Gandrīz nedēlu Kims bija ceļā, līdz viņš vienu vakaru sasniedza Ēnukalnu grēdas priekškalni. Viņš bija gājis cauri ielejām, izbridis purvus, šķērsojis akmeņainus līdzenumus un saules izdedzinātus tuksnešainus klajumus, lauzies cauri ar parazītaugiem aizaugušiem mežiem un vienreiz, glābjoties no vilku bara, visu nakti, aukstumā un bailēs drebēdams, notupējis kokā. Izsalkušie zvēri bija aizvilkušies tikai pret rītausmu, bet Kims vēl vismaz stundu bija nokvernējis kokā, neuzdrošinoties laisties lejā. Un allaž no jauna viņam bija gadījies nokļūt melno jātnieku ceļā. Paklausīdams Akača karaļa padomam, viņš no pilsētām un ciemiem bija vairījies, tomēr itin bieži tika manījis lielo, neglīto zirgu pēdas, un pāris reižu tikai laime bija viņu paglābusi no tiešas sastapšanās un gūstā krišanas. Sākumā viņš bija cerējis, ka, nokļūstot tuvāk Ēnukalniem, briesmas mazināsies, taču notika gluži otrādi. Jo tuvāk viņš piegāja pelēkajam milzu mūrim rietumos, jo biežāk pamanīja melno jātnieku pēdas, un visbeidzot iešana kļuva tik bīstama, ka viņš augām dienām slapstījās un gāja vienīgi naktī. Borāss laikam izsūtījis veselu armiju dzīt pēdas mazam, bezspēcīgam puišelim. Bet, lai cik varens bija šis karaspēks, bezgalīgajos plašumos tas pašķīda.
Tomēr vajadzēja gaužām uzmanīties, un Kims nepavisam nejutās drošībā, izgājis no meža un vērodams šauro, akmeņaino taku, kas vijās augšup pa kalna nogāzi.
Mežs izbeidzās pēkšņi, kā ar nazi nogriezts, un tikpat strauji sūnāklis pārgāja nelīdzenā cietzemē, kas bija sētin nosēta ar lielām akmeņu atlūzām, it kā nezināms milzis būtu sadrumstalojis veselu akmens kalnu un šķembas ar varenu vēzienu izšķaidījis pa visu apkārtni. Nogāze Kima acu priekšā tiecās uz augšu visai nolaideni, tad kļuva aizvien stāvāka un beidzot izzuda titāniskajās, sniegiem klātajās virsotnēs, kuras, šķiet, aizsniedzās bezgalībā. Pat miglā tītās pārejas un aizas, ko vēl varēja sazīmēt ar neapbruņotu aci, atradās tūkstošiem metru augstumā. Tik augstu, ka gaiss tur droši vien bija pārāk retināts, lai varētu paelpot, un ikvienam, kas mēģinātu šos kalnus pāriet, būtu jānosmok mokpilnā nāvē, ja vien viņš jau pirms tam nebūtu nomiris aiz pārguruma vai nosalis ledus tuksnešos. Un tomēr šīs virsotnes bija vien priekškalne, pirmais samērā zemais mūris, aiz kura, tāluma dēļ tikai neskaidros apveidos jaušama, pacēlās īstā Ēnukalnu grēda. Kad Kims pirmoreiz ieraudzīja šo skatu visā va- rēnībā, dūša viņam saplaka.
Un tomēr ceļam caur kalnu grēdu jābūt! Māšele to atrada — Rebeka, maza četrgadīga knīpa, kas saviem spēciņiem nemūžam nebūtu varējusi kalnus šķērsot. Tādam ceļam kaut kur jābūt!
Kims atmeta uzmācīgo domu; ko līdzēja prātot, ja mīklas atrisinājums tik un tā nav atrodams? Viņš sāka iet. Soļi dīvaini dobji atbalsojās stāvajās klintīs. Nogājis pāris simt metru, Kims apstājās un pagriezās atpakaļ, lai pamestu pēdējo skatienu uz ieleju. Un mežs, lai cik pelēks un naidīgs, lai kā noaudzis ar ērkšķainiem krūmiem un indīgu sūnu, sapīts parazītstaipekņos, zirnekļu un dažādu tārpu pārpilns, tomēr šķita piemīlīgs salīdzinājumā ar to, kas gaidīja šeit. Kalni bija pilnīgi kaili, bez mazākā zalumina, bez nevienas dzīvas radības.
Kims nopurinājās, sabāza rokas dziļāk kabatās un gāja tālāk. Ceļš locījās starp klintīm un asšķautņainiem akmeņu drupekļiem neaprēķināmos līkumos, brīžiem aiztecēdams gabalu atpakaļ tai virzienā, no kura viņš bija nācis, tomēr pamazām aizveda viņu aizvien tālāk uz rietumiem.
Sāka strauji tumst, un apkārtējās pelēkās klintis lēnām vērtās melnas. Kims bija gājis apmēram pusstundu, kad izdzirda troksni.
Ļoti drīz viņš saprata, kas tas par troksni. Pēdējās dienās viņš tādus trokšņus bija pietiekami pamatīgi iepazinis un iemācījies no tiem bīties.
Pakavu duna!
Instinktīvi viņš parāvās aiz klints un, acis samiedzis, raudzījās lejup uz ieleju. No dienvidiem tuvojās vesela vienība melno jātnieku. Viņu bija daudz — ap četrdesmit — un droši vien visi nemaz nebija īsti cilvēki. Pa ceļam uz Ēnukalniem Kimam nebija trūcis izdevības novērot Borāsa karaspēku un konstatēt, ka tas nesastāv no melnajiem bruņiniekiem vien. Acīmredzot baronam Kartam Morgo- nā bija atlasīta grupa lielāko un spēcīgāko bruņinieku. Arī pašreizējā grupā bija daži milži, bet to bija maz, un viņu gigantiskie augumi stipri pārsniedza citus karotājus. Bija arī jātnieki normāla cilvēka garumā un daži, kas augumā nesasniedza pat Kimu. Vairums jātnieku savu lielo, melno zirgu mugurā sēdēja brīvi, gandrīz vai eleganti, turpretī daži čurnēja seglos pavisam ērmoti, it kā viņu augumi nebūtu veidoti tā, lai pārvietotos jāšus. Kims bija visai pārliecināts, ka ne katru spožajās, melnajās bruņās ietērpto varētu saukt par cilvēku.
