māla pakāpieni veda lejup melnā tumsā.
— Jāiet turp — apakšā? — viņš šaubīdamies vaicāja.
Ado pamāja. — Diemžēl nekā labāka man nav, ko tev
piedāvāt. Bet ja tev Morgonas cietums patīk labāk… — Viņš paraustīja plecus, nomēroja Kimu ar zobgalīgu skatienu un — projām bija.
Kims steigšus viņam sekoja. Kāpnes veda pāris metru taisni lejā, tad iegriezās asā līkumā pa labi un izbeidzās apakšzemes alā. Ado brītiņu rīkojās pa tumsu, līdz iededza lāpu.
Kims negaidītajā spožajā gaismā acis vien samirkšķināja.
— Apsēdies, — Ado aicināja, — tu droši vien esi piekusis. Paskatīšos, vai nevaru tev sarūpēt kaut ko ēdamu. — Viņš norādīja uz zemu galdu, ap kuru bija salikti vairāki šauri ķeblīši, un pats pazuda otrā telpā. Kims dzirdēja viņu tur grabinām traukus. Viņš apsēdās, atspieda elkoņus uz galda un ziņkāri pavērās apkārt. Ala bija metrus desmit vai divpadsmit liela. Sienas, griestus un grīdu veidoja māls, kas bija izstiegrots ar tumšām sakņu dzīslām. Istabā bija galds, pie kura viņš sēdēja, un bez tam vēl ar dzelzi apkalta lāde un trīs guļvietas, kas neizskatījās pārāk ērtas.
Ado atgriešanās pārtrauca viņa vērojumus. Kims pateicīgi pieņēma miklo maizi un bļodiņu aukstas viras un visu notiesāja negantā alkatībā. Ado uzjautrināts viņā nolūkojās, tomēr pieklājīgi klusēja, līdz Kims bija paēdis.
— Tu nu gan laikam biji trakoti izsalcis, — viņš noteica.
— To varētu gan sacīt, — Kims piekrita un pasmējās. Viņš atzvēlās, cik nu tas uz neērta ķebļa bija iespējams, un jautāja:
— Kāpēc tu man palīdzēji?
Ado brītiņu vilcinājās ar atbildi. Viņš bungāja ar pirkstiem pa galdu, un Kims redzēja, ka nav kļūdījies. Starp Ado pirkstiem patiesi pletās plānplāniņas caurspīdīgas peldplēvītes.
Tagad, pamatīgāk apskatīdams Ado, viņš pamanīja vēl citas dīvainības. Ado āda bija gaiša, gandrīz balta, un atkarībā no tā, kā krita gaisma, uz ādas vizēja gaišas zvīņas. Plaksti bija caurspīdīgi kā zivīm, un mati īstenībā nemaz nebija mati, bet kaut kas, ko drīzāk varētu nosaukt par smalkām aļģēm. Pirkstiem nebija nagu, un uz kakla viņam bija divas rētu svītriņas, it kā kaut kad agrāk tur būtu bijušas žaunas.
Tad viņš pēkšņi atjēdzās, ka blenž uz Ado, un sakaunējies nolaida acis.
Ado iesmējās. — Laikam es tev liekos jocīgs, ko? — Klusu nosmējies, viņš nicīgi pameta ar roku. — Pagaidi, kamēr ieraudzīsi manu tēvu.
— Tavu tēvu?
Ado pamāja. — Vai tad tu biji iedomājies, ka es te dzīvoju viens pats?
— Kur ir tavi vecāki?
— Izgājuši, — Ado izvairīgi atteica. — Tēvs naktīs nekad neuzturas šeit. Viņš atgriežas tikai uz rīta pusi, kad uzlec saule. Es parasti arī. Mēs, raugi, dienā guļam. Ja mēs dzīvotu citādi, es nebūtu varējis tevi izglābt.
Kims pamāja. — Nespēju nemaz tev par to pietiekami pateikties. Bet tā tu arī neesi atzinies, kāpēc tu to darīji.
— Es neieredzu tos melnos, — Ado vienaldzīgi atteica.
— Bet tas bija bīstami.