Elpu aizturējis, viņš vēroja, kā vienība nesteigdamās nojāja gar mežmalu un tad apstājās. Komandieris, kas sēdēja sevišķi lielā melnā zirgā un arī pats par galvas tiesu pārspēja visgarākos bruņiniekus, pacēla roku un uzsauca pāris vārdu, ko Kims attāluma dēļ nesaprata. Vienība sadalījās četrās grupās. Viena palika lejā, kur bija apstājušies, sāka nest kopā kurināmo un sliet nometni, bet pārējās trīs izklīda uz dažādām pusēm.
Uz mirkli Kimam apstājās sirds, kad viena grupa sāka jāt tieši uz viņa pusi. Velti viņš raudzījās visapkārt, meklēdams piemērotu paslēptuvi, tad, ilgi nedomājis, metās skriet. Viņš nešaubījās, ka vajātāji meklēs pamatīgi. Tie apvērsīs katru akmeni, paglūnēs katrā klinšu spraugā, kas vien būs pietiekami liela, lai paslēptu zēnu viņa augumā.
Viņš paskrēja gabaliņu kalnup, pameta ašu skatienu visapkārt un iztrūkās. Viņam bija pagājusi pusstunda, lai nokļūtu tik augstu, bet melnie, triekdami zirgus bez žēlastības, jau bija pieveikuši gandrīz pusceļu. Pēc pāris mirkļiem tie būs klāt. Jāatrod paslēptuve!
Gabaliņu tālāk ceļš sazarojās. Kims nevilcinādamies aizskrēja pa labi. Viņš sasniedza šauru aizu ar stāvām, gludām sienām. Aiz tās bija ass ceļa līkums, un — Kims atradās stāvas, gludas sienas priekšā!
Vienu mirkli bailes viņu sastindzināja. Negribēdams acīm ticēt un gandrīz gatavs izmisumā iekliegties pilnā rīklē, viņš raudzījās augšup gar klinti un bezspēcīgā niknumā vīstīja dūres. Brīnišķīgs slazds, ne ceļš! Un pats no laba prāta viņš bija tanī ielīdis!
Pa to laiku melnie jātnieki bija sasnieguši ceļa sazarojumu. Vairums aizjāja tālāk taisni uz priekšu, uzmetot šaurajai aizai tikai paviršu skatienu. Kims jau sāka vāri cerēt uz glābiņu, kad viens neliela auguma jātnieks melnās bruņās apturēja zirgu, mirkli neziņā paraudzījās uz Kima pusi un tad parāva pavadu. Zirgs nikni iezviedzās, sagriezās un lēnām devās aizā.
Kima skatiens no jauna izmisīgi noslīdēja gar klints sienu. Nevienas izejas, nevienas radzes, kur varētu uzrāpties. Siena gluda kā spogulis. Tikai tieši viņam blakus, tūliņ aiz asā līkuma, bija lēzens iedobums, kurā viņš varbūt kaut kā iespiestos. Tomēr visvēlākais tad, kad būs apgriezis zirgu, lai jātu no aizas ārā, melnais jātnieks viņu ieraudzīs. Bet Kimam tā bija vienīgā iespēja.
Viņš iežņaudzījās dobumā un, elpu aizturējis, gaidīja, kamēr melnais aizjāja viņam garām.
Jātnieks aizdzina zirgu līdz aizas galam, izvilka zobenu no maksts un pāris reižu pārbaudīja smaili, durdams to pret klinti. Tiklīdz viņš apgrieza zirgu, Kims plati ieplestām rokām gāzās viņam virsū un izrāva viņu no segliem.
Melnais pārsteigumā iekliedzās, novēzēja zobenu gaisā un ar elkoni iegrūdās Kimam krūtīs tā, ka zēnam aizsitās elpa un viņš apdullis aiztenterēja atpakaļ. Arī zirgs bailēs iezviedzās, danceniski atkāpās un sacēlās pakaļkājās. Priekškāju pakavi ņirbēja gaisā kā nāvējoši āmuri. Kims pa acu galam ieraudzīja zirga izdarības un sakņupa. Viens pakavs tomēr skāra plecu un notrieca viņu zemē.
Kima pretiniekam klājās ļaunāk. Viņš patlaban bija puslīdz pasvempies kājās un pacēlis zobenu nāvējošam belzienam, kad viņam trāpīja zirga priekškājas pakavs. Nodārdēja, it kā milzīgs veseris kristu uz vēl milzīgākas laktas. Melnais pameta rokas gaisā un kā zibens ķerts nogāzās atmuguriski.
Arī Kims vēl brītiņu palika nekustīgi guļam, iekams uzdrošinājās piesardzīgi, uz rokām atspiedies, pieslieties ceļos. Zirgs vēl joprojām dižājās uz vietas. Viņa lielās, tumšās acis šķita caururbjoši veramies Kimā; ar priekškājām viņš draudīgi kapāja klinšaino ceļa pamatu.
— Rāmi, draudziņ, rāmi, — Kims klusu runāja. — Neviens tev pāri nedarīs. — Kimam par pārsteigumu, zirgs šķita uzklausām, ja ne viņa vārdus, tad vismaz balss skaņu. Tas beidza sprauslāt un saskurināja ausis.
Kims uzmanīgi piecēlās un, muguru pie klintsakmens piespiedis, slīdēja tuvāk zemē gulošajam melnajam jātniekam. Viņš noliecās, aptaustīja melnās bruņas un drudžaini domāja. Uz īsu bridi viņš bija drošībā, tomēr ļoti apšaubāmā drošībā. Melnie jātnieki drīz vien pamanīs, ka viena trūkst, un, ja tie atklās, kas noticis, tad viņam beigas. Pat ja viņam laimētos izkļūt no šī slazda, melnie nerimsies, pirms nebūs pārbaudījuši apkārtni centimetru pa centimetram un viņu uzgājuši. Nē — palika tikai viena vienīga iespēja. Viss Kimā sacēlās pret tādu atrisinājumu, taču izvēles viņam nebija.
Straujā apņēmībā Kims apgrieza melno uz vēdera un sāka tam vilkt nost bruņutērpu. Tā bija laime nelaimē — jātnieks nebija augumā garāks par Kimu, tāpēc vakara krēslā niecīgā starpība acīs nedursies. Kims noņēma gulētājam krūšu bruņas un ķiveri, pēc tam stenēdams izlobīja to no bruņubiksēm. Izģērbtais nebija cilvēks. Muskuļainais, pērtiķveidīgais augums bija apaudzis ar melnu, asu apmatojumu. Kimam pārskrēja šermuļi, ieraugot ķetnas ar līkiem pirkstiem. Seja bija plakana un neizteiksmīga, un, kad Kims pacēla vienu plakstu, viņš redzēja, ka necilvēcīgajam radījumam ir melnas acis bez zīlītēm.
Kims saplēsa savu veļu strēmelēs, rūpīgi sasēja melno un iebāza tam mutē vīkšķi. Droši vien tas pēc kāda laika atjēgsies un atbrīvosies, bet Kims cerēja tad jau būt gabalā.
Pametis skatienu uz aizas ieeju, viņš sāka ietērpties iegūtajās bruņās. Brīnumainā kārtā tās piegulēja, it kā būtu viņam taisītas. Viņš pacēla no zemes zobenu, iebāza to makstī un tad tuvojās zirgam. Tas trūkās, pacirta galvu atpakaļ un lūkoja iekost.
— Rāmi, draudziņ, — Kims murmināja, — tikai rāmi! Neviens tev ļaunu nedarīs. — Viņš pastiepa roku, paspēra soli un nemitīgi turpināja runāt. — Es tev nedarīšu pāri, tikai paliec mierīgs, pavisam mierīgs. Zinu, ka man ir citāda smaka kā tavam saimniekam, bet es nebūšu pret tevi ļauns. — Tā viņš runāja vienā laidā, līdz bija piegājis zirgam tik tuvu, ka varēja uzlikt tam roku uz kakla. Zirgs no pieskāriena sarāvās, bet nepretojās. Kims turpināja runāt un vilcinādamies satvēra pavadu. Viņš vēl nekad nebija jājis, bet cits nekas neatlika, kā mēģināt. Pabāzis roku zirgam starp ausīm, viņš tam pakasīja krēpes un pats neveikli iesvempās seglos. Zirgs atkal trūkās un teju teju nenometa Kimu zemē. Taču viņš ieķērās melnim krēpēs un no visa spēka turējās tam mugurā.
Vairākas sekundes viņš seglos nosēdēja nepakustēdamies un nevarēja nobrīnīties vien, ka tiešām sēž zirgā. Tad vēl draudzīgi paplikšķināja tam kaklu un pievilka pavadu.
— Nu, draudziņ, griezies apkārt, — viņš nomurmināja.
Brīnums notika. Zirgs klusītēm iezviedzās, pakustināja galvu un rātni apgriezās. Tad Kima nemudināts sāka iet uz aizas izeju.
Aizjājis līdz ceļa sazarojumam, Kims apturēja zirgu. Ausīs viņam iesitās skanīga pakavu duna, kas drīzāk izklausījās kā atbalss viņa paša sirdspukstiem. Viņš pagrieza galvu un ieraudzīja sešus melnos jātniekus, kas auļoja lejup pa nogāzi. Kad jātnieki auļos drāzās garām, viņa zirgs sarosījās bez mudinājuma, un Kims nepaguva ne atjēgties, kad jau bija mežonīgo auļotāju vidū. Rokas sažņaudza pavadu, taču ne tādēļ, lai valdītu zirgu, bet tādēļ, lai būtu, pie kā pieturēties. Ja zirgs pats no sevis nebūtu iekļāvies parastajā vietā jātnieku vidū, Kims būtu neglābjami pazudis.
Drausmīgā tempā viņi auļoja atpakaļ uz tikšanās vietu, un Kimam no visa spēka vajadzēja turēties zirgam krēpēs, lai nenolidotu zemē. Nodrāzušies no kalna, viņi sastapās ar otru jātnieku grupu un, Kimam par šausmām, jāja uz nometni.
Kims zem melnajām bruņām nosvīda slapjš. Viņa līdzšinējā rīcība bija tiešām bijusi pārdroša, bet jāt kopā ar melnajiem iekšā viņu nometnē būtu gatavā pašnāvība. Jātiek projām, vienalga, kā!
Izmisis viņš ar acīm meklēja ceļu bēgšanai. Melno nometne atradās pašā mežmalā, bet Kims jāja kolonnas otrā flangā. Vienu mirkli viņš iedomājās, vai nevajadzētu griezt zirgu apkārt un auļot iekšā mežā, bet tūdaļ tādu domu atmeta. Viņš tikai ar mokām turējās seglos, un, pat ja zirgs klausītu pavēlēm, pārējie viņu viens divi panāktu.
Viņi iejāja nometnē. Tā bija uzslieta puslokā un sastāvēja no divām telšu rindām visapkārt ugunskuram.
Komandieris uzkliedza asu pavēli, pēc kuras grupa brīvi saira un katrs devās uz savu vietu. Kims šai mirklī jutās kā pazudis. Viņš atlaida pavadu vaļīgi un sūtīja uz debesīm karstu lūgšanu, kaut zirdziņš labāk nekā viņš zinātu, kas tagad darāms.