— Kāpēc tu saki — bija? Melnie apgriezīs mežu otrādi, lai tevi atrastu. Bet neraizējies. Te tu esi drošībā. Šurp viņi nekad nenāk. Vismaz, — viņš pēc īsas klusēšanas piebilda, — līdz šim nav nākuši. — Viņš paraustīja plecus, nekautrēdamies nožāvājās un paliecās uz priekšu. Kims konstatēja, ka viņš mazliet ož pēc sasmakuša ūdens.
— Vai jūs pastāvīgi dzīvojat šeit — tu un tavs tēvs?
Ado pamāja. — Jā. Agrāk kopā ar mums dzīvoja arī
māte, bet tas bija sen.
— Vai viņa… nomirusi? — Kims vaicāja.
Ado sejā iegūla bargums, un acīs iedegās kaut kas dīvains.
— Nē, — viņš apvaldījies atteica. — Viņa nav mirusi.
Vinu aizveda melnie. Bet tas ir noticis sen. Es to neatceros.
Biju pārāk mazs. Man to pastāstīja tēvs.
— Kas ir tavs tēvs?
Ado pasmaidīja. — Mans tēvs — kas gan cits. Ja tu gribi zināt, kas viņš citādi ir, pajautā viņam pašam.
Kimam kļuva neērti. Viņš juta, ka aizskāris tematu, par kuru Ado nevēlas runāt.
— Ceru, ka tev nesanāks nepatikšanas, kad tēvs uzzinās, ko esi izdarījis, — viņš norūpējies ieteicās.
Ado strauji papurināja galvu. — Noteikti ne. Tēvs tāpat neieredz melnos kā es. Bet tagad man gribētos uzzināt kaut ko par tevi. Kas tu tāds esi un no kurienes te uzgadījies. Tādu kā tu es nekad nevienu neesmu redzējis.
Kims paklausīgi atbildēja uz visiem jautājumiem. Ado ziņkāre šķita neremdināma. Kims nespēja nevienu teikumu izteikt līdz galam, jo Ado visu laiku viņu pārtrauca, taujāja, izprašņāja par katru sīkumu. Taču Kimam tikpat traki gribēj ās izvaicāt savu glābēju. Viņš vēl nekad nebija sastapis tādu būtni kā Ado, un pēc visa, ko viņš par Ēnu valsti bija dzirdējis no Borāsa un Temistokla, Ado viņu pārsteidza jo vairāk. Viņš tomēr novaldījās. Lai bija kā būdams, Ado tika izglābis viņam dzīvību, apdraudot pats savējo.
Beidzot — kā Kimam pašam likās — viņš ar savu stāstu bija ticis līdz tam brīdim, kad parādījās Ado. Drausmīgi noguris, viņš pārvilka roku pār acīm un nožāvājās.
— Tev nāk miegs, — Ado it vainīgi ieteicās. — Man nevajadzēja tevi tik ilgi ar jautājumiem gurdināt. Bēgšana no Morgonas tevi pagalam nomocījusi.
Kims pamāja. Aiz noguruma viņš lāgā nespēja vairs sēdus noturēties. Tomēr nogurums nebija netīkams. Ar ilgu pilnu skatienu viņš pašķielēja uz gultas pusi.
— Ja gribi, vari likties uz auss, — sacīja Ado. — Es uzmanīšu, līdz… Viņš saausījās un paraudzījās uz ieeju. — Tēvs nāk, — viņš noteica.
Izbrīnījies Kims ar acīm sekoja Ado skatienam. Viņš pat pūlēdamies nespēja nekā sadzirdēt. Ado tomēr nebija maldījies. Vispirms ieejā parādījās ēna, bet tūliņ pēc tam alā iespraucās liela auguma vīrs platiem pleciem. Ado pietraucās kājās un steidzās tēvam pretī. Arī Kims piecēlās un tā kā mazliet paklanījās.
Ado nebija pārspīlējis. Viņa tēvs patiesi bija ļoti ļoti ērmots. Viņš bija vecs, gaužām vecs un gāja salīcis, it kā nestu kamiešos neredzamu smagu nastu. Tomēr skaidri varēja redzēt, ka savā laikā viņš bijis varens vīrs. Viņam bija šaura, dziļu grumbu izvagota seja un galvā ielauzīts apsūbējis kronis, apmēram tāds kā paņemts no bērnu teātra rekvizītu krātuves. Taču viņam galvā tas neizskatījās smieklīgi, drīzāk kaut kā skumji, vismaz Kimam tā likās. Ado tēvs kā jautādams paskatījās uz dēlu un paspēra soli uz Kima pusi.