Viens bruņinieks piejāja Kimam blakus, iegpūda tam dūri sānos un savā nesaprotamajā valodā kaut ko nobuldurēja. Kims neatbildēja, un melnais teicamo atkārtoja. Kims joprojām klusēja, bet sirds viņam trakoja tā, ka likās — nupat tās puksti atskanēs visā nometnē kā dobji bungu dunieni. Melnais nogaidot uz viņu noskatījās, tad kaut ko nomurdēja un, plecus paraustījis, aizvācās.
Kims uzelpoja. Tomēr šis sīkais atgadījums skaidri pierādīja, cik bīstams ir viņa stāvoklis.
Kopā ar septiņiem vai astoņiem melnajiem jātniekiem viņš aizjāja līdz nometnes galam. Zirgi paši no sevis apstājās, un Kims, sekodams pārējo priekšzīmei, arī izlēca no segliem. To viņš darīja tik neveikli, ka par mata platumu noturējās nenokritis, bet neviens gar to nelikās ne zinis.
Zirgi aizlamzāja uz aploku, kas uz ātru roku bija ierikots mežmalā. Aizgāja visi zirgi — izņemot viņējo. Tas gluži vienkārši palika stāvam, kārpīja ar priekškājām zemes un tad sāka berzt galvu gar Kima bruņutērpu. Kims ar šausmām pamanīja, ka viens no tuvāk stāvošajiem karotājiem paceļ galvu un skatās uz viņa pusi.
Kims viegli uzsita zirgam pa nāsīm.
— Ej, draudziņ, — viņš čukstēja, — lūdzams, ej pie saviem biedriem. Tu mani nogalināsi, ja paliksi te.
Zirgs klusu iebubinājās un negribīgi sāka slāt projām, tomēr ik pēc dažiem soļiem apstādamies un pagriezdams galvu atpakaļ, gandrīz it kā gribēdams pārliecināties, vai tikai Kims nebēg projām.
Nometnes ugunskurs dega sprakšķēdams ar lielu liesmu. Plandošā sarkanzeltainā blāzma aizdzina aukstumu un tumsu. Melnie bija sanesuši ap ugunskuru savas pārtikas kules un sāka ēst. Kims, izsalcis un izslāpis klīda pa nometni, apstādamies te pie vienas grupiņas, te, lai neizskatītos aizdomīgi, pie kādas citas, kārodams jel ko uzzināt par nometnes kārtību. Taču bez sevišķiem panākumiem. Tikai viena daļa karotāju gulēja teltīs; pārējie pakrita turpat, kur bija stāvējuši vai sēdējuši. Paēduši tie satinās segās vai tāpat vien saritinājās uz kailas zemes.
Pabeidzis apgaitu, Kims vēlreiz aizgāja pie zirgiem. Aploks atradās pašā mežmalā. Tepat tuvumā viņš apgulsies un izliksies aizmidzis. Vēlāk, naktī, kad visi gulēs, varbūt radīsies iespēja aizbēgt. Bet vēl tik tālu nebija. Nevarēdams nekur mieru rast, Kims šķietami bezmērķīgi klaiņoja starp teltīm. Kādam melnajam, kas viņu uzrunāja, viņš mēmi pamāja ar galvu un pēcgalā apsēdās vienas telts ēnā. Starp teltīm tagad cits pēc cita iedegās mazi ugunskuriņi. Gaisu pildīja balsu murdoņa, metāla šķindas un vecas ādas tipiskā čīkstēšana. Kimam vistuvākajos kaimiņos trīs melni milzeņi izklāja segu un uzsāka kauliņu spēli.
Kims atgūlās uz muguras, aizlika rokas aiz pakauša un raudzījās augšup zvaigznēs. Par spīti satraukumam un bailēm, viņu pēkšņi pārņēma neizsakāms nogurums un nespēks, un viņam visiem spēkiem vajadzēja cīnīties, lai neiemigtu.
Tad viņu iztramdīja troksnis. Trīs kauliņu spēlmaņi bija saķildojušies. Viens, kājās pielēcis, bija satvēris zobenu, bet abi pārējie satraukti laikam mēģināja viņu nomierināt.
Kims pacēlās, atspiedās uz elkoņiem un ziņkārīgi vēroja, kas notiks tālāk.
Viss norisinājās ļoti ātri. Kareivis izgrūda niknu rēcienu, atvēzēja zobenu un metās virsū vienam biedram. Zobens šņākdams pāršķēla gaisu, trāpīja pretiniekam pa krūšu- bruņām un noslīdēja gar tām. Otrs atlēca atpakaļ, arī izrāva zobenu no maksts, un nu gāja vaļā mežonīgs kautiņš.
Kims gaidīja, kad cīņā sāks iejaukties pārējie un strīdniekus izšķirs, tomēr nekas tamlīdzīgs nenotika. Sanāca gan aizvien vairāk skatītāju, kas iznira no tumsas un sastājās apkārt cīkstoņiem, bet neviens pat pirkstu nepakustināja, lai iejauktos.
Cīkstiņš nebija ilgs. Uzbrucēja zobens pēkšņi atrada ceļu un ieurbās neaizsargātajā vietā starp krūšubruņām un ķiveri. Sadurtais aizstreipuļoja malā un nogāzās kā nocirsts koks.
Skatītāji sāka izklīst. Kareivis, kas bija ķildu uzsācis, iebāza zobenu makstī, aizgāja atpakaļ pie segas un turpināja ar otru biedru kauliņspēli, it kā nekas nebūtu noticis.
Kims nodrebēja. Šai zemē cilvēku dzīvība, šķiet, nebija augstā vērtē.
Viņš atslīga atpakaļ zemē, nolikās uz sāniem un pievilka kājas pie ķermeņa. Melnajās bruņās bija apbrīnojami silti, un jau pēc brītiņa tīkamais nogurums atkal bija klāt. Kims aizvēra acis, uz īsu brīdi ielaidās tādā kā snaudā, taču tūliņ uztrūkās, kad juta, ka var iemigt pa īstam.
Nometne pamazām norima. Ugunskuri izdeguši cits pēc cita apdzisa, balsis noklusa. Beidzot — nāca jau pie pusnakts — izņemot vēja aurus un šādus tādus kārpī-* šanās trokšņus no aploka, nebija vairs dzirdams nekas.
Kims negulēja. Sākumā viņam vajadzēja piespiesties ar varu, lai neaizmigtu, bet nu nogurums pārsviedās pretējā sajūtā. Uzkrita tāds nemiers, ka grūti nācās palikt guļam.
Augu nakti viņš, nomodā gulēdams, gaidīja izdevību, kad varēs laisties lapās.
Bet izdevība neradās. Nometne gan gulēja, taču pusducis sargu nepārtraukti patrulēja ap laukumu un padarīja jebkuru domu par bēgšanu neiespējamu. Turklāt Kimam aizvien stiprāk sāka likties, ka sargi mazāk interesējas par ienaidnieku no malas, nekā uzmana paši savus guļošos biedrus. Viņš atskārta, ka daudz vienkāršāk ir bijis nometnē iekļūt, nekā no tās tikt ārā.
Kims bija itin priecīgs, kad no rīta ass, nepatīkams taures pūtiens viņu pamodināja. Viņš bija viens no pirmajiem kājās un centās būt noderīgs. īsti viņš, protams, nezināja, kas būtu darāms; viņš vienkārši šaudījās šurp un turp, stiepa malku un savāca vienkop bruņojuma piederumus, pielika roku visur un darīja visu, lai tikai būtu kustībā. Un tā vien šķita, ka viņš izvēlējies pareizu taktiku. Neviens nelikās gar viņu zinis. Jau pēc īsa brīža nometne bija nojaukta un visas nakšņošanas pēdas izdzēstas.
Atskanēja otrs taures pūtiens, un viens kareivis atvēra aploku. Zirgi izvēlās ārā kā melns, dzīvs vilnis un sāka meklēt savus jātniekus.
Pieauļoja arī Kima zirgs, apstājās pie viņa un rotaļīgi iegrūda purnu viņam krūtīs. Grūdiens tomēr bija tik spēcīgs, ka Kims attenterēja atpakaļ un neviļus atmuguriski uzgrūdās vienam melnajam jātniekam. Tas strauji pagriezās, dusmīgi ieņurdējās un rupji pagrūda Kimu pret zirgu. Kims automātiski pieķērās pie segliem un tā pēdējā acumirklī noturēja līdzsvaru un nenogāzās zemē.
Milzīga roka uzgūla viņa plecam un brutāli apgrieza viņu apkārt. Kims pagrieza galvu un paraudzījās melnajā sejsegā kareivim, kas bija kādu pusmetru garāks par vinu.
Milzis nikni nošņācās, iegrūda Kimam dūri krūtīs un pateica kaut ko nesaprotamu. Bija skaidrs, ka viņš gaida atbildi.
Kims apsvēra zibenīgi. Notikums iepriekšējā vakarā bija viņu pārliecinājis, cik ātri šeit vienkārša ķilda var pārvērsties par saķeršanos uz dzīvību un nāvi. Brītiņu viņš izturēja milža skatienu, tad, plecus paraustījis, novērsās un neveikli ierausās seglos. Kareivis satvēra viņu aiz vidusjostas un mēģināja noraut zemē. Kims nokratīja roku un no visa spēka iespēra milzim pa krūšubruņām. Milzenis atstreipuļoja, smagi novēlās uz dibena, taču, mežonīgi ierēcies, tūdaļ pielēca kājās.
Kima roka jau tvēra pēc zobena, bet viņa zirgs pasteidzās pirmais. Nikni iezviedzies, tas apgriezās ātri kā vilciņš un nodeva pamatīgu spērienu ar pakaļkājām. Melnais uzlidoja gaisā, apmeta kūleni un ar troksni piezemējās pa otram lāgam.
Šoreiz viņš vairs tik ātri augšā netika. Acis aiz sejsega nikni zibsnīja. Lēnām viņš piesvempās uz ceļiem, izvilka ieroci no maksts un tad piecēlās visā augumā.
Šai mirklī viņam aiz muguras iznira grupiņa milzīga auguma melno jātnieku. Kauslis sarāvās un pazemīgi nolieca galvu.
Viens no jātniekiem viņam kaut ko pajeica, un viņš uzreiz šķita sarūkam itin mazs. Iestūmis zobenu atpakaļ makstī, viņš apveltīja Kimu ar pēdējo naidpilno skatienu un, pārējo jātnieku zobgalīgo smieklu pavadīts, aizslāja pie sava zirga.
Viņi devās ceļā. Melnais karaspēks sarindojās četr- rindu kolonnā un sāka virzīties uz austrumiem. Kādu stundu vai ilgāk viņi attālinājās no kalnu grēdas, tad iejāja nelielā mežā, īsu brīdi atpūtās un dubļainā strautā padzirdīja zirgus. Pēc tam jājiens turpinājās — tagad atkal uz rietumiem, tuvāk kalniem. Kims visu laiku uzmanīja, vai neradīsies iespēja neuzkrītoši atpalikt, taču atkal velti. Visas kolonnas garumā abās pusēs patrulēja sargi. Un pat tad, ja būtu izdevies, viņa atbūtne ierindas stingrajā veidojumā tūliņ tiktu pamanīta un viņš pats uz karstām pēdām notverts.