— Ciemiņš, — viņš ierunājās. Un tad, pieri saraucis, piebilda: — Tad tu esi tas, ko viņi meklē.
Kimam kļuva neomulīgi. Pēc sarunas ar Ado viņš bija gaidījis citādu saņemšanu.
— Jā… — viņš nedroši atteica. — Laikam gan. Es esmu… mani sauc Kims. Kims Larsens.
— Kims Larsens, — Ado tēvs domīgi atkārtoja. — Es esmu… — viņš mirkli klusēja, tad dziļā sarūgtinājumā sacīja: — Akača karalis. Un tevi, jādomā, šurp atvedis Ado.
Kims pamāja. Akača karalis… Dīvains vārds. Un tomēr kaut kā nepasakāmi, neizprotami piedienīgs.
Ado vairs ilgāk nespēja noturēt mēli aiz zobiem un spurgtin izspurdza visu, kas bija noticis. Tēvs klusēdams noklausījās, pāris reižu pamāja ar galvu un, kājas šļūceniski vilkdams, piegāja pie galda. Kims ievēroja, ka no viņa kājām uz māla klona palika mazi, mitri nospiedumi.
— Tad tālabad tas lielais uztraukums, — viņš nopurpināja. — Atgriezos ātrākmājās,jo nesapratu, kas noticis. Melnie okšķerē mežā pa malu malām. — Viņš cieši paraudzījās uz dēlu. — Nebij nekāds lielais prāta darbs vest viņu šurp, Ado, — viņš sacīja. — Ja zēns runā patiesību un tiešām ir izbēdzis no Morgonas…
— Tā ir patiesība! — Kims iekrita vidū.
— Tad Borāss drīzāk mierā neliksies, iekams nebūs viņu atkal sagūstījis, — Akača karalis turpināja. — Vēl nevienam nav izdevies tādā veidā vazāt Borāsu aiz deguna. — Viņš ar pirkstiem izbraucīja garo, slapjo bārdu.
— Te tu vis nevarēsi palikt, puis.
— Tēvs! — Ado iesaucās. — Tu taču vinu nedzīsi ārā?
— Zināms, ka ne. Bet melnie būs klāt, kā likts. Ja ne šodien, tad rīt.
— Mēs varētu vinu nobēdzināt, — Ado vēlreiz izmē- ģinājās.
— Katrā ziņā. Pagaidām. Bet Borāss nerimsies. Agrāk vai vēlāk tas viņu atradīs. — Vecais papurināja galvu.
— Nē, ilga palikšana viņam te nav.
Kims gurdi pamāja ar galvu. — Negribu jums sagādāt nepatikšanas, — viņš bēdīgi sacīja.
— Runa nav par mums, Kim, — Akača karalis paskaidroja. — Briesmas draud tev. Bet, — viņš līdzjūtīgi piebilda, — saprotu, ka tavi spēki galā. Vienu dienu vari palikt un atpūsties. Rītvakar es tevi pavadīšu līdz mežmalai.
Kims atvieglots nopūtās. Pēc visa pārciestā viena nakts īstā gultā šķita īsta debeslaime. Vislabāk viņam būtu gribējies tūdaļ likties gulēt, bet Akača karalis vēl nebija visu pateicis.
— Vispirms es gribu apskatīt tavu roku.
Kims paklausīgi atrofija piedurknes skrandas. Zobus sakodis, viņš cietās, kamēr Akača karalis izčamdīja brūci un pēc tam viegliem pirkstiem to pārbraucīja. Uz mirkli neganti iesāpējās, bet tikai uz mirkli. Tad notika tas pats, ko Kims bija piedzīvojis no barona Karta pieskāriena. Līdz pat plecam pārskrēja vēss tirpums, un sāpes izgaisa kā nebijušas. Ado atnesa koka cibu, kurā atradās apsēji, un viņa tēvs apkopa Kima roku ar tādu brīnumaini lietpratīgu
veiklību, ka ikviens ārsts aiz skaudības kļūtu zaļš, to redzot.