Ap pusdienlaiku viņi sasniedza lēzenu pakalnu starpā iegūlušu ezeru, kur atkal tika padzirdīti zirgi un jātnieki pusstundu atpūtās. Tad pārgājiens turpinājās dienvidu virzienā līdztekus Ēnukalnu grēdai, kas iesniedzās debesīs. Dažreiz, vai nu rīkodamies pēc kādas sistēmas, ko Kims neizprata, bet varbūt gluži patvaļīgi, komandieris lika apstāties un izsūtīja nelielas melno jātnieku grupiņas izklaidus pa kalniem. Kimam tomēr ikreiz izdevās izvairīties.
Beidzot pievakarē, kad saule atkal nogrima aiz kalnu nepārredzamajām virsotnēm un ēnas stiepās aizvien garākas, kolonna sasniedza kāda pakalna virsotni un apstājās.
Tas, ko Kims ieraudzīja, viņam aizsita elpu.
Viņiem priekšā nogāze noslīdēja milzīgā bļodveida ieplakā, kas rietumos sniedzās līdz pašiem kalniem, kur kļuva stipri šaurāka, kamēr izbeidzās pavisam šaurā aizā ar stāvām klinšu sienām.
Visa ieleja mudžēja melna no kareivjiem. Dziļi ielejā tie tekalēja un čumēja kā tūkstošiem skudru, savēlās kamolos, iztaisnojās rindās un lēni, majestātiski slīdēja uz aizas pusi. Ielejā bija saslietas neskaitāmas teltis, kurējās neskaitāmi ugunskuri. Kims mēģināja noteikt kareivju skaitu, bet tas nebija iespējams. Tur droši to bija tūkstošiem, desmitiem tūkstošu — varens karaspēks, kas ielejā saplūdis kā melns, aizsprostots ezers un meklē ceļu tālāk uz rietumiem.
Viņu vienība sāka lēnām jāt lejup pa nogāzi. Gaisu satricināja riebīga, spalga ķērkšana. Kims pacēla galvu un ieraudzīja veselu baru milzīgu melnu putnu, kas, gausi spārnus cilādami, riņķoja virs ielejas. Kolonna jāja tālāk, pajāja garām pirmajām teltīm, bet viņu komandieri negrasījās apstāties, veda vien savas rindas pa telšu starpu, gar nometnes ugunskuriem gandrīz līdz ielejas vidum, kur bija uzcelts pamatīgs, ar stipriem baļķiem balstīts nocietinājums, kas izveidoja pakalnu. Plašā lokā ap šo mākslīgo pauguru stāvēja blīva melno bruņoto sargu ķēde, bet iekšpus šī kordona aplī apkārt pakalnam bija izrakts grāvis un piepildīts ar kaut kādu eļļainu šķidrumu — taču laikam provizoriska aizsargjosla. To redzot, Kims neviļus izbrīnā ieprātojās — no kā gan šīs melnās armijas pavēlnieki tik traki bīstas, atrazdamies paši sava karaspēka vidū.
Kims piespiedās vismaz uz bridi aizmirst bailes, lai uzmanīgi un modri novērotu visu līdz pēdējam sīkumam. Viņš nojauta, ka tādas izdevības kā šī tik drīz vairs nebūs.
Viņi jāja cieši gar sargkareivju kordonu. Komandieris pārmija dažus vārdus ar vienu no posteņa kareivjiem un pēc tam nesteidzīgi jāja tālāk, bet Kims visu uzmanību koncentrēja uz telšu puduri nocietinātajā pakalnā. Arī tur bija redzami melnie jātnieki, tomēr tie šķita lielāki un — kā Kimam likās — arī biedīgāki nekā tie, kuru vidū atradās vinš.
Piepeši Kims satrūkās. Milzīgo augumu vidū rēgojās viens vēl milzīgāks. Šā karotāja bruņas ne ar ko neatšķīrās no pārējām, tomēr Kims viņu pazina uzreiz.
Barons Kārts!
Kimam no bailēm aptrūka elpas. Barons nemierīgi drasēja šurp un turp starp teltīm, uzbrēca kādam no savējiem, citus ar īgnu rokas vēzienu padzina malā. Tad pavērās vienas telts ieeja un tajā parādījās kārns, plati viļņojošā melnā mētelī ietērpies, stāvs.
Borāss.
Kimam vajadzēja saņemt visus spēkus, lai mierīgi paliktu seglos. Burvis iznāca no telts un pārlaida skatienu savu karotāju nepārredzamajam pūlim. Vienu mirkli Kimam šķita, ka dzedro, pelēko acu skatiens pētīgi kavējas pie viņa. Tad Borāss asi pagriezās un bilda kaut ko kādam teltī. No turienes iznāca melns bruņinieks un nostājās Borāsam blakus.
Kims nodrebēja. Bruņinieks augumā bija mazāks par Borāsu, diezin vai maz garāks par Kimu pašu, un, tieši tāpat kā citi, ietērpts vienkāršās melnās bruņās bez jebkādiem rotājumiem un ne ar ko neatšķīrās no pārējiem. Taču, kaut arī augumā sīks un šauriem pleciem, viņš kaut kā likās bīstamāks un ļaunāks par jebkuru no citiem. It kā viņu aptvertu neredzama melna aura, ļaunuma dvesma, kas staroja no viņa bruņām kā nesvētumā pārvērsts oreols.
Tad viņi bija garām, un melnais bruņinieks izzuda Kima skatienam. Bet vēl ilgi viņš netika vaļā no gūtā iespaida. Kimam pēkšņi likās, ka kļuvis smagi elpot, kaut kas viņā šķita sasalis ledū, it kā būtu pieticis drūmo melno tēlu uzlūkot vien, lai nomirtu dala vina dvēseles.
Viņi aizjāja līdz ielejas pirmajai trešdaļai un tad beidzot apstājās. Komandieris nokliedza dažas pavēles, visi nolēca no zirgiem un divi kareivji zirgus savāca, lai aizvestu tos uz lielu aploku ielejas galā.
Šī diena beidzās tāpat kā iepriekšējā. Vīri sadalījās pulciņos, dzēra vai tāpat vien sasēda kopā un uzjautrinājās, kā mācēja. Kims drīz vien konstatēja, ka netraucēts var klimst pa nometni, tomēr neuzdrošinājās daudz tālāk par simt metriem no savas grupas aizklīst. Visi kareivji viņam izskatījās vienādi, un, ja aizmaldītos tālāk, tad vairs neparko neatrastu savējos. Likās, ka ar upuri viņam laimējies — jātniekam, kura vietu viņš aizņēmis, laikam nebija bijis draugu, tāpēc Kima klusēšana un atturība nemodināja nekādas aizdomas.
Kims nepacietīgi gaidīja nakti. Taču pakalnos visapkārt ielejai dega neskaitāmi ugunskuri, un Kima bēgšanas plāni saira kā nebijuši. No šīs nometnes izkļūt nebija iespējams. Vajadzēs vien arī turpmāk paļauties uz savu laimi, lai iet, kā iedams, un nogaidīt, līdz karapūļi dosies tālāk un pavīdēs kāda cerība.
Acu priekšā viņam parādījās drausmīga aina. Viņš redzēja pats sevi, melnajās bruņās tērptu, bezgalīgā auļojošu jātnieku rindā iespiestu, uzbrūkam Temistoklam un tā sabiedrotajiem. Varbūt no visas tiesas notiks tā, ka viņš kopā ar šo milzu karaspēku dosies aizvien tālāk uz rietumiem un pēkšņi atjēgsies kaujā pret tiem, kas viņu šurp aicinājuši.
Viņš paspēra dažus soļus tālāk un starp teltīm ieraudzīja šauro kalnu aizu rietumos. Vēl joprojām arī pēc tumsas iestāšanās melnie jātnieki nepārtrauktā virtenē slīdēja turp. Lāpas un liesmojoši sārti, kas bija sakurti abās ceļa malās, apskaloja klinšu sienas ar nemierīgu, plīvojošu gaismu. No aizas dziļumiem spiedās noslēpumains, zaļš mirdzums, kurā jātnieku augumi izskatījās dīvaini plakani, bezķermenīgi, tā ka gandrīz vedās domāt — tur nekust karavīri, bet velkas bezgalīgs ēnu gājiens. Kims novērsās. Viņš mulsa neziņā un beidzot aizgāja atpakaļ uz savu apmetni. Viņš jutās vēl gurdāks nekā iepriekšējā vakarā, ēdis arī nebija jau divas dienas,
no izsalkuma viņam metās nelaba dūša. Tomēr viņš neuzdrošinājās pat uz mirkli pacelt sejsegu.
Vispēdīgi viņš apgūlās, pievāca vienu segu un gandrīz tai pašā mirklī aizmiga.
Divas dienas un trīs naktis viņi kavējās ielejā. Pāris reižu viņiem vajadzēja pavirzīties tālāk un izbrīvēt vietu nākamajai vienībai, un katra pārvietošanās viņus aizveda tuvāk aizas ieejai ielejas galā. Vēlīnāko jātnieku skaits bija tik liels, ka ielejā gandrīz vairs nepietika vietas.
Otrā dienā Kims vēlreiz redzēja Borāsu, kad tas milzīga melna zirga mugurā inspicēja ieleju. Barons Kārts jāja viņam vienā pusē un nezināmais, noslēpumainais pavadonis otrā.
Dienas nometnē ritēja vienmuļi. Darāms nekas nebija, un Kims gandrīz visu laiku noklaiņoja. Viņš zināja, ka tāda izturēšanās agrāk vai vēlāk piesaistīs uzmanību, un īstenībā tas līdzinājās brīnumam, ka līdz šim viņš vēl bija paglābies no atmaskošanas.
Trešās dienas rītā viņus no miega izcēla strupa, rupja pavēle. Kareivji sastājās, izveidodami garu, kā ar lineālu novilktu dubultrindu un gandrīz stundu nostāvēja saules svelmē. Pēc tam atveda zirgus.
Kims nopriecājās, kad viņa iegūtais melnais zirgs drošā gaitā pierikšoja tieši pie viņa un paberza galvu viņam pret plecu. Lai gan Kims apzinājās, ka rīkojas neparasti un tas dursies acīs, viņš tomēr pacēla roku un noglāstīja zirgam purnu. Dzīvnieks iezviedzās, sāka ar priekškājām kārpīt zemi un pāris reižu nepacietīgi sapurināja galvu, it kā aicinādams Kimu sēsties seglos. Kims aicinājumam paklausīja.
Cits pēc cita visi zirgi atrada savus jātniekus, un nekārtīgais netīrelu bars atkal pārvērtās lepnu melnu jātnieku pulkā.
Sēžot atkal savam zirgam mugurā, Kims pārdzīvoja dīvainu, siltu laimes uzplūdu. Baigu ienaidnieku ielenktam, tuvāk nāvei nekā dzīvībai, šis dzīvnieks bija viņa vienīgais draugs, vienīgais dzīvais radījums, kam viņš varēja uzticēties, kas zināja viņa noslēpumu. Un kaut kādā dīvainā veidā Kimam likās, ka to neizjūt viņš vien.
Pēc komandiera pavēles jātnieki sāka virzīties uz priekšu. Kims redzēja, ka jāj nepārredzami garā mierīgu, disciplinētu jātnieku kolonnā, ka arī viņš ir loceklis nepārtrauktajā ķēdē, kas, nekur nepārtrūkstot, dodas rietumu virzienā uz aizu.