Laikam taču šās zemes ļaudīm piemita neparastas spējas, kādas Kima dzimtenē nevienam nebija zināmas.
Kims par to apvaicājās Akača karalim. Tas tikai skumīgi papurināja galvu.
— Tev tas varbūt šķiet kaut kas jauns un brīnum- darīgs, — viņš sacīja, — bet tas viss ir tīrais nieks salīdzinājumā ar to, kā bija pirms Borāsa atnākšanas.
No tādas atbildes Kims gudrs netika, bet bija pārāk noguris, lai vēl kaut ko jautātu. Viņš iekrita gultā un, pirms vēl bija kārtīgi izstiepies, jau gulēja ciešā miegā.
Kad Ado viņu pamodināja, pa alas ieeju iespīdēja spoži zeltaina saules gaisma un pašā alā smaržoja pēc ceptām zivīm.
Kims berzēja acis un tīksmīgi ošņāja gaisu.
— Pareizi esi uzminējis, — Ado smiedamies sacīja, — ēdiens ir gatavs. Turklāt pēdējais laiks celties augšā.
— Tiešām? — Kims šaubījās, negribīgi meklēdams kopā savus kankarus. Kāds tos bija rūpīgi salocījis un nolicis pār ķeblīti pie gultas. Pat lielākais plīsums labajā piedurknē bija salāpīts. — Vai tad ir jau tik vēls?
— Ļoti vēls, — atbildēja Ado. — Vai arī ļoti agrs — no kura gala rēķina. Tu esi nogulējis gandrīz visu dienu. Saule drīz vien rietēs.
Vienā lēcienā Kims bija ārā no gultas. Viņš jutās atpūties un gatavs jauniem darbiem.
— Tad… liekas, tagad man laiks pazust kokos, — viņš sacīja.
Ado papurināja galvu. — Ko tu! Vispirms jāpaēd. Un tad es tev parādīšu mūsu valsti. Mums, zini, traki reti gadās kāds ciemiņš. Ja runā godīgi, tad jāteic — tikpat kā nekad.
— Jūsu valsti? Tu sacīji — valsti?
— Jā. Tēvs nejokoja. Viņš tiešām ir karalis.
Kims iesmējās. — Tad tak tu esi īstens princis, ko?
Tūdaļ viņš pamanīja, ka izrunājies muļķīgi. Ado acis nikni iezibējās, un balsī ieskanējās asums, kad viņš atbildēja:
— Tāds es tiešām esmu, Kim. Var jau būt, ka es neizskatos pēc prinča un arī mans tēvs neizskatās tā, kā, pēc jūsu domām, jāizskatās karalim. Bet viņš jau arī ir tikai Akača karalis.
— Piedod, — Kims lūdza, — es…
— Būs jau labi. — Ado nošņaukājās un ar plaukstas virspusi noslaucīja degunu. Viņš paraudzījās Kimā ar lielajām acīm, kas līdzinājās zivs acīm. — Tu taču nevarēji zināt. Nāc nu! Ēdiens atdzisīs.
Viņi piegāja pie galda. Ado bija uz tā uzlicis šķīvjus un koka ēdamrikus. Galdā bagātīgi bija celtas ceptas zivis un izskatā nepievilcīgs, bet varen gards biezenis, turklāt karsts dzēriens, kas izskatījās kā tēja, smaržoja kā kafija, bet garšoja pēc kakao. Kims ēda ar apskaužamu apetīti, Ado nobrīnījās vien, kādus ēdiena daudzumus tas sastūķēja vēderā. Bet galu galā taču Kims vairāk nekā pusnedēļas bija pārticis vienīgi no maizes un ūdens un ar iepriekšējā vakara maltīti tik tikko remdējis vistrakāko izsalkumu.
— Pirmīt te bija pienācis viens melnais, — Ado pēc brīža ierunājās.
Kims tā iztrūkās, ka viņam vārda vistiešākajā nozīmē kumoss iestrēga kaklā.
— Šeit? — viņš jautāja, it kā neparko negribētu tam ticēt.