Ceļmalu ugunskuri nobālēja no intensīvā zaļā spīduma, kas spiedās pretī no aizas dziļumiem. Pirmajā brīdī Kimam likās, ka tur ar zaļu liesmu deg ugunskurs bez dūmiem, bet, jo tuvāk viņi tika, jo skaidrāk viņš redzēja, ka tas ir kaut kas pavisam cits. Ne liesmu, ne svelmes, vienīgi zaļais gaišums, kas spiedās cauri visam, gaišums, kas šķita starojam no klinšu sienām, no zemes, jā, pat no gaisa. Spalga sīkšana uzdzina Kimam nervu trīsas. Un piepeši viņam kļuva bail, drausmīgi bail. Uzmācās nojausma, ka ar viņu notiks kaut kas šaušalīgs, tiklīdz viņš nokļūs zaļās gaismas lokā. Bet aizbēgt nekur nevarēja. Viņi tagad jāja tik cieši cits citam blakus, ka starp diviem zirgiem nepalika ne plaukstas platuma brīvas vietas, un ārējās malas jātnieku bruņas šņirkstēja gar klintīm. Pat ja Kims būtu tik pārgalvīgs, ka mēģinātu bēgt, viņa zirgam trūktu vietas, kur apgriezties.
Kims centās apspiest bailes un koncentrēties tikai uz to, ko redzēja sev priekšā. Jātnieki nevilcinoties jāja pretī zaļajai gaismai. Viņu ķermeņi šķita izplūstam, un Kimam pat likās, ka viņš tiem cauri redz tālāk priekšā jājošo apveidus.
Gaisma nāca tuvāk, aizvien tuvāk. Zirgs mazliet iztrūkās, bet Kimam izdevās ar dažiem vārdiem to nomierināt un apvaldīt. Dīvaina kņudēšana pārņēma visu ķermeni, kad viņam pārlija zaļā gaisma. Galīgi apžilbis, Kims aizvēra acis, nolieca galvu un aizsedza seju ar plaukstu. Tas nelīdzēja nenieka. Spilgtā zaļā gaisma spiedās cauri viņa rokai, cauri bruņutērpa metālam; viņš ievaidējās.
Tad, tik pēkšņi, it kā viens būtu nospiedis milzu slēdzi, gaisma apdzisa un Kims atjēdzās ļoti lielā tumšu ēnu pilnā alā. Griesti bija tik augsti, ka nebija pat skaidri saskatāmi, bet jātniekiem priekšā rēgojās baigs bezdibenis. Viņi sapulcējās bezdibeņa malā un sāka vadīt zirgus citu aiz cita uz šauru augstā lokā izbūvētu akmens tiltiņu pāri bezdibenim; tālāk tiltiņš aizlocījās tumsā. Nebija ne margu, ne citas barjeras, vienīgi šaurā akmeņu josla, tik šaura, ka gandrīz nepārejama vienam zirgam. Melnie jātnieki dzina zirgus uz tilta — pa vienam, bezgalīgā virtenē. Lāgiem zem pakaviem kāds akmens izkustējās, viens zirgs paklupa, briesmīgi ierēcās un kopā ar jātnieku nogāzās bezdibenī, bet plūdumu uz priekšu šis atgadījums neaizkavēja ilgāk par sekundi.
Izjājot uz tilta, Kima rokas krampjaini ieķērās zirga krēpēs. Viņš paskatījās dziļumā, tad šausmās aizvēra acis un klusu iestenējās. Galva apreiba, un vienu mirkli visa milzīgā ala sagriezās virpulī. Zirgu pakavu duna dārdēja ausīs kā pērkona grāvieni.
Likās, ka aizritēja stundas, kamēr viņi sasniedza bezdibeņa otru krastu. Tur alas griesti nolaidās pavisam zemu un saplūda ar sienām, izveidojot zemu gaiteni, no kura zarojās daudz sāneju. Gaiss bija sastāvējies un sūrs un dedzināja Kimam plaušas kā uguns. Lai cik necik apgaismotu ceļu, jātnieki iededza lāpas.
Jājienam nebija gala. Vienreiz viņi apstājās atpūsties; Kims atspiedās pret drēgno, auksto sienu un tūliņ aizmiga. Kad viņu pamodināja, viņam likās, ka nogulējis tikai dažas minūtes un pamodies vēl trakāk noguris.
Apkārtne visu laiku mainījās. Viņi jāja cauri lielām zālēm, augstām, ēnainām katedrālēm, jāja gar šausmīgu bezdibeņu malām, un vienreiz tādi kā rupji tēsti pakāpieni viņus noveda vairāku simtu metru pazemē.
Atkal atpūta un atkal bezgalīgi garas stundas seglos. Visbeidzot, kad Kims jau domāja, ka nespēs vairs ne mirkli zirga mugurā noturēties, viņiem tālu priekšā iemirdzējās mazs mazītiņš zaļš gaišumiņš. Lāpas apdzisa, un karaspēks iebruka ļoti plašā, augstā alā, no kuras griestiem lejup nokarājās grandiozi kristālu veidojumi. Virs galvām šaudījās milzīgi sikspārņi, un alas viņgalā atkal kvēloja nu jau labi pazīstamā zaļā gaisma.
Jājiens turpinājās bez atpūtas. Kima zirgs aiz pārguruma iezviedzās, kad viņi pa akmeņiem nosētu ceļu jāja augšup. Zirgs, kas jāja viņiem blakus, paklupa, iztrūkās un nosvieda jātnieku. Bruņās iežņaugtais kareivis nelaimīgi nokrita uz galvas un palika nekustīgi guļam. Kims šausmās aizvēra acis, kad redzēja, kā nokritušais pazūd zem sekoješo jātnieku zirgu pakaviem.
Viņus atkal appludināja zaļā gaisma. Un atkal Kims, nepanesami spilgtās gaismas mocīts, ievaidējās. Pēc brīža no jauna atvēris acis, viņš atradās plašā, augstu klinšu sienu iejoztā ielejā, kas līdzinājās tai, no kuras viņi bija izjājuši.
Jaunā atziņa viņu ķēra kā āmura belziens. Kalnu grēda tagad atradās aiz muguras — austrumos. Viņi bija pārvarējuši Ēnukalnus!