Ado pamāja. — Jā. Taujāja pēc tevis. Aplinkiem — vai mēs te tuvumā neesot kādu redzējuši, viņš, protams, noteikti domāja tevi. Tā vien liekas, ka tevis dēļ viss apvidus sacelts kājās. — Viņš nolauza maizes gabalu, nokodās un sīki iesmējās. — Tēvs teica, ka nekad neesot nevienu melno redzējis tik satrauktu. Borāss laikam izturas kā jēgu zaudējis. Lai nu kā — tagad mēs skaidri zinām, ka tu mums esi stāstījis patiesību.
Kims pamāja. — Jūs tātad man nenoticējāt?
— Nē, — Ado mierīgi atteica. — Vai tu nezini, ka līdz šim vēl nevienam nav izdevies izkļūt no Morgonas?
— Zinu. — Kims atkal pamāja. Iepriekšējā vakarā viņš bija bijis pārāk noguris, lai par visu padomātu. Tagad arī viņam pašam izbēgšana likās neticama. — Varbūt Borāss mani novērtējis par zemu, — viņš bez īstas pārliecības ieteicās.
Ado nekā neatbildēja.
Klusēdami viņi pabeidza maltīti. Tad Ado novāca traukus, pārbaudīja, vai uguns izkurējusies, un devās uz izeju. Kims viņam nopakaļ.
Ado nebija pārspīlējis. Diena patiesi jau sliecās uz vakaru, tomēr saule vēl krietnā plaukstas platumā turējās virs koku galotnēm; vēl droši bija palikusi stunda vai vairāk līdz rietam. Tagad dienasgaismā mežs vairs nelikās tik baigs kā aizvadītajā naktī. Ezera rāmais līmenis pievakares saulē mirdzēja kā izkausēts zelts, un zem pelēkzaļiem kokiem rēgojās pat pa kādai bālai, izstīdzējušai puķītei.
Kims aizgāj a nedaudzos soļus līdz ezeram un apsēdās krastā. Ado nometa savu paltraku un ar elegantu lēcienu iemetās ezerā. Uzburbuļoja ūdens pūslīši, un uz mirkli dzidrajā ūdenī pazibēja viņa augums kā milzīga, sudrabota zivs. Tad viņš pazuda.
Ļoti ilgi viņš palika zem ūdens, līdz beidzot iznira ezera otrā krastā. Kims nekad mūžā nebija pratis tā nirt, tik ilgi neiznirstot augšpusē, lai ievilktu elpu.
Neapnicis Kims vēroja Ado. Tas aizzibēja kā bulta, ienira, tad augstā lokā uzšāvās no ūdens un meta gaisā kūleņus tā, ka Kimam aizrāvās elpa. Tad viņš pēkšņi apjēdza, ka ūdens ir Ado īstais elements.
Pēdīgi Ado, peldot spēcīgiem vēzieniem, atgriezās krastā, izkāpa malā un ietērpās atpakaļ savā paltrakā. Slapjie mati nostiepās līdz mugurai.
— Tas gan derēja, — viņš noteica, elpodams tik mierīgi, it kā būtu atgriezies no nesteidzīgas pastaigas. — Es tikai retumis peldos dienā. Vai tu nemaz nepeldēsies?
Kims piesardzīgi pataustīja ūdeni un noskurinājās. — Nē, paldies, — viņš noteica.
— Vai tur, no kurienes tu nāc, neviens nepeldas? — Ado brīnījās.
— Peldas gan. Taču ne tāda aukstumā. Un nepeld tik brīnišķīgi kā tu. Un mums nav tik skaistu ezeru kā šis.
Ado nometās blakus Kimam, noplūca zāles stiebru un noglauda to gar degunu.
— Skaistu? — viņš jautāja. — Te nav nekā skaista.
Kims apjucis viņu uzlūkoja. — Man gan patīk, — viņš
sacīja, — es…
— Nav skaisti, — Ado atkārtoja. — Viss panīkst. Tu to neproti saskatīt, bet es skaidri redzu posta zīmes. Ūdens lēnām, bet neglābjami sasmok, mežs ar katru dienu mazlietiņ atmirst. Lietus sadedzina zemi, un ko tas nepagūst, to nosmacē migla. — Viņš nospļāvās, tad parušināja ar pirkstiem krasta smiltis un iemeta smilšu sauju ezerā. — Senāk gan te bija skaisti, — viņš pēc brītiņa klusu turpināja, — pirms te ieradās Borāss.
Kims saausījās.
— Pirms ieradās Borāss? — viņš pārvaicāja. — Vai tas varbūt nozīmē, ka Borāss te nav valdījis no laika gala?
Ado papurināja galvu. — Nē. Borāss tev laikam rādīja savu valsti, vai ne?
Kims pamāja. No Morgonas visaugstākā torņa viņš bija redzējis šo pelēko, nomākto zemi, un atmiņa par to vēl tagad tirpināja muguru saltās drausmās.
— Sī zeme nav vienmēr tāda bijusi, — Ado turpināja. — Senāk te viss bija citādi. Odens dzidrs un tīrs, un mežos mita zvēri un laumiņas. Varēja naktī klīst pa mežu bez baiļu. Un nebija melno. Nebija arī Morgonas cietokšņa. Un mans tēvs… — viņš apklusa un savilka rokas dūrēs.
— Tavs tēvs nav vienmēr bijis Akača karalis; vai ne?
— Nē. Viņš bija skaists, cildens Ezera karalis, un māte bija brīnum skaista Ezera karaliene. Viņi un visi viņu brāļi un māsas dzīvoja mierā un laimē. Visi cilvēki gan bija karaļi, gan nebija.
— To es nesaprotu.
Ado pasmaidīja. — Es esmu pēdējais Ezera karaļu dzimtā, — viņš skaidroja. — Pēc manis vairs neviena nebūs. Bet senāk to bijis daudz. Un ikviens bija karalis, tomēr nebija neviena, pār ko valdīt, jo visi citi jau arī bija karaļi. — Viņa balsī iezagās rūgtums. — Bet tad atnāca Borāss un viss pārvērtās. Meži nonīka, ezeri izsīka un aizauga par dūksnainiem akačiem, un visi, kas nebija aizbēguši no Borāsa un viņa melnajiem jātniekiem, pamazām vien pazuda viņa moku kambaros. — Viņš iešņukstējās, un ūdens pilieniņi uz viņa sejas saplūda ar asarām. — Bet kādreiz būs atkal tā kā agrāk, — viņš klusu pabeidza.
— Vai… vai tā teica tavs tēvs?
Ado pamāja.
— Mēs cīnīsimies, — viņš nomurmināja. — Vienreiz mēs sacelsimies un atbrīvosimies no Borāsa.
— Mēs? Kas ir — mēs? — Kims jautāja.
Ado klusēja. Viņa skatiens aizklīda pār ezeru, mežu un debesīm.
— Ir jābūt vēl citiem, — viņš sacīja. — Nav iespējams, ka Borāss visus apkāvis. Kā mēs ar tēvu esam palikuši dzīvi, tā jābūt vēl citiem dzīviem. Tiklīdz būšu pieaudzis, došos tos meklēt. Un atradīšu. Tos pārējos. Tos, kas vēl dzīvi. Atradīšu un sapulcēšu karaspēku, kam Borāss nespēs pretoties. Un, ja neatradīšu, cīnīšos viens.
Kimam būtu bijis daudz ko sacīt, bet viņš saprata, ka tas būtu pārsteidzīgi. Nupat viņš bija Ado iepazinis pavisam no citas puses, nekā tāda viņš no jautrā, atjautīgā zēna nebija gaidījis.
Bet kā tad ar viņu pašu? Vai viņš, tāds pats puika kā Ado, nebija izlēmis rīkoties līdzīgi? Vai nebija jau ticis ceļā kādu soli tālāk? Savā ceļā. Bet varbūt viņš to tikai iedomājās?
Vienlaikus Kims saprata, ka Ado ir uz aplama ceļa. Ado gribēja uz varmācību atbildēt ar varmācību, bet tas nebija atrisinājums.
Taču vārdos Kims nekā no tā neizpauda.
— Te es bieži mēdzu sēdēt un pasapņot par senākajiem laikiem, — Ado pēc brīža ierunājās no jauna. Viņš pievilka kājas pie krūtīm, aptvēra tās un atspieda zodu uz ceļiem.
— Tēvs man ir tik daudz par to stāstījis, ka man tas viss šķiet kā paša piedzīvots. Jāpiever tikai acis, un es tūliņ redzu ezeru, kāds tas kādreiz bijis. Un tad es apzvēru sev, ka reiz tas atkal būs tāds pats.
Kims jutās dīvaini aizkustināts — kā gan tik ļoti kādu spēj valdzināt kaut kas nekad neredzēts un nepazīts, kas vienmēr bijis tikai sapnis un, jādomā, vienmēr arī paliks nepiepildīts sapnis. Īstenībā taču Ado apzinājās, cik neprātīga ir iedoma stāties pretī visvarenajiem melnajiem. Bet vai kopš laika gala tieši sapņi nerosina cilvēkus paveikt neiespējamo?
— Vakarvakarā, kad tikko bija pārnācis mājā tēvs, es tevi vēroju, — Ado sacīja. — Tev traki nāca smiekli.
Kims nokaunējies vairījās no Ado skatiena.
— Es… es… — viņš saminstinājās.
Ado pavīpsnāja. — Vai tu zini, ka par Akača karali viņš sevi iedēvējis pats?
Kims domāja, ka zina. Un domājās, arī saprotam, kāpēc. Tas bija zināms veids, kā pretoties Borāsam un viņa melnajiem jātniekiem. Vienīgā atlikusī iespēja. Kas pats brīvprātīgi kļūst smieklīgs gan savās, gan citu acīs, iemanto āksta brīvību un līdz ar to kļūst stiprs karalis. Viņš bija stāvējis jau labu laiku un sarunu dzirdējis.
— Kimam taisnība, Ado, — viņš nopietni sacīja un mierinot uzlika roku dēlam uz pleca. — Es atzīstu tavus nodomus, bet ir tieši tā, kā Kims teica. Tu nedrīksti aiziet viņam līdzi.
Ado stūrgalvīgi nokratīja tēva roku, pietraucās kājās un, neuzmezdams Kimam vairs ne skatienu, ar līdakas lēcienu ielidoja ezerā.
Akača karalis pagrozīja galvu.
— Piedod viņam, Kim, — viņš lūdza. — Ado vēl ir loti jauns un visu neizprot. Kad nāks vecāks, viņš būs pateicīgs, ka tu liedzies ņemt viņu līdzi. — Aicinādams viņš pamāja Kimam ar roku. — Būs labāk, ja tu aiziesi tūliņ, pirms viņš atgriežas.
Kimam būtu gribējies no drauga atvadīties, tomēr viņš saprata, ka Ado tēvam laikam taisnība.
— Es tevi izvedīšu no purva, — Akača karalis solījās.
— Mežs ir pilnum pilns ar melnajiem, bet man tur zināmi ceļi, ko pat Borāss vēl nav uzošņājis. Aizvedīšu tevi droši līdz savas valsts galam. Tālāk tad tev būs pašam jāmeklē ceļš. — Viņš nopūtās un piebilda balsī, kurā skanēja rūpes un līdzjūtība: — Ceļš, kas tev ejams, ir garš un briesmu pilns.
— Es zinu, — Kims nomurmināja.
Viņi iegāja mežā. Akača karalim blakus Kims jutās drošs un pasargāts. Šai mirklī viņš apskauda Ado, kas drīkstēja palikt tēva drošajā aizsardzībā.
— Visā zemē valda nemiers, — Akača karalis turpināja.
— Barons Kārts izsūtījis uz malu malām savus jātniekus tevi meklēt. Neuzticies nevienam. Turies tālāk no ceļiem, met līkumu apkārt pilsētām un ciemiem. Ļaunais nesnauž un Borāsa spiegu netrūkst nekur.
Vairāk nekā stundu Kims un Akača karalis gāja pa mežu, draudzīgi klusēdami. Kad viņi beidzot sasniedza purvaines malu, bija jau satumsusi nakts.
— Te nu mūsu celi šķiras, — teica Akača karalis.
— Vēlu tev laimi un izdošanos, manu zēn.
— Es atgriezīšos, — nosolījās Kims